Plaukts

Lai nedomā cilvēks, ka otrs ir slikts,
Ikkatram gods vienāds ir debesīs likts;
Tik debesu vara virs pasaules spriež,
Gan slavenus dara, gan neslavā sviež.

Lai apdomā cilvēks, mums mūža laiks īss,
Kas dzīvojot nīdies, lai saderas drīz.
Cik daudz nav tādu, kas draudzību lauž
Un mierā tik dodas, zem smiltīm kad snauž.

Viens otru par muļķi, par nekrietnu sauc,
Kas gudris, kas labs, to nezin neviens:
Pa tumsību domas un spriedumi brauc,
Un gals ir ikkatram tik ievadījiens.

Kas zin, vai prātīgāks nava tas vīrs,
Kas ierasto mēru pie lietām tik liek:
Viss dabā ir sajaukts, nekas tur nav tīrs,
Ar paviršu lielumu mērīts viss tiek.

Pie zemes mūs mūžīgais smagums sien klāt,
Un augstāk mēs tiekam tik stutēdamies:
Var tūkstošreiz prātu vēl nogurdināt,
Es šaubos, vai pāri par dabu tas ies.

Tik muļķi var ticēt; kam prāts ir, tas zin,
Ka blēņas ir viss, ko bez domām min.
Tik muļķis var mīlēt, jo prātīgais redz,
Ka katris tik sevi vien mīlēt mēdz.