"Zum, zum, dzejniek! Aivars Neibarts"
#1
"Zum, zum, dzejniek! Aivars Neibarts"
https://www.valtersunrapa.lv/lv/e-veikal...s-neibarts

Āžu bulvāra Donkihots – Aivaru Neibartu viņam veltītajā dzejolī dēvējis Pēters Brūveris. Grāmata “Zum, zum, dzejniek! Aivars Neibarts” (sast. Sarmīte Neibarte, red. Guntis Berelis) ir visai apjomīgs, vērtīgs, laikmetu ilustrējošs darbs, vismaz daļēji spētu aizpildīt nezināšanas un nesaprašanas robu, turklāt arī noplēst leģendām to glancēto virskārtiņu un parādīt reālo Aivaru Neibartu - gan kā dzejnieku, gan kā personību. Šo parādu īpašai personībai latviešu dzejas telpā sāka atdot teātris ar JRT izrādi “Dieviņš pillā”, bet galvenā parāda daļa, protams, attiecināma uz literatūru.
Grāmata par Aivaru Neibartu (dēvētu par Ņurbuli) papildina visai visai cienījamo grāmatu sēriju “Latvijas laikazīmes”, kurā jau izdotas Māra Čaklā, Gundegas Repšes, Noras Ikstenas, Vijas Artmanes un citu autoru grāmatas par Gunaru Birkertu, Leonīdu Vīgneru, Ojāru Vācieti, Vairu Vīķi-Freibergu, Māru Zālīti, Viju Artmani, Māri Villerušu.
Grāmata nav ierastais atmiņu apkopojums, kādi mēdz iznākt pēc attiecīgā autora nāves. Mazliet nosacīti, šos tekstus varētu iedalīt vairākās grupās. Vispirmām kārtām jāpiemin ļoti pamatīgais Māra Salēja apcerējums “Neibarta dzejestības dzīvestība” - būtībā vienīgais nopietnais mēģinājums analizēt Neibarta dzejas poētiku. Tālāk grāmatā - Neibarta draugu un laikabiedru atmiņas, no kurām krietna daļa iepriekš nav publicētas (daudzi atmiņu autori jau aizsaulē). Vēl arī jaunāko paaudžu autoru pieredzējumi, saskaroties ar tobrīd jau par mītisku tēlu tapušo Neibartu. Visubeidzot - poētiski un proziski veltījumi Aivaram Neibartam, tostarp, piemēram, Aivara Ozoliņa absurda luga “Dziesminieks uz nāras”. Tāpat krājumā lasāmi daži nelieli iepriekš nepublicēti Aivara Neibarta teksti un viena no nedaudzajām intervijām ar viņu, kurā tobrīd piecdesmitgadīgais dzejnieks atklājas kā ļoti kolorīta personība. Šajā grāmatā līdz ar tās autoriem un plaši izzīmēto kultūrvidi atklājas vesela laikmeta glezna, kurā Aivars Neibarts, dzeja, radīšanas brīnums, radošā bohēma ir tikai vadmotīvi. Jo šī grāmata ir īstena sava laika simfonija. Aivara Neibarta mūžs traģiski aprāvās 2001. gadā. Grāmata ir veltījums dzejniekam 80. jubilejā.
Dzejnieka jubilejas pasākums “Āžu bulvāra Donkihots” un grāmatas atvēršanas svētki paredzēti 26. oktobrī Latvijas Nacionālās bibliotēkas ātrijā, savukārt 7. decembrī dzejnieka jubilejas pasākums, pieskandinot Austras istabu, risināsies viņa dzimtajā Liepājā.
Domājot par Neibartu, es domāju arī par to mākslinieku paaudzi, kuri darbojās vēl manas bērnības laikā. 60., 70., daļēji arī 80. gados. Es saprotu, ka bija tā visa padomju cenzūra un terors. Bet daudzi bija iemantojuši iekšēju neatkarību no tā visa. Neibarts ir kā spilgtākais piemērs. Jo viņš bija tik ļoti neatkarīgs, ka viņu pat par disidentu neviens nesauktu. Viņš bija pāri tam visam. / Alvis Hermanis
Visiem zaļajiem un vispār katram, kas Ņurbulīti pazina, viņš bija tāds zaļais dieviņš. Bija un ir. Katrā kopienā ir kāds cilvēks, kurš iemieso kaut ko pārpasaulīgu – reizē mīļu un dievišķu. Un viņš tāds bija – ar visiem saviem trakumiem un jaukumiem. / Ieva Akurātere
Šellijs esot teicis: „Dzeja atbīda priekškaru, kas slēpis pasaules skaistumu, un pazīstamas lietas pārvērš nepazīstamās.” – Tas tak ir, ko vislaik darīja Aivars Neibarts: vērst pasaules lietas citādas, savādas – un viņš sāka no sevis paša un no savas valodas. Patiesībā jau no fonētikas līmeņa, izrunādams pastarpināti, paskarbināti, citreiz atmaidzinādams. / Uldis Bērziņš
Aivars Neibarts jau dzīves laikā pārtapa par ikonisku figūru, bezmaz mūžīgā nonkonformista simbolu. Viņš atļāvās dzejot, dzīvot un uzdzīvot, neraugoties ne uz kādām sociālajām normām un ļaujoties vien savām idejām, iecerēm un – visbiežāk - acumirklīgajām vēlmēm un kaprīzēm. Gan jāpiebilst, ka vispārpieņemtais priekšstats par Neibartu drīzāk ir mīts, ko vismaz daļēji radījis viņš pats. Taču bija arī pavisam cits Neibarts. Tāds, kurš nemitīgi rakstīja dzejoļus rūtiņu blociņos. Kurš mūka manierē reizumis mēdza aiziet no pasaules savā Āžu bulvāra namiņā. Par viņu – šajā grāmatā. / Guntis Berelis
Grāmatas izdošanu atbalstīja: Valsts Kultūrkapitāla fonds,Raimonds Indrāns, Aigars Runģis
Atbilde
#2
Neibartiāde. Sena saruna ar Aivaru Neibartu
04/12/2009 Guntis Berelis
Nupat 5. decembrī Aivaram Neibartam būtu apaļi 70 gadi. Šai sakarā bezmaz ar literāra pieminekļa tiesībām – tieši pirms 20 gadiem, 1989. gadā īsi pirms Neibarta 50. jubilejas tapusi intervija ar viņu. Sarunājāmies viņa mājā Āžu bulvārī, neatceros, kāda iemeslu dēļ man nebija diktofona, tāpēc intervija visupirms ar zīmuli trakā tempā, mēģinot izsekot Aivara domu plūsmai, tika pierakstīta uz papīra (ar zīmuli tāpēc, ka rakstīšana ar to veicas veiklāk nekā ar pildspalvu), pēc tam pārrakstīju ar rakstāmmašīnu, tad abi ar Aivaru ilgi un cītīgi slīpējām, kamēr tekstu izdevās maksimāli tuvināt viņa leksikai un izteiksmei, bet vienlaikus arī krietni attālināt no intervijas specifikas, šur tur pārtapinot tekstā, kas pretendē bezmaz uz proziskām kvalitātēm. Jokaina sakritība – desmit gadus vēlāk uz Neibarta 60. jubileju parādījās (šķiet, Izglītībā un Kultūrā?) vēl viens apcerējums, nokrustīts par Nebartiādi. To bija sarakstījis dziesminieks Juris Vilcāns, par šo Neibartiādi nekā nezinādams.



https://berelis.wordpress.com/2009/12/04...-neibartu/
arī
https://replay.lsm.lv/lv/ieraksts/lr/124...urbulim-80
Atbilde
#3
https://jaunagaita.net/jg104/JG104_grama...ansons.htm

SPILGTA INDIVIDUĀLISTA DZEJA
Aivars Neibarts, Lasāmgabali. Rīgā: Liesma, 1973. 136 lp. 29 kap.

Es mācos lasīt - tā sauc Aivara Neibarta pirmo dzejoļkrājumu, un turpinājums ir viņa iepriecinošie Lasāmgabali, kas patiešām visai lasāmi. Viņa elements ir miniatūras - šķietami vienkāršas skices, kas būtībā ir efekta pilns dzejnieka pārdzīvojumu koncentrāts, viņam saskaŗoties ar dabu, mīlestību vai ikdienas pārdomām un parādībām. Vienu dzejoli sauc Puiciska skicīte. Šis virsraksts lielā mērā raksturo visu krājumu, kam cauri plūst bezbēdīgs jauneklīgs straujums, gan klusā idillē, gan raupjā ikdienā.

Šīs gaisīgās debesis izsvilpot
es mācos no putniem.

Šīs resnās debesis
izsvilpot
es mācos no lokomotīvēm.
(74.lp.)

Atkārtoti sastopamies ar Neibarta rotaļīgi humoristiskiem un vietām ironiskiem dzeloņiem. Tie dažubrīd ir labi tēmēti ieroči, kas krītot sagrauj idilli:

Krīt zvaigznes...
Atkal tie mēnessērdzīgie
debesis kā ābeles purina
un neļauj man gulēt...
(113. lp.)

Nenoliedzami Neibarts ir spilgts individuālists, kas spēj daudzkrāsaini gleznot. Viņa negaidītie otas vilcieni nav krāsu izšķiešana, bet paskopa, bieži vien niansēta esamības tēlošana. Viņa dzejoļi ir kā tikko brieduši nemazgāti tupenīši uz sudraba paplātes. Intimas smalkjūtīgas rindas, kā par meiteni,

Es sajūtu tevi,
kā zaķis sajūt zemi,
kad zem egles tai galvu spiež klāt.
(77. lp.)

nomaina robustas, kādu reizi pašironiskas, kā

ESMU BIJIS ZĀBAKS
------------------

UN ESMU HORIZONTIEM PĀRI LECIS...

PATIEŠĀM - VELNS VIŅU ZIN
KAS TIKAI NEESMU BIJIS
UN KO TIKAI NEESMU DARĪJIS!

JO- VISU LAIKU MANI DĪDA
PATS PARASTĀKAIS VELNS -
AIVARS NEIBARTS,
UN T UR NU NEKO NEVAR DARĪT.
(129.lp.)
Neibarta māka identificēties ar tēliem un parādībām, kā arī tās personificēt, izlaužas ar spraigu vitālitāti. Īpaši cieša saskare viņam ir ar dabu un dzīvniekiem. Tā dzejnieka "es", nolēmis papildināt savu izglītību, dodas uz Putnu aviācijas institūtu, Zivju valsts universitāti un Kurmja lauksaimniecības akadēmiju (39.-40.lp.). Dzejolī."Kafejnīca Vecrīgā" (36.lp.) tortes ir tuklas madāmiņas un kūkas mīlīgas jaunkundzes, bet citur: "Klusā stundā pulksteņi aizmieg savās ligzdās." (124. lp.)
Pie labākiem mazā formāta intimiem dabas dzejoļiem pieder "Tā nav vasara" (55.lp.), kur lieliski apvienots divu jutekļu (ožas un dzirdes)pārdzīvojums.
Neibarts ir pozitīvs cilvēks, kas grib smaidus un priekus sev apkārt. Tā viņš kritizē ļaudis

... kam dzīve -
tikai gluda šoseja,
pa kuru bez avārijām
tie lēnām uz kapsētu brauc...
(35. lp.)

Viņš noraida viņu bailes un tieksmi redzēt visu melnā krāsā, toties izrāda cieņu pret tādiem, kas prot uzsmaidīt, kad kādas grūtības pārvarētas. Arī dzejoļos Ar savu velosipēdu (101.lp.) un Kad esmu izbridis vienu taku (103. lp.) ir manāmi pāris viņa pašapziņas izpausmes veidi.
Ja Neibartu apzīmētu par impresionistu, tas būtu tāpēc, ka viņš vēl atrodas tajā attīstības stadijā, kur katrs dzejolis ir maza mozaīkas daļa - vaibsts Neibarta dvēseles attēlā. Tā kā viņš piesavinājies labus ieročus (māku dzejot), varam turpmāk cerēt uz ievērojamāku smagumu tematiskā ziņā, uz lielākām līnijām un uz plašāka apjoma viengabalainību.
Šī recenzija nav pozitīva tikai tāpēc, ka Neibarts ir labs dzejnieks, bet arī tāpēc, ka viņš droši vien kādreiz būs viens no labākajiem.

Pāvils Johansons
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs
Atbilde
« Vecāks | Jaunāks »


Pārlēkt uz:


Users browsing this thread: 1 Guest(s)