Plaukts

Tas, kas dzimis lielas mokas

Vēsture ir tāda, kāda tā ir. Atšķirīgi ir tikai vēsturnieki. Nereti pilnīgi pretēji ir epiteti, kādus viņi lieto. Dažkārt pat interpunkcija. Es, piemēram, neliktu pēdiņās jēdzienu — neatkarīgā Latvija, kā to ne reizi vien dara mūsu vēstures hronisti. Gudrākie Rietumos dzīvojošie vēstures pētnieki savukārt izvairās no viņus tikai kompromitējošā vārda “okupētā”, kad runa ir par Latvijas Padomju Sociālistisko Republiku, jo viņi saprot, ka šāda attieksme pazemo tautu viņu tēvzemē. Protams, mazāk talantīgie un no kaut kā atkarīgie vēsturnieki nezinātniskus epitetus lieto bez mēra un gaumes izjūtas.

Vai 20. un 30. gadu Latvija bija buržuāziska? Vai, alkdami buržuāziskas valsts iekārtas, Latvijā pēc Pilsoņu kara atgriezās arī daļa latviešu revolucionāro strēlnieku, “pasaules brīvības avangards”, runājot mūsu lielā dzejnieka Aleksandra Čaka vārdiem?

Kā republika — jā: visa Latvijas politiskā un sociālekonomiskā struktūra atbilda buržuāziskas valsts uzbūvei. Līdz 1934. gadam, kad apvērsuma rezultātā tika padzīts Latvijas valsts parlaments, mūsu zemē darbojās kā Sociāldemokrātiskā strādnieku partija, tā arī dažādas buržuāziskās partijas, bet pagrīdē — komunisti. Tātad Latvijā valdīja buržuāziska iekārta, kurā daudzpartiju sistēmu nomainīja autoritārs režīms. No vārda “buržuāzisks” un “kreiss” šodien nevairās arī politiskās terminoloģijas lietotāji Rietumeiropā, kad runa ir par šī kontinenta valstu iekšējo politisko spēku raksturojumu. Un tomēr — Francija, piemēram, nav tikai buržuāziskā Francijas Republika. Vēl mazāk par šo epitetu domāja visu politisko noskaņojumu franči Otrā pasaules kara laikā — Pretestības kustība apvienoja visus patriotiskos spēkus no garīdzniecības līdz komunistiem. Un vai Somija ir tikai Somijas Republika tās pastāvēšanas 71. gadā? I Krievija nav tikai tā, kuras gaita būtu ietilpināma šīs savienotās sociālistiskās federatīvās republikas mūsdienu statusa piecos oficiālos burtos — KPFSR. Krievijas kristīšanas tūkstošgade vien sevī ietver plašu vēstures retrospekciju, telpu ar zīmīgām civilizācijas izpausmēm un valsts pārvaldes struktūrām, valdniekiem un pakļautajiem, filozofiskiem strāvojumiem un pilsoņu kustībām, šķiru attiecībām un etniskām atšķirībām, revolūcijām un attīstībām. Neatkarīgi no visa tā Krievijai ir savs mūžīgs Krievijas vārds. Svēts sinonīms jēdzieniem — Dzimtene un Tēvzeme, kas vienlīdz dārgi tās labākajiem dēliem no Miņina un Požarska līdz grāfam Tolstojam un Nikolajam Rēriham, no Mihaila Lomonosova līdz Vladimiram Ļeņinam, no akadēmiķa Vavilova līdz mūsdienu krievu sirdsapziņas rakstniekam Valentīnam Rasputinam. Tā tas ir ar katru zemi, kāda vien pastāv zemes virsū, neatkarīgi no tās valstiskā un teritoriālā statusa. Un ir loģiski un likumsakarīgi, ka žurnāls “Moskva” visā pilnībā publicē N. Karamzina “Krievijas valsts vēsturi”, jo, kā pareizi teica šī žurnāla galvenais redaktors M. Aleksejevs, “Atņemot tautai vēsturiskās saknes, nevar izaudzināt apzinīgu Dzimtenes patriotu… Kas tad notiek? Padomju perioda vēsturi mēs tomēr zinām, bet ko darīt ar pārējiem tūkstoš gadiem? No kā rokām mēs saņēmām šo vienu sestdaļu zemeslodes ar īso nosaukumu “Krievzeme”?” Šodien, kad steidzam apzināt savas tautas kultūras izcilākās vērtības, vēsturiskā patiesība ir nemaldīgs orientieris pilnas pasaules zinātniskās ainas apgūšanai. Jau 1916. gada 30. novembrī Vladimirs Ļeņins vēstulē Inesei Armandai rakstīja: “Viss marksisma gars, visa viņa sistēma prasa, lai katru tēzi aplūkotu tikai (α) vēsturiski, (β) tikai saistībā ar citām; (γ) tikai saistībā ar konkrētu vēstures pieredzi.” (Raksti, 35. sēj., 208. lpp.)

Runājot par konkrētu vēstures pieredzi, mēs redzam, ka jēdziens LATVIJA daudz agrāk radās latviešu literatūrā un publicistikā nekā ģeogrāfijas kartē. Pat Baumaņu Kārļa Pirmo Dziesmu svētku repertuāram sacerētajai kora dziesmai “Dievs, svētī Latviju” 19. gadsimta 70. gados taču izcelsmē nav nekāda tieša politiska sakara ne ar vienu no Latvijas valstiskuma elementiem — tā nav sacerēta nedz valstij ar buržuāzisku iekārtu, nedz kādai citai. Monarhistiskās Krievijas galmam bezgala uzticīgā Baltijas muižniecība šo dziesmu uztvēra kā revolucionāru, dumpīgu, aizliedzamu, jo “bauri” tanī dziedāja par neesošu teritoriju iepretim Baltijas provinču oficiālajiem nosaukumiem — Igaunija, Kurzeme un Vidzeme (Latgale atradās Vitebskas guberņas sastāvā). Kā aizliegtu un vajātu šo kora dziesmu mantoja 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma demokrātiskā nacionālā inteliģence, bet Pirmajā pasaules karā to dziedāja latviešu strēlnieki, dodoties uzbrukumā, tātad — ja zinām vēstures attīstību, tā ir iedvesmojusi nākamos latviešu revolucionāros strēlniekus. Vēl viens interesants fakts: izrādās, vēlāk, jau pēc Latvijas buržuāziskās republikas krišanas, Otrajā pasaules karā, ko mēs saucam par Lielo Tēvijas karu, dziesma “Dievs, svētī Latviju” atdzima Latviešu strēlnieku padomju divīzijas kaujinieku lūpās. Latviešu gvardi stāsta, ka, 1944. gada vasarā ar kaujām pārnākdami Latvijas robežu un atbrīvodami savu tēvzemi no nacistu karaspēka, karavīri sagājuši pulciņā un nodziedājuši Baumaņu Kārļa dziesmu, jo “kaujām Latvijā bija cita garša”, teica sirms karavīrs. Un atkal man gribas jautāt — vai tad viņi šo dziesmu dziedāja, domādami par Latvijas pirmskara politisko iekārtu, kam šī dziesma bija valsts himna? Taču nē jau — viņi domāja par Latviju kā Dzimteni un Tēvzemi, par visu tās gaitu vēsturē, par tās labāku nākotni, ko viņi pirka ar savām asinīm. Viņos ritēja kā Pirmā pasaules kara strēlnieku, tā Pilsoņu kara kaujinieku, Revolūcijas bruņinieku asinis, nemaz nerunājot par to, ka Lielajā Tēvijas karā piedalījās ne viens vien bijušais Pilsoņkara strēlnieks. Blakus sarkanarmiešu dziesmām viņi dziedāja savas tautasdziesmas, kā arī tās dziesmas, ko vēstures sūrā gaita bija uz mūžiem atstājusi dvēselē. Arī tā ir neapstrīdama vēsture, kuru nevajag ne uzlabot, ne piešpaktelēt, ne izlikties neredzam. Dziesmu vēsture ir arī cilvēku, veselu paaudžu jūtu vēsture, un ar to mums ir jārēķinās, pat ne tikai jārēķinās, bet jānostājas marksistiskā pozīcijā. Ja mums šodien neder dziesmas, kas radušās vēsturiskas cīņas laikā pret valdošo šķiru un buržuāzijas transnacionālo iedabu, tad mēs esam pieminekļu gāzēji, kaut gan nu jau to vairs fiziski nedarām, ja neskaita 1987. gada traģisko Čaka pieminekļa sabojāšanu, ko veica pusaudži. Tad neslāpēsim arī dziesmas. Mēs nedrīkstam tās neatzīt un par iemeslu uzdot faktu, ka mūsu idejiskie oponenti tās reiz jau izmantojuši mantiski pārākās šķiras interesēs — viņi taču pārtvēra tās gara vērtības, kas jau bija vienkāršo strādnieku, zemnieku un zaldātu sirdīs. Tātad, raugoties vēsturiski un kopsakarīgi, kā arī ievērojot konkrēto vēsturisko pieredzi, viss runā par labu minētajai Baumaņu Kārļa dziesmai, lai mēs to pārmantotu kā demokrātiskās kultūras kvalitāti, kam ir vieta tautas jūtu vēsturē, lai ka tā būtu ekspluatēta iepriekšējās politiskās formācijas oficiāla apritē. Īpaši jāņem vērā, ka šajā dziesmā nav nekā nacionālistiska, politiska vai pret citām tautībām vērsta… Ne velti! Vissavienības radio 1. programma “Dievs, svētī Latviju” raidīja 1944. gada 21. jūlijā, 27. jūlijā, 2. augustā, 6. augustā, 8. augustā un 14. augustā latviešu mūzikas koncertos ar nosaukumu “Latviešu nacionālā himna”. Par to var pārliecināties katrs, kurš Oktobra Revolūcijas arhīvā Maskavā atver Vissavienības radiopārraižu mapi ar fonda numuru 6903. Es par to tik gari runāju arī tāpēc, ka Aleksandra Čaka izcili talantīgajā darbā “Mūžības skartie”, ko pamatoti var uzskatīt par vienu no latviešu literatūras pamatdarbiem, izvirzās vēl daži diskutabla monologa vērti aspekti, kas saistās ar buržuāziskās republikas atribūtiku. Strēlnieku dialektiskā attīstība no cara armijas nacionālo formējumu karavīriem imperiālistiskajā karā līdz Sarkanās Armijas pašām pirmajām apzinīgajām regulārajām daļām uzskatāma par 20. gadsimta pirmo divu gadu desmitu politiskās vēstures fenomenu. Šī dialektika arī ir viena no Čaka darba vadlīnijām, un šī fenomena atklāsmē Čaks iziet cauri visiem strēlnieku vēstures galvenajiem posmiem. No vienas puses — dzejnieka liecības ir emocionāli subjektīvas, lielas mākslas spēka apzīmogotas, no otras — tās ir daudz pārliecinošākas par tendencioziem aprakstiem, kur valda vēlamās “pareizības” un pieņēmumi. Aleksandra Čaka darbā, piemēram, ne vienu reizi vien parādās strēlnieku komandiera Fridriha Brieža vārds. Jau dzejojumā “Kauja pie Plakaniem, kauja pie Veisiem”, kur tēlotas kaujas 1915. gada oktobrī un novembrī, Čaka darbā apdzejots poručiks Fridrihs Briedis. Ja tieši šīs kaujas saistās ar latviešu strēlnieku pirmajām uzvarām, kas apturēja vācu armijas virzīšanos uz Rīgu, tad te liels nopelns Fridriham Briedim, kas komandēja 1. Daugavgrīvas strēlnieku bataljona 1. rotu un cīnījās pēc paša, kā saka Čaks, “Brieža spīdoši izstrādātā plāna”. Vai arī dzejojums “Fridrihs Briedis marta kaujā”, kur aprakstīta cara armijas neveiksme, kad smagi ievaino arī rotas komandieri Briedi. Dzejnieks dzejojuma sākumā paskaidro, ka rotas komandieris “tomēr atstāja kaujas lauku tikai tad, kad bija darījis visu savas slavenās rotas glābšanai”. Fridriha Brieža varonība Pirmā pasaules kara kaujās ir neapšaubāma, un Čaks to attēlo ar emocionāli neaizmirstamiem vārdiem, radot kā konkrētu un dokumentālu šī Krievijas imperiālistiskajai valstij uzticīgā komandiera tēlu, tā arī ar māksliniecisku spēku vispārinātu ciešanu neuzvarētas vīrišķības simbolu. Vēsturē Fridriha Brieža loma mums ir zināma, tāpat kā ir zināms viņa liktenis, taču Čaks pie tā nekavējas, jo šāds uzdevums acīmredzot neietilpa dzejnieka mākslinieciskajos nodomos. Toties mēs zinām, ka Fridrihs Briedis atšķirībā, teiksim, no pulkveža Jukuma Vācieša un citiem strēlnieku komandieriem nepieņēma strēlnieku vairākuma lielinieciskās idejas. Fridrihs Briedis ir dzimis 1888. gadā Vitebskas guberņas Lavšas pagasta Kļenoviku sādžā, no 1906. līdz 1909. gadam mācījies Pēterburgas karaskolā. Pirmajā pasaules karā Fridrihs Briedis kalpoja 25. divīzijas štābā, bet kopš 1915. gada līdz 1917. gadam — latviešu strēlnieku rindās 1. Daugavgrīvas pulkā, būdams rotas, bataljona un pulka komandieris. Dažus mēnešus pēc strēlnieku vēsturiskā lēmuma cīnīties par Revolūciju pulkvedis Briedis no Daugavgrīvas pulka aizgāja, jo viņam bija kardināli pretēja politiskā platforma. Lai iegūtu līdzekļus cīņai par strēlnieku atraušanu no revolucionārām idejām, no lielinieku kustības, Briedis pat iestājās Savinkova vadītajā “Dzimtenes un brīvības aizsargāšanas savienībā”, kas cīnījās pret Krievijas komunistisko attīstību. Pulkvedis Briedis par savu kontrrevolucionāro darbību 1918. gadā tika apcietināts un tā paša gada naktī uz 28. augustu nošauts. Cariskās Krievijas armijā Fridrihs Briedis tika apbalvots ar visiem impērijas kaujas ordeņiem, ieskaitot Vladimira 4. pakāpes ordeni, kā arī zelta zobenu un 4. pakāpes Jura krustu. Šie apbalvojumi vien liecina, ka Fridrihs Briedis bijis varonīgs cara armijas virsnieks. Šodien mēs būtu vairāk nekā naivi, ja “gribētu”, lai karavīrs, kas bijis revolucionāro noskaņojumu pretinieks, būtu arī mazdūšīgs, bez savas lielas idejas un pārliecības. Vēsture liecina, ka Fridriha Brieža personības spilgtums nav apstrīdams, tāpat kā nav apstrīdama viņa varonība kaujās, ko dzejiski apraksta Aleksandrs Čaks “Mūžības skartajos”. Viss, kas notika ar pulkvedi Briedi vēlāk, nav Čaka skarts, un to pētīt jau ir mūsdienu vēsturiskā žanra rakstnieku pienākums.

Čaka skarts nav arī ģenerāļa Rūdolfa Bangerska dzīves ceļš, kaut arī dzejnieks izmantojis kādu epizodi no 1916. gada kaujām Rīgas frontē, un proti — dzejojumā “Lielais kaps” kāds kapteinis B. liek sava bataljona strēlniekiem “izrakt lielu kapu un Izgatavot milzīgu krustu, lai viss jau būtu laikus sagatavots kritušo pievākšanai”. Dzejojums izdevies ļoti emocionāls, pilns traģisma un baismas likteņnojausmas apzīmogots. Ideja likt strēlniekiem pašiem sev izrakt kapu ir kalpojusi par iedvesmu dzejai, bet pati vēsturiskā persona — kapteinis B. — dzejnieku dziļāk nav saistījusi. Iespējams, ka Čaks nav Bangerski saucis pilnā vārdā arī tāpēc, ka šis ar cariskās armijas zelta zobenu apbalvotais karotājs kopš 1918. gada jūlija cīnījās Kolčaka pusē, bija baltgvardu armijas divīzijas komandieris, tātad — praktiski viņš bija latviešu strēlnieku ienaidnieks. Gluži kā ļaunā ironijā liktenis vēlēja Rūdolfam Bangerskim vēlreiz atgriezties pie kapa rakšanas motīva, — tikai šoreiz kapracis ir viņš pats — nacistu okupācijas laikā būdams Latviešu leģiona ģenerālinspektors, Rūdolfs Bangerskis personiski ir apsūdzams latviešu vīru un zaļoksno jaunekļu asiņu notecināšanā Otrā pasaules kara notekcaurulēs. Aleksandrs Čaks strēlnieku vēstures epizodes savā dzeju ciklā tēlojis daudz pretrunīgāk un tieši tāpēc arī patiesāk, nekā “grib” daži pētnieki. Kā vieni, tā otri ir bijuši gan dažādu aizspriedumu, gan pašcenzūras un apstākļu slazdā — es te domāju pirmskara, kā arī Rietumu historiogrāfus — no vienas puses — un padomju — no otras.

Vēstures filmai, to attīstot, ir likti priekšā trafareti, un bildēs nu iznākuši balti plankumi, kaut arī — gods godam — ir sākusies svabadāka pieeja īstenībai. Par to liecina kā mūsu pirmo atklātības gadu publikācijas, tā arī Rietumos izaugušo latviešu izcelsmes vēsturnieku nacionālā atmoda; un proti, arī viņos modusies vēlēšanās iepazīstināt kurlo Rietumu sabiedrības daļu ar latviešu tautas fenomenu — mūsu strēlnieku revolucionāro pozīciju. Bez šīs pozīcijas izgaismošanas Oktobra revolūcijas uzvara ir daudz neizprotamāka. Zinātniski pētījumi šai uzvarai noņem tendenciozus skaidrojumus, mistiku un anonimitāti. Savukārt padomju vēsturnieku tolerance pret patiesību un nepakļaušanās “pareizās” vēstures pasūtītāju vēlmēm turpmāk ļaus vēsturi padarīt dzīvu un aktuālu jaunatnes tikumiskajā audzināšanā. Patiesa vēsture var daudz paveikt jaunatnes veidošanā par savas zemes patriotiem un patiesiem gara revolucionāriem, kam nākotne prasīs dziļu izpratni par savu tēvu un vectēvu idejisko sākotni, par savām kultūras saknēm un nacionālo identitāti. Vēsturiskā literatūra šai ziņā veic dvēseles izglītošanas darbu. Slavenajā dzejojumā “Sprediķis Piņķu baznīcā”, kas ir mākslinieciski viens no spilgtākajiem visā dzejas ciklā, Aleksandrs Čaks iepazīstina lasītāju ar nākamo Padomju Krievijas Bruņoto Spēku pirmo virspavēlnieku, toreizējo cara armijas pulkvedi Jukumu Vācieti. Dzejnieks vēstures notikumus, kas gadu pirms Oktobra revolūcijas sāk virmot cara impērijas armijā, sakņo iepriekšējos vēstures posmos, un proti, Piektā gada revolūcijā:

Pērminderis ģērbkambara kaktā 
Tikai trīc un čukst zem savām brillēm:
— Gluži tā kā deviņsimti piektā
Baznīca ar varu vaļā vērta.

Jā, šajā dzejojumā kā pulsējošā sirdī koncentrēts viss septiņsimt gados apspiestās tautas jaunais gars, ko pārstāv lepnais pulkvedis Jukums Vācietis. Vēsturiskā izejas situācija ir šāda: “1916. gada 17. jūlija rītā 5. Zemgales latviešu strēlnieku b-ns ceļā uz Smārdes iecirkņa fronti, kur gatavojās ievērojams krievu armijas uzbrukums, iegriezās Piņķu muižā. Šeit plkst. 3 pēc pusdienas pulkv. Vācietis, b-na komandieris, noturēja Piņķu muižas vecaja, 1662. gada celtaja Nikolaja baznīcā savu slaveno dievkalpojumu.”

Pulkvedis no ģērbkambara iznāk,
Kancelē kāpj lēniem, stingriem soļiem.
Čīkst zem viņa rieksta koka trepes. 
Piešu sanoņu un kāpju trīsas 
Pakampj gaiss un aiznes Dievam rādīt.
-----------------------------------------------------
Un tad stāv viņš kancelē virs visiem, 
It kā mūžam likts jau tur no gala. 
Pierē plaisa. Lūpās visi mūži.
Abās rokās divas karstas dūres. 
Zobens likts pie altāra kā krusts tam.

Kādas spožas iedvesmas radīta dzeja! Šķiet, arī Čaka roku šinī brīdī vada dievišķs spēks, arī viņš kā gadsimtos iz tautas dzīlēm šurp raidīts gara sūtnis ir pilnīgi sakļāvies ar neparastā dievkalpojuma draudzi, kad Pulkvedis runā vārdus:

—Zemgalieši, lūkojiet šo gleznu,
Svēto gleznu velvju iedobumā, — 
Rāda viņš ar savu strupo pirkstu, 
Balss kā bazūne skan biezos mūros.

—Kristus tur virs ūdeņiem kā smiltīm 
Iet un negrimst, tāpēc ka viņš tic sev, 
Savam garam, darbam, ko viņš dara. 
Ticiet jūs — un arī nenogrimsit, 
Neatslīksit nebūtībā otrreiz,
Kur jau bijāt simtiem, simtiem gadu.

Vēsture zina, ka vēl pēc divi gadiem pulkvedis Vācietis, Ļeņina personiski aicināts, glābs Revolūciju 1918. gada 6. jūlijā — tieši Līgo vakarā latviešu strēlnieki sava pulkveža vadībā apspiedīs kreiso eseru dumpi. Un visās kaujās strēlniekiem palīdzēs un klātu stāvēs- ticība “savam garam, darbam”, uz ko 1916. gada 17. jūlijā aicināja Pulkvedis Piņķu baznīcā, norādīdams uz altāra gleznu, kur Kristus iet pāri ūdeņiem. Vai šī ticība palīdzēja Pulkvedim, kad viņu apcietināja Revolūcijas jūdasi I937. gadā? Viņš droši vien cietumā nekā nezināja par Aleksandra Čaka Latvijā uzrakstīto dzejojumu, kurā bija arī šādi stipri dzejas vārdi likti viņa lūpās:

Rītu kauja. Atkal. Bet jūs zināt: 
Cīņā iet ir brīvu vīru daļa, 
Cīņā mirt ir brīvu vīru daļa, 
Lai pēc tam kā dzīva, liela elpa 
Augšup celtu visu savu tautu.

Un dzejojuma noslēguma rindas:

Tikai tas, kas dzimis lielās mokās, 
Pieder mīlestībai.

Mūsu patriotiskajā leksika kā svētkos, tā ikdienā jāienāk šīm Čaka atziņām un absolūti netrafaretajiem vārdiem. Jā, Čaka strēlniekiem veltītais dzeju cikls “Mūžības skartie” gribot negribot konfrontē dzejnieka un publicistu liecības jau leksikas līmenī. Vai dažkārt neiznāk tā, ka tie ļaudis, kas bieži vien vaino rakstniekus nezinātniskumā, paši savās publikācijās “dzejo” daudz vairāk un tik izšķērdīgi lieto lētus poētismus, ka no fakta un idejas paliek pāri vai nu bezgaumīgs naids, vai tādas pašas pakāpes mīlestība? “Mūžības skarto” līdzšinējais liktenis mūsu šķeltajā tautā zināmā mērā uzrāda arī mūsu politiski slimīgo jūtelību, kad runa ir par neapstrīdamām realitātēm. Mums visiem mīļās Latvijas mainīgais valsts statuss 20. gadsimtā kļūmīgā kārtā ir bijis arī par iemeslu daudzu mākslas darbu ignorancei. Aizmirstība, noklusēšana, bezgaumīgi epiteti un pēdiņas vēstures pozīcijas noskaidrot nelīdzēs. Nacionālā kultūra pieder cilvēcei. Vai, savā nācijā pašapzagdamies, mēs neapzogam cilvēci? Jau teicu par Franciju, piesaucu Somiju, Krieviju. Dzimtene ir Māte kopš sensirmiem laikiem — no pirmā civilizācijas pavarda līdz transplanetāro lidojumu ērai, kad astronautiem par Mātes simbolu jau kļūst pati planēta Zeme. Man personiski Latvija nesākas 20. gadsimta padsmitajos gados. Man tā sākas ar to brīdi, kad mani Indoeiropas baltiskie senči sāka izrunāt vārdus manas senmātes pirmvalodā, kad sākās manu sentēvu vēsture, kad cīņās un pretrunās sāka attīstīties mana kultūra — i tā, kas nes tautas ētikas un estētikas filozofiju folklorā, i tā, kas radās vēlāk — no latviskās atmodas laikmeta līdz buržuāziski demokrātiskās un vēlāk — komunistiskās inteliģences radītajai kultūrai. Es nemaz savādāk nespēju savu dzimto zemi un tās gaitu uztvert, jo tā mani ir mācījuši tie klasiķi, ko mēs saucam par zinātniskā marksisma pamatlicējiem.

Es no visas sirds vēlos, lai mana dēla paaudzei pilnīgi svešs būtu kaut viens gadījums, kad mūsu dzimtajā zemē vācietis, krievs, leitis vai žīds būtu lamuvārds. Es gribu šai paaudzei uzsvērt, ka pat tautas pasakās un dainās negatīvi lietotais jēdziens “vācietis” nav domāts kā tautību nievājošs apzīmējums, bet gan kā šķiras apzīmējums — tā ir vēsturiska patiesība, ka kopš 12. gadsimta beigām šeit par kungiem atnāca cittautieši. Tātad — ne abstraktu vācieti tautasdziesmā grib “dancināt uz karstiem ķieģeļiem” abstrakts latvietis, bet gan šķiriski pakļauts vienas kārtas pārstāvis pakļāvējšķiras pārstāvi. Atkal vēsturiska sakarība — tā ir gadījies, ka mūsu tautības cilvēki bija nokļuvuši kārtas, šķiras, kastas līmenī — par nācijas loģisku ekonomisku, politisku, kulturālu, teritoriāli valstisku attīstību septiņus gadsimtus nebija iespējams pat domāt, un ne jau vācu vai zviedru, poļu vai krievu dravnieks, amatnieks, zvejnieks tur vainīgs. Tā bija minēto tautību feodālā muižniecība, vēlāk — cara Krievijas impērijas administrācija ar sev tik uzticīgās vācu tautības muižniecības atbalstu te, Baltijā… Ne velti par “vāciešiem” kāri vēlējās kļūt un arī kļuva ne viens vien no pirmajiem izglītotajiem un pilsonības kārtā iekļuvušiem vakardienas latviešiem. Par šo traģisko tēmu ne mazums uzjautrinošu piemēru atrodams mūsu klasiskajā literatūrā.

Šodien būt latvietim Latvijā man nozīmē attīstīt sevī brīvību, aizstāvēt kā manas, tā citu šeit dzīvojošo tautību cilvēku nacionālās pašlepnuma jūtas par labu republikai, kurā mēs visi dzīvojam, tātad — par labu internacionālai solidaritātei. Brīvība ir mans pienākums pret Latviju. Latvija ir mans pienākums būt brīvam. Par to cīnījās latviešu strēlnieki — i tie, kas savā idejiskā pārliecībā karoja par neatkarīgās buržuāziskās republikas pirmelementu, i tie, kas izvēlējās grūtāko ceļu uz Latviju, tātad — internacionālistu ceļu, revolucionāro strēlnieku, sarkano strēlnieku, Ļeņina personiskās sardzes ceļu. Šo grūto ceļu savā maģiskajā augstsprieguma dzejā nepārprotami rāda Aleksandrs Čaks.

Pirms atveram “Mūžības skartos”, man vēl gribas pakavēties jaunākā vēsturē. Jaunākā nekā tā, par ko dzejo Čaks. Mēs “Mūžības skartos” taču šodien lasām jau kā cilvēki ar 20. un 30. gadu pieredzi, ar Otrā pasaules kara pieredzi, ar 1941. gada 14. jūnija pieredzi. Tas ir īpaši svarīgi — uz šīs reālās un asinis stindzinošās vēstures fona kā “sniegi kalnu galotnēs” vīd strēlnieku ideālisms, viņu tīrais gars, Revolūcijas skaidrie avoti, kurus ir duļķojuši ne tikai mūsu pretinieki, bet arī mēs paši kopš brīža, kad demokrātiju partijā nomainīja totalitārisms.

Mums ir Salaspils nāves nometnes memoriālais ansamblis, un tas ir Latvijas sāpju epicentrs. Bet mums ir arī mūžam neatrodami kapi Sibīrijā, nē, tie pat nav kapi — staļinisma nevainīgos upurus tūlīt pēc nāves mēģināja ierakt sasalušā zemēr un, tā kā to izdarīt bija grūti, visdrošāk ticams, ka līķus apēda taigas zvēri. Un tanī pašā laikā mums ir Karātavu kalniņš Valmierā, kur Latvijas pat no savas sirdsapziņas neatkarīgā vara 1919. gada decembrī nogalināja bērnus — 11 Valmieras komjauniešus, kuri darbojās pagrīdē ar politiskiem līdzekļiem. Un mums ir Komunāru laukums, bijusī Esplanāde, no kuras 1919. gada tumšā novembra naktī pie varas nākusī nacionālā vara izraka apbedīto strādnieku un komunāru līķus, apgānīja tos un iznīcināja. Vai mēs apzināmies, ka Dziesmu svētki, kas vēlākajos gados notika Esplanādē, patiesībā notika strādnieku kapsētā un neatkarīgās Latvijas prezidentiem diez vai bija morālas tiesības teikt Esplanādē patriotiskas runas? Tā ir vēsture, tāpat kā vēsture ir nodedzinātā Audriņu sādža ar neģēlīgi nogalinātiem cilvēkiem. Un vēsture ir latviešu tautības žīdu šāvēji Rumbulā un Biķerniekos, par ko ASV Itakas universitātes profesors vēsturnieks Andrejs Ezergailis rakstā “Mūsu vēstures neatbildētie jautājumi” saka: “Jaunajām paaudzēm ir vienmēr jauni uzdevumi un staigājamas takas. Bet arī vecajiem ir savi uzdevumi: par tiem ir retāk runāts. Pie mums šie vecās paaudzes uzdevumi liekas sevišķi kritiski. 1941./42. g. ap 100000 Latvijas pilsoņu tika noslepkavoti. Šīs slepkavības nav noklusējamas, Nav vērts izlikties, ka it kā tās nebūtu notikušas. Lielāku asinsplūdu Latvijas vēsturē nav bijis. Divās dienās vien — 30. nov. un 8. dec. — nošāva Rumbulas priedītēs 24 000 Latvijas pases nesējus. Tie gari jau tepat vien kaut kur apkārt lido. Viņi neapklusīs un viņi nenorimsies, pirms šī masu slepkavība nebūs atrisināta, apzināta un dokumentēta… Veļi mums ir jāpabaro. Vienīgi vecākajai paaudzei, sākot no 60 g. uz augšu, ir informācija par šo lielo noziegumu Latvijā.” Un vēl profesors Ezergailis: “Šeit arī varbūt nebūtu par lieku atgādināt, ka Krievijas revolūcijas sagatavošanas laikā šī gadsimta sākumā neviena tauta neienīda otru. Žīdi un krievi bija latviešu sabiedrotie. Ar tādu taktiku mēs gāzām caru. Par vistraģiskāko hitleriešu saukļu sēriju, kas vēl joprojām dzīvo starp mums, es vēl nemaz neesmu sācis runāt. Tā saistās ar masu slepkavībām mūsu zemē, kuru mērogs nav ne ar ko salīdzināms Latvijas vēsturē; ne Jāņa Briesmīgā, ne Pētera Lielā karagājieni neizraisīja tādus asinsplūdus kā Himlera vīri 1941. g.”

Nosaucis latviešu tautības tā saucamos žīdu šāvējus par vācu okupācijas varas kalpiem, bet pašu šaušanu par zaņķi, amerikāņu profesors pilnīgi reāli atzīst: “..mēs dzīvojam internacionālā vidē, un mēs vien neesam spriedēji par savu likteni un savu pagātni. Lai arī cik nepatīkami tas būtu, mēs dzīvojam atklātā telpā, pašiem paslēpties vai lietas noklusēt mums vairs nav iespējams. Pasaules arhīvi ir pilni ar dokumentiem, kas runā par Latviju un latviešiem zem Hitlera zobena. Arhīvus nodedzināt mēs nevaram… Cik saprotu, pēckara gados Vācijā un arī pirmajos Amerikas gados latviešu bēgļu starpā ir notikusi asa ideoloģiska cīņa starp parlamentāriešiem — sociālistiem, pretestības kustības ļaudīm — un to otru, nedefinēto, “lielo” partiju, kas šo cīņu uzvarēja. Tā “Lielā” partija nu mūs visus šos gadus ir pārstāvējusi. Viņi ir bijuši tie, kas uzsāka boikotus un visu to klusēšanas līniju… Brīvas debates presē mums nav… Vai tas nav dīvaini, ka visus šos 40 trimdas gadus mūsu presē nav parādījies neviens raksts, kas pat vispārējās līnijās būtu aprakstījis šos 41. g. asinsplūdus Latvijā!” (Jaunā gaita, 1981, N° 169.)

Jā, uz vēsturi jāmācās paskatīties bez vēlmju brillēm un, lai cik nacionāli emocionāli mēs arī būtu, veļi būs jāpabaro, kā saka profesors. Gan tie veļi, kuri klejo taigā un mūžīgā sasalumā pēc pirmā padomju gada staļiniskās kompromitācijas, gan arī tie, kas par tādiem kļuva laikā, kad cilvēku likteni trulā nežēlībā lēma nelikumīgās trīs cilvēku komisijas — tā saucamās “troikas”… Būs jāpabaro to komjauniešu veļi, kuri guļ tepat tēvuzemes kapsētās ar mugurās iededzinātām zvaigznēm, un to veļi, kuri, dzīviem esot, bija pirmie pagastu partorgi, kolhozu priekšsēdētāji, skolotāji un kurus ar zāģi dzīvus gabalos zāģēja tie, kas uzdevās par “brīvības cīnītājiem”, bet īstenībā cīnījās pret komunistiski noskaņoto savas tautas daļu — tātad pret citādi domājošiem.

Šie manis piesauktie posmi mūsu tautas biogrāfijā ir lielas Vēsturiskas literatūras vērti jebkurā žanrā, un es par to tik daudz runāju tāpēc, ka Aleksandrs Čaks zināmā mērā ir paraugs, kā vēsture jāteic lasītājiem tieši acīs, lai cik neērta tā arī būtu. Mūsu tauta ir izcīnīta lielās mokās, un par to nedrīkst klusēt, jo tā pieder mīlestībai.

Pēc ilgas klusēšanas, pie kuras vainojama arī mūsu poētiski “pareizā” attieksme pret visu, kas ir dialektisks, “Mūžības skartie” nu tiek izdoti Latvijā. Es uzsveru — Latvijā, jo mēs nevaram pārmest ārzemēs dzīvojošiem latviešiem, ka Rietumos šis Čaka darbs nebūtu izdots vairākkārt.

Latvijā tas savukārt nav iznācis kopš 1940. gada, kad to iespieda akciju sabiedrības “Valters un Rapa” grāmatspiestuvē Rīgā, Brīvības ielā Nr. 129/133. Tātad — veselas divas lasošas paaudzes nodzīvojušas bez liecībām, ko strēlnieku gaitas atdzīvināšanā ir devis tik liels māksliniecisks talants, kāds piemita Aleksandram Čakam. Var droši teikt, ka Čaks ir tās avangarda dzejas tiešs pārstāvis, ko radīja Revolūcijas svabadais gars un ko personības kulta pārvaldnieki trulā glupībā par pliku velti atdāvināja Rietumiem. Es te domāju Čaka laikabiedrus Gumiļovu, Cvetajevu, Mandelštamu, daļēji arī Majakovski

Te, protams, tūlīt arī jāpiebilst, ka jebkurš sevi cienošs latviešu mākslinieciskās inteliģences darbinieks un arī daudzi citi ciklu “Mūžības skartie” tomēr bija lasījuši. Pretējā gadījumā strādāt latviešu kultūrā būtu bijis naivi, bet ideoloģijā — nekompetenti. Un tomēr — bez šī darba bija apdraudēta kā pašu strēlnieku autoritāte, tā arī viņu varoņdarba izpratne jaunajās paaudzēs. Politika sāka kļūt aizvien netikumiskāka, līdz ar to tā apdraudēja arī vēsturi, ieskaitot literatūrvēsturi skolā, augstskolā un zinātniskās pētniecības iestādēs. Mūsdienīgā atziņa, ka mākslinieciskās inteliģences potences ir nepieciešamas politiskās tikumības celšanai, ir viens no pašiem galvenajiem ieguvumiem laikā, kurā pašreiz dzīvojam. Tikumiska politika — tas nozīmē tikumisku attieksmi kā pret to vēsturi, ko mēs šodien sociālisma vārdā veidojam vispārcilvēcisku vērtību interesēs, tā arī pret to vēsturi, kura mums jau aiz muguras un kura mums jāatgūst.

Vieni no nozīmīgākajiem vārdiem, kas atrodami “Mūžības skartajos”, parādās dzejojumā “Vēlais viesis”, un proti — tie, kurus saka paša pirmā kritušā strēlnieka Jēkaba Voldemāra Timmas velis: “Turiet cieši mūžam manu nāvi.” Jau ar pirmajām varoņepa lappusēm pārņem tik autentiska vēstures izjūta, ka atliek piekrist tam, ko dzejnieks liek runāt strēlnieka velim par tās tautas nemirstību, kura tik izmisīgā traģikā un varonības lielumā cīnījusies par savu brīvību:

Gaisā jaušu atkal skarbu dvingu, 
Un, kad briesmas kāpsies mūsu sētā, 
Mani pieminiet jūs, vienmēr būšu 
Es kā gaišums kvēls virs Timmu vārtiem, 
Sargs, kas zin tik jūs un tēvu zemi, 
Un nekas jūs nenomāks līdz galam.

Jā, patiesi — pirmo kritušo strēlnieku nāve pasaules karā, ko marksisti dēvē par imperiālistisko karu, liek pamatus revolucionāro strēlnieku fenomenam. Tiek pieteikts strēlnieku lielums tam posmam, ko saucam par Latvju Strēlnieku Revolucionāro Atdzimšanu un ko izšķīra Strēlnieku pulku pārstāvju II kongress 1917. gada 30. maijā. To zina katrs — kad vajadzēja lemt, kurā pusē nostāties Krievijas impērijas sabrukuma brīdī, latviešu apbruņotais strādnieks, kā strēlniekus sauca Pēteris Stučka, izteica uzticību tām idejām, ko pauda Ļeņina radītā partija. Arī tā ir vēsture, ko nevienam nav izdevies noliegt, tikai daļēji noklusēt, un proti — ar Latvijas sapni sirdī gūt nacionālu un sociālu brīvību ne vien savai zemei un tautai, bet arī citām bijušās impērijas nācijām, tautībām un teritorijām. Strēlnieku fenomena uzminēšanā daudz palīdz i Aleksandra Čaka dzejiskā ģēnija intuīcija, i viņa balstīšanās uz vēstures arhīviem, i, protams, arī tas, ka dzejnieks pats uzskatāms par revolucionārajiem strēlniekiem piederošu — viņš bija feldšeris strēlnieku daļās. Dzejojuma “Psihiskais uzbrukums” ievadā Čaks raksta: “1919. gadā no 10. līdz 27. oktobrim norisinājās lielākā un asiņainākā Krievijas pilsoņu kara kauja Kromu un Orlas pilsētu rajonā, kas izšķīra Krievijas iekārtas veidu. Latviešu strēlnieku divīzija trieciena grupas priekšgalā sakāva Deņikina armiju, kuras kodols bija ģenerāļa Kutepova korpuss; tajā ietilpa četras virsnieku divīzijas sašaurinātos apmēros. Dzejojumā attēlota latviešu strēlnieku cīņa ar virsnieku pulkiem.”

Seko dzejojums, kurā atklājas “neērta” vēsture tiem, kuri caur zobiem atzīst strēlnieku šķiriskumu, revolucionārismu, kas, protams, nav pretrunā ar nacionālā pašlepnuma jūtām. Dzejnieks tieši un nepārprotami apgalvo, ka šī kauja “..izšķīra Krievijas iekārtas veidu”. Ko tur liegties, nav vērts — Čaks lasītājiem atklāj kauju, kurā trieciena grupas priekšgalā ir latviešu strēlnieki, tie uzvar brīdī, kas izšķir Padomju Krievijas sociālistisko attīstību. Tieši viņi — apbruņotie latviešu strādnieki, tātad nu jau revolucionārie, sarkanie strēlnieki — stājas pretim vecās cara Krievijas izlases pulkiem:

Drozdovci — pulks varenais un pirmais, 
Oficieri. Muižniecības kvēls. 
Tur, kur blakus ģenerālim sirmam 
Soļo kadets — viņa paša dēls.

Drozdovci — tos nāvē dzen bez rimas 
Svētbilžu un kārtas lepnā spīts, 
Ko no pašas saules pilnās 
Krimas Devušas tiem visas pilis līdz.

Būdams apveltīts ar apskaužamu vēstures dramatisma izjūtu, Aleksandrs Čaks būvē šo nodaļu uz divu vienlīdz stipru ideju sadursmes — cara izlases virsnieku ideja no vienas puses un revolucionāro strēlnieku ideja no otras, tas rada drausmīgi eksplozīvu enerģiju, kura izraisa jaunu vēsturisku kvalitāti — principiāli citu Krieviju. Tanī vēsturiskajā situācijā šeit tēlota reāli pašu stiprāko vēstures spēku divkauja, un katrs dialektiku respektējošs cilvēks par zemu nevērtēs ne vienas, ne otras taisnības idejisko pārliecību. Ne ģenerāļa Deņikina un ģenerāļa Kutepova “carisko virsnieku sudraba pulku” misijas apziņu glābt Krievijas nacionālo (lasi — nacionālistisko — J. P.) godu, ne “zemnieku tautas dvēseles kvēlošās lavas” — tātad strēlnieku — tikpat nokaitēti dzelžaino gribasspēku satriekt pīšļos ķeizarisko standartu 1919. gada oktobra kaujās. Aleksandrs Čaks šinī epizodē patiesībā izskaidro strēlnieku pozīciju no latviešu revolucionārā proletariāta viedokļa, stādot tam pretim “Svētbilžu un kārtas lepno spīti”; tātad te vārdā saukta krievu muižniecības melnsimtnieciska kārta, kas ar dziļi idejisku pārliecību dragā Sarkanās Armijas krievu proletāriskās daļas:

Krievu divīzijas visi četri pulki 
Bēg kā nāves pārņemts aitu bars. 
Viņus trenc un zemes priekšā pulgo 
Balto rindu sudrabotais stars.
Un dzejnieks revolucionārā patosā, pilnīgi stāvot Sarkanās Armijas pusē, sauc:
Zemniek, strādniek! Krievu zeme melnā! 
Zelta ērglim taču vaļā krūts. 
Vai jūs gribat, lai kā tabaks delnā 
Sabirst viss, kas tikko tagad gūts?

Jā, tā ir “neērta” vēsture visiem, kas grib pārtikt no priekšstatiem. Neērta tiem, kuri neatzīst latviešu strēlnieku kreiso, sarkano, strādniecisko pozīciju, bet “neērta” arī tiem, kuri nevar vēsturei piedot tādu “aplamību”, ka Sarkanās Armijas krievu daļas nespēj stāvēt pretim Deņikina armijai un kā multiplikācijas filmā to uzvarēt. Bet īstenībā tas ir loģiski — vāji apbruņotie, neizglītotie, varbūt pat no savas tautības “sudraba pulkiem” apmulsušie krievu sarkanarmieši tanī konkrētajā vēstures brīdī nav nopietni pretinieki četrām virsnieku izlases divīzijām, ko vada izmisīga pārliecība par savu taisnību. To lieliski saprata Ļeņins, bet vēlāk to vairs negribēja saprast staļinisma cenzētā historiogrāfija. Cara virsnieku izlases divīziju sakāve, protams, nepatika arī monarhistiskās Krievijas apraudātājiem, kas Parīzē emigrācijas aplocē ik vakarus spēlējās galmos. Un, protams, tādu sarkanu pozīciju labāk neredzam izliekas arī latviešu baltās vēstures tīkotāji, jo no visām bijušās cariskās Krievijas tautām tieši latviešu vēsture ir pati… sarkanākā. Tātad — vismaz trīs “nepatikas” mēs varam saskaitīt, kas varētu būt vērstas pret strēlnieku patieso vēsturi, jo:

Drozdovci.
Kas viņiem pretim stāsies?
Latvieši, kas cits, kas cits!
Vads pie vada, rota rotā, simts aiz simta, 
Visi tie,
Kam reiz tēvi sausu maizi krimta. Visi tie.
Pašpuikam no Čiekurkalna 
Pēdās Ričs no Ganībdambja; 
Vienā vaigā granātskramba, 
Otrā robs, ko akmens kampa, 
Plecā fiskars.
Ja tam rotnieks liks ko meklēt, 
Nokāps viņš vai pašā peklē 
Un ar velnu vienās driskās
Izkāps.

Vads pie vada, rota rotā, simts aiz simta, Visi tie.
Kam reiz tēvi sausu maizi krimta. Visi tie,
[/code]
Ievērojiet — dzejnieks piesauc Rīgas rūpnīcu proletariāta izlasi — fēniksiešus, unioniešus, jaunekļus no Čiekurkalna, Ganībdambja, Daugavmalas, Zvaigžņu, Rēveles un Nordeķu ielām — zēnus no tām strādnieku paradīzēm, kuras tik tuvas bija Aleksandra Čaka cilvēciskajai sirdij. Daudzi no tiem, “kam reiz tēvi sausu maizi krimta”, uz mūžiem palika Ukrainas rūgtajās vērmeļu stepēs, Krievijas plašumos. 200 tūkstoši latviešu 20. un 30. gados dzīvoja Padomju Savienībā, bet pirmskara Latvijas ideologi viņus “aizmirsa” un patiesībā šo faktu no tautas dzimtenē slēpa. Viņus “aizmirst” diemžēl ilgu laiku nācās arī mums — personības kulta ziedu laiki nesaudzēja ne krievu, ne gruzīnu, ne poļu, ne latviešu, ne citu tautību Ļeņina paaudzes revolucionārus — tika likvidētas kultūras autonomijas, ieskaitot skolas, laikrakstus, žurnālus, izdevniecības, arī mūsu izdevniecību “Prometejs”, bet galvenais — cilvēki. Personības. Revolucionāri, kam sociālisma ētiskā ideāla mirdzums bija dzīvības un nāves jautājums. Tādi nepatīk.

Par saviem personiskajiem sargiem latviešu strēlniekus izraudzījās Ļeņins. Kāpēc? Acīmredzot paši apzinīgākie pirmo Sarkanās Armijas daļu karavīri — latviešu strēlnieki — nepārprotami pierādīja arī, ka ir paši uzticamākie Revolūcijai. Vai šis fakts vēlāk varēja patikt? Protams, ne, un paradokss ir tas, ka šā nepatika vienā nometnē emocionāli pulcē vispretējākos politiskos spēkus — krievu monarhistiskās valsts apoloģētus, latviskā supernacionālisma trubadūrus un “pareizās” padomju vēstures taisītājus. Pēdējie, cepures kuldami un disertācijas cepdami, padomju historiogrāfijā pērās kā personiskajā vannas istabā līdz pat mūsdienīgajam pārlūzuma brīdim, un šļaksti ir dzirdami vēl tagad. Bet varbūt šai transnacionālajai “sazvērestībai”, kam nepatīk strēlnieku vēsture, var pieskaitīt arī ceturto sfēru — baltvācu muižniecību, kam tā vai citādi varēja nepatikt “bauru” kaujasspēja un nojausma, ka šī tautība, citiem vārdiem — vēl nācijas pakāpē īsti nepakāpusies tauta, nu, tikusi pie nacionālu karaspēka vienību formējuma, var tikt arī pie valstiskuma...

Cik liela ir strēlnieku gaita, tik lielas elpas skarts ir Aleksandra Čaka varoņeps. Tas ir nepārprotami revolucionārs darbs, kas nav vairījies no īstenības. Strēlnieku revolucionizēšanās Čakam vispirms ir dialektisks jautājums. Sarkanie strēlnieki eposā “Mūžības skartie” nerodas no zila gaisa — sākumā dzejnieks rāda kaujas pie Plakaniem un Veisiem, attēlo Slokas kauju, Nāves salu un cauri imperiālistiskajam karam, kurā strēlniekiem jāziedo savas dzīvības svešu interešu labad, aizved tos līdz slavenajai kaujai pret drozdoviešiem 1919. gadā. Tieši šīs kaujas zenītā dzejnieks liek strēlnieku lūpās viņu nevīstošo politisko credo:
<code>
Standart ķeizariskais, liecies, Zūdi!
Latvju nevaldāmais trieciens Gāžas pāri tev kā plūdi.
Beigu lode tevī triekta — Latvji.
Pulka varenā un piektā Streļķu auka
Tevi prom no laiku trauka Tā kā aklu plēvi slauka.
Viņu karstā, sārtā elpā Jauni mūži atviz telpā. Skaldot seno dienu alvu, Tevis māktie paceļ galvu.
Brīvi top no pašu spēka, Brīvi,
Sev un citiem dodot jaunu dzīvi, Valsti.
Vecais, kalsti!

Tātad — atbrīvot Krieviju no ķeizariskā standarta, tātad — brīviem tapt no pašu spēka, tātad — sev un citiem dodot jaunu dzīvi, valsti.

Var tikai apbrīnot Aleksandra Čaka lielo politisko intuīciju, spēju šo ģeniālo nojautu iekausēt modernas poēzijas nervozajos ritmos. Šodien varbūt šķiet pat dīvaini, kas varēja mulsināt padomju laika grāmatu izdevējus, lemjot jautājumu par “Mūžības skarto” likteni. Vai kādi personiski motīvi kavēja darba parādīšanos? Vai 1946. gada lēmumi par žurnāliem “Zvezda” un “Ļeņingrad”, pēc kuriem trīs gadus vēlāk par apsūdzības upuri kosmopolītismā mūsu republikā kļuva viens no pašiem lielākajiem talantiem — Aleksandrs Čaks? Vai arī fakts, ka 1940. gadā par “Mūžības skartajiem” dzejnieks saņēma Annas Brigaderes prēmiju?

Protams, šodien uzdot šādus jautājumus ir tikpat naivi, cik spekulatīvi; acīmredzot tā ir apstākļu summa, kas kavēja šī stiprā darba izdošanu un lielā dzejnieka literārā mantojuma pilnu atdevi lasītājiem. Var jau arī būt, ka “Mūžības skarto” izdošanu aizkavēja nodaļa “Strēlnieku atgriešanās”, kur, kā jau minēju meditācijā par dziesmas “Dievs, svētī Latviju” vēsturisko izcelsmi, parādās Latvijas iepriekšējā valstiskuma formācijas atribūtika, un proti — sarkanbaltsarkanais karogs. īsa izziņa: Livonijas “Atskaņu hronikā” atrodama ziņa, ka 1280. gadā cīņās vācu ordeņa pusē piedalījušies Cēsu zemessargi ar karogu, kas bijis sarkans ar baltām svītrām. Vēsturnieki nav īsti noskaidrojuši, vai svītras bijušas gareniskas vai šķērsas, vai svītra bijusi viena vai arī kādas trīs līdz piecas. Nav arī precīzi zināms, pie kādas etniskās grupas piederējuši šie sarkanbaltsarkankarogotie zemessargi — pie vendiem vai letgaļiem.

“Atskaņu hronikas” rīme par karogu un tā krāsām J. Saivas tulkojumā skan šādi:

Kā zemes sargi uz Rīgu steidza 
Vēl Cēsu kopa, kā man teica. 
Kad kara ziņu dzirdēja, 
Viens brālis simts vīrus atveda. 
Tie nāca braši, diženi. 
Šīs kopas karogs sarkans bij, 
Turklāt ar baltu svītru tas 
Pēc cēsinieku parašas. 
Par Cēsīm saucās pils tur kāda, 
Tās karogam ir krāsa tāda. 
Šī pils ir latviešos, to es 
Jums varu teikt; tur sievietes 
Kā vīri jāj, tāds paradums 
Ir viņām. To patiesi 
Jums Es saku, ka latvju karogs ir tas.

Acīmredzot sarkanbaltsarkanā karoga izcelsme, pirms tas pēc daudziem gadsimtiem kļūst par Latvijas buržuāziski demokrātiskas republikas oficiālu standartu, ir un paliek viela kā vēsturnieku, tā publicistu brīvām fantāzijām, interpretācijām, pieņēmumiem un pētījumiem. Lai kā arī tas būtu bijis senvēsturē, skaidrs ir viens — sarkano un balto krāsu dažāds salikums Iedvesmoja arī tautiskās atmodas laikmeta censoņus. Piemēram, kad 1870. gadā Tērbatas universitātē nodibinājās pirmā latviešu studentu korporācija “Lettonia”, tā kādu brīdi par savām krānam arī pieņēma šīs 13. gadsimta Cēsu zemessargu karoga krāsas, kaut arī minētie zemessargi cīnījās vācu ordeņa pusē (“Viens brālis simts vīrus atveda”, tātad: ordeņbrālis, vācietis komandēja nenoskaidrotas tautības vietējos karavīrus cīņā pret zemgaļu vadoni Nameiti — J. P.). Čaka poēmā aprakstītā strēlnieku atgriešanās no Padomju Krievijas notiek 1920. gadā, tātad patiesībā — tobrīd, oficiāli jautājumam pieejot, karogam virs strēlnieku vilciena ir tikai simbola, leģendā noklausītu krāsu nozīme, bet karogs tobrīd vēl nav uzskatāms par kādas valsts oficiālu standartu, kaut arī to jau lietoja. Vēsture liecina, ka nacionālā heraldika latviešu strēlnieku pulku karogos parādījās Pirmajā pasaules karā, kad auga tautas nacionālā pašapziņa. Gan ausekļa zīme, gan ugunskrusts, gan uzlecoša saule, gan žuburoti ozoli pulku karogos ir tas pats, kas tautasdziesma strēlnieku krūtīs un sirdīs, ko vēlāk sarkanie strēlnieki dziedāja blakus “Internacionālei” un jaunajām Sarkanās Armijas Pilsoņkara dziesmām kā kaujās, tā strēlnieku dziesmu svētkos Maskavā, kā arī tajos vakaros Kremlī, kad pie strēlniekiem ciemojās Ļeņins.

Par oficiālu Latvijas valsts karogu sarkanbaltsarkano krāsu salikums attiecīgās proporcijās pēc mākslinieka A. Cīruļa meta kļuva tikai ar 1923. gada 20. janvāra likumu. Tātad — kā raksta Valdemārs Ģinters savā grāmatā “Karogi senajā Latvijā” (Stokholma, Daugava, 1968): “..šī karoga vēsture ir visai īsa. Karoga krāsas ir gan atvasinātas no kāda 13. gs. it kā latviešu karoga, bet trūkst šī karoga lietošanas kontinuitātes” (pasvītrojums mans — J. P.).

Runājot par sarkanbaltsarkanajām krāsām, man personiski visemocionālāko iespaidu līdz šim ir atstājis Ojāra Vācieša poētiski satriecošais “skaidrojums”:

Muižas svilst kā darvas ķīpas ... 
Platā mugurā kā galds 
Piektais gads velk savas strīpas — 
Apkārt sarkans, vidū balts.

Šodien, protams, dzejojumā “Strēlnieku atgriešanās” Čaka aprakstīto epizodi mēs dēvētu tikai par kaujinieku lokālu sadursmi ar aparāta birokrātu, ar vietējās varas ierēdni, bet pašā strēlnieku atgriešanās faktā redzētu cilvēciski loģisku nepieciešamību doties uz savu dzimteni neatkarīgi no tās valstiskā statusa. Pirms vairākiem gadiem toties šinī nodaļā saskatīja to, kā tanī nav, un proti — gandrīz vai buržuāzisko nacionālistu uzbrukumu padomju varai. Šodien zinām, ka tieši ar Ļeņina īpašu gādību daļa strēlnieku, kas to vēlējās, atgriezās Latvijā, jo viņi savu pienākumu pret Revolūciju bija izpildījuši spoži. Mūsu politiskie oponenti šo atgriešanos traktē kā “nacionāli noskaņoto strēlnieku” rīcību, līdz ar to pazemojot un aptraipot pārējo latviešu strēlnieku labo slavu. Nostādīt nacionālo pašapziņu iepretim šķiras apziņai un internacionālai stājai nozīmē piekopt latvisku pašapspļaudīšanos, un tā veicina arī nacionālu pašnāvību. Vēlreiz atcerēsimies Čaka vārdus revolucionāro strēlnieku lūpās 1919. gada kaujā pret drozdoviešiem: “Brīvi top no pašu spēka, /Brīvi,/ Sev un citiem dodot jaunu dzīvi,..” (pasvītrojums mans — J. P.). Šo sev un citiem neviens nedrīkst aizmirst strēlnieku pozīcijā — tā ir starpnacionālā stāja, ko dzejnieks pateicis saviem vārdiem, dzejas tēlainībā. Mēģinājumi ideoloģiski patvaļīgi skaldīt nozīmē arī valdīt pār vēsturi, kavēt tautas iekšējās konsolidācijas procesus, un tad tā vairs nav vēstures pasniegšana, bet gan cilvēku dresēšana ar vēstures palīdzību. Kompromitēt sociālismu ir vesela disciplīna, un tā par samaksu tiek piekopta metodoloģiski, tādēļ arī uz mūsdienām īpaši attiecas Frīdriha Engelsa 1874. gadā teiktie vārdi, kuri nebūtu jāaizmirst nedz vienā, nedz otrā pusē: “..sociālisms, kopš tas kļuvis par zinātni, prasa, lai ar to arī apietos kā ar zinātni, t. i., lai to studētu” (K. Markss, F. Engelss. Darbu izlase 2 sēj. R., 1950, 1. sēj., 611. lpp.).

Komunisti neaizliedz nedz tautu nacionālo pašapziņu, nedz valodu, un, ja tādi precedenti ir, tad tie tiek pastrādāti vai nu kā traģisks pārpratums, vai arī kā komunistisko ideālu nodevība. Tie strēlnieki, kurus Čaks notēlo atgriežamies Latvijā, atgriežas tādā Latvijā, kāda tā reāli eksistē. Viņš šaursirdīgi nešķiro strēlniekus — ne tos, kas cīnījās un krita Pirmajā pasaules karā, ne tos, kas tieši pieskaitāmi pie Ļeņina gvardes, ne tos, kas atgriežas, ne tos, kas paliek uz dzīvi Padomju Savienībā. Čaka strēlnieki “Mūžības skartajos” dzīvo vēsturiskajā patiesībā un attīstībā. Brauc uz reālu Latviju, kurai ir savas krāsas, tāpat kā šodien Latvijas Padomju Sociālistiskajai Republikai savas. Dzejnieks attēlo kādu vienu patiesu notikumu jeb, kā Čaks pats raksta: “Dzejojumā tēlots šāds patiess starpgadījums.” Un proti — virs vilciena, ar kuru mājup brauc strēlnieki, plīvo tās valsts vēl oficiāli neapstiprinātās krāsas, uz kuru viņi dodas un par kuras pilsoņiem vēlas kļūt. Protams, viņi vēl nemaz nezina, kā viņu “sarkanumu” tanī valstī uzņems. Bet tas viņiem nav galvenais. Pats galvenais ir Māte Latvija. Māte Dzimtene. Tēvzeme. “Kur sen jau rudzus pļauj.” Skaidrs, ka šī epizode kā “patiess starpgadījums” arī jāuzlūko, pie tam Čaka politiskā stāja arī te ir skaidrāka par skaidru un atbilst vēsturiskai taisnībai. Ievērojiet — dzejojumā pieminēta arī Trocka bilde — vakar arī tā neatbilstu mūsu pieņēmumiem, kamēr šodien Šatrova dramaturģijā Trockis dzīvo uz teātru skatuvēm… Nepārprotama dzejojumā par atgriešanos ir strēlnieku pulkveža atbilde “aizmugures varonim”, kurš negrib laist vilcienu tālāk, kamēr karogs nebūšot noņemts:

Vai tad varenie 
strādnieku karogi 
varētu saulē 
pār Krieviju brīvo 
plīvot 
un tu — 
vai tu 
drīkstētu
staigāt šeit apkārt 
varens kā guba, 
ja nebūtu
visādiem kolčakiem, vrangeļiem 
apgriezta spranda 
kā trušiem?

Saki, 
tu!

Un kas to darīja? 
Mēs!
Mēs — latviešu strēlnieki!

Acīmredzot atsevišķu strēlnieku vienību atgriešanās Latvijā ar sarkanbaltsarkano karogu nebija īpaši izplānota politiska manifestācija, tā ir drīzāk padižošanās, trakulība, vēlēšanās atšķirties un iepretim kritušajam ķeizara standartam demonstrēt ko jaunu. Pie visa teiktā vēl jāpiebilst, ka šis vilciens nav uzskatāms par oficiālu defilēšanu cauri Padomju Krievijas plašumiem. Nevajag pat pārāk uzmanīgi lasīt Čaka visai viennozīmīgo tekstu šajā nodaļā, lai pamanītu, ka revolucionārie strēlnieki Padomju Krievijas karogus strīdā ar vietējās čekas priekšnieku dēvē par “vareniem strādnieku karogiem”, bet pašu jauno Padomju valsti — par “Krieviju brīvo”. Kā saka — komentāri lieki, teksts nepārprotams. Tas, kurš šodien nervozē par “Strēlnieku atgriešanos”, pats pieskaitāms pie ierēdņiem, kas — “varens kā guba” — ir “bailīgu bābu vai popu pārbiedēt spējīgs”, nevis paskatīties uz vēsturiskām epizodēm ar brīva un gudra cilvēka acīm, jo vēsture piedalās pasaules zinātniskās ainas veidošanā.

Šodien — revolucionārā lūzuma laikā — mums vairāk nekā jebkad nepieciešama aktuālā momenta sasaistīšana ar ļeņinisko tradīciju. Katrs centiens iekļaut kultūras procesā iepriekšējo paaudžu radītos literatūras un mākslas šedevrus atbilst laikmetā prasībai, kas tuvina nākotni. Aleksandrs Čaks atgriežas savā tautā ar visu savu daiļrades mantojumu. Tuvākajos gados izdevniecības “Zinātne” apgādā sāks iznākt Čaka Kopoti raksti 6 sējumos. Neaizmirsīsim, cik laba slava Čaka dzejai ir krieviski lasošajā pasaulē. Visi trīs viņa dzejoļu krājumi krievu valodā sen kļuvuši par bibliogrāfiskiem retumiem. 1991. gadā plaši atzīmēsim lielā dzejnieka 90. dzimšanas dienu. Šim notikumam jākļūst par visas latviešu literatūras svētkiem kā Latvijā, tā citās republikās un valsts galvaspilsētā — Maskavā. Arī visur pasaulē, kur mīt latviešu kultūras vedēji, draugi un atbalstītāji.

Šodien uz sava galda katrs noliekam “Mūžības skarto” izdevumu atsevišķā grāmatā. Šis eps, protams, tiks ietilpināts arī jau manis piesauktajā Čaka Kopotu rakstu izdevumā. “Turiet cieši mūžam manu nāvi.” Strēlnieku nāve ir mūsu dzīvības garantija. Vai mēs apjēdzam, ka atjaunināt savu sabiedrību mēs varam, tikai rūpīgi un ar dziļu pietāti studējot pirmo revolucionāro paaudžu pieredzi? Studējot ar pilnu apziņu par to, kāda traģēdija ir mūs piemeklējusi brīdī, kad šī pieredze aizmirsta un aizstāta ar imitāciju.

“Viņu sejas klāj skaistums ass,” saka dzejnieks par “zemnieku tautas dvēseles kvēlošo lavu” — par strēlniekiem. Vai mēs jūtam, ka tas ir arī mūsu visu skaistums, tautas skaistums? Latvijas skaistums. Ikvienas tautas un zemes skaistumu mūžīgu dara brīvības cīnītāju skarbie, vēstures karstajos vējos apdedzinātie vaibsti. “Kā sniegi kalnu galotnēs…” mūsu dvēselēm vēlēja cits dzejnieks — Jānis Jaunsudrabiņš. “Mūžības skartie” dzidrā loģikā mūs mudina skatīt pasauli dialektiskās sakarībās un vēsturiskās pieredzes konkrētībā. Universāla pasaules zinātniskā aina veidojas arī ar katru talantīgu literāru darbu. Lai saprotam, ka Mūžība Aleksandram Čakam nav izplūdis poētisms, bet dzīva tauta dzīvā cilvēcē!Lai Čaka galvenā grāmata skaudri skar, lai dziļi skar! Jo:

“Tikai tas, kas dzimis lielās mokās,
Pieder mīlestībai.”
Strēlnieki. Latvija. Aleksandrs Čaks.

Jānis Peters 1 -7.01.88. Īslačā, Baltkrievijā.

/Publicēts 1988 gada Aleksandra Čaka “Mūžības Skartie” izdevumā/