Andrejs Upīts (1877-1970)

[LvSnor]

Koroševskis A. - Lielais noliedzējs. Monogrāfija par Andreju Upīti
14,79 € Reģistrētiem pircējiem 11.83 €

“Andreja Upīša talants bija dzīvs un elpoja, kamēr tam bija ļauts brīvi nostāties “pret”. Laikā, kad visi “par” un “pret” bija uzrakstīti priekšā, daudz lasītais rakstnieks, par kura darbiem strīdējās, pārvērtās ar rūgtu žulti iebalzamētā literatūras mūmijā, ko apstrīdēt nedrīkstēja. Turklāt šādu likteni viņš izvēlējās pats, būdams delegācijā, kas 1940. gadā devās uz Maskavu lūgt “Latvijas uzņemšanu PSRS”. Vai mēs varam atrast izlīgumu starp valodas lielmeistaru un valsts nodevēju, starp dzīvo un mirušo Upīti? 145 gadus pēc dzimšanas Andrejs Upīts vēl arvien ir latviešu literatūras strīdus ābols.” Vents Zvaigzne Arnis Koroševskis (1990) ir literatūrzinātnieks un kritiķis. Kopš 2012. gada regulāri publicē recenzijas un rakstus par jaunāko literatūru. Viņa pētniecisko interešu lokā ir arī Andreja Upīša literārā darbība, par ko viņš saņēmis gan Latvijas Zinātņu akadēmijas Zentas Mauriņas balvu literatūrzinātnē, gan Veronikas Strēlertes piemiņas balvu un vairākas Kārļa Dziļlejas fonda godalgas. Arnis Koroševskis ir Andreja Upīša memoriālā muzeja galvenais speciālists. Grāmata tapusi ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

Autors Koroševskis A.
ISBN 9789934595547
Izdošanas gads 2022
Izdevējs Dienas grāmata
Valoda latviešu
Lappuses 552
Vāki cietie vāki
Svars 0.950000
Izmērs 150 x 220 x 58

[LvSnor]

Andrejs Upīts
Lomas: dramaturgs, dzejnieks, literatūrkritiķis, literatūrzinātnieks, prozaiķis, publicists, rakstnieks, redaktors, teātra kritiķis, tulkotājs
04.12.1877 – 17.11.1970
Andrejs Upīts (1870–1977) – viens no spilgtākajiem reālistiskā literatūras virziena pārstāvjiem Latvijā. Iespējams, ražīgākais latviešu autors ar plašāko vārdu krājumu, tomēr mūsdienās nereti kritizēts savas kreisās politiskās pārliecības dēļ. Tā kopā ar marksisma ideoloģijas iekausēšanu literatūrā likusi A. Upītim vairākkārt pieņemt lēmumus, kas degradējuši viņa personību, līdz ar to izsaucot arī neviennozīmīgu attieksmi pret rakstnieka daiļradi. Dzimis Skrīveru pagasta Kalniņos kā otrais dēls rentnieka ģimenē. Radījis 21 romānu, 10 noveļu krājumus, vairākus garos stāstus un virkni dramaturģijas sacerējumu – vēsturiskas traģēdijas, drāmas, komēdijas –, visu mūžu darbojies literatūrzinātnē, bijis kaismīgs publicists, arī dzejnieks un tulkotājs. Pēc dažu pētnieku aprēķiniem, būtu vajadzīgi apmēram 60 sējumi, lai aptvertu visu Upīša radošo mantojumu. Par vēsturiskajām traģēdijām "Mirabo" (1926) un "Žanna d’Arka" (1930) saņēmis Kultūras fonda prēmiju, par kultūrvēsturisko romānu "Zaļā zeme" (1945) – Staļina prēmiju.
https://www.literatura.lv/personas/andrejs-upits

[Zigfrids]

Kā parasti atbild tie, kuri tolerē attiecībā uz, teiksim, Eltona Džona orientāciju, kad notiek apspriešana, apmeklēt viņa koncertu, vai nē? Pareizi, viņi saka: "Es iešu baudīt mūziku, nevis vērot viņu kā geju." Tad kāpēc pret Andreju Upīti, Vili Lāci un citiem nav tāda pati attieksme?

[LvSnor]

Man, savā ziņā tas kašķis ar padomju mantojumu, ir ar "citām kājām". Es ļoti gribēju noskanēt Imanta Ziedoņa "Lāču pasaku", es to izdarīju, un grasījos uzrakstīt ievadrakstu, cik jauks ir Imants Ziedonis, un viņš nonācu pie secinājuma, ka arī viņš ir ar ļoti strīdīgu padomju mantojumu, proti, paralēli "Lāču pasakai" Imants Ziedonis publicēja grāmatu "Kas ir kolhozs?", kas principā ir manas bērnības sociālās kārtības romantizēts apraksts (kas patiesībā par 80% ir Brežņevisma meli). 

Atgriežoties pie Andreja jāsaka, ka es viņu kā autoru cienu no bērnības dēļ "Spartaka" (dumpības gars), tā kā es nepieiešu Andreja noniecināšanai vieglprātīgi. Un Andrejam IR Staļina prēmija, un Andrejam IR Padomju savienībā "aizliegta grāmata".

[LvSnor]

Šis ir solītais saturs augstāk minētai  Koroševskis A. - Lielais noliedzējs. Monogrāfija par Andreju Upīti

---

Saturs
Šupulis grāmatplauktā. Prologa vietā 5
Rakstnieka dzimšana no reālisma gara 11
Dzīves hronika 1877—1909 25
Pirmie stāsti 29
Agrīnās noveles 39
"Mazais cilvēks" 39
Noveļu krājumā neiekļautie īsprozas darbi 45
Noveļu krājums "Mazas komēdijas" 49
Pirmie Andreja Upīša romāni un žanra straujā attīstība
gadsimtu mijā 70
"Jauni avoti" 74
Upīts un marksistiskā literatūras kritika 74
Romāna tapšanas apstākļi 78
Savdabīgums un novitāte 84
Andreju vakara Odiseja 98
Vēsturiskais fons un negatīvisms 98
No lauku vides — uz pilsētu 101
Eiropas un latviešu literatūras motīvu un tekstrades līdzības romānā "Sieviete" 112
Lielais noliedzējs 121
Dzīves hronika 1910—1915 128
Krāsu bagātība un 20. gadsimta romāns. Zelts 130
Pa skrejošu logu. Ceļa skices 139
Veļu valstī 149
Dzīves hronika 1915—1921 153
Politika un kultūrpolitika 159
Strādnieku teātris 159
Ko darīt ar kultūras mantojumu? 166
Lielā un mazā mašīna un zobratu mehānisms 170
Briedums un jauda 173
"Skaidas atvarā" 173
"Vēju kauja" 179
Vardarbība, pūlis un instinkts. Ziemeļa vējš 193
Cilvēku un cilvēcības vairs nebija 200
Dzīves hronika 1922—1930 210
"Pēc Paradīzes vientuļā krāšņuma pasaule viņiem izlikās dīvaini pievilcīga..." 212
"Aiz paradīzes vārtiem" 214
"Metamorfozes" 217
"Kailā dzīvība" 223
Vēl viens noveļu krājums un romāns ar tendenci 233
"Mirabo" un vēsturiskās traģēdijas 239
"Atskats un izredzes". Upīts par pārējiem rakstniekiem 244
"Studijas un kritikas" 246
Latviešu jaunākās rakstniecības vēsture 249
"Domas" 273
Apcerējums par Jani Jansonu 280
"Kultūras balss" 284
Rakstnieks un sirdsapziņa 287
Atklāts draugs un slepens ienaidnieks 290
Dzīves hronika 1930—1939 311
Vecās pasaules beigu sākums 314
Aptvert neaptveramo. Pasaules rakstniecības vēsture 314
No simplicistiskā optimisma līdz stipri pesimistīgajam 324
Kas ir Oļģerts Kurmis? 329
Neparastais romāns novelēs — "Smaidoša lapa" 336
"Prometejs" 349
Patiesīgs stāsts par trīs tāliem braucējiem 352
Dzīves hronika 1940—1954 355
Tātad, biedri, mums turpmāk būs jādzīvo kopā 360
Divreiz rakstīta grāmata. Zaļā zeme 372
Romāna pretrunīgais vērtējums un sociālistiskā reālisma kanons 372
Destruktīvais laikmets un literārais process tajā. Versija par romāna ģenēzi 378
Romāna sociālā vide un kultūrvēsturiskais fons 381
Romāna raksturu specifika 392
Verdikta vietā 404
Pretestības priekšvēstneši un izdegšana. Plaisa mākoņos 406
Dzīves hronika 1955—1970 414
Punkts 417
Komunistiskā literāta līķa apliecība 419
Andrejs Upīts pēc Andreja Upīša 443
Andrejs Upīts pēc Andreja Upīša pēc Andreja Upīša. Vērtējums 20. gadsimta otrajā pusē un mūsdienās 446
Kas īsti notika ar rakstnieka vārdu Atmodas laikā un vēlāk? .... 455
Skanošais tukšums. Epiloga vietā 477
Pateicība 483
Personu rādītājs 485
Citētās literatūras un citu avotu saraksts 510
Tekstā lietoto nosaukumu saīsinājumu saraksts 528
Summary 529

---

To ko mēs droši zinām, un ko mums atgādina, ir sadaļas kas saucas "dzīves hronikas". Pārējais ir pārdomas par tēmu - bet nu jau zinot, kā tas vēsturiski beidzās.

[LvSnor]

Andreja Upīša dzīvēnu nav tā īsti bijis, ka tur viss tā gludi un glauni gājis.

1919. gadā Andrejs Upīts bija Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas Izglītības komisariāta Mākslas departamenta vadītājs. Atstājis Rīgu 1919. gada maijā Upīts devās uz Rēzekni, jūlijā uz Kijivu, septembrī atkal uz Rēzekni, 1920. gada janvārī devās uz Veļikije Lukiem. Sarunās ar Menderu Maskavā konstatēja, ka legālu iespēju atgriezties Latvijā nav. Padomju historiogrāfijā ir atzīta versija, ka Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas birojs tad pieņēmis lēmumu, ka Upītim uz Latviju nevajadzētu braukt, bet, ja viņš uz savu braukšanu pastāv, piešķirt šim nolūkam finansējumu 20 000 rubļu.[2] Viņš mēģināja slepeni iekļūt Latvijā caur Igauniju ar Padomju Krievijas izlūkdienestu palīdzību, taču 1920. gada 3. aprīlī viņu arestēja Igaunijas Republika. 1920. gada 13. aprīlī Upīts nodots Armijas Virspavēlnieka štāba Iekšējās izlūkošanas Rīgas nodaļas rīcībā, tā ievietoja Upīti Centrālcietumā “Par noziedzīgu darbību pret Latvijas valdību”, lika priekšā Upīti kā “kaitīgu Latvijas valstij personu” nodot kara tiesai, tad pats izlūkošanas nodaļas priekšnieks Zariņš 29. aprīlī deva tam piekrītošu rezolūciju. No 3. maija viņš bija Rīgas apgabaltiesas prokurora rīcībā. Izmeklēšanu veica tiesnesis Zuševics, tā 1920. gada 6. maija nolēmums ietvēra “Upīts par Rīgas okupācijas laiku ir ņēmis dalību sabiedrībā, kas par savu mērķi uzstādījusi sabiedriskās iekārtas gāšanu, izdarījis noziegumu, kas paredzēts Sodu likuma 51. un 126. pantos, nolēma uz Krimināltiesāšanas likuma 396. panta pamata Andreju Upīti Mārtiņa dēlu [..].” Uz Tautas Padomes priekšsēdētāja vietnieka Gustava Zemgala un akadēmiķa Vilhelma Purvīša galvojumu 28. maijā cietumu aizstāja ar mājas arestu Skrīveru pagastā, bet prokuratūra apsūdzēja Upīti, pamatojoties uz Sodu likuma 100. un 102. pamata par dumpi pret Latvijas Republikas valsts varu. Satversmes sapulces amnestijas akts 1920. gada 19. augustā atsvabina no atbildības par 100., 102. pantu un 25. augustā Upīti atbrīvoja. Presē norādīts, ka pēc atgriešanās Latvijā no Padomju Krievijas 1920. gadā divas reizes arestēts, rakstniekam tika piespriests nāves sods, no kura viņu paglāba citi kultūras darbinieki.[3] Autobiogrāfijā komunistiskajai partijai Upītis par vēlākā Valsts prezidenta Zemgala atbalstu un mājas arestu noklusēja, norādot, ka 1920. gadā no 13. aprīļa līdz 22. augustam ar tiesas spriedumu bija ieslodzīts par komunistisko darbību Brīvības cīņu laikā pret Latvijas Republiku Stučkas valdības sastāvā, izcietis sodu par to Rīgas Centrālcietumā, apžēlots ar "demokrātiskās republikas" (tā Upītis rokrakstā LKP CK dēvē Latvijas Republiku) Satversmes sapulces amnestiju.[4]

Es domāju, ka šo avantūru - atgriezties "Ulmaniskajā Latvijā" noteikti sevi paglāba no "lielās tīrīšanas" padomju Krievijā. Un arī Latvijā nevar teikt, ka viņam būtu slikti gājis. No otras puses Andrejam jau pēc vācu okupācijas 1.p.k izskaņā bija nācies iepazīt "cietuma dzīvi". Tā kā, mazliet pasēdēt Latvijas cietumā, viņam nekāda jauna pieredze nebija.