Plaukts

Uz Ievads,Veidenbauma Dzeja Lai nedomā cilvēks, ka otrs ir slikts ... «» Ja tev pasaulē jūtīga sirds ...

Prom no laukiem aizsteidzies sniegs,
Pavasars ziedus smaidīdams kaisa,
Putni nāk atpakaļ, atmostas prieks,
Apspiestās krūtis no skumjības raisa.

Visur jau līgsmīgi dzied un smej,
Mīlestībā daudz sirdis saistās,
Līga uz pasauli laimību lej
Jaunībai, asins kam karsti vēl laistās.

Kaislību reibonī apstulbots prāts
Neskatās tālu, tik tagadni bauda,
Nedzird, kā nāves izkapte šņāc,
Tuvumā pļaujot, kā bēduļi gauda.

Reibonis pāriet - kaut paliktu tas!
Aukstā gaismā nu pasaule rādās:
Visur tik mokas un vaimanas,
Līķu kaudzes priekš acīm tik stādās.

Šaušalīgs, riebīgs un garlaicīgs mūžs!
Visur tik posta un nīcības pēdas;
Dzimums no zemes prom dzimumu grūž,
Mūžīgi paliek tik sāpes un bēdas.

Ticība, cerība, aukstums un bads!
Lielajam pūlim rūpes vēl remdē,
Rožaini tēlojas nākotnē skats.
Darbinieks domas arumos gremdē.

Bet kuram asajā gaisma spīd,
Prāts, kam visapkārt skatīt spiež tāli, -
Zemē no debesīm dievi krīt,
Putekļos izirst ideāli.

Tā saka filozofs pesimists,
Domādams atradis patiesību.
Žēl, ka turklāt viņš ir morālists,
Kurš ceļ par likumu savu gribu.

Kādēļ gan to, ko liktenis lemj
Negrozāmais, par sliktu lai saucam?
Cilvēks visu par joku lai ņem:
Domājot velti galvas sev jaucam.

Viss reiz beidzas, viss iznīcīgs:
Priekiem ja lielāku vērību dala,
Mazāk sāpes jūt nelaimīgs.
Nelaime būtu, ja nebūtu gala.

Tādēļ, kam dzīvība rožaini spīd,
Pilniem malkiem lai dzīvi smeļas;
Bet, kam uz kapenēm gaita jau slīd,
Jokiem lai pāri pār skumjību ceļas.

Pasaules arhitekts, vecajais Dievs,
Zināms, gan labāki darījis būtu,
Visi ja varētu priecāties,
Mūžam ja nebūtu sāpju jūtu.

Bet kas ar viņu ies tiesāties?
Nezinām pat viņa dzīves vietas;
Gudrā ziņā viņš noslēpies,
Jo viņam nepatīk procesu lietas.

Pašvaldība mums dota ir
Tāda kā pagastiem Baltijā:
Prāts lai zemākās lietas šķir,
Augstās šķir likteņa iegriba!

Tomēr pret to, kas ir negrozāms,
Velti ir dusmoties, velti ir bārties,
Dari tik to, kas ir iespējams,
Tomēr, ja patīk, vari ar kārties.

Kārties un smieties, ja projām grib braukt,
Cerēdams mūžībā labāku dzīvi,
Neprātību neviens nevar saukt
To, ko cilvēks sev izvēlas brīvi.