<![CDATA[Forums - Latvijas pagatne ]]> https://kubele.lv/forums/ Sun, 19 Apr 2026 09:42:34 +0000 MyBB <![CDATA["Padomju laiki" Latvijā]]> https://kubele.lv/forums/showthread.php?tid=975 Sat, 28 Mar 2026 18:43:42 +0000 LvSnor]]> https://kubele.lv/forums/showthread.php?tid=975    
1946. gada 11. oktobra bijušās Padomju armijas militārpersonas, "Spriņģos" nogalināja un sakropļoja neaizsargātas sievietes un bērnus. Nav izdevies noskaidrot, vai un kādu sodu slepkavas saņēma, jo pēckara krimināllietas diemžēl pēc zināma laika perioda tika iznīcinātas. Tika nogalināti 7 cilvēki, nu tādā alkohola iedvesmotā pseidoideoloģiskā izdarībā.
 
https://www.lsm.lv/raksts/dzive-stils/ve...s.a639530/]]>    
1946. gada 11. oktobra bijušās Padomju armijas militārpersonas, "Spriņģos" nogalināja un sakropļoja neaizsargātas sievietes un bērnus. Nav izdevies noskaidrot, vai un kādu sodu slepkavas saņēma, jo pēckara krimināllietas diemžēl pēc zināma laika perioda tika iznīcinātas. Tika nogalināti 7 cilvēki, nu tādā alkohola iedvesmotā pseidoideoloģiskā izdarībā.
 
https://www.lsm.lv/raksts/dzive-stils/ve...s.a639530/]]> <![CDATA[Padomju laiku ziņošana]]> https://kubele.lv/forums/showthread.php?tid=943 Sat, 07 Feb 2026 13:11:16 +0000 LvSnor]]> https://kubele.lv/forums/showthread.php?tid=943 https://www.lsm.lv/raksts/dzive-stils/ve...u.a629637/

Ojāra Vācieša ziņojums, pēc kura izsūtīja skolas biedru. Vai jaunības izvēle maina dzejnieka daiļrades vērtējumu? 

5. februāris, 21:10
Vēsture
Autori: Zane Ozoliņa (raidījumu režisore, dokumentālo filmu veidotāja, žurnāliste)
Latviešu kultūrā ir vārdi, kurus pierasts neapšaubīt. Ojārs Vācietis ir viens no tiem. Taču viņa biogrāfijā ir epizode, kuras sekas nav interpretējamas, – viena Vācieša jaunības izvēle noveda pie tā, ka viņa klasesbiedru 18 gadu vecumā izsūtīja uz astoņiem gadiem. Vai šī jaunības izvēle maina dzejnieka daiļrades vērtējumu, Latvijas Televīzijas raidījumā "Izvēle Nr. 1" sprieda dažādu jomu pārstāvji.
Gatavojot raidījuma "Izvēle Nr. 1" epizodi par Vācieti, sastapāmies ar pretestību. Daži atteicās no sarunas, citi izteica atklātu nosodījumu: kāpēc cilāt šādus jautājumus? Kāpēc apšaubīt ģeniāla dzejnieka biogrāfiju? Vai tas vispār ir pierādīts? Un, ja ir – vai drīkst runāt par vienu, iespējams, liktenīgu kļūdu, kas neatgriezeniski sagrāva cita cilvēka dzīvi?  

Sacerējums par izsūtīto Noru

Gaujienas vidusskolā mācās divi pusaudži – Ojārs Vācietis un Jānis Gubāts. Vācietis, kurš tobrīd pilda komjaunatnes sekretāra pienākumus, kopā ar savu draugu Gunāru Grāvi nonāk Gubāta internāta istabiņā, kur atrod burtnīcu ar privātu sacerējumu, zīmīgi nosauktu "Mūžam paliks atmiņā dārgās meitenes tēls". Tajā 
Citāts:Gubāts raksta par Noru – draudzeni, kuru kopā ar ģimeni izsūtīja 1949. gada 25. martā – un domu viņu kādreiz atbrīvot.
Burtnīca nav domāta svešām acīm. Gubāts apraksta kādu Laimoni, kurš ir gatavs atriebt Noras nāvi, un fiksē arī deportāciju pieredzi, – no Gaujienas vidusskolas vien 1949. gadā tika izsūtīti trīsdesmit pieci skolēni. Vācietis un viņa draugs burtnīcu nodod skolas direktoram, no kura tā nonāk čekas rīcībā. Sekas ir tiešas un neatgriezeniskas: Gubātu izslēdz no skolas, tiek ierosināta krimināllieta, astoņpadsmit gadus veco jaunieti notiesā un viņš uz astoņiem gadiem nonāk izsūtījumā Rostovas apgabalā. 

Krimināllieta Nr. 16538
Notikumi risinās 1951. gadā – laikā, kad Staļins vēl ir dzīvs, taču ideoloģiskais apjukums jau ir klātesošs. Vēsturniece Vita Zelče norādīja, ka šajā periodā grūti iedomāties daudzus, kuri vēl ar patiesu dedzību ticētu komunisma ideāliem. Zelče uzsvēra, ka pastāv būtiska atšķirība starp tiem, kuri apzināti izvēlējās atbalstīt komunistisko režīmu vēl pirms masu deportācijām, un tiem, kuru lojalitāte veidojās jau pēc tam, – citos apstākļos, ar citu cenu.
Par to, ka Ojāra Vācieša jaunībā ir noticis kas būtisks un noklusēts, baumas literārajā vidē klīda jau sen. "Delfu" žurnālists Viesturs Radovics, kurš pētījis šo Vācieša biogrāfijas epizodi, stāstīja, ka runas bija miglainas:
"Tika teikts, ka Vācietis jaunībā kaut ko ir sastrādājis. Ko tieši – neviens īsti nezināja, bet 80. gados cirkulēja pieņēmums, ka viņš kādu ir "nostučījis"
(nosūdzējis – red.)."
Šīm baumām konkrētu veidolu piešķīra Radovica publikācija portālā "Delfi" 2020. gadā – "Zēns no citas klases: kā Ojāra Vācieša ziņojums aizveda uz gulagu viņa skolasbiedru". Raksts balstījās krimināllietas Nr. 16538 materiālos un pārvērta pieņēmumus pārbaudāmos faktos. Dokumentus arhīvā pirmais bija uzgājis vēsturnieks Zigmārs Turčinskis, kura atradums kļuva par impulsu tālākai pētniecībai.
Latvijas Rakstnieku savienības vadītājs Arno Jundze uzsvēra, ka arī kultūras darbiniekiem ir cilvēciskas nepilnības, un tieši tādēļ šādi pagātnes notikumi nav noklusējami. Kopš 19. gadsimta latviešu kultūrā ir iesakņojies ieradums par rakstniekiem runāt cildinājuma augstākajā pakāpē – "diženais" – kā stabila kategorija, nevis jautājums. Jundze norādīja, ka pagātne nav jāgludina – tā ir jāizvērtē, lai varētu kalpot tagadnei, nevis to paralizēt. 

Ideālists Vācietis un huligāns Gubāts
Skapīšu kontrole un skolēnu pārmeklēšana bija ierasta un plaši izplatīta prakse līdz pat 80. gadiem. Skapīšu un istabu kontroli Vācietis pieminējis arī savā garstāstā "Tās dienas acīm". Šādās pārbaudēs tika meklētas arī cigaretes, kārtis un citas lietas, skaidroja Zelče. 
Citāts:Gubāta burtnīcā kā pretpadomju domas var vērtēt tikai trīs teikumus. "Pārējais ir tukšu salmu kulšana, slikta dzeja par mīlestību," 
strikti noteica Zelče, uzsverot totalitārisma režīma smago ietekmi uz pēdējās klases skolēna likteni. 
Vai Vācietis bija atbildīgs par 17 gadus vecā jaunieša dzīves sabojāšanu? Abi pusaudži burtnīcu nodeva direktoram, kurš tālāk to nogādāja čekai. "Ja skatāmies uz mūsdienu modeli, tad arī 20 gadīgu jaunieti uzskatām par bērnu," sprieda Jundze, kurš drīzāk aicināja skatīties uz abu jauniešu izcelsmi. 
Citāts:Vācieša tēvs bija iznīcinātājos (istrebiteļi), vācu okupācijas laikā bijis apcietināts par sadarbību ar padomju varu. 
Tēvu atbrīvoja 1942. gada rudenī, bet viņš turpināja atrasties policijas uzraudzībā un ģimene nedrīkstēja izbraukt no pagasta uz vairāk nekā 24 stundām, arī darbu bija grūtības atrast. "Ģimene ir vienkārši padomju līdzskrējēji, turklāt nabadzīgi," norādīja Jundze. Turpretī Gubāta ģimene kā mežsargi tika uzskatīti par buržujiem. 
Savukārt Radovics iezīmēja abu puišu dažādos raksturus – ideālists Vācietis un huligāns Gubāts. Pēc raksturojuma skolā noprotams, ka Gubāts nepakļāvās noteikumiem un katru gadu viņam bijis pazemināts vērtējums uzvedībā. Iemesli – trokšņošana, klasesbiedru fiziska iespaidošana, skolotāju neklausīšana, uzturēšanās ārpus internāta telpām pēc atļautā laika, melošana, skolas noteikumu neievērošana, smēķēšana, papirosu glabāšana, alkoholisku dzērienu lietošana, neatļauta sarīkojuma apmeklēšana, beigās arī – kapu apzagšana. 
Citāts:"Vācietis viņu gribēja sodīt, lai viss būtu kārtīgi," norādīja Radovics, 
kurš arī izteica pieļāvumu, ka abi bija iemīlējušies vienā meitenē – burtnīciņā pieminētajā Norā. 

Vai Vācietis nožēloja?

Vai Vācietis apzinājās, ka burtnīciņas nodošana čekai novedīs pie Gubāta izsūtīšanas? Liecības krimināllietā liek domāt, ka drīz vien Vācietis sapratis, ko izdarījis. Uz visiem jautājumiem, kas uzvedina liecināt par Gubāta pretpadomju rīcībām, Vācietis atbildēja: nezinu.
Krimināllietai pievienotie liecinieku protokoli – Vācieša pratināšana 1951. gada 19. novembrī
Jautājums: "Vai Gubats izveda pretpadomju aģitāciju skolēnu vidū?"
Atbilde: "Vai Gubats izveda pretpadomju aģitāciju skolēnu vidū – es nezinu."
Jautājums: "Kādas pretpadomju grāmatas lasīja Gubats?"
Atbilde: "Viņš lasīja dažādas grāmatas, vai tās ir antipadomju, es nezinu."
Jautājums: "Kādas antipadomju dziesmas dziedāja Gubats?"
Atbilde: "Gubats dziedāja daudzas antipadomju dziesmas, no tām es atceros tikai sekojošas: "Baltā roze", "Zilais lakatiņš" un "Kremļa kuranti.""
Jautājums: "Kāda iemesla dēļ Gubats bija izslēgts no skolas?"
Atbilde: "Gubats tika izslēgts no skolas par kapsētas vāžu zagšanu un nepieņemamu uzvedību skolā."
Jautājums: "Kas jums vēl ir zināms par viņa antipadomju darbību?"
Atbilde: "Ne ko vairāk par viņa antipadomju darbību es neko nezinu."
Jautājums: "Vai ar ko vēlaties papildināt savu liecību?"
Atbilde: "Papildināt savu liecību ar kaut ko nevaru."
Nopratināšanās un tiesā Gubāts uzsvēra mīlestību pret meiteni un noliedza jebkādu iesaistīšanos pretpadomju darbībā. Tomēr par privātām pretpadomju piezīmēm un dziesmu dziedāšanu 18 gadus vecais Gubāts saņem bargu sodu – astoņi gadi ieslodzījumā, kas pēc Staļina nāves tiek samazināti uz pieciem. 
Gubāts cerēja satikt Vācieti 
1958. gadā tiek izdota Vācieša grāmata "Tās dienas acīm", kas ir autobiogrāfisks stāsts par vidusskolas gadiem. Tajā ir sižeta līnija par meiteni Antru, kuru 1949. gadā izsūta uz Sibīriju, un grāmatas galvenais varonis par to pārdzīvo. Vēsturniece Zelče uzskata, ka "Tās dienas acīm" savā ziņā ir liecība par to, ka Vācietis pārdzīvoja notikušo ar Gubātu: "Savā veidā Vācieti es saprotu, lasot par viņa bērnību, lasot "Tās dienas acīm"." Zelče redz nožēlu Vācieša darbos, kuros var arī saprast viņa izcelsmi: "Es teiktu, Vācietim ir klājies vismaz 100 reizes sliktāk nekā man." 
Jundze pieļāva, ka tādēļ Vācietis staigājis melnajās brillēs – lai neviens neredzētu viņa acis. Savukārt Radovics sprieda, ka 
Citāts:Vācietim padomju režīmā nemaz nebija iespējas atzīties nodarītajā, bet brīvu Latviju viņš nepiedzīvoja, jo nomira 1983. gadā. 
Savukārt Gubāts redzēja Latvijas neatkarības atjaunošanu. Vēl pirms tam, 1988. gadā, viņš iesniedza reabilitācijas pieprasījumu, kas tika apmierināts. Šajā dokumentā Gubāts nepieminēja Vācieti un par notikumiem Gaujienā klusēja – nerunāja ne ar līdzgaitniekiem, ne ar ģimeni. Arī par reabilitāciju Gubāta tuvinieki nezināja. 
Vienīgais, ko bērni zināja, bija tēva nepārprotamā nepatika pret Ojāru Vācieti. Pēc atgriešanās no izsūtījuma, dzīvodams Smiltenē, Gubāts gaidīja dzejnieka tikšanos ar talanta cienītājiem šajā pilsētā – lai pateiktu to, ko bija nesis sev līdzi gadu desmitiem, tomēr Vācietis tur tā arī nekad neieradās.  
Citāts:"To, ka mans tēvs neieredzēja Ojāru Vācieti, sapratu skolas gados," stāstīja meita Gita Gātere. 
Viņa zināja, ka Gaujienas skolā noticis kaut kas saistībā ar Vācieti, kādēļ tēvs tika apcietināts, bet līdz Radovica 2020. gada publikācijai neko vairāk viņa nezināja: "Tas, ka tagad varam runāt par šo, ir īstā reabilitācija manam tēvam." 
Vācieša mazdēls Mārtiņš Vācietis pats savu vectēvu neatceras, jo bija pārāk mazs, un uz daudziem jautājumiem viņa ģimenē nav atbildes: "Man neko nestāstīja, arī pēc Padomju Savienības sabrukuma [ne]." Viņaprāt, par šādiem notikumiem jārunā vēl vairāk, nedrīkst neko slēpt. "Kāpēc nestāstīja – neviens tā arī nepateica, un nu jau vairs nav, kam pavaicāt. Varbūt tās bija bailes? Bet es negribu, lai visi dzīvo bailēs." 

Norvēģi un neviennozīmīgais Hamsuns

Latviešu attiecības ar Vācieti var mēģināt izprast, raugoties uz līdzīgiem piemēriem citur pasaulē. Līdzīgi kā latviešu literatūrā Vācieša mantojums ir unikāls, arī norvēģu rakstnieks Knuts Hamsuns tiek vērtēts kā ģeniāls savā dzimtenē un pasaulē, taču abu biogrāfijās ir arī tumši pieturpunkti – Gubāta gadījums Vācietim un nacistiskās Vācijas un Hitlera slavināšana Hamsunam. 
Norvēģi ar Hamsunu nav spējuši tikt galā, atzina tulkotājs Snorre Karkonens-Svensons. 
Citāts:Pēc Otrā pasaules kara, jau mūža nogalē, rakstniekam bija jāmaksā tiesas piespriests naudas sods par atklātu slavinājumu Hitleram un nacistiskajai Vācijai. 
Ne tikai tas – viņš savu Nobela balvu literatūrā bija uzdāvinājis Hitlera propagandas ministram Jozefam Gēbelsam. Vairākas desmitgades pēc Hamsuna nāves, 1990. gados, Norvēģijā atkal sāka runāt par viņu kā diženu rakstnieku: Hamsuna vārdā tika pārdēvētas ielas un skolas. "Pirms divdesmit pieciem gadiem sākām domāt, ka varbūt varam izrādīt Hamsunam cieņu, bet tagad atkal ejam pretējā virzienā," stāstīja Svensons, raksturojot sarežģītās norvēģu attiecības ar savu literatūras ģēniju. Tikai pirms dažiem mēnešiem atņemts Hamsuna nosaukums skolai, un norvēģi pārvērtē viņa darbus, kuros nicinoši rakstīts par sāmiem – Norvēģijas ziemeļu pamatiedzīvotājiem.

Tikai dzejnieks vai arī komunists? 

2003. gadā lielu sašutumu izraisīja filozofa Ilmāra Šlāpina raksts žurnālā "Rīgas Laiks" ar zīmīgo nosaukumu "Sirdsapziņas noplēšamais talons". Tas bija Ojāra Vācieša vārdā nodēvētais gads, un Šlāpinu nepārliecināja amatpersonu runās mehāniski atkārtotās frāzes par sirdsapziņu kā pamatojumu šādai godināšanai. "Tīra sirdsapziņa ir tikai tam cilvēkam, kurš nekad mūžā to nav lietojis," Šlāpins citēja kādu teicienu.

Šlāpins rakstā aicināja skatīt dzejnieku nevis kā abstraktu simbolu, bet kā pretrunīgu personību – arī kā pārliecinātu komunistu un kolaboracionistu. Viņa provokatīvā tēze skanēja nežēlīgi skaidri: "Dzejniekam vai māksliniekam, kura talants un harisma spēja pārliecināt masas, drīzāk pienāktos nāvessods, nevis piemineklis." Šlāpins izgaismoja tās personības šķautnes, kuras apbrīnas un pielūgsmes brīdī sabiedrība izvēlas neredzēt.

    Šlāpins, kurš pats uzaudzis ar Vācieša dzejoļiem, atzina, ka būtu iestājies komunistiskajā partijā tieši dzejnieka iedvesmots, ja vien Padomju Savienība nebūtu sabrukusi:

"Viņa dzejoļos konflikti ir starp labo un slikto komunistu, starp pareizo un nepareizo, starp godīgo un liekuli." Šlāpins norādīja, ka dzejolī "Pūt, vējiņi" Vācietis raksta par latviešu tautas sirdsapziņu, kas lokās vējiem līdzi: "Viņš uzskatīja, ka tā nedrīkst, ir jāiet taisni".

Mums vajag sarunas par "stučīšanu" 

Raidījuma dalībnieki bija viensiprātis, ka Vācietis nožēloja izdarīto un viņš nebūtu kļuvis par dzejnieku, ja nebūtu bijis šādas jaunības dienu traumas. Vēsturniece Zelče aicināja aizdomāties, cik ilgi mēs lasīsim Vācieša dzeju: "Var pienākt laiks, kad šī literatūra vairs nebūs aktuāla". Vācietis ir kontekstuāls un interpretējams: 
Citāts:"Varbūt filma par notikumiem Gaujienas skolā 1951. gadā ļautu pārdomāt arī par totalitārismu un Krievijas iebrukumu Ukrainā, un galvenais – par mums pašiem."  
Mums vajadzīgas sarunas par vēsturiskiem lēmumiem, par stučīšanu un ziņošanu, par trauksmes cēlējiem un apsūdzētājiem. "Mums jāiemācās novilkt to līniju, kad ir jāziņo un kad trauksmes cēlēju likums izmantots nepamatoti," pauda Jundze. Savukārt Radovics uzsvēra, ka šobrīd sekas jebkādai rīcībai nav tik smagas kā padomju laikos – izsūtīšanu nevar salīdzināt ar ķengām sociālajos tīklos vai atlaišanu no darba.
Vēsturniece Zelče sarunu par Vācieti noslēdza, pieminot viņa dzejas rindas "Par visu vairāk Es baidos būt bezpartejisks", ko viņas jaunībā interpretēja kā bailes būt vienaldzīgam: "Saprast – kur es iejaucos, kur neiejaucos. Kur man jābalansē uz tās robežas – būt cūkai vai nebūt cūkai," norādīja Zelče.]]> https://www.lsm.lv/raksts/dzive-stils/ve...u.a629637/

Ojāra Vācieša ziņojums, pēc kura izsūtīja skolas biedru. Vai jaunības izvēle maina dzejnieka daiļrades vērtējumu? 

5. februāris, 21:10
Vēsture
Autori: Zane Ozoliņa (raidījumu režisore, dokumentālo filmu veidotāja, žurnāliste)
Latviešu kultūrā ir vārdi, kurus pierasts neapšaubīt. Ojārs Vācietis ir viens no tiem. Taču viņa biogrāfijā ir epizode, kuras sekas nav interpretējamas, – viena Vācieša jaunības izvēle noveda pie tā, ka viņa klasesbiedru 18 gadu vecumā izsūtīja uz astoņiem gadiem. Vai šī jaunības izvēle maina dzejnieka daiļrades vērtējumu, Latvijas Televīzijas raidījumā "Izvēle Nr. 1" sprieda dažādu jomu pārstāvji.
Gatavojot raidījuma "Izvēle Nr. 1" epizodi par Vācieti, sastapāmies ar pretestību. Daži atteicās no sarunas, citi izteica atklātu nosodījumu: kāpēc cilāt šādus jautājumus? Kāpēc apšaubīt ģeniāla dzejnieka biogrāfiju? Vai tas vispār ir pierādīts? Un, ja ir – vai drīkst runāt par vienu, iespējams, liktenīgu kļūdu, kas neatgriezeniski sagrāva cita cilvēka dzīvi?  

Sacerējums par izsūtīto Noru

Gaujienas vidusskolā mācās divi pusaudži – Ojārs Vācietis un Jānis Gubāts. Vācietis, kurš tobrīd pilda komjaunatnes sekretāra pienākumus, kopā ar savu draugu Gunāru Grāvi nonāk Gubāta internāta istabiņā, kur atrod burtnīcu ar privātu sacerējumu, zīmīgi nosauktu "Mūžam paliks atmiņā dārgās meitenes tēls". Tajā 
Citāts:Gubāts raksta par Noru – draudzeni, kuru kopā ar ģimeni izsūtīja 1949. gada 25. martā – un domu viņu kādreiz atbrīvot.
Burtnīca nav domāta svešām acīm. Gubāts apraksta kādu Laimoni, kurš ir gatavs atriebt Noras nāvi, un fiksē arī deportāciju pieredzi, – no Gaujienas vidusskolas vien 1949. gadā tika izsūtīti trīsdesmit pieci skolēni. Vācietis un viņa draugs burtnīcu nodod skolas direktoram, no kura tā nonāk čekas rīcībā. Sekas ir tiešas un neatgriezeniskas: Gubātu izslēdz no skolas, tiek ierosināta krimināllieta, astoņpadsmit gadus veco jaunieti notiesā un viņš uz astoņiem gadiem nonāk izsūtījumā Rostovas apgabalā. 

Krimināllieta Nr. 16538
Notikumi risinās 1951. gadā – laikā, kad Staļins vēl ir dzīvs, taču ideoloģiskais apjukums jau ir klātesošs. Vēsturniece Vita Zelče norādīja, ka šajā periodā grūti iedomāties daudzus, kuri vēl ar patiesu dedzību ticētu komunisma ideāliem. Zelče uzsvēra, ka pastāv būtiska atšķirība starp tiem, kuri apzināti izvēlējās atbalstīt komunistisko režīmu vēl pirms masu deportācijām, un tiem, kuru lojalitāte veidojās jau pēc tam, – citos apstākļos, ar citu cenu.
Par to, ka Ojāra Vācieša jaunībā ir noticis kas būtisks un noklusēts, baumas literārajā vidē klīda jau sen. "Delfu" žurnālists Viesturs Radovics, kurš pētījis šo Vācieša biogrāfijas epizodi, stāstīja, ka runas bija miglainas:
"Tika teikts, ka Vācietis jaunībā kaut ko ir sastrādājis. Ko tieši – neviens īsti nezināja, bet 80. gados cirkulēja pieņēmums, ka viņš kādu ir "nostučījis"
(nosūdzējis – red.)."
Šīm baumām konkrētu veidolu piešķīra Radovica publikācija portālā "Delfi" 2020. gadā – "Zēns no citas klases: kā Ojāra Vācieša ziņojums aizveda uz gulagu viņa skolasbiedru". Raksts balstījās krimināllietas Nr. 16538 materiālos un pārvērta pieņēmumus pārbaudāmos faktos. Dokumentus arhīvā pirmais bija uzgājis vēsturnieks Zigmārs Turčinskis, kura atradums kļuva par impulsu tālākai pētniecībai.
Latvijas Rakstnieku savienības vadītājs Arno Jundze uzsvēra, ka arī kultūras darbiniekiem ir cilvēciskas nepilnības, un tieši tādēļ šādi pagātnes notikumi nav noklusējami. Kopš 19. gadsimta latviešu kultūrā ir iesakņojies ieradums par rakstniekiem runāt cildinājuma augstākajā pakāpē – "diženais" – kā stabila kategorija, nevis jautājums. Jundze norādīja, ka pagātne nav jāgludina – tā ir jāizvērtē, lai varētu kalpot tagadnei, nevis to paralizēt. 

Ideālists Vācietis un huligāns Gubāts
Skapīšu kontrole un skolēnu pārmeklēšana bija ierasta un plaši izplatīta prakse līdz pat 80. gadiem. Skapīšu un istabu kontroli Vācietis pieminējis arī savā garstāstā "Tās dienas acīm". Šādās pārbaudēs tika meklētas arī cigaretes, kārtis un citas lietas, skaidroja Zelče. 
Citāts:Gubāta burtnīcā kā pretpadomju domas var vērtēt tikai trīs teikumus. "Pārējais ir tukšu salmu kulšana, slikta dzeja par mīlestību," 
strikti noteica Zelče, uzsverot totalitārisma režīma smago ietekmi uz pēdējās klases skolēna likteni. 
Vai Vācietis bija atbildīgs par 17 gadus vecā jaunieša dzīves sabojāšanu? Abi pusaudži burtnīcu nodeva direktoram, kurš tālāk to nogādāja čekai. "Ja skatāmies uz mūsdienu modeli, tad arī 20 gadīgu jaunieti uzskatām par bērnu," sprieda Jundze, kurš drīzāk aicināja skatīties uz abu jauniešu izcelsmi. 
Citāts:Vācieša tēvs bija iznīcinātājos (istrebiteļi), vācu okupācijas laikā bijis apcietināts par sadarbību ar padomju varu. 
Tēvu atbrīvoja 1942. gada rudenī, bet viņš turpināja atrasties policijas uzraudzībā un ģimene nedrīkstēja izbraukt no pagasta uz vairāk nekā 24 stundām, arī darbu bija grūtības atrast. "Ģimene ir vienkārši padomju līdzskrējēji, turklāt nabadzīgi," norādīja Jundze. Turpretī Gubāta ģimene kā mežsargi tika uzskatīti par buržujiem. 
Savukārt Radovics iezīmēja abu puišu dažādos raksturus – ideālists Vācietis un huligāns Gubāts. Pēc raksturojuma skolā noprotams, ka Gubāts nepakļāvās noteikumiem un katru gadu viņam bijis pazemināts vērtējums uzvedībā. Iemesli – trokšņošana, klasesbiedru fiziska iespaidošana, skolotāju neklausīšana, uzturēšanās ārpus internāta telpām pēc atļautā laika, melošana, skolas noteikumu neievērošana, smēķēšana, papirosu glabāšana, alkoholisku dzērienu lietošana, neatļauta sarīkojuma apmeklēšana, beigās arī – kapu apzagšana. 
Citāts:"Vācietis viņu gribēja sodīt, lai viss būtu kārtīgi," norādīja Radovics, 
kurš arī izteica pieļāvumu, ka abi bija iemīlējušies vienā meitenē – burtnīciņā pieminētajā Norā. 

Vai Vācietis nožēloja?

Vai Vācietis apzinājās, ka burtnīciņas nodošana čekai novedīs pie Gubāta izsūtīšanas? Liecības krimināllietā liek domāt, ka drīz vien Vācietis sapratis, ko izdarījis. Uz visiem jautājumiem, kas uzvedina liecināt par Gubāta pretpadomju rīcībām, Vācietis atbildēja: nezinu.
Krimināllietai pievienotie liecinieku protokoli – Vācieša pratināšana 1951. gada 19. novembrī
Jautājums: "Vai Gubats izveda pretpadomju aģitāciju skolēnu vidū?"
Atbilde: "Vai Gubats izveda pretpadomju aģitāciju skolēnu vidū – es nezinu."
Jautājums: "Kādas pretpadomju grāmatas lasīja Gubats?"
Atbilde: "Viņš lasīja dažādas grāmatas, vai tās ir antipadomju, es nezinu."
Jautājums: "Kādas antipadomju dziesmas dziedāja Gubats?"
Atbilde: "Gubats dziedāja daudzas antipadomju dziesmas, no tām es atceros tikai sekojošas: "Baltā roze", "Zilais lakatiņš" un "Kremļa kuranti.""
Jautājums: "Kāda iemesla dēļ Gubats bija izslēgts no skolas?"
Atbilde: "Gubats tika izslēgts no skolas par kapsētas vāžu zagšanu un nepieņemamu uzvedību skolā."
Jautājums: "Kas jums vēl ir zināms par viņa antipadomju darbību?"
Atbilde: "Ne ko vairāk par viņa antipadomju darbību es neko nezinu."
Jautājums: "Vai ar ko vēlaties papildināt savu liecību?"
Atbilde: "Papildināt savu liecību ar kaut ko nevaru."
Nopratināšanās un tiesā Gubāts uzsvēra mīlestību pret meiteni un noliedza jebkādu iesaistīšanos pretpadomju darbībā. Tomēr par privātām pretpadomju piezīmēm un dziesmu dziedāšanu 18 gadus vecais Gubāts saņem bargu sodu – astoņi gadi ieslodzījumā, kas pēc Staļina nāves tiek samazināti uz pieciem. 
Gubāts cerēja satikt Vācieti 
1958. gadā tiek izdota Vācieša grāmata "Tās dienas acīm", kas ir autobiogrāfisks stāsts par vidusskolas gadiem. Tajā ir sižeta līnija par meiteni Antru, kuru 1949. gadā izsūta uz Sibīriju, un grāmatas galvenais varonis par to pārdzīvo. Vēsturniece Zelče uzskata, ka "Tās dienas acīm" savā ziņā ir liecība par to, ka Vācietis pārdzīvoja notikušo ar Gubātu: "Savā veidā Vācieti es saprotu, lasot par viņa bērnību, lasot "Tās dienas acīm"." Zelče redz nožēlu Vācieša darbos, kuros var arī saprast viņa izcelsmi: "Es teiktu, Vācietim ir klājies vismaz 100 reizes sliktāk nekā man." 
Jundze pieļāva, ka tādēļ Vācietis staigājis melnajās brillēs – lai neviens neredzētu viņa acis. Savukārt Radovics sprieda, ka 
Citāts:Vācietim padomju režīmā nemaz nebija iespējas atzīties nodarītajā, bet brīvu Latviju viņš nepiedzīvoja, jo nomira 1983. gadā. 
Savukārt Gubāts redzēja Latvijas neatkarības atjaunošanu. Vēl pirms tam, 1988. gadā, viņš iesniedza reabilitācijas pieprasījumu, kas tika apmierināts. Šajā dokumentā Gubāts nepieminēja Vācieti un par notikumiem Gaujienā klusēja – nerunāja ne ar līdzgaitniekiem, ne ar ģimeni. Arī par reabilitāciju Gubāta tuvinieki nezināja. 
Vienīgais, ko bērni zināja, bija tēva nepārprotamā nepatika pret Ojāru Vācieti. Pēc atgriešanās no izsūtījuma, dzīvodams Smiltenē, Gubāts gaidīja dzejnieka tikšanos ar talanta cienītājiem šajā pilsētā – lai pateiktu to, ko bija nesis sev līdzi gadu desmitiem, tomēr Vācietis tur tā arī nekad neieradās.  
Citāts:"To, ka mans tēvs neieredzēja Ojāru Vācieti, sapratu skolas gados," stāstīja meita Gita Gātere. 
Viņa zināja, ka Gaujienas skolā noticis kaut kas saistībā ar Vācieti, kādēļ tēvs tika apcietināts, bet līdz Radovica 2020. gada publikācijai neko vairāk viņa nezināja: "Tas, ka tagad varam runāt par šo, ir īstā reabilitācija manam tēvam." 
Vācieša mazdēls Mārtiņš Vācietis pats savu vectēvu neatceras, jo bija pārāk mazs, un uz daudziem jautājumiem viņa ģimenē nav atbildes: "Man neko nestāstīja, arī pēc Padomju Savienības sabrukuma [ne]." Viņaprāt, par šādiem notikumiem jārunā vēl vairāk, nedrīkst neko slēpt. "Kāpēc nestāstīja – neviens tā arī nepateica, un nu jau vairs nav, kam pavaicāt. Varbūt tās bija bailes? Bet es negribu, lai visi dzīvo bailēs." 

Norvēģi un neviennozīmīgais Hamsuns

Latviešu attiecības ar Vācieti var mēģināt izprast, raugoties uz līdzīgiem piemēriem citur pasaulē. Līdzīgi kā latviešu literatūrā Vācieša mantojums ir unikāls, arī norvēģu rakstnieks Knuts Hamsuns tiek vērtēts kā ģeniāls savā dzimtenē un pasaulē, taču abu biogrāfijās ir arī tumši pieturpunkti – Gubāta gadījums Vācietim un nacistiskās Vācijas un Hitlera slavināšana Hamsunam. 
Norvēģi ar Hamsunu nav spējuši tikt galā, atzina tulkotājs Snorre Karkonens-Svensons. 
Citāts:Pēc Otrā pasaules kara, jau mūža nogalē, rakstniekam bija jāmaksā tiesas piespriests naudas sods par atklātu slavinājumu Hitleram un nacistiskajai Vācijai. 
Ne tikai tas – viņš savu Nobela balvu literatūrā bija uzdāvinājis Hitlera propagandas ministram Jozefam Gēbelsam. Vairākas desmitgades pēc Hamsuna nāves, 1990. gados, Norvēģijā atkal sāka runāt par viņu kā diženu rakstnieku: Hamsuna vārdā tika pārdēvētas ielas un skolas. "Pirms divdesmit pieciem gadiem sākām domāt, ka varbūt varam izrādīt Hamsunam cieņu, bet tagad atkal ejam pretējā virzienā," stāstīja Svensons, raksturojot sarežģītās norvēģu attiecības ar savu literatūras ģēniju. Tikai pirms dažiem mēnešiem atņemts Hamsuna nosaukums skolai, un norvēģi pārvērtē viņa darbus, kuros nicinoši rakstīts par sāmiem – Norvēģijas ziemeļu pamatiedzīvotājiem.

Tikai dzejnieks vai arī komunists? 

2003. gadā lielu sašutumu izraisīja filozofa Ilmāra Šlāpina raksts žurnālā "Rīgas Laiks" ar zīmīgo nosaukumu "Sirdsapziņas noplēšamais talons". Tas bija Ojāra Vācieša vārdā nodēvētais gads, un Šlāpinu nepārliecināja amatpersonu runās mehāniski atkārtotās frāzes par sirdsapziņu kā pamatojumu šādai godināšanai. "Tīra sirdsapziņa ir tikai tam cilvēkam, kurš nekad mūžā to nav lietojis," Šlāpins citēja kādu teicienu.

Šlāpins rakstā aicināja skatīt dzejnieku nevis kā abstraktu simbolu, bet kā pretrunīgu personību – arī kā pārliecinātu komunistu un kolaboracionistu. Viņa provokatīvā tēze skanēja nežēlīgi skaidri: "Dzejniekam vai māksliniekam, kura talants un harisma spēja pārliecināt masas, drīzāk pienāktos nāvessods, nevis piemineklis." Šlāpins izgaismoja tās personības šķautnes, kuras apbrīnas un pielūgsmes brīdī sabiedrība izvēlas neredzēt.

    Šlāpins, kurš pats uzaudzis ar Vācieša dzejoļiem, atzina, ka būtu iestājies komunistiskajā partijā tieši dzejnieka iedvesmots, ja vien Padomju Savienība nebūtu sabrukusi:

"Viņa dzejoļos konflikti ir starp labo un slikto komunistu, starp pareizo un nepareizo, starp godīgo un liekuli." Šlāpins norādīja, ka dzejolī "Pūt, vējiņi" Vācietis raksta par latviešu tautas sirdsapziņu, kas lokās vējiem līdzi: "Viņš uzskatīja, ka tā nedrīkst, ir jāiet taisni".

Mums vajag sarunas par "stučīšanu" 

Raidījuma dalībnieki bija viensiprātis, ka Vācietis nožēloja izdarīto un viņš nebūtu kļuvis par dzejnieku, ja nebūtu bijis šādas jaunības dienu traumas. Vēsturniece Zelče aicināja aizdomāties, cik ilgi mēs lasīsim Vācieša dzeju: "Var pienākt laiks, kad šī literatūra vairs nebūs aktuāla". Vācietis ir kontekstuāls un interpretējams: 
Citāts:"Varbūt filma par notikumiem Gaujienas skolā 1951. gadā ļautu pārdomāt arī par totalitārismu un Krievijas iebrukumu Ukrainā, un galvenais – par mums pašiem."  
Mums vajadzīgas sarunas par vēsturiskiem lēmumiem, par stučīšanu un ziņošanu, par trauksmes cēlējiem un apsūdzētājiem. "Mums jāiemācās novilkt to līniju, kad ir jāziņo un kad trauksmes cēlēju likums izmantots nepamatoti," pauda Jundze. Savukārt Radovics uzsvēra, ka šobrīd sekas jebkādai rīcībai nav tik smagas kā padomju laikos – izsūtīšanu nevar salīdzināt ar ķengām sociālajos tīklos vai atlaišanu no darba.
Vēsturniece Zelče sarunu par Vācieti noslēdza, pieminot viņa dzejas rindas "Par visu vairāk Es baidos būt bezpartejisks", ko viņas jaunībā interpretēja kā bailes būt vienaldzīgam: "Saprast – kur es iejaucos, kur neiejaucos. Kur man jābalansē uz tās robežas – būt cūkai vai nebūt cūkai," norādīja Zelče.]]> <![CDATA[Rubeņa fonds]]> https://kubele.lv/forums/showthread.php?tid=939 Sun, 18 Jan 2026 19:53:51 +0000 LvSnor]]> https://kubele.lv/forums/showthread.php?tid=939 https://www.rezistence.lv
https://www.rezistence.lv/jaunumi/apuzni...ari-2020-g

Āpuznieku kaujas piemiņas pasākums 18. janvārī 2020. g.

[Attēls: 1578502623.jpg]

https://www.rezistence.lv/npk-karte

[Attēls: 1561642750.jpg]]]> https://www.rezistence.lv
https://www.rezistence.lv/jaunumi/apuzni...ari-2020-g

Āpuznieku kaujas piemiņas pasākums 18. janvārī 2020. g.

[Attēls: 1578502623.jpg]

https://www.rezistence.lv/npk-karte

[Attēls: 1561642750.jpg]]]> <![CDATA[Krišjānim Valdemāram 200]]> https://kubele.lv/forums/showthread.php?tid=917 Sun, 30 Nov 2025 18:35:04 +0000 LvSnor]]> https://kubele.lv/forums/showthread.php?tid=917 REplay.lv Augstāk par zemi Šodien, 12:11
Kultūrtelpa
Autori: Anda Buševica (Latvijas Radio žurnāliste)
2. decembrī visā Latvijā atzīmēs jaunlatviešu kustības aizsācēja, Ainažu jūrskolas dibinātāja, latviešu ekonomista, publicista un politiķa Krišjāņa Valdemāra 200. dzimšanas dienu. Līdzās tam personības, kuru plakātiski zina teju visi, dzīvesstāstā ir arī tādas izvēles, kuras, neiedziļinoties 19. gadsimta vēstures kontekstā, izprast ir grūti. Tāpēc Latvijas Radio raidījumā "Augstāk par zemi" tiekas vēsturnieki Vita Zelče un Gints Apals, lai rastu mazliet skaidrības saistībā ar Krišjāņa Valdemāra dzīvesstāsta grūtāk saprotamajiem brīžiem.

Vēstures liecību nav daudz
Kaut arī Krišjāņa Valdemāra vārds daudziem šķiet pazīstams, patiesībā par šo personību zināms visai maz – ar Latviju galu galā vijas vien pirmais viņa dzīves posms. Jau kopš 23 gadu vecuma Krišjāņa Valdemāra dzīve saistījās ar Pēterburgu un Maskavu. "Mēs tīri labi zinām, ko viņš ir darījis šeit, Baltijā, un latviešu vidē. Bet tas, par ko mēs zinām mazāk, ir tas, kā Krišjānis Valdemārs izskatās no sava Tērbatas nelatviešu studiju biedru viedokļa, un
vēl mazāk mēs zinām, ko viņš darīja savā Maskavas posmā un kāda bija viņa iesaiste Krievijas valsts mēroga kuģiniecības organizācijās un citur," saka vēsturnieks Gints Apals.
Tam, ka par Krišjāņa Valdemāra dzīves gaitām zināms visai maz, piekrīt arī vēsturniece Vita Zelče. "Ir iespaids, ka par pēdējiem viņa gadiem mēs zinām vairāk, jo ir vairāk liecību devēju. Tie jaunie cilvēki, kas tolaik bija Valdemāra tuvumā, kad paši jau tuvojās mūža norietam, sāka dāsni dalīties ar saviem jaunības iespaidiem, un tā mēs uzzinām, ko viņi zināja un ko viņi domāja. Bet pats Valdemārs savas biogrāfiskās liecības ir atstājis ļoti minimālā veidā, un arī nekādi muzeji, atmiņas vācēji vai kāds cits Valdemāra dzīves laikā nav rūpējušies par to, lai mums būtu liecību kolekcijas par šī cilvēka dzīvi," saka Zelče.

Trūcīgais vēsturisko liecību kopums varētu būt skaidrojams ar to, ka laikos, kad dzīvoja Krišjānis Valdemārs, kolekcionēt vēsturiskas liecības gluži vienkārši neesot bijis pieņemts.
Arī pēc dabas Krišjānis Valdemārs esot bijis ļoti atturīgs. "Viņš bija pietiekami uzmanīgs, izsakoties par dažādiem jautājumiem, jo vairākos dzīves posmos viņam bija lielas nepatikšanas ar varas iestādēm. Protams, ka viņš nevarēja tā atklāti likt uz papīra visu, ko viņš domāja un darīja," skaidro Gints Apals.
Labdaris rada iespēju kļūt par izglītotu latvieti
Krišjānis Valdemārs ir dzimis Ārlavas Vecjunkuru mājās 1825. gada 2. decembrī. Viņa tēvs Mārtiņš Valdemārs bija Vecjunkuru iegātnis, bet māte Marija – saimnieka meita. Krišjānim Valdemāram, tāpat kā viņa māsai, kas vēlāk kļuva par rakstnieci Mariju Medinsku, un brālim Indriķim, kurš pieaugot kļuva par arhivāru un pirmo latviešu vēsturnieku, bija labas izredzes mantot ģimenes saimniecību. Tomēr 1835. gadā, kad Krišjānim Valdemāram bija vien 10 gadi, viņa tēvs cieta milzu neveiksmi saimniekošanā, un ģimene bija spiesta mājas atstāt, uzsākot jaunu dzīvi Sasmakā jeb tagadējā Valdemārpilī.
Nokļuvis Valdemārpilī, tolaik jaunais puika Krišjānis Valdemārs uzsāka savas skolas gaitas, ko turpināja Pūņu muižas skolā un Lubezeres draudzes skolā. Ātri vien viņš bija gatavs pieņemt mājskolotāja vietu un pat uzdienēja par rakstveža palīgu Rundālē un rakstvedi Lielbērstelē.
Un tad kāds labdaris – ģenerālgubernators Šuvorovs – apmaksāja Krišjānim Valdemāram mācības Liepājas Augstākajā apriņķa skolā, kas vēlāk pavēra ceļu uz studijām universitātē.
"Jauniem un spējīgiem cilvēkiem, kuriem nebija līdzekļu studijām, tos bieži vien deva gan administrācijas pārstāvji, gan vietējie muižnieki, tāpat kā arī Valdemāra labdaris Šuvorovs," saka Gints Apals, kliedēdams mītu par to, ka 19. gadsimtā izredzes uz labu izglītību bija vien turīgu ģimeņu bērniem. "Šuvorovs noteikti bija pilnīgi pārliecināts, ka ar šo atbalstu viņš iegūs sev vienu spēcīgu un lojālu ietekmes aģentu no zemākajām kārtām, kas veidos pozitīvu priekštatu par esošo Baltijas guberņu pārvaldi," papildina Vita Zelče.
Tomēr vēsturnieki uzskata, ka ar iespēju izglītoties augstākajā līmenī Krišjānis Valdemārs bijis viens no pirmajiem, kurš rosinājis uz diskusiju par to, kas īsti ir latvietis – sociāls jēdziens vai tomēr etniska kopība un tauta?
"Vai latviešiem var būt sava patstāvīga kultūra? Vai tāda vārdu kopa kā "izglītots latvietis" nav absurds? Valdemārs pierādīja, ka nē – latvietis paliek latvietis arī tad, ja viņš iegūst izglītību un iziet ārpus savas kārtas. Tā ir tā galvenā debate, kas turpinās visus 60. un 70. gadus 19. gadsimtā," saka Gints Apals.
Kāpēc latvietis?
Krišjāņa Valdemāra brālis Johans Heinrihs Valdemārs bija dziļi vācbaltu kultūrā sakņota personība, kurš kā vēsturnieks sadarbojās ar vācu žurnālistiem un izdevniecībām. Fakts, ka viņš bija vecākais brālis ģimenē, kaut nedaudz izskaidro, kāpēc viņš savu ceļu augšup pa sabiedrības kāpnēm izvēlējās veidot tieši caur vācu kultūru. Bet no kurienes viņa jaunākajam brālim Krišjānim tāda iedoma – studējot tautsaimniecību Tērbatas universitātē, uz savām durvīm rakstīt "latvietis"?
Vita Zelče izsaka minējumu, ka tas viss sācies jau Liepājas Augstākajā apriņķa skolā, kur, būdams krietni pāraudzis ģimnāzista vecumu, viņš ir juties neiederīgs, tāpēc nolēmis savu latvietības defektu pārvērst par efektu. Gints Apals oponē – viņaprāt, pie vainas drīzāk ir piedzīvotais Tērbatas universitātē, kur izdevās uzklausīt no Vakareiropas ienākušās liberālisma un nacionālisma idejas.
"Kad viņš kļūst par universitātes studentu, sākotnēji viņš ļoti iekļaujas šajā Tērbatas vāciski runājošo studentu pasaulē. Viņam ir draugi. Un tikai tad, kad viņš kaut kādu politisku iemeslu pēc uzraksta pie savām durvīm, ka viņš ir latvietis, šie paši draugi viņam labvēlīgi saka – klau, tas taču nav nopietni, ko tu dari," spriež Gints Apals.

Kādu laiku gan Krišjānis Valdemārs, gan Juris Alunāns, gan Krišjānis Barons bijuši kurzemnieku korporācijas "Curonia" biedri. Tomēr pēc brīža Krišjānis Valdemārs izveidojis pats savu studentu korporāciju. "Tajā gan nebija nekā tīri latviska – tur bija dažādu tautību cilvēki. Vienkārši tie bija tādi liberālāk noskaņotāki cilvēki, kuri īsti neiekļāvās tradicionālās kurzemnieku, vidzemnieku vai livoņu korporāciju struktūrās," saka Gints Apals, tādējādi mēģinot pierādīt, ka domas par latvietību kā politisku spēku Krišjānim Valdemāram radušās tieši studiju gados.
"Studentu korporāciju uzdevums tajā laikā ir nojaukt kārtu robežas, piemēram, starp tiem, kuri ir un kuri nav dižciltīgi. Nevis par to, kurš ir vācbaltietis un kurš ir latvietis, bet vairāk par to, ka muižnieku dēli kopā ar pilsētnieku un pat zemnieku dēli ir vienādi organizācijas ietvaros," vēsturnieks turpina.
Tomēr, pavadīdams laiku vienlīdzībā balstītās attiecībās, iespējams, Krišjānis Valdemārs vēlējās, lai arī latvietis kļūtu par līdzvērtīgu vārdu, piemēram, baltvācietim vai jebkuras citas atzītas tautības pārstāvim.
Citāts:"Viņš ticēja, ka dažādu reformu rezultātā Krievijā radīsies parlaments un ka tādā situācijā Baltijas provinces varēs iegūt zināmu autonomiju, kurā latvietis varētu kļūt pat par ģenerālgubernatoru. Tā ir tā viņa maksimālā vīzija.
Bet mūsu problēma, par šīm tēmām runājot, ir paļaušanās uz politisko priekštatu par valstsgribu," saka Gints Apals.
Vēršoties pret vāciešiem un ierosinot pārkrievošanos, vēlējās palīdzēt latviešiem
1859. gadā Krišjānis Valdemārs pārceļas uz Pēterburgu un kopš 1862. gada sākotnēji cenzē, bet vēlāk kopā ar Juri Alunānu un Krišjāni Baronu rediģē "Pēterburgas Avīzes". Cita starpā šīs avīzes iestājas pret kārklu vācietību, kas jau Maskavas posmā, ap 1867. gadu, kad Krišjānis Valdemārs kļūst par laikraksta "Московские ведомости" ("Maskavas ziņas" – no krievu val.) līdzstrādnieku, pāraug asā nostājā pret vācu muižniecību. Gints Apals uzskata – Valdemārs bijis taktiķis un ar savām darbībām vēlējies palīdzēt latviešiem, kas tolaik bijusi nabadzīgākā sabiedrības daļa.
Citāts:"Vācu jūgs, viņaprāt, ir ļoti slikts, un tur nekādas iespējas pacelties uz augšu nav, tādēļ daudz labāku sociālo mobilitāti piedāvā krievu politiskās kultūras un sistēmas ietvari, tāpēc, viņaprāt, bija jāsekmē Baltijas provinču pārkrievošana," saka vēsturnieks.
Valdemāra savā ziņā iniciētā pārkrievošana Baltijas teritorijā veicināja krievu valodas ieviešanu un mācīšanu uz vācu valodas rēķina. Arī liela sabiedrības daļa atbalstīja šādu domu gājienu – labāk pārkrievoties, lai pēc tam varētu rast skaidrāku ceļu uz pašnoteikšanos. Realitātē tomēr notika citādāk. "Tas, kas vēlāk notiek pēc Manaseina revīzijas, tā jau tiešām bija diezgan totāla pārkrievošana. Un cilvēki, kuri sākotnēji šo procesu bija atbalstījuši, bija vīlušies, daļēji vainojot arī Valdemāru," saka Gints Apals.
Manaseina revīzija
Krievijas Impērijas senatora revīzija, kas veikta Vidzemes un Kurzemes guberņās no 1882. līdz 1883. gadam. Tās laikā tika īstenota administratīvās centralizācijas un rusifikācijas politika Baltijā.
Pēterburgas periodā Krišjānis Valdemārs bija ierēdnis arī Finanšu ministrijā. 1860.–1861. gadā lielkņaza Konstantīna uzdevumā apceļoja Baltijas jūras piekrasti un iesniedza Krievijas valdībai priekšlikumus par kuģniecības attīstīšanu Baltijas jūrā. 1864. gadā ar tiešu Valdemāra līdzdalību tika izveidota Ainažu jūrskola. "Tā ir tā mirkļa politika, kādā veidā iespējami ātrāk salauzt kārtu ierobežojumus, jo
Valdemāram šķiet, ka, nosēdinot skolas solā vācu bērnu un latviešu bērnu un mācot abus krievu valodā, (..) tas radīs iespējas zemāko kārtu cilvēkiem sava laika valstī un ietvarā, kas ir Krievijas impērija, iespējami pilnvērtīgāk realizēt savus individuālos mūžus.
Tas, kur Valdemāram kaut kas izdodas tīri tādā procesu maiņā, ir viņa sakari un attiecības ar Krievijas administrācijas pārstāvjiem, kur viņš virza uz priekšu zemāko kārtu intereses, proti, viņš piedāvā valstij, kas tobrīd cenšas izrauties no atpalicības, ka, izmantojot zemāko kārtu cilvēkus, valsts no tā varētu kaut ko arī iegūt," stāsta Vita Zelče.
Vēl viens veids, kā Krišjānis Valdemārs vēlējās palīdzēt nabadzīgākajiem latviešiem tikt pie turības, bija – viņš iepirka lielākas zemju platības Novgorodas guberņā, piedāvādams Kurzemes latviešiem tās apsaimniekošanai. Novgorodas zemju plāns gan izgāzās. Atmiņās Jānim Kreicbergam Krišjānis Valdemārs stāstījis, ka izputējušie latviešu zemnieki pat piketējuši Pēterburgas Ziemas pils laukumā, kas novedis pie viņa aresta un nopratināšanas.
Divas mūža sievietes, kas palīdz virzīt lielos plānus
Par Novgorodas zemju neveiksmes ķīlnieku kļuva ne tikai pats Krišjānis Valdemārs, kurš zaudēja savu un arī sievas Luīzes pūra naudu – daudz tiešākā veidā zemnieku neapmierinātībai pretim stāties nācās viņa jaunākajai māsai. Marija, pirmās laulības uzvārdā Naumane, pārdeva ģimenes īpašumu Sasmakā un 1865. gadā kopā ar māti pārcēlās uz Krišjāņa Valdemāra ierīkoto latviešu koloniju Novgorodas guberņā. Viņai nācās vienai gan pārdzīvot mātes nāvi tūlīt pēc pārcelšanās, gan teju 17 gadus vienai pašai pārvaldīt Krišjāņa Valdemāra muižu Krievijā.
"Viņa ir sieviete, kurai nav pilnas cilvēka tiesības sava laika sabiedrībā. Un viņa kļūst par muižas pārvaldnieci. Tas ir ļoti sarežģīts uzdevums.
Tās izmisuma pilnās vēstules, kuras viņa raksta Valdemāram, lai viņš beidzot tiek galā ar saviem zemes nomniekiem un viņu nodrošina ar kaut vai normālu apģērbu un iztiku, lai viņa varētu tur iztikt… Tas nav skaisti – šī viņa dzīves epizode un arī attiecības ar māsu.
Bet es saprotu, ka māsa, tāpat kā daudzi, arī piederēja pie Krišjāņa Valdemāra sekotājiem. Cik viņas spēkos bija, tik viņa daudz arī darīja, lai brālim klātos labi," stāsta Vita Zelče.
Vēlāk precētās Marijas Medinskas vārds guvis paliekošu vietu latviešu 19. gadsimta literatūras vēsturē.
Krišjāņa Valdemāra dzīve ritējusi līdzi pat divām spēcīga rakstura sievietēm, kas atstājušas pēdas latviešu literatūrā. Otra ir viņa sieva – Luīze Johanna Valdemāra, kas nākusi no visnotaļ turīgas ģimenes.
"Viņš šajās attiecībās bija egoists. Viņa harizma bija iemesls, kāpēc šī jaunā, skaistā atvase vēlējās aprecēties ar Valdemāru. No atmiņu stāstiem mēs saprotam, ka tā ir vairāk viņas nekā Valdemāra iniciatīva.
Valdemāram šīs laulības ir izdevīgas, jo sociāli un arī sadzīves līmenī tas uzreiz paceļ viņu stipri augstāk," stāsta Vita Zelče. Savam vīram viņa palīdzējusi gan rakstīt vēstules, gan sastādīt vārdnīcas un veikt citus mazus darbus, kas palīdzējuši raitākā gaitā virzīt uz priekšu Krišjāņa Valdemāra lielos plānus.
Krišjānis Valdemārs ir jālūko kā simbols
50 gadu vecumā Luīze Valdemāre kļuva par atraitni. 1891. gada decembrī Krišjānis Valdemārs neatlaba no plaušu karsoņa un Maskavā mira. "Es teiktu, ka Valdemārs ir šī laika simbols un mums uz viņu kā uz simbolu arī ir jāskatās.
Ne vienmēr, ja mēs sāksim atšifrēt ievērojamas personības, viņu pašu uzskati un darbība būs tik svarīga. Ņemot vērā, ka viņš bija viens no redzamākajiem un augstāk stāvošajiem tā laika latviešiem, mēs viņam pierakstām to, ko ir kopīgiem spēkiem darījuši daudzi citi.
Bet viņa individuālā pozīcija kaut kādos jautājumos atšķīrās pat no vairākuma viedokļa. Piemēram, tā pati rusifikācija. Tāpēc ir svarīgi nošķirt Valdemāru kā laikmetu simbolu, zem kura stāv arī Valdemārs kā tautsaimnieks, kā sociālā progresa veicinātājs un arī kā rusifikācijas veicinātājs," uzskata Gints Apals.
"Mēs jau paši esam viņu par savu simbolu radījuši – sākot jau ar Rīgas latviešu biedrību un arī Latvijas valsti, kas ņēma Valdemāru par vienu no galvenajiem simboliem, stāstot par ceļu uz Latvijas valsti. Valdemāru tiešā veidā nevar uzskatīt par Latvijas valsts dibinātāju, tomēr bez viņa darītā Latvijas valsts, iespējams, būtu citāda.
Citāts:Te ir tas stāsts par cilvēku, kurš kā indivīds var izdarīt ārkārtīgi daudz. Viņā bija gribasspēks, darba spējas, talants un spēja motivēt cilvēkus noteiktai rīcībai, lai būtu sabiedriskais labums," saka Vita Zelče.
Krišjāņa Valdemāra jubileja šogad kā Latvijas nominācija tiek daudzināta arī UNESCO svinamo gadadienu kalendārā, nesot viņa slavu ārpus Latvijas robežām. Par godu viņa jubilejai, decembra sākumā durvis vērs Valdemāra personībai veltīta plaša izstāde Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā.
https://www.lsm.lv/raksts/kultura/kultur...m.a622937/]]> REplay.lv Augstāk par zemi Šodien, 12:11
Kultūrtelpa
Autori: Anda Buševica (Latvijas Radio žurnāliste)
2. decembrī visā Latvijā atzīmēs jaunlatviešu kustības aizsācēja, Ainažu jūrskolas dibinātāja, latviešu ekonomista, publicista un politiķa Krišjāņa Valdemāra 200. dzimšanas dienu. Līdzās tam personības, kuru plakātiski zina teju visi, dzīvesstāstā ir arī tādas izvēles, kuras, neiedziļinoties 19. gadsimta vēstures kontekstā, izprast ir grūti. Tāpēc Latvijas Radio raidījumā "Augstāk par zemi" tiekas vēsturnieki Vita Zelče un Gints Apals, lai rastu mazliet skaidrības saistībā ar Krišjāņa Valdemāra dzīvesstāsta grūtāk saprotamajiem brīžiem.

Vēstures liecību nav daudz
Kaut arī Krišjāņa Valdemāra vārds daudziem šķiet pazīstams, patiesībā par šo personību zināms visai maz – ar Latviju galu galā vijas vien pirmais viņa dzīves posms. Jau kopš 23 gadu vecuma Krišjāņa Valdemāra dzīve saistījās ar Pēterburgu un Maskavu. "Mēs tīri labi zinām, ko viņš ir darījis šeit, Baltijā, un latviešu vidē. Bet tas, par ko mēs zinām mazāk, ir tas, kā Krišjānis Valdemārs izskatās no sava Tērbatas nelatviešu studiju biedru viedokļa, un
vēl mazāk mēs zinām, ko viņš darīja savā Maskavas posmā un kāda bija viņa iesaiste Krievijas valsts mēroga kuģiniecības organizācijās un citur," saka vēsturnieks Gints Apals.
Tam, ka par Krišjāņa Valdemāra dzīves gaitām zināms visai maz, piekrīt arī vēsturniece Vita Zelče. "Ir iespaids, ka par pēdējiem viņa gadiem mēs zinām vairāk, jo ir vairāk liecību devēju. Tie jaunie cilvēki, kas tolaik bija Valdemāra tuvumā, kad paši jau tuvojās mūža norietam, sāka dāsni dalīties ar saviem jaunības iespaidiem, un tā mēs uzzinām, ko viņi zināja un ko viņi domāja. Bet pats Valdemārs savas biogrāfiskās liecības ir atstājis ļoti minimālā veidā, un arī nekādi muzeji, atmiņas vācēji vai kāds cits Valdemāra dzīves laikā nav rūpējušies par to, lai mums būtu liecību kolekcijas par šī cilvēka dzīvi," saka Zelče.

Trūcīgais vēsturisko liecību kopums varētu būt skaidrojams ar to, ka laikos, kad dzīvoja Krišjānis Valdemārs, kolekcionēt vēsturiskas liecības gluži vienkārši neesot bijis pieņemts.
Arī pēc dabas Krišjānis Valdemārs esot bijis ļoti atturīgs. "Viņš bija pietiekami uzmanīgs, izsakoties par dažādiem jautājumiem, jo vairākos dzīves posmos viņam bija lielas nepatikšanas ar varas iestādēm. Protams, ka viņš nevarēja tā atklāti likt uz papīra visu, ko viņš domāja un darīja," skaidro Gints Apals.
Labdaris rada iespēju kļūt par izglītotu latvieti
Krišjānis Valdemārs ir dzimis Ārlavas Vecjunkuru mājās 1825. gada 2. decembrī. Viņa tēvs Mārtiņš Valdemārs bija Vecjunkuru iegātnis, bet māte Marija – saimnieka meita. Krišjānim Valdemāram, tāpat kā viņa māsai, kas vēlāk kļuva par rakstnieci Mariju Medinsku, un brālim Indriķim, kurš pieaugot kļuva par arhivāru un pirmo latviešu vēsturnieku, bija labas izredzes mantot ģimenes saimniecību. Tomēr 1835. gadā, kad Krišjānim Valdemāram bija vien 10 gadi, viņa tēvs cieta milzu neveiksmi saimniekošanā, un ģimene bija spiesta mājas atstāt, uzsākot jaunu dzīvi Sasmakā jeb tagadējā Valdemārpilī.
Nokļuvis Valdemārpilī, tolaik jaunais puika Krišjānis Valdemārs uzsāka savas skolas gaitas, ko turpināja Pūņu muižas skolā un Lubezeres draudzes skolā. Ātri vien viņš bija gatavs pieņemt mājskolotāja vietu un pat uzdienēja par rakstveža palīgu Rundālē un rakstvedi Lielbērstelē.
Un tad kāds labdaris – ģenerālgubernators Šuvorovs – apmaksāja Krišjānim Valdemāram mācības Liepājas Augstākajā apriņķa skolā, kas vēlāk pavēra ceļu uz studijām universitātē.
"Jauniem un spējīgiem cilvēkiem, kuriem nebija līdzekļu studijām, tos bieži vien deva gan administrācijas pārstāvji, gan vietējie muižnieki, tāpat kā arī Valdemāra labdaris Šuvorovs," saka Gints Apals, kliedēdams mītu par to, ka 19. gadsimtā izredzes uz labu izglītību bija vien turīgu ģimeņu bērniem. "Šuvorovs noteikti bija pilnīgi pārliecināts, ka ar šo atbalstu viņš iegūs sev vienu spēcīgu un lojālu ietekmes aģentu no zemākajām kārtām, kas veidos pozitīvu priekštatu par esošo Baltijas guberņu pārvaldi," papildina Vita Zelče.
Tomēr vēsturnieki uzskata, ka ar iespēju izglītoties augstākajā līmenī Krišjānis Valdemārs bijis viens no pirmajiem, kurš rosinājis uz diskusiju par to, kas īsti ir latvietis – sociāls jēdziens vai tomēr etniska kopība un tauta?
"Vai latviešiem var būt sava patstāvīga kultūra? Vai tāda vārdu kopa kā "izglītots latvietis" nav absurds? Valdemārs pierādīja, ka nē – latvietis paliek latvietis arī tad, ja viņš iegūst izglītību un iziet ārpus savas kārtas. Tā ir tā galvenā debate, kas turpinās visus 60. un 70. gadus 19. gadsimtā," saka Gints Apals.
Kāpēc latvietis?
Krišjāņa Valdemāra brālis Johans Heinrihs Valdemārs bija dziļi vācbaltu kultūrā sakņota personība, kurš kā vēsturnieks sadarbojās ar vācu žurnālistiem un izdevniecībām. Fakts, ka viņš bija vecākais brālis ģimenē, kaut nedaudz izskaidro, kāpēc viņš savu ceļu augšup pa sabiedrības kāpnēm izvēlējās veidot tieši caur vācu kultūru. Bet no kurienes viņa jaunākajam brālim Krišjānim tāda iedoma – studējot tautsaimniecību Tērbatas universitātē, uz savām durvīm rakstīt "latvietis"?
Vita Zelče izsaka minējumu, ka tas viss sācies jau Liepājas Augstākajā apriņķa skolā, kur, būdams krietni pāraudzis ģimnāzista vecumu, viņš ir juties neiederīgs, tāpēc nolēmis savu latvietības defektu pārvērst par efektu. Gints Apals oponē – viņaprāt, pie vainas drīzāk ir piedzīvotais Tērbatas universitātē, kur izdevās uzklausīt no Vakareiropas ienākušās liberālisma un nacionālisma idejas.
"Kad viņš kļūst par universitātes studentu, sākotnēji viņš ļoti iekļaujas šajā Tērbatas vāciski runājošo studentu pasaulē. Viņam ir draugi. Un tikai tad, kad viņš kaut kādu politisku iemeslu pēc uzraksta pie savām durvīm, ka viņš ir latvietis, šie paši draugi viņam labvēlīgi saka – klau, tas taču nav nopietni, ko tu dari," spriež Gints Apals.

Kādu laiku gan Krišjānis Valdemārs, gan Juris Alunāns, gan Krišjānis Barons bijuši kurzemnieku korporācijas "Curonia" biedri. Tomēr pēc brīža Krišjānis Valdemārs izveidojis pats savu studentu korporāciju. "Tajā gan nebija nekā tīri latviska – tur bija dažādu tautību cilvēki. Vienkārši tie bija tādi liberālāk noskaņotāki cilvēki, kuri īsti neiekļāvās tradicionālās kurzemnieku, vidzemnieku vai livoņu korporāciju struktūrās," saka Gints Apals, tādējādi mēģinot pierādīt, ka domas par latvietību kā politisku spēku Krišjānim Valdemāram radušās tieši studiju gados.
"Studentu korporāciju uzdevums tajā laikā ir nojaukt kārtu robežas, piemēram, starp tiem, kuri ir un kuri nav dižciltīgi. Nevis par to, kurš ir vācbaltietis un kurš ir latvietis, bet vairāk par to, ka muižnieku dēli kopā ar pilsētnieku un pat zemnieku dēli ir vienādi organizācijas ietvaros," vēsturnieks turpina.
Tomēr, pavadīdams laiku vienlīdzībā balstītās attiecībās, iespējams, Krišjānis Valdemārs vēlējās, lai arī latvietis kļūtu par līdzvērtīgu vārdu, piemēram, baltvācietim vai jebkuras citas atzītas tautības pārstāvim.
Citāts:"Viņš ticēja, ka dažādu reformu rezultātā Krievijā radīsies parlaments un ka tādā situācijā Baltijas provinces varēs iegūt zināmu autonomiju, kurā latvietis varētu kļūt pat par ģenerālgubernatoru. Tā ir tā viņa maksimālā vīzija.
Bet mūsu problēma, par šīm tēmām runājot, ir paļaušanās uz politisko priekštatu par valstsgribu," saka Gints Apals.
Vēršoties pret vāciešiem un ierosinot pārkrievošanos, vēlējās palīdzēt latviešiem
1859. gadā Krišjānis Valdemārs pārceļas uz Pēterburgu un kopš 1862. gada sākotnēji cenzē, bet vēlāk kopā ar Juri Alunānu un Krišjāni Baronu rediģē "Pēterburgas Avīzes". Cita starpā šīs avīzes iestājas pret kārklu vācietību, kas jau Maskavas posmā, ap 1867. gadu, kad Krišjānis Valdemārs kļūst par laikraksta "Московские ведомости" ("Maskavas ziņas" – no krievu val.) līdzstrādnieku, pāraug asā nostājā pret vācu muižniecību. Gints Apals uzskata – Valdemārs bijis taktiķis un ar savām darbībām vēlējies palīdzēt latviešiem, kas tolaik bijusi nabadzīgākā sabiedrības daļa.
Citāts:"Vācu jūgs, viņaprāt, ir ļoti slikts, un tur nekādas iespējas pacelties uz augšu nav, tādēļ daudz labāku sociālo mobilitāti piedāvā krievu politiskās kultūras un sistēmas ietvari, tāpēc, viņaprāt, bija jāsekmē Baltijas provinču pārkrievošana," saka vēsturnieks.
Valdemāra savā ziņā iniciētā pārkrievošana Baltijas teritorijā veicināja krievu valodas ieviešanu un mācīšanu uz vācu valodas rēķina. Arī liela sabiedrības daļa atbalstīja šādu domu gājienu – labāk pārkrievoties, lai pēc tam varētu rast skaidrāku ceļu uz pašnoteikšanos. Realitātē tomēr notika citādāk. "Tas, kas vēlāk notiek pēc Manaseina revīzijas, tā jau tiešām bija diezgan totāla pārkrievošana. Un cilvēki, kuri sākotnēji šo procesu bija atbalstījuši, bija vīlušies, daļēji vainojot arī Valdemāru," saka Gints Apals.
Manaseina revīzija
Krievijas Impērijas senatora revīzija, kas veikta Vidzemes un Kurzemes guberņās no 1882. līdz 1883. gadam. Tās laikā tika īstenota administratīvās centralizācijas un rusifikācijas politika Baltijā.
Pēterburgas periodā Krišjānis Valdemārs bija ierēdnis arī Finanšu ministrijā. 1860.–1861. gadā lielkņaza Konstantīna uzdevumā apceļoja Baltijas jūras piekrasti un iesniedza Krievijas valdībai priekšlikumus par kuģniecības attīstīšanu Baltijas jūrā. 1864. gadā ar tiešu Valdemāra līdzdalību tika izveidota Ainažu jūrskola. "Tā ir tā mirkļa politika, kādā veidā iespējami ātrāk salauzt kārtu ierobežojumus, jo
Valdemāram šķiet, ka, nosēdinot skolas solā vācu bērnu un latviešu bērnu un mācot abus krievu valodā, (..) tas radīs iespējas zemāko kārtu cilvēkiem sava laika valstī un ietvarā, kas ir Krievijas impērija, iespējami pilnvērtīgāk realizēt savus individuālos mūžus.
Tas, kur Valdemāram kaut kas izdodas tīri tādā procesu maiņā, ir viņa sakari un attiecības ar Krievijas administrācijas pārstāvjiem, kur viņš virza uz priekšu zemāko kārtu intereses, proti, viņš piedāvā valstij, kas tobrīd cenšas izrauties no atpalicības, ka, izmantojot zemāko kārtu cilvēkus, valsts no tā varētu kaut ko arī iegūt," stāsta Vita Zelče.
Vēl viens veids, kā Krišjānis Valdemārs vēlējās palīdzēt nabadzīgākajiem latviešiem tikt pie turības, bija – viņš iepirka lielākas zemju platības Novgorodas guberņā, piedāvādams Kurzemes latviešiem tās apsaimniekošanai. Novgorodas zemju plāns gan izgāzās. Atmiņās Jānim Kreicbergam Krišjānis Valdemārs stāstījis, ka izputējušie latviešu zemnieki pat piketējuši Pēterburgas Ziemas pils laukumā, kas novedis pie viņa aresta un nopratināšanas.
Divas mūža sievietes, kas palīdz virzīt lielos plānus
Par Novgorodas zemju neveiksmes ķīlnieku kļuva ne tikai pats Krišjānis Valdemārs, kurš zaudēja savu un arī sievas Luīzes pūra naudu – daudz tiešākā veidā zemnieku neapmierinātībai pretim stāties nācās viņa jaunākajai māsai. Marija, pirmās laulības uzvārdā Naumane, pārdeva ģimenes īpašumu Sasmakā un 1865. gadā kopā ar māti pārcēlās uz Krišjāņa Valdemāra ierīkoto latviešu koloniju Novgorodas guberņā. Viņai nācās vienai gan pārdzīvot mātes nāvi tūlīt pēc pārcelšanās, gan teju 17 gadus vienai pašai pārvaldīt Krišjāņa Valdemāra muižu Krievijā.
"Viņa ir sieviete, kurai nav pilnas cilvēka tiesības sava laika sabiedrībā. Un viņa kļūst par muižas pārvaldnieci. Tas ir ļoti sarežģīts uzdevums.
Tās izmisuma pilnās vēstules, kuras viņa raksta Valdemāram, lai viņš beidzot tiek galā ar saviem zemes nomniekiem un viņu nodrošina ar kaut vai normālu apģērbu un iztiku, lai viņa varētu tur iztikt… Tas nav skaisti – šī viņa dzīves epizode un arī attiecības ar māsu.
Bet es saprotu, ka māsa, tāpat kā daudzi, arī piederēja pie Krišjāņa Valdemāra sekotājiem. Cik viņas spēkos bija, tik viņa daudz arī darīja, lai brālim klātos labi," stāsta Vita Zelče.
Vēlāk precētās Marijas Medinskas vārds guvis paliekošu vietu latviešu 19. gadsimta literatūras vēsturē.
Krišjāņa Valdemāra dzīve ritējusi līdzi pat divām spēcīga rakstura sievietēm, kas atstājušas pēdas latviešu literatūrā. Otra ir viņa sieva – Luīze Johanna Valdemāra, kas nākusi no visnotaļ turīgas ģimenes.
"Viņš šajās attiecībās bija egoists. Viņa harizma bija iemesls, kāpēc šī jaunā, skaistā atvase vēlējās aprecēties ar Valdemāru. No atmiņu stāstiem mēs saprotam, ka tā ir vairāk viņas nekā Valdemāra iniciatīva.
Valdemāram šīs laulības ir izdevīgas, jo sociāli un arī sadzīves līmenī tas uzreiz paceļ viņu stipri augstāk," stāsta Vita Zelče. Savam vīram viņa palīdzējusi gan rakstīt vēstules, gan sastādīt vārdnīcas un veikt citus mazus darbus, kas palīdzējuši raitākā gaitā virzīt uz priekšu Krišjāņa Valdemāra lielos plānus.
Krišjānis Valdemārs ir jālūko kā simbols
50 gadu vecumā Luīze Valdemāre kļuva par atraitni. 1891. gada decembrī Krišjānis Valdemārs neatlaba no plaušu karsoņa un Maskavā mira. "Es teiktu, ka Valdemārs ir šī laika simbols un mums uz viņu kā uz simbolu arī ir jāskatās.
Ne vienmēr, ja mēs sāksim atšifrēt ievērojamas personības, viņu pašu uzskati un darbība būs tik svarīga. Ņemot vērā, ka viņš bija viens no redzamākajiem un augstāk stāvošajiem tā laika latviešiem, mēs viņam pierakstām to, ko ir kopīgiem spēkiem darījuši daudzi citi.
Bet viņa individuālā pozīcija kaut kādos jautājumos atšķīrās pat no vairākuma viedokļa. Piemēram, tā pati rusifikācija. Tāpēc ir svarīgi nošķirt Valdemāru kā laikmetu simbolu, zem kura stāv arī Valdemārs kā tautsaimnieks, kā sociālā progresa veicinātājs un arī kā rusifikācijas veicinātājs," uzskata Gints Apals.
"Mēs jau paši esam viņu par savu simbolu radījuši – sākot jau ar Rīgas latviešu biedrību un arī Latvijas valsti, kas ņēma Valdemāru par vienu no galvenajiem simboliem, stāstot par ceļu uz Latvijas valsti. Valdemāru tiešā veidā nevar uzskatīt par Latvijas valsts dibinātāju, tomēr bez viņa darītā Latvijas valsts, iespējams, būtu citāda.
Citāts:Te ir tas stāsts par cilvēku, kurš kā indivīds var izdarīt ārkārtīgi daudz. Viņā bija gribasspēks, darba spējas, talants un spēja motivēt cilvēkus noteiktai rīcībai, lai būtu sabiedriskais labums," saka Vita Zelče.
Krišjāņa Valdemāra jubileja šogad kā Latvijas nominācija tiek daudzināta arī UNESCO svinamo gadadienu kalendārā, nesot viņa slavu ārpus Latvijas robežām. Par godu viņa jubilejai, decembra sākumā durvis vērs Valdemāra personībai veltīta plaša izstāde Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā.
https://www.lsm.lv/raksts/kultura/kultur...m.a622937/]]> <![CDATA[Dainis Ivāns]]> https://kubele.lv/forums/showthread.php?tid=890 Sat, 27 Sep 2025 19:05:15 +0000 LvSnor]]> https://kubele.lv/forums/showthread.php?tid=890 REplay.lv Panorāma
Šodien, 20:34
Cilvēkstāsti
Autori: Madara Līcīte (Panorāma)

25. septembrī savu 70. dzimšanas dienu svin viens no Atmodas laika spožākajiem līderiem – Dainis Īvāns. Viņa balss un raksti bija kā zvans, kas pamodināja tautu, lika atcerēties, ka Latvijai ir spēks, kas nāk no cilvēku sirdīm un vienotības. Viņš kļuva par simbolu laikam, kad tauta cēlās kājās, kad brīvība vairs nebija tikai sapnis, bet kopīgi izcīnīta patiesība.
Daiņa Īvāna dzīves ceļš cieši savijies ar tautas ceļu uz brīvību. Īvāns bija viens no tiem, kas prata pacelt balsi laikā, kad klusēšana šķita drošākā izvēle. Viņa rakstītais un teiktais kļuva par drosmīgu aicinājumu stāties pretī netaisnībai un sargāt to, kas Latvijai vissvētākais – zemi, valodu un tautas garu.
"Mani ievēlot par Latvijas vēsturē lielākās masu atbrīvošanas organizācijas priekšsēdi, man nebija izvēles, mani iesvieda šajā mutulī. Kad aicināju janvārī cilvēkus nākt kailām rokām sargāt mūsu demokrātiju, tad es vairākas reizes domāju – ja šis aicinājums beigtos ar asinsizliešanu, tas būtu uz manas sirdsapziņas. Ja es nebūtu pieņēmis šo lēmumu, tas arī būtu uz manas sirdsapziņas. Tajā laikā pats liktenis kaut ko diktēja," sprieda Īvāns. 
Īvāna balss skanēja kopā ar cilvēkiem, kas sapņoja par neatkarīgu Latviju. Tā bija balss, kas iedvesmoja doties ielās, celt barikādes, stāvēt plecu pie pleca un ticēt, ka brīvība ir iespējama. 
Citāts:Īvāns kļuva par simbolu laikam, kad sabiedrības spēks uzvarēja bailes un neticību. 
"Tad, kad tika nodibināta Latvijas Tautas fronte, tad jau bija skaidrs, ka ar kaut kāda veida neatkarību tas beigsies, ka mēs nebūsim gatavi samierināties ar kaut ko mazāku. No sākuma bija diplomātiska klusēšana, un tad spērām strauji nākamo soli. Tas bija sinhrons process visās Baltijas valstīs," atminējās Īvāns. 
"Neatgriezeniski bija skaidrs, kad bija 1991. gada janvāra barikādes, ka mūsu cilvēku spēja pretoties padomju karaspēkam pārsteidza un iedvesmoja pasauli. Ne velti ASV žurnālists pasaules lielākajā avīzē rakstīja: "Amerikāņi, saprotat, ka šajā naktī uz pasaules brīvības koka saknēm savas asinis ir lējuši latvieši.""
Taču aiz politiķa un sabiedriskā līdera vienmēr ir bijis arī cilvēks – ar savu ģimeni, saknēm un paaudžu stāstiem. Viņš allaž uzsvēris, ka bez vēstures nav nākotnes un ka tautas spēks meklējams tās atmiņā un vienotībā. 
Citāts:"Tas bija tiešās demokrātijas laiks. Vara bija cieši saistīta ar cilvēkiem, nevarēja ienākt prātā, ka mēs varētu pieņemt lēmumu, kas tautai liktu sašļukt vai vilties. 
Man ir jārāda tāds zināms drosmes un pašpārliecinātības piemērs, pat tādos brīžos, kad tas nelikās. Pat cilvēki man ir teikuši – kad jūs smaidāt, viss ir kārtībā, kad esat drūms, tad liekas, ka viss ir slikti. Vajadzēja tādu pārcilvēcīgu Lāčplēša spēku," viņš stāstīja. 
Ivāns saka, ka mums vienmēr ir jāmeklē stipri sabiedrotie. Latvijas kurss bijis pareizs, esam Eiropas Savienībā un NATO. Viņu apbēdina politiskās ķildas par nebūtisko un ceturtdienas Saeimas balsojums par sieviešu nonievāšanu. Īvāns saka – Latvijas spēks ir demokrātija: 
Citāts:"Savukārt demokrātijas lielākais drauds ir tumsonība. Un tas ir skaudri jāapzinās, ka izglītība, cilvēku apgaismošana ir nonākusi zināmā strupceļā. Mēs jau pēc bēdīgā ASV piemēra redzam, ka šī tumsonība ir tā, kas var vest arī uz verdzību. 
Ir pietiekoši daudz cilvēku, kuri var padoties populistiem. Pat man ir zvanījuši cienījami cilvēki, kuri prasījuši, vai es nevaru pateikt labu vārdu par kādu it kā Latvijas pilsoni, kas sēž tur Latvijas laukos. Tad es saprotu, cik liela Krievijas nauda tur ir ieguldīta, lai šo cilvēku legalizētu." 
Sveicot Īvānu jubilejā, Latvija atceras ne tikai vienu dzīvi, bet veselu laikmetu, kurā viņa darbs un drosme mainīja valsts likteni. Tas ir stāsts par cilvēku, kurš no vienkārša žurnālista kļuva par tautas balsi, un par to, ka arī viens cilvēks var būt dzinējspēks vēsturiskām pārmaiņām. Jubilejā viņam ir novēlējums arī pašam sev: 
"Biežāk pateikt "nē" dažādiem uzaicinājumiem, tai skaitā arī radošiem. Tas sākās no Latvijas Tautas frontes, kad es nepateicu "nē". Kā akadēmiķis Stradiņš teica, no 80 sākas vecums. Lai man izdodas apkopot stāstus par savu dzimtu un iedvesmot cilvēkus sev apkārt!"]]> REplay.lv Panorāma
Šodien, 20:34
Cilvēkstāsti
Autori: Madara Līcīte (Panorāma)

25. septembrī savu 70. dzimšanas dienu svin viens no Atmodas laika spožākajiem līderiem – Dainis Īvāns. Viņa balss un raksti bija kā zvans, kas pamodināja tautu, lika atcerēties, ka Latvijai ir spēks, kas nāk no cilvēku sirdīm un vienotības. Viņš kļuva par simbolu laikam, kad tauta cēlās kājās, kad brīvība vairs nebija tikai sapnis, bet kopīgi izcīnīta patiesība.
Daiņa Īvāna dzīves ceļš cieši savijies ar tautas ceļu uz brīvību. Īvāns bija viens no tiem, kas prata pacelt balsi laikā, kad klusēšana šķita drošākā izvēle. Viņa rakstītais un teiktais kļuva par drosmīgu aicinājumu stāties pretī netaisnībai un sargāt to, kas Latvijai vissvētākais – zemi, valodu un tautas garu.
"Mani ievēlot par Latvijas vēsturē lielākās masu atbrīvošanas organizācijas priekšsēdi, man nebija izvēles, mani iesvieda šajā mutulī. Kad aicināju janvārī cilvēkus nākt kailām rokām sargāt mūsu demokrātiju, tad es vairākas reizes domāju – ja šis aicinājums beigtos ar asinsizliešanu, tas būtu uz manas sirdsapziņas. Ja es nebūtu pieņēmis šo lēmumu, tas arī būtu uz manas sirdsapziņas. Tajā laikā pats liktenis kaut ko diktēja," sprieda Īvāns. 
Īvāna balss skanēja kopā ar cilvēkiem, kas sapņoja par neatkarīgu Latviju. Tā bija balss, kas iedvesmoja doties ielās, celt barikādes, stāvēt plecu pie pleca un ticēt, ka brīvība ir iespējama. 
Citāts:Īvāns kļuva par simbolu laikam, kad sabiedrības spēks uzvarēja bailes un neticību. 
"Tad, kad tika nodibināta Latvijas Tautas fronte, tad jau bija skaidrs, ka ar kaut kāda veida neatkarību tas beigsies, ka mēs nebūsim gatavi samierināties ar kaut ko mazāku. No sākuma bija diplomātiska klusēšana, un tad spērām strauji nākamo soli. Tas bija sinhrons process visās Baltijas valstīs," atminējās Īvāns. 
"Neatgriezeniski bija skaidrs, kad bija 1991. gada janvāra barikādes, ka mūsu cilvēku spēja pretoties padomju karaspēkam pārsteidza un iedvesmoja pasauli. Ne velti ASV žurnālists pasaules lielākajā avīzē rakstīja: "Amerikāņi, saprotat, ka šajā naktī uz pasaules brīvības koka saknēm savas asinis ir lējuši latvieši.""
Taču aiz politiķa un sabiedriskā līdera vienmēr ir bijis arī cilvēks – ar savu ģimeni, saknēm un paaudžu stāstiem. Viņš allaž uzsvēris, ka bez vēstures nav nākotnes un ka tautas spēks meklējams tās atmiņā un vienotībā. 
Citāts:"Tas bija tiešās demokrātijas laiks. Vara bija cieši saistīta ar cilvēkiem, nevarēja ienākt prātā, ka mēs varētu pieņemt lēmumu, kas tautai liktu sašļukt vai vilties. 
Man ir jārāda tāds zināms drosmes un pašpārliecinātības piemērs, pat tādos brīžos, kad tas nelikās. Pat cilvēki man ir teikuši – kad jūs smaidāt, viss ir kārtībā, kad esat drūms, tad liekas, ka viss ir slikti. Vajadzēja tādu pārcilvēcīgu Lāčplēša spēku," viņš stāstīja. 
Ivāns saka, ka mums vienmēr ir jāmeklē stipri sabiedrotie. Latvijas kurss bijis pareizs, esam Eiropas Savienībā un NATO. Viņu apbēdina politiskās ķildas par nebūtisko un ceturtdienas Saeimas balsojums par sieviešu nonievāšanu. Īvāns saka – Latvijas spēks ir demokrātija: 
Citāts:"Savukārt demokrātijas lielākais drauds ir tumsonība. Un tas ir skaudri jāapzinās, ka izglītība, cilvēku apgaismošana ir nonākusi zināmā strupceļā. Mēs jau pēc bēdīgā ASV piemēra redzam, ka šī tumsonība ir tā, kas var vest arī uz verdzību. 
Ir pietiekoši daudz cilvēku, kuri var padoties populistiem. Pat man ir zvanījuši cienījami cilvēki, kuri prasījuši, vai es nevaru pateikt labu vārdu par kādu it kā Latvijas pilsoni, kas sēž tur Latvijas laukos. Tad es saprotu, cik liela Krievijas nauda tur ir ieguldīta, lai šo cilvēku legalizētu." 
Sveicot Īvānu jubilejā, Latvija atceras ne tikai vienu dzīvi, bet veselu laikmetu, kurā viņa darbs un drosme mainīja valsts likteni. Tas ir stāsts par cilvēku, kurš no vienkārša žurnālista kļuva par tautas balsi, un par to, ka arī viens cilvēks var būt dzinējspēks vēsturiskām pārmaiņām. Jubilejā viņam ir novēlējums arī pašam sev: 
"Biežāk pateikt "nē" dažādiem uzaicinājumiem, tai skaitā arī radošiem. Tas sākās no Latvijas Tautas frontes, kad es nepateicu "nē". Kā akadēmiķis Stradiņš teica, no 80 sākas vecums. Lai man izdodas apkopot stāstus par savu dzimtu un iedvesmot cilvēkus sev apkārt!"]]> <![CDATA[Latvijas kolabracionisti]]> https://kubele.lv/forums/showthread.php?tid=845 Tue, 15 Jul 2025 18:34:50 +0000 LvSnor]]> https://kubele.lv/forums/showthread.php?tid=845
Tiesneša un akadēmiskā karjera
  • Padomju laikā Krastiņš, kā LPSR Augstākās tiesas tiesnesis, 1980. gados iznāca par daļu no režīma politiskajām tiesvedībām — 1983. gadā piemēram, viņš piesprieda Jānim Rožkalnam piecu gadu cietumu un triju gadu nometinājumu par dalību neatkarības kustībā .
Pāreja uz akadēmiju un uzmanība tiesību zinātnei
  • Pēc neatkarības atjaunošanas Kundziņš kļuva par Krimināllietu katedras vadītāju LU Juridiskajā fakultātē, pasniedza kā profesors, un spēra nozīmīgu ieguldījumu jaunu juristu izglītībā .
  • Regālā atzinība nāca 2010. gadā, kad prezidents Valdis Zatlers viņam piešķīra Atzinības krustu “par mūža ieguldījumu krimināltiesisko zinātņu attīstībā” .
Publicistiskā un zinātniskā darbība
  • Pasniedzis lekcijas un rakstījis teorētiskus un praktiskus darbus krimināltiesībās: piemēram, grāmatas “Noziedzīga nodarījuma sastāvs un kvalifikācija” (2015) un “Atkārtotu noziedzīgu nodarījumu kvalifikācija” (2006) (JURISTAVARDS.LV).
  • Ir regulārs žurnāla “Jurista Vārds” autoru pulka dalībnieks – vairāk nekā 50 raksti padziļinātām tēmām (JURISTAVARDS.LV).
Konstitucionālā tiesā un ETT
  • Kopš 2018. gada ir padomnieks Satversmes tiesā (satv.tiesa.gov.lv).
  • Starp 2010. un 2018. gadu arī strādājis kā valodu jurists ES Tiesā un pasniedzis Francijā (rgsl.edu.lv).
Kontroversijas un ordeņa atņemšana
    1. gada jūlijā Ordeņu kapituls atņēma viņam 2010. gadā piešķirto Atzinības krustu, balstoties uz likumā noteiktajiem apkaunojoša nodarījuma pamatiem — informācija publicēta LETA (liepajniekiem.lv).
  • Aplūkojot gan padomju tiesneša lomu, gan mūsdienu akadēmiskās aktivitātes, sabiedrībā tas izraisīja plašu diskusiju par tiesneša atbildību un vēsturisko pienākumu izvērtējumu pēc neatkarības atjaunošanas.
Nobeiguma skatījums
Uldis Krastiņš ir personība ar spēcīgi diferenciētu mantojumu:
  • No vienas puses, padomju tiesneša loma politisko lietu izskatīšanā rada smagu ēnu viņa reputācijā.
  • No otras puses, viņa akadēmiskā un zinātniskā darbība ir bijusi ļoti nozīmīga Latvijas tiesību praksē un attīstībā.
Ja Tevi interesē specifiskas viņa publikācijas, viņa viedoklis par krimināltiesībām vai komentāri par ordeņa atņemšanas iemesliem — droši jautā, varu palīdzēt paskaidrot padziļināti!
Bijušajam tiesnesim Uldim Krastiņam atņemts Atzinības krusts. Ordeņu kapituls lēmumu pieņēmis, jo atklājušies fakti par apkaunojošu nodarījumu. Krastiņš savulaik  ar notiesājošiem spriedumiem notiesāja vairākus politiskos disidentus, pat piespriežot nāves sodus.
https://replay.lsm.lv/lv/skaties/ierakst...m-krastina]]>
Tiesneša un akadēmiskā karjera
  • Padomju laikā Krastiņš, kā LPSR Augstākās tiesas tiesnesis, 1980. gados iznāca par daļu no režīma politiskajām tiesvedībām — 1983. gadā piemēram, viņš piesprieda Jānim Rožkalnam piecu gadu cietumu un triju gadu nometinājumu par dalību neatkarības kustībā .
Pāreja uz akadēmiju un uzmanība tiesību zinātnei
  • Pēc neatkarības atjaunošanas Kundziņš kļuva par Krimināllietu katedras vadītāju LU Juridiskajā fakultātē, pasniedza kā profesors, un spēra nozīmīgu ieguldījumu jaunu juristu izglītībā .
  • Regālā atzinība nāca 2010. gadā, kad prezidents Valdis Zatlers viņam piešķīra Atzinības krustu “par mūža ieguldījumu krimināltiesisko zinātņu attīstībā” .
Publicistiskā un zinātniskā darbība
  • Pasniedzis lekcijas un rakstījis teorētiskus un praktiskus darbus krimināltiesībās: piemēram, grāmatas “Noziedzīga nodarījuma sastāvs un kvalifikācija” (2015) un “Atkārtotu noziedzīgu nodarījumu kvalifikācija” (2006) (JURISTAVARDS.LV).
  • Ir regulārs žurnāla “Jurista Vārds” autoru pulka dalībnieks – vairāk nekā 50 raksti padziļinātām tēmām (JURISTAVARDS.LV).
Konstitucionālā tiesā un ETT
  • Kopš 2018. gada ir padomnieks Satversmes tiesā (satv.tiesa.gov.lv).
  • Starp 2010. un 2018. gadu arī strādājis kā valodu jurists ES Tiesā un pasniedzis Francijā (rgsl.edu.lv).
Kontroversijas un ordeņa atņemšana
    1. gada jūlijā Ordeņu kapituls atņēma viņam 2010. gadā piešķirto Atzinības krustu, balstoties uz likumā noteiktajiem apkaunojoša nodarījuma pamatiem — informācija publicēta LETA (liepajniekiem.lv).
  • Aplūkojot gan padomju tiesneša lomu, gan mūsdienu akadēmiskās aktivitātes, sabiedrībā tas izraisīja plašu diskusiju par tiesneša atbildību un vēsturisko pienākumu izvērtējumu pēc neatkarības atjaunošanas.
Nobeiguma skatījums
Uldis Krastiņš ir personība ar spēcīgi diferenciētu mantojumu:
  • No vienas puses, padomju tiesneša loma politisko lietu izskatīšanā rada smagu ēnu viņa reputācijā.
  • No otras puses, viņa akadēmiskā un zinātniskā darbība ir bijusi ļoti nozīmīga Latvijas tiesību praksē un attīstībā.
Ja Tevi interesē specifiskas viņa publikācijas, viņa viedoklis par krimināltiesībām vai komentāri par ordeņa atņemšanas iemesliem — droši jautā, varu palīdzēt paskaidrot padziļināti!
Bijušajam tiesnesim Uldim Krastiņam atņemts Atzinības krusts. Ordeņu kapituls lēmumu pieņēmis, jo atklājušies fakti par apkaunojošu nodarījumu. Krastiņš savulaik  ar notiesājošiem spriedumiem notiesāja vairākus politiskos disidentus, pat piespriežot nāves sodus.
https://replay.lsm.lv/lv/skaties/ierakst...m-krastina]]> <![CDATA[Latviešu nacionālistu savienība (LNS)]]> https://kubele.lv/forums/showthread.php?tid=814 Mon, 02 Jun 2025 09:10:38 +0000 LvSnor]]> https://kubele.lv/forums/showthread.php?tid=814 REplay.lv Kas tad bija? Šodien, 7:10
Vēsture
Autori: Uldis Neiburgs (Dr. hist., LU Latvijas vēstures institūta pētnieks), "Kas tad bija?"
https://www.lsm.lv/raksts/dzive--stils/v...s.a600910/

1941. gadā, kad nacistiskās Vācijas okupācijas režīms Latvijā nostiprināja savu varu, Latvijas sabiedrībā pieauga aizvien lielāka vilšanās un neapmierinātība. Tā rezultātā aktivizējās pretošanās kustība, kurai bija nevardarbīgs raksturs. Viena no aktīvākajām pagrīdes organizācijām bija Latviešu nacionālistu savienība (LNS), kura izdeva nelegālo laikrakstu "Tautas Balss". Šī pretošanās kustība, kas norisinājās ārkārtīgi sarežģītos apstākļos, apliecināja Latvijas tautas apņēmību saglabāt savu identitāti un valstiskuma ideju par spīti divu okupācijas varu spiedienam un represijām.
Iedzīvotāji bija neapmierināti ar vācu okupācijas varas prettautisko politiku, bet pretošanās kustības mērķis bija savas valsts faktiskās suverenitātes atjaunošana. Par to iestājās atsevišķi indivīdi un lielākas vai mazākas pagrīdes organizācijas, kas nodarbojās ar informācijas vākšanu un izplatīšanu, okupācijas varas rīkojumu sabotēšanu, ieroču un munīcijas vākšanu, nelegālu laikrakstu un uzsaukumu izdošanu.

Atjauno darbību pēc vāciešu ienākšanas

Vairāki LNS biedri pretošanās kustībā darbojās jau padomju okupācijas laikā 1940.–1941. gadā. LNS darbības atjaunošana vācu okupācijas laikā notika 1941. gada 18. novembrī, noorganizējot neatļautu demonstrāciju – sarkanbaltsarkanas krāsas vainaga svinīgu nolikšanu Brāļu kapos Rīgā. Organizācijas vadītājs bija Latvijas Universitātes (LU) Centrālās bibliotēkas bibliotekārs Arnolds Čaupals, un pastāvēja arī divas militāras grupas Alberta Duļļa un Viļa Rutka vadībā, kas vāca ieročus un nodrošināja apsardzi. LNS biedri darbojās LU Filoloģijas fakultātē, Rīgas Valsts tehnikumā un Vakara tehnikumā, uzņēmumos "Vairogs" un "Metālists", Rīgas pilsētas Bērnu slimnīcā un Sarkanā Krusta māsu skolā, kā arī vēl citur. Lai iegūtu un apmainītos ar informāciju, regulāri notika slepenas sanāksmes, tika ievērots princips, ka konkrēti cilvēki pazina tikai tās personas, ar kurām tieši sadarbojās. Organizācijas vadība uzņēma kontaktus arī ar citiem pretošanās kustības dalībniekiem, vēlāko Latvijas Centrālās padomes priekšsēdi profesoru Konstantīnu Čaksti ieskaitot.
LNS dalībnieki nodeva svinīgo solījumu: "Zvēru cīnīties par brīvu un vienotu latviešu tautu un neatkarīgu Latvijas valsti, bez krieviem un vāciešiem. Sargāt un glabāt man uzticētos noslēpumus un nevienam tos neatklāt". Organizācijas politiskā deklarācija noteica, ka "nācija ir kultūras vērtība, kuras uzdevums ir piepildīt savu sūtību un līdz ar to veicināt visas cilvēces attīstību. Šī uzdevuma veikšanu garantē vienīgi neatkarīga nacionāla valsts, kuras likumdevēja vara izteic visas tautas intereses (nacionāla demokrātija)". LNS paredzēja, ka "1. Latvija atjaunojama bijušās teritorijas robežās. 2. Valsts absolūtai varai jāpieder latviešu tautai. 3. Valsts Satversmi izstrādā latviešu tautas vēlēti priekšstāvji". Tās nelegālajā darbībā bija iesaistīti ap 100 cilvēku, un Drošības policijas un SD latviešu politiskās nodaļas "Latviešu kartotēkas" 1942. gada decembra pārskatā tā bija nosaukta par tā brīža visapjomīgāko nelegālo organizāciju.

Ar laikrakstu vēstī patiesos okupācijas varas nodomus

Bez politiska rakstura sanāksmēm, informācijas un ieroču vākšanas LNS izplatīja proklamācijas un izdeva nelegālo laikrakstu "Tautas Balss". Kā videoliecībā Okupācijas muzejam norāda viena no redakcijas darbiniecēm Ieva Birgere (Lase), domubiedru pulkā radās vēlme rīkoties ar konkrētu mērķi: "Jāiedveš tiem cilvēkiem, lai viņi saprot un redz, ka no šitiem [nacistiem] mums arī nekāda labuma nebūs". Laikraksta pirmais numurs iznāca 1942. gada 15. februārī, un līdz tā paša gada 15. septembrim tika izplatīti vēl astoņi "Tautas Balss" numuri, vidēji 5–6 lappušu apjomā, vairāku simtu eksemplāru metienā. Sākot ar otro numuru, laikraksts iznāca ar devīzi "Par vienotu latviešu tautu, par nacionālu Latvijas valsti!" un uz atsevišķiem tā numuriem ir norādīta arī cena – 50 feniņi.

Laikraksta redakcijas grupu vadīja teoloģijas students Artūrs Kaminskis, viņam palīdzēja un tekstus uz matricām rakstīja Irēne Lejniece un Ieva Birgere, laikraksta slepenu izplatīšanu organizēja Valērijs Geidāns un Arnolds Bērziņš. Lai panāktu labāku "Tautas Balss" rakstu literāro kvalitāti, ar tiem pirms publicēšanas iepazīstināja arī profesorus Kārli Kundziņu un Jāni Endzelīnu. laikrakstu saņēma arī profesors Pauls Stradiņš. Grūtības sagādāja papīra trūkums, ko nelegāli ieguva Rīgas paraugtipogrāfijā un Centrālajā pastā. Laikraksta izplatīšana Rīgā un provincē notika, ievietojot to pasta kastītēs vai nododot konkrētiem cilvēkiem. Lai kavētu šī pagrīdes laikraksta iznākšanu, vācu drošības iestādes pat izdeva viltotu "Tautas Balss" 7. numuru, kas ārēji bija līdzīgs īstajiem avīzes numuriem, bet saturiski provocēja nesaskaņas latviešu sabiedrībā.

Laikraksts norādīja uz vācu "spiešanos uz Austrumiem" (Drang nach Osten), kolonizācijas draudiem un tautu apspiešanas politiku, uzsverot arī nacistu un komunistu režīmu līdzību. Tas informēja lasītājus par vācu okupācijas varas veiktajām latviešu apcietināšanām, nosodīja holokausta noziegumus un tālredzīgi atklāja nacistu plānus vainu par notikušo uzvelt vietējiem iedzīvotājiem. "Tautas Balss" kritizēja vācu okupācijas varas politiku propagandas, izglītības un kultūras jautājumos un protestēja pret Latvijas saimniecisko izlaupīšanu, negatīvi vērtējot latviešu iesaistīšanu Darba dienestā (Reichsarbeitsdienst) un vācu armijā.
Laikraksts atklāja latviešu pašpārvaldes "dekoratīvo" stāvokli un vērsās pret vietējo kolaboracionistu darbību, parādot latviešu tautas beztiesību un iesaistīšanu kopīgā cīņā bez kopīgiem pienākumiem. "Tautas Balss" uzsvēra latviešu nacionālās kultūras nozīmību kā priekšnoteikumu nacionālai un politiskai pastāvībai, un aicināja būt vienotiem un saglabāt ticību neatkarīgai Latvijai. Plašāku rezonansi sabiedrībā izraisīja laikrakstā publicētā informācija par Ostlandes dzelzceļa direkcijas direktora fon Balkes 1942. gada 20. februāra rīkojumu par miesas sodu piemērošanu vietējiem dzelzceļniekiem, kā arī ziņas par SS oficioza "Das Schwarze Korps" tā paša gada 20. augusta numurā ievietoto rakstu "Vai ģermanizēt ?", kas atklāja nacistu īstenos mērķus Baltijā.

Nacisti izvērš represijas pret LNS un "Tautas Balss" dalībniekiem

Vācu drošības iestādes pamazām nāca uz pēdām šiem pretošanās kustības dalībniekiem un arestēja lielāko daļu no apmēram 100 LNS un "Tautas Balss" biedriem. Pirmie aresti notika jau 1942. gada jūnijā, tomēr brīvībā palikušie nolēma turpināt laikraksta izdošanu. Lielākas apcietināšanas norisinājās 14. novembrī, kad arestēja arī visu "Tautas Balss" redakcijas grupu. Spilgtā atmiņā šis notikums palika V. Rutkam, kuru aizturēja viņa darba vietā – Rīgas pilsētas 6. policijas iecirknī, kur tajā brīdī atradās arī "Tautas Balss" 10. numura iespiešanai sagatavotās matricas: "Ap vienpadsmitiem no rīta dežūrējošais uzraugs izsauca mani no apspriedes. Gaitenī mani jau gaidīja SD virsnieks un SD vīrs [..] Jau uz Centrāltirgu iedams, biju savu mauzeri, atdrošinātu, iebāzis kabatā, un uz mirkli prātā pat iešāvās doma viņus abus nošaut. Bet tad atjautu – ja viņi ir jau apcietinājuši A. Čaupalu un A.Kaminski, un droši vien arī kādus citus, tad tie visi tiks tūliņ nobendēti, tādēļ atstāju pistoli kabatā. Uz ielas gaidīja automašīna ar šoferi". Vēlāk trīs dienu ilgās pratināšanās V. Rutks pārcieta necilvēciskas fiziskas mocības, četras reizes zaudējot samaņu. Viņam tomēr izdevās pārliecināt savus mocītājus, ka laikraksta matricas ir pēdējā brīdī sadedzinātas.
Reiha Drošības galvenās pārvaldes (Reichssicherheitshauptamt) 1943. gada 29. janvāra ziņu kopsavilkumā bija atzīmēts, ka "ārpus laikraksta izdevēju loka varēja atklāt vairākas latviešu nacionālās pretestības kustības grupas. Līdz šim notverto piecu grupu dibināšanas pirmsākumi meklējami vēl boļševiku laikos. [..] Kā svarīgāko uzdevumu visi dalībnieki izvirzīja latviešu tautas propagandistisko izglītošanu un tās morālo stiprināšanu. 1942. gada maija apcietināšanas, kurās tomēr neizdevās saņemt ciet organizācijas vadību, nekādi neietekmēja organizācijas aktīvo darbību. Ievērojamāka lejupslīde sekoja tikai augustā. Pašlaik apcietināti 50 nelegāli strādājošie LNS biedri. Par tālākajiem 40 arestiem ir pietiekami daudz materiāla". Turpretī Drošības policijas un SD komandieris Latvijā SS šturmbanfīrers Rūdolfs Lange tā paša gada 1. aprīlī konstatēja, ka ir pabeigta akcija pret LNS un "Tautas Balss" izdevējiem. Kopumā izdarīti 102 aresti. Apcietinājumā atrodas 73 personas, no kurām deviņas ir ar augstskolas izglītību, septiņi virsnieki, 19 instruktori, trīs palīgpolicijas dienestam piederīgie.

Lielākā daļa no apcietinātajiem LNS un "Tautas Balss" dalībniekiem nonāca ieslodzījumā Rīgas Centrālcietumā un Salaspils nometnē. Pateicoties kādam pazīstamam latviešu SD apsargam un darbu vadītājam, A. Čaupalu, A. Kaminski un vairākas sievietes Salaspilī nozīmēja dažādos rakstu darbos, bet 28 "nacionālistus" iekļāva 44. darba kolonnā. 1943. gadā Salaspils nometnē norisinājās arī kāda svinīga un vienlaikus ciniska ceremonija. Neskatoties uz atrašanos apcietinājumā, vācu drošības iestādes pieļāva ieslodzīto A. Čaupala un I. Lejnieces salaulāšanu, ko vadīja neviens cits kā pats Salaspils nometnes komandants SS oberšturmfīrers Kurts Krauze. Nesekmīgi bija Latviešu leģiona ģenerālinspektora Rūdolfa Bangerska un citu latviešu amatpersonu mēģinājumi atbrīvot no ieslodzījuma šos "latviešu nacionālistus", lai ieskaitītu viņus leģionā. Daudzus LNS un "Tautas Balss" biedrus no Salaspils 1943. gada beigās pārsūtīja uz koncentrācijas nometnēm Štuthofā, Dahavā un Mauthauzenē-Gusenē.

Pēc Otrā pasaules kara piedzīvo dažādus likteņus

Vismaz 13 LNS un "Tautas Balss" dalībnieki gāja bojā smagos dzīves un darba apstākļos dažādās Vācijas koncentrācijas nometnēs vai krita karā pēc viņu piespiedu iesaistīšanas Vācijas bruņoto spēku dažādās vienībās. V. Rutks pat divreiz pabija ieslodzījumā Dahavas koncentrācijas nometnē, vispirms kā vācu, bet pēc kara beigām kā amerikāņu ieslodzītais. Pirmoreiz tad, kad nacisti viņu tur aizsūtīja pēc atrašanās Salaspils un Štuthofas nometnēs. Otrreiz, kad V. Rutks nonāca amerikāņu gūstā pēc tam, kad vācieši viņu mobilizēja Vācijas gaisa spēku palīgdienestā Itālijā. Vairāki bijušie LNS un "Tautas Balss" dalībnieki pēc kara darbojās 1946. gadā Detmoldā, Rietumvācijā izveidotajā Latviešu pretestības kustības daībnieku apvienībā, bet vēlāk pārcēlās uz dzīvi ASV, Kanādā un citās valstīs.
Kaut arī LNS un "Tautas Balss" vērsās pret nacistu okupāciju, pret ko cīnījās arī Padomju Savienība, vismaz septiņi no šiem pretošanās kustības dalībniekiem pēc kara vēl bija spiesti vairākus gadus pavadīt padomju ieslodzījuma nometnēs. Viņu vidū bija arī I. Birgere (Lase), kura no 1942. gada 16. novembra līdz 1944. gada 1. jūnijam bija atradusies ieslodzījumā Rīgas Centrālcietumā un Salaspils nometnē, bet 1951. gada vasarā tika apcietināta kā "Franču grupas" dalībniece un līdz 1956. gada pavasarim atradās ieslodzījumā Intā, Komi APSR, Krievijā. Lai gan savos iesniegumos Baltijas Kara apgabala prokuroram Rīgā viņa uzsvēra, ka "tiesāt mani par piedalīšanos nelegālā latviešu nacionālistiskā organizācijā vācu okupācijas laikā padomju vara nevar, jo tajā laikā Latvijā nebija padomju iekārta un šīs organizācijas darbība bija vērsta pret vācu fašistiem un iekarotājiem, un bez tam es tiku no vācu drošības orgāniem arestēta un pavadīju cietumā 8 mēnešus un Salaspils koncentrācijas nometnē – 1 gadu. Un ja arī padomju tiesa to uzskata par noziegumu, tad tas ir izdarīts kara laikā un pakļaujas amnestijai", visi lūgumi mīkstināt piespriesto sodu tika noraidīti, norādot, ka līdzdalība LNS nevar tikt uzskatīta par vainu mīkstinošu apstākli.
Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas iegūst atzinību
Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 1990./1991. gadā Latvijā atkal satikās gan atsevišķi trimdā Rietumos nonākušie, gan vairāki padomju okupētajā Latvijā palikušie bijušie LNS un "Tautas Balss" biedri – A. Bērziņš, Ansis Ēlerts, A. Kaminskis, I. Lase un citi, kuriem tikai tagad bija iespēja publiski atcerēties savas kara gaitas. Nesekmīgi gan izrādījās mēģinājumi atrast laikraksta "Tautas Balss" pirmo numuru matricas, kas pirms pirmajiem arestiem 1942. gada jūnijā bija paslēptas kāda nama bēniņos Rīgā, Tēraudlietuves ielā 8.

Mūsdienās šiem nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem ir veltītas vairākas publikācijas un viņu piemiņa ir iemūžināta arī Salaspils memoriālā ekspozīcijā. Uz vairākiem no viņiem, vēl dzīviem esot, tika attiecināts Latvijas Republikas Saeimas 1996. gadā pieņemtais "Likums par nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu", bet no 2022. gada mēs varam šos cilvēkus atcerēties un valstiski godināt 17. martā, kas oficiāli noteikts par Nacionālās pretošanās kustības piemiņas dienu. Līdz ar to mēs izceļam vērtības, kas svarīgas arī šodien – tā ir brīvība un uzdrīkstēšanās par to cīnīties pat ļoti nelabvēlīgos okupācijas apstākļos, ziedojot sevi latviešu nācijas saglabāšanas un Latvijas valstiskās neatkarības nosargāšanas vārdā.
Pētniecības darbs par pretošanās kustību īstenots ar Latvijas Zinātnes padomes finansējumu, projekts "Neatkarības arheoloģija: jaunas pieejas nacionālajai pretestības vēsturei Latvijā", projekta nr. VPP-LETONIKA-2021/2-0003. Publikācijas tapšanu finansiāli atbalsta Kultūras ministrija. Par saturu atbild Latvijas Okupācijas muzeja biedrība.

]]> REplay.lv Kas tad bija? Šodien, 7:10
Vēsture
Autori: Uldis Neiburgs (Dr. hist., LU Latvijas vēstures institūta pētnieks), "Kas tad bija?"
https://www.lsm.lv/raksts/dzive--stils/v...s.a600910/

1941. gadā, kad nacistiskās Vācijas okupācijas režīms Latvijā nostiprināja savu varu, Latvijas sabiedrībā pieauga aizvien lielāka vilšanās un neapmierinātība. Tā rezultātā aktivizējās pretošanās kustība, kurai bija nevardarbīgs raksturs. Viena no aktīvākajām pagrīdes organizācijām bija Latviešu nacionālistu savienība (LNS), kura izdeva nelegālo laikrakstu "Tautas Balss". Šī pretošanās kustība, kas norisinājās ārkārtīgi sarežģītos apstākļos, apliecināja Latvijas tautas apņēmību saglabāt savu identitāti un valstiskuma ideju par spīti divu okupācijas varu spiedienam un represijām.
Iedzīvotāji bija neapmierināti ar vācu okupācijas varas prettautisko politiku, bet pretošanās kustības mērķis bija savas valsts faktiskās suverenitātes atjaunošana. Par to iestājās atsevišķi indivīdi un lielākas vai mazākas pagrīdes organizācijas, kas nodarbojās ar informācijas vākšanu un izplatīšanu, okupācijas varas rīkojumu sabotēšanu, ieroču un munīcijas vākšanu, nelegālu laikrakstu un uzsaukumu izdošanu.

Atjauno darbību pēc vāciešu ienākšanas

Vairāki LNS biedri pretošanās kustībā darbojās jau padomju okupācijas laikā 1940.–1941. gadā. LNS darbības atjaunošana vācu okupācijas laikā notika 1941. gada 18. novembrī, noorganizējot neatļautu demonstrāciju – sarkanbaltsarkanas krāsas vainaga svinīgu nolikšanu Brāļu kapos Rīgā. Organizācijas vadītājs bija Latvijas Universitātes (LU) Centrālās bibliotēkas bibliotekārs Arnolds Čaupals, un pastāvēja arī divas militāras grupas Alberta Duļļa un Viļa Rutka vadībā, kas vāca ieročus un nodrošināja apsardzi. LNS biedri darbojās LU Filoloģijas fakultātē, Rīgas Valsts tehnikumā un Vakara tehnikumā, uzņēmumos "Vairogs" un "Metālists", Rīgas pilsētas Bērnu slimnīcā un Sarkanā Krusta māsu skolā, kā arī vēl citur. Lai iegūtu un apmainītos ar informāciju, regulāri notika slepenas sanāksmes, tika ievērots princips, ka konkrēti cilvēki pazina tikai tās personas, ar kurām tieši sadarbojās. Organizācijas vadība uzņēma kontaktus arī ar citiem pretošanās kustības dalībniekiem, vēlāko Latvijas Centrālās padomes priekšsēdi profesoru Konstantīnu Čaksti ieskaitot.
LNS dalībnieki nodeva svinīgo solījumu: "Zvēru cīnīties par brīvu un vienotu latviešu tautu un neatkarīgu Latvijas valsti, bez krieviem un vāciešiem. Sargāt un glabāt man uzticētos noslēpumus un nevienam tos neatklāt". Organizācijas politiskā deklarācija noteica, ka "nācija ir kultūras vērtība, kuras uzdevums ir piepildīt savu sūtību un līdz ar to veicināt visas cilvēces attīstību. Šī uzdevuma veikšanu garantē vienīgi neatkarīga nacionāla valsts, kuras likumdevēja vara izteic visas tautas intereses (nacionāla demokrātija)". LNS paredzēja, ka "1. Latvija atjaunojama bijušās teritorijas robežās. 2. Valsts absolūtai varai jāpieder latviešu tautai. 3. Valsts Satversmi izstrādā latviešu tautas vēlēti priekšstāvji". Tās nelegālajā darbībā bija iesaistīti ap 100 cilvēku, un Drošības policijas un SD latviešu politiskās nodaļas "Latviešu kartotēkas" 1942. gada decembra pārskatā tā bija nosaukta par tā brīža visapjomīgāko nelegālo organizāciju.

Ar laikrakstu vēstī patiesos okupācijas varas nodomus

Bez politiska rakstura sanāksmēm, informācijas un ieroču vākšanas LNS izplatīja proklamācijas un izdeva nelegālo laikrakstu "Tautas Balss". Kā videoliecībā Okupācijas muzejam norāda viena no redakcijas darbiniecēm Ieva Birgere (Lase), domubiedru pulkā radās vēlme rīkoties ar konkrētu mērķi: "Jāiedveš tiem cilvēkiem, lai viņi saprot un redz, ka no šitiem [nacistiem] mums arī nekāda labuma nebūs". Laikraksta pirmais numurs iznāca 1942. gada 15. februārī, un līdz tā paša gada 15. septembrim tika izplatīti vēl astoņi "Tautas Balss" numuri, vidēji 5–6 lappušu apjomā, vairāku simtu eksemplāru metienā. Sākot ar otro numuru, laikraksts iznāca ar devīzi "Par vienotu latviešu tautu, par nacionālu Latvijas valsti!" un uz atsevišķiem tā numuriem ir norādīta arī cena – 50 feniņi.

Laikraksta redakcijas grupu vadīja teoloģijas students Artūrs Kaminskis, viņam palīdzēja un tekstus uz matricām rakstīja Irēne Lejniece un Ieva Birgere, laikraksta slepenu izplatīšanu organizēja Valērijs Geidāns un Arnolds Bērziņš. Lai panāktu labāku "Tautas Balss" rakstu literāro kvalitāti, ar tiem pirms publicēšanas iepazīstināja arī profesorus Kārli Kundziņu un Jāni Endzelīnu. laikrakstu saņēma arī profesors Pauls Stradiņš. Grūtības sagādāja papīra trūkums, ko nelegāli ieguva Rīgas paraugtipogrāfijā un Centrālajā pastā. Laikraksta izplatīšana Rīgā un provincē notika, ievietojot to pasta kastītēs vai nododot konkrētiem cilvēkiem. Lai kavētu šī pagrīdes laikraksta iznākšanu, vācu drošības iestādes pat izdeva viltotu "Tautas Balss" 7. numuru, kas ārēji bija līdzīgs īstajiem avīzes numuriem, bet saturiski provocēja nesaskaņas latviešu sabiedrībā.

Laikraksts norādīja uz vācu "spiešanos uz Austrumiem" (Drang nach Osten), kolonizācijas draudiem un tautu apspiešanas politiku, uzsverot arī nacistu un komunistu režīmu līdzību. Tas informēja lasītājus par vācu okupācijas varas veiktajām latviešu apcietināšanām, nosodīja holokausta noziegumus un tālredzīgi atklāja nacistu plānus vainu par notikušo uzvelt vietējiem iedzīvotājiem. "Tautas Balss" kritizēja vācu okupācijas varas politiku propagandas, izglītības un kultūras jautājumos un protestēja pret Latvijas saimniecisko izlaupīšanu, negatīvi vērtējot latviešu iesaistīšanu Darba dienestā (Reichsarbeitsdienst) un vācu armijā.
Laikraksts atklāja latviešu pašpārvaldes "dekoratīvo" stāvokli un vērsās pret vietējo kolaboracionistu darbību, parādot latviešu tautas beztiesību un iesaistīšanu kopīgā cīņā bez kopīgiem pienākumiem. "Tautas Balss" uzsvēra latviešu nacionālās kultūras nozīmību kā priekšnoteikumu nacionālai un politiskai pastāvībai, un aicināja būt vienotiem un saglabāt ticību neatkarīgai Latvijai. Plašāku rezonansi sabiedrībā izraisīja laikrakstā publicētā informācija par Ostlandes dzelzceļa direkcijas direktora fon Balkes 1942. gada 20. februāra rīkojumu par miesas sodu piemērošanu vietējiem dzelzceļniekiem, kā arī ziņas par SS oficioza "Das Schwarze Korps" tā paša gada 20. augusta numurā ievietoto rakstu "Vai ģermanizēt ?", kas atklāja nacistu īstenos mērķus Baltijā.

Nacisti izvērš represijas pret LNS un "Tautas Balss" dalībniekiem

Vācu drošības iestādes pamazām nāca uz pēdām šiem pretošanās kustības dalībniekiem un arestēja lielāko daļu no apmēram 100 LNS un "Tautas Balss" biedriem. Pirmie aresti notika jau 1942. gada jūnijā, tomēr brīvībā palikušie nolēma turpināt laikraksta izdošanu. Lielākas apcietināšanas norisinājās 14. novembrī, kad arestēja arī visu "Tautas Balss" redakcijas grupu. Spilgtā atmiņā šis notikums palika V. Rutkam, kuru aizturēja viņa darba vietā – Rīgas pilsētas 6. policijas iecirknī, kur tajā brīdī atradās arī "Tautas Balss" 10. numura iespiešanai sagatavotās matricas: "Ap vienpadsmitiem no rīta dežūrējošais uzraugs izsauca mani no apspriedes. Gaitenī mani jau gaidīja SD virsnieks un SD vīrs [..] Jau uz Centrāltirgu iedams, biju savu mauzeri, atdrošinātu, iebāzis kabatā, un uz mirkli prātā pat iešāvās doma viņus abus nošaut. Bet tad atjautu – ja viņi ir jau apcietinājuši A. Čaupalu un A.Kaminski, un droši vien arī kādus citus, tad tie visi tiks tūliņ nobendēti, tādēļ atstāju pistoli kabatā. Uz ielas gaidīja automašīna ar šoferi". Vēlāk trīs dienu ilgās pratināšanās V. Rutks pārcieta necilvēciskas fiziskas mocības, četras reizes zaudējot samaņu. Viņam tomēr izdevās pārliecināt savus mocītājus, ka laikraksta matricas ir pēdējā brīdī sadedzinātas.
Reiha Drošības galvenās pārvaldes (Reichssicherheitshauptamt) 1943. gada 29. janvāra ziņu kopsavilkumā bija atzīmēts, ka "ārpus laikraksta izdevēju loka varēja atklāt vairākas latviešu nacionālās pretestības kustības grupas. Līdz šim notverto piecu grupu dibināšanas pirmsākumi meklējami vēl boļševiku laikos. [..] Kā svarīgāko uzdevumu visi dalībnieki izvirzīja latviešu tautas propagandistisko izglītošanu un tās morālo stiprināšanu. 1942. gada maija apcietināšanas, kurās tomēr neizdevās saņemt ciet organizācijas vadību, nekādi neietekmēja organizācijas aktīvo darbību. Ievērojamāka lejupslīde sekoja tikai augustā. Pašlaik apcietināti 50 nelegāli strādājošie LNS biedri. Par tālākajiem 40 arestiem ir pietiekami daudz materiāla". Turpretī Drošības policijas un SD komandieris Latvijā SS šturmbanfīrers Rūdolfs Lange tā paša gada 1. aprīlī konstatēja, ka ir pabeigta akcija pret LNS un "Tautas Balss" izdevējiem. Kopumā izdarīti 102 aresti. Apcietinājumā atrodas 73 personas, no kurām deviņas ir ar augstskolas izglītību, septiņi virsnieki, 19 instruktori, trīs palīgpolicijas dienestam piederīgie.

Lielākā daļa no apcietinātajiem LNS un "Tautas Balss" dalībniekiem nonāca ieslodzījumā Rīgas Centrālcietumā un Salaspils nometnē. Pateicoties kādam pazīstamam latviešu SD apsargam un darbu vadītājam, A. Čaupalu, A. Kaminski un vairākas sievietes Salaspilī nozīmēja dažādos rakstu darbos, bet 28 "nacionālistus" iekļāva 44. darba kolonnā. 1943. gadā Salaspils nometnē norisinājās arī kāda svinīga un vienlaikus ciniska ceremonija. Neskatoties uz atrašanos apcietinājumā, vācu drošības iestādes pieļāva ieslodzīto A. Čaupala un I. Lejnieces salaulāšanu, ko vadīja neviens cits kā pats Salaspils nometnes komandants SS oberšturmfīrers Kurts Krauze. Nesekmīgi bija Latviešu leģiona ģenerālinspektora Rūdolfa Bangerska un citu latviešu amatpersonu mēģinājumi atbrīvot no ieslodzījuma šos "latviešu nacionālistus", lai ieskaitītu viņus leģionā. Daudzus LNS un "Tautas Balss" biedrus no Salaspils 1943. gada beigās pārsūtīja uz koncentrācijas nometnēm Štuthofā, Dahavā un Mauthauzenē-Gusenē.

Pēc Otrā pasaules kara piedzīvo dažādus likteņus

Vismaz 13 LNS un "Tautas Balss" dalībnieki gāja bojā smagos dzīves un darba apstākļos dažādās Vācijas koncentrācijas nometnēs vai krita karā pēc viņu piespiedu iesaistīšanas Vācijas bruņoto spēku dažādās vienībās. V. Rutks pat divreiz pabija ieslodzījumā Dahavas koncentrācijas nometnē, vispirms kā vācu, bet pēc kara beigām kā amerikāņu ieslodzītais. Pirmoreiz tad, kad nacisti viņu tur aizsūtīja pēc atrašanās Salaspils un Štuthofas nometnēs. Otrreiz, kad V. Rutks nonāca amerikāņu gūstā pēc tam, kad vācieši viņu mobilizēja Vācijas gaisa spēku palīgdienestā Itālijā. Vairāki bijušie LNS un "Tautas Balss" dalībnieki pēc kara darbojās 1946. gadā Detmoldā, Rietumvācijā izveidotajā Latviešu pretestības kustības daībnieku apvienībā, bet vēlāk pārcēlās uz dzīvi ASV, Kanādā un citās valstīs.
Kaut arī LNS un "Tautas Balss" vērsās pret nacistu okupāciju, pret ko cīnījās arī Padomju Savienība, vismaz septiņi no šiem pretošanās kustības dalībniekiem pēc kara vēl bija spiesti vairākus gadus pavadīt padomju ieslodzījuma nometnēs. Viņu vidū bija arī I. Birgere (Lase), kura no 1942. gada 16. novembra līdz 1944. gada 1. jūnijam bija atradusies ieslodzījumā Rīgas Centrālcietumā un Salaspils nometnē, bet 1951. gada vasarā tika apcietināta kā "Franču grupas" dalībniece un līdz 1956. gada pavasarim atradās ieslodzījumā Intā, Komi APSR, Krievijā. Lai gan savos iesniegumos Baltijas Kara apgabala prokuroram Rīgā viņa uzsvēra, ka "tiesāt mani par piedalīšanos nelegālā latviešu nacionālistiskā organizācijā vācu okupācijas laikā padomju vara nevar, jo tajā laikā Latvijā nebija padomju iekārta un šīs organizācijas darbība bija vērsta pret vācu fašistiem un iekarotājiem, un bez tam es tiku no vācu drošības orgāniem arestēta un pavadīju cietumā 8 mēnešus un Salaspils koncentrācijas nometnē – 1 gadu. Un ja arī padomju tiesa to uzskata par noziegumu, tad tas ir izdarīts kara laikā un pakļaujas amnestijai", visi lūgumi mīkstināt piespriesto sodu tika noraidīti, norādot, ka līdzdalība LNS nevar tikt uzskatīta par vainu mīkstinošu apstākli.
Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas iegūst atzinību
Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 1990./1991. gadā Latvijā atkal satikās gan atsevišķi trimdā Rietumos nonākušie, gan vairāki padomju okupētajā Latvijā palikušie bijušie LNS un "Tautas Balss" biedri – A. Bērziņš, Ansis Ēlerts, A. Kaminskis, I. Lase un citi, kuriem tikai tagad bija iespēja publiski atcerēties savas kara gaitas. Nesekmīgi gan izrādījās mēģinājumi atrast laikraksta "Tautas Balss" pirmo numuru matricas, kas pirms pirmajiem arestiem 1942. gada jūnijā bija paslēptas kāda nama bēniņos Rīgā, Tēraudlietuves ielā 8.

Mūsdienās šiem nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem ir veltītas vairākas publikācijas un viņu piemiņa ir iemūžināta arī Salaspils memoriālā ekspozīcijā. Uz vairākiem no viņiem, vēl dzīviem esot, tika attiecināts Latvijas Republikas Saeimas 1996. gadā pieņemtais "Likums par nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu", bet no 2022. gada mēs varam šos cilvēkus atcerēties un valstiski godināt 17. martā, kas oficiāli noteikts par Nacionālās pretošanās kustības piemiņas dienu. Līdz ar to mēs izceļam vērtības, kas svarīgas arī šodien – tā ir brīvība un uzdrīkstēšanās par to cīnīties pat ļoti nelabvēlīgos okupācijas apstākļos, ziedojot sevi latviešu nācijas saglabāšanas un Latvijas valstiskās neatkarības nosargāšanas vārdā.
Pētniecības darbs par pretošanās kustību īstenots ar Latvijas Zinātnes padomes finansējumu, projekts "Neatkarības arheoloģija: jaunas pieejas nacionālajai pretestības vēsturei Latvijā", projekta nr. VPP-LETONIKA-2021/2-0003. Publikācijas tapšanu finansiāli atbalsta Kultūras ministrija. Par saturu atbild Latvijas Okupācijas muzeja biedrība.

]]> <![CDATA[Aviācija Latvijā]]> https://kubele.lv/forums/showthread.php?tid=807 Tue, 27 May 2025 12:51:43 +0000 LvSnor]]> https://kubele.lv/forums/showthread.php?tid=807 Par Āgenskalnu
ORMAŅU IELAS INCIDENTS
Par šo notikumu attāli biju dzirdējis jau sen, bet vienmēr to uzskatīju par pilsētas leģendu, jo ticamu ziņu nemaz nebija.
Par ko tad ir stāsts? Neticēsiet, bet atkal par katastrofu Āgenskalnā. Šoreiz par visdižcitīgāko un ievērojamāko tehnogēno katastrofu veidu, kāds vien iespējams - aviokatastrofu.
Vispār dažādi negadījumi ar lidojošām iekārtām tagadējās Latvijas teritorijā ir bijuši ļoti daudz, pat vairāk nekā var iedomāties. Celmlauža gods šeit pieder Tomam Johansonam, zviedru kalējam no Priekules, kurš 1670. gadā sameistaro nezināmas konstrukcijas spārnus un ar tiem, lecot no Priekules baznīcas torņa, pamanās nolidot apmēram divus kilometrus. Piezemēšanās ir ļoti veiksmīga, jo aerokalējs tikai salauž kāju, nevis izsit caurumu smadzeņpodā.
1910. gada 6. jūlijā notiek pirmais lidojums Latvijā ar lidmašīnu, kad pilots Teodors Meibaums ar Vācijā ražotu monoplānu 56 sekundes 8 metru augstumā lido virs Zolitūdes pļavām. Arī pirmā lidmašīnas avārija nebija ilgi jāgaida. Tā notiek 1913. gadā kad Imperiālās Krievijas flotes hidroplāns Sikorsky S-10, kas pacēlās Liepājā, zaudēja kontroli un 90 m no krasta iekrita Baltijas jūrā, noslīcinot pilotu Pjotru Vaksmutu, bet pasažieris guva smagus miesas bojājumus. Pēckara laikā Latvijā ir notikuši 79 aviācijas incidenti, sākot ar pilnīgi kurioziem līdz traģiskiem, kad gājuši bojā gan piloti, gan cilvēki uz zemes. Pie kurioziem var pieskaitīt 1945. gada 8. maija vakara situāciju, kad par uzvaru karā padzirdējuši krievu zaldāti pie Jelgavas sarīko pamatīgu šaudīšanu gaisā, kā rezultātā tie nogāž kādu savējo lidmašīnu, kurai gaisā tika norauts spārns. Traģiskākais ir 1967. gada 30. decembra Aeroflot reiss L-51 uz Liepāju, kad lidmašīna, absolūti analfabētiskas nosēšanās vadības dēļ, pie lidlauka ieurbās zemē, nositot 43 cilvēkus. Vēl ir bijuši ļoti daudz incidentu, par kuriem minēts, ka pilota liktenis nav zināms, bet ir pilnīgi skaidrs, ka tas gājis bojā. Gaisā jau nepalika. Vienkārši pēc šādas frāzes statistika labāk izskatījās.
Labi, esam aizlidojuši diezgan tālu, bet ar slaidu loku atgriežamies Āgenskalnā. Kas tad te notika pašā sešdesmito gadu sākumā. Gadiem runāja, ka lidmašīna vai helikopters nokritis kaut kur apvidū pie tirgus. Dažas runas minēja jau konkrētāku vietu, ka tas gāzies, skarot māju Ormaņu ielā 19, un tāpēc tai izveidojies kas kamieļa kuprim līdzīgs. Runāja, runāja, bet nebija detaļu un vienmēr tas bija nekonkrēti un vispārīgi, jo neviens pats neko īsti nebija redzējis. Viena tante teica...
Tomēr pēdējās nedēļas laikā esmu runājis ar diviem šī notikuma aculieciniekiem, kuriem neticēt man nav ne mazāko iemeslu, jo abus ļoti labi pazīstu. Mans ilggadējs kolēģis Latvijas televīzijā, TV Panorāmas režisors Andris Kuzmins, tolaik dzīvoja Nāras ielas pēdējā mājā pie parka malas. Viņš atceras, ka tas noticis 1960.gada rudenī vai 1961.gada pavasarī, jo kokiem nav bijis lapu. Tātad, tajā dienā viņš atradies mājas pagalmā un caur logu runājis ar kaimiņu puiku Oskaru, savu skolas biedru, un mēģinājis viņu pierunāt nākt ārā. Pēkšņi no Ormaņu ielas puses virs mājām parādījies helikopters. Tas nācis no Ernestīnes ielas puses, rotors praktiski vairs nav griezies un tas iekritis kaimiņu dārzos, ar rotora lāpstām sapostot Ormaņu ielas 23. ēkas bēniņu daļu, kas vēlāk aizlāpīta, bet defekta vieta vienmēr bijusi labi redzama. Jāatzīmē, ka tagad abas ēkas ir nojauktas un to vietā atrodas pilnīgi citi, bet līdzīga apjoma nami. Pats lidaparāta korpus tā kā iekāries lāpstās, kas ieķērušās māju sienās. Astes daļa tam nolūzusi un rēgojusies spraugā starp ēkām. No mašīnas sākusi sūkties ārā degviela, kas vēlāk straumītē tecēja lejup pa nogāzi uz Meteora parku. Tad no lidaparāta izkārpījies pilots, kas ar roku turējis žokli, tas bijis salauzts vai izmežģīts, bet nekādi asiņu plūdi nav bijuši. Nekādu citu ievainojumu tam nav bijis, jo visu laiku staigājis. To visu Andris redzējis savām acīm un bez šķēršļiem, jo pārlecot dažām sētām nonācis pašā notikumu epicentrā. Nekā īpaši vairāk nav bijis. Ļoti ātri parādījušies miliči un armijnieki, aizstumjot visus interesentus prom.
Otrs liecinieks ir Ērika Oša, kura dzīvoja nedaudz ieslīpi no notikuma vietas. Viņa tobrīd atradusies dzīvokļa virtuvē kopā ar mazo māsu un mammu pie galda. Ērika, kura tolaik bija pirmo klašu skolniece, pēkšņi pa virtuves logu ierauga, ka mājai virsū gāžas helikopters. Tieši tā - gāžas virsū. Viņa stipri sabijusies, bet kad atguvās pa dzīvokļa otras puses logu vērojusi uz ielas notiekošo. Te ir vienīgā disonanse liecībās, jo Ērika apgalvo, ka redzējusi avarējušo helikopteru no sava loga pa spraugu starp 21. un 23. ēku, bet Andris noteikti apgalvo, ka tas atradies starp 23. un 25. namu, kur savukārt atkal Ērika to nevarētu redzēt. Tomēr 17 metru garais korpuss varēja radīt visādas optiskas variācijas. Vēl viņa atceras ka pie 21. nama piebraukusi kāda ļoti liela vieglā automašīna, Čaika vai ZIM, kādas tolaik bija augstāko valsts ierēdņu rīcībā un no tās izkāpis cilvēks mētelī un kopā ar citiem iegājuši dārzā pa spraugu starp pretējās ielas puses mājām 21. un 23,vkur bijis redzams avarējušais helikopters, kas atradies dārzā. Civilpersonas bija no notikuma vietas izolētas, iela slēgta un sāka sabraukt dažāda izmēra auto helikoptera evakuācijai. Gan Ērika , gan Andris atzīmē, ka nākošajā dienā vairs pilnīgi nekas nav liecinājis par nupat notikušo. Ir vēl zināmas vismaz divas personas, kas redzējušas katastrofas brīdi, tomēr pa lielāku gabalu un detaļas vairs neatceras.
Tātad, kas tur īsti notika. Notikuma laiks pēc faktu salīdzināšanas varēja būt 1961. gada pavasaris, visticamāk aprīlis. Tas noticis pēcpusdienā, bet tā kā mēs toreiz dzīvojām ne savas joslas laika zonā, tad vakari aprīlī bija jau gari. Visticamāk, ka avārijas piezemēšanos veica armijas helikopters Mi1 vai Mi 4 un tikai apbrīnojami laimīgā kārtā iztika bez eksplozijas, apkārtējo māju ugunsgrēkiem un upuriem uz zemes. Tobrīd tie bija vienīgie helikopteri armijas rīcībā, jo šādu lidojošu mašīnu ēra bija tkai sākusies. Mi1 bija Mihaila Miļa konstruktoru birojā daudzus gadus perēts modelis un, neskatoties uz vairākām prototipu avārijām, to sērijveidā sāka ražot 1954. gadā. Tā garums bija 12 metri un rotora diametrs 14 metru. Otru modeli Mi4, kā armijas transporta helikopteru, sāka ražot 1953. gadā un tas bija gandrīz 17 metru garš un rotora diametrs bija 21 metrs. Tas tikai tīrās nejaušības pēc stipri atgādināja 1950.gada Sikorsky H-19 Chickasaw , gan detaļu dizainā, gan kopējās līnijās un dzinēja novatoriskajā izkārtojumā. Kā atceras Andris, nokritušais helikopters izkatījās pēc gurķa ar asti, kāds izskatās Mi 1, jo otrs izskatījās pēc ķirbja, kurā iesprausts propellers. To, ka “čopers” drīz nokritīs, pilots laikam saprata jau ātrāk un visticamāk paspēja sazināties ar lidojuma kontrolieriem un prognozēt krišanas vietu. Tas arī izskaidro ātro milicijas un armijnieku parādīšanos. Iespējams, ka pilots bija plānojis nosēsties Meteora parkā, tikai padomju tehnika neatbalstīja šo ieceri. Ātrā dienestu ierašanās arī novērsa daudzu aculiecinieku esamību, slēdzot ielu un attīrot perimetru no ziķārīgajiem. Notikums gadu desmitiem palika baumu līmenī, jo tas notika darba laikā un pārmērīgi daudz liecinieku nemaz nebija. Piemēram, otrā Āgenskalna galā, pie Švarcmuižas sakņu dārziem, kur tolaik dzīvoju es, par tādu notikumu manā klātbūtnē neviens neizpaudās. To neminēja arī statistikā, jo failā, kur uzskaitīti visi ar aviāciju saistīti negadījumi, pat ļoti sīki, Latvijas teritorijā kopš 1913.gada, datu par šo notikumu nav.
Kopš notikušā ir pagājuši vairāk nekā sešdesmit gadi, tas apaudzis ar krietnu neticamības garozu un izklausās pēc margināļu stāstiem pie glāzītes. Arī dzīvu liecinieku ir ārkārtīgi maz un tas vēl vaiāk izklausijāsās pēc lokālas sāgas līdz pagājušajai svētdienai, kad atkal uzpeldēja šis notikums. Šoreiz nolēmu to izpētīt un ar lielu pārsteigumu atklāju, ka pēdējos 22 gadus es dzīvoju tieši blakus avārijas vietai. Tas nokrita apmēram 20 metru no mana pagalma stūrī esošā bērnu spēļu laukumiņa, kaimiņu mājas teritorijā. Paradoksāli, cik gadiem bija jāpaiet, lai es beigās noticētu stāsta patiesumam un sāktu to izmeklēt. Ir tikai aculiecinieku atmiņas, bet oficiālā līmenī tas vienmēr paliks armijas aviācijas arhīva kabineta pagaldē, kastē ar nosaukumu “Nav ar ko lielīties”...
https://www.facebook.com/permalink.php?s...4673964146]]> Par Āgenskalnu
ORMAŅU IELAS INCIDENTS
Par šo notikumu attāli biju dzirdējis jau sen, bet vienmēr to uzskatīju par pilsētas leģendu, jo ticamu ziņu nemaz nebija.
Par ko tad ir stāsts? Neticēsiet, bet atkal par katastrofu Āgenskalnā. Šoreiz par visdižcitīgāko un ievērojamāko tehnogēno katastrofu veidu, kāds vien iespējams - aviokatastrofu.
Vispār dažādi negadījumi ar lidojošām iekārtām tagadējās Latvijas teritorijā ir bijuši ļoti daudz, pat vairāk nekā var iedomāties. Celmlauža gods šeit pieder Tomam Johansonam, zviedru kalējam no Priekules, kurš 1670. gadā sameistaro nezināmas konstrukcijas spārnus un ar tiem, lecot no Priekules baznīcas torņa, pamanās nolidot apmēram divus kilometrus. Piezemēšanās ir ļoti veiksmīga, jo aerokalējs tikai salauž kāju, nevis izsit caurumu smadzeņpodā.
1910. gada 6. jūlijā notiek pirmais lidojums Latvijā ar lidmašīnu, kad pilots Teodors Meibaums ar Vācijā ražotu monoplānu 56 sekundes 8 metru augstumā lido virs Zolitūdes pļavām. Arī pirmā lidmašīnas avārija nebija ilgi jāgaida. Tā notiek 1913. gadā kad Imperiālās Krievijas flotes hidroplāns Sikorsky S-10, kas pacēlās Liepājā, zaudēja kontroli un 90 m no krasta iekrita Baltijas jūrā, noslīcinot pilotu Pjotru Vaksmutu, bet pasažieris guva smagus miesas bojājumus. Pēckara laikā Latvijā ir notikuši 79 aviācijas incidenti, sākot ar pilnīgi kurioziem līdz traģiskiem, kad gājuši bojā gan piloti, gan cilvēki uz zemes. Pie kurioziem var pieskaitīt 1945. gada 8. maija vakara situāciju, kad par uzvaru karā padzirdējuši krievu zaldāti pie Jelgavas sarīko pamatīgu šaudīšanu gaisā, kā rezultātā tie nogāž kādu savējo lidmašīnu, kurai gaisā tika norauts spārns. Traģiskākais ir 1967. gada 30. decembra Aeroflot reiss L-51 uz Liepāju, kad lidmašīna, absolūti analfabētiskas nosēšanās vadības dēļ, pie lidlauka ieurbās zemē, nositot 43 cilvēkus. Vēl ir bijuši ļoti daudz incidentu, par kuriem minēts, ka pilota liktenis nav zināms, bet ir pilnīgi skaidrs, ka tas gājis bojā. Gaisā jau nepalika. Vienkārši pēc šādas frāzes statistika labāk izskatījās.
Labi, esam aizlidojuši diezgan tālu, bet ar slaidu loku atgriežamies Āgenskalnā. Kas tad te notika pašā sešdesmito gadu sākumā. Gadiem runāja, ka lidmašīna vai helikopters nokritis kaut kur apvidū pie tirgus. Dažas runas minēja jau konkrētāku vietu, ka tas gāzies, skarot māju Ormaņu ielā 19, un tāpēc tai izveidojies kas kamieļa kuprim līdzīgs. Runāja, runāja, bet nebija detaļu un vienmēr tas bija nekonkrēti un vispārīgi, jo neviens pats neko īsti nebija redzējis. Viena tante teica...
Tomēr pēdējās nedēļas laikā esmu runājis ar diviem šī notikuma aculieciniekiem, kuriem neticēt man nav ne mazāko iemeslu, jo abus ļoti labi pazīstu. Mans ilggadējs kolēģis Latvijas televīzijā, TV Panorāmas režisors Andris Kuzmins, tolaik dzīvoja Nāras ielas pēdējā mājā pie parka malas. Viņš atceras, ka tas noticis 1960.gada rudenī vai 1961.gada pavasarī, jo kokiem nav bijis lapu. Tātad, tajā dienā viņš atradies mājas pagalmā un caur logu runājis ar kaimiņu puiku Oskaru, savu skolas biedru, un mēģinājis viņu pierunāt nākt ārā. Pēkšņi no Ormaņu ielas puses virs mājām parādījies helikopters. Tas nācis no Ernestīnes ielas puses, rotors praktiski vairs nav griezies un tas iekritis kaimiņu dārzos, ar rotora lāpstām sapostot Ormaņu ielas 23. ēkas bēniņu daļu, kas vēlāk aizlāpīta, bet defekta vieta vienmēr bijusi labi redzama. Jāatzīmē, ka tagad abas ēkas ir nojauktas un to vietā atrodas pilnīgi citi, bet līdzīga apjoma nami. Pats lidaparāta korpus tā kā iekāries lāpstās, kas ieķērušās māju sienās. Astes daļa tam nolūzusi un rēgojusies spraugā starp ēkām. No mašīnas sākusi sūkties ārā degviela, kas vēlāk straumītē tecēja lejup pa nogāzi uz Meteora parku. Tad no lidaparāta izkārpījies pilots, kas ar roku turējis žokli, tas bijis salauzts vai izmežģīts, bet nekādi asiņu plūdi nav bijuši. Nekādu citu ievainojumu tam nav bijis, jo visu laiku staigājis. To visu Andris redzējis savām acīm un bez šķēršļiem, jo pārlecot dažām sētām nonācis pašā notikumu epicentrā. Nekā īpaši vairāk nav bijis. Ļoti ātri parādījušies miliči un armijnieki, aizstumjot visus interesentus prom.
Otrs liecinieks ir Ērika Oša, kura dzīvoja nedaudz ieslīpi no notikuma vietas. Viņa tobrīd atradusies dzīvokļa virtuvē kopā ar mazo māsu un mammu pie galda. Ērika, kura tolaik bija pirmo klašu skolniece, pēkšņi pa virtuves logu ierauga, ka mājai virsū gāžas helikopters. Tieši tā - gāžas virsū. Viņa stipri sabijusies, bet kad atguvās pa dzīvokļa otras puses logu vērojusi uz ielas notiekošo. Te ir vienīgā disonanse liecībās, jo Ērika apgalvo, ka redzējusi avarējušo helikopteru no sava loga pa spraugu starp 21. un 23. ēku, bet Andris noteikti apgalvo, ka tas atradies starp 23. un 25. namu, kur savukārt atkal Ērika to nevarētu redzēt. Tomēr 17 metru garais korpuss varēja radīt visādas optiskas variācijas. Vēl viņa atceras ka pie 21. nama piebraukusi kāda ļoti liela vieglā automašīna, Čaika vai ZIM, kādas tolaik bija augstāko valsts ierēdņu rīcībā un no tās izkāpis cilvēks mētelī un kopā ar citiem iegājuši dārzā pa spraugu starp pretējās ielas puses mājām 21. un 23,vkur bijis redzams avarējušais helikopters, kas atradies dārzā. Civilpersonas bija no notikuma vietas izolētas, iela slēgta un sāka sabraukt dažāda izmēra auto helikoptera evakuācijai. Gan Ērika , gan Andris atzīmē, ka nākošajā dienā vairs pilnīgi nekas nav liecinājis par nupat notikušo. Ir vēl zināmas vismaz divas personas, kas redzējušas katastrofas brīdi, tomēr pa lielāku gabalu un detaļas vairs neatceras.
Tātad, kas tur īsti notika. Notikuma laiks pēc faktu salīdzināšanas varēja būt 1961. gada pavasaris, visticamāk aprīlis. Tas noticis pēcpusdienā, bet tā kā mēs toreiz dzīvojām ne savas joslas laika zonā, tad vakari aprīlī bija jau gari. Visticamāk, ka avārijas piezemēšanos veica armijas helikopters Mi1 vai Mi 4 un tikai apbrīnojami laimīgā kārtā iztika bez eksplozijas, apkārtējo māju ugunsgrēkiem un upuriem uz zemes. Tobrīd tie bija vienīgie helikopteri armijas rīcībā, jo šādu lidojošu mašīnu ēra bija tkai sākusies. Mi1 bija Mihaila Miļa konstruktoru birojā daudzus gadus perēts modelis un, neskatoties uz vairākām prototipu avārijām, to sērijveidā sāka ražot 1954. gadā. Tā garums bija 12 metri un rotora diametrs 14 metru. Otru modeli Mi4, kā armijas transporta helikopteru, sāka ražot 1953. gadā un tas bija gandrīz 17 metru garš un rotora diametrs bija 21 metrs. Tas tikai tīrās nejaušības pēc stipri atgādināja 1950.gada Sikorsky H-19 Chickasaw , gan detaļu dizainā, gan kopējās līnijās un dzinēja novatoriskajā izkārtojumā. Kā atceras Andris, nokritušais helikopters izkatījās pēc gurķa ar asti, kāds izskatās Mi 1, jo otrs izskatījās pēc ķirbja, kurā iesprausts propellers. To, ka “čopers” drīz nokritīs, pilots laikam saprata jau ātrāk un visticamāk paspēja sazināties ar lidojuma kontrolieriem un prognozēt krišanas vietu. Tas arī izskaidro ātro milicijas un armijnieku parādīšanos. Iespējams, ka pilots bija plānojis nosēsties Meteora parkā, tikai padomju tehnika neatbalstīja šo ieceri. Ātrā dienestu ierašanās arī novērsa daudzu aculiecinieku esamību, slēdzot ielu un attīrot perimetru no ziķārīgajiem. Notikums gadu desmitiem palika baumu līmenī, jo tas notika darba laikā un pārmērīgi daudz liecinieku nemaz nebija. Piemēram, otrā Āgenskalna galā, pie Švarcmuižas sakņu dārziem, kur tolaik dzīvoju es, par tādu notikumu manā klātbūtnē neviens neizpaudās. To neminēja arī statistikā, jo failā, kur uzskaitīti visi ar aviāciju saistīti negadījumi, pat ļoti sīki, Latvijas teritorijā kopš 1913.gada, datu par šo notikumu nav.
Kopš notikušā ir pagājuši vairāk nekā sešdesmit gadi, tas apaudzis ar krietnu neticamības garozu un izklausās pēc margināļu stāstiem pie glāzītes. Arī dzīvu liecinieku ir ārkārtīgi maz un tas vēl vaiāk izklausijāsās pēc lokālas sāgas līdz pagājušajai svētdienai, kad atkal uzpeldēja šis notikums. Šoreiz nolēmu to izpētīt un ar lielu pārsteigumu atklāju, ka pēdējos 22 gadus es dzīvoju tieši blakus avārijas vietai. Tas nokrita apmēram 20 metru no mana pagalma stūrī esošā bērnu spēļu laukumiņa, kaimiņu mājas teritorijā. Paradoksāli, cik gadiem bija jāpaiet, lai es beigās noticētu stāsta patiesumam un sāktu to izmeklēt. Ir tikai aculiecinieku atmiņas, bet oficiālā līmenī tas vienmēr paliks armijas aviācijas arhīva kabineta pagaldē, kastē ar nosaukumu “Nav ar ko lielīties”...
https://www.facebook.com/permalink.php?s...4673964146]]> <![CDATA[Herberts Cukurs [1900-1965]]]> https://kubele.lv/forums/showthread.php?tid=786 Tue, 22 Apr 2025 23:43:58 +0000 LvSnor]]> https://kubele.lv/forums/showthread.php?tid=786 Tāpat lietā nav noskaidrota neviena cita dzīva persona, par kuras darbībām saistībā ar tās iespējamo dalību kādā no ebreju tautības civiliedzīvotāju masveida iznīcināšanas akcijām Latvijā Otrā pasaules kara laikā, būtu pamats un nepieciešamība veikt turpmāku izmeklēšanu atbilstoši likumā noteiktajam tiesiskajam regulējumam. Ločmeļa lēmumu var desmit dienu laikā pārsūdzēt virsprokuroram. Prokurors Ločmelis iesaistītajām pusēm savu lēmumu nosūtīja īsi pirms Lieldienām.

Iespējamā cietušā pārstāvji gatavi lēmumu pārsūdzēt

Viena no potenciāli cietušā pārstāvjiem, jurists Davids Lipkins apliecināja, ka prokurora lēmums tiks pārsūdzēts. Viņš prokurora lēmumu vērtēja kā nepamatotu, līdz ar to prettiesisku un atceļamu. Lipkins kritizēja prokuratūru, kura esot selektīvi izvēlējusies vienus faktus, proti, pašus Cukura savulaik sniegtos paskaidrojumus Brazīlijas tiesībsargājošām iestādēm.
Šie paskaidrojumi esot vērtējami kritiski, turklāt prokuratūra daudz laika un enerģijas veltījusi šo paskaidrojumu analīzei un izcelsmei, kas esot acīmredzot nepamatoti.
Tāpat Lipkins vērsa uzmanību, ka iepriekš noraidīts liels skaits liecinieku liecību, no kurām daudzas ir bijušas konkrētas liecības. Jurists argumentēja, ka savulaik arī atzīts, ka personas piedalīšanās tādos grupējumos kā Arāja komanda pati par sevi ir pretlikumīga, turklāt Arāja komandas vienīgā funkcija bija ebreju iznīcināšana.

Cukura darbība bija saistīta ar "Arāja komandu"

Pirms vairākiem gadiem Ģenerālprokuratūras sāktajā pārbaudē tika konstatēts, ka Otrā pasaules kara laikā Cukura darbība ir bijusi saistīta ar tā saucamo "Arāja komandu". Sākotnēji sāktajā kriminālprocesā pierādīts, ka Cukurs 1941.gada 14.jūlijā virsnieka pakāpē sācis dienestu "Arāja komandā". Sākotnēji Cukurs bijis Arāja palīgs, bet vēlāk - atbildīgais par dienesta automašīnu ekspluatāciju un remontiem, bruņojuma uzglabāšanu, tās tehnisko apkopi un izsniegšanu.

Izmeklēšanas gaitā plaša informācija iegūta, veicot pārbaudi Latvijas Republikas arhīvos, izpētot simtiem bijušās LPSR Valsts Drošības komitejas (VDK) arhīva krimināllietu, tajā skaitā krimināllietu Arāja apsūdzībā, arhīvu fonda "LPSR Ārkārtējā komisija" materiālus, pārbaudot krimināllietu materiālus, kuros bijusī LPSR VDK apkopojusi "Arāja komandas" dalībnieku liecības, kā arī Hamburgas apgabaltiesas materiālus Arāja lietas iztiesāšanā.
Tāpat tika nosūtīti tiesiskās palīdzības lūgumi Krievijai, Brazīlijai, Hamburgas apgabaltiesai, kā arī analizēti Simona Vīzentāla centra atsūtītie materiāli, masu medijos pieejamā informācija, Cukura radinieku atsūtītā informācija un cita veida informācija. Saņemtā informācija no ārvalstīm, tostarp Krievijas, jau iepriekš nav bijusi pietiekama, lai varētu apstiprināt vai noliegt faktu par Cukura līdzdalību ebreju tautības civiliedzīvotāju iznīcināšanā.

Cukurs dzimis 1900.gadā Liepājā, miris 1965.gadā Urugvajā, Montevideo.
https://lv.wikipedia.org/wiki/Herberts_Cukurs
https://jauns.lv/raksts/zinas/650898-gen...u-genocida]]> Tāpat lietā nav noskaidrota neviena cita dzīva persona, par kuras darbībām saistībā ar tās iespējamo dalību kādā no ebreju tautības civiliedzīvotāju masveida iznīcināšanas akcijām Latvijā Otrā pasaules kara laikā, būtu pamats un nepieciešamība veikt turpmāku izmeklēšanu atbilstoši likumā noteiktajam tiesiskajam regulējumam. Ločmeļa lēmumu var desmit dienu laikā pārsūdzēt virsprokuroram. Prokurors Ločmelis iesaistītajām pusēm savu lēmumu nosūtīja īsi pirms Lieldienām.

Iespējamā cietušā pārstāvji gatavi lēmumu pārsūdzēt

Viena no potenciāli cietušā pārstāvjiem, jurists Davids Lipkins apliecināja, ka prokurora lēmums tiks pārsūdzēts. Viņš prokurora lēmumu vērtēja kā nepamatotu, līdz ar to prettiesisku un atceļamu. Lipkins kritizēja prokuratūru, kura esot selektīvi izvēlējusies vienus faktus, proti, pašus Cukura savulaik sniegtos paskaidrojumus Brazīlijas tiesībsargājošām iestādēm.
Šie paskaidrojumi esot vērtējami kritiski, turklāt prokuratūra daudz laika un enerģijas veltījusi šo paskaidrojumu analīzei un izcelsmei, kas esot acīmredzot nepamatoti.
Tāpat Lipkins vērsa uzmanību, ka iepriekš noraidīts liels skaits liecinieku liecību, no kurām daudzas ir bijušas konkrētas liecības. Jurists argumentēja, ka savulaik arī atzīts, ka personas piedalīšanās tādos grupējumos kā Arāja komanda pati par sevi ir pretlikumīga, turklāt Arāja komandas vienīgā funkcija bija ebreju iznīcināšana.

Cukura darbība bija saistīta ar "Arāja komandu"

Pirms vairākiem gadiem Ģenerālprokuratūras sāktajā pārbaudē tika konstatēts, ka Otrā pasaules kara laikā Cukura darbība ir bijusi saistīta ar tā saucamo "Arāja komandu". Sākotnēji sāktajā kriminālprocesā pierādīts, ka Cukurs 1941.gada 14.jūlijā virsnieka pakāpē sācis dienestu "Arāja komandā". Sākotnēji Cukurs bijis Arāja palīgs, bet vēlāk - atbildīgais par dienesta automašīnu ekspluatāciju un remontiem, bruņojuma uzglabāšanu, tās tehnisko apkopi un izsniegšanu.

Izmeklēšanas gaitā plaša informācija iegūta, veicot pārbaudi Latvijas Republikas arhīvos, izpētot simtiem bijušās LPSR Valsts Drošības komitejas (VDK) arhīva krimināllietu, tajā skaitā krimināllietu Arāja apsūdzībā, arhīvu fonda "LPSR Ārkārtējā komisija" materiālus, pārbaudot krimināllietu materiālus, kuros bijusī LPSR VDK apkopojusi "Arāja komandas" dalībnieku liecības, kā arī Hamburgas apgabaltiesas materiālus Arāja lietas iztiesāšanā.
Tāpat tika nosūtīti tiesiskās palīdzības lūgumi Krievijai, Brazīlijai, Hamburgas apgabaltiesai, kā arī analizēti Simona Vīzentāla centra atsūtītie materiāli, masu medijos pieejamā informācija, Cukura radinieku atsūtītā informācija un cita veida informācija. Saņemtā informācija no ārvalstīm, tostarp Krievijas, jau iepriekš nav bijusi pietiekama, lai varētu apstiprināt vai noliegt faktu par Cukura līdzdalību ebreju tautības civiliedzīvotāju iznīcināšanā.

Cukurs dzimis 1900.gadā Liepājā, miris 1965.gadā Urugvajā, Montevideo.
https://lv.wikipedia.org/wiki/Herberts_Cukurs
https://jauns.lv/raksts/zinas/650898-gen...u-genocida]]> <![CDATA[Padomju izsūtījumi 1941 1945]]> https://kubele.lv/forums/showthread.php?tid=752 Tue, 25 Mar 2025 10:21:36 +0000 LvSnor]]> https://kubele.lv/forums/showthread.php?tid=752 Šodien, 11:24
Literatūra
Autori: Baiba Kušķe (Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondente)

25. martā pieminam deportāciju upurus, tādēļ raidījumā "Labrīt" apskatītās grāmatas izvēle šoreiz ir nopietna un skarba – vēsturnieces Ineses Dreimanes darbs "Pēc mums vēl ilgi zeme skums". Tās pamatā pētījums par kādu arī ļoti traģisku mūsu vēstures lappusi – Latvijas iedzīvotāju beztiesas nogalināšanu Rīgas Centrālcietumā 1941. gadā no 27. līdz 29. jūnijam. Grāmata tapusi ļoti rūpīgā izpētes darbā 10 gadu garumā.
Tautas mutē iegājies, ka Latvijā pirmo PSRS okupācijas gadu mēdzam dēvēt par "Baigo gadu", tā raksturojot režīma baisās ļaundarības. Un šis gads patiešām tāds arī bija, tas ietver gan 1941. gada 14. jūnija deportācijas, gan brutālo slaktiņu, kad jūnija beigās Rīgas Centrālcietumā bez tiesas tika nogalināti 99 Latvijas iedzīvotāji. Padomju laikā to, protams, nedrīkstēja publiski pieminēt, bet tautas mutē klīda šausminoši nostāsti par Centrālcietumā notikušo, gadu gaitā arvien vairāk apaugot arī izdomājumiem un pārspīlējumiem.
Pēc neatkarības atgūšanas par to ticis daudz runāts, bet tomēr vienīgais zinātniskais pētījums par šiem notikumiem ir šogad klajā nākusī Ineses Dreimanes grāmata, balstīta faktos gan par bojāgājušo personībām, gan arestu iemesliem un cilvēku nogalināšanas apstākļiem.
Grāmatā atspoguļota arī nogalināto ekshumēšana un identificēšana, kas norisinājās dažādos laika periodos, sniegtas arī ziņas par izdzīvojušo likteņiem.
Grāmatas ievadā autore atzīst, ka darbs nebija vienkāršs, jo informācija bija ļoti fragmentāra un izkliedēta. Tā bija burtiskā nozīmē jāmeklē visur un visos iespējamos veidos. Līdzās arhīvu un preses materiāliem tās bija arī sarunas un sarakstes ar bojāgājušo cilvēku tuviniekiem.
Kas tad bija šie arestētie un Centrālcietumā nogalinātie cilvēki? Kad sākās karš starp Padomju Savienību un Vāciju, okupācijas varas mainījās, aresti visā Latvijas teritorijā notika nepārtraukti. Lai kādu iedzīvotāju arestētu, nemaz nevajadzēja daudz, pietika inkriminēt, ka viņš, piemēram, nepakļaujas karastāvokļa likumiem vai ir naidīgi noskaņots pret padomju varu, lai viņu jau ieskaitītu sociāli bīstama pretpadomju elementa kategorijā. Grāmatā varam konkrēti uzzināt, par ko apsūdzēja šos cilvēkus, kas pēc 22. jūnija nonāca Centrālcietumā, un par ko 99 no viņiem pēc dažām dienām tika nogalināti.
Pamats, lai čekas darbinieki to izdarītu, bija divi šajās dienās izdoti dokumenti. Viens no tiem jau daudzkārt apspriestais "Šustina saraksts" ar vairāk nekā 70 personu vārdiem, kas beidzas ar teikumu: "Sociālās bīstamības dēļ visus nošaut", un ko parakstījis LPSR čekas priekšnieks Semjons Šustins.
Otrs – "Vēvera saraksts", par kura eksistenci nevienam nebija nojausmas līdz pat 2014. gadam, bet kas ir tikpat nozīmīgs kā Šustina saraksts un apstiprina vēl 32 cilvēku aresta gadījumus, to parakstījis čekas izmeklēšanas daļas priekšnieks Jānis Vēvers.
Smagākā un traģiskākā ir pētījuma daļa, kurā aprakstīts asiņainais un brutālais nogalināšanas process. Nošaušana notika attālākajā cietuma daļā, nogalinātos apraka divās bedrēs. Bet to plašāk neiztirzāšu, vien piebildīšu, ka veids, kā nošauts absolūtais vairākums cilvēku, liek domāt, ka slepkava pamatā varēja būt viens cilvēks un grāmatā ir minēts arī viņa vārds. Ne mazāk skarba ir nodaļa par ekshumāciju, kas sākās 4. jūlijā, kam dienu vēlāk sekoja atpazīšana, kad tuvinieki nāca atpazīt savus tuvos cilvēkus, pēc tam arī nogalinātie tika apbedīti.
Bet vēsturniece atsevišķu nodaļu veltījusi arī mītiem par Rīgas Centrālcietumu, proti, kāpēc sabiedrībā iesakņojās stāsti par tik šausminošām apcietināto spīdzināšanām un sakropļošanu – par izrautām acīm, novilktu ādu un tā tālāk? Kādēļ bija tik ļoti nepieciešams piedzejot nogalinātajiem vēl papildus ciešanas, ja viņu liktenis – nogalināšana bez tiesas un pat reāla iemesla – pats par sevi ir traģēdija?
Inese Dreimane par to ir neizpratnē, uzskatot, ka tā ir necieņa pret traģiski bojā gājušajiem. Un grāmatā cenšas kliedēt šos mītus.
Latvijas Nacionālajā bibliotēkā notika grāmatas atvēršanas pasākums, kurā autore atklāja izpētes procesa gaitu. Piemēram, pastāstīja savu pieredzi, tiekoties ar nogalināto tuviniekiem. Viena no tām bija Kārļa Cīruļa mazmeita, kura pastāstīja, ka viņas vecāmāte bijusi uz atpazīšanu, bet savu vīru tā arī nav atpazinusi. Kaut arī viņa vārds patiešām ir
"Vēvera sarakstā". Vēsturniece domā, ka tas ir pat ļoti saprotami, ka tā varēja notikt, jo redzētais, kad nogalinātie tika atrakti, bija tik briesmīgs, ka cilvēkam to pieņemt bija nepanesami.
Pēc kāda laika Cīruļa mazmeita atkal sazinājās ar vēsturnieci, jo bija atklājusi kādu zīmīgu detaļu. Proti, vienā no ekshumācijas protokoliem ļoti smalki bija aprakstīts, kas katram cilvēkam bijis mugurā, un par vienu teikts, ka viņam kājās bijušas mājās pašaustas garās apakšbikses.
Tieši tādu pašu pašaustas veļas komplektu mazmeita bija atradusi mājās, noglabātu vēl no tiem laikiem. Vecāmāte to bija rūpīgi iepakojusi, acīmredzot, ar domu, ka tad, kad vīrs nāks mājās, viņam vajadzēs tīras drēbes. Tas ir tikai viens no stāstiem, bet autore satikusies ar daudziem cilvēkiem, un, lai gan ar cilvēku atmiņām pētniekam jābūt ļoti uzmanīgam, jo tās ir nestabilas, līdzās dokumentiem tās var kļūt par vērtīgu papildinājumu kopējai informācijas ainai.
Kā atzīst autore – šis pētījums ir, Knuta Skujenieka vārdiem runājot, tā asinsnasta, ko pagātne uzlika viņas pleciem. Viņa nesa to pēc labākās sirdsapziņas un pa ceļam nenometa, vienīgi brīžiem nācās apstāties un atvilkt elpu. Un tagad tā ir nolikta lasītāju priekšā.
https://www.lsm.lv/raksts/kultura/litera...s.a592855/]]> Šodien, 11:24
Literatūra
Autori: Baiba Kušķe (Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondente)

25. martā pieminam deportāciju upurus, tādēļ raidījumā "Labrīt" apskatītās grāmatas izvēle šoreiz ir nopietna un skarba – vēsturnieces Ineses Dreimanes darbs "Pēc mums vēl ilgi zeme skums". Tās pamatā pētījums par kādu arī ļoti traģisku mūsu vēstures lappusi – Latvijas iedzīvotāju beztiesas nogalināšanu Rīgas Centrālcietumā 1941. gadā no 27. līdz 29. jūnijam. Grāmata tapusi ļoti rūpīgā izpētes darbā 10 gadu garumā.
Tautas mutē iegājies, ka Latvijā pirmo PSRS okupācijas gadu mēdzam dēvēt par "Baigo gadu", tā raksturojot režīma baisās ļaundarības. Un šis gads patiešām tāds arī bija, tas ietver gan 1941. gada 14. jūnija deportācijas, gan brutālo slaktiņu, kad jūnija beigās Rīgas Centrālcietumā bez tiesas tika nogalināti 99 Latvijas iedzīvotāji. Padomju laikā to, protams, nedrīkstēja publiski pieminēt, bet tautas mutē klīda šausminoši nostāsti par Centrālcietumā notikušo, gadu gaitā arvien vairāk apaugot arī izdomājumiem un pārspīlējumiem.
Pēc neatkarības atgūšanas par to ticis daudz runāts, bet tomēr vienīgais zinātniskais pētījums par šiem notikumiem ir šogad klajā nākusī Ineses Dreimanes grāmata, balstīta faktos gan par bojāgājušo personībām, gan arestu iemesliem un cilvēku nogalināšanas apstākļiem.
Grāmatā atspoguļota arī nogalināto ekshumēšana un identificēšana, kas norisinājās dažādos laika periodos, sniegtas arī ziņas par izdzīvojušo likteņiem.
Grāmatas ievadā autore atzīst, ka darbs nebija vienkāršs, jo informācija bija ļoti fragmentāra un izkliedēta. Tā bija burtiskā nozīmē jāmeklē visur un visos iespējamos veidos. Līdzās arhīvu un preses materiāliem tās bija arī sarunas un sarakstes ar bojāgājušo cilvēku tuviniekiem.
Kas tad bija šie arestētie un Centrālcietumā nogalinātie cilvēki? Kad sākās karš starp Padomju Savienību un Vāciju, okupācijas varas mainījās, aresti visā Latvijas teritorijā notika nepārtraukti. Lai kādu iedzīvotāju arestētu, nemaz nevajadzēja daudz, pietika inkriminēt, ka viņš, piemēram, nepakļaujas karastāvokļa likumiem vai ir naidīgi noskaņots pret padomju varu, lai viņu jau ieskaitītu sociāli bīstama pretpadomju elementa kategorijā. Grāmatā varam konkrēti uzzināt, par ko apsūdzēja šos cilvēkus, kas pēc 22. jūnija nonāca Centrālcietumā, un par ko 99 no viņiem pēc dažām dienām tika nogalināti.
Pamats, lai čekas darbinieki to izdarītu, bija divi šajās dienās izdoti dokumenti. Viens no tiem jau daudzkārt apspriestais "Šustina saraksts" ar vairāk nekā 70 personu vārdiem, kas beidzas ar teikumu: "Sociālās bīstamības dēļ visus nošaut", un ko parakstījis LPSR čekas priekšnieks Semjons Šustins.
Otrs – "Vēvera saraksts", par kura eksistenci nevienam nebija nojausmas līdz pat 2014. gadam, bet kas ir tikpat nozīmīgs kā Šustina saraksts un apstiprina vēl 32 cilvēku aresta gadījumus, to parakstījis čekas izmeklēšanas daļas priekšnieks Jānis Vēvers.
Smagākā un traģiskākā ir pētījuma daļa, kurā aprakstīts asiņainais un brutālais nogalināšanas process. Nošaušana notika attālākajā cietuma daļā, nogalinātos apraka divās bedrēs. Bet to plašāk neiztirzāšu, vien piebildīšu, ka veids, kā nošauts absolūtais vairākums cilvēku, liek domāt, ka slepkava pamatā varēja būt viens cilvēks un grāmatā ir minēts arī viņa vārds. Ne mazāk skarba ir nodaļa par ekshumāciju, kas sākās 4. jūlijā, kam dienu vēlāk sekoja atpazīšana, kad tuvinieki nāca atpazīt savus tuvos cilvēkus, pēc tam arī nogalinātie tika apbedīti.
Bet vēsturniece atsevišķu nodaļu veltījusi arī mītiem par Rīgas Centrālcietumu, proti, kāpēc sabiedrībā iesakņojās stāsti par tik šausminošām apcietināto spīdzināšanām un sakropļošanu – par izrautām acīm, novilktu ādu un tā tālāk? Kādēļ bija tik ļoti nepieciešams piedzejot nogalinātajiem vēl papildus ciešanas, ja viņu liktenis – nogalināšana bez tiesas un pat reāla iemesla – pats par sevi ir traģēdija?
Inese Dreimane par to ir neizpratnē, uzskatot, ka tā ir necieņa pret traģiski bojā gājušajiem. Un grāmatā cenšas kliedēt šos mītus.
Latvijas Nacionālajā bibliotēkā notika grāmatas atvēršanas pasākums, kurā autore atklāja izpētes procesa gaitu. Piemēram, pastāstīja savu pieredzi, tiekoties ar nogalināto tuviniekiem. Viena no tām bija Kārļa Cīruļa mazmeita, kura pastāstīja, ka viņas vecāmāte bijusi uz atpazīšanu, bet savu vīru tā arī nav atpazinusi. Kaut arī viņa vārds patiešām ir
"Vēvera sarakstā". Vēsturniece domā, ka tas ir pat ļoti saprotami, ka tā varēja notikt, jo redzētais, kad nogalinātie tika atrakti, bija tik briesmīgs, ka cilvēkam to pieņemt bija nepanesami.
Pēc kāda laika Cīruļa mazmeita atkal sazinājās ar vēsturnieci, jo bija atklājusi kādu zīmīgu detaļu. Proti, vienā no ekshumācijas protokoliem ļoti smalki bija aprakstīts, kas katram cilvēkam bijis mugurā, un par vienu teikts, ka viņam kājās bijušas mājās pašaustas garās apakšbikses.
Tieši tādu pašu pašaustas veļas komplektu mazmeita bija atradusi mājās, noglabātu vēl no tiem laikiem. Vecāmāte to bija rūpīgi iepakojusi, acīmredzot, ar domu, ka tad, kad vīrs nāks mājās, viņam vajadzēs tīras drēbes. Tas ir tikai viens no stāstiem, bet autore satikusies ar daudziem cilvēkiem, un, lai gan ar cilvēku atmiņām pētniekam jābūt ļoti uzmanīgam, jo tās ir nestabilas, līdzās dokumentiem tās var kļūt par vērtīgu papildinājumu kopējai informācijas ainai.
Kā atzīst autore – šis pētījums ir, Knuta Skujenieka vārdiem runājot, tā asinsnasta, ko pagātne uzlika viņas pleciem. Viņa nesa to pēc labākās sirdsapziņas un pa ceļam nenometa, vienīgi brīžiem nācās apstāties un atvilkt elpu. Un tagad tā ir nolikta lasītāju priekšā.
https://www.lsm.lv/raksts/kultura/litera...s.a592855/]]> <![CDATA[Atmodas laika paaudze]]> https://kubele.lv/forums/showthread.php?tid=726 Sun, 16 Feb 2025 14:26:47 +0000 LvSnor]]> https://kubele.lv/forums/showthread.php?tid=726 https://replay.lsm.lv/lv/skaties/ierakst...i-teikmani

Pirms 35 gadiem – 1990. gada 16. februārī – notika vēsturiska Rīgas Tautas deputātu padomes sēde, kurā Latvijas Tautas Fronte ieguva pārsvaru un pārņēma vadību galvaspilsētas pašvaldībā, par padomes priekšsēdētāju ievēlot Andri Teikmani. 
Viņš pēc tam bijis diplomāts un vēstnieks Krievijā, Vācijā un ASV, arī eksprezidenta Egila Levita kancelejas vadītājs.]]> https://replay.lsm.lv/lv/skaties/ierakst...i-teikmani

Pirms 35 gadiem – 1990. gada 16. februārī – notika vēsturiska Rīgas Tautas deputātu padomes sēde, kurā Latvijas Tautas Fronte ieguva pārsvaru un pārņēma vadību galvaspilsētas pašvaldībā, par padomes priekšsēdētāju ievēlot Andri Teikmani. 
Viņš pēc tam bijis diplomāts un vēstnieks Krievijā, Vācijā un ASV, arī eksprezidenta Egila Levita kancelejas vadītājs.]]> <![CDATA["Kurzemes cietoksnis" 1944-1945]]> https://kubele.lv/forums/showthread.php?tid=675 Mon, 23 Dec 2024 17:09:46 +0000 LvSnor]]> https://kubele.lv/forums/showthread.php?tid=675
Šodien, 18:44 Latvijā Autori: Madara Līcīte (Panorāma)
https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/...s.a581424/

Tieši pirms 80 gadiem šajā dienā sākās viena no traģiskākajām epizodēm mūsu vēsturē – Ziemassvētku kaujas Lestenes un Džūkstes apkārtnē jeb trešā Kurzemes lielkauja. Šo kauju mēdzam pieminēt arī kā "brāļu karu", kura laikā pretējās frontēs zem svešu valstu karogiem uz Latvijas zemes asinis lēja vācu leģionā un padomju armijā iesauktie. Brālis pret brāli, tēvs pret dēlu. Pirmdien, 23. decembrī, Lestenē viņus pieminēja.
No 1944. gada 23. līdz 31. decembrim notika vienas no asiņainākajām un traģiskākajām cīņām Otrajā pasaules karā laikā Latvijas teritorijā Šīs uzskata par smagākajām kaujām Kurzemes cietokšņa pastāvēšanas laikā. Savstarpējā cīņā viena pret otru iesaistījās arī Sarkanās armijas latviešu strēlnieku korpuss un Vācijas SS brīvprātīgo korpusa latviešu vienības.
"Tikai likteņa sakritības dēļ latvietis satikās pret latvieti un viņiem nācās šaut vienam uz otru," īsumā raksturoja Nacionālo bruņoto spēku (NBS) majors, Zemessardzes štāba virsnieks Jānis Slaidiņš.
Pirmdien godināt kritušos ieradušies daudzi. Viņi garajos sarakstos meklē savējos. Šomēnes uz sienas iegravēti divi zemessarga Anša Grūbes kaujās kritušo radinieku vārdi.
"Šeit ir apglabāts mans tēva brālis Stepans Burkevics. Viņš dienēja 19. divīzijā kā kara fotogrāfs," pastāstīja Latvijas Nacionālo karavīru biedrības valdes loceklis Ansis Grūbe.
Burkevica dzīve izveidojusies traģiska – pretēji cerētajam, ka izdosies mierīgi dzīvot dzimtenē, viņš ticis izsūtīts uz tālajiem ziemeļiem rakt urānu. Otrs radinieks – Edgars Zeibergs – salīdzinoši nesen miris Kanādā.
"Ļoti nozīmīgi manā dzīvē bija abi leģionāri, jo kā skolnieks jau es dabūju pirmo skolu, kas ir boļševisms un kas ir padomju totalitārisms. Esmu viņiem abiem pateicīgs," pauda Grūbe.
Savukārt zemessargs Jānis Melnis ieradies godināt savus kaimiņus Osvaldu Aizelksni un Jāni Dzirkali.
"Man viņa mamma uzdāvināja slēpes, viņš man bija kaimiņš," piebilda Melnis.
Kur apglabāts otrs kaimiņš Dzirkalis, neesot zināms. "Viņš bija atbraucis atvaļinājumā, pienāca pie mūsu mājas un nodziedāja dziesmu "Balta kaija", tad es viņu pēdējo reizi redzēju," atminējās Melnis.
Pieminēt kaujā iesauktos bija ieradies arī Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs. Viņš ir trešais Valsts prezidents, kurš piedalās piemiņas pasākumā.
"Mēs esam šeit, lai godinātu tos, kas krita, mēs netaisām šeit politiku. Mēs vienkārši atceramies savas vēstules traģiskās lappuses," sacīja Rinkēvičs.
Ziemassvētku kauju lieciniece ir Lestenes baznīca. Lai pieminētu kritušos, baznīcā notika īpašs dievkalpojums.]]>
Šodien, 18:44 Latvijā Autori: Madara Līcīte (Panorāma)
https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/...s.a581424/

Tieši pirms 80 gadiem šajā dienā sākās viena no traģiskākajām epizodēm mūsu vēsturē – Ziemassvētku kaujas Lestenes un Džūkstes apkārtnē jeb trešā Kurzemes lielkauja. Šo kauju mēdzam pieminēt arī kā "brāļu karu", kura laikā pretējās frontēs zem svešu valstu karogiem uz Latvijas zemes asinis lēja vācu leģionā un padomju armijā iesauktie. Brālis pret brāli, tēvs pret dēlu. Pirmdien, 23. decembrī, Lestenē viņus pieminēja.
No 1944. gada 23. līdz 31. decembrim notika vienas no asiņainākajām un traģiskākajām cīņām Otrajā pasaules karā laikā Latvijas teritorijā Šīs uzskata par smagākajām kaujām Kurzemes cietokšņa pastāvēšanas laikā. Savstarpējā cīņā viena pret otru iesaistījās arī Sarkanās armijas latviešu strēlnieku korpuss un Vācijas SS brīvprātīgo korpusa latviešu vienības.
"Tikai likteņa sakritības dēļ latvietis satikās pret latvieti un viņiem nācās šaut vienam uz otru," īsumā raksturoja Nacionālo bruņoto spēku (NBS) majors, Zemessardzes štāba virsnieks Jānis Slaidiņš.
Pirmdien godināt kritušos ieradušies daudzi. Viņi garajos sarakstos meklē savējos. Šomēnes uz sienas iegravēti divi zemessarga Anša Grūbes kaujās kritušo radinieku vārdi.
"Šeit ir apglabāts mans tēva brālis Stepans Burkevics. Viņš dienēja 19. divīzijā kā kara fotogrāfs," pastāstīja Latvijas Nacionālo karavīru biedrības valdes loceklis Ansis Grūbe.
Burkevica dzīve izveidojusies traģiska – pretēji cerētajam, ka izdosies mierīgi dzīvot dzimtenē, viņš ticis izsūtīts uz tālajiem ziemeļiem rakt urānu. Otrs radinieks – Edgars Zeibergs – salīdzinoši nesen miris Kanādā.
"Ļoti nozīmīgi manā dzīvē bija abi leģionāri, jo kā skolnieks jau es dabūju pirmo skolu, kas ir boļševisms un kas ir padomju totalitārisms. Esmu viņiem abiem pateicīgs," pauda Grūbe.
Savukārt zemessargs Jānis Melnis ieradies godināt savus kaimiņus Osvaldu Aizelksni un Jāni Dzirkali.
"Man viņa mamma uzdāvināja slēpes, viņš man bija kaimiņš," piebilda Melnis.
Kur apglabāts otrs kaimiņš Dzirkalis, neesot zināms. "Viņš bija atbraucis atvaļinājumā, pienāca pie mūsu mājas un nodziedāja dziesmu "Balta kaija", tad es viņu pēdējo reizi redzēju," atminējās Melnis.
Pieminēt kaujā iesauktos bija ieradies arī Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs. Viņš ir trešais Valsts prezidents, kurš piedalās piemiņas pasākumā.
"Mēs esam šeit, lai godinātu tos, kas krita, mēs netaisām šeit politiku. Mēs vienkārši atceramies savas vēstules traģiskās lappuses," sacīja Rinkēvičs.
Ziemassvētku kauju lieciniece ir Lestenes baznīca. Lai pieminētu kritušos, baznīcā notika īpašs dievkalpojums.]]> <![CDATA[1990-1991. gada izmaiņas]]> https://kubele.lv/forums/showthread.php?tid=559 Mon, 19 Aug 2024 07:04:05 +0000 LvSnor]]> https://kubele.lv/forums/showthread.php?tid=559
1991. gada naktī no 18. un 19. augustu Maskavā sākās valsts apvērsuma mēģinājums ar tūlītējām atskaņām Rīgā. Piedāvājam unikālus fotogrāfa Ulda Pāžes kadrus, kuros dokumentēti saspringto augusta dienu mirkļi.
Tolaik puča iespējamību Latvijā īpaši nopietni neuztvēra, tāpēc 19. augusta rīts, kad Padomju armijas militārā tehnika nobloķēja galvenos pieejas ceļus Rīgai, atnāca negaidīti, atzina Augstākās Padomes deputāts Tālavs Jundzis.
Vakarā tika ieņemta Latvijas Televīzija un Iekšlietu ministrija, nākamajā dienā – arī Latvijas Radio. Tā kā Latvijā bija tūkstošiem karavīru, bija skaidrs, ka neatkarība būs jānosargā ar citiem līdzekļiem.
21. augustā, Doma laukumā atrodoties OMON bruņutransportieriem, Augstākā Padome pieņēma konstitucionālo likumu par Latvijas kā neatkarīgas valsts statusu. Pēc divām dienām virs Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas ēkas plīvoja sarkanbaltsarkanais karogs. Pučisti bija zaudējuši.
https://www.lsm.lv/raksts/dzive--stils/v...a.a417543/]]>
1991. gada naktī no 18. un 19. augustu Maskavā sākās valsts apvērsuma mēģinājums ar tūlītējām atskaņām Rīgā. Piedāvājam unikālus fotogrāfa Ulda Pāžes kadrus, kuros dokumentēti saspringto augusta dienu mirkļi.
Tolaik puča iespējamību Latvijā īpaši nopietni neuztvēra, tāpēc 19. augusta rīts, kad Padomju armijas militārā tehnika nobloķēja galvenos pieejas ceļus Rīgai, atnāca negaidīti, atzina Augstākās Padomes deputāts Tālavs Jundzis.
Vakarā tika ieņemta Latvijas Televīzija un Iekšlietu ministrija, nākamajā dienā – arī Latvijas Radio. Tā kā Latvijā bija tūkstošiem karavīru, bija skaidrs, ka neatkarība būs jānosargā ar citiem līdzekļiem.
21. augustā, Doma laukumā atrodoties OMON bruņutransportieriem, Augstākā Padome pieņēma konstitucionālo likumu par Latvijas kā neatkarīgas valsts statusu. Pēc divām dienām virs Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas ēkas plīvoja sarkanbaltsarkanais karogs. Pučisti bija zaudējuši.
https://www.lsm.lv/raksts/dzive--stils/v...a.a417543/]]> <![CDATA[Polijas otrā dalīšana]]> https://kubele.lv/forums/showthread.php?tid=544 Sun, 28 Jul 2024 15:27:23 +0000 LvSnor]]> https://kubele.lv/forums/showthread.php?tid=544
Autori: Tomašs Otockis (Tomasz Otocki) (polski dziennikarz / poļu žurnālists)

Lietuvas poļu žurnāls "Kurier Wileński" ("Viļņas kurjers") nupat publicēja interviju ar prof. Darjušu Navrotu (Dariusz Nawrot) par Kurzemes sacelšanos. Kurzemes tēma Polijā ir diezgan attāla, tāpēc nevienam pat neienāca prātā, ka būtu vērts atzīmēt šajā reģionā 1794.gadā notikušās sacelšanās 230. gadadienu.
Taču vēsture ir jāpiemin gan no Polijas, gan no Latvijas puses, atcerēsimies nesenās vēsturiskās rekonstrukcijas Daugavpilī, veltītas Napoleona karaspēka uzbrukumam cietoksnim 1812. gadā, kas pulcēja daudz skatītāju. Diemžēl zināšanas par Kostjuško sacelšanos, kas aptvēra Kroni, Lietuvu un daļu no mūsdienu Latvijas, Polijā ir visai skopa. Ievadot interneta meklētājā "sacelšanās 230. gadadiena", man galvenokārt parādās saites uz vietni ar kolekcijas monētām.

Protams, šī gada pavasarī par sacelšanos parādījās nedaudz informācijas: par Tadeuša Kostjuško (Tadeusz Kościuszko) zvērestu tautas priekšā Krakovā un par uzvarēto Raclavices kauju pret krievu karaspēku, pret kuru poļu zemnieki nostājās ar pīķiem un izkaptīm. Rudenī mēs droši vien atzīmēsim gadadienu kopš sakāves Macejovices kaujā, kas apzīmogoja Žečpospolitas likteni. Poļi jau ir mazliet noguruši no vēstures, taču Kostjuško, kas stājās pret Krievijas armiju, varētu kļūt par piemērotu simbolu "daudzām tautām". Īpaši kara laikā Ukrainā.
Viņš bija ne tikai "Polijas varonis", bet arī ASV, kur viņam par godu ir pat atklāti pieminekļi. Tāpat viņu augstu godā lietuvieši un baltkrievi. Arī latvieši varētu Kostjuško uzskatīt par "savējo", ja tik atcerētos Kurzemes sacelšanos. Viņš piedzima Merečovščiznā, Baltkrievijā. Tāpat kā citi poļu varoņi no šīm zemēm: nacionālais bards Ādams Mickēvičs (Adam Mickiewicz) (no Novogrudokas) vai komponists Staņislavs Moņuško (Stanisław Moniuszko) (dzimis netālu no Minskas).
Kā toreiz to sauca Polijā, Kostjuško bija "divu tautu" dēls. 1569. gadā poļi un lietuvieši izveidoja Polijas-Lietuvas kopvalsti, kurā ietilpa arī baltkrievu, ukraiņu un latviešu zemes.
Kāpēc izcēlās Kostjuško sacelšanās?
Jau pēc Žečpospolitas otrās dalīšanas, kuras rezultātā Krievija okupēja Minsku un Kamjanecu-Podiļsku, bet Prūsija – Poznaņu, Toruņu un Gdaņsku, Polijas-Lietuvas ūnija acu priekšā sāka sarukt. Valstij draudēja pilnīga iznīcināšana. 1791. gadā Četru gadu Sejms pieņēma 3. maija konstitūciju, kuras aizstāvībai izcēlās karš, ko poļi zaudēja. Tieši tas noveda pie Žečpospolitas otrās dalīšanas. Sanāca, ka pēc Gdaņskas atdalīšanās no Polijas 1793. gadā Kurzemes Liepāja kļuva par vienīgo Polijas-Lietuvas kopvalsts ostu. Interesants paradokss ir tas, ka, kamēr etniskās poļu zemes (Pomerānija, Lielpolija, Mazpolija) jau bija okupējuši iebrucēji, Kurzeme gandrīz nepārtraukti bija Polijas-Lietuvas ūnijas sastāvā.

Kaut kādā ziņā likumsakarīgi, ka Polijā neatceras Antona Voitkeviča (Antoni Woytkiewicz) darbības, kurš 1794. gada 25. jūnijā okupēja Liepāju. Kurzeme tika atdalīta no Polijas-Lietuvas kopvalsts trešās dalīšanas rezultātā 1795. gadā, kļūstot par Krievijas guberņu ar galvaspilsētu Mītavā (starp citu, Kostjuško nemierniekiem, kuri ieņēma Kuldīgu un Aizputi, neizdevās sagrābt Mītavu). Vēlāk šīs zemes atradās Krievijas sastāvā, bet kopš 1918. gada pieder neatkarīgai Latvijai. Latvijas Poļu savienība sāka darboties šajā teritorijā pēc 1922. gada (man neizdevās atrast pēdas, vai tās biedri pieminēja Kurzemes sacelšanās gadadienu pirms kara, tomēr pašu Kostjuško sacelšanos pie Daugavas atcerējās, par to ir liecības pirmskara Latvijas poļu presē), lai gan ne tik aktīvi kā Latgalē, Rīgā vai Austrumzemgalē. Darbojās arī poļu skolas, un Liepājas pilsētas domes sastāvā bija poļu deputāti.

Mūsdienās poļi reti dodas izpētīt Kurzemi, visbiežāk dod priekšroku Rīgai. Taču Polijā ir daži vēsturnieki, kuri pēta šo tēmu, tostarp prof. Arkadiušs Janickis (Arkadiusz Janicki) no Gdaņskas, grāmatas "Kurlandia w latach 1795-1915. Z dziejów guberni i jej polskiej mniejszości" ("Kurzeme 1795.-1915. gados. No guberņas un tās poļu minoritātes vēstures.") autors. Šobrīd viņš strādā pie publikācijas, kas veltīta Kurzemes sacelšanai. Nesen Janickis publicēja "Wyprawa Michała Kleofasa Ogińskiego do wschodniej Kurlandii i na Dyneburg w 1794 roku" ("Mihala Kleofas Oginska ekspedīcija uz Austrumkurzemi un Daugavpili 1794. gadā").
Citāts:Un tomēr mani izbrīna, ka Latvijā tik viegli aizmirsa Kurzemes sacelšanos.
Anitai Čerpinskai no Latvijas Nacionālā arhīva (vienīgā iestāde, kas feisbukā atgādināja par sacelšanos) ir uz to atbilde, ko viņa LSM.lv izteica pilnīgi privāti: "Latvijā kopš neatkarības atjaunošanas gan pētniecībā, gan sabiedrībā populāra ir 20. gadsimta vēsture un arheoloģija. Laiks pa vidu tiek mazāk pētīts un par to mazāk publiski runā, līdz ar to par to valda diezgan novecojuši priekštati, kurus nelielajam pētnieku skaitam, kuri ar to nodarbojas, ir grūti kliedēt. Arī valsts politika finansējuma piešķiršanā zinātnei neveicina šo laiku izpēti."
Profesors Darjušs Navrots no Silēzijas universitātes Katovicē uz šo jautājumu LSM.lv atbild nedaudz savādāk: "Man ir radies iespaids, ka Kurzemes sacelšanās vairāk iederas stāstā par 1794. gada lietuviešu sacelšanos nekā kurzemnieku un latviešu vēsturē, kuri XIX gadsimtā nekopa poļu sacelšanās tradīciju pretošanās Krievijai. Latviešu nacionālā kustība savas identitātes saknes meklēja citur. 2024. gadā sacelšanās gadadiena atkal nav piesaistījusi mediju uzmanību, lai gan Žečpospolitas projekts bija sadraudzība, kuru, saskaroties ar draudiem no Austrumiem, ir vērts atcerēties arī šodien."
Ir vērts atzīmēt, ka Ukrainas kara laikā Tadeušs Kostjuško varētu būt ļoti "noderīgs" vairākām tautām šajā Eiropas daļā. Nav obligāti atsaukties uz XX gadsimta notikumiem, var iedziļināties atmiņā un minēt Antonu Voitkeviču vai Heinrihu Mirbahu (Henryk Mirbach), parādīt senus dokumentus no 1794. gada, kā to feisbukā izdarīja Latvijas Nacionālais arhīvs.

Daži fakti par Kurzemes sacelšanos:
* Aptvēra dienvidrietumu hercogistes teritorijas un lielāko Piltenes novada daļu, no Liepājas līdz Ventspilij un austrumos aptuveni līdz Dobeles robežai.
* 25. jūnijā Heinriha Mirbaha karaspēks ieņēma Liepāju. 28. jūnijā Liepājas tirgus laukumā tika nolasīts "Sacelšanās akts", un deklarēts "Kurzemes hercogistes sacelšanās akts", kurā kņazistes muižniecība un buržuāzija kā vienas tautas pilsoņi apliecināja gatavību kopīgi cīnīties par Žečpospolitas brīvību, integritāti un neatkarību. Muižniecībai bija pat pienākums apsolīt zemniekiem (nenoteiktu) brīvību.
* Kurzemes buržuāzija un dzimtcilvēki atbalstīja sacelšanos, bet muižniecība nostājās krievu pusē. Buržuāzija cerēja iegūt visas pilsoniskās tiesības un turēja prātā tirdzniecības priekšrocības ar Polijas-Lietuvas ūniju. Zemnieki ar entuziasmu uzņēma brīvības paziņojumu.
* Princis Pēteris Bīrons atbalstīja krievu karaspēku, nosodot sacelšanos, kas nepasargāja viņu no hercogistes zaudēšanas Žečpospolitas trešās dalīšanas rezultātā 1795. gadā.
https://www.lsm.lv/raksts/arpus-etera/ar...gn=article]]>
Autori: Tomašs Otockis (Tomasz Otocki) (polski dziennikarz / poļu žurnālists)

Lietuvas poļu žurnāls "Kurier Wileński" ("Viļņas kurjers") nupat publicēja interviju ar prof. Darjušu Navrotu (Dariusz Nawrot) par Kurzemes sacelšanos. Kurzemes tēma Polijā ir diezgan attāla, tāpēc nevienam pat neienāca prātā, ka būtu vērts atzīmēt šajā reģionā 1794.gadā notikušās sacelšanās 230. gadadienu.
Taču vēsture ir jāpiemin gan no Polijas, gan no Latvijas puses, atcerēsimies nesenās vēsturiskās rekonstrukcijas Daugavpilī, veltītas Napoleona karaspēka uzbrukumam cietoksnim 1812. gadā, kas pulcēja daudz skatītāju. Diemžēl zināšanas par Kostjuško sacelšanos, kas aptvēra Kroni, Lietuvu un daļu no mūsdienu Latvijas, Polijā ir visai skopa. Ievadot interneta meklētājā "sacelšanās 230. gadadiena", man galvenokārt parādās saites uz vietni ar kolekcijas monētām.

Protams, šī gada pavasarī par sacelšanos parādījās nedaudz informācijas: par Tadeuša Kostjuško (Tadeusz Kościuszko) zvērestu tautas priekšā Krakovā un par uzvarēto Raclavices kauju pret krievu karaspēku, pret kuru poļu zemnieki nostājās ar pīķiem un izkaptīm. Rudenī mēs droši vien atzīmēsim gadadienu kopš sakāves Macejovices kaujā, kas apzīmogoja Žečpospolitas likteni. Poļi jau ir mazliet noguruši no vēstures, taču Kostjuško, kas stājās pret Krievijas armiju, varētu kļūt par piemērotu simbolu "daudzām tautām". Īpaši kara laikā Ukrainā.
Viņš bija ne tikai "Polijas varonis", bet arī ASV, kur viņam par godu ir pat atklāti pieminekļi. Tāpat viņu augstu godā lietuvieši un baltkrievi. Arī latvieši varētu Kostjuško uzskatīt par "savējo", ja tik atcerētos Kurzemes sacelšanos. Viņš piedzima Merečovščiznā, Baltkrievijā. Tāpat kā citi poļu varoņi no šīm zemēm: nacionālais bards Ādams Mickēvičs (Adam Mickiewicz) (no Novogrudokas) vai komponists Staņislavs Moņuško (Stanisław Moniuszko) (dzimis netālu no Minskas).
Kā toreiz to sauca Polijā, Kostjuško bija "divu tautu" dēls. 1569. gadā poļi un lietuvieši izveidoja Polijas-Lietuvas kopvalsti, kurā ietilpa arī baltkrievu, ukraiņu un latviešu zemes.
Kāpēc izcēlās Kostjuško sacelšanās?
Jau pēc Žečpospolitas otrās dalīšanas, kuras rezultātā Krievija okupēja Minsku un Kamjanecu-Podiļsku, bet Prūsija – Poznaņu, Toruņu un Gdaņsku, Polijas-Lietuvas ūnija acu priekšā sāka sarukt. Valstij draudēja pilnīga iznīcināšana. 1791. gadā Četru gadu Sejms pieņēma 3. maija konstitūciju, kuras aizstāvībai izcēlās karš, ko poļi zaudēja. Tieši tas noveda pie Žečpospolitas otrās dalīšanas. Sanāca, ka pēc Gdaņskas atdalīšanās no Polijas 1793. gadā Kurzemes Liepāja kļuva par vienīgo Polijas-Lietuvas kopvalsts ostu. Interesants paradokss ir tas, ka, kamēr etniskās poļu zemes (Pomerānija, Lielpolija, Mazpolija) jau bija okupējuši iebrucēji, Kurzeme gandrīz nepārtraukti bija Polijas-Lietuvas ūnijas sastāvā.

Kaut kādā ziņā likumsakarīgi, ka Polijā neatceras Antona Voitkeviča (Antoni Woytkiewicz) darbības, kurš 1794. gada 25. jūnijā okupēja Liepāju. Kurzeme tika atdalīta no Polijas-Lietuvas kopvalsts trešās dalīšanas rezultātā 1795. gadā, kļūstot par Krievijas guberņu ar galvaspilsētu Mītavā (starp citu, Kostjuško nemierniekiem, kuri ieņēma Kuldīgu un Aizputi, neizdevās sagrābt Mītavu). Vēlāk šīs zemes atradās Krievijas sastāvā, bet kopš 1918. gada pieder neatkarīgai Latvijai. Latvijas Poļu savienība sāka darboties šajā teritorijā pēc 1922. gada (man neizdevās atrast pēdas, vai tās biedri pieminēja Kurzemes sacelšanās gadadienu pirms kara, tomēr pašu Kostjuško sacelšanos pie Daugavas atcerējās, par to ir liecības pirmskara Latvijas poļu presē), lai gan ne tik aktīvi kā Latgalē, Rīgā vai Austrumzemgalē. Darbojās arī poļu skolas, un Liepājas pilsētas domes sastāvā bija poļu deputāti.

Mūsdienās poļi reti dodas izpētīt Kurzemi, visbiežāk dod priekšroku Rīgai. Taču Polijā ir daži vēsturnieki, kuri pēta šo tēmu, tostarp prof. Arkadiušs Janickis (Arkadiusz Janicki) no Gdaņskas, grāmatas "Kurlandia w latach 1795-1915. Z dziejów guberni i jej polskiej mniejszości" ("Kurzeme 1795.-1915. gados. No guberņas un tās poļu minoritātes vēstures.") autors. Šobrīd viņš strādā pie publikācijas, kas veltīta Kurzemes sacelšanai. Nesen Janickis publicēja "Wyprawa Michała Kleofasa Ogińskiego do wschodniej Kurlandii i na Dyneburg w 1794 roku" ("Mihala Kleofas Oginska ekspedīcija uz Austrumkurzemi un Daugavpili 1794. gadā").
Citāts:Un tomēr mani izbrīna, ka Latvijā tik viegli aizmirsa Kurzemes sacelšanos.
Anitai Čerpinskai no Latvijas Nacionālā arhīva (vienīgā iestāde, kas feisbukā atgādināja par sacelšanos) ir uz to atbilde, ko viņa LSM.lv izteica pilnīgi privāti: "Latvijā kopš neatkarības atjaunošanas gan pētniecībā, gan sabiedrībā populāra ir 20. gadsimta vēsture un arheoloģija. Laiks pa vidu tiek mazāk pētīts un par to mazāk publiski runā, līdz ar to par to valda diezgan novecojuši priekštati, kurus nelielajam pētnieku skaitam, kuri ar to nodarbojas, ir grūti kliedēt. Arī valsts politika finansējuma piešķiršanā zinātnei neveicina šo laiku izpēti."
Profesors Darjušs Navrots no Silēzijas universitātes Katovicē uz šo jautājumu LSM.lv atbild nedaudz savādāk: "Man ir radies iespaids, ka Kurzemes sacelšanās vairāk iederas stāstā par 1794. gada lietuviešu sacelšanos nekā kurzemnieku un latviešu vēsturē, kuri XIX gadsimtā nekopa poļu sacelšanās tradīciju pretošanās Krievijai. Latviešu nacionālā kustība savas identitātes saknes meklēja citur. 2024. gadā sacelšanās gadadiena atkal nav piesaistījusi mediju uzmanību, lai gan Žečpospolitas projekts bija sadraudzība, kuru, saskaroties ar draudiem no Austrumiem, ir vērts atcerēties arī šodien."
Ir vērts atzīmēt, ka Ukrainas kara laikā Tadeušs Kostjuško varētu būt ļoti "noderīgs" vairākām tautām šajā Eiropas daļā. Nav obligāti atsaukties uz XX gadsimta notikumiem, var iedziļināties atmiņā un minēt Antonu Voitkeviču vai Heinrihu Mirbahu (Henryk Mirbach), parādīt senus dokumentus no 1794. gada, kā to feisbukā izdarīja Latvijas Nacionālais arhīvs.

Daži fakti par Kurzemes sacelšanos:
* Aptvēra dienvidrietumu hercogistes teritorijas un lielāko Piltenes novada daļu, no Liepājas līdz Ventspilij un austrumos aptuveni līdz Dobeles robežai.
* 25. jūnijā Heinriha Mirbaha karaspēks ieņēma Liepāju. 28. jūnijā Liepājas tirgus laukumā tika nolasīts "Sacelšanās akts", un deklarēts "Kurzemes hercogistes sacelšanās akts", kurā kņazistes muižniecība un buržuāzija kā vienas tautas pilsoņi apliecināja gatavību kopīgi cīnīties par Žečpospolitas brīvību, integritāti un neatkarību. Muižniecībai bija pat pienākums apsolīt zemniekiem (nenoteiktu) brīvību.
* Kurzemes buržuāzija un dzimtcilvēki atbalstīja sacelšanos, bet muižniecība nostājās krievu pusē. Buržuāzija cerēja iegūt visas pilsoniskās tiesības un turēja prātā tirdzniecības priekšrocības ar Polijas-Lietuvas ūniju. Zemnieki ar entuziasmu uzņēma brīvības paziņojumu.
* Princis Pēteris Bīrons atbalstīja krievu karaspēku, nosodot sacelšanos, kas nepasargāja viņu no hercogistes zaudēšanas Žečpospolitas trešās dalīšanas rezultātā 1795. gadā.
https://www.lsm.lv/raksts/arpus-etera/ar...gn=article]]> <![CDATA[Frīdrihs Vesmanis]]> https://kubele.lv/forums/showthread.php?tid=481 Sun, 26 May 2024 13:58:33 +0000 LvSnor]]> https://kubele.lv/forums/showthread.php?tid=481

Frīdrihs Vesmanis

Frīdrihs Vesmanis (1875. gada 15. aprīlis — 1941. gada 7. decembris) bija latviešu jurists un politiķis (LSDSP), pirmais Saeimas priekšsēdētājs.
Dzīvesgājums
Dzimis 1875. gada 15. aprīlī Rundāles pagasta “Kraukļos”, zemnieku Kārļa Vesmaņa un Elizabetes Vesmanes (dzimušas Straumanes) ģimenē.[1] Mācījās Jelgavas ģimnāzijā.[2] Pēc jaunstrāvnieku arestiem 1897. gadā viņš emigrēja uz Angliju, kur kopš 1899. gada izdeva laikrakstus "Sociāldemokrāts" un "Latviešu Strādnieks".[2] 1903. gadā nelegāli atgriezās Latvijā, kur viņu apcietināja un nometināja Šauļos.[1] 1909. gadā viņš pabeidza tieslietu studijas Pēterburgas universitāti, bija advokāts Jelgavā. Pirmā pasaules kara laikā devās bēgļu gaitās uz Krieviju, kur strādāja par advokātu Pēterburgā, darbojās Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomitejā un žurnālistikā.
Pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas 1918. gada aprīlī viņš atgriezās Latvijā. Latvijas brīvības cīņu laikā no 1919. gada jūlija līdz augustam Vesmanis bija Tautas padomes loceklis.[1] No 1920. gada februāra līdz maijam viņš bija Jelgavas pilsētas galva, bet vēlāk darbojās Satversmes sapulcē.[1][2] 1922. gadā, dibinot Centrālo vēlēšanu komisiju, Vesmanis bija viens no astoņiem tās sākotnējiem locekļiem.[3] No LSDSP Vesmani ievēlēja par 1. Saeimas deputātu un viņš bija pirmais Saeimas priekšsēdētājs.
No 1925. gada februāra līdz 1932. gada martam Vesmanis bija Latvijas sūtnis Apvienotajā Karalistē.[1] 1927. gadā pēc Jāņa Čakstes nāves bija viens no kandidātiem uz Valsts prezidenta amatu.[4] 1937. gadā pensionējās.[1]
Pēc Latvijas okupācijas Vesmani 1941. gada 14. jūnijā NKVD apcietināja un notiesāja par to, ka viņš "bijis sociāldemokrātu galēji labējā novirziena līderis". Aizsūtīts uz Soļikamskas soda nometnēm, miris 7. decembrī Usoļjes soda nometnes Surmogas punktā.[1]]]>

Frīdrihs Vesmanis

Frīdrihs Vesmanis (1875. gada 15. aprīlis — 1941. gada 7. decembris) bija latviešu jurists un politiķis (LSDSP), pirmais Saeimas priekšsēdētājs.
Dzīvesgājums
Dzimis 1875. gada 15. aprīlī Rundāles pagasta “Kraukļos”, zemnieku Kārļa Vesmaņa un Elizabetes Vesmanes (dzimušas Straumanes) ģimenē.[1] Mācījās Jelgavas ģimnāzijā.[2] Pēc jaunstrāvnieku arestiem 1897. gadā viņš emigrēja uz Angliju, kur kopš 1899. gada izdeva laikrakstus "Sociāldemokrāts" un "Latviešu Strādnieks".[2] 1903. gadā nelegāli atgriezās Latvijā, kur viņu apcietināja un nometināja Šauļos.[1] 1909. gadā viņš pabeidza tieslietu studijas Pēterburgas universitāti, bija advokāts Jelgavā. Pirmā pasaules kara laikā devās bēgļu gaitās uz Krieviju, kur strādāja par advokātu Pēterburgā, darbojās Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomitejā un žurnālistikā.
Pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas 1918. gada aprīlī viņš atgriezās Latvijā. Latvijas brīvības cīņu laikā no 1919. gada jūlija līdz augustam Vesmanis bija Tautas padomes loceklis.[1] No 1920. gada februāra līdz maijam viņš bija Jelgavas pilsētas galva, bet vēlāk darbojās Satversmes sapulcē.[1][2] 1922. gadā, dibinot Centrālo vēlēšanu komisiju, Vesmanis bija viens no astoņiem tās sākotnējiem locekļiem.[3] No LSDSP Vesmani ievēlēja par 1. Saeimas deputātu un viņš bija pirmais Saeimas priekšsēdētājs.
No 1925. gada februāra līdz 1932. gada martam Vesmanis bija Latvijas sūtnis Apvienotajā Karalistē.[1] 1927. gadā pēc Jāņa Čakstes nāves bija viens no kandidātiem uz Valsts prezidenta amatu.[4] 1937. gadā pensionējās.[1]
Pēc Latvijas okupācijas Vesmani 1941. gada 14. jūnijā NKVD apcietināja un notiesāja par to, ka viņš "bijis sociāldemokrātu galēji labējā novirziena līderis". Aizsūtīts uz Soļikamskas soda nometnēm, miris 7. decembrī Usoļjes soda nometnes Surmogas punktā.[1]]]>