Daugava

/fragments/

Bet tev, man dēls, priekš kā tev sirds
Tā pukst un sāp, kad nemiers loka
Tev ceļu šauru; acs tev mirdz
Priekš kā, kad rūpes tevi moka?

Ak, tēvija, tavs mazais dēls
Vēl nejēga, kas jāj uz nūjas, --
Tam vienaldzīgs tavs daiļais tēls,
Viņš dzenā vistas, pīles, dūjas.
Un vecākais -- tas studierē,
Ak kungs, kas tas par gudru vīru!
Uz bulvāriem tas promenē,
Un degunu tas tura tīru.

Laid mūs, kam kājas brīvi iet,
Vēl maldīties kā jēru baram;
Visapkārt taukas puķes zied
Kā ēdess vecam vergu garam.
Imanta dus, viņš necelsies,
Viņš piecēlies ar smieklīgs kļūtu;
Ak, latvju tauta, pagulies,
Es arī kaulos miegu jūtu!

***

Aiz miega vārtiem jaunais rīts
Reiz ausīs sārts priekš bārenīšiem,
Un katram vainadziņš būs vīts,
Ko ieiet jaunā dzīvā glīšiem;
Vai Daugava tad tecēs vēl?
Vai zaļie krasti ziedēs balti?
Varbūt - kad sapnis piepildās,
Dus sapņotāji kapos salti.
Reiz atnāks brīnišķīgi laiki,
Kad tauta tautu goda cels;
Tad cilvēks, cēls un skaidrots, zels;
Un mūžam zudīs kara tvaiki.