Aleksandrs Solženicins bija rakstnieks, publicists, disidents, Nobela prēmijas literatūrā laureāts (1970), no 1945. līdz 1953. gadam bija GULAGa ieslodzītais. Guva plašu ievērību, savos darbos aprakstot padomju GULAG sistēmu. 1974. gadā bija spiests pamest PSRS, jo aktīvi iestājās pret komunistiskajām idejām, PSRS politisko sistēmu un tās varas iestāžu politiku. 1994. gadā atgriezās Krievijā. “Gulaga arhipelāgs” ir viņa pazīstamākais darbs, kas viss veltīts GULAG'ā pieredzētajam un stāstu par „GULAG“ apkopojums.
Nometnē pagrimst tie, kuri pirms nometnes nebija uzkrājuši sevī nekādu tikumību, nebija baudījuši nekādu garīgu audzināšanu. (Tas nebūt nav teoretizējums - padomju varas piecdesmit gados izauga miljoniem šādu.) Nometnē pagrimst tie, kas jau brīvībā bija pagrimuši vai arī bija tam sagatavoti. Tādēļ, ka arī brīvībā izvirst, reizēm pat vēl pamatīgāk nekā nometnē. Vai tas konvoja virsnieks, kas pavēlēja piesiet Moisejevaiti pie staba, lai izņirgātos, nebija vairāk izvirtis nekā lēģernieki, kas spļāva uz viņu? Un vēl: vai visi no brigādēm maz spļāva uz viņu? Varbūt no katras brigādes tikai pāris cilvēku? Visticamāk, ka tā. Tatjana Falike raksta: „Cilvēku novērošana pārliecināja mani, ka nometnē cilvēks nevarēja kļūt par nelieti, ja viņš tāds nebija bijis jau pirms tam.” Ja cilvēks nometnē strauji pārvēršas nelietī, var būt arī tā: viņš nemaz nekļūst, viņā tikai atklājas tā iekšējā nelietība, pēc kuras pirms tam nebija nekādas vajadzības? M. A. Voičenko uzskata tā: „Nometnē esība nenoteica apziņu, gluži otrādi, no apziņas un neapgāžamas ticības cilvēciskajā būtībā bija atkarīgs, vai tu kļūsi par dzīvnieku vai ari paliksi cilvēks.“ Skarbs, kardināls spriedums… Taču tā domā ne jau viņš viens. Mākslinieks Ivašovs-Musatovs dedzīgi pierāda to pašu. Jā, nometnes pagrimšana bija masveidīga. Tomēr ne jau tādēļ vien, ka nometnes bija drausmīgas, bet arī tādēļ, ka mēs, padomju cilvēki, kāpām uz Arhipelāga zemes galīgi neapbruņoti - jau sen sagatavoti izviršanai, jau brīvībā saindēti ar to, un, nonākuši nometnē, vaļā mutēm uzklausījām vecos lēģerniekus, „kā nometnē jādzīvo“. Bet, kā jādzīvo (un kā jānomirst), mums jāzina bez jebkādām nometnēm. Un, iespējams, Varlam Tihonovič, ka ari trūkumā un nelaimē - pat galējā nelaimē - starp cilvēkiem rodas draudzība, bet ne jau starp tādiem garīgi tukšiem un pretīgiem cilvēkiem, kādi esam mēs ar savu gadu desmitiem ilgo audzināšanu. Ja jau pagrimšana ir tik nenovēršama, tad kādēļ Olga Ļvovna Sliozberga nepameta salstošo draudzeni uz meža ceļa, bet palika ar viņu gandrīz drošai nāvei - un izglāba? Vai tad šāda nelaime nav jau pie galējās robežas? Ja jau pagrimšana ir tik nenovēršama, tad no kurienes radās Vasilijs Mefodjevičs Jakovenko? Viņš nosēdēja divus termiņus, tikko bija atbrīvojies un dzīvoja Vorkutā kā brīvs cilvēks, viņš tikko bija iemācījies staigāt bez konvoja un iekārtojis pirmo ligzdiņu. 1949. gads. Vorkutā sākas bijušo zeku apcietināšanas, viņiem piespriež jaunus termiņus. Apcietināšanas psihoze! Atbrīvoto vidū sākas panika! Kā noturēties? Kā palikt nepamanītam? Taču tiek apcietināts J. D. Grodzenskis, Jakovenko draugs, kopā sēdējuši Vorkutas nometnē, viņam pratināšanā draud bada nāve, nav, kas atnestu kādu paciņu. Un Jakovenko, neviena nebīdamies, nes uz cietumu paciņas! Ja jums, suņi, tā vajag, - grābiet ciet mani arī! Kāpēc nepagrima šis cilvēks? Un vai gan visi, kuri palika dzīvi, neatcerēsies vienu vai otru, kas nometnē pasniedza viņam roku un izglāba liktenīgā brīdī? Jā, nometnes bija iecerētas un ievirzītas tā, lai cilvēks pagrimtu. Taču tas nenozīmē, ka tām arī izdevās katru salauzt. Tāpat kā dabā nekad un nekur nerisinās tikai oksidēšanās process vien bez reģenerācijas (kaut kas oksidējas, bet tajā pašā laikā kaut kas cits reģenerējas), tā arī nometnē (un dzīvē vispār) nav tikai pagrimšana vien bez pakāpšanās kalnup. Tās iet blakus.
Aleksandrs Solženicins “Gulaga arhipelāgs” Ceturtā daļa “Dvēsele un dzeloņstieples” 2.nodaļa