Plaukts

Kad niknas vētras dzīvei postu draud,
Kad skumjas dvēsle baiļojas un raud,
Kad laimes gaišie brīži zūd un irst,
Kad cerības kā rudens lapas birst,
Tad, cilvēks, iedomā, cik īsais brīdis
Ir laiku mūžībā tavs dzīves sprīdis,
Ka zemes plašums zvaigžņu lielos baros
Ir mazais puteklītis saules staros,
Un, augstāk celts par iznīcības niekiem,
Tev būs brīvs no dzīves bēdām, priekiem.