Ievads,Veidenbaums,Publicistika
Soda likumu vēsturiska attīstība un viņu filozofiskais pamats
1
Par soda likumiem sauc to likumu daļu, kas nosaka zināmiem noziegumiem zināmus sodus. Noziegums ir tāda vienas personas darbība, caur kuru tiek aizkārtas otras personas vai personu kopības tiesības. Vārdu «noziegums» šādā plašākā nozīmē ņemot, noziegumus var iedalīt divās šķirās: civilos jeb nesodāmos un kriminālos jeb sodāmos. Soda likumi nodarbojas tikai ar pēdējiem. Atrast, izpētīt un sakārtot sistēmā vispārējus principus un nosacījumus par noziegumiem un sodiem — tas ir soda likumu zinības uzdevums. Soda likumu zinība ir tikai jaunāko laiku panākums, bet sodi un soda likumi ir pastāvējuši pie visām vēsturiski pazīstamām tautām visos laikos, ja arī ne visur rakstīti, tad kā ierašas. Un, kā vispārīgi cilvēku ierašas un likumi, tā arī soda likumi ir grozīgi, vienā laikā savādāki nekā otrā, vienā vietā savādāki nekā otrā. Salīdzinot šos laika un vietas ziņā dažādos likumu veidus, izmeklējot viņu savādības cēloņus, iegūstam pareizus ieskatus par tagad pastāvošo likumu dabu, varam apspriest viņu nākamības virzienu un atrast līdzekļus, kā šo virzienu uz labo pusi veicināt. Tas likumu devēja uzdevums.
Soda likumu attīstībā un pārgrozījumos nekas nenotiek bez cēloņa, nekas nenotiek piepeši. Viss viņos izceļas pēc vispārēja, visā dabā valdoša attīstības likuma, pēc kura viena formācija pamazām rada otru, pēc kura tuvākā nākamība tikko atšķiras no pagājības, bet kur divi atstatākas formācijas, savu radniecīgo līdzību nezaudēdamas, tomēr skarbi izšķiras.
Soda likumu attīstības gājienu apskatot, var pamanīt trejādus veidus:
Personiskos jeb pašatriebšanās soda likumus var nosaukt par pirmo veidu, tādēļ ka tie ir cēlušies cilvēku dzīves pirmā vēsturiskā laikmetā. Katra vēsturiska Eiropas tauta, pirms tā valsts dzīvi nodibinājusi, ir pārdzīvojusi šo likumu laikmetu. Bet uz zemes lodes vēl šos laikos atrodas daudz ciltis, kas nav tāļāk attīstījušās par šo pirmo soda likumu formāciju.
Pirmā veida soda likumus radījuši cilvēki, kas vēl dzīvoja dzimtās (ģimenēs), baros, ciltīs, pie kuriem vēl nebija attīstījusies sadzīves kopība valsts formā. Tādēļ ka šaī laikā starp vienu dzimtu un otru, starp vienu cilti un otru nepastāv nekāda vidutāja augstāka vara, tad katra dzimta un cilts pret citām dzimtām un ciltīm pati ar savu spēku iztiesā savas soda lietas. Aiz šiem cēloņiem šī pirmā laikmeta soda likumiem sekošs raksturs: šā laikmeta cilvēks, ja viņam tika padarīta skāde no citas dzimtas vai citas cilts locekļiem, ja viņš tika apvainots, ja viņa tiesības tika aizkārtas, bija (piespiests pats tiesāt vainas darītāju. Palīgā viņam gāja viņa dzimtas vai cilts locekļi. Šī tiesāšana, vai nu tā bija taisna, vai netaisna, aizvien atrada pretestību no skādes darītāja puses, ar kuru kopā turējās viņa dzimta vai cilts. Šādi, vienai pusei atriebjoties par skādi un apvainojumu, otrai pusei pret atriebšanos atgaiņājoties, izcēlās savstarpēji ienaidi un kari.
Tādēļ ka katrs uz skādi raudzījās no savu personisku interešu stāvokļa, tad par sodāmu noziegumu tika ieskatīta katra kaitīga darbība. Caur to kriminālā netaisnība neizšķīrās jeb gandrīz neizšķīrās no civilās netaisnības. Noziedznieks, ja nespēja maksāt, palika par vergu, tāpat kā maksāt nespējējs parādnieks. Parādus piedzenot, izlietoja tādas pašas mocības, kā noziedzniekus sodot. — Tikumīgās atbildības sajēgums gandrīz gluži nepazīstams. Par vainīgu tiek uzskatīts tas, kura miesas spēkiem izdarīta kaitīga darbība jeb kas, pats negribēdams, nejauši piedalījies pie nozieguma. Tādēļ arī šaī laikā tikko manāma starpība starp tīšu un netīšu noziegumu. Sodīti tiek arī ārprātīgi un bērni visjaunajos bērnības gados.
Vienīgi personīgi apsverot padarīto skādi, arī maz manāma šķiršana starp vairāk un mazāk ievērojamiem noziegumiem jeb noziegumu pakāpieniem. Tādēļ sods bija līdzīgs slepkavam, zaglim, līdzīgs arī apvainotājam vārdiem.
Apvainotais izdara atriebību satracībā, kuras stiprums atkarājas mazākā mērā no lietišķiem cēloņiem kā no apvainotā pašīgiem ieskatiem par viņam padarīto vainu. Tādēļ arī sods, neaprobežotās dusmu jūtās izpildīts, parādās visbriesmīgākos veidos. Šaī laikmetā izceļas tādi miesas sodi kā mocīšana un locekļu nociršana, nāves sods, vienkāršs un kvalificēts, tas ir, ar mokām savienots. — Vispārējai valsts varai trūkstot, sodīšanu izdara ar dzimtas vai cilts spēkiem. Tādēļ aizvienam tas, kam lielāka vara, izbēg no soda, kas viņam būtu jācieš. Še izceļas ieskati, ka stiprais netiek sodīts, kuri vēlākos laikos pārvēršas sodu nevienādībā ik pēc kārtām. Pie soda likumu pirmā veida savādībām pieder arī tā saucamās kompozīcijas, t. i., nozieguma atlīdzināšana naudā. Ka kompozīcijas pieder pie soda likumu pirmā veida, redzams, pirmkārt, no tam, ka pienākums viņas maksāt krīt uz visiem apvainotāja dzimtas locekļiem, tāpat kā tiesība viņas dabūt pieder visiem apvainotā dzimtas locekļiem; un, otrkārt, no tam, ka vislielāko noziegumu varēja atpirkt tāds, kam bija ko samaksāt, kamēr pati niecīgākā vaina nabadzīgo varēja gāzt smagā sodā. — Tātad ari kompozīcijās parādās spēka tiesība; noziegums tiek ieskatīts par tikai mantas ziņā kaitīgu darbību, neievērojot nemaz tikumīgo vainu — vārdu sakot, tiek ieskatīts par tādu vainu, no kuras var atpirkties, zināmu summu naudas samaksājot.— Bet tomēr kompozīcijas liecina par lielāku attīstību ļaužu kopības ziņā nekā dzimtas un cilts savrupība, un tādēļ arī atrada drusku pilnīgāku likumu veidu, pārejas veidu no pirmā pakāpiena uz otro. Tas redzams no tā, ka kompozīciju sistēmā jau parādās kaut kādas augstākas varas līdzdarbība un ka kompozīcijas vēl ilgi paliek spēkā, kad jau nodibinājusies vispārēja valsts vara.
Otrā veida soda likumus izstrādājuši cilvēki, valsti nodibinājot. Šā laikmeta valsts raksturs notēlojas maza pulciņa priekšrocībās un lielākās ļaužu daļas verdzībā un beztiesībā. Tādēļ ari šī laika soda likumos redzami tādas valsts darbības iespaidi, kas dibināta uz priekšrocībām (privilēģijām) un verdzības. — Valstij izceļoties un vispārējai valsts varai nodibinoties, sodīšanas tiesība pāriet no dzimtas un cilts šās varas rokās, un tādēļ, ka šī vara aizstāv plašākas intreses nekā dzimtas un cilts intreses, tad arī noziegumu uzskata no vispārējāka stāvokļa: nevis ka tas aizkar personiskas, bet valsts intreses. Tādēļ, vienkārt, aprobežo viņa apmēru, apzīmējot par noziegumu tikai šām pēdējām intresēm kaitīgu darbību, otrkārt, tas paplašinājas, izceļoties jaunām, priekšējā laikmetā nepazīstamām vispārējām valsts intresēm, kuru aizskaršana tagad tiek sodīta. — Privātpersonu darbība var rīkoties tikai nesvarīgākās lietās; tiesība noteikt, ko jāuzskata par noziegumu un kā tas sodāms, tāpat arī soda izpildīšana pāriet valsts rokās, kura nodibina tikumīgas atbildības principu, tas ir, noziegumu neuzskata par noziegumu tādēļ vien, ka caur to izcēlies kāds zaudējums, kā tas bija iepriekšējā laikmetā, bet tādēļ, ka nozieguma darītājs tīkojis viņu tiešām darīt. — Kamēr par noziegumu turēja privātām vai cilts intresēm kaitīgu darbību, tamēr atļāva privātlīgumus, vainas deldēšanu caur izlīgšanu, kura pa lielākai daļai notika, naudu samaksājot; bet noziegums pēc otrā veida soda likumiem, kā vispārībai kaitīga darbība nav izlabojams ne caur kādiem miera līgumiem, nei naudas maksājumiem pašu starpā, bet viņa darītājam jācieš valsts noteiktais sods. Šis sods tiek uzlikts tikai tam, kas noziegumu gribējis darīt un piedalījies pie tā izdarīšanas. Šā laikmeta soda likumi, vispārīgi ņemot, atsvabina no atbildības noziedznieka nevainīgo dzimtu, tāpat arī nepilngadīgos, kas noziedzas, nesajēgdami nozieguma, un ārprātīgos. Valsts vara, kā neitrāla vara, mierīgāki un vienādāki apsver noziedzīgo darbību. Viņa, savaldīdama privātpersonu kaislības un dusmu jūtas, nodibina šai laikmetā, kaut arī rupjā veidā, pirmos noteikumus nozieguma apsvēršanai, par mērauklu ņemot aizkārto tiesību svarīgumu, padarītās vainas lielumu un tikumīgās atbildības augstumu. Bet tādēļ, ka šā laikmeta soda likumus radīja tādas valsts darbība, kas bija izaugusi uz agrākajiem privātatriebšanās laikos valdošiem elementiem, tādas valsts, kura, vienkārt, dibinājās uz priekšrocībām un verdzības un kurai, otrkārt, mūžīgi bija jācīnās ar viņai naidīgiem spēkiem, tad arī šajos likumos valda nokārtots pašatriešanās gars, un viņu pamatteikums, ka redzams, ir tas: jo vairāk bailes, jo vairāk taisnības. Viņi ir sakrājuši visus agrāko laiku briesmīgos sodus, noteikdami par vispāreju, pastāvīgu un vairāk vai mazāk negrozāmu to, kas agrāk bija privāta, grozīga un no katras personas ieskatiem atkarīga lieta. Tādēļ šo laiku sodu sistēma pastāv pa lielākai daļai nāves soda vissāpīgākos veidos, dažādu locekļu atņemšanā vai samaitāšanā, miesas sodos, mantas un citu cilvēkam piederīgu tiesību atņemšanā. — Uz priekšrocībām un verdzības dibinātas valsts rokās būdami, šā laika sodu likumi un sodīšanas kārtība mudžēt mudž visādām juridiskām un faktiskām sodu nevienādībām, — sodi tiek atlaisti vai pavieglināti privileģētām personām, paasināti zemākām, apspiestām kārtām.
Augšā jau teicām, ka pāreja no viena soda likumu veida otrā nenotiek piepeši, bet pamazām, tādēļ ka tai laikā, kad parādās jaunas likumu kārtības dīgli, agrākējā kārtība vēl ir pilnā spēkā. Pēc tam, cik jaunā paliek stiprāka, tik vecā zaudē savu spēku, kamēr viņa pilnīgi izzūd, valdību atstādama otrai, kura savukārt atkal tūlīt stājas cīniņā ar izcēlušos trešo. Pēc šā attīstības gājiena kopā ar otrā veida soda likumiem vēl ilgi pastāv pirmā likumu veida atliekas. Tas redzams it īpaši no tā, ka personiska ienaida un kompozīciju sistēma vēl ilgi turpinājās, kad jau izcēlusies un nostiprinājusies valsts vara. Būdama to elementu pēcnācēja, kas radīja pašatriebšanās soda likumus, valsts vara visās lietās, kas uz viņu zīmējās, nepārgrozītus piesavinājās pašatriebšanās likumu noteikumus. Tādēļ arī noziegumi pret valsti šaī laikmetā tiek sodīti pēc iepriekšējā laikmeta ieskatiem, neizšķirot, cik svarīgas aizkārtās tiesības, cik liela padarītā vaina, vai tā darīta ar ļaunu nodomu vai ne. Atbildība, kā agrāk, krīt ne tikai uz vainīgo, bet arī uz viņa nevainīgo dzimtu, kas agrākējā laikmetā notika pie visiem noziegumiem.
Atrazdamās zem garīdzniecības iespaida, kurai liela dalība pie valsts radīšanas un nopelni pie tikumīgas rīcības nodibināšanas jeb būdama ar garīdzniecību savienota un viņu sargādama, vispārējā valsts vara arī veicina sajēgumu par noziegumiem pret reliģiju un tiklību, skatīdamās uz šiem noziegumiem vienīgi no garīdzniecības interešu stāvokļa un sodīdama tos pēc agrākējo laika kārtības. Tādēļ šī laikmeta soda likumi dažnedažādas nevainīgas darbības pieskaita pie reliģijas noziegumiem, kuri tiek sodīti ar smagajiem agrākējo laiku sodiem.
Trešā veida soda likumi panākami iekšēji pilnīgi nostiprinātā, spēcīgā valstī, tādā valstī, kurā nepastāv priekšrocības un politiska apspiešana un kura tādēļ pamatota uz visu pilsoņu līdzīgām tiesībām likumu priekšā, uz domām, ka valsts mērķis ir drošu dzīvi un labklājību sagādāt ne tikai mazam pulciņam, bet visiem pilsoņiem bez izņēmuma.
Bet tādēļ, ka līdzīga valsts vēl nebūt nav pilnīgi nodibinājusies, tad arī soda likumu trešo veidu, pie kura pieder visu tagadējo Eiropas tautu soda likumi, nevar vēl uzskatīt par pilnīgi nodibinājušos. Jaunais likumu virziens atmetis visas pirmā laikmeta likumu savādības, kas bija iespiedušās un uzglabājušās otrā. Taču viņā vēl pamanāmas visas galvenākās savādības iz otrā laikmeta; kamēr pēdējās izmirs un kamēr šolaiku ieskati iegūs visās zemēs pilnīgu valdību, aiztecēs vēl labs laika sprīdis.
Soda likumu trešā veida raksturiskās puses šādas:
Noziegums tiek uzskatīts par vienlīdzīgi kaitīgu darbību, kas prasa vienlīdzīgu sodu, lai noziedznieks piederētu pie kādas šķiras piederēdams; šis ieskats dibinājās uz vispārējā likuma, ka soda likumu priekšā visi līdzīgi, ka soda likumi nepazīst nekādas priekšrocības. Noziegums ir tā cilvēka personiska lieta, kas viņu darījis. Tādēļ nekādos noziegumos dzimta nav atbildīga par savu locekli.
Par noziegumu uzskata tikai tādu darbību, kura satura sevī materiālu uzbrukumu otra tiesībām. Uz šā pamata iz noziegumu skaita izslēgtas daudz darbības, kurām nav minētās īpašības un kuras pirmā un otrā laikmetu soda likumos ieņem vietu vissmagajos noziegumos pret valsti, reliģiju un tikumību.
Sods ir tikai nepieciešama vajadzība, kuru jāievēro, lai aizsargātu iemantotās tiesības. Tādēļ, viņu izpildot, tiek atmesta cilvēku mocīšana un bendēšana, tiek atmesti visi pirmā un otrā laikmeta necilvēciskie sodi, kuru izcelšanās izskaidrojama caur personiskām neaprobežotām dusmu un atriebšanās jūtām. Mocības, locekļu atņemšanu, miesas sodu, nāves sodu — šā laikmeta soda likumi, vispārini ņemot, nepazīst. Ja šie sodi arī vēl šur tur Eiropā pastāv, tad tas liecina, ka iepriekšējā laikmeta atliekas vēl diezgan stipras un ka jaunie ieskati vēl galīgi visur nav iespiedušies.
Pieņemdami vispārējos, agrāki pastāvējušos atbildības principus, trešā laikmeta soda likumi cenšas viņus tā specializēt (sīkāki noteikt), kā labāki būtu nosvērts vainas un sodāmībās lielums, skatoties pēc aizkārto intrešu īstā svarīguma, pēc padarītās skādes dabas un pēc tā, kā un cik pie skādes padarīšanas piedalījusies noziedznieka griba.
Galvenākais šo likumu laikmeta sods ir brīvības atņemšana, caur ko vislabāk parādās soda nolūks apsargāt dabiskās un iegūtās tiesības pret varmāciskiem uzbrukumiem. Bez tam tagadējo laiku valsts šo sodu cenšas padarīt lietderīgu, izlietodama apcietinājumu par noziedznieka labošanas līdzekli. Šo mērķi grib sasniegt, noziedzniekus katru par sevi apcietinot, viņus dažādi darbinot, stingrāki izturoties pret stūrgalvīgiem, spītīgiem noziedzniekiem nekā pret tādiem, kas savu vainu acīm redzot nožēlo un grib laboties. Labošanās iestāžu ierīkošana ir viena no šolaiku soda likumu raksturiskākām pusēm.
Apskatīdami šo soda likumu attīstības gaitu, mēs redzam, ka tie ir pilnīgi zināma laika cilvēku darbs, ka viņos atspoguļojas cilvēka raksturs un sadzīves veidi, kādos kuru reizi viņš atradies.
2
Fakts, ka soda likumi pastāvējuši pie visām tautām visos cilvēces attīstības laikos, pats no sevis jau aizrāda uz to, ka cilvēkos vajaga būt pastāvīgiem cēloņiem, kas izceļ šādus likumus un sodus. Bet fakts vien, ka soda likumi pastāv, nepietiek viņu pamata izskaidrošanai. Zinība, kā cilvēka prāta ražojums, cenšas uzmeklēt visām lietām prātīgu, vismaz saprotamu un pietiekošu cēloni, uzskata par savu uzdevumu atrast ne tikai ārējo, bet arī iekšējo, tas ir, vienīgi pareizo pamatu soda likumos un sodos. — Tā izcēlušās tā saucamās soda teorijas. — Pastāvošās soda teorijas parasts iedalīt divās šķirās: 1) absolūtās teorijas, tas ir, tādas, kas noziegumu sodīšanu pašu par sevi uzskata par vajadzīgu, lai arī caur to netiktu sasniegts nekāds mērķis; 2) relatīvās teorijās, tas ir, tādās, kas noziegumu soda tikai tādēļ, ka caur sodīšanu grib panākt kādu mērķi, piemēram, sadzīves drošību. Pie absolūtajām teorijām pieder
a) teorija, kas sodu uzskata par dieva iestādītu. Par tādu to tura Mozus likumos, par tādu to izskaidroja viduslaikos, un tā mācīja arī jaunākā laikā vācu prātnieks Štāls;
b) teorija, kas sodu uzskata par «kategorisku imperatīvu», t. i., par iedzimušu, negrozāmu praktiskā prāta prasījumu: cilvēka praktiskais prāts uzliekot viņam pienākumu izpildīt tikumības likumus un prasot sodu viņu pārkāpējiem. Šo teoriju uzstādīja Kants;
c) Hegeļa teorija, pēc kuras sods izlīdzina plaisu, kas caur noziegumu izcēlusies starp noziedznieka privātgribu un vispārējo gribu, kura parādās likumos;
d) teorija, kas pamatojas uz cilvēkā iedzimušām taisnības jūtām; pie šās teorijas turas it īpaši daži jaunlaiku kriminālisti.
Pie relativajām teorijām pieder
a) atbaidīšanas teorija, kas sodu uzskata par atbaidīšanas līdzekli, lai nedarītu noziegumus;
b) psihiskā spaida teorija, pēc kuras likumos piedraudētais sods izdara psiķisku (garīgu) spaidu uz cilvēka gribu un tā to attura no nozieguma;
c) Bentama teorija, kas uz sodu skatās kā uz iestādi, kura nejauj noziegumam atkārtoties nākamībā;
d) Hobesa, Loka un Rusoa teorijas, pēc kurām sods dibinājās uz vispārēja līguma un tiek uzlikts vispārības labā;
e) labošanas teorija. Pēc viņas sods vajadzīgs kā noziedznieka labošanas līdzeklis.
Zīmējoties uz absolūtajām teorijām, jāsaka, kā tā, kura dibinājās uz ticības jūtām, pazaudē savu nozīmi līdz ar šās ticības izzušanu. Tāda tā teorija, kas sodu uzskata par dieva iestādi. Šī ir visvecākā, pirmā un otrā soda likumu laikmetā valdošā teorija. Viņu idealizēja privātatriebšanos un viduslaiku atbaidīšanas sistēmas, kaut gan tām bija tīri reāli cēloņi. — Citas, piem., Kanta un Hegeļa teorijas, ir metafiziski ražojumi, kuriem nav praktiski ziniska svara. Hegels nosauc noziegumu par vispārējās gribas noliegšanu (negāciju), sodu par otru noliegšanu, kas, pirmo iznīcinādama, rada ko jaunu. — Arī jaunlaiku absolūtās taisnības teorija ir vairāk relatīvs nekā absolūts jēdziens. Absolūti taisns sods ir tikai tai ziņā, kādā tas nepieciešami vajadzīgs. Arī sajēgums par to, kas ir taisnība, nav nekāds pirmatnējs, negrozāms, patstāvīgs, bet cilvēku radīts, atkarīgs un grozīgs. Tādēļ arī katrā vēstures laikmetā cilvēki, radīdami soda likumus, kuriem par cēloni tolaiku sadzīves savādības, ir pārliecināti, ka šie likumi pilnīgi taisnīgi, kaut gan tie vēlākos laikos tiek atmesti kā netaisni un pretēji jauniem dzīves apstākļiem un taisnības ieskatiem. Tādēļ, ka taisnības sajēgums nav patstāvīgs, bet atkarīgs, nevar uz tā pamatot vispārēju soda teoriju. Sods nav tādēļ vajadzīgs, ka tas taisnīgs, bet tādēļ taisnīgs, ka vajadzīgs.
Relatīvās teorijas taī ziņā viena otrai līdzīgas, ka viņas visas sodu pamato uz kopdzīves vajadzības un labuma. Ievērojamākā no viņām ir tā saucamā labošanas teorija, jo tā vistuvāki stāv jaunlaiku soda praktikai. Kamēr atbaidīšanas teorija cer panākt savu mērķi, jo stingrus sodus uzlikdama, tamēr labošanas teorija lielāko svaru liek uz to, ka soda laiku izlietotu noziedznieka tiklīgai labošanai. Tomēr, ja labošanas teoriju gribētu konsekventi izpildīt, tad vajadzētu pat lielākos noziedzniekus pēc īsa soda laika vai bez soda palaist vaļā, ja pārliecinātos, ka viņi labojušies un nākamībā izturēsies bez vainas, kamēr sods par vismazākajiem pārkāpumiem varētu vilkties gadiem, pat visu mūžu, ja noziedznieks nebūtu labojams. Bez tam vēl būtu jāizšķir svarīgs jautājums, kā var pazīt, ka noziedznieks tiešām labojies, un kam uzticēt, lai to izpēta.
Var teikt, ka neviena no pastāvošajām soda teorijām nav pilnīgi pareiza. Tādēļ arī katrai atradies savs kritiķis. Viņu nepareizība tā, ka tās vienu soda cēloni pieņem par vienīgi pareizo un uz tā caur loģiskām operācijām uzceļ savu teoriju, maz vai nemaz neskatīdamās uz praktisko dzīvi. Taču zinības mērķis nav sacerēt skaistu, loģiski pareizu, ar dzīvi nesavienojamu teoriju, bet uzmeklēt, cik iespējams, sodam tādus cēloņus, dzinekļus un mērķus, kādi cilvēcē visos vēsturei zināmos laikos pastāvējuši un kādi pastāv vēl tagad. Šos visos laikos pastāvējušos soda pamatus var izteikt šādos vārdos: noziegums cilvēkam atņem kādu materiālu vai morālisku mantu un caur to viņu apvaino. Cilvēks tiek izkustināts no normālā stāvokļa un viņā saceltas dusmas, bailes un rūpes par nākamību. No šā pēdējā stāvokļa izceļas trejādi dzinekļi: 1) atriebties jeb ļaunumu ar ļaunumu atmaksāt; 2) uz priekšdienām apsargāt sevi pret noziegumu, vai nomaitājot savu apvainotāju, vai viņam atņemot iespēju turpmāk kaitēt, vai uzliekot sodu, kas lai citus atbaida no nozieguma darīšanas; 3) atdabūt, ja iespējams, materiālo, caur noziegumu atņemto mantu, — vismaz dabūt pēc apvainotā domām, pietiekošu atlīdzināšanu.
Minēto treju dzinekļu vadāms cilvēks zināmā laikā vienam no tiem padodas lielākā mērā nekā citiem ik pēc civilizācijas pakāpiena. Tā atriebšanās jūtas un vēlēšanās atdabūt zaudēto mantu vai dabūt viņas vietā atlīdzinājumu bija galvenākie dzinekļi uz soda izlietošanu cilvēkos, kad tie vēl nebija nodibinājuši valsti. Tādēļ šim laikmetam raksturiskais soda veids ir tīra atriebšanās un kompozīcijas jeb nozieguma atpirkšana. Un vēl līdz mūsu laikiem redzams atriebšanās elements, zināms, ne personiskās, bet valsts atriebšanās, kuru daži jaunlaiku kriminālisti tura par soda galvenāko pamatu. Tāpat vēl šos laikos soda likumos ildzinājas atlīdzināšanas ideja, kaut gan tai mazāka Loma. Iz dzinekļa apsargāt sevi pret zaudējumiem un uzbrukumiem, iz šā ar atriebšanās jūtām saistītā dzinekļa izcēlās viduslaiku atbaidīšanas teorija, kura sprieda visbriesmīgākos sodus. Atbaidīšanas teorija savā asajā veidā beigusies, bet nevar teikt, ka personiskās un valsts apsargāšanās dzineklis šobrīd vairs nesaudzē atbaidīšanas paliekas sodu sistēmā, kaut gan, kā rādās, sāk ieskatīt, ka šo mērķi var labāki sasniegt, sodu pārvēršot vienīgi apcietināšanā un, cik iespējams, labošanā, atmetot pavisam atbaidīšanu, tādēļ ka jāšaubās, vai pēdējai pavisam kāda iespēja noziegumus mazināt. Beidzot vēl jāpiemin materiālistu un sociālistu teorijas.
Viņas abas līdzīgas un atšķiras no citām teorijām tai ziņā, ka noziedznieku neuzskata par vainīgu pie nozieguma. Pēc materiālistu domām, pēc kurām gara darbība atkaras no miesas darbībām, kā vispārim cilvēka griba, tā arī noziedznieka ļaunā griba nav brīva, bet viņai par cēloni zināms organisma stāvoklis; tātad noziegumu nevar par vainu likt viņa darītājam, bet noziedzīgā griba uzskatāma tāpat kā, piem., kāda vājība. — Sociālisti atkal domā, ka pie nozieguma vainīga sadzīves sliktā iegrozība. Viņi tic, ka, sadzīves kārtību viņu garā reformējot, beigtos visi vai lielākā daļa noziegumu un mitētos soda vajadzība.
Tērbatā 1890. g. oktobra m.