Ievads,Veidenbaums,Publicistika

Kuru ir Latvijā vairāk – vai turīgo, vai trūcīgo?

Atbilde ir nešaubāma, jo katram zināms, ka trūcīgo ir daudz vairāk nekā turīgo. Ņemsim kaut kuru mūsu draudzi, jo viņas visas ir gandrīz vienādas, un pamēģināsim izrēķināt, cik liels var tajā būt trūcīgo un cik liels turīgo vismazākais skaits.
Katrā tādā draudzē ir vismaz 10 muižu. Katrā muižā ir vismaz 1 muižnieks, 1 bodnieks, 1 melders, 1 skolotājs, 1 skrīveris un 3 krodzinieki. Katrai muižai ir vismaz 10 saimnieku, kuru starpā vismaz viens ir turīgs. Tā tad varētu pieņemt, ka vienā draudzē būtu 1 mācītājs, 1 dakteris,1 tiesas kungs, 10 muižnieku, 10 muižkungu, 10 bodnieku, 10 melderu, 10 skolotāju, 10 skrīveru, 30 krodzinieku un 10 turīgu saimnieku, tas ir 103 cilvēku, kurus varētu par turīgiem saukt, salīdzinot viņus ar citiem trūcīgiem ļaudīm. Cik nu uz šiem 103 turīgiem var rēķināt trūcīgo? Vismaz 103, jo katru no šiem pirmajiem apkalpo viens trūcīgais. Bez tam katrai no šim 10 muižām ir vismaz 10 saimnieku, kas kopā iztaisa 100 saimnieku, no kuriem 90 ir trūcīgi, jo tikai 10 saimniekus mēs pieskaitījām pie turīgajiem. Tālāk. Katram saimniekam ir vismaz 2 trūcīgi strādnieki, kas iztaisa 200 strādniekus. Tātad pie trūcīgiem draudzē var pieskaitīt 200 strādniekus, 90 saimniekus, 103 dienastniekus jeb pavisam 393. Ar citiem vārdiem: katrā draudzē uz 103 turīgiem varētu rēķināt 393 trūcīgus jeb uz vienu turīgu 4 trūcīgus. Bet patiesībā turīgo ir daudz mazāk, jo ne visi muižkungi, bodnieki, melderi, skolotāji, skrīveri un krodzinieki, kurus mēs pieskaitījām pie turīgiem, tiešām tādi arī ir. Tā tad iz šā mūsu paviršā rēķina var redzēt, ka trūcīgo tiešām daudz vairāk kā turīgo.

Kā dzīvo turīgie, un kā dzīvo trūcīgie?

Protams lieta, ka turīgie dzīvo zaļi un omulīgi, jo viņi guļ ilgi, ēd 3 vai 4 vai vēl vairāk ēdienus maltītē, brauc staltiem zirgiem un glītiem ratiem, valkā tūka drānas, dzīvo ērtās istabās, vienmēr priecājas, nekad grūta darba nestrādā, nevienas derīgas lietiņas neizgatavo un tai pašā laikā ar visu rīkojas pēc savas gribas un patikšanas, visu izlieto tikai vienīgi sev par labu un bauda visādus saldumus un labumus - īsi sakot – tie ieņem cienīgu un drošu stāvokli, jo viņi tikai to vien dara, ka dod visādus priekšrakstus, pavēles, likumus un aizliegumus vienkāršiem un nemācītiem nabagiem ļaudīm, rīko viņus uz vienu un otru pusi, lūko pakaļ, vai šīs pavēles, šie priekšraksti un likumi tiek izpildīti , un par katru neizpildījumu soda šos nabagos, un pie visa tā šie turīgie tiek cienīti, godāti, paklausīti un vēl uzslavēti no šiem apspiestiem un nonicinātiem strādniekiem. Tiešām apskaužams ir šo turīgo jeb bagāto stāvoklis!
Bet, kā dzīvo trūcīgie, to īsiem vārdiem pilnīgi un skaidri nevaru aprakstīt. Tāpēc, lasītāj, pamēģini tu pats izteikt un noteikt, kā dzīvo tie, kuri nedabū dažu dienu ir 3 stundas nogulēt, kuriem nav pat sāls un maizes pietiekošā mērā, kuri veselā gadā nevar ne dienas papriecāties, kuriem nav nevienas omulīgas un patīkamas istabiņas, kuriem bieži vien asaras jālej, jāvaid, jābēdājas un vienmēr sūri, grūti jāstrādā un kuri par šādu strādāšanu nekādus dzīves saldumus un labumus nedabū baudīt, bet vēl tiek apspiesti, mocīti, vārdzināti un kalpināti un pat par katru kurnēšanu pret saviem pavēlētājiem tiek desmitkārtēji sodīti. Visu to apdomājot, tu varbūt spriedīsi tā:ja trūcīgie tiek dažādi kalpināti un mocīti, ja viņiem uz to stingrāko jāizpilda visādi priekšraksti, ja viņiem ar savām rokām un spēkiem jāuztura veltēži, un ja pie visa tā viņi nemaz netiek cienīti no šiem veltēžiem, tad viņi dzīvo slikti, bezgala slikti, nožēlojami slikti. Un tā arī patiesībā ir. Tiešām nožēlojams, necienīgs, nedrošs, neizteicami slikts ir viņu nabago ļaužu stāvoklis!
Bet vai agrāk mūsu mīļā dievazemītē vienmēr pastāvēja tāda kārtība, kāda tā ir tagad? Vai jau agrāk ļaudis dalījās divās šķirās:1) tādos, kas nekā nedara, visu pārvalda un visādos kārumos, saldumos un priekos dzīvo, - ar vārdu sakot, kas ir netikli, dienas zagļi, vazaņķi, veltēži, kāpuros un citi neģēļi, un 2)tādos, kas visas derīgas lietas ražo, nekā nepārvalda, mūžīgas mokas ciešs? -
Vai no mūžu mūžiem bagātie apspieda, izsūca un kalpināja nabagos, un par visām šīm apsiešanām, izsūkšanām un kalpināšanām piespieda nabagos vēl uzslavēt, cienīt un godāt bagātniekus? Vai vienmēr bij apspiedēji, izsūcēji, kalpinātāji, rīkotāji, priekšrakstu devēji, cieņā un godā turamie dienaszagļi, vazaņķi, veltēži, netikļi, neģēļi un citi ļaundari no vienas puses un apspiestie, izsūktie, kalpinātie, priekšrakstu izpildītāji, visu derīgu lietu izgatavotāji un mūžīgie moku cietēji - vienkāršie strādnieki no otras puses? Nē, lasītāj, vienumēr tā nebij. Bija laiki mūsu zemītē, kad nebija gandrīz nekādas starpības starp priekšrakstu devēju un priekšrakstu izpildītāju, starp bagāto un nabago. Un tie bija savā ziņā, labi laiki! Bet tas bija toreiz, kad latvieši vēl nebij kristīgās mācības pieņēmuši, un tad viņi vēl upurēja saviem elkiem ozolu birzēs. Tanīs laikos latviešiem jau bija valdnieki un vadoņi, bet šie valdnieki un vadoņi valdīja uz īsu laiku un tikai zināmos atgadījumos, par piemēru, kad karš bij jāved ar ienaidnieku, kad bij jāiztiesā, jāizšķir divi saķildojušies latvieši, kad bij nolīgumi jāslēdz ar kādu svešu tautu un kad bij kādi svētki jāsvētī. Bet citos visos gadījumos katrs latvietis bij sava paša kungs. Tā tad redzam un saprotam, ka šie latviešu vadoņi nedrīkstēja un arī nespēja ņemt no citiem latviešiem jeb no saviem, tā sacīt, iedomātiem apakšniekiem nodokļus, un nedrīkstēja apspiest, mocīt, vārdzināt, izsūkt un kalpināt.
Bet ne ilgi pastāvēja šie laiki. Drīz pēc tam, zem kristīgās ticības un mācības izplatīšanas apsega, latviešus iekaroja vācu bruņinieki un ieveda šo baltu dienu vēl pastāvošo kartību. Tā tad mūsu tēvijā vienmēr nebija šāda dzīves kārtība, kādu to tagad redzam.

Vai tagadējā dzīves kārtība ir attaisnojama?

Ja mēs salīdzinām tagadējo latviešu dzīves kārtību ar dzīves kārtību pagānu laikos, tad jāatzīst, ka pēdējā bij labāka, jo pie viņas ļaužu vairākums netika tik briesmīgi apspiests, kalpināts, izsūkts un nicināts no ļaužu mazākuma, no visādiem dienas zagļiem, sliņķiem, veltēžiem, netikļiem, neģēļiem un citiem ļaundariem kā pie tagadējās dzīves kārtības. Ka tas patiesība, to tūliņ mēģināšu pierādīt.
Iedomājies, lasītāj, visus lielgruntniekus jeb muižniekus un visus bagātos sīkgruntniekus. Ko viņi dara? Guļ, ceļas augšā, ēd, dzer visādus vīnus, tējas un kafijas, cērt trumpjus, staigā, braukā, jādelē, atpūšas, spēlē, danco, iet gulēt un atkal guļ utt, īsi sakot, viņi par velti tērē sakrāto barību, par velti plēš drēbes un apavus, par - velti nomoca savus nabaga zirdziņus, par velti deldē lietas — ratus, krēslus, klavieres, katlus, glāzes, - par velti tērē savu dienastnieku spēku priekš savas apkaplošanas un tādejādi putina un izgaisina no citiem saražoto bagātību, bet paši nevienas derīgas lietiņas neizgatavo. Visas šīs gulēšanas, augšāmcelšanās, ēšanas, dzeršanas, atpūšanās, dancošanas utt. varētu ieskaitīt par lopiņu darbiem, jo teliņš aplokā arī ēd, dzer, guļ, ceļas augšā, spriņģo jeb bizo u.t.t., un otrkārt - uzrādītos darbus, savienotus ar veltu barības tērēšanu, veltu zirgu mocīšanu, veltu apavu un drēbju plēšanu, veltu lietu deldēšanu un veltu bagātības putināšanu un šķērdēšanu, savā ziņa par kādu ļaunumu ieskatīt, tāpēc, ka šie darbi arī katram no mums zināmā mērā ir jāizdara, jo viņi ir vajadzīgi taisni priekš dzīves un veselības uzturēšanas. Bet, lūk, no lielgruntnieka bez visiem jau uzrādītiem darbiem tiek izdarīts vēl viens darbs, kurš ir jānonicina, jo viņš vairs nav vajadzīgs dzīves uzturēšanai, un viņš vairs nav lopiņa darbs, bet ir darbs, kas bezgala kaitīgs ļaužu vairumam. Šis darbs ir rentes jeb maksas prasīšana un ņemšana no latviešiem par to zemi, kuru tie apstrādā. Kāpēc tad rentes ņemšanu es pielīdzinu ļaundara darbam? - var prasīt lasītājs. Pamēģināšu izskaidrot. Ko dara ļaundaris? Ļaundaris 1) pārgriež otram rīkli, 2) nocērt otram galvu, 3) nosit otru, 4) izrauj dzīvam cilvēkam sirdi no krūtīm, 5) atņem otram katru veselībai derīgu barību un atstāj viņam vienīgi zāles, kokus un smiltis, īsi sakot — visādā ziņā kaitē un dara galu savam tuvākam. Ko dara lielgruntnieks? Viņš atņem zemi, atņem to, bez kā cilvēks nevar iztikt, bez kā viņam jāmirst. Un to visu viņš izdara uz likumiska pamata. Kā zemnieks Jānis drīkst un var aizdzīt iz savas istabas kuru katru nepatīkamu viesi, tāpat drīkst un var arī lielgruntnieks aizdzīt no savas zemes ne tikai 10,000, bet vēl vairāk ļaužu, jo lielgruntnieka zeme, uz kuras apmetušies šie 10,000 cilvēki, ir tāds pats neatņemams lielgruntnieka īpašums, kā Jāņa istaba. Kā Jāni neviens nevar saukt pie atbildības par nepatīkama viesa aizdzīšanu iz savas istabas, tāpat arī neviens nevar saukt pie atbildības lielgruntnieku par 10,000 un vairāk ļaužu aizdzīšanas no savas zemes. Un ja lielgruntnieka tiesības — rīkoties ar savu zemi pēc patikšanas - var aprobežot, tad var arī lielgruntniekam liegt nēsāt zābakus, valkāt tūka bikses, braukt ar zirgu, jāt, dēstīt kartupeļus, sēt miežus, pļaut, kult un malt rudzus, ēst pīrāgus u.t.t. - īsi sakot – tad var kuram katram cilvēkam, un tai skaitā arī tev, manu lasītāj, aizliegt nēsāt zābakus, valkāt vadmalas bikses, pusvadmalas svārkus, ziemas kažoku, vasaras mēteli, mātes ceptus plāceņus ēst, nopirkto bulku uzkost u.t.t. Bet vai tiešām to var izdarīt? Domāju, ka mans lasītājs pirmais atbildēs, ka nevar viss. Es arī tam piekrītu. Es arī saku, ka nevar vis katram cilvēkam aizliegt katru darbu. Tātad nevar vis tev, lasītājs, aizliegt ēst savu nopirkto kliņģeri, nevar vis liegt Jāņam aizdzīt iz viņam piederošas istabas nepatīkamu viesi, un tāpat nevar liegt lielgruntniekam aizdzīt no viņam piederošas zemes 10,000, vai vēl vairāk ļaužu. Bet, ja nu viens tomēr mēģinātu aizliegt lasītājam kliņģeri ēst, Jāņam aizdzīt iz savas istabas nepatīkamu viesi un lielgruntniekam aizdzīt no savas zemes 10,000, vai vēl vairāk ļaužu, vai viņš to spētu tiešām izdarīt? Ja manam lasītājam aizliegtu kliņģerus ēst, tad viņš pirmais tam pretotos, es otrais un tā visi ļaudis. Tādā kārtā šis aizliedzējs nespētu savu aizliegumu izpildīt, un Jānis tā kā tā aizdzītu iz savas istabas nepatīkamu viesi. Bet, ja kāds mēģinātu lielgruntniekam aizdzīt ļaudis no viņa zemes, tad šim aizliegumam nepretotos mans lasītājs, es un varbūt vēl daži saprātīgi cilvēki, bet lielākais ļaužu vairums pretotos un tādā kārtā šis aizliedzējs nespētu izpildīt savu aizliegumu, un lielgruntnieks tā kā tā aizdzītu ļaudis no viņa zemes. Tā redzi nu un pārliecinies pats, mans lasītājs, ka lielgruntnieks var aizdzīt visus tos ļaudis, kas dzīvo uz viņa zemes, tāpat kā Jānis iz savas istabas var aizdzīt nepatīkamu viesi, un kā tu, lasītājs, vari ēst savus bodē pirktos kliņģerus. Un, kā tu, lasītājs, savus kliņģerus noēzdams, kur citiem nav ir melnas maizes garoziņas, netieci atzīts par ļaundari, tāpat arī lielgruntnieks, aizdzīdams no savas zemes 10 000 vai vēl vairāk ļaužu un iegrūzdams pēdējos bada nāvē, netiks atzīts par ļaundari. Tātad lielgruntnieks var gan aizdzīt ļaudis no savas zemes, var gan pēdējos iegrūst bada nāvē un tādā kārtā var gan palikt par ļaundari, bet netiks no muļķīgajiem ļaudīm par tādu atzīts. Pielaidīsim tagad, ka viens lielgruntnieks, uz kura zemes dzīvo 10 000 ļaužu, izdos pavēli, lai pēdējie atstāj viņa zemi. Ko nu šie 10, 000 padzītie darīs, ja viņi zin, ka neviens cits lielgruntnieks viņus uz savas zemes nepieņems? Pretoties lielgruntnieka pavēlei un neaiziet no viņa zemes, tie nedrīkst, jo lielgruntnieks var atsaukt palīgā lielāku spēku un aizdzīt viņus ar varu. Lūgt lielgruntnieku, lai pēdējais atļauj viņiem vēl dzīvot uz savas zemes, neder, jo tādu lūgšanu muižnieks nemaz neievēros. Tātad viņiem nekas cits neatliek kā tik aiziet. Bet kur lai viņi iet, ja neviens cits lielgruntnieks viņus uz savas zemes nepieņem? Uz ūdeni, uz jūru? Bet jūra arī viņiem nepieder. Gaisā skriet? - Bet viņiem nav spārnu. Tātad priekš šiem 10 000 padzītiem šai gadījumā nekur nav vietas. Kā viņi dzīvos, ko viņi ēdīs, kur viņi gulēs, un cik ilgi viņi dzīvos? Ēdīs no sākuma līdzpaņemto barību un gulēs uz ceļa uz līdzpaņemtām drēbēm. Bet, tad šī līdzpaņemtā barība beigsies, tad viņi visi būs padoti bada nāvei, jo jaunas barības tie nekur nevarēs sagādāt. Tātad pats par sevi saprotams, ka viņi ilgi nedzīvos. Ja nu prasa, kas nonāvēja šos 10,000 cilvēkus, tad jāatbild, ka tas lielgruntnieks, kas aizdzina pēdējos no savas zemes. Bet vai šis lielgruntnieks taptu par šo 10,000 nonāvēšanu sodīts un par ļaundari ieskatīts? Nekad un neparko! Tad redzi nu, neapdomīgais lasītājs, ka no tevis aizstāvamais lielgruntnieks vienā jaukā jūlija rītā var gan palikt par to briesmīgāko ļaundari un postītāju, jo viņš ar pāris teikumiem var izpostīt uz reižu 10,000 un vēl vairāk ļaužu, un pie visa tā šis lielgruntnieks nemaz netiks par ļaundari ieskatīts, kautgan neviens cits ļaundaris tā nevar nomaitāt uz reizi 10,000 ļaužu un pie tam netikt ieskaitīts par ļaundari. Un tu, manu lasītājs, vēl gribi aizstāvēt tādu dzīves kārtību, kas atļauj un dod iespēju kaut kādam neapdomīgam lielgruntniekam kuru katru brīdi pazudināt uz reižu 10,000 cilvēku? Kāpēc tev labāk neaizstāvēt tādu kārtību, pie kuras neapdomīgais nemaz nedabū valdības varu savās rokās un pie kuras neviens nevar par ļaundari palikt? … Ja pēc visa šā tu vēl gribi tiepties, ka lielgruntnieks nevar par ļaundari palikt, tad es tev novēlu iekļūt tādos apstākļos, kur tavs lielgruntnieks tevi aizdzen no savas zemes, lai cits neviens tevi nepieņem un tev būtu jāmirst bada nāvē . . . varbūt tad pašā nāves stundā tu arī pārliecinātos, ka lielgruntnieks var gan par ļaundari palikt. Tātad nu būtu pierādīts, ka lielgruntnieks var palikt par ļaundari. Bet šis lielgruntnieks, kurš katru brīdi var palikt par ļaundari un kurš atņem zemniekiem zemi, un pēc tam atkal dod zemniekiem zemi priekš lietošanas par zināmu atmaksu jeb renti, tas arī ir ļaundaris, lai gan ne tāds ļaundaris, kā slepkava, rīkles griezējs, mocītājs, kas uzreiz atņem otram dzīvību. Ja šis lielgruntnieks pavisam atņemtu zemniekam zemi, bez kā šie zemnieki nevar iztikt, bez kā viņiem jāmirst, tad viņš būtu līdzīgs augšā minētiem ļaundariem; bet ja viņš atņem no zemniekiem zemi un tam līdz arī dzīvību,- jo, kā mēs augšā redzējām, ar zemes atņemšanu atņemta arī dzīvība5, - tad viņš ir līdzīgs ļaundarim, kas papriekš otru nonāvē, aplaupa viņu, tad atkal atdzīvina viņu un palaiž vaļā pliku. Tātad lielgruntnieks, kas atņem zemniekiem zemi un atkal dod viņiem zemi par zināmu atmaksu jeb renti, ir ļaundaris. Un tā rentes ņemšana tiešām ir ļaundara darbs, to domājos pierādīt šādi. Kā sauc tādu cilvēku, kas atklāti, visiem redzot, ēd otra cilvēka miesas un miesas spēkus, dzer otra cilvēka asinis un sviedrus? Tāds visādā ziņā tiek no visiem atzīts un saukts par asins sūcēju, sviedru rijēju, cilvēku ēdāju, slepkavu, neģēli, - īsi - par ļaundari. Bet kā jāsauc tāds cilvēks, kurš atklāti, visiem redzamā, lai gan ne visiem saprotamā kārtā izlieto otra cilvēka spēkus, asinis, sviedrus, miesas, kaulus, dzīslas – gan ne tīrā veidā, bet pārvērstā veidā, par piemēru, dažādu lietu veidā? Tāds, bez šaubām, tiešām arī dēvējams par ļaundari. Un lūk, tāds atklāts, bet ne no visiem saprotams ļaundaris ir rentes ņēmējs, un tagadējā rente pilnīgi līdzinās atklātai cilvēku asins dzeršanai, miesas, kaulu un dzīslu tērēšanai, kaut gan cilvēku vairums to nesaprot.

Kas ir šī rente?

1) Zināms zemes augļu daudzums, 2) zināms naudas daudzums, kuru var iegūt tikai caur zemes augļu pārdošanu, un 3) zināms dažādu lietu un priekšmetu daudzums, kurus rentniekam jādod par zināmu neapstrādātu un lielgruntniekam nekādu labumu nenesošu zemi. Bet kas ir šie dzīvē vajadzīgie un derīgie: zemes augļi, nauda un lietas? Uz pēdējo jautājumu atbildēsim tad, kad būsim atbildējuši uz jautājumu, kā tiek iegūti šie priekšmeti? Pie zemes augļu, naudas un lietu izgatavošanas tiek strādnieka asinis maitātas un zaudētas, strādnieka sviedri lieti un viņa spēki, miesas, kauli, dzīslas, nervi un miesas spēki tērēti; bez tā nevar neviena zemes augļa, naudas vai kādas lietas izgatavot vai iegādāt,ar citiem vārdiem: ja strādnieku asinis netiktu maitātas, miesa, kauli, dzīslas un nervi tērēti, tad nebūtu jeb netiktu izgatavoti nekādi zemes augļi, nekādas lietas un tad nebūtu ko par naudu pārdot. Visa nauda un visas lietas ir pašu strādnieku miesa un asinis, kauli, sviedri, dzīslas un nervi, kopā ar tām dabas vielām, no kurām šie zemes augļi, šī nauda un šīs lielas ir izgatavotas. - Ja nu viens kāds lielgruntieks izlieto savai uzturai maizi, gaļu, vīnu, pie kuru izgatavošanas viņš nav sviedrus lējis un savas asinis un miesas spēkus tērējis, ko tad viņš izlieto savai uzturai? Tad viņš izlieto cilvēka asinis, sviedrus, miesas spēkus, kopā ar tām dabas vielām, no kurām šie zemes augļi un lietas sastāv. Tātad var prasīt, ja viens lielgruntnieks prasa un ņem renti no zemniekiem par neapstrādātu un nekam labuma nenesošu zemi, ko tad viņš ņem no zemniekiem? Tad viņš ņem zemnieku sviedrus un asinis, miesas, kaulus, dzīslas un nervus, kopā ar tām vielām, no kā rentes zemes augļi jeb lietas sastāv. Bet kas tad tas ir, kurš izlieto otra cilvēka sviedrus, asinis, miesu? Tas ir ļaundaris, tu varbūt atbildēsi. Bet nu atbildi man arī uz šo jautājumu, : kurš no turpmāk minamajiem ļaudīm ir lielāks ļaundaris? Viens blēdnieks piespiež mani strādāt viņa labā tikai tik daudz, ka man pazūd katru dienu 1 asins piliens, 1 sviedru piliens un 1 mārciņa miesas spēka; jeb, otrs blēdnieks tādā pašā kārtā atņem no manis katru dienu 10 asins pilienus, 10 sviedru pilienus un 10 mārciņas miesas spēka; trešais atņem 100 asins pilienus, 100 sviedru pilienus un 100 mārciņas miesas spēka; ceturtais 1000 asins pilienus, 1000 sviedru pilienus un 1000 mārciņas miesas spēka utt., un - pats pēdējais vienā dienā atņem no manim visas asinis, visus sviedrus un visus miesas spēkus. Katrs no šiem ir ļaundaris un pats pēdējais tas vislielākais, atbildēs lasītājs. Uz to es tev, mans lasītājs, piezīmēšu, ka rentes ņēmājs muižnieks var līdzināties kuram katram, tikai ne pēdējam ,jo uzrādītiem ļaundariem, un tas atkaras no tā, cik lielu renti viņš ņem, cik lielā mērā viņš piespiež otru cilvēku priekš sevis strādāt. Jo vairāk rentes nēmējs piespiež otru priekš sevis strādāt , tas ir, asinis maitāt, sviedrus liet un miesas spēkus tērēt, jo lielākās viņš liekāks ļaundaris; jo mazāk viņš piespiež otru priekš sevis strādāt, jo mazāk ņem rentes, jo mazāks viņš ļaundaris. Tātad katrs rentes ņēmējs ir ļaundaris. Pēc visiem pievestiem pierādījumiem lasītājs varbūt pārliecināsies, ka rentes ņēmējs tiešām ir ļaundaris un rentes ņemšana tiešām ir ļaundara darbs; un viņš varbūt prasīs: 1) kas varēja pasaulē ievest šo neģēlīgo rentes ņemšanu? 2) kad viņu varēja ievest? 3) kāpēc varēja ievest? 4) kāpēc šī rentes ņemšana netiek tagad atzīta par ļaundara darbu? Uz šiem jautājumiem var īsi atbildēt. Renti varēja pasaulē ievest tikai no tā laika, kad daži ļaudis sāka saprast, ka dažreiz var otru cilvēku piespiest priekš sevis strādāt, tad vajaga tikai no otra atņemt zemi, bez kā šis otrs nevar iztikt, un tad nogaidīt, kamēr šis otrs nāk žēlastības lūgties, jeb zemi lūgt priekš apstrādāšanas, - tad dot šim otram zemes gabalu, bet tikai ar to norunu, lai šis otrs dod pirmajam zināmu daļu no tiem zemes augļiem, kas uz tā gabala uzaugs. No tam jau pats par sevi protams, ka tikai tas varēja renti ievest, kas visu šo labi saprata, kas, tā sakot, bij gudrāks par citiem, drošāks un visādā ziņā pārāks par citiem un pie tam liels sliņķis un kārumnieks. Ievest renti, kalpināšanu, izsūkšanu, vārdzināšanu,drošais saprātīgais un visādā ziņā pārākais ļaužu mazākums varēja tāpēc, ka ļaužu vairākums bij glups, bailīgs un līdzinājās aitu baram. Rentes ņemšana šobrīd netiek atzīta par ļaundara darbu tāpēc, ka vienai pusei, ļaužu mazākumam jeb rentes ņēmējiem, nav nekādas vajadzības to atzīt par ļaunu un otra puse jeb rentes devēji atkal nesaprot, ka rentes ņemšana ir ļaundara darbs; bet, ja nu daži no viņiem arī atzīst ka rentes ņemšanu par ļaundara darbu, tad tomēr viņi neprot šo atzīšanu iedvest arī citiem rentes devējiem, t. i., padarīt par vispārēju atzīšanu, un tāpēc šai atzīšanai nav nekāda svara pie citiem ļaudīm. Zīmējoties uz latviešiem; jāsaka, ka ļaužu vairākums turas pie tās pašas atzīšanas kā 100 gadus atpakaļ, kuru viņiem iekala galvā latviešu iekarotāji - bruņenieki, tagad Latvijā dzīvojošo muižnieku senči, t. i., pie tās atzīšanas, ka rentes ņemšana nav ļaundara darbs, bet turpretim ir labs darbs. Bet parunāsim sīkāki par šo atzīšanu.
Ja rentes ņemšana ir ļauns darbs, kā tad viens mazs laužu pulciņš varēja iekalt veselas tautas galvā tās domas un to atzīšana, ka rentes ņemšana nav ļauns darbs? Kā šis mazais ienācēju pulciņš varēja un vēl tagad uzturēt šo atzīšanu latviešu galvās? Gribu atbildēt. Rentes ņemšana Latvijā ir savienota ar latviešu zemes atņemšanu no pēdējiem un šīs zemes pārvēršanu par bruņinieku īpašumu.
Te nu var prasīt, kāpēc tad latvieši atzina par bruņinieku īpašumu savu zemi, jo visa tā zeme, uz kuras tagad latvieši dzīvo un kura tagad pieder Kurzemes un Vidzemes muižniekiem, agrāk piederēja pašiem latviešiem. Šo jautājumu gribu izskaidrot ar sekojošo piemēru. Tev ir smuki zābaki. Bet viens varmāka, kam patīk tavi zābaki, un kurš ir daudz stiprāks par tevi un visādā ziņā pārāks, atņem tavus zābakus un tevi pašu piespiež atzīt savus zābakus par viņa īpašumu. Ja tu to labprāt nedari, tad viņš tevi tamēr sit, moca un vajā, līdz tu vai nu atzīsti savus zābakus par viņa īpašumu, vai mirsti. Tāda pat kārtā, kā šis varmāka atņēma tev tavus zābakus un vēl piespieda tevi atzīt šos zābakus par viņa īpašumu, arī bruņinieki atņēma latviešiem zemi un piespieda viņus atzīt šo zemi par bruņinieku īpašumu. Zināma lieta, ka latvieši lēti negribēja atzīt savu zemi par ienācēju — bruņinieku - īpašumu, ka viņi turējās pretī, bet šie bruņinieki bij stiprāki un izmanīgāki. Tāpēc pēdējie visus pretojošos latviešus stipri šausta, kūla un kala, gribēdami viņiem iekalt galvā tās domas, ka šī zeme ir viņu — bruņinieku- zeme. Un tādā kārtā šie bruņinieki šausta, kūla un kala latviešus gandrīz 600 gadus no vietas, kamēr galīgi iekala viņiem galvā tās domas jeb to atzīšanu, ka šī zeme, uz kuras tagad latvieši dzīvo, ir muižnieku zeme, ir viņu piederums, viņu īpašums. Šeit varētu prasīt, kāpēc tad muižnieki visiem spēkiem centās atņemt latviešiem zemi, un padarīt šo neapstrādāto zemi par muižnieku īpašumu, kur viņiem, muižniekiem, it labi ir zināms, ka neapstrādāta zeme viņiem nekāda labuma nenes. Vai viņiem tikai taisni šo zemi vajadzēja, vai vēl citu ko? Lūk, te ir tas noslēpums. Muižnieki nemaz tik briesmīgi necenstos atņemt latviešiem zemi un piesavināt sev, ja viņi bez visa tā varētu piespiest latviešus sev strādāt un gādāt uzturas līdzekļus. Bet to nevarēdami un zinādami, ka latvieši bez zemes nekādi nevarēs iztikt, ka nāks pie viņiem — muižniekiem zemes lūgties, ja viņiem to iepriekš atņems, ka par latvietim iedoto zemes gabalu varēs prasīt zināmu zemes augļu daudzumu, zināmu maksu, jeb renti, tad bruņinieki atņēma latviešiem piederīgo zemi, un padarīja šo zemi par savu īpašumu, un caur to tiešām piespieda latviešus lūgt no viņiem – muižniekiem – zemi, un par dabūto zemes gabalu maksāt pēdējiem zināmu zemes augļu daudzumu un tādā ceļā gādāt priekš viņiem uzturas līdzekļus. Lūk, tā cēlās šī neģēlīgā rente, kura tika par labu ieskatīta no muižniekiem un tāpēc arī iekalta latviešu galvā par labu lietu, bet kura patiesībā ir tik ļaundara darbs, kā to mēs agrāk pierādījām. Lūk, šie notikumi: latviešu zemes atņemšana un pārvēršanu par muižnieku īpašumu, rentes ievešana un tādu domu iekalšana latviešu galvā, ka šī zeme ir muižnieka zeme un rentes ņemšana ir labs darbs, šie notikumi ir tās važas, kurās muižnieki ieslēdza latviešus jau 600 gadus atpakaļ, un turēja līdz pat šim laikam, tura vēl tagad un turēs varbūt arī uz priekšu , ja latvieši neizmetīs savas galvas iekaltās domas: «Zeme, uz kuras mēs dzīvojam, pieder muižniekiem,» — un neiekals sev galvā šādas domas: «Zeme, uz kuras mēs dzīvojam un un kuru mēs strādājam, pieder mums»… Tad redzi nu, lasītāj, kā no tevis agrāk aizstāvamais lielgruntnieks ir pavisam sajaucis tavu galvu, tavu atzīšanu, un tavus sajēgumus, ka viņš tevi piespiedis melnu par baltu saukt un atzīt tev piederīgo zemi par viņa zemi, jo tā zeme, uz kuras tu tagad dzīvo un kuru tu tagad turi par viņa īpašumu, agrāk piederēja taviem tēvutēviem, un tā kā pēdējie nomiruši, tad viņa pieder vienīgi tev, bet nekādā ziņā nevar būt tava tagadējā rentes ņēmeja īpašums. Šo visu apdomājot, tev lasītāj, varbūt jānosarkst un jākaunās, un tādēļ tu varbūt negribi vaļsirdīgi atzīt, ka esi iegrūsts muļķa stāvoklī, - bet patiesībā tas tomēr tā ir, jo tu taču atzīsti savu zemi par otra īpašumu. Un, ja tu to dari, vai tad tu neesi muļķis, vai tad tu nesauc melnu par baltu? … Negribu tevi vairs tirdīt ar šādiem jautājumiem, jo viņi varbūt tev nepatīkami, tāpēc atstāju tev pašam dziļi jo dziļi iedomāties šais lietās, un pārēju uz tālākiem izskaidrojumiem. Kas palīdzēja šim mazajam bruņinieku pulciņam uzturēt latviešus šais važās 600 gadus? Var atbildēt, ka 1) latviešu muļķība, 2) dzelzs jeb zobins un 3) uguns, jeb šaujamie rīki, kurus bruņinieki izlietoja, latviešus iekarojot. Bet bez šiem līdzekļiem šās bruņinieku važas palīdzēja uzturēt vēl divas citas važas, kurās latvieši tika ieslēgti ar bruņinieku ienākšanu Latvijā . Šīs ir: 1) tirgotāju važas un 2) garīdznieku važas. Pagānu laikos latvieši nepazina un neredzēja tādus tirgoņus, kādus tagad redz, jo tad tādu tirgoņu viņu, latviešu vidū nevarēja būt un arī nebija. Bet kā tad cēlās šie tirgoņi? Tādā kārtā: pagānu laikos latviešiem bija maz prasījumu, un tāpēc visi savus prasījumus varēja apmierināt ar savas zemes un savu roku ražojumiem. Bet ar laiku šie prasījumi tādā mērā pieauga, ka katram cilvēkam nebija iespējams vairs viņus apmierināt vienīgi ar savas zemes un savu roku ražojumiem. Tāpēc radās vajadzība, vajadzīgos ražojumus, lietas un priekšmetus iegādāt no citurienes, dabūt no otra. Bet no otra šos vajadzīgos priekšmetus un lietas var dabūt tik tad, ja viņš otram dod kādu viņam trūkstošu, bet vajadzīgu lietu pretī. Un lūk, izcēlās dažu priekšmetu un lietu maiņa. Ar laiku šī maiņa virzas tik tāļu, ka katram cilvēkam vairs nebija iespējams visus vajadzīgos priekšmetus un lietas iegūt taisni no paša šo priekšmetu un lietu izgatavotāja tāpēc, ka pēc vajadzīgās lietas katram cilvēkam bija ļoti tāļu jāiet, daudz vietās jāiet, ilgi jāmeklē, un dažreiz nevarēja pat uzmeklēt ne pašas vajadzīgās lietas, ne arī viņas izgatavotāja. Tāpēc izcēlās savāda ļaužu šķira, kas gādāja par to, lai katram cilvēkam nebūtu tāļu jāiet, daudz vietās jāiet un ilgi jāmeklē vajadzīgā lieta, bet lai katrs varētu uzreiz un uz visdrīzāko vajadzīgo lietu dabūt. Šī ļaužu šķira saucās par tirgoņiem, un viņu darbs, jeb amats, par tirgošanos, tas ir, par dažādu lietu pirkšanu un pārdošanu. Iesākumā šī šķira nesa ļaudīm ļoti lielu labumu, tāpēc ka katram tāļu nebija tālu jāiet un ilgi jāmeklē, bet to varēja viegli dabūt, tikai par pienācīgu atmaksu, vai par pienācīgas lietas pretī došanu. Bet ar laiku šī ļaužu šķira sagrāba visas vajadzīgās lietas un priekšmetus, visu pārdodamo un pērkamo savās rokās, un par katru zemniekam pārdodamo lietu zemniekam sāka prasīt 5 vai 6 kārtēju, varbūt arī 10 kārtēju maksu, un par katru no zemnieka pērkamo lietu sāka dot tikai piekto jeb sesto daļu no šīs lietas vērtības jeb cenas, un tādā kārtā uz to briesmīgāko apspieda, izsūca un kalpināja vienkāršos zemniekus un strādniekus. Šīs ir tirgoņu važas, kurās tika ieslēgti mūsu tēvu tēvi,neilgi pēc tam, kad viņus bruņinieki bija savās važās iekaluši. Un šinīs tirgoņu važās latvieši smok vēl šo baltu dienu, tāpēc, ka Latvijā dzīvojošie tirgotāji par dažu zemniekam un strādniekam pār dodamo lietu prasa 2 vai 3 kārtēju cenu, un par dažu no zemnieka pērkamu priekšmetu maksā tikai kādu pusi no viņa vērtības un tāda kārtā apmāna un izsūc latviešus. Bet paši šie tirgoņi, nevienas derīgas lietiņas neizgatavodami, pārvalda visas derīgās lietas, un dzīvo nereti lepnībā, saldumos un kārumos. Un, ja nu viņi pēc visas savas slinkošanas, nevienas derīgas lietiņas neizgatavošanas, pie visas savas lepnībā, saldumos un kārumos dzīvošanas, pie visas savas zemnieku piemānīšanas, izsūkšanas un kalpināšanas kaut kādā kārtā prot iedvest, iekalt latviešiem tās domas, ka viņi neslinko, ka viņi labu dara, ka viņi ir derīgi zemniekiem un strādniekiem, ka viņi zemniekus nemaz, neizsūc, nekalpina, vai tad viņi nav tādi paši ļaundari kā rentes prasītāji un vai tad viņi tāpat nav sajaukuši un nesajauc latviešu galvas, latviešu atzīšanu un sajēgumu, kā bruņinieki to ir darījuši?…Trešās važas, kurās latvieši ieslēgti, ir garīdznieku važas. Ko dara daži garīdznieki? Viņi sludina tagad un bez mitēšanās un mūžīgi mūžam, lai ļaudis paklausa stiprākai varai, jo tā ir no Dieva iecelta, ar citiem vārdiem: ja stiprākā vara pielaiž visādas blēdības, nešķīstības, slepkavības u.t.t., ir tad garīdznieki apgalvo, ka sacelšanās pret šiem ļaunumiem ir sacelšanas pret pašu Dievu. Tādējādi garīdznieki māca un radina ļaudis, padoties un paklausīt tai varai, kura acu mirklī ir tā stiprākā, tas ir, ja aizvakar vara bija blēžiem rokā, tad aizvakar garīdznieki aicināja un skubināja ļaudis paklausīt šiem blēžiem, ja vakar valdības groži bij zagļiem rokās, tadējādi garīdznieki aicināja un skubināja ļaudis paklausīt šiem blēžiem; ja vakar vara bij zagļiem rokā, tad vakar garīdznieki mācīja padoties un paklausīt šiem zagļiem; ja šodien vara ir slepkavām rokās, tad šodien garīdznieki māca paklausīt šiem slepkavām; ja rītu vara būs mauciniekiem rokās, tad rītu viņi mācīs padoties šiem mauciniekiem; ja parīt vara būs mocītāja, plēsoņa, neģēļa rokās, tad viņi mācīs paklausīt un padoties šim mocītājam, plēsoņam un neģēļam; ja aizparīt vara būs kaut kādam muižniekam, krodzniekam, tirgoņam, diedelniekam, suņu sitējam, tad aizparīt viņi mācīs padoties un paklausīt pieminētām personām,- īsi sakot- garīdznieki māca ļaudis padoties un paklausīt pat diedelniekiem, vazaņķiem, kuri kādā nebūt ceļā kļuvuši pie stiprākās varas. Ja nu kāds prasa, kādu patiesību īsti sludina daži mācītāji, un ko viņi aizstāv, tad jāatbild, ka viņi nesludina nekādu noteiktu, nemaināmu patiesību, bet viņi aizstāv ne reti ļaunumu, neģēlību un noziegumu, ja tie nāks no stiprākās varas puses, jo viņi ir šīs varas kalpi. Tātad latviešu garīdznieki zinot vai nezinot, gribot vai negribot aizstāv zemnieku un strādnieku apspiešanu, izsūkšanu un kalpināšanu, jeb tās augšā pieminētās divējās važas, kurās latviešus ir saslēguši un tura lielgruntnieki un tirgoņi. Bet, ja šie garīdznieki aizstāv pieminētās divas važas, kurās latvieši ir ieslēgti, ja šie garīdznieki māca šodien padoties vienai varai, rīt otrai un parīt trešai u.t.t., pie tam katra no šīm varām runā un dara pretim, vai tad viņi vēl vairāk nesajauc vienkāršu ļautiņu galvas un sajēgumus, vai tad viņi neieved šos ļautiņus vēl briesmīgākā un vēl ļaunākā muļķībā, nekā lielgruntnieki un tirgoņi? Tiešām, tā arī ir!… Viņi ieslēdz latviešus vēl briesmīgākās un bailīgākās važās. Tātad tagadējā dzīves kārtība, pie kuras vairākums ir iekalts trijās važās, pie kuras šis vairākums tiek apspiests, izsūkts un nokalpināts, tiešām ir ļauna, nosodāma un nonicināma. Īsumā visu šo varētu izsacīt šādi: bruņinieki atņēma šo latviešu zemi un pārvērta viņu par savu īpašumu, iekaldami latviešu galvās to atzīšanu, ka šī zeme ir bruņinieku zeme,- īsi — lika pamatus verdzībai, mūžīgai izsūkšanai un kalpināšanai. Pēc tam ieveda verdzību šādi: latvietis negribēja mirt, lūdza no muižnieka zemi apstrādāšanai, un to arī dabūja par zināmu maksu. Un lūk, tiek ievesta neģēlīgā rente, izsūkšana, apspiešana, kalpināšana, verdzība. Kas nu galu galā izrādās? No vienas puses, rodas caurbiri, brīvie lielgruntnieki, dienas zagļi, blēži, veltēži, asins sūcēji, otra mūža ēdēji, neģēļi, rīkļu rāvēji, galvas nocirtēji, varmākas un citi ļaundari; no otras puses nepiekūstošie strādnieki, katra darba darītāji, visu derīgu lietu izgatavotāji, mūžīgie cietēji, dumjie vergi, kuri ir piespiesti liet ūdeni caurā traukā, bērt labību caurā maisā. Varena kārtība! Ja nu salīdzina šo tagadējo latviešu dzīves kārtību ar to kārtību, kas valdīja pagānu laikos, tad izrādās, ka pēdējā bijusi labāka. Labi, pielaidīsim, ka tā ir patiesība. Bet tagad jautāsim: ka pagānu laikos latvieši netika apspiesti, vai tādēļ tiem tagad der atgriezties pilnīgi pie šās kārtības, tas ir, vai latviešiem der dzīties iekļūt tādā kārtībā, ka viņus atkal var iekarot kaut kāds, nejēgu, salašņu, vazaņķu, slinķu un diedelnieku bars, tik tādēļ vien, ka ir apbruņojies ar labākiem kara ieročiem, nekā latvieši? Nekad un nemūžam! Tas būtu glupāki, nekā glupi. Bet latviešiem der atgriezties pie tās pagānu dzīves kārtības, kur viņus neviens vairs neiekaro, kur viņi netiek apspiesti, izsūkti un kalpināti - bet pie tam viņiem nevajag atmest tagadējos mantojumus, izgudrojumus un atradumus, kā dzelzceļus, tvaikmašīnas, dzirnavas, telegrāfus, grāmatu drukātavas un visas citas tagadējās zinības un atradumus, jo tikai visus tos piepaturot, viņus nevarēs tik viegli vārdzināt un kalpināt. Tātad tagadējā dzīves kārtība, no vienas puses, ir ļaunāka nekā senā latviešu dzīves kārtība, jo pie pirmējās ļaužu vairākums tiek uz to briesmīgāko apspiests, izsūkts, kalpināts un mocīts; bet no otras puses tagadējā dzīves kārtība ir labāka par pagānu laiku kārtību tāpēc, viņai piemīt visādi izgudrojumi, atradumi, zinības un mākslas, kas nepiemita pagānu laikos, un kuru trūkums atļāva Vakareiropas diedelniekiem iekarot un verdzināt veselu spēcīgu tautu. Tātad tagadējā dzīves kārtība, aiz iemesla, ka viņa atļauj ļaužu mazākumam uz to briesmīgāko apspiest, izsūkt un mocīt ļaužu vairākumu, nav vairs attaisnojama.
Nu, manu lasītāj, ja tagadējā dzīves kārtība vairs nav attaisnojama, vai tad viņa vēl var pastāvēt, vai pareizāki, - vai tad viņu vēl der saudzēt un uzturēt?
Pastāvēt viņa var gan, kamēr viņu uztur, bet šo nekam nederīgo un neattaisnojamo dzīves kārtību neder vairs uzturēt, saudzēt un apsargāt, tāpēc, ka uzturēt der tikai to, kas ir labs, derīgs un attaisnojams, bet kas tāds nav, tas jāpārlabo, vai jāiznīcina. Tāpēc vai tagadējā dzīves kārtība, kur ļaužu vairumam jācieš visādas mokas, trūkumi un bēdas, kur tam jāir uz visu briesmīgāko apspiestam, izsūktam,kalpinātam un mocītam, vai tāda kārtība ir vajadzīga, derīga un laba priekš šī vairākuma, un tāpēc taisna un attaisnojama? Brīnums. Kā tad ļaužu mokas, ciešanas, bēdas, trūkumi un ļaunumi var būt labi un derīgi un vajadzīgi viņiem? Nekad un neparko ļaudis savās mokas un ciešanas neatradīs par labām un vajadzīgām! Tātad tagadējā nederīgā un netaisnā dzīves kārtība, kur ļaužu mazākums var apspiest un izsūkt ļaužu vairākumu, nevar vairs tikt aizstāvēta un uzturēta, bet ir vajadzīgs viņu pārlabot, vai iznīcināt.
Bet, ja nu tagadējā dzīves kārtība jāiznīcina, tad ar kādiem līdzekļiem tas izdarāms? Pielaidīsim, ka tagadējā dzīves kārtība jāapgāž ar dzelzi un ar uguni. Bet kurš tad būs tas apgāzējs? - Protama lieta, ka pirmais būšu es, otrais būs mans biedrs, kas tev, lasītāj, šo burtnīcu iedeva, un trešais būsi tu, ja tu šīm domām piekritīsi. Labi! Pielaidīsim, ka mums nekādi kavēkļi nestājas ceļā un ka mēs visi trīs veseli izejam uz tagadējās kārtības sagāšanu. Pielaidīsim arī to, ka mums būs tādi ieroči, ar kuriem mēs katru varēsim pie zemes gāzt, bet mums neviens nekā nevarēs padarīt. Kā lai mēs apgāžam tagadējo kārtību? Mēs varam izskaidrot un pierādīt visādiem piemēriem, ka tagadējā kārtība ir ļauna un nederīga, bet ja pie visa tā ļaudis mūs nesapratīs, un mums neticēs,ko tad lai mēs darām? Tad mēs varam vai nu atstāt ļaudis un aiziet no viņiem, nekādas pārmaiņas neizdarījuši, vai atkal nošaut viņus visus un izdarīt pēc mūsu domām vajadzīgās pārmaiņas,- labāk sakot, apgāzt tagadējo dzīves kārtību. Bet ja nu mēs viņus visus tiešām nošautu, vai tad mēs patiesi apgāztu tagadējo dzīves kārtību? Nē, neapgāztu vis; mēs tikai atņemtu viņiem visiem dzīvību, ko mēs tiem neesam devuši un ko nevaram dot, un pie tam nekādu kārtību neapgāztu, jo tagadējā dzīves kārtība var tikt apgāzta tikai tad, ja tagadējie ļaudis paliek pie dzīvības un ja viņi pieņem citādus sajēgumus, citādas domas, citādas pārliecināšanās un citādu atzīšanu savā savstarpējā satiksmē, nekā tie sajēgumi, tās domas un pārliecināšanās, pie kurām viņi tagad turas. Tātad tajā gadījumā, ja ļaudis mūsu izskaidrošanas nesaprot, tas labākais ir - atstāt viņus un aiziet no viņiem, bet nekādā ziņā nenomaitāt viņus, jo ja mēs viņus nonāvētu, tad pie pasaulē jau esošā ļaunuma mēs vēl jaunu pievienotu. Ja nu pēc šā pirmā neizdevīgā mēģinājuma, mēs vēl otru, trešu vai ceturtu reizi uzaicinātu ļaudis apgāzt tagadējo kārtību, un katru reizi ļaudis mūs atkal nesaprastu, tad mēs galīgi pārliecinātos, ka tagadējā dzīves kārtība nav apgāžama kara ieročiem, ar uguni un dzelzi, bet miera līdzekļiem, miera ieročiem. Šie miera līdzekļi un ieroči ir iestāstīšana , iepazīstināšana, izskaidrošana, pierādīšana un pārliecināšana. Tātad mums ir jāiepazīstina ļaudis ar tagadējās dzīves kārtības ļaunām pusēm, jāizskaidro, kādēļ šīs ļaunās puses ir ļaunas, jāpierāda un jāpārliecina, ka šīs par ļaunām uzrādītās puses tiešām ir ļaunas, - citiem vārdiem, caur iepazīstināšanu, uzrādīšanu, izskaidrošanu, pierādīšanu un pārliecināšanu mums jāved ļaudis pie atzīšanas, ka tagadējā dzīves kārtība ir ļauna, nederīga un ka viņa ir jāiznīcina. Šīs lietas dēļ katram no mums, kas saprot, ka ļaužu vairākums cieš mokas un visādus trūkumus, vienīgi aiz tā iemesla, ka ļaužu mazākums no viņa atņem viņam piederīgus, ar viņa rokām un spēkiem izgatavotus dzīves līdzekļus, kādu atņemšanu šis vairākums par atņemšanu nemaz neatzīst ,tāpēc, ka šā vairākuma prāts, domas un sajēgums, saprašana un atzīšana ir sajaukti no ļaužu mazākuma un tāpēc, ka šā vairākuma acis ir vēl aizvērtas, - īsi – katram no mums, kas visu šo saprot, katrā izdevīgā brīdī, katrā izdevīgā vietā un pie katriem izdevīgiem apstākļiem visiem spēkiem un sirdi jācenšas : 1) atvērt acis šim ļaužu vairākumam, modināt to no gara miega, uzrādīt tam, kādā briesmīgā, nejaukā, lopiņiem līdzīgā stāvoklī viņš atrodas ; 2) modināt jeb celt viņā gribu, iztikt ārā no šī nejaukā, lopam līdzīgā stāvokļa un iekļūt jaunā, labākā stāvoklī un 3) izstāstīt, kā var ārā tikt, t. i., izskaidrot viņiem, ka šīs lietas dēļ tiem vajag atmest tās domas un to atzīšanu, ka strādniekiem piederīgo un caur strādnieku rokām un spēka izgatavoto dzīves līdzekļu atņemšana, kas tiek izdarīta no ļaužu mazākuma, nav patiesībā atņemšana, nav nepielaižama, neciešama, neattaisnojama, - bet ka turpretim vajaga pieņemt tās domas, ka šāda strādniekiem piederīgu līdzekļu atņemšana ir gan otra īpašuma atņemšana, ir gan varmācība un tāpēc nepielaižama, bet nonicināma un nosodāma, īsi sakot,- katram,kas šo visu saprot,visādā ziņā jacenšās izskaidrot ļaužu vairākumam to patiesību,ka katras personas īpašums, tik ilgi vien ir šīs personas īpašums,kamēr stiprā puse viņu par šis personas īpašumu atzīst,t.i.,ja ļaužu vairākums jeb visu strādnieki , kā stiprākā puse atzīst savu zemi par lielgruntnieku zemi, tad šī zeme arī paliek lielgruntnieku zeme, un paliks tik ilgi, kamēr stiprākā puse to atzīs. Šobrīd ļaužu vairākums, jeb visi strādnieki kopā, ir gan stiprākā puse, jo viņu ir vismaz 10 reiz vairāk,nekā veltēžu. Turpretī agrāk, kad latviešus bruņenieki iekaroja, latvieši nebija stiprākā puse, jo viņiem tad trūka ieroču, kas bruņiniekiem. Un, tad nu mēs zinām vienkārt to, ka bruņinieki tikai 600 gadu laikā ar dzelzs, uguns un spēka palīdzību spēja iekalt latviešu galvās to atzīšanu, ka latviešu zeme ir bruņinieku zeme, un otrkārt to, ka ar bruņinieku līdzekļu palīdzību mums nav iespējams atvērt ļaužu vairākumam acis, pierādīt, kādā lopa stāvoklī viņš atrodas, tad mums dienām un gadiem, ar vārdu sakot,jākaļ,jākaļ mierīgiem ieročiem un līdzekļiem (caur stāstīšanu, pierādīšanu u.t.t.) no visas sirds, no visa spēka un prāta, līdz esam iekaluši latviešu galvās par visu pareizu sajēgumu. Kas to visu prot un to no visa spēka nedara, tāds savam brāļam — strādniekam nevēl labu, tāds nepalīdz savam tuvākam izkļūt no posta, tāds palīdz veltēžiem savu brāli turēt tumsībā, tāds palīdz to apspiest, apzagt un kalpināt, tāds palīdz krāt muižniekam bagātību uz sava brāļa rēķina, tāds ir muļķis un ļaundaris, jo viņš izsūcēju, apspiedēju un slepkavu biedrs un palīgs, tāds ir arī, — sev pašam nemanot, — izsūcējs, apspiedējs un slepkava. Tad nu, manu lasītāj, vēli labu savam tuvākam, savam brālim strādniekam, ja tu gribi viņam palīdzēt izkļūt ārā no posta, ja tu negribi par sava brāļa izsūcēju un slepkavu tapt, ja tu negribi apspiedēju, kalpinātāju, aplaupītāju, pievīlēju, asins sūcēju biedrs tikt. Stāsti, rādi mēnešiem un gadiem un vēl ilgāki saviem brāļiem - strādniekiem, līdz tu iestāstīsi un ierādīsi viņiem, ka tie tiešām tumsībā, muļķībā un nejēdzībā staigā, ka viņi sauc melnu par baltu, siltu par saltu u.t.t., ka viņu domas un sajēgumi ir sajaukti no viņu apspiedējiem un izsūcējiem, ka viņu acis ir aizvērtas, ka viņi ir iegrūsti, ieslēgti un tiek turēti lopiem līdzīgā stāvoklī, un tad modini viņos gribu, tikt āra no šī stāvokļa un iekļūt labākā stāvoklī, - un iestāsti arī, ka no šā ļaunā, lopam līdzīgā stāvokļa var ārā tikt tikai tad, ja viņi ar savām rokām un savu spēku izgatavoto īpašumu atzīs par savu īpašumu, bet ne par otra, ja viņi savu īpašumu piesavinās sev, izlietos un pārvaldīs paši, bet nedos otram izlietot un pārvaldīt, īsi sakot - tamēr stāsti un skaidro, līdz iekali viņiem galvā to pārliecināšanu, ka tagadējā dzīves kārtība, kura atļauj ļaužu mazākumam apspiest, izsūkt un kalpināt ļaužu vairākumu, turēt pēdējo muļķībā un verdzībā, ir nederīga un atmetama un ka jādibina jauna un labāka dzīves kārtība, tāda kārtība, kur neviens vairs nevar otru likt apspiest, izsūkt un kalpināt, un tur nevar pastāvēt un arī nevar radīties visādi veltēži, sliņķi un varmākas.
Vai šai ziņā ir jau kas darīts? Ar citiem vārdiem : vai jau kas darīts priekš netaisnās dzīves kārtības pārvēršanas labākā?
Ir gan mēģināts, un vispirms šāds mēģinājums Anglijā izdarīts 18. gadu simteņa beigās un 19. sākumā: Anglija sāka izlietot mašīnas visādu lietu izgatavošanai, pie tam tās tika lietotas arī pie visādiem darbiem, kā aršanas, ecēšanas, sēšanas u.t.t. Caur šādu mašīnu izlietošanu daudz vienkāršu vienkāršu strādnieku palika bez darba un maizes un daudz meistaru par vienkāršiem strādniekiem pie mašīnām. Otrkārt, izrādījās, ka priekš tādas lietas pastāvīgas ražošanas vajadzīgi lieli kapitāli, jo bez šādiem kapitāliem nav iespējams mašīnas iegādāt. Vienkāršiem strādniekiem šādu kapitālu nebija, jo pēdējie līdz mašīnu ievešanai visi jau laikam bija saplūduši saimnieku un kapitālistu rokās, un ar mašīnu ievešanu pavisam saplūduši pēdējo rokās. Tādā ziņā ceļās vienā pusē bagāti fabrikanti, darba devēji, un otrā pusē nabagi strādnieki. Tikai kopš šā laika vienkāršie strādnieki jeb proletariāts varēja iesākt nopietnāku cīņu pret pastāvošo kārtību un kapitālismu. Un viņi arī iesāka šādu cīņu. Viņi vispirms pretojās mašīnu izplatīšanai, jo katra jauna mašīna daudziem no viņiem atņēma darbu un maizi. Kuru mašīnu vien viņi iespēja iznīcināt,to iznīcināja un pašus mašīnu izgudrotājus vajāja. Bet kad vecu, iznīcinātu mašīnu vietā saimnieki iegādājās jaunas un pavairoja viņu sargus, un kad mašīnu ražojumi jeb izgatavojumi bija daudz glītāki no izskata un daudz lētāki cenā, nekā strādnieku roku izgatavojumi, tad pēdējos viņu dārguma un neglītuma dēļ neviens vairs nepirka, tad Anglijā strādnieki pārliecinājās, ka mašīnas nav iznīcināmas un ka pret mašīnām nav vērts cīnīties. Domāja un domāja angļu strādnieki un izdomāja, 1) ka vajag vienoties biedrībās un sacelties pret saimniekiem, darba devējiem, un pēdējos piespiest nepamazināt darba algu, un nepavairot darba stundas dienā, 2) kopīgi iesniegt parlamentam, jeb tautas vietnieku sapulcei sūdzības par kapitālistu pāri darīšanām un visādām apspiešanām un izsūkšanām. Angļu strādnieki izpildīja savu nodomu: viņi vienojās biedrībās, kuras izrīkoja vispārējus streikus, iesniedza sūdzības parlamentam, izpostīja dažas mašīnas u.t.t. Bet šīm biedrībām bija īss mūžs, jo viņas bij dibinātas priekš kāda labi šaura mērķa. Sasnieguši, vai nesasnieguši sprausto mērķi, biedrība arvien izputēja. Bet, tā kā angļu strādniekiem arvien vēl ļauni klājās, un viņi cieta visādus trūkumus un postu, tad, meklējot savu ciešanu avotus un cēloņus un viņu iznīcināšanas līdzekļus, tie nāca pie sprieduma, ka vajaga dibināt biedrību, bet ne uz īsu laiku un tādu šauru mērķi, jo tādas biedrības nespēja viņu mokas un ciešanas iznīcināt, bet pastāvīgas biedrības ar plašu mērķi. Un viņi arī dibināja biedrības, ar zināmu maksu un zināmiem noteikumiem, kura katram biedrim uz mata bija jāizpilda. Biedru pienākums tai laikā bija ļoti liels. Lieta ir tāda. Lai gan Anglijā valdnieka vara bija aprobežota jau 18. gadu simteņa beigām un zemi pārvaldīja pati tauta, taču strādniekiem uz to ciešāko bija aizliegts, atklāti vienoties biedrībās priekš savu cīņu apspriešanas ar saimniekiem un streiku izrīkošanas. Tāpēc strādniekiem bij jāvienojas slepenās biedrībās, un slepeni jārīkojas, un šo biedrību spriedumus katram biedrim vajadzēja slepenībā turēt. Bez tam tādā slepenā biedrībā ieņēma ne citādi kā tikai pēc nozvērēšanās un apsolīšanās, izpildīt un slepenībā turēt biedrības spriedumus. Lūk, visu šo cēloņu dēļ šīm biedrībām no sākuma bija maz biedru, un viņu darbības aploks nesniedza tālāk par pilsētu vai par apriņķi (uz laukiem). Bet tomēr šīs biedrības drīzā laikā sasniedza lielu spēku un varu. Visām vajāšanām par spīti, viņām bij iespējams izrīkot lielus streikus. Tā, par piem. kuģu būvnieku biedrībai Liverpulē bij tik liels svars, ka šīs biedrības priekšnieks jeb admirāls ar vienu rokas mājienu spēja uz 10 nedēļām aizturēt ostā atrodošos kuģu sūtīšanu uz ārzemēm. Audēju jeb vēveru biedrība Glazgovā 1812. gadā spēja sarīkot vispārīgu streiku. Tāpat vispārēju streiku izrīkoja kalnraču biedrība 6. maijā 1818. gadā. Visu šo biedrību spēks un spēja dibinājās kā uz pašu biedru drošību un izturību, tā arī uz citu strādnieku līdzjušanu un atspaidu. Jo lielāks Anglijas strādnieku šķiras aizstāvju skaits tika pakārts, jo sparīgāki un bezbailīgāki un tapa strādnieki. Uz savu biedru vajāšanu un sodīšanu viņi no savas puses atbildēja ar to ka sakropļoja un nonāvēja nodevējus,spiegus,nežēlīgos saimniekus un pārvaldniekus, dedzināja fabrikas un bojāja muižnieku darba rīkus. Šāda nevaldāma strādnieku biedrību enerģija beidzot pārliecināja parlamentu, ka aizliegšana strādniekiem vienoties biedrībās ir nederīga un kaitīga. Un, lūk, 1824. gadā angļu strādnieki izkaroja brīvību, atklāti nodibinot biedrības savu interešu aizstāvēšanai. Kopš šā laika strādnieku biedrības un pašpalīdzības kases nevarēja vairs iznīcināt pēc pirmā policista vai saimnieka iegribas, un strādnieku vadoņus nevarēja vairs par dumpiniekiem ieskatīt un uz likuma pamata bez žēlastības vajāt. No šā laika iesākās jauns laikmets Anglijas strādnieku kustības vēsturē. Bet būtu kļūda, ja domātu, ka uz 1824. gadā izdotā likuma pamata angļu strādnieki bez kādiem kavējumiem varēja biedrībās vienoties, lai savas intereses aizstāvētu. Vispirms šinī pašā likumā atradās lieli aprobežojumi strādnieku biedrību darbības sekmīgai uzplaukšanai. Otrkārt paši saimnieki, pamatojoties uz savu kapitālu, ilgu laiku pretojās šo biedrību dibināšanai. No savas puses savienodamies biedrībās, saimnieki vairāk reižu apturēja darbu savās fabrikās, un tā atņēma maizi tūkstošiem, vienīgi ar to nolūku, lai varētu piespiest strādniekus izstāties no viņu biedrībām. Bet, neskatoties uz visu to, angļu strādnieki godam izturēja šo cīņu ar kapitālistiem, dēļ savas brīvības. Visām vajāšanām un visiem kavēkļiem par spīti, viņi vienojās plašās biedrībās,- dažām bij 20 000 biedru,- un piespieda kapitālistus ievērot viņu prasījumus caur streiku izrīkošanu, caur laikrakstu izdošanu, caur dažādu lūgumu iesniegšanu parlamentam, caur lielu sapulču izrīkošanu un caur saimnieku nodošanu tiesām.
Bet, lai gan angļu strādnieki panākuši to, ka šī šķira tiek cienīta un ievērota, ka viņu dienas alga ir tik augsta, ka citu zemju strādnieki par to i nesapņo, ka darba stundu skaits dienā ir saīsināts no 14 vai 16 stundām uz 8, un ka saimnieki un darba devēji nedrīkst viņus apspiest un vajāt, tad tomēr viņi apstājušies pusceļā, jo viņi cīnījušies un cīnās tikai strādnieku ražotājas darbības aizsargāšanas no kapitālistu patvaras, bet ne dēļ kapitālista varas galīgas iznīcināšanas, kā to dara sociālistu biedrības. Šīs biedrības sludina, ka ļaužu vairākuma mokas un ciešanas beigsies tikai tad, ja privātīpašums tiks iznīcināts, ja viņš pāries no privātpersonu rokām visu ļaužu rokās, ja viņš piederēs ne tikai nedaudziem, bet visiem ļaudīm, jo katrs tagadējais privātīpašums nav vis no viena privātcilvēka vien pastrādāts vai sakrāts, bet gan no ļoti daudz cilvēkiem. Un, ja šis privātīpašums ir no daudziem sagatavots un sakrāts, tad arī tikai šiem daudziem ir tiesības, šo īpašumu izlietot sev par labu, bet nekādā ziņā vienīgi tik kādam privātpersonām, kuras pie šī īpašuma gatavošanas nav ne pirksta pacēlušas. Šīs savas mācības pirmie sociālisti sludināja vispirms augstāko šķiru attīstītākām daļām un mēģināja tās pie šīm mācībām piedabūt. Bet tad izrādījās, ka caur šo mācību mierīgo sludināšanu nevar viss iekarot bagātnieku sirdis, ka visi šie varenie ir šo mācību briesmīgākie pretinieki, ka pārgājiens no tagadējās dzīves kārtības uz sociālistu kārtību mierīgā ceļā nav izdarāms, tad šīs domas atmeta un pieņēma jakobīniešu domas, ka šis pārgājiens ir jāizdara ar varu. (Jakobīnieši — sociālistu partija, kas māca, ka tagadējā dzīves kārtība ar varu apgāžama, un kas nosaukta par jakobīniešiem tāpēc, ka sastādīja savu paslepenu biedrību ar to nolūku, lai vecā valdība Francijā tiktu gāzta, un valdības vara nodota šīs biedrības rokās, jo viņa jeb tās locekļi gan tad zināšot nodibināt to labāko kārtību bez pašu strādnieku dalības ņemšanas). Ja nu šis būtu tas īstais vienīgais un pareizais ceļš priekš tagadējās dzīves kārtības gāšanas un citas ievešanas, tad šo ceļu arī vajadzētu staigāt visiem tiem, kas grib šo kārtību gāzt. Bet tur, lūk, ir tā vaina, ka šis nav tas īstais ceļš. To māca mums strādnieku kustības vēsture. Anglijas strādnieki savās cīņās ar kapitālistiem jo gaiši pierādīja, ka viņi paši ļoti labi prot aizstāvēt savas lietas, un uz to sīvāko cīnīties savu interešu dēļ, un ka caur šo cīņu viņu prāta attīstība un ticība uz saviem spēkiem ar vienu vairāk pieaug. Tāpēc šā gadu simteņa ceturtā desmitā radās tās domas, ka strādnieku atsvabināšanai jānotiek caur pašiem strādniekiem, un caur viņu pašu spēkiem, jo ja tagadējās kārtības gāšanu izdarītu vispirms viena cita šķira ar strādnieku šķiras piepalīdzību, tad arī šī šķira sagrābtu valdības varu savās rokās un strādniekus atstumtu pie malas. Strādniekiem vajaga vienoties un biedroties īpašā politiskā partijā, kas ar sparu cenšas iegūt strādnieku šķiras valdības varu. Bez tam Lasals mudināja dibināt «Vispārēju vācu strādnieku biedrību» un aicināja labākos un saprātīgākos ļaudis (tautas vietniekus, skolotājus, advokātus, ārstus) iestāties šai biedrībā par vienkāršiem biedriem, un ņemt dzīvu dalību pie šīs biedrības dzīves,- taču ļoti maz demokrātu šīm uzmudinājumam sekoja.
Drīz pēc «Vācu vispārējās strādnieku biedrības» dibināšanās Londonē 1864. gadā Marksa vadībā sāka dibināties otra liela strādnieku biedrība «Starptautiskā strādnieku biedrība,» kuras mērķus un vadošās domas uzzīmēja pats Markss šīs biedrības statūtos, bet kas galīgi tika pieņemti tikai Ženēvas kongresā 1866. gadā. Lūk, galvenākās domas kas ietvērtas šīs biedrības ustavā, jeb likumu pamatā:
1) Strādnieku šķiras atsvabināšanai vispirms jābūt pašu strādnieku šķiras lietai.
2) Cīņa dēļ strādnieku šķiras atsvabināšanas netiek vesta ar nolūku, lai vieniem ļaudīm par labu un otriem par ļaunu tiktu dotas jaunas privilēģijas, jeb priekšrocības, bet lai nodibinātos vienādas tiesības un vienādi pienākumi visiem un lai katras šķiras vara jeb valdība pār citām šķirām tiktu iznīcināta.
3) Strādnieku ekonomiskā atkarība no ražošanas līdzekļu īpašniekiem ir ļaužu moku, verdzības, nabadzības, prāta muļķības un politiskās apspiešanas avots. Tāpēc strādnieku šķiras ekonomiskā atsvabināšana, (strādnieku atsvabināšana no vajadzības, pārdot savu darba spēku) ir liels mērķis, kuram jāpadodas katrai politiskai kustībai.
4) Visu strādnieku pūles un cīņas šā mērķa sasniegšanai līdz šim laikam palikušas bez sekmēm dēļ vienprātības trūkuma starp katras lielvalsts jeb zemes dažādu darbu strādājošajiem strādniekiem.
5) Strādnieku šķiras atsvabināšana nav vienas valsts vai vienas tautas darbs, turpretim šī atsvabināšana ir no vienāda svara un vienādas vērtības priekš visām attīstītām tautām un var tikt sasniegta tikai ar visu tautu vienotiem spēkiem un palīdzību vienam no otra.
Šī biedrība bija tā pirmā, kas tik skaidri un vispusēji aizrādīja uz īsto ceļu priekš darba spēka atsvabināšanas no kapitāla varas. Šīs biedrības vadošie sajēgumi pēc tam ieviesās visu mācītu zemju sociāldemokrātisku partiju programmās.
—
Mosties, mosties reiz, svabadais gars!

No 1920g „Kopoti raksti“ 1-6 rediģējis Ed. Treimanis-Zvārgulis. Cēsīs un Valmierā, K.Dūnis izdevuma
Ievads,Veidenbaums,Publicistika