Maxima Library (ru)
#1
Grāmatas latviešu valodā, bet lai atrastu vajag krievu valodas nojausmu: http://maxima-library.org/knigi/languages/bl?blng=lv


Citāts:Maxima Library
  • Это свободная библиотека для свободных людей.
  • Каждый, кому нужна пища для ума и сердца, найдёт здесь и то и другое.
  • Книги из любых областей науки, техники и искусства, поэзию и прозу можно скачать здесь абсолютно бесплатно.
  • Каждый, кто безвозмездно пополнит книжный фонд библиотеки, будет приветствоваться как её лучший друг.
  • Часть книг в библиотеке заблокирована по причине запрета их правообладателями.
  • Мы работаем над тем, чтобы обеспечить легальный публичный доступ к произведениям, не нарушая при этом чьих-либо прав.
Atbilde
#2
http://maxima-library.org/knigi/language...ormat=read

Timurs un viņa komanda
ARKĀDIJS GAIDARS

Jau kopš trim mēnešiem bruņu diviziona komandiera pulkveža Aleksandrova nebija mājās. Domājams, ka viņš bija frontē.
    Vasaras vidū viņš atsūtīja telegrammu un ieteica savām meitām Olgai un Žeņai atlikušās brīvdienas pavadīt vasarnīcā Maskavas tuvumā.
    Atstūmusi raibo lakatiņu pakausī un atspiedusies uz slotaskāta, Žeņa sabozusies stāvēja Olgas priekšā, bet tā viņai teica:
    — Es braukšu ar mantām, bet tu sakop dzīvokli! Vari uzacis neraustīt un lūpas nelaizīt. Pēc tam aizslēdz durvis! Grāmatas aiznes uz bibliotēku! Pie draudzenēm neej, bet nāc tieši uz staciju! No turienes nosūti tētim šo telegrammu! Tad sēdies vilcienā un brauc uz vasarnīcu!… Jevgeņija, tavs pienākums ir mani paklausīt. Es esmu tava māsa…
    — Un es esmu atkal tava.
    — Jā… bet es esmu vecākā… un, beigu beigās, tēvs tā lika.
Kad aizbraucot pagalmā ierūcās mašīna, Žeņa nopūtās un apskatījās visapkārt. Viss bija sajaukts un nekārtībā. Viņa piegāja pie noputējušā spoguļa, kura atspīdēja pie sienas piekārtais tēva portrets.
    Cik labi! Lai arī Olga ir vecākā un pagaidām viņa jāklausa! Bet par to viņai, Žeņai, ir tāds pats deguns, mute un uzacis kā tēvam. Arī raksturs droši vien būs tāds pats kā viņam.
    Viņa apsēja lakatiņu ciešāk ap matiem. Nosvieda zandales. Paņēma lupatu. Norāva no galda galdautu, pabāza zem krāna spaini un, paķērusi slotu, sarausa pie sliekšņa gružu kaudzi.
    Drīz sāka šņākt petrolejas pavards un iedūcās prīmuss.
    Grīda bija pielaistīta ar ūdeni. Cinkotajā veļas toverī šņāca un čaukstēja ziepju putas. Garāmgājēji uz ielas izbrīnījušies noskatījās uz sarkanā sarafānā tērpto baskājaino meiteni, kura, stāvot uz palodzes trešajā stāvā, droši mazgāja atvērtā loga rūtis.
    Smagais auto drāzās pa platu, saulainu ceļu. Uzlikusi kājas uz čemodāna un atbalstījusies pret mīkstu saini, Olga sēdēja pītā krēslā. Viņai uz ceļiem gulēja ruds kaķēns un ar ķepām plūkāja rudzupuķu pušķi.
    Trīsdesmitajā kilometrā viņus panāca sarkanarmiešu motorizētā kolonna. Sēžot rindās uz koka soliem, sarkanarmieši turēja šautenes ar gaisā izslietiem stobriem un saskanīgi dziedāja.
    Dziesmai atskanot, plašāk atvērās māju logi un durvis. Pa sētu spraugām un vārtiņiem priecādamies skrēja laukā puikas. Viņi māja rokām, svieda sarkanarmiešiem vēl nenogatavojušos ābolus, sauca nopakaļ «urā» un turpat uz vietas uzsāka kaujas, straujā kavalērijas uzbrukumā kapājot vērmeles un nātres.
    Smagais auto iegriezās vasarnīcu ciematā un apstājās pie nelielas, efejām apaugušas vasarnīcas.
    Šoferis ar palīgu nolaida mašīnas sānus un sāka izkraut mantas, bet Olga atvēra stikloto verandu.
    No šejienes bija redzams liels, nolaists dārzs. Dziļi dārzā rēgojās neglīts divstāvu šķūnis, un uz šā šķūņa jumta plīvoja mazs sarkans karodziņš.
    Olga atgriezās pie mašīnas. Pie viņas piesteidzās veca, ņipra sieviete — tā bija kaimiņiene, piena sieva. Viņa piedāvājās uzpost vasarnīcu, nomazgāt logus, sienas un uztīrīt grīdas.
    Kamēr kaimiņiene cilāja bļodas un lupatas, Olga paņēma kaķēnu un iegāja dārzā.
    Uz zvirbuļu apknābāto ķiršu stumbriem mirdzēja izkusuši sveķi. Stipri smaržoja upenes, kumelītes un vērmeles. Šķūņa apsūnojušais jumts bija caurumains, un pa šiem caurumiem stiepās augšup kaut kādi tievi auklu vadi un pazuda koku lapotnē.
    Olga izspraucās cauri lazdu krūmiem un norausa no sejas zirnekļu tīklus.
    Kas tas? Sarkanā karodziņa uz jumta vairs nebija, un tur rēgojās tikai kārts.
    Te Olga izdzirda ātru, uztrauktu čukstēšanu. Un pēkšņi, laužot sausos zarus, pie šķūņaugšas loga pieslietās smagās kāpnes ar troksni gāzās gar sienu lejā un, piespiezdamas dadžus, smagi atsitās pret zemi.
    Auklu vadi virs jumta iedrebējās. Kaķēns, saskrāpējis Olgai rokas, iekūleņoja nātrēs. Nekā nesaprazdama, Olga apstājās, palūkojās apkārt, ieklausījās. Tomēr ne krūmos, ne aiz svešās sētas, ne šķūņa melnajā loga kvadrātā nekas nebija ne redzams, ne dzirdams.
    Viņa atgriezās pie lieveņa.
    — Tur puikas citu dārzos blēņojas, — piena sieva paskaidroja Olgai. — Vakar kaimiņiem divas ābeles nopurinājuši, bumbieri nolauzuši. Tādi tagad saradušies… huligāni. Es, mīļā, dēlu Sarkanajā Armijā dienēt izvadīju. Gāja projām, degvīnu nedzēra.
    «Sveika, māt!» viņš sacīja. Un gāja projām svilpodams, mīļais. Pret vakaru, kā jau pienākas, uznāca skumjas, apraudājos. Bet naktī pamostos, un man rādās, it kā pa pagalmu kāds šaudās un ložņā. Domāju, tagad nu esmu vientuļš cilvēks, neviena aizstāvja nav… Un vai daudz man, vecai, vajag? Iezveļ ar ķieģeli pa galvu — gatavs ir. Tomēr dievs apžēloja — nekā nebija nozaguši. Paložņāja, paložņāja un aizgāja. Man pagalmā stāvēja toveris — ozolkoka; pat par diviem nav kustināms — to soļus divdesmit uz vārtu pusi aizvēluši. Tas arī bija viss. Kas tie tādi bija, kas par ļaudīm — tumša lieta.
    Krēslā, kad uzkopšana bija beigusies, Olga izgāja uz lieveņa. No ādas futrāļa viņa saudzīgi izņēma baltu, perlamutrā mirdzošu akordeonu — tēva dāvanu, ko tas bija atsūtījis viņas dzimšanas dienā.
    Viņa nolika akordeonu uz ceļiem, pārsvieda siksnu pār plecu un mēģināja pielāgot melodiju nesen dzirdētajiem dziesmas vārdiem:
Citāts:Ak, tikai reizi vien
Man jūs vēl ieraudzīt,
Ak, tikai reizi vien,
Un divas… trīs…
Bet jums to saprast grūti,
Ko gaidot, cilvēks, jūti,
Kad sārta rīta blāzma drīz logā atausīs,
Jā!
Lidotāji — vēji!
Bumbas — ložmetēji!
Tālē aizlidoja.
Atgriezīsies kad,
Kad būs atkal mājās?
Nezinu, vai drīz gan,
Tikai atgriezieties… nu vienalga, kad.

    Jau dziesmiņu dziedot, Olga vairākas reizes pameta satrauktu skatienu uz tumšo krūmu, kas auga pagalmā pie sētas.
    Beigusi spēlēt, viņa strauji piecēlās un, pagriezusies pret krūma pusi, skaļi jautāja:
    — Klausieties! Kādēļ jūs slēpjaties, un ko jums te vajag?
    Aiz krūma parādījās cilvēks, ģērbies parastā baltā uzvalkā. Viņš nolieca galvu un pieklājīgi viņai atbildēja:
    — Es neslēpjos. Es pats esmu mazliet mākslinieks. Negribēju jūs traucēt. Tāpēc stāvēju un klausījos.
    — Jā, bet jūs varējāt stāvēt un klausīties uz ielas. Tomēr jūs nezin kāpēc esat pārkāpis pāri sētai.
    — Es… Pāri sētai?… — cilvēks apvainojās. — Atvainojiet, es neesmu kaķis. Tur, sētas stūrī ir izlauzti dēļi, un es no ielas iespraucos pa šo caurumu.
    — Saprotams! — Olga pasmīnēja. — Redzat, tur ir vārtiņi. Esiet tik laipns un izspraucieties pa tiem atpakaļ uz ielas!
    Cilvēks bija paklausīgs. Neteicis ne vārda, viņš izgāja pa vārtiem, aizšaujot bultu; Olgai tas patika.
    — Pagaidiet!— nokāpdama pa kāpnēm no lieveņa, viņa tam uzsauca. — Kas jūs esat? Mākslinieks?
    — Nē, — cilvēks teica. — Esmu inženieris mehāniķis, bet brīvajā laikā spēlēju un dziedu mūsu fabrikas operā.
    — Klausieties! — gluži negaidot Olga izteica viņam priekšlikumu. — Pavadiet mani līdz stacijai! Es gaidu jaunāko māšeli. Ir jau tumšs, bet viņas vēl arvien nav. Es neviena nebīstos, bet vēl nepārzinu šejienes ielas. Ko tad jūs, kādēļ atverat vārtus? Varat mani pagaidīt arī pie sētas.
    Viņa aiznesa akordeonu, uzmeta uz pleciem lakatu un iznāca uz tumšās ielas, kur smaržoja rasa un ziedi.
    Olga dusmojās uz Žeņu, tādēļ ceļā maz runāja ar savu pavadoni. Viņš gan Olgai pateica, ka viņu saucot par Georgu, ka viņa uzvārds esot Garajevs un viņš strādājot par inženieri mehāniķi automobiļu rūpnīcā.
    Gaidot Žeņu, viņi palaida jau divus vilcienus; beidzot pienāca arī trešais, pēdējais.
    — Ar to nelietīgo skuķi gan ir tīrais posts! —Olga iesaucās sarūgtināta. — Ja man būtu gadu četrdesmit, nu kaut vai trīsdesmit! Bet viņai trīspadsmit, man — astoņpadsmit, tādēļ viņa mani nemaz neklausa.
    — Četrdesmit nevajag! — Georgs noteikti iebilda.
    — Astoņpadsmit daudz labāk! Jūs velti uztraucaties. Jūsu māsa atbrauks agri no rīta.
    Uz perona ļaužu vairs nebija. Georgs izņēma etviju. Tai brīdī pie viņa pienāca divi iznesīgi pusaudži un, gaidot uguni, izņēma savus papirosus.
    — Jaunais cilvēk, — aizdedzinot sērkociņu un apgaismojot vecākā pusaudža seju, teica Georgs. — Iekāms sniedzaties pie manis ar savu papirosu, vajag sasveicināties, jo man jau ir bijis gods iepazīties ar jums parkā, kur jūs ar lielu centību lauzāt dēļus no jaunās sētas. Jūs esat Mihails Kvakins. Vai nav tiesa?
    Puika nošņācās un atkāpās, bet Georgs nodzēsa sērkociņu, paņēma Olgu zem rokas un veda viņu uz mājām.
    Kad viņi aizgāja, otrs puika aizlika nosmulēto papirosu aiz auss un nevērīgi vaicāja:
    — Kas tas te par propagandistu gadījies? Vietējais?
    — Vietējais, — Kvakins negribot atteica. — Tas ir Garajevu Timkas krusttēvs. Vajadzētu noķert Timku un noslānīt. Viņš savācis sev kompāniju, un viņi, liekas, pret mums kaut ko perina.
    Tad abi draugi ieraudzīja perona galā pie luktura sirmu, cienījamu džentlmeni, kas, atspiezdamies uz nūjas, kāpa lejā pa kāpnēm.
    Tas bija vietējais ārsts F. G. Kolokoļčikovs. Puikas skrēja ārstam nopakaļ un skaļi prasīja, vai viņam neesot sērkociņu. Tomēr viņu balsis un izskats nemaz nepatika šim džentlmenim, jo, pagriezies atpakaļ, viņš padraudēja puikām ar zaraino nūju un cēli aizgāja savu ceļu.
    Žeņa nepaspēja Maskavas stacijā nosūtīt tēvam telegrammu, tādēļ, izkāpusi no vasarnieku vilciena, nolēma uzmeklēt ciemata pastu.
    Ejot pa vecu parku un plūcot pulkstenīšus, viņa nemanot iznāca divu dārzu iežogotu ielu krustojumā; tukšās ielas skaidri liecināja, ka viņa ir nokļuvusi ne tur, kur vajadzēja.
    Netālu viņa ieraudzīja mazu, ņipru meiteni, kas bārdamās stiepa aiz ragiem tiepīgu kazu.
    — Mīļā, pasaki, lūdzu, — Žeņa viņai uzsauca, — kā no šejienes lai tieku uz pastu?
    Te uzreiz kaza izrāvās, pasita ragus augšup un aizaulekšoja pa parku, bet meitene brēkdama aizdrāzās tai pakaļ. Žeņa atskatījās: jau krēsloja, bet cilvēku tuvumā neredzēja. Viņa atvēra kādas pelēkas divstāvu vasarnīcas vārtiņus un pa taciņu gāja uz lieveni.
    — Sakiet, lūdzu, — neatverot durvis, skaļi, bet ļoti pieklājīgi jautāja Žeņa, — kā lai es no šejienes tieku uz pastu?
    Viņai neatbildēja. Viņa pastāvēja, padomāja, atvēra durvis un pa gaiteni iegāja istabā. Saimnieku nebija mājā. Apmulsusi viņa griezās atpakaļ, lai ietu projām, bet tad no pagaldes klusi izlīda liels, gaiši ruds suns. Viņš uzmanīgi apskatīja apmulsušo meiteni, klusi ierūcās un šķērsām nogūlās durvīm priekšā.
    — Tu stulbais!— bailīgi izpletuši pirkstus, Žeņa iesaucās. — Es tak neesmu zagle! Es pie jums nekā neesmu paņēmusi. Tā ir mūsu dzīvokļa atslēga. Te telegramma tēvam. Mans tēvs ir komandieris. Vai tu saproti?
    Suns klusēja un nekustējās. Bet Žeņa, lēnitiņām virzoties uz atvērtā loga pusi, turpināja:
    — Tā, lūki Tu guli? Guli vien… Ļoti tabs sunītis… Tāds gudrs, simpātisks.
    Bet, tikko Žeņa ar roku pieskārās pie palodzes, simpātiskais suns, nikni rūkdams, pietrūkās kājās, un, bailēs uzlēkusi uz dīvāna, Žeņa pavilka kājas sev apakšā.
    — Pavisam dīvaini, — valdot raudas, viņa ierunājās. — Ķer laupītājus un spiegus, bet es… esmu cilvēks! Jā! — Viņa parādīja sunim mēli. — Muļķis!
    Žeņa nolika atslēgu un telegrammu uz galda malas. Vajadzēja gaidīt saimniekus.
    Bet pagaja viena stunda, otra… Jau satumsa. Pa atvērto logu bija dzirdami tāli lokomotīvju svilpieni, suņu riešana un volejbola bumbas sitieni. Kaut kur spēlēja ģitāru. Tikai te, pie pelēkās vasarnīcas, viss kluss kā izmiris.
Atbilde
#3
http://maxima-library.org/knigi/language...ormat=read
   
Uldis Ģērmanis
Latviešu tautas piedzīvojumi
SATURA RĀDĪTĀJS

    PRIEKŠVĀRDS
    SENIE LAIKI
    1           Ziemeļu ledus izveido latviešu zemi 13
    2           Lielais ceļojums uz ziemeļiem  5
    3           Zemkopji un karavīri 17
    4           Aizmirstie piedzīvojumi 20
    5           Mirdzošie ieroči  22
    6           Citi laiki, citi ieroči 24
    7           Robežas un kaimiņi 26
    8          Tautas ceļo, latgaļi ienāk Latvijā 28
    9           Divās frontēs 30
    10           Senās latviešu ciltis 31
    11           Kurši - latviešu vikingi 33
    12           Kurši turpina uzbrukt 36
    13           Bagātā Zemgale 37
    14           Latgaļi sardzē pret austrumiem 39
    15           Pārkrievotie vikingi vada krievu uzbrukumus 40
    16           Krievu veltīgā ciņa 42
    17           Vācieši soļo uz austrumiem 44
    VIDUSLAIKI
    18           Lībieši nomazgā kristību Daugavā 51
    19           Kā radās teika par Imantu 54
    20            Bīskaps Alberts gatavojas uzbrukumam 56
    21            Skaldi un valdi 58
    22           Tālavieši slēdz bīstamu savienību 61
    23            Jersikas pēdējais karalis 65
    24            Kurši un zemgaļi nojauš briesmas 69
    25            Pāvests grib dibināt brīvas latviešu valstis 72
    26            Viestura cīņas 75
    27           Zobenbrāļu iznīcināšana 77
    28           Jaunas elpas un miera līgumi
    29           Zemgales karalis Nameisis
    30            Uguns un nakts
    31           Latvieši un igauņi vienā valsti
    32           Ar zobenu un arklu 92
    33           Bruņinieki kļūst lauksaimnieki 94
    34           "Viru vai ķīlu" 96
    35           Latvieši Rīgā 98
    36           Leiši sadragā ordeņa armiju 100
    37           Livonijas kārtas un "zemes dienas" 102
    38           Tatāru varas mantinieks 103
    39           Bruņinieki un zemnieki satriec krievus un tatārus 105
    40            Pēc Pletenberga uzvaras
    41            Jāņa Briesmīgā asins darbi
    42            Izpārdošana Māras zemē 112
    JAUNIE LAIKI
    43            Kur zobeni zemi dala 117
    44            Dokuments, ko neviens nav redzējis 119
    45            Cīņa par ļaužu dvēselēm 121
    46            Jaunas cerības posta laikā 123
    47            Vidzemnieki kļūst zviedra karaļa pavalstnieki 125
    48            Bet muižnieki vēl turas 128
    49            Zemnieku karalis Kārlis XI 130
    50           Grāmata ar krustu un latviešu Mozus 133
    51            Svētās Māras paspārnē 135
    52            Kurzemes kuģi izbrauc pasaules jūrās 137
    53            "Par varenu, lai būtu hercogs" 140
    54            Gaisma no Kurzemes I42
    55            Lielā sazvērestība 144
    56            Latviešu atbalsts jaunajam karalim 147
    57            "Vidzemē nav vairs ko postīt" 150
    58            Augstā spēle austrumos un "Melnais jātnieks" Vidzemē 153
    59            Muižnieku varas un "Šķidrās maizes" laiki 15 5
    60            "Nu nāk latvju pestītājs!" 158
    61            Latviešu cīņas Rīgā un nemieri Vidzemē 161
    62            Kāda valsts iet bojā 164
    63            "Vecais zirgs ar jauniem sedliem" 167
    64            Kā gāju putni 170
    65            Ko Baltijas vācieši neredz 173
    66            Latvieši sāk atgūt savu zemi 175
    VISJAUNĀKIE LAIKI
    67            Eiropas tautas mostas 181
    68            Jaunie latviešu vadoņi 183
    69            Jaunlatviešu ciņa 187
    70            Vadību pārņem Rīgas latvieši 190
    71            Latvieši atrod savu karogu 192
    72            Tautas karoga nesēji 195
    73            Krievi atklāj savus īstos nolūkus 200
    74            Jauni laiki, jaunas domas 202
    75            Ceļa soma ar bīstamu saturu 205
    76            Cīņas nojauta gadsimtu mijā 208
    77            Latviešu Lielā revolūcija 210
    78            Tauta pārņem varu 212
    79            "Bēgot nošauts…" 216
    80            Zaudējumi un ieguvumi 218
    81            Latvija kļūst kaujas lauks 220
    82            "Pulcējaties zem latviešu karogiem!" 224
    83            Cik vērts ir latviešu strēlnieks? 228
    84            Strēlnieku bataljoni kļūst par pulkiem 231
    85            Izklīdinātie un apspiestie 234
    86           Gatavošanās uzbrukumam 236
    87            Strēlnieki pārrauj vācu fronti 238
    88            Dvēseļu putenis 242
    89            Februāra revolūcija un pavēle Nr. 1 245
    90            Strēlniekiem jāglābj bēgošā krievu armija 250
    91            Par vienotu Latviju 253
    92            Lielais pārgājiens 255
    93            Gals un sākums 258
    94            "Latvijas pilsoņi!…" 261
    95            Tie, kas nešaubās 264
    96            Lielniecisma tvaikos 266
    97            Līgumu un sazvērestību laikmets 270
    98            Apvērsums Liepājā un "baltais tenors" Rīgā 274
    99            Muižnieki zaudē cīņu 277
    100           Daugavas sargi un Lāčplēša diena 281
    101           Strēlnieki satriec cara virsnieku pulkus 286
    102           Latvija slēdz mieru ar divām lielvalstīm 289
    103           Pēc pēdējās kaujas 293
    104           Pieminiet svešumā raktos! 296
    105           Likums, kas nostiprina valsti 300
    106           Tēvzemes tēvu darbs 303
    107           Latvija kļūst likumīgi atzīta valsts 306
    108            Doma par lielo Baltijas savienību 309
    109           Latvijas lats 311
    110           Zemes atjaunotāji 313
    111           Jaunā rūpniecība 316
    112           Līdzīgi saulei 320
    113           Tie, kas dod skaistumu dzīvei 323
    114           Valsts bruņotie speķi 326
    115           Demokrātiskais laikmets 330
    116           Pasaules grūtie laiki 333
    117           Apvērsuma priekšvakarā 336
    118            15. maija apvērsums 339
    119           Prezidenta Ulmaņa laikmets 341
    120            Hitlers tirgojas ar tautu brīvību 345
    121           Pirmais solis uz padošanos 348
    122           Staļins pievāc laupījumu 352
    123           Padomju vergu valstī 355
    124            1941. gada jūnija notikumi 359
    125            Latvieši "Austrumzeme" 363
    126           Latvieši Austrumu fronte 367
    127           Neuzvarētā Kurzeme 371
    128            Divas pasaules 376
    NOSLĒGUMS
Atbilde
#4
Nu liekas ka jau ir jāsaka, ka http://maxima-library.org/ ir pagātne, proti, vairs nav pieejama.
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs
Atbilde
« Vecāks | Jaunāks »


Pārlēkt uz:


Users browsing this thread: 1 Guest(s)