Ievads | Austra Skujiņa |

Solījums

Mani neesošie draugi,
pretī jums es stiepju rokas,
saujās slēpju savu sirdi.

Gribat, ņemiet viņu visu:
maigums, ko deva puķes,
saplaukušas tālās pļavās,
mīlu, kas reiz dzima krūtīs
agros, siltos pavasaros, 
mājup atgriezās kad putni.
Prieku, ko vēl nava slēpis
pusnakts šahtās agrais vakars,
vientulības melnais vakars.

Visu, visu ņemiet, draugi,
lai nekā vairs nava pašai,
lai kaut vienu īsu mirkli,
īsāku kā gaismas steiga,
zinu, ka es cilvēks esmu,
nevis vilks, kas izdzīts mežos,
laiva saplosītām burām.

Mani neesošie draugi,
tad jūs atkal projām iesiet
katrs savu tālu ceļu,
un jūs pārkāpsiet man pāri ...
Bet es – laimē pasmaidīšu,
kas par to, ja ņemat dzīvi,
puķes, putnus, meža šalkas,
dziesmas, prieku – manu sirdi,
kas par to, ja asiņoju
viena svešā ceļa malā?

Pretī man reiz nāca laime.

Ievads | Austra Skujiņa |