<![CDATA[Forums - Ārzemju pagātnes piedzīvojumi]]> https://kubele.lv/forums/ Mon, 31 Aug 2026 02:22:58 +0000 MyBB <![CDATA[Pols Pots]]> https://kubele.lv/forums/showthread.php?tid=1047 Sat, 08 Aug 2026 14:26:09 +0000 LvSnor]]> https://kubele.lv/forums/showthread.php?tid=1047 Pola Pota un Viņa vadīto Sarkano kmeru attiecības ar Padomju Savienību (PSRS) bija aukstas, saspringtas un atklāti naidīgas. Šīs attiecības pamatā noteica tā laika ģeopolitiskie konflikti — īpaši Ķīnas un PSRS nesaskaņas (Sino-Soviet split) un pieaugošais konflikts starp Kambodžu un Vjetnamu.

1. Ideoloģiskā un ģeopolitiskā nostāja
  • Sabiedrošanās ar Ķīnu: Pols Pots iedvesmojās no Mao Dzeduna ideoloģijas un izveidoja ciešu aliansi ar Ķīnas Tautas Republiku. Maoistiskajā skatījumā PSRS tika uzskatīta par "revizionistisku" un "sociālimperiālistisku" valsti, kas bija nodDevusi īsto komunisma ideju.

  • Neuzticība Maskavai: Sarkanie kmeri uzskatīja PSRS par draudu savai absolūtajai neatkarībai un nevēlējās pieļaut nekādu Maskavas ietekmi Kambodžā.

2. Vjetnamas faktors
Lielākais konflikta cēlonis bija PSRS atbalsts Vjetnamai:
  • Pēc Vjetnamas kara beigām PSRS par savu galveno sabiedroto Dienvidaustrumāzijā izvēlējās Vjetnamu.

  • Pola Pota režīms Vjetnamu uzskatīja par savu nozīmīgāko vēsturisko un eksistenciālo ienaidnieku. Redzot, ka Vjetnama saņem apjomīgu militāro un ekonomisko palīdzību no Maskavas, Pola Pota ienaids pret PSRS tikai pieauga.

3. Diplomatiskās attiecības un režīma gāšana (1975–1979)
  • Ierobežoti kontakti (1975–1978): Lai gan PSRS oficiāli atzina Demokrātisko Kampučiju (Pola Pota valsti), reāla sadarbība nenotika. Diplomatiskās attiecības bija minimālas un pilnas ar abpusēju neuzticēšanos.

  • Kambodžas–Vjetnamas karš (1978–1979): Kad pieauga robežkonflikti starp Vjetnamu un Kambodžu, PSRS atklāti nostājās Vjetnamas pusē, nodrošinot tai ieročus un loģistiku.

  • Pola Pota gāšana (1979): 1978. gada nogalē Vjetnamas armija iebruka Kambodžā un 1979. gada sākumā gāza Pola Pota režīmu. Vjetnamieši pie varas iecēla Henga Samrina valdību (Kampučijas Tautas Republiku), ko PSRS nekavējoties atzina un sāka masīvi atbalstīt.
Kopsavilkums
Joma
RaksturojumsIdeoloģija
Pols Pots bija Maoists (Pro-Ķīna); PSRS uzskatīja par "sociālimperiālistiem".
Sabiedrotie
PSRS atbalstīja Vjetnamu; Pols Pots bija pret Vjetnamu un PSRS.
Iznākums
PSRS atbalstīja Vjetnamas iebrukumu, kas 1979. gadā izbeidza Pola Pota valdīšanu.
Pols Pots (īstajā vārdā Salots Sars, 1925–1998) bija Kambodžas komunistiskais diktators un kustības Sarkanie kmeri līderis, kurš no 1975. līdz 1979. gadam valdīja Kambodžā (pārdēvētā par Demokrātisko Kampučiju). Viņa režīms izpildīja vienu no brutālākajiem un nāvīgākajiem genocīdiem 20. gadsimta vēsturē.

Galvenie fakti par Polu Potu un viņa režīmu
  • Ekstremāla Maoisma ideoloģija: Pols Pots vēlējās izveidot pilnīgi agrāru, bezklašu sabiedrību ("Nultais gads"). Viņš mēģināja likvidēt pilsētas, naudu, privātīpašumu, reliģiju un rietumniecisko kultūru.

  • Masveida deportācijas: Tūlīt pēc varas pārņemšanas 1975. gadā visiem pilsētu iedzīvotājiem (ieskaitot simtiem tūkstošu no galvaspilsētas Pnompeņas) tika pavēlēts doties uz laukiem, lai strādātu piespiedu darba nometnēs.

  • Kambodžas genocīds: Režīms sistemātiski iznīcināja "sabiedrības ienaidniekus" — intelektuāļus, skolotājus, ārstus, valsts ierēdņus, kā arī etniskās un reliģiskās minoritātes. Cilvēkus nogalināja pat par briļļu nēsāšanu vai svešvalodu mācēšanu, jo tas tika uzskatīts par izglītotības un "nodevības" pazīmi.

  • Upuru skaits: Tiek lēsts, ka viņa četru gadu valdīšanas laikā bada, slimību, pārmērīga darba un masveida izpildmehānismu dēļ gāja bojā 1,5 līdz 2 miljoni cilvēku — aptuveni 20–25% no visas valsts iedzīvotāju skaita.

Režīma gals

1978. gada nogalē Vjetnamas armija iebruka Kambodžā un 1979. gada janvārī gāza Pola Pota režīmu. Pols Pots ar atlikušajiem Sarkanajiem kmeriem patvērās Džungļos pie Taizemes robežas, kur gadu desmitiem turpināja partizānu karu. Viņš nomira 1998. gadā mājas apcietinājumā, tā arī nenostājoties starptautiskā tiesa priekšā.]]> Pola Pota un Viņa vadīto Sarkano kmeru attiecības ar Padomju Savienību (PSRS) bija aukstas, saspringtas un atklāti naidīgas. Šīs attiecības pamatā noteica tā laika ģeopolitiskie konflikti — īpaši Ķīnas un PSRS nesaskaņas (Sino-Soviet split) un pieaugošais konflikts starp Kambodžu un Vjetnamu.

1. Ideoloģiskā un ģeopolitiskā nostāja
  • Sabiedrošanās ar Ķīnu: Pols Pots iedvesmojās no Mao Dzeduna ideoloģijas un izveidoja ciešu aliansi ar Ķīnas Tautas Republiku. Maoistiskajā skatījumā PSRS tika uzskatīta par "revizionistisku" un "sociālimperiālistisku" valsti, kas bija nodDevusi īsto komunisma ideju.

  • Neuzticība Maskavai: Sarkanie kmeri uzskatīja PSRS par draudu savai absolūtajai neatkarībai un nevēlējās pieļaut nekādu Maskavas ietekmi Kambodžā.

2. Vjetnamas faktors
Lielākais konflikta cēlonis bija PSRS atbalsts Vjetnamai:
  • Pēc Vjetnamas kara beigām PSRS par savu galveno sabiedroto Dienvidaustrumāzijā izvēlējās Vjetnamu.

  • Pola Pota režīms Vjetnamu uzskatīja par savu nozīmīgāko vēsturisko un eksistenciālo ienaidnieku. Redzot, ka Vjetnama saņem apjomīgu militāro un ekonomisko palīdzību no Maskavas, Pola Pota ienaids pret PSRS tikai pieauga.

3. Diplomatiskās attiecības un režīma gāšana (1975–1979)
  • Ierobežoti kontakti (1975–1978): Lai gan PSRS oficiāli atzina Demokrātisko Kampučiju (Pola Pota valsti), reāla sadarbība nenotika. Diplomatiskās attiecības bija minimālas un pilnas ar abpusēju neuzticēšanos.

  • Kambodžas–Vjetnamas karš (1978–1979): Kad pieauga robežkonflikti starp Vjetnamu un Kambodžu, PSRS atklāti nostājās Vjetnamas pusē, nodrošinot tai ieročus un loģistiku.

  • Pola Pota gāšana (1979): 1978. gada nogalē Vjetnamas armija iebruka Kambodžā un 1979. gada sākumā gāza Pola Pota režīmu. Vjetnamieši pie varas iecēla Henga Samrina valdību (Kampučijas Tautas Republiku), ko PSRS nekavējoties atzina un sāka masīvi atbalstīt.
Kopsavilkums
Joma
RaksturojumsIdeoloģija
Pols Pots bija Maoists (Pro-Ķīna); PSRS uzskatīja par "sociālimperiālistiem".
Sabiedrotie
PSRS atbalstīja Vjetnamu; Pols Pots bija pret Vjetnamu un PSRS.
Iznākums
PSRS atbalstīja Vjetnamas iebrukumu, kas 1979. gadā izbeidza Pola Pota valdīšanu.
Pols Pots (īstajā vārdā Salots Sars, 1925–1998) bija Kambodžas komunistiskais diktators un kustības Sarkanie kmeri līderis, kurš no 1975. līdz 1979. gadam valdīja Kambodžā (pārdēvētā par Demokrātisko Kampučiju). Viņa režīms izpildīja vienu no brutālākajiem un nāvīgākajiem genocīdiem 20. gadsimta vēsturē.

Galvenie fakti par Polu Potu un viņa režīmu
  • Ekstremāla Maoisma ideoloģija: Pols Pots vēlējās izveidot pilnīgi agrāru, bezklašu sabiedrību ("Nultais gads"). Viņš mēģināja likvidēt pilsētas, naudu, privātīpašumu, reliģiju un rietumniecisko kultūru.

  • Masveida deportācijas: Tūlīt pēc varas pārņemšanas 1975. gadā visiem pilsētu iedzīvotājiem (ieskaitot simtiem tūkstošu no galvaspilsētas Pnompeņas) tika pavēlēts doties uz laukiem, lai strādātu piespiedu darba nometnēs.

  • Kambodžas genocīds: Režīms sistemātiski iznīcināja "sabiedrības ienaidniekus" — intelektuāļus, skolotājus, ārstus, valsts ierēdņus, kā arī etniskās un reliģiskās minoritātes. Cilvēkus nogalināja pat par briļļu nēsāšanu vai svešvalodu mācēšanu, jo tas tika uzskatīts par izglītotības un "nodevības" pazīmi.

  • Upuru skaits: Tiek lēsts, ka viņa četru gadu valdīšanas laikā bada, slimību, pārmērīga darba un masveida izpildmehānismu dēļ gāja bojā 1,5 līdz 2 miljoni cilvēku — aptuveni 20–25% no visas valsts iedzīvotāju skaita.

Režīma gals

1978. gada nogalē Vjetnamas armija iebruka Kambodžā un 1979. gada janvārī gāza Pola Pota režīmu. Pols Pots ar atlikušajiem Sarkanajiem kmeriem patvērās Džungļos pie Taizemes robežas, kur gadu desmitiem turpināja partizānu karu. Viņš nomira 1998. gadā mājas apcietinājumā, tā arī nenostājoties starptautiskā tiesa priekšā.]]> <![CDATA[Kibernētika]]> https://kubele.lv/forums/showthread.php?tid=1043 Thu, 30 Jul 2026 22:48:14 +0000 LvSnor]]> https://kubele.lv/forums/showthread.php?tid=1043 Mihails Cetlins (Михаил Львович Цетлин, 1924–1966) bija izcils padomju matemātiķis, fiziķis un kibernētikas pionieris. Viņa darbi likuši pamatus vairākām mūsdienu datorzinātņu, mākslīgā intelekta (AI) un robotehnikas jomām.
Dzīves gaita
  • 1924. gads: Dzimis Maskavā.
  • Otrā pasaules kara laikā: Dienēja armijā par sakarnieku, piedalījās cīņās frontē.
  • 1950. gads: Absolvēja Maskavas Valsts universitātes Fizikas fakultāti.
  • Zinātniskā darbība: Strādāja ciešā sadarbībā ar izcilajiem matemātiķiem Izrailu Gelfandu (Израиль Гельфанд) un Alekseju Ļapunovu. Izveidoja un vadīja pētnieku grupas, kas pētīja bioloģisko kibernētiku un automātu teoriju.
  • 1966. gads: Pāragri mira 41 gada vecumā, atstājot izcilu mantojumu tā laika kibernētikā.
Galvenie sasniegumi
1. Automātu uzvedība un spēļu teorija (Cetlina automāts)
Cetlins bija pirmais, kurš noformulēja un pētīja galīgo automātu uzvedību gadījuma vidē (behavior of finite automata in random environments):
  • Pierādīja, ka vienkārši automāti ar atmiņu spēj "mācīties" un pielāgoties videi bez tiešas ārējas programmēšanas.
  • Izstrādāja automātu spēļu teoriju, parādot, kā atsevišķi neatkarīgi automāti spēj mijiedarboties un decentralizēti sasniegt kolektīvi optimālu uzvedību.
2. Bioelektriskās protēzes un neirokibernētika
Sadarbībā ar fiziologiem un inženieriem Cetlins deva izšķirošu ieguldījumu pasaulē pirmās bioelektriski vadāmās rokas protēzes izstrādē. Tā izmantoja muskuļu biosignālus (mjoelektriskos signālus), lai vadītu mākslīgo plaukstu.
3. Datu struktūras (Cetlina bibliotēka)
Datorzinātnē zināms arī Cetlina piedāvātais sarakstu pašorganizēšanās princips (Tsetlin library jeb move-to-front algoritma variants), ko izmanto datu struktūru meklēšanas optimizācijā.
4. Cetlina mašīna (Tsetlin Machine)
Cetlina automātu koncepts mūsdienās piedzīvo renesansi. Mūsdienu datorzinātnē izveidotā Cetlina mašīna ir alternatīva neironu tīkliem — tā balstās loģikas slēdzienos un automātu mācīšanās principos, piedāvājot viegli interpretējamus un energoefektīvus mākslīgā intelekta modeļus.
Nozīme un mantojums
Lai gan Mihaila Cetlina mūžs bija īss, viņa starpdisciplinārā pieeja — apvienojot matemātiku, biologiju, medicīnu un inženierzinātnes — apsteidza savu laiku par vairākām desmitgadēm. Viņa idejas šobrīd aktīvi izmanto daudzaģentu sistēmās, robotehnikā un zaļajā AI.

Kibernētika (cēlusies no sengrieķu kybernētēs — 'stūrmanis' vai 'vadītājs') ir starpdisciplināra zinātne par vadību, komunikāciju un informācijas apstrādi kompleksās sistēmās — vai tās būtu dzīvie organismi, mašīnas, sabiedrība vai datortīkli.
Tās pamatlicējs ir amerikāņu matemātiķis Norberts Vīners (Norbert Wiener), kurš 1948. gadā izdeva fundamentālo darbu "Cybernetics: Or Control and Communication in the Animal and the Machine".
Kibernētikas pamatjēdzieni
  • Atgriezeniskā saite (Feedback): Sistēmas spēja izmantot informāciju par savas darbības rezultātiem, lai pielāgotu turpmāko uzvedību.
    • Negatīvā atgriezeniskā saite: Stabilizē sistēmu un uztur līdzsvaru (piemēram, termostats, kas izslēdz apkuri, kad sasniegta vēlamā temperatūra).
    • Pozitīvā atgriezeniskā saite: Pastiprina izmaiņas un var novest pie straujas izaugsmes vai nestabilitātes.
  • Homeostāze: Sistēmas spēja saglabāt savu iekšējo līdzsvaru un funkcionēšanu, neraugoties uz ārējās vides svārstībām (piemēram, cilvēka ķermeņa temperatūras regulācija).
  • "Melnā kaste" (Black Box): Pieeja, kurā sistēma tiek pētīta, analizējot tikai tās ievadi (input) un izvadi (output), neiedziļinoties iekšējās uzbūves detaļās.
  • Adaptācija un pašorganizācija: Kompleksu sistēmu spēja patstāvīgi mainīt savus noteikumus un struktūru, pielāgojoties jauniem apstākļiem.
Kibernētikas attīstības posmi
Posms
Laiks
Galvenais fokussPirmās kārtas kibernētika
1940.–1960. gadi
Inženierija, bioloģija un datortehnika. Uzmanības centrā ir novērojamās sistēmas — kā automātiski vadīt mašīnas un izprast neirofizioloģiju.
Otrās kārtas kibernētika
1970.–1990. gadi
Pašatsauce un sociālās sistēmas. Uzmanības centrā ir novērotāja loma — novērotājs nav atdalāms no pētāmās sistēmas (Heinz von Foerster).
Mūsdienu kibernētika
21. gadsimts
Kiberfizikālās sistēmas, robotehnika, mākslīgais intelekts, lietu internets (IoT) un sarežģīti sociāli tehniskie tīkli.
Kur kibernētiku izmanto mūsdienās?
Citāts:Kibernētika nav atsevišķa šaura nozare — tā ir sistēmiskās domāšanas veids, kas ļauj saskatīt kopsakarības starp bioloģiju, tehnoloģijām un sabiedrību.
  • Mākslīgais intelekts un mašīnmācīšanās: Neironu tīklu apmācības algoritmi (piemēram, kļūdas atpakaļizplatīšanās) balstās atgriezeniskās saites cilpās.
  • Robotehnika un autonomie transportlīdzekļi: Droni un pašbraucošās automašīnas nepārtraukti apstrādā sensoru datus, lai koriģētu savu kustību reāllaikā.
  • Vadības kibernētika (Management Cybernetics): Lielu organizāciju un procesu plānošana, nodrošinot to spēju ātri reaģēt uz tirgus izmaiņām.
  • Bionika un medicīna: Muskuļu biosignālu vadītas protezēšanas sistēmas, sirdsdarbības stimulatori un smadzeņu-datora saskarnes (Brain-Computer Interfaces).
Mūsdienu kibernētika ir izgājusi tālu ārpus agrīnajām vadības teorijām — tā apvieno neirozinātni, robotiku, mākslīgo intelektu, datu zinātni un kompleksu sociālo sistēmu pētniecību.
Lūk, ievērojamākās personības, kuru darbs ir veidojis un turpina veidot mūsdienu kibernētiku un tās lietojumu:
1. Neirokibernētika un Mākslīgais Intelekts
Kārls Fristons (Karl Friston)
  • Joma: Neirozinātne, bioloģiskā kibernētika.
  • Ieguldījums: Viens no viscitētākajiem mūsdienu neirozinātniekiem. Izstrādājis Brīvās enerģijas principu (Free Energy Principle) un Active Inference konceptu. Tas ir matemātisks kibernētisks modelis, kas izskaidro, kā bioloģiskās sistēmas (piemēram, smadzenes) uztur homeostāzi un pieņem lēmumus, nepārtraukti samazinot atšķirību starp gaidīto un reālo vidi.
Rodnijs Brukss (Rodney Brooks)
  • Joma: Autonomā robotehnika un ietvertā kibernētika (Embodied AI).
  • Ieguldījums: Bijušais MIT Mākslīgā intelekta laboratorijas vadītājs un uzņēmumu iRobot (Roomba) un Rethink Robotics līdzdibinātājs. Viņš revolucionizēja robotiku ar "uzvedības līmeņu arhitektūru" (subsumption architecture), pierādot, ka robotam nav vajadzīga sarežģīta iekšējā pasaules karte — efektīvu vadību nodrošina tiešas sensomotorās atgriezeniskās saites cilpas ar vidi.
2. Neiro-saskarnes un Cilvēka-mašīnas simbioze
Kevins Vorviks (Kevin Warwick)
  • Joma: Neirokibernētika, bionika.
  • Ieguldījums: Lielbritānijas kibernētiķis, kurš ieguvis slavu kā "pasaulē pirmais kiborgs". Viņš veica drosmīgus eksperimentus, implantējot savā nervu sistēmā neiro-saskarnes (Cyborg I & II projekti), lai ar smadzeņu/nervu signāliem tieši vadītu robotizētas protēzes un datorus, kā arī pētītu tiešu nervu signālu pārraidi starp diviem cilvēkiem.
3. Sociālā un Datu Kibernētika
Aleksandrs "Sendijs" Pentlands (Alex "Sandy" Pentland)
  • Joma: Sociālā kibernētika, Social Physics.
  • Ieguldījums: MIT Media Lab profesors un viens no lielo datu un sociālās kibernētikas pionieriem. Viņš pēta, kā informācijas plūsmas, atgriezeniskā saite un uzvedības modeļi izplatās cilvēku sabiedrībā, organizācijās un viedajās pilsētās.
Stjuarts Amplbijs (Stuart Umpleby)
  • Joma: Otrās kārtas kibernētika un sistēmu teorija.
  • Ieguldījums: Džordža Vašingtona universitātes profesors un ilggadējs Amerikas Kibernētikas biedrības (ASC) vadītājs. Viņš izstrādājis modeļus par to, kā novērotājs ietekmē pētāmo sistēmu, un kā kibernētikas principus lietot ekonomikas un sabiedrības transformācijā.
4. Vadības kibernētikas vizionāri (Vēsturiskais tilts uz mūsdienām)
Persona
Joma
Galvenā ideja / IzstrādneStafords Bīrs (Stafford Beer)
Vadības kibernētika (Management Cybernetics)
Izstrādāja Dzīvotspējīgās sistēmas modeli (Viable System Model) un vadīja leģendāro Project Cybersyn Čīlē — pirmo mēģinājumu vadīt valsts ekonomiku ar reāllaika datu tīklu.
Haincs fon Fērsters (Heinz von Foerster)
Otrās kārtas kibernētika
Bio-kibernētikas laboratorijas (BCL) dibinātājs; formulēja ideju par kibernētiku kā "zinātni par novērošanas procesā iesaistīto novērotāju".
Citāts:Mūsdienās kibernētikas idejas visstraujāk attīstās kiberfizikālo sistēmu (IoT, autonomie transportlīdzekļi), smadzeņu-datora saskarņu (piemēram, Neuralink izstrādnes) un adaptīvā AI jomās.
(sagatavoja gemini ai)]]> Mihails Cetlins (Михаил Львович Цетлин, 1924–1966) bija izcils padomju matemātiķis, fiziķis un kibernētikas pionieris. Viņa darbi likuši pamatus vairākām mūsdienu datorzinātņu, mākslīgā intelekta (AI) un robotehnikas jomām.
Dzīves gaita
  • 1924. gads: Dzimis Maskavā.
  • Otrā pasaules kara laikā: Dienēja armijā par sakarnieku, piedalījās cīņās frontē.
  • 1950. gads: Absolvēja Maskavas Valsts universitātes Fizikas fakultāti.
  • Zinātniskā darbība: Strādāja ciešā sadarbībā ar izcilajiem matemātiķiem Izrailu Gelfandu (Израиль Гельфанд) un Alekseju Ļapunovu. Izveidoja un vadīja pētnieku grupas, kas pētīja bioloģisko kibernētiku un automātu teoriju.
  • 1966. gads: Pāragri mira 41 gada vecumā, atstājot izcilu mantojumu tā laika kibernētikā.
Galvenie sasniegumi
1. Automātu uzvedība un spēļu teorija (Cetlina automāts)
Cetlins bija pirmais, kurš noformulēja un pētīja galīgo automātu uzvedību gadījuma vidē (behavior of finite automata in random environments):
  • Pierādīja, ka vienkārši automāti ar atmiņu spēj "mācīties" un pielāgoties videi bez tiešas ārējas programmēšanas.
  • Izstrādāja automātu spēļu teoriju, parādot, kā atsevišķi neatkarīgi automāti spēj mijiedarboties un decentralizēti sasniegt kolektīvi optimālu uzvedību.
2. Bioelektriskās protēzes un neirokibernētika
Sadarbībā ar fiziologiem un inženieriem Cetlins deva izšķirošu ieguldījumu pasaulē pirmās bioelektriski vadāmās rokas protēzes izstrādē. Tā izmantoja muskuļu biosignālus (mjoelektriskos signālus), lai vadītu mākslīgo plaukstu.
3. Datu struktūras (Cetlina bibliotēka)
Datorzinātnē zināms arī Cetlina piedāvātais sarakstu pašorganizēšanās princips (Tsetlin library jeb move-to-front algoritma variants), ko izmanto datu struktūru meklēšanas optimizācijā.
4. Cetlina mašīna (Tsetlin Machine)
Cetlina automātu koncepts mūsdienās piedzīvo renesansi. Mūsdienu datorzinātnē izveidotā Cetlina mašīna ir alternatīva neironu tīkliem — tā balstās loģikas slēdzienos un automātu mācīšanās principos, piedāvājot viegli interpretējamus un energoefektīvus mākslīgā intelekta modeļus.
Nozīme un mantojums
Lai gan Mihaila Cetlina mūžs bija īss, viņa starpdisciplinārā pieeja — apvienojot matemātiku, biologiju, medicīnu un inženierzinātnes — apsteidza savu laiku par vairākām desmitgadēm. Viņa idejas šobrīd aktīvi izmanto daudzaģentu sistēmās, robotehnikā un zaļajā AI.

Kibernētika (cēlusies no sengrieķu kybernētēs — 'stūrmanis' vai 'vadītājs') ir starpdisciplināra zinātne par vadību, komunikāciju un informācijas apstrādi kompleksās sistēmās — vai tās būtu dzīvie organismi, mašīnas, sabiedrība vai datortīkli.
Tās pamatlicējs ir amerikāņu matemātiķis Norberts Vīners (Norbert Wiener), kurš 1948. gadā izdeva fundamentālo darbu "Cybernetics: Or Control and Communication in the Animal and the Machine".
Kibernētikas pamatjēdzieni
  • Atgriezeniskā saite (Feedback): Sistēmas spēja izmantot informāciju par savas darbības rezultātiem, lai pielāgotu turpmāko uzvedību.
    • Negatīvā atgriezeniskā saite: Stabilizē sistēmu un uztur līdzsvaru (piemēram, termostats, kas izslēdz apkuri, kad sasniegta vēlamā temperatūra).
    • Pozitīvā atgriezeniskā saite: Pastiprina izmaiņas un var novest pie straujas izaugsmes vai nestabilitātes.
  • Homeostāze: Sistēmas spēja saglabāt savu iekšējo līdzsvaru un funkcionēšanu, neraugoties uz ārējās vides svārstībām (piemēram, cilvēka ķermeņa temperatūras regulācija).
  • "Melnā kaste" (Black Box): Pieeja, kurā sistēma tiek pētīta, analizējot tikai tās ievadi (input) un izvadi (output), neiedziļinoties iekšējās uzbūves detaļās.
  • Adaptācija un pašorganizācija: Kompleksu sistēmu spēja patstāvīgi mainīt savus noteikumus un struktūru, pielāgojoties jauniem apstākļiem.
Kibernētikas attīstības posmi
Posms
Laiks
Galvenais fokussPirmās kārtas kibernētika
1940.–1960. gadi
Inženierija, bioloģija un datortehnika. Uzmanības centrā ir novērojamās sistēmas — kā automātiski vadīt mašīnas un izprast neirofizioloģiju.
Otrās kārtas kibernētika
1970.–1990. gadi
Pašatsauce un sociālās sistēmas. Uzmanības centrā ir novērotāja loma — novērotājs nav atdalāms no pētāmās sistēmas (Heinz von Foerster).
Mūsdienu kibernētika
21. gadsimts
Kiberfizikālās sistēmas, robotehnika, mākslīgais intelekts, lietu internets (IoT) un sarežģīti sociāli tehniskie tīkli.
Kur kibernētiku izmanto mūsdienās?
Citāts:Kibernētika nav atsevišķa šaura nozare — tā ir sistēmiskās domāšanas veids, kas ļauj saskatīt kopsakarības starp bioloģiju, tehnoloģijām un sabiedrību.
  • Mākslīgais intelekts un mašīnmācīšanās: Neironu tīklu apmācības algoritmi (piemēram, kļūdas atpakaļizplatīšanās) balstās atgriezeniskās saites cilpās.
  • Robotehnika un autonomie transportlīdzekļi: Droni un pašbraucošās automašīnas nepārtraukti apstrādā sensoru datus, lai koriģētu savu kustību reāllaikā.
  • Vadības kibernētika (Management Cybernetics): Lielu organizāciju un procesu plānošana, nodrošinot to spēju ātri reaģēt uz tirgus izmaiņām.
  • Bionika un medicīna: Muskuļu biosignālu vadītas protezēšanas sistēmas, sirdsdarbības stimulatori un smadzeņu-datora saskarnes (Brain-Computer Interfaces).
Mūsdienu kibernētika ir izgājusi tālu ārpus agrīnajām vadības teorijām — tā apvieno neirozinātni, robotiku, mākslīgo intelektu, datu zinātni un kompleksu sociālo sistēmu pētniecību.
Lūk, ievērojamākās personības, kuru darbs ir veidojis un turpina veidot mūsdienu kibernētiku un tās lietojumu:
1. Neirokibernētika un Mākslīgais Intelekts
Kārls Fristons (Karl Friston)
  • Joma: Neirozinātne, bioloģiskā kibernētika.
  • Ieguldījums: Viens no viscitētākajiem mūsdienu neirozinātniekiem. Izstrādājis Brīvās enerģijas principu (Free Energy Principle) un Active Inference konceptu. Tas ir matemātisks kibernētisks modelis, kas izskaidro, kā bioloģiskās sistēmas (piemēram, smadzenes) uztur homeostāzi un pieņem lēmumus, nepārtraukti samazinot atšķirību starp gaidīto un reālo vidi.
Rodnijs Brukss (Rodney Brooks)
  • Joma: Autonomā robotehnika un ietvertā kibernētika (Embodied AI).
  • Ieguldījums: Bijušais MIT Mākslīgā intelekta laboratorijas vadītājs un uzņēmumu iRobot (Roomba) un Rethink Robotics līdzdibinātājs. Viņš revolucionizēja robotiku ar "uzvedības līmeņu arhitektūru" (subsumption architecture), pierādot, ka robotam nav vajadzīga sarežģīta iekšējā pasaules karte — efektīvu vadību nodrošina tiešas sensomotorās atgriezeniskās saites cilpas ar vidi.
2. Neiro-saskarnes un Cilvēka-mašīnas simbioze
Kevins Vorviks (Kevin Warwick)
  • Joma: Neirokibernētika, bionika.
  • Ieguldījums: Lielbritānijas kibernētiķis, kurš ieguvis slavu kā "pasaulē pirmais kiborgs". Viņš veica drosmīgus eksperimentus, implantējot savā nervu sistēmā neiro-saskarnes (Cyborg I & II projekti), lai ar smadzeņu/nervu signāliem tieši vadītu robotizētas protēzes un datorus, kā arī pētītu tiešu nervu signālu pārraidi starp diviem cilvēkiem.
3. Sociālā un Datu Kibernētika
Aleksandrs "Sendijs" Pentlands (Alex "Sandy" Pentland)
  • Joma: Sociālā kibernētika, Social Physics.
  • Ieguldījums: MIT Media Lab profesors un viens no lielo datu un sociālās kibernētikas pionieriem. Viņš pēta, kā informācijas plūsmas, atgriezeniskā saite un uzvedības modeļi izplatās cilvēku sabiedrībā, organizācijās un viedajās pilsētās.
Stjuarts Amplbijs (Stuart Umpleby)
  • Joma: Otrās kārtas kibernētika un sistēmu teorija.
  • Ieguldījums: Džordža Vašingtona universitātes profesors un ilggadējs Amerikas Kibernētikas biedrības (ASC) vadītājs. Viņš izstrādājis modeļus par to, kā novērotājs ietekmē pētāmo sistēmu, un kā kibernētikas principus lietot ekonomikas un sabiedrības transformācijā.
4. Vadības kibernētikas vizionāri (Vēsturiskais tilts uz mūsdienām)
Persona
Joma
Galvenā ideja / IzstrādneStafords Bīrs (Stafford Beer)
Vadības kibernētika (Management Cybernetics)
Izstrādāja Dzīvotspējīgās sistēmas modeli (Viable System Model) un vadīja leģendāro Project Cybersyn Čīlē — pirmo mēģinājumu vadīt valsts ekonomiku ar reāllaika datu tīklu.
Haincs fon Fērsters (Heinz von Foerster)
Otrās kārtas kibernētika
Bio-kibernētikas laboratorijas (BCL) dibinātājs; formulēja ideju par kibernētiku kā "zinātni par novērošanas procesā iesaistīto novērotāju".
Citāts:Mūsdienās kibernētikas idejas visstraujāk attīstās kiberfizikālo sistēmu (IoT, autonomie transportlīdzekļi), smadzeņu-datora saskarņu (piemēram, Neuralink izstrādnes) un adaptīvā AI jomās.
(sagatavoja gemini ai)]]> <![CDATA[Aleksejs Navaļnijs]]> https://kubele.lv/forums/showthread.php?tid=947 Sat, 14 Feb 2026 16:22:49 +0000 LvSnor]]> https://kubele.lv/forums/showthread.php?tid=947 Londona, 14. febr., LETA--AP. Piecas Eiropas valstis sestdien kopīgā paziņojumā apliecināja, ka Krievijas opozīcijas līderis Aleksejs Navaļnijs 2024. gadā ieslodzījumā noindēts ar nāvējošu, retu toksīnu, un uzbrukuma īstenošanā vainoja Krievijas valsti.
Francijas, Lielbritānijas, Nīderlandes, Vācijas un Zviedrijas ārlietu ministrijas paziņoja, ka pirms diviem gadiem mirušā Navaļnija paraugu analīzes "pārliecinoši apstiprina epibatidīna klātbūtni".
Tas ir toksīns, kas sastopams Dienvidamerikas raibvardēs.
Lai veiktu uzbrukumu, "tikai Krievijas valstij bija gan līdzekļi un motīvs, gan necieņa pret starptautiskajām tiesībām", teikts paziņojumā.
Valstis norādīja, ka ziņos Ķīmisko ieroču aizlieguma organizācijai par Krievijas veikto Ķīmisko ieroču konvencijas pārkāpumu.
Navaļnijs nomira cietumā Krievijas ziemeļos 2024. gada februārī.
Opozicionārs izcieta 19 gadu cietumsodu, ko Kremļa oponenti uzskatīja par politiski motivētu.
Navaļnija atraitne Jūlija Navaļnaja pērn paziņoja, ka divas neatkarīgas laboratorijas ir konstatējušas - viņas vīrs neilgi pirms nāves tika saindēts.
Krievijas opozicionāri Navaļnija nāvē vaino diktatoru Vladimiru Putinu.
Publicēta: 14.02.2026 17:56
LETA, AP]]> Londona, 14. febr., LETA--AP. Piecas Eiropas valstis sestdien kopīgā paziņojumā apliecināja, ka Krievijas opozīcijas līderis Aleksejs Navaļnijs 2024. gadā ieslodzījumā noindēts ar nāvējošu, retu toksīnu, un uzbrukuma īstenošanā vainoja Krievijas valsti.
Francijas, Lielbritānijas, Nīderlandes, Vācijas un Zviedrijas ārlietu ministrijas paziņoja, ka pirms diviem gadiem mirušā Navaļnija paraugu analīzes "pārliecinoši apstiprina epibatidīna klātbūtni".
Tas ir toksīns, kas sastopams Dienvidamerikas raibvardēs.
Lai veiktu uzbrukumu, "tikai Krievijas valstij bija gan līdzekļi un motīvs, gan necieņa pret starptautiskajām tiesībām", teikts paziņojumā.
Valstis norādīja, ka ziņos Ķīmisko ieroču aizlieguma organizācijai par Krievijas veikto Ķīmisko ieroču konvencijas pārkāpumu.
Navaļnijs nomira cietumā Krievijas ziemeļos 2024. gada februārī.
Opozicionārs izcieta 19 gadu cietumsodu, ko Kremļa oponenti uzskatīja par politiski motivētu.
Navaļnija atraitne Jūlija Navaļnaja pērn paziņoja, ka divas neatkarīgas laboratorijas ir konstatējušas - viņas vīrs neilgi pirms nāves tika saindēts.
Krievijas opozicionāri Navaļnija nāvē vaino diktatoru Vladimiru Putinu.
Publicēta: 14.02.2026 17:56
LETA, AP]]> <![CDATA[Atomborbardēšana]]> https://kubele.lv/forums/showthread.php?tid=859 Thu, 07 Aug 2025 11:41:57 +0000 LvSnor]]> https://kubele.lv/forums/showthread.php?tid=859 Pasaulē
Autori: Paula Koškina (LTV ārzemju ziņu redaktore)
Japānā un citviet pasaulē šodien piemin 80. gadadienu, kopš ASV nometa atombumbu virs Hirosimas. Trīs dienas vēlāk netālu esošo Nagasaki pilsētu iznīcināja otra ASV atombumba.
Piemiņas pasākumā Hirosimas Miera memoriālā piedalījās aptuveni 55 tūkstoši cilvēku. Pulksten 8.15 no rīta, laikā, kad ASV B-29 lidmašīna nometa bumbu uz pilsētu, sanākušie pieminēja sprādzienā bojāgājušos ar klusuma brīdi, līdz atskanēja miera zvans.
Pēc Hirosimas mēra runas palaisti desmitiem dūju, kas ir miera simbols. Piemiņas pasākumos piedalījās arī atombumbas sprādzienā izdzīvojušie, kuri pauda neapmierinātību ar pasaules līderu atbalstu kodolieročiem kā atturēšanas līdzekļiem.
"Mierīgas pasaules bez kodolieročiem veidošana no mums prasa nekad nepadoties. Mums ir jārunā un jāturpina runāt ar cilvēkiem, kuriem ir pretēji viedokļi," sacīja Hirosimas mērs Matsui Kazumi.
Hirosimas un Nagasaki bombardēšana ir vienīgās reizes, kad karā izmantotas atombumbas. Hirosimā dzīvību zaudēja 140 tūkstoši, bet Nagasaki – vēl 70 tūkstoši cilvēku.
https://www.lsm.lv/raksts/zinas/arzemes/...u.a609473/]]> Pasaulē
Autori: Paula Koškina (LTV ārzemju ziņu redaktore)
Japānā un citviet pasaulē šodien piemin 80. gadadienu, kopš ASV nometa atombumbu virs Hirosimas. Trīs dienas vēlāk netālu esošo Nagasaki pilsētu iznīcināja otra ASV atombumba.
Piemiņas pasākumā Hirosimas Miera memoriālā piedalījās aptuveni 55 tūkstoši cilvēku. Pulksten 8.15 no rīta, laikā, kad ASV B-29 lidmašīna nometa bumbu uz pilsētu, sanākušie pieminēja sprādzienā bojāgājušos ar klusuma brīdi, līdz atskanēja miera zvans.
Pēc Hirosimas mēra runas palaisti desmitiem dūju, kas ir miera simbols. Piemiņas pasākumos piedalījās arī atombumbas sprādzienā izdzīvojušie, kuri pauda neapmierinātību ar pasaules līderu atbalstu kodolieročiem kā atturēšanas līdzekļiem.
"Mierīgas pasaules bez kodolieročiem veidošana no mums prasa nekad nepadoties. Mums ir jārunā un jāturpina runāt ar cilvēkiem, kuriem ir pretēji viedokļi," sacīja Hirosimas mērs Matsui Kazumi.
Hirosimas un Nagasaki bombardēšana ir vienīgās reizes, kad karā izmantotas atombumbas. Hirosimā dzīvību zaudēja 140 tūkstoši, bet Nagasaki – vēl 70 tūkstoši cilvēku.
https://www.lsm.lv/raksts/zinas/arzemes/...u.a609473/]]> <![CDATA[1966. gada Palomaresas incidents]]> https://kubele.lv/forums/showthread.php?tid=844 Sat, 12 Jul 2025 20:42:41 +0000 LvSnor]]> https://kubele.lv/forums/showthread.php?tid=844
On 17 January 1966, a fatal collision occurred between a B-52G (58‑0256) from 68th Bombardment Wing out of Seymour Johnson AFB and a KC-135 Stratotanker (61-0273) over Palomares, Almería, Spain, killing all four on the tanker and three of the seven on the B-52G. The two unexploded B-28 FI 1.45-megaton-range nuclear bombs on the B-52 were eventually recovered; the conventional explosives of two more bombs detonated on impact, with serious dispersion of both plutonium and uranium, but without triggering a nuclear explosion. After the crash, 1,400 metric tons (3,100,000 lb) of contaminated soil was sent to the United States.[275][295] In 2006, an agreement was made between the United States and Spain to investigate and clean the pollution still remaining as a result of the accident.[296]
https://en.wikipedia.org/wiki/Boeing_B-5...tofortress

1966. gada 17. janvārī pie Palomaresas, Almerijā, Spānijā, notika nāvējoša sadursme starp B-52G (58-0256), kas bija no 68. bumbvedēju spārna Sjūmora Džonsona gaisa spēku bāzē, un KC-135 Stratotanker (61-0273). Sadursmē gāja bojā visi četri cilvēki tankkuģī un trīs no septiņiem B-52G apkalpes locekļiem. Uz B-52 atradās divas nesprāgušas B-28 FI kodolbumbas ar aptuveni 1,45 megatonnu jaudu, kuras vēlāk tika atrastas un atgūtas. Vēl divām bumbām trieciena rezultātā detonēja konvencionālie sprāgstvielu ierosinātāji, kā rezultātā notika nopietna plutonija un urāna izkliede, taču kodolsprādziens nenotika. Pēc avārijas 1 400 metriskās tonnas (3 100 000 mārciņas) ar radioaktīvi piesārņoto augsni tika nosūtītas uz ASV. 2006. gadā starp ASV un Spāniju tika noslēgta vienošanās par piesārņojuma izpēti un attīrīšanu, kas joprojām saglabājās pēc šī negadījuma

Šeit ir norādes un avoti par 1966. gada Palomaresas incidentu, kurus vari izmantot akadēmiskai atsaucei vai savām drošības/militārajām piezīmēm:
Galvenie avoti:
  1. US Department of Defense. “Narrative Summaries of Accidents Involving U.S. Nuclear Weapons, 1950–1980.” Public release summary, Defense Nuclear Agency, 1981.
    ➔ Apraksta visus oficiāli atzītos “Broken Arrow” incidentus, tostarp Palomaresas gadījumu.
  2. “The Day We Lost The H-Bomb: True Story of America’s Secret Nuclear Disaster” by Barbara Moran (2009).
    ➔ Grāmata, kas detalizēti analizē notikumu, meklēšanu un seku likvidēšanu Spānijā.
  3. Brookings Institution – Project on Nuclear Weapons Accidents.
  4. New York Times (2006).
    ➔ “Spain, U.S. to Clean Up Radioactive Site of 1966 Accident.”
  5. Atomic Heritage Foundation – Palomares Accident.
  6. United States Air Force Fact Sheet (archīvs).
    ➔ Sniedz īsu tehnisku un vēsturisku pārskatu par incidenta norisi.
Kodolsprādziena riska aspekts:
  • Detonēja tikai konvencionālie spridzekļi, izkaisot plutoniju un urānu, bet nebija kodolķēdes reakcijas.
  • Tika veikta masveida dekontaminācija (1,400 tonnas augsnes) un ilgstoša uzraudzība.
]]>
On 17 January 1966, a fatal collision occurred between a B-52G (58‑0256) from 68th Bombardment Wing out of Seymour Johnson AFB and a KC-135 Stratotanker (61-0273) over Palomares, Almería, Spain, killing all four on the tanker and three of the seven on the B-52G. The two unexploded B-28 FI 1.45-megaton-range nuclear bombs on the B-52 were eventually recovered; the conventional explosives of two more bombs detonated on impact, with serious dispersion of both plutonium and uranium, but without triggering a nuclear explosion. After the crash, 1,400 metric tons (3,100,000 lb) of contaminated soil was sent to the United States.[275][295] In 2006, an agreement was made between the United States and Spain to investigate and clean the pollution still remaining as a result of the accident.[296]
https://en.wikipedia.org/wiki/Boeing_B-5...tofortress

1966. gada 17. janvārī pie Palomaresas, Almerijā, Spānijā, notika nāvējoša sadursme starp B-52G (58-0256), kas bija no 68. bumbvedēju spārna Sjūmora Džonsona gaisa spēku bāzē, un KC-135 Stratotanker (61-0273). Sadursmē gāja bojā visi četri cilvēki tankkuģī un trīs no septiņiem B-52G apkalpes locekļiem. Uz B-52 atradās divas nesprāgušas B-28 FI kodolbumbas ar aptuveni 1,45 megatonnu jaudu, kuras vēlāk tika atrastas un atgūtas. Vēl divām bumbām trieciena rezultātā detonēja konvencionālie sprāgstvielu ierosinātāji, kā rezultātā notika nopietna plutonija un urāna izkliede, taču kodolsprādziens nenotika. Pēc avārijas 1 400 metriskās tonnas (3 100 000 mārciņas) ar radioaktīvi piesārņoto augsni tika nosūtītas uz ASV. 2006. gadā starp ASV un Spāniju tika noslēgta vienošanās par piesārņojuma izpēti un attīrīšanu, kas joprojām saglabājās pēc šī negadījuma

Šeit ir norādes un avoti par 1966. gada Palomaresas incidentu, kurus vari izmantot akadēmiskai atsaucei vai savām drošības/militārajām piezīmēm:
Galvenie avoti:
  1. US Department of Defense. “Narrative Summaries of Accidents Involving U.S. Nuclear Weapons, 1950–1980.” Public release summary, Defense Nuclear Agency, 1981.
    ➔ Apraksta visus oficiāli atzītos “Broken Arrow” incidentus, tostarp Palomaresas gadījumu.
  2. “The Day We Lost The H-Bomb: True Story of America’s Secret Nuclear Disaster” by Barbara Moran (2009).
    ➔ Grāmata, kas detalizēti analizē notikumu, meklēšanu un seku likvidēšanu Spānijā.
  3. Brookings Institution – Project on Nuclear Weapons Accidents.
  4. New York Times (2006).
    ➔ “Spain, U.S. to Clean Up Radioactive Site of 1966 Accident.”
  5. Atomic Heritage Foundation – Palomares Accident.
  6. United States Air Force Fact Sheet (archīvs).
    ➔ Sniedz īsu tehnisku un vēsturisku pārskatu par incidenta norisi.
Kodolsprādziena riska aspekts:
  • Detonēja tikai konvencionālie spridzekļi, izkaisot plutoniju un urānu, bet nebija kodolķēdes reakcijas.
  • Tika veikta masveida dekontaminācija (1,400 tonnas augsnes) un ilgstoša uzraudzība.
]]> <![CDATA[Krievijas iebrukums Ukrainā]]> https://kubele.lv/forums/showthread.php?tid=833 Tue, 24 Jun 2025 01:08:24 +0000 LvSnor]]> https://kubele.lv/forums/showthread.php?tid=833
1. Kopsavilkums par karu (2022–2025)
Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā sākās 2022. gada 24. februārī. Sākotnējais mērķis – strauji gāzt Ukrainas valdību un ieņemt Kijivu – neizdevās. Tā vietā karš pārgāja ilgstošā pozīciju karā ar lieliem zaudējumiem abās pusēs. Lielākās un izšķirošākās kaujas notika Donbasā, pie Kijivas, Hersonā un Bahmutā.
2. Galvenās kaujas un to iznākums
a) Kijivas kampaņa (2022. gada februāris–aprīlis)
  • Krievijas mērķis: ātri ieņemt Kijivu, izmantojot elitāros gaisa desanta spēkus un mehanizētās kolonnas no Baltkrievijas.
  • Izvērsums: lēna virzība, loģistikas problēmas, spēcīga Ukrainas pretestība (piemēram, Bučas, Irpiņas aizstāvēšana).
  • Rezultāts: Krievijas spēku atkāpšanās no Ziemeļukrainas. Stratēģiska Ukrainas uzvara.
b) Mariupoles aplenkums (2022. gada marts–maijs)
  • Krievijas mērķis: pārraut Ukrainas pieeju Azovas jūrai un nostiprināt sauszemes koridoru uz Krimu.
  • Cīņas: brutāla aplenkuma karadarbība; galvenā aizsardzība – Azovstal rūpnīca.
  • Rezultāts: Krievija ieņem pilsētu pēc ilgstošas aplenkšanas. Stratēģiski svarīga, bet ar milzīgām civilo zaudējumu sekām.
c) Harkivas pretuzbrukums (2022. gada septembris)
  • Ukrainas mērķis: atgūt iniciatīvu, izmantot Krievijas spēku pārdislokāciju uz Hersonas fronti.
  • Izvērsums: zibens ātruma uzbrukums, Krievijas līniju sabrukums pie Izjumas.
  • Rezultāts: Ukrainas spēki atgūst >8000 km² teritorijas. Morāles un stratēģiska uzvara Ukrainai.
d) Hersonas atbrīvošana (2022. gada novembris)
  • Krievijas mērķis: saglabāt kontroli pār Dņepras rietumkrastu.
  • Ukrainas stratēģija: sistemātiski iznīcināja loģistiku (Himars trieciens Antonovas tiltam).
  • Rezultāts: Krievija atkāpjas no Hersonas bez lielas kaujas. Liela politiska uzvara Ukrainai.
e) Bahmutas kauja (2022. gada aug.–2023. gada maijs)
  • Krievijas mērķis: ieņemt Bahmutu kā “vārti uz Slovjansku un Kramatorsku”.
  • Izvērsums: ilgstoša, asiņaina pozīciju cīņa, vadošo lomu spēlēja "Wagner Group".
  • Rezultāts: Bahmuta ieņemta pēc 9 mēnešiem, taču ar milzīgām Krievijas zaudējumu izmaksām. Taktiska uzvara Krievijai, bet ar ierobežotu stratēģisko vērtību.
f) 2023. gada Ukrainas pretuzbrukums (Zaporižjas–Donbasa frontē)
  • Ukrainas mērķis: pārraut Krievijas aizsardzības līnijas (Surovikina līniju), sasniegt Tokmaku un Melitopoli.
  • Rezultāts: ierobežota teritorijas atgūšana (Robotines rajons), taču nespēja izveidot plašu izrāvienu. Taktiski neveiksmīgs, bet ar svarīgām mācībām turpmākai karadarbībai (piemēram, dronu integrācija, minēto lauku pārvarēšana).
3. Tehnoloģijas un taktikas maiņa (2024–2025)
  • Droni (FPV, izlūkošanas un kamikadze) kļuvuši par būtisku faktoru karadarbībā.
  • Elektroniskā karadarbība (EW) pastiprināti ietekmē frontes situāciju.
  • Loģistikas un ražošanas sacensība: Krievija pārgāja uz "ekonomikas kara" režīmu, kamēr Ukraina atkarīga no Rietumu atbalsta (munīcija, bruņojums, izlūkošana).
]]>
1. Kopsavilkums par karu (2022–2025)
Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā sākās 2022. gada 24. februārī. Sākotnējais mērķis – strauji gāzt Ukrainas valdību un ieņemt Kijivu – neizdevās. Tā vietā karš pārgāja ilgstošā pozīciju karā ar lieliem zaudējumiem abās pusēs. Lielākās un izšķirošākās kaujas notika Donbasā, pie Kijivas, Hersonā un Bahmutā.
2. Galvenās kaujas un to iznākums
a) Kijivas kampaņa (2022. gada februāris–aprīlis)
  • Krievijas mērķis: ātri ieņemt Kijivu, izmantojot elitāros gaisa desanta spēkus un mehanizētās kolonnas no Baltkrievijas.
  • Izvērsums: lēna virzība, loģistikas problēmas, spēcīga Ukrainas pretestība (piemēram, Bučas, Irpiņas aizstāvēšana).
  • Rezultāts: Krievijas spēku atkāpšanās no Ziemeļukrainas. Stratēģiska Ukrainas uzvara.
b) Mariupoles aplenkums (2022. gada marts–maijs)
  • Krievijas mērķis: pārraut Ukrainas pieeju Azovas jūrai un nostiprināt sauszemes koridoru uz Krimu.
  • Cīņas: brutāla aplenkuma karadarbība; galvenā aizsardzība – Azovstal rūpnīca.
  • Rezultāts: Krievija ieņem pilsētu pēc ilgstošas aplenkšanas. Stratēģiski svarīga, bet ar milzīgām civilo zaudējumu sekām.
c) Harkivas pretuzbrukums (2022. gada septembris)
  • Ukrainas mērķis: atgūt iniciatīvu, izmantot Krievijas spēku pārdislokāciju uz Hersonas fronti.
  • Izvērsums: zibens ātruma uzbrukums, Krievijas līniju sabrukums pie Izjumas.
  • Rezultāts: Ukrainas spēki atgūst >8000 km² teritorijas. Morāles un stratēģiska uzvara Ukrainai.
d) Hersonas atbrīvošana (2022. gada novembris)
  • Krievijas mērķis: saglabāt kontroli pār Dņepras rietumkrastu.
  • Ukrainas stratēģija: sistemātiski iznīcināja loģistiku (Himars trieciens Antonovas tiltam).
  • Rezultāts: Krievija atkāpjas no Hersonas bez lielas kaujas. Liela politiska uzvara Ukrainai.
e) Bahmutas kauja (2022. gada aug.–2023. gada maijs)
  • Krievijas mērķis: ieņemt Bahmutu kā “vārti uz Slovjansku un Kramatorsku”.
  • Izvērsums: ilgstoša, asiņaina pozīciju cīņa, vadošo lomu spēlēja "Wagner Group".
  • Rezultāts: Bahmuta ieņemta pēc 9 mēnešiem, taču ar milzīgām Krievijas zaudējumu izmaksām. Taktiska uzvara Krievijai, bet ar ierobežotu stratēģisko vērtību.
f) 2023. gada Ukrainas pretuzbrukums (Zaporižjas–Donbasa frontē)
  • Ukrainas mērķis: pārraut Krievijas aizsardzības līnijas (Surovikina līniju), sasniegt Tokmaku un Melitopoli.
  • Rezultāts: ierobežota teritorijas atgūšana (Robotines rajons), taču nespēja izveidot plašu izrāvienu. Taktiski neveiksmīgs, bet ar svarīgām mācībām turpmākai karadarbībai (piemēram, dronu integrācija, minēto lauku pārvarēšana).
3. Tehnoloģijas un taktikas maiņa (2024–2025)
  • Droni (FPV, izlūkošanas un kamikadze) kļuvuši par būtisku faktoru karadarbībā.
  • Elektroniskā karadarbība (EW) pastiprināti ietekmē frontes situāciju.
  • Loģistikas un ražošanas sacensība: Krievija pārgāja uz "ekonomikas kara" režīmu, kamēr Ukraina atkarīga no Rietumu atbalsta (munīcija, bruņojums, izlūkošana).
]]> <![CDATA[Ādolfs Eihmanis]]> https://kubele.lv/forums/showthread.php?tid=793 Sun, 04 May 2025 14:48:15 +0000 LvSnor]]> https://kubele.lv/forums/showthread.php?tid=793 31. maijs, 2022, 11:34
Vēsture
Autori: Eduards Liniņš (Latvijas Radio komentētājs)

1961. gada aprīlī Jeruzalemē iesākās tiesas prāva, kurā uz apsūdzēto sola bija Ādolfs Eihmanis – bijušais SS virsnieks, viens no holokausta praktiskajiem īstenotājiem. Nedaudz vairāk nekā pēc gada, 1962. gada 31. maijā, Eihmanim tika izpildīts nāvessods.
1960. gada vidū iestājās zināms saspīlējums Izraēlas un Argentīnas attiecībās. Atklājās, ka grupa Izraēlas pilsoņu ieradušies Argentīnā, kur nolaupījuši un uz Izraēlu slepeni izveduši Buenosairesā ar pieņemtu vārdu dzīvojošo Ādolfu Eihmani, bijušo SS oberšturmbanfīreru un Reiha Galvenās drošības pārvaldes 4. nodaļas 4.B apakšnodaļas šefu. Šīs apakšnodaļas kompetencē ietilpa reiha teritorijā dzīvojošo ebreju apzināšana un viņu pārvietošanas organizēšana, īstenojot nacistu režīma represiju un genocīda politiku. Argentīnas valdība panāca Izraēlas rīcības izskatīšanu Apvienoto Nāciju drošības padomē, Izraēlai nācās atzīt, ka tā pārkāpusi Argentīnas suverenitāti, bet jautājums tika nokārtots abu valstu divpusējās sarunās, un Eihmanis palika, kur bijis – Jaguras kibuca policijas cietumā, gaidīdams tiesu.
Ādolfu Eihmani reizēm mēdz dēvēt par "holokausta arhitektu", tomēr diezin vai šāds apzīmējums viņam īsti piedien. Eihmanis nebija starp tiem nacistu līderiem, kuri radīja holokausta idejiskos pamatus vai pieņēma izšķirošos lēmumus par ebreju masu slepkavībām.
Domājams, pulkvežleitnanta dienesta pakāpe un apakšnodaļas vadība arī bija augstākais iespējamais karjeras pakāpiens šim indivīdam, kurš bez diploma bija pabeidzis studijas tehniskajā koledžā un līdz kļūšanai par SS organizācijas locekli strādājis par reģionālo aģentu kādas amerikāņu naftas kompānijas Austrijas filiālē. Toties, izkalpojies līdz savam amatam Reiha Galvenās Drošības pārvaldes struktūrā, viņš demonstrēja izcilu veiktspēju un arī entuziasmu, sagatavodams lēmumu pieņēmējiem vajadzīgo statistiku un priekšlikumus, kā pēc iespējas ātri, lēti un efektīvi nogādāt desmitus un simtus tūkstošu līdz gāzes kamerām.
Turklāt viņš ne tobrīd, ne vēlāk neapšaubīja savas darbošanās tiesiskos un kur nu vēl ētiskos aspektus.
Eihmaņa tiesas prāva sākās 1961. gada 11. aprīlī. Aizstāvība sākotnēji mēģināja apstrīdēt Izraēlas tiesības tiesāt apsūdzēto. Kad šie iebildumi tika noraidīti un lietu sāka skatīt pēc būtības, Eihmanis pamatā balstīja savu aizstāvību banālajā tēzē par pakļaušanos augstākstāvošo pavēlēm. Tomēr notiesājošo spriedumu šī taktika viņam neaiztaupīja, un 1961. gada 12. decembrī Ādolfs Eihmanis tika atzīts par vainīgu noziegumos pret cilvēci, kara noziegumos un noziegumos pret ebreju tautu, kā arī pret poļu, slovēņu un čigānu tautības civiliedzīvotājiem nacistu okupētajās teritorijās.
1961. gada 15. decembrī tika pasludināts spriedums – nāvessods. Spriedums tika izpildīts 1962. gada 31. maijā.
Kā prāvas sākumā deklarēja apsūdzības uzturētājs, Izraēlas galvenais prokurors Gideons Hausners, apsūdzības mērķis bija Eihmaņa personā tiesāt ne vien nacisma režīmu, bet visu antisemītisma vēsturi. Tomēr diezin vai šis apsūdzētais īsti atbilda šim mērķim. Simti skatītāju tiesas zālē un miljoni pie televizoru ekrāniem redzēja savā priekšā negaidīti ikdienišķu personu – karjeristu, izpildīgu un izdarīgu ierēdnīti.
Filozofe Hanna Ārente, kurai pašai savulaik bija nācies bēgt no Hitlera Reiha, 1961. gadā bija žurnāla "The New Yorker" reportiere Eihmaņa prāvā. Vēlāk tapušajā grāmatā "Eihmanis Jeruzalemē" viņa nodēvēja tiesājamo par "ļaunuma banalitātes" iemiesojumu. Ārentei Eihmanis ir simbolisks personāžs – dzīvs apliecinājums tai baisajai patiesībai, ka vēstures traģēdiju īstenotāji bieži vien nav nedz ļaudis ar patoloģisku domāšanu, nedz apsēsti fanātiķi, bet gan vidusmēra cilvēciņi, kuri, nonākuši attiecīgā situācijā, ir gatavi uztvert noziegumu kā normu un tajā piedalīties, cik labi vien prazdami.
https://lv.wikipedia.org/wiki/%C4%80dolfs_Eihmanis]]> 31. maijs, 2022, 11:34
Vēsture
Autori: Eduards Liniņš (Latvijas Radio komentētājs)

1961. gada aprīlī Jeruzalemē iesākās tiesas prāva, kurā uz apsūdzēto sola bija Ādolfs Eihmanis – bijušais SS virsnieks, viens no holokausta praktiskajiem īstenotājiem. Nedaudz vairāk nekā pēc gada, 1962. gada 31. maijā, Eihmanim tika izpildīts nāvessods.
1960. gada vidū iestājās zināms saspīlējums Izraēlas un Argentīnas attiecībās. Atklājās, ka grupa Izraēlas pilsoņu ieradušies Argentīnā, kur nolaupījuši un uz Izraēlu slepeni izveduši Buenosairesā ar pieņemtu vārdu dzīvojošo Ādolfu Eihmani, bijušo SS oberšturmbanfīreru un Reiha Galvenās drošības pārvaldes 4. nodaļas 4.B apakšnodaļas šefu. Šīs apakšnodaļas kompetencē ietilpa reiha teritorijā dzīvojošo ebreju apzināšana un viņu pārvietošanas organizēšana, īstenojot nacistu režīma represiju un genocīda politiku. Argentīnas valdība panāca Izraēlas rīcības izskatīšanu Apvienoto Nāciju drošības padomē, Izraēlai nācās atzīt, ka tā pārkāpusi Argentīnas suverenitāti, bet jautājums tika nokārtots abu valstu divpusējās sarunās, un Eihmanis palika, kur bijis – Jaguras kibuca policijas cietumā, gaidīdams tiesu.
Ādolfu Eihmani reizēm mēdz dēvēt par "holokausta arhitektu", tomēr diezin vai šāds apzīmējums viņam īsti piedien. Eihmanis nebija starp tiem nacistu līderiem, kuri radīja holokausta idejiskos pamatus vai pieņēma izšķirošos lēmumus par ebreju masu slepkavībām.
Domājams, pulkvežleitnanta dienesta pakāpe un apakšnodaļas vadība arī bija augstākais iespējamais karjeras pakāpiens šim indivīdam, kurš bez diploma bija pabeidzis studijas tehniskajā koledžā un līdz kļūšanai par SS organizācijas locekli strādājis par reģionālo aģentu kādas amerikāņu naftas kompānijas Austrijas filiālē. Toties, izkalpojies līdz savam amatam Reiha Galvenās Drošības pārvaldes struktūrā, viņš demonstrēja izcilu veiktspēju un arī entuziasmu, sagatavodams lēmumu pieņēmējiem vajadzīgo statistiku un priekšlikumus, kā pēc iespējas ātri, lēti un efektīvi nogādāt desmitus un simtus tūkstošu līdz gāzes kamerām.
Turklāt viņš ne tobrīd, ne vēlāk neapšaubīja savas darbošanās tiesiskos un kur nu vēl ētiskos aspektus.
Eihmaņa tiesas prāva sākās 1961. gada 11. aprīlī. Aizstāvība sākotnēji mēģināja apstrīdēt Izraēlas tiesības tiesāt apsūdzēto. Kad šie iebildumi tika noraidīti un lietu sāka skatīt pēc būtības, Eihmanis pamatā balstīja savu aizstāvību banālajā tēzē par pakļaušanos augstākstāvošo pavēlēm. Tomēr notiesājošo spriedumu šī taktika viņam neaiztaupīja, un 1961. gada 12. decembrī Ādolfs Eihmanis tika atzīts par vainīgu noziegumos pret cilvēci, kara noziegumos un noziegumos pret ebreju tautu, kā arī pret poļu, slovēņu un čigānu tautības civiliedzīvotājiem nacistu okupētajās teritorijās.
1961. gada 15. decembrī tika pasludināts spriedums – nāvessods. Spriedums tika izpildīts 1962. gada 31. maijā.
Kā prāvas sākumā deklarēja apsūdzības uzturētājs, Izraēlas galvenais prokurors Gideons Hausners, apsūdzības mērķis bija Eihmaņa personā tiesāt ne vien nacisma režīmu, bet visu antisemītisma vēsturi. Tomēr diezin vai šis apsūdzētais īsti atbilda šim mērķim. Simti skatītāju tiesas zālē un miljoni pie televizoru ekrāniem redzēja savā priekšā negaidīti ikdienišķu personu – karjeristu, izpildīgu un izdarīgu ierēdnīti.
Filozofe Hanna Ārente, kurai pašai savulaik bija nācies bēgt no Hitlera Reiha, 1961. gadā bija žurnāla "The New Yorker" reportiere Eihmaņa prāvā. Vēlāk tapušajā grāmatā "Eihmanis Jeruzalemē" viņa nodēvēja tiesājamo par "ļaunuma banalitātes" iemiesojumu. Ārentei Eihmanis ir simbolisks personāžs – dzīvs apliecinājums tai baisajai patiesībai, ka vēstures traģēdiju īstenotāji bieži vien nav nedz ļaudis ar patoloģisku domāšanu, nedz apsēsti fanātiķi, bet gan vidusmēra cilvēciņi, kuri, nonākuši attiecīgā situācijā, ir gatavi uztvert noziegumu kā normu un tajā piedalīties, cik labi vien prazdami.
https://lv.wikipedia.org/wiki/%C4%80dolfs_Eihmanis]]> <![CDATA[Benito Musolīni (1883-1945)]]> https://kubele.lv/forums/showthread.php?tid=645 Sat, 16 Nov 2024 13:17:09 +0000 LvSnor]]> https://kubele.lv/forums/showthread.php?tid=645 Benito Musolīni utopiskais nacionālisms

Itālija bija pusindustriāla zeme, kurā marksisti, aizrāvušies ar revolu­cionārās vardarbības idejām, meklēja iespējas paātrināt revolūcijas atnāk­šanu. Šīs idejas uztvēra itāļu mark­sists Benito Musolīni (1883-1945), kura tēvs bija kalējs, sīkīpašnieks un sociāl­demokrāts, māte - skolotāja, kura iepazīstināja viņu ar politisko filosofiju un Nīči (Benito par "varasgribas filosofiju" zināja visu). Taču politiku Musolīni veidoja uz marksistiska pa­mata. Markss viņam bija "tēvs un sko­lotājs", "lielais strādnieku vardarbības filosofs". Viņš atbalstīja "avangarda mazākuma" veidošanu, kas spēj "ieka­rot kaismīgo masu jūtas, ticību un gudrību". Šis avangards ir jāveido speciāli apmācītiem elites cilvēkiem. Šai elitei ir jārūpējas par šķiras psi­holoģisko un masu mobilizāciju, izman­tojot mītus un simbolus, kam jāceļ pro­letariāta pašapziņa. Nākotnē, Musolīni mācīja, vardarbība būs nepieciešama.
Musolīni pārvērta Forli provinci par sociālisma salu, atbalstot līgumstrādnieku pretenzijas pret zemes īpašnie­kiem. Žurnālu, kuru tas publicēja, lasīja visā Eiropā. 1912. g. divdesmit deviņu gadu vecumā viņš - jauns, slaids, no­pietns, kvēles pilnām acīm - nostājās Itālijas Sociālistiskās partijas priekš­galā, uzskatot, ka sociālismam ir jābūt marksistiskam, izlēmīgam un inter­nacionālam, tādam, kas nav gatavs ielaisties nekādos kompromisos.
Musolīni kā revolucionārās vardar­bības teorētiķis, pirmkārt, radikāli no­raidīja buržuāzisko parlamentārismu un reformismu; otrkārt, viņš uzskatīja, ka partijai ir jābūt stipri centralizētai, stingri hierarhiskai un disciplinētai izvirzīto mērķu sasniegšanā; treškārt, tā jāvada profesionāliem revolucionā­riem; ceturtkārt, viņš neticēja, ka pro­letariāts ir spējīgs pats sevi organizēt; piektkārt, viņš domāja, ka revolucio­nāro apziņu masās var ienest no ār­puses; sestkārt, viņš uzskatīja, ka pē­dējā šķiru konfliktā pēdējais tiesnesis būs organizētā vardarbība.
Musolīni piemita cilvēciskais vā­jums - tieksme patikt un demonstrēt godkāri, viņš bija jūtīgs savās attiecī­bās ar masām un ar to viedokli vienmēr rēķinājās. Līdz ar karu un nacionālis­ma uzliesmojumu Musolīni nojauta šo jauno spēku un izdarīja pagriezienu jaunā virzienā.
Kara sākumā Musolīni aģitēja par Itālijas oficiālu iestāšanos karā un tādēļ tika izslēgts no Sociālistiskās partijas. Karš padarīja Musolīni par nacionālsociālistu seno romiešu ieka­rotāju garā, kuru fasces (nūju saišķi) viņš sāka izmantot kā ietilpīgu un pie­vilcīgu simbolu. Musolīni neieredzēja Ļeņinu par to, ka tas izveda valsti no kara. Turklāt viņš gribēja kapitālismu izmantot un ekspluatēt, nevis graut, tomēr neatsacījās no domas, ka revo­lūcijai tik un tā jābūt radikālai.
1919. g. 23. martā Musolīni ar sa­viem līdzgaitniekiem nodibināja jaunu partiju. Tās programma ietvēra sevī fiksētās kapitāla daļas konfiskāciju, kontroli pār ekonomiku ar korporatīvo ekonomisko padomju palīdzību, baznī­cas zemes īpašumu konfiskāciju, ag­rāro reformu īstenošanu, kā arī monar­hijas un senāta likvidēšanu. Viņa iemīļotā devīze bija: "Dzīve ir rīcība, nevis aprēķins" (Viure, ce n'est pas calculer, c'est agir). Viņam raksturīga bija nepacietība, viņš bieži nikni ieska­tījās pulkstenī un dusmojās uz tiem, kas mēdza kavēties.
Pamazām Musolīni izskats mai­nījās: viņa augums vairs nebija slaids, izkrita mati. Uz viņa plikpaurainās galvas parādījās milzīgs izaugums, bet uz tuklās pazodes - tumša ovāla dzimumzīme. Zobi viņam bija ziloņ­kaula krāsā un reti (šī pazīme Itālijā nozīmēja veiksmi). Viņš bija glīts, spē­cīgs, noskaņots uz seksuāliem varoņ­darbiem, ko nodrošināja 169 mīļākās. Musolīni alka pēc varas un ļoti mīlēja
Makjavelli. Apvienojis savā personā visus šos elementus (arī mītu par Ro­mu un tās impēriju, futūrisma mītu), viņš secināja: "Nav dzīves bez izlietām asinīm."
Musolīni lielījās, ka fašistiskais "leo­pards" varot viegli tikt galā ar sociā­listisko masu "slimajiem lopiem". Fa­šistu "rīcības nodaļas" veidoja karavīri rezervisti, bet tajās bija arī studenti un pat skolnieki. Viņi bija disciplinē­tāki, mērķtiecīgāki par sociālistiem un savas akcijas koordinēja pa telefonu. Par fašistiem kļuva arī tūkstošiem strādnieku.
Fašisma spēks nobaidīja pat pašu Musolīni, kurš izjuta riebumu pret vardarbību lielos apmēros, īpaši pret vardarbību kā pašmērķi. Fašisms iz­platījās un 1921. g. palīdzēja Musolīni iekļūt parlamentā. Romas fašistu kongresā 1921. g. viņam bija jāiet uz kompromisu: lai kļūtu par "Duči" (Va­doni), viņš piekrita vardarbībai, un tā­dēļ 1922. gads kļuva par terora gadu. Varas iestādes pievēra acis uz to, ka vienas atsevišķas partijas armija sāka pārņemt varu no iekšienes: citu pēc citas teroristi iekaroja municipalitātes Itālijas pilsētās. Jaunā Itālijas Komu­nistiskā partija (līdzīgi kā vēlāk ko­munisti Vācijā) saistīja cerības ar jau­no, fašistisko režīmu, kuram vajadzēja izraisīt marksistisko revolūciju.
Itālija bija ekonomiski vāja un slikti pārvaldīta valsts. Tajā pastāvēja liela nabadzība, dzimstība bija viena no visaugstākajām Eiropā, inflācijas tempi - vieni no augstākajiem. "Risordžimento" (itāļu sacelšanās pret aus­triešiem nacionālās apvienošanās lai­kā 1815.-1870. g.) nesa vilšanos, uzvara cilvēkus drīzāk nošķīra nekā apvienoja. Parlamentārais režīms bija korumpēts, monarhiju tauta nemīlēja.
Kopš 1871. gada valsts bija naidā ar baznīcu. Valsts dienesti nefunkcionēja.
Musolīni vārds ar vardarbību tieši neasociējās. Gluži pretēji - viņā saska­tīja cilvēku, kurš varētu to apturēt. Viņš kļuva par lielisku publisku ora­toru ("A chi l'Italia? A noi!" - "Kurš pret Itāliju? Tas pret mums!"). Taču Musolīni nebija vienkāršs demagogs, viņa runas bija balstītas uz filozofiskām pārdomām, kas patika itāļiem. 1922. g. viņš nodibināja kontaktus ar galmu, Vatikānu, armiju, policiju - visi vēlējās zināt, ko viņš grib. Musolīni teica: "Mūsu programma ir vienkārša: mēs gribam pārvaldīt Itāliju." Viņa re­torikā tas nozīmēja: stingri, bezkais­līgi, taisnīgi, godīgi un efektīvi, kā Se­najā Romā.
1922. g. 16. oktobrī Musolīni pazi­ņoja par mēneša beigās nolikto četru divīziju - kopā 40 tūkst, melnkreklaino fašistiskās partijas biedru - gājienu uz Romu. 28. oktobra vakarā viņa slikti apbruņotā, izsalkusi armija apstājās netālu no Romas - lietainā laikā tā iz­skatījās nožēlojami. Valdībai Romā bija 28 tūkst, karavīru liels garnizons ar uzticamu komandieri, un tomēr tā pie­ņēma lēmumu izsludināt ārkārtas stāvokli. Romā klīda baumas un cir­kulēja neadekvāta informācija. Jauna­jam karalim Viktoram Emanuēlam tika sniegta informācija, ka pret 6 tūkst, slikti apmācītu kareivju ir 100 tūkst, uz visu gatavu fašistu. Viņš krita iz­misumā un atteicās izsludināt ārkār­tas stāvokli. Šajā momentā valdībai zuda drosme turēt varas grožus savās rokās. 29. oktobrī Musolīni pieteicās izveidot savu valdību.
Dzīves pēdējās desmitgadēs Muso­līni kļuva par arvien traģiskāku un groteskāku tēlu. Viņu uzskatīja vairāk par nacionālu nekā fašistisku vadoni.
Iespējams, ka viņam amats bija sva­rīgāks par varu.
1924. g. notika visenerģiskākā de­putāta Džakomo Mateoti slepkavība, kas izsauca naida vilni Itālijā. Tas Musolīni nesa daudz slikta. 1925. g. 3. janvārī viņš pasludināja fašistiskā režīma nodibināšanu. Tika aizliegtas opozīcijas avīzes, opozīcijas līderi - ieslodzīti uz kādas salas. Tika publi­cēta vesela virkne "fašistisko likumu". Musolīni izteica formulu: "Labāk viss valstī nekā ārpus valsts, nekā pret valsti."
Sākumā Hitlers, īstenojot savu po­litisko voluntārismu, par paraugu uz­skatīja Musolīni. Viņa kabinetā Minhenē stāvēja Musolīni krūšutēls, arī Gebelss kādā 1935. g. rakstā atzina nacistu parādu itāļu fašismam. Sāku­mā šie komplimenti nebija savstar­pēji. Musolīni, kas uzskatīja sevi par izglītotu un civilizētu cilvēku (viņš pārvaldīja četras svešvalodas), skatī­jās uz Hitleru kā uz vulgāru šarlatānu un bandītu. Itālijā pastāvēja neliela cienījama ebreju kopiena. Musolīni bija parādā daudziem ebrejiem - audzi­nātājai sociālistei Angelikai Balabano - vai, itāļu fašisma pamatlicējam Enriko Rokam, itāļu korporatīvisma teorētiķim Džino Ariasam. Tāpēc Hitlera ra­sisms sākumā Musolīni atbaidīja, Itā­liju vienmēr bija biedējis uzbrukums no ziemeļiem. Tās vēsturiskā ienaidniece bija Austrija. Hitlera "anšlusa" politikai vajadzēja mantot Austrijas mē­ģinājumus atgūt to, ko Itālija bija sa­ņēmusi Versaļā. Kad Hitlers 1935. g. 16. martā noliedza Versaļas līgumu, Musolīni piekrita satikties ar angļiem un frančiem, lai radītu "fronti" pret nacisma agresiju.
Taču bija jau sākusies Musolīni kā valstsvīra degradācija. Tā izpaudās Itālijas 1935. g. 3. oktobrī uzsāktajā agresijā pret Abesīniju. Pēc piecām dienām kopš uzbrukuma sākuma Nā­ciju līga pasludināja Itāliju par agre­soru un 19. oktobri vērsa pret to sank­cijas, bet to vienīgais rezultāts bija Musolīni agresivitātes pieaugums. Musolīni 1936. g. 5. maijā ieņēma Adisabebu un piecas dienas vēlāk anketēja visu valsti. Kopš 1936. g. Vācija uzsāka kontaktus ar Itāliju. 1936. g. 1. novembri Musolīni izteicās par "asi Roma - Berlīne". 1937. g. 27. septembri viņš apmeklēja Berlīni. Musolīni sāka atdarināt Hitleru, atmeta savus iebil­dumus pret rasu politiku un 1938. g. pieņēma savus nacistiskos likumus. 1938. g. 11. decembrī Itālija izstājās no Nāciju līgas. 1939. g. aprīlī Itālija anektēja Albāniju. 22. maijā Musolīni parakstīja "Dzelzs paktu" ar cilvēku, kuru pirms pieciem gadiem bija uz­skatījis par potenciālu civilizācijas ienaidnieku.

Andris Rubenis  "20.gadsimta kultūra Eiropā"


Musolīni līķis

1945. gada 29. aprīlī Musolīni, Petači un citu nāvessodu izpildīto fašistu līķi tika iekrauti furgonā un pārvietoti uz dienvidiem uz Milānu. 3:00 no rīta līķi tika nomesti zemē vecajā Loreto laukumā. Laukums tika pārdēvēts par "Piazza Quindici Martiri" (Piecpadsmit mocekļu laukums) par godu piecpadsmit itāļu partizāniem, kuriem nesen tur tika izpildīts nāvessods.[181]
līķi, kas karājas pie kājām, tostarp Musolīni blakus Petači Piazzale Loreto, Milānā, 1945.
No kreisās puses uz labo Bombači, Musolīni, Petaki, Pavolini un Starace līķi Loreto laukumā, 1945.

Pēc spārdīšanas un apspļaušanas līķus ar galvu uz leju pakārt uz degvielas uzpildes stacijas jumta[182][183] un no apakšas nomētāja ar akmeņiem civiliedzīvotāji. Tas tika darīts gan, lai atturētu visus fašistus no cīņas turpināšanas, gan kā atriebības akts par partizānu pakāršanu tajā pašā vietā, ko veica ass varas iestādes. Gāzētā līdera līķis tika izsmiets un ļaunprātīgi izmantots. Fašistu lojālists Achille Starace tika notverts un notiesāts uz nāvi, pēc tam nogādāts Piazzale Loreto un parādīja Musolīni līķi, kuram viņš sveicināja tieši pirms nošaušanas. Viņa ķermenis bija savērts blakus Musolīni ķermenim.]]> Benito Musolīni utopiskais nacionālisms

Itālija bija pusindustriāla zeme, kurā marksisti, aizrāvušies ar revolu­cionārās vardarbības idejām, meklēja iespējas paātrināt revolūcijas atnāk­šanu. Šīs idejas uztvēra itāļu mark­sists Benito Musolīni (1883-1945), kura tēvs bija kalējs, sīkīpašnieks un sociāl­demokrāts, māte - skolotāja, kura iepazīstināja viņu ar politisko filosofiju un Nīči (Benito par "varasgribas filosofiju" zināja visu). Taču politiku Musolīni veidoja uz marksistiska pa­mata. Markss viņam bija "tēvs un sko­lotājs", "lielais strādnieku vardarbības filosofs". Viņš atbalstīja "avangarda mazākuma" veidošanu, kas spēj "ieka­rot kaismīgo masu jūtas, ticību un gudrību". Šis avangards ir jāveido speciāli apmācītiem elites cilvēkiem. Šai elitei ir jārūpējas par šķiras psi­holoģisko un masu mobilizāciju, izman­tojot mītus un simbolus, kam jāceļ pro­letariāta pašapziņa. Nākotnē, Musolīni mācīja, vardarbība būs nepieciešama.
Musolīni pārvērta Forli provinci par sociālisma salu, atbalstot līgumstrādnieku pretenzijas pret zemes īpašnie­kiem. Žurnālu, kuru tas publicēja, lasīja visā Eiropā. 1912. g. divdesmit deviņu gadu vecumā viņš - jauns, slaids, no­pietns, kvēles pilnām acīm - nostājās Itālijas Sociālistiskās partijas priekš­galā, uzskatot, ka sociālismam ir jābūt marksistiskam, izlēmīgam un inter­nacionālam, tādam, kas nav gatavs ielaisties nekādos kompromisos.
Musolīni kā revolucionārās vardar­bības teorētiķis, pirmkārt, radikāli no­raidīja buržuāzisko parlamentārismu un reformismu; otrkārt, viņš uzskatīja, ka partijai ir jābūt stipri centralizētai, stingri hierarhiskai un disciplinētai izvirzīto mērķu sasniegšanā; treškārt, tā jāvada profesionāliem revolucionā­riem; ceturtkārt, viņš neticēja, ka pro­letariāts ir spējīgs pats sevi organizēt; piektkārt, viņš domāja, ka revolucio­nāro apziņu masās var ienest no ār­puses; sestkārt, viņš uzskatīja, ka pē­dējā šķiru konfliktā pēdējais tiesnesis būs organizētā vardarbība.
Musolīni piemita cilvēciskais vā­jums - tieksme patikt un demonstrēt godkāri, viņš bija jūtīgs savās attiecī­bās ar masām un ar to viedokli vienmēr rēķinājās. Līdz ar karu un nacionālis­ma uzliesmojumu Musolīni nojauta šo jauno spēku un izdarīja pagriezienu jaunā virzienā.
Kara sākumā Musolīni aģitēja par Itālijas oficiālu iestāšanos karā un tādēļ tika izslēgts no Sociālistiskās partijas. Karš padarīja Musolīni par nacionālsociālistu seno romiešu ieka­rotāju garā, kuru fasces (nūju saišķi) viņš sāka izmantot kā ietilpīgu un pie­vilcīgu simbolu. Musolīni neieredzēja Ļeņinu par to, ka tas izveda valsti no kara. Turklāt viņš gribēja kapitālismu izmantot un ekspluatēt, nevis graut, tomēr neatsacījās no domas, ka revo­lūcijai tik un tā jābūt radikālai.
1919. g. 23. martā Musolīni ar sa­viem līdzgaitniekiem nodibināja jaunu partiju. Tās programma ietvēra sevī fiksētās kapitāla daļas konfiskāciju, kontroli pār ekonomiku ar korporatīvo ekonomisko padomju palīdzību, baznī­cas zemes īpašumu konfiskāciju, ag­rāro reformu īstenošanu, kā arī monar­hijas un senāta likvidēšanu. Viņa iemīļotā devīze bija: "Dzīve ir rīcība, nevis aprēķins" (Viure, ce n'est pas calculer, c'est agir). Viņam raksturīga bija nepacietība, viņš bieži nikni ieska­tījās pulkstenī un dusmojās uz tiem, kas mēdza kavēties.
Pamazām Musolīni izskats mai­nījās: viņa augums vairs nebija slaids, izkrita mati. Uz viņa plikpaurainās galvas parādījās milzīgs izaugums, bet uz tuklās pazodes - tumša ovāla dzimumzīme. Zobi viņam bija ziloņ­kaula krāsā un reti (šī pazīme Itālijā nozīmēja veiksmi). Viņš bija glīts, spē­cīgs, noskaņots uz seksuāliem varoņ­darbiem, ko nodrošināja 169 mīļākās. Musolīni alka pēc varas un ļoti mīlēja
Makjavelli. Apvienojis savā personā visus šos elementus (arī mītu par Ro­mu un tās impēriju, futūrisma mītu), viņš secināja: "Nav dzīves bez izlietām asinīm."
Musolīni lielījās, ka fašistiskais "leo­pards" varot viegli tikt galā ar sociā­listisko masu "slimajiem lopiem". Fa­šistu "rīcības nodaļas" veidoja karavīri rezervisti, bet tajās bija arī studenti un pat skolnieki. Viņi bija disciplinē­tāki, mērķtiecīgāki par sociālistiem un savas akcijas koordinēja pa telefonu. Par fašistiem kļuva arī tūkstošiem strādnieku.
Fašisma spēks nobaidīja pat pašu Musolīni, kurš izjuta riebumu pret vardarbību lielos apmēros, īpaši pret vardarbību kā pašmērķi. Fašisms iz­platījās un 1921. g. palīdzēja Musolīni iekļūt parlamentā. Romas fašistu kongresā 1921. g. viņam bija jāiet uz kompromisu: lai kļūtu par "Duči" (Va­doni), viņš piekrita vardarbībai, un tā­dēļ 1922. gads kļuva par terora gadu. Varas iestādes pievēra acis uz to, ka vienas atsevišķas partijas armija sāka pārņemt varu no iekšienes: citu pēc citas teroristi iekaroja municipalitātes Itālijas pilsētās. Jaunā Itālijas Komu­nistiskā partija (līdzīgi kā vēlāk ko­munisti Vācijā) saistīja cerības ar jau­no, fašistisko režīmu, kuram vajadzēja izraisīt marksistisko revolūciju.
Itālija bija ekonomiski vāja un slikti pārvaldīta valsts. Tajā pastāvēja liela nabadzība, dzimstība bija viena no visaugstākajām Eiropā, inflācijas tempi - vieni no augstākajiem. "Risordžimento" (itāļu sacelšanās pret aus­triešiem nacionālās apvienošanās lai­kā 1815.-1870. g.) nesa vilšanos, uzvara cilvēkus drīzāk nošķīra nekā apvienoja. Parlamentārais režīms bija korumpēts, monarhiju tauta nemīlēja.
Kopš 1871. gada valsts bija naidā ar baznīcu. Valsts dienesti nefunkcionēja.
Musolīni vārds ar vardarbību tieši neasociējās. Gluži pretēji - viņā saska­tīja cilvēku, kurš varētu to apturēt. Viņš kļuva par lielisku publisku ora­toru ("A chi l'Italia? A noi!" - "Kurš pret Itāliju? Tas pret mums!"). Taču Musolīni nebija vienkāršs demagogs, viņa runas bija balstītas uz filozofiskām pārdomām, kas patika itāļiem. 1922. g. viņš nodibināja kontaktus ar galmu, Vatikānu, armiju, policiju - visi vēlējās zināt, ko viņš grib. Musolīni teica: "Mūsu programma ir vienkārša: mēs gribam pārvaldīt Itāliju." Viņa re­torikā tas nozīmēja: stingri, bezkais­līgi, taisnīgi, godīgi un efektīvi, kā Se­najā Romā.
1922. g. 16. oktobrī Musolīni pazi­ņoja par mēneša beigās nolikto četru divīziju - kopā 40 tūkst, melnkreklaino fašistiskās partijas biedru - gājienu uz Romu. 28. oktobra vakarā viņa slikti apbruņotā, izsalkusi armija apstājās netālu no Romas - lietainā laikā tā iz­skatījās nožēlojami. Valdībai Romā bija 28 tūkst, karavīru liels garnizons ar uzticamu komandieri, un tomēr tā pie­ņēma lēmumu izsludināt ārkārtas stāvokli. Romā klīda baumas un cir­kulēja neadekvāta informācija. Jauna­jam karalim Viktoram Emanuēlam tika sniegta informācija, ka pret 6 tūkst, slikti apmācītu kareivju ir 100 tūkst, uz visu gatavu fašistu. Viņš krita iz­misumā un atteicās izsludināt ārkār­tas stāvokli. Šajā momentā valdībai zuda drosme turēt varas grožus savās rokās. 29. oktobrī Musolīni pieteicās izveidot savu valdību.
Dzīves pēdējās desmitgadēs Muso­līni kļuva par arvien traģiskāku un groteskāku tēlu. Viņu uzskatīja vairāk par nacionālu nekā fašistisku vadoni.
Iespējams, ka viņam amats bija sva­rīgāks par varu.
1924. g. notika visenerģiskākā de­putāta Džakomo Mateoti slepkavība, kas izsauca naida vilni Itālijā. Tas Musolīni nesa daudz slikta. 1925. g. 3. janvārī viņš pasludināja fašistiskā režīma nodibināšanu. Tika aizliegtas opozīcijas avīzes, opozīcijas līderi - ieslodzīti uz kādas salas. Tika publi­cēta vesela virkne "fašistisko likumu". Musolīni izteica formulu: "Labāk viss valstī nekā ārpus valsts, nekā pret valsti."
Sākumā Hitlers, īstenojot savu po­litisko voluntārismu, par paraugu uz­skatīja Musolīni. Viņa kabinetā Minhenē stāvēja Musolīni krūšutēls, arī Gebelss kādā 1935. g. rakstā atzina nacistu parādu itāļu fašismam. Sāku­mā šie komplimenti nebija savstar­pēji. Musolīni, kas uzskatīja sevi par izglītotu un civilizētu cilvēku (viņš pārvaldīja četras svešvalodas), skatī­jās uz Hitleru kā uz vulgāru šarlatānu un bandītu. Itālijā pastāvēja neliela cienījama ebreju kopiena. Musolīni bija parādā daudziem ebrejiem - audzi­nātājai sociālistei Angelikai Balabano - vai, itāļu fašisma pamatlicējam Enriko Rokam, itāļu korporatīvisma teorētiķim Džino Ariasam. Tāpēc Hitlera ra­sisms sākumā Musolīni atbaidīja, Itā­liju vienmēr bija biedējis uzbrukums no ziemeļiem. Tās vēsturiskā ienaidniece bija Austrija. Hitlera "anšlusa" politikai vajadzēja mantot Austrijas mē­ģinājumus atgūt to, ko Itālija bija sa­ņēmusi Versaļā. Kad Hitlers 1935. g. 16. martā noliedza Versaļas līgumu, Musolīni piekrita satikties ar angļiem un frančiem, lai radītu "fronti" pret nacisma agresiju.
Taču bija jau sākusies Musolīni kā valstsvīra degradācija. Tā izpaudās Itālijas 1935. g. 3. oktobrī uzsāktajā agresijā pret Abesīniju. Pēc piecām dienām kopš uzbrukuma sākuma Nā­ciju līga pasludināja Itāliju par agre­soru un 19. oktobri vērsa pret to sank­cijas, bet to vienīgais rezultāts bija Musolīni agresivitātes pieaugums. Musolīni 1936. g. 5. maijā ieņēma Adisabebu un piecas dienas vēlāk anketēja visu valsti. Kopš 1936. g. Vācija uzsāka kontaktus ar Itāliju. 1936. g. 1. novembri Musolīni izteicās par "asi Roma - Berlīne". 1937. g. 27. septembri viņš apmeklēja Berlīni. Musolīni sāka atdarināt Hitleru, atmeta savus iebil­dumus pret rasu politiku un 1938. g. pieņēma savus nacistiskos likumus. 1938. g. 11. decembrī Itālija izstājās no Nāciju līgas. 1939. g. aprīlī Itālija anektēja Albāniju. 22. maijā Musolīni parakstīja "Dzelzs paktu" ar cilvēku, kuru pirms pieciem gadiem bija uz­skatījis par potenciālu civilizācijas ienaidnieku.

Andris Rubenis  "20.gadsimta kultūra Eiropā"


Musolīni līķis

1945. gada 29. aprīlī Musolīni, Petači un citu nāvessodu izpildīto fašistu līķi tika iekrauti furgonā un pārvietoti uz dienvidiem uz Milānu. 3:00 no rīta līķi tika nomesti zemē vecajā Loreto laukumā. Laukums tika pārdēvēts par "Piazza Quindici Martiri" (Piecpadsmit mocekļu laukums) par godu piecpadsmit itāļu partizāniem, kuriem nesen tur tika izpildīts nāvessods.[181]
līķi, kas karājas pie kājām, tostarp Musolīni blakus Petači Piazzale Loreto, Milānā, 1945.
No kreisās puses uz labo Bombači, Musolīni, Petaki, Pavolini un Starace līķi Loreto laukumā, 1945.

Pēc spārdīšanas un apspļaušanas līķus ar galvu uz leju pakārt uz degvielas uzpildes stacijas jumta[182][183] un no apakšas nomētāja ar akmeņiem civiliedzīvotāji. Tas tika darīts gan, lai atturētu visus fašistus no cīņas turpināšanas, gan kā atriebības akts par partizānu pakāršanu tajā pašā vietā, ko veica ass varas iestādes. Gāzētā līdera līķis tika izsmiets un ļaunprātīgi izmantots. Fašistu lojālists Achille Starace tika notverts un notiesāts uz nāvi, pēc tam nogādāts Piazzale Loreto un parādīja Musolīni līķi, kuram viņš sveicināja tieši pirms nošaušanas. Viņa ķermenis bija savērts blakus Musolīni ķermenim.]]> <![CDATA[Seksuālās vardarbības apsūdzībām reliģisko ordeņu vadītajās skolās]]> https://kubele.lv/forums/showthread.php?tid=580 Mon, 09 Sep 2024 21:29:28 +0000 LvSnor]]> https://kubele.lv/forums/showthread.php?tid=580
Izpētē par seksuālās vardarbības apsūdzībām reliģisko ordeņu vadītajās skolās tika konstatēts, ka ir 2395 apsūdzības par seksuālo vardarbību 308 skolās, ko reģistrējuši reliģiskie ordeņi, kuri vadīja šīs skolas.
Apsūdzības ir par 884 dažādiem iespējamiem vardarbības veicējiem.
Izmeklēšanā tika ieteikts valdībai apsvērt iespēju izveidot tiesiskās aizsardzības sistēmu personām, kas cietušas no vēsturiskas seksuālas vardarbības dienas skolās un internātskolās.
Tā arī ieteica valdībai vērsties pie attiecīgajiem reliģiskajiem ordeņiem, lai tie palīdzētu atlīdzināt zaudējumus.
Reliģisko ordeņu uzskaite liecina, ka vairāk nekā puse no 884 personām, kas apsūdzētas par seksuālu vardarbību, ir mirušas, un īpaši liels apsūdzību skaits ir speciālajās skolās.
17 speciālajās skolās tika reģistrēti 590 apgalvojumi par 190 iespējamiem vardarbības veicējiem.

Ziņojumā aprakstīts, kā cilvēki tika aicināti pieteikties dalībai šajā procesā, kurā varēja piedalīties visi bijušie reliģisko ordeņu pārvaldīto dienas un internātskolu audzēkņi.
Anketas par savu pieredzi aizpildīja 205 cilvēki, no kuriem lielākā daļa bija vīrieši.
Atbildēs uz anketas jautājumiem izdzīvojušie stāstīja par vēsturisku seksuālās vardarbības pieredzi skolās vismaz 22 Īrijas grāfistēs, minot vairāk nekā 80 skolu, ko pārvalda 24 reliģiskie ordeņi.
Seksuālās vardarbības gadījumi lielākoties tika aprakstīti laika posmā no 60. gadu sākuma līdz 90. gadu sākumam, un visvairāk gadījumu tika reģistrēti 70. gadu sākumā un vidū.
No tiem, kas aizpildīja anketas, 182 tika novērtēti kā tādi, kas atbilst aptaujas darbības jomas noteikšanas uzdevumiem, un uzaicināti piedalīties otrajā posmā.
149 dalībnieki izvēlējās piedalīties procesa otrajā posmā, kurā viņi varēja izvēlēties sniegt interviju par traumu informētam koordinatoram vai vērsties ar rakstisku iesniegumu.
137 dalībnieki aizpildīja klātienes intervijas un 12 dalībnieki vērsās ar rakstiskus iesniegumus.

Upuru stāsti
Ziņojumā izklāstītie stāsti par seksuālo vardarbību skolās ir satraucoši un bieži vien biedējoši.
Dažos gadījumos šī bija pirmā reize, kad viņi pastāstīja par seksuālās vardarbības pieredzi un tās ietekmi uz viņu dzīvi.
Ziņojumā teikts, ka daudzu dalībnieku stāsti liecina, ka seksuālās vardarbības pieredzes dēļ viņu skolās vai pat dzīvē nav bijis drošības sajūtas.
Dalībnieki apraksta šausminošu seksuālu vardarbību bērnībā un ziņo, ka tā notikusi dažādās vietās, tostarp klasēs, kopmītnēs, sporta iestādēs, kā arī mūzikas un ārpusskolas pasākumos.
Daži ziņoja, ka viņu mājās viņus seksuāli izmantojuši ar skolu saistīti pieaugušie, kuri bija iemantojuši viņu ģimenes uzticību, bet pēc tam šo uzticību ļaunprātīgi izmantoja.
Dalībnieki aprakstīja seksuālu vardarbību skolas personāla un reliģisko ordeņu locekļu privātajos kabinetos un dzīvojamās telpās.
Daudzi stāstīja par seksuālu vardarbību citu bērnu vai pieaugušo klātbūtnē, bet citi ziņoja par seksuālu vardarbību vienatnē ar skolotāju, priesteri vai reliģisko brāli, citiem skolas darbiniekiem vai skolas apmeklētājiem.
Daudzi stāstīja, ka seksuālā vardarbība ir bijusi ilgstoša, bet citi norādīja, ka tā notikusi nejauši vai pēc uzmākšanās perioda, un bieži vien tika ziņots, ka to pavadījusi nežēlīga vardarbība.
Dalībnieki stāstīja, ka viņi piedzīvoja uzmākšanos, tika izģērbti kaili, izvaroti un apreibināti, valdot šausmu un klusuma atmosfērai.
Daudzi pauda stingru pārliecību, ka notiekošais bija tik izplatīts, ka tas nevarēja palikt nepamanīts citiem darbiniekiem, kā arī reliģisko ordeņu locekļiem un vadībai.
Daudzi dalībnieki bija ļoti skaidri pārliecināti, ka viņu skolās vai reliģiskajos ordeņos ir notikusi slēpšana, un daži uzskatīja, ka starp dažām valsts un baznīcas institūcijām ir bijusi slepena vienošanās.
Dalībnieki stāstīja par savām bailēm, šoku un naivumu attiecībā uz seksuālo vardarbību, kad tā notika.
Viņi aprakstīja, kā tas viņos raisīja kauna, izolētības, bezspēcības un slepenības sajūtas. Dalībnieki aprakstīja, kā viņi centās izvairīties no seksuālās vardarbības, izvairījās no savām iecienītākajām nodarbēm, draugiem un, visbeidzot, skolas.
Daži aprakstīja, ka bērnībā viņi sāka saskarties ar garīgās veselības problēmām un ieviesa neveselīgus pārvarēšanas mehānismus, tostarp ļaunprātīgu alkohola un narkotiku lietošanu, un ka dažas no šīm problēmām viņus pavadīja arī pieaugušo vecumā.
Daudzi aprakstīja savu neizpratni par to, kāpēc tas notika tieši ar viņiem, un daži stāstīja, ka citi bērni dažkārt centās viņus brīdināt par riskantām situācijām vai konkrētiem darbiniekiem.
Sekas
Dalībnieki stāstīja par savu neizpratni par to, kā attīstās viņu seksualitāte un ka pasliktinās sekmes mācībās, kas ierobežo viņu izglītības un nodarbinātības iespējas vēlāk.
Daudzi dalībnieki sacīja, ka viņi jūt, ka katoļu baznīcas vara ir caurvijusi viņu dzīvi visos aspektos, un vairums no viņiem uzskata, ka nav neviena, kam viņi varētu par to pastāstīt, ieskaitot vecākus.
Dažiem tas ir novedis pie atsvešināšanās uz mūžu vai sarežģītām attiecībām ģimenē. Daudzi teica, ka viņu bērnība beidzās dienā, kad sākās vardarbība.
Pieaugušiem dalībniekiem seksuālās vardarbības sekas radīja nopietnas un ilgstošas grūtības attiecībās, garīgās un fiziskās veselības problēmas, atkarības problēmas, karjeras iespēju zaudēšanu un kaitējumu viņu vietas vai kopienas izjūtai.
Daudzi norādīja uz neveiksmīgām agrīnām intīmām attiecībām un laulības izjukšanu.
Dažas no tām teica, ka seksuālās vardarbības dēļ viņas nolēma neradīt bērnus vai arī, ja bērni bija, tas ietekmēja viņu audzināšanu. Un daudzas dalībnieces aprakstīja paaudžu savstarpējās traumas ietekmi uz viņu ģimenēm.
Daudzi ar ļoti patiesām skumjām stāstīja par to, kā viņus ietekmēja tas, ka viņi stāstīja vecākiem par savu pieredzi.
Dalībnieki stāstīja par grūtībām ar autoritātēm nodarbinātības jomā, un viņu ilgtermiņa risinājums bija sākt strādāt kā pašnodarbinātajam.
Attiecībā uz karjeru arī minētas zaudētās iespējas studēt universitātē, sliktas sekmes mācībās vai neatbilstošu uzvedību darbā, ko izraisīja garīgās veselības problēmas un atkarība.
Daži dalībnieki stāstīja, ka viņiem bija veiksmīga karjera, jo viņi pārmērīgi daudz strādāja uz savu tuvāko attiecību rēķina, lai novērstu savu uzmanību no agrīnās traumas.
Dalībnieki stāstīja par emigrāciju un attālināšanos no ģimenes un draugiem, lai izvairītos no traumatiskām atmiņām.
Daudzi aprakstīja, ka ir atsvešinājušies no reliģijas un ar baznīcu saistītiem dievkalpojumiem, un daži no viņiem izvairījās apmeklēt vecāku bēres vai citu ģimenes pasākumu, jo nevarēja ieiet baznīcā.
Dalībnieki bieži aprakstīja krīzi pieaugušā vecumā, piemēram, pašnāvības mēģinājumu vai uzturēšanos rehabilitācijas programmā, kā brīdi, kad viņu bērnībā piedzīvotais pirmo reizi nonāca priekšplānā un tika identificēts kā viņu grūtību cēlonis, un šī apziņa aizsāka dziedināšanas procesu.
Lielākā daļa dalībnieku, kuri vēlāk vērsās pie reliģiskā ordeņa, lai saņemtu atvainošanos, norādīja, ka šī tikšanās nav bijusi noderīga. Mazākums gan uzskatīja, ka šī pieredze bija noderīga, ja tika sniegta sirsnīga atvainošanās ar līdzjūtību un nozīmi.
Ieteikumi
Lielākā daļa upuru norādīja, ka viņi vēlas ar likumu noteiktu izmeklēšanu, un lielākā daļa norādīja, ka būtu vēlams pēc iespējas mazāk pretrunīgs izmeklēšanas process.
Izmeklēšanas grupa uzskata, ka ikvienam izmeklēšanas procesam jābūt pēc iespējas iekļaujošākam.
Tomēr tā norādīja, ka tiesas procesi, kas vairāk līdzinās tribunālam, var atturēt cietušos no vēršanās tiesā un radīt lielāku atkārtotas traumatizācijas risku.

Tā ir ieteikusi izveidot izmeklēšanas komisiju saskaņā ar 2004. gada Izmeklēšanas komisiju likumu.
Tā arī ieteica valdībai savlaicīgi apsvērt iespēju izveidot tiesiskās aizsardzības shēmu personām, kas cietušas no seksuālas vardarbības reliģisko ordeņu skolās.
"Mēs arī iesakām valdībai vērsties pie attiecīgajiem reliģiskajiem ordeņiem, lai tie piedalītos kompensācijas shēmā."
Tā arī ieteica Komisijai izveidot programmu upuru iesaistīšanai saskaņā ar ziņojumā ierosināto darba uzdevumu.
https://www.rte.ie/news/ireland/2024/090...y-schools/]]>
Izpētē par seksuālās vardarbības apsūdzībām reliģisko ordeņu vadītajās skolās tika konstatēts, ka ir 2395 apsūdzības par seksuālo vardarbību 308 skolās, ko reģistrējuši reliģiskie ordeņi, kuri vadīja šīs skolas.
Apsūdzības ir par 884 dažādiem iespējamiem vardarbības veicējiem.
Izmeklēšanā tika ieteikts valdībai apsvērt iespēju izveidot tiesiskās aizsardzības sistēmu personām, kas cietušas no vēsturiskas seksuālas vardarbības dienas skolās un internātskolās.
Tā arī ieteica valdībai vērsties pie attiecīgajiem reliģiskajiem ordeņiem, lai tie palīdzētu atlīdzināt zaudējumus.
Reliģisko ordeņu uzskaite liecina, ka vairāk nekā puse no 884 personām, kas apsūdzētas par seksuālu vardarbību, ir mirušas, un īpaši liels apsūdzību skaits ir speciālajās skolās.
17 speciālajās skolās tika reģistrēti 590 apgalvojumi par 190 iespējamiem vardarbības veicējiem.

Ziņojumā aprakstīts, kā cilvēki tika aicināti pieteikties dalībai šajā procesā, kurā varēja piedalīties visi bijušie reliģisko ordeņu pārvaldīto dienas un internātskolu audzēkņi.
Anketas par savu pieredzi aizpildīja 205 cilvēki, no kuriem lielākā daļa bija vīrieši.
Atbildēs uz anketas jautājumiem izdzīvojušie stāstīja par vēsturisku seksuālās vardarbības pieredzi skolās vismaz 22 Īrijas grāfistēs, minot vairāk nekā 80 skolu, ko pārvalda 24 reliģiskie ordeņi.
Seksuālās vardarbības gadījumi lielākoties tika aprakstīti laika posmā no 60. gadu sākuma līdz 90. gadu sākumam, un visvairāk gadījumu tika reģistrēti 70. gadu sākumā un vidū.
No tiem, kas aizpildīja anketas, 182 tika novērtēti kā tādi, kas atbilst aptaujas darbības jomas noteikšanas uzdevumiem, un uzaicināti piedalīties otrajā posmā.
149 dalībnieki izvēlējās piedalīties procesa otrajā posmā, kurā viņi varēja izvēlēties sniegt interviju par traumu informētam koordinatoram vai vērsties ar rakstisku iesniegumu.
137 dalībnieki aizpildīja klātienes intervijas un 12 dalībnieki vērsās ar rakstiskus iesniegumus.

Upuru stāsti
Ziņojumā izklāstītie stāsti par seksuālo vardarbību skolās ir satraucoši un bieži vien biedējoši.
Dažos gadījumos šī bija pirmā reize, kad viņi pastāstīja par seksuālās vardarbības pieredzi un tās ietekmi uz viņu dzīvi.
Ziņojumā teikts, ka daudzu dalībnieku stāsti liecina, ka seksuālās vardarbības pieredzes dēļ viņu skolās vai pat dzīvē nav bijis drošības sajūtas.
Dalībnieki apraksta šausminošu seksuālu vardarbību bērnībā un ziņo, ka tā notikusi dažādās vietās, tostarp klasēs, kopmītnēs, sporta iestādēs, kā arī mūzikas un ārpusskolas pasākumos.
Daži ziņoja, ka viņu mājās viņus seksuāli izmantojuši ar skolu saistīti pieaugušie, kuri bija iemantojuši viņu ģimenes uzticību, bet pēc tam šo uzticību ļaunprātīgi izmantoja.
Dalībnieki aprakstīja seksuālu vardarbību skolas personāla un reliģisko ordeņu locekļu privātajos kabinetos un dzīvojamās telpās.
Daudzi stāstīja par seksuālu vardarbību citu bērnu vai pieaugušo klātbūtnē, bet citi ziņoja par seksuālu vardarbību vienatnē ar skolotāju, priesteri vai reliģisko brāli, citiem skolas darbiniekiem vai skolas apmeklētājiem.
Daudzi stāstīja, ka seksuālā vardarbība ir bijusi ilgstoša, bet citi norādīja, ka tā notikusi nejauši vai pēc uzmākšanās perioda, un bieži vien tika ziņots, ka to pavadījusi nežēlīga vardarbība.
Dalībnieki stāstīja, ka viņi piedzīvoja uzmākšanos, tika izģērbti kaili, izvaroti un apreibināti, valdot šausmu un klusuma atmosfērai.
Daudzi pauda stingru pārliecību, ka notiekošais bija tik izplatīts, ka tas nevarēja palikt nepamanīts citiem darbiniekiem, kā arī reliģisko ordeņu locekļiem un vadībai.
Daudzi dalībnieki bija ļoti skaidri pārliecināti, ka viņu skolās vai reliģiskajos ordeņos ir notikusi slēpšana, un daži uzskatīja, ka starp dažām valsts un baznīcas institūcijām ir bijusi slepena vienošanās.
Dalībnieki stāstīja par savām bailēm, šoku un naivumu attiecībā uz seksuālo vardarbību, kad tā notika.
Viņi aprakstīja, kā tas viņos raisīja kauna, izolētības, bezspēcības un slepenības sajūtas. Dalībnieki aprakstīja, kā viņi centās izvairīties no seksuālās vardarbības, izvairījās no savām iecienītākajām nodarbēm, draugiem un, visbeidzot, skolas.
Daži aprakstīja, ka bērnībā viņi sāka saskarties ar garīgās veselības problēmām un ieviesa neveselīgus pārvarēšanas mehānismus, tostarp ļaunprātīgu alkohola un narkotiku lietošanu, un ka dažas no šīm problēmām viņus pavadīja arī pieaugušo vecumā.
Daudzi aprakstīja savu neizpratni par to, kāpēc tas notika tieši ar viņiem, un daži stāstīja, ka citi bērni dažkārt centās viņus brīdināt par riskantām situācijām vai konkrētiem darbiniekiem.
Sekas
Dalībnieki stāstīja par savu neizpratni par to, kā attīstās viņu seksualitāte un ka pasliktinās sekmes mācībās, kas ierobežo viņu izglītības un nodarbinātības iespējas vēlāk.
Daudzi dalībnieki sacīja, ka viņi jūt, ka katoļu baznīcas vara ir caurvijusi viņu dzīvi visos aspektos, un vairums no viņiem uzskata, ka nav neviena, kam viņi varētu par to pastāstīt, ieskaitot vecākus.
Dažiem tas ir novedis pie atsvešināšanās uz mūžu vai sarežģītām attiecībām ģimenē. Daudzi teica, ka viņu bērnība beidzās dienā, kad sākās vardarbība.
Pieaugušiem dalībniekiem seksuālās vardarbības sekas radīja nopietnas un ilgstošas grūtības attiecībās, garīgās un fiziskās veselības problēmas, atkarības problēmas, karjeras iespēju zaudēšanu un kaitējumu viņu vietas vai kopienas izjūtai.
Daudzi norādīja uz neveiksmīgām agrīnām intīmām attiecībām un laulības izjukšanu.
Dažas no tām teica, ka seksuālās vardarbības dēļ viņas nolēma neradīt bērnus vai arī, ja bērni bija, tas ietekmēja viņu audzināšanu. Un daudzas dalībnieces aprakstīja paaudžu savstarpējās traumas ietekmi uz viņu ģimenēm.
Daudzi ar ļoti patiesām skumjām stāstīja par to, kā viņus ietekmēja tas, ka viņi stāstīja vecākiem par savu pieredzi.
Dalībnieki stāstīja par grūtībām ar autoritātēm nodarbinātības jomā, un viņu ilgtermiņa risinājums bija sākt strādāt kā pašnodarbinātajam.
Attiecībā uz karjeru arī minētas zaudētās iespējas studēt universitātē, sliktas sekmes mācībās vai neatbilstošu uzvedību darbā, ko izraisīja garīgās veselības problēmas un atkarība.
Daži dalībnieki stāstīja, ka viņiem bija veiksmīga karjera, jo viņi pārmērīgi daudz strādāja uz savu tuvāko attiecību rēķina, lai novērstu savu uzmanību no agrīnās traumas.
Dalībnieki stāstīja par emigrāciju un attālināšanos no ģimenes un draugiem, lai izvairītos no traumatiskām atmiņām.
Daudzi aprakstīja, ka ir atsvešinājušies no reliģijas un ar baznīcu saistītiem dievkalpojumiem, un daži no viņiem izvairījās apmeklēt vecāku bēres vai citu ģimenes pasākumu, jo nevarēja ieiet baznīcā.
Dalībnieki bieži aprakstīja krīzi pieaugušā vecumā, piemēram, pašnāvības mēģinājumu vai uzturēšanos rehabilitācijas programmā, kā brīdi, kad viņu bērnībā piedzīvotais pirmo reizi nonāca priekšplānā un tika identificēts kā viņu grūtību cēlonis, un šī apziņa aizsāka dziedināšanas procesu.
Lielākā daļa dalībnieku, kuri vēlāk vērsās pie reliģiskā ordeņa, lai saņemtu atvainošanos, norādīja, ka šī tikšanās nav bijusi noderīga. Mazākums gan uzskatīja, ka šī pieredze bija noderīga, ja tika sniegta sirsnīga atvainošanās ar līdzjūtību un nozīmi.
Ieteikumi
Lielākā daļa upuru norādīja, ka viņi vēlas ar likumu noteiktu izmeklēšanu, un lielākā daļa norādīja, ka būtu vēlams pēc iespējas mazāk pretrunīgs izmeklēšanas process.
Izmeklēšanas grupa uzskata, ka ikvienam izmeklēšanas procesam jābūt pēc iespējas iekļaujošākam.
Tomēr tā norādīja, ka tiesas procesi, kas vairāk līdzinās tribunālam, var atturēt cietušos no vēršanās tiesā un radīt lielāku atkārtotas traumatizācijas risku.

Tā ir ieteikusi izveidot izmeklēšanas komisiju saskaņā ar 2004. gada Izmeklēšanas komisiju likumu.
Tā arī ieteica valdībai savlaicīgi apsvērt iespēju izveidot tiesiskās aizsardzības shēmu personām, kas cietušas no seksuālas vardarbības reliģisko ordeņu skolās.
"Mēs arī iesakām valdībai vērsties pie attiecīgajiem reliģiskajiem ordeņiem, lai tie piedalītos kompensācijas shēmā."
Tā arī ieteica Komisijai izveidot programmu upuru iesaistīšanai saskaņā ar ziņojumā ierosināto darba uzdevumu.
https://www.rte.ie/news/ireland/2024/090...y-schools/]]> <![CDATA[II.pasaules karš]]> https://kubele.lv/forums/showthread.php?tid=571 Mon, 02 Sep 2024 01:24:36 +0000 LvSnor]]> https://kubele.lv/forums/showthread.php?tid=571
Polijas kampaņas sākums
Jau pirms 1939. gada izstrādātā vācu militārā operācija "Fall Weiss" paredzēja uzbrukumu Polijai 3 virzienos — Polijas austrumu robežai, kā arī no Slovākijas un Austrumprūsijas puses. Vācu propaganda 1. septembra uzbrukumu Polijai nodēvēja par atbildi uz 31. augustā notikušo uzbrukumu pierobežā esošajai Gleivicas radiostacijai (t.s. Gleivicas incidentu), kurā viņi vainoja poļus. Faktiski to bija sarīkojis Sicherheitsdienst vadītājs Reinhards Heidrihs.
Vācijas uzbrukums Polijai sākās agrā 1. septembra rītā 4.40 ar uzlidojumu un Veluņas (poļu: Wieluń) pilsētas bombardēšanu. Šajā nežēlīgajā uzbrukumā tika sagrauti 75% pilsētas ēku un ap 1200 cilvēku zaudēja dzīvību, lielākā daļa no viņiem bija civiliedzīvotāji. Pulksten 5.00 no rīta pirmās vācu armijas daļas šķērsoja Vācijas-Polijas robežu. Viena no pirmajām nopietnajām cīņām notika pie Mokras pilsētas 8.00 no rīta. Poļu ieņemtās aizsardzības pozīcijas un teritorijas pārzināšana ļāva veiksmīgi pretoties Vācijas forsētajam, bet neelastīgajam uzbrukumam. Lai arī vāciešu tehniskais pārspēks bija milzīgs, poļiem izdevās radīt vāciešiem ievērojamus zaudējumus. Kaujās pie Mokras vācieši bija zaudējuši 800 karavīru (kopā ar ievainotajiem) un 50 tankus, kamēr poļu zaudējumi bija ap 700 karavīru, kā arī 300 zirgu, kas tika izmantoti kavalērijas vienībās.
Jau no pirmās kara dienas sauszemes cīņas tika pavadītas arī ar apšaudi no gaisa, ko veica vācu Luftwaffe. Uzbrukumu sāka arī Vācijas sabiedrotās Slovākijas armija, iebrūkot Polijas dienviddaļā un turpinot uzbrukumu Ziemeļu virzienā. Lietuvas valdība atteicās piedalīties ofensīvā pret Poliju.

Padomju Savienības dalība.
17. septembrī Polijā iebruka arī Sarkanā armija ar 466 516 karavīriem, 3739 tankiem, 380 bruņumašīnām un apmēram 2000 lidmašīnām. Galvenās kaujas pret iebrucējiem notika pie Viļņas (18.—19. septembrī), Ļvivas (19.—22. septembrī), Grodņas (20.—22. septembrī) un Vitičnas (Wytyczno) netālu no Ļubļinas 1. oktobrī. Pēdējā Polijas armijas vienība kapitulēja 1939. gada 6. oktobrī. Pēc aktīvās karadarbības pārtraukšanas Vācijas armija atkāpās uz rietumiem līdz koriģētajai Vācijas-PSRS demarkācijas līnijai.
Sarkanās armijas zaudējumi nav oficiāli publicēti. Pēc krievu vēsturnieka G. Krivošejeva aplēsēm bija 1475 kritušie (Baltkrievijas frontē 503, Ukrainas frontē 972) un 2383 ievainotie (Baltkrievijas frontē 642, Ukrainas frontē 1741),[1] bet pēc Igora Buņiča aplēsēm 5327 kritušie, ievainotie un bezvēsts pazudušie. Turpretī angļu vēsturnieks Dž. Senfords raksta par apmēram 3000 kritušajiem un 10 000 ievainotajiem PSRS pusē un 3000–7000 kritušajiem un līdz 20 000 ievainotajiem Polijas pusē.[2] PSRS kampaņas laikā zaudēja ap 150 tanku.
(wikipedia.org)

Ļoti amizants fakts ir ka poļi nonāca arī svaigi okupēto "baltiešu" pretestības spēkiem domātājās nometnēs, jo tāda faktiski nebija.]]>
Polijas kampaņas sākums
Jau pirms 1939. gada izstrādātā vācu militārā operācija "Fall Weiss" paredzēja uzbrukumu Polijai 3 virzienos — Polijas austrumu robežai, kā arī no Slovākijas un Austrumprūsijas puses. Vācu propaganda 1. septembra uzbrukumu Polijai nodēvēja par atbildi uz 31. augustā notikušo uzbrukumu pierobežā esošajai Gleivicas radiostacijai (t.s. Gleivicas incidentu), kurā viņi vainoja poļus. Faktiski to bija sarīkojis Sicherheitsdienst vadītājs Reinhards Heidrihs.
Vācijas uzbrukums Polijai sākās agrā 1. septembra rītā 4.40 ar uzlidojumu un Veluņas (poļu: Wieluń) pilsētas bombardēšanu. Šajā nežēlīgajā uzbrukumā tika sagrauti 75% pilsētas ēku un ap 1200 cilvēku zaudēja dzīvību, lielākā daļa no viņiem bija civiliedzīvotāji. Pulksten 5.00 no rīta pirmās vācu armijas daļas šķērsoja Vācijas-Polijas robežu. Viena no pirmajām nopietnajām cīņām notika pie Mokras pilsētas 8.00 no rīta. Poļu ieņemtās aizsardzības pozīcijas un teritorijas pārzināšana ļāva veiksmīgi pretoties Vācijas forsētajam, bet neelastīgajam uzbrukumam. Lai arī vāciešu tehniskais pārspēks bija milzīgs, poļiem izdevās radīt vāciešiem ievērojamus zaudējumus. Kaujās pie Mokras vācieši bija zaudējuši 800 karavīru (kopā ar ievainotajiem) un 50 tankus, kamēr poļu zaudējumi bija ap 700 karavīru, kā arī 300 zirgu, kas tika izmantoti kavalērijas vienībās.
Jau no pirmās kara dienas sauszemes cīņas tika pavadītas arī ar apšaudi no gaisa, ko veica vācu Luftwaffe. Uzbrukumu sāka arī Vācijas sabiedrotās Slovākijas armija, iebrūkot Polijas dienviddaļā un turpinot uzbrukumu Ziemeļu virzienā. Lietuvas valdība atteicās piedalīties ofensīvā pret Poliju.

Padomju Savienības dalība.
17. septembrī Polijā iebruka arī Sarkanā armija ar 466 516 karavīriem, 3739 tankiem, 380 bruņumašīnām un apmēram 2000 lidmašīnām. Galvenās kaujas pret iebrucējiem notika pie Viļņas (18.—19. septembrī), Ļvivas (19.—22. septembrī), Grodņas (20.—22. septembrī) un Vitičnas (Wytyczno) netālu no Ļubļinas 1. oktobrī. Pēdējā Polijas armijas vienība kapitulēja 1939. gada 6. oktobrī. Pēc aktīvās karadarbības pārtraukšanas Vācijas armija atkāpās uz rietumiem līdz koriģētajai Vācijas-PSRS demarkācijas līnijai.
Sarkanās armijas zaudējumi nav oficiāli publicēti. Pēc krievu vēsturnieka G. Krivošejeva aplēsēm bija 1475 kritušie (Baltkrievijas frontē 503, Ukrainas frontē 972) un 2383 ievainotie (Baltkrievijas frontē 642, Ukrainas frontē 1741),[1] bet pēc Igora Buņiča aplēsēm 5327 kritušie, ievainotie un bezvēsts pazudušie. Turpretī angļu vēsturnieks Dž. Senfords raksta par apmēram 3000 kritušajiem un 10 000 ievainotajiem PSRS pusē un 3000–7000 kritušajiem un līdz 20 000 ievainotajiem Polijas pusē.[2] PSRS kampaņas laikā zaudēja ap 150 tanku.
(wikipedia.org)

Ļoti amizants fakts ir ka poļi nonāca arī svaigi okupēto "baltiešu" pretestības spēkiem domātājās nometnēs, jo tāda faktiski nebija.]]> <![CDATA[Kovidafera]]> https://kubele.lv/forums/showthread.php?tid=490 Fri, 07 Jun 2024 08:30:03 +0000 LvSnor]]> https://kubele.lv/forums/showthread.php?tid=490 https://lv.wikipedia.org/wiki/COVID-19

Kas tas īsti bija un ko tas nozīmē mūsu ikdienai?


Citāts: Raimonds1 2024. gada 06. jūnijs, 11:36:20
Kas jums ir ar to COVID?

Nu kovidafērai ir vismaz divi aspekti: ņirgāšanās par medicīnu kā zinātni (aizej tur nezin kur un uztaisi sociālo reklāmas kampaņu), un "helikoptera nauda" sociālās reklāmas kampaņai (izplatīja caur visumā labi pazīstamajiem "sorosa" tīkliem). Par pirmo var tik brīvi runāt, lai nerunātu par otro - jo kā lai tagad Lagardē, lai skatās acīs ekonomiku saprotošiem cilvēkiem, kad inflācija no mērķa 2% uzlēca uz 20% Wink Un vispārēja cilvēka intelektuālo spēju noniecināšana (pseidozinātnes piekritēju fašisms?).]]> https://lv.wikipedia.org/wiki/COVID-19

Kas tas īsti bija un ko tas nozīmē mūsu ikdienai?


Citāts: Raimonds1 2024. gada 06. jūnijs, 11:36:20
Kas jums ir ar to COVID?

Nu kovidafērai ir vismaz divi aspekti: ņirgāšanās par medicīnu kā zinātni (aizej tur nezin kur un uztaisi sociālo reklāmas kampaņu), un "helikoptera nauda" sociālās reklāmas kampaņai (izplatīja caur visumā labi pazīstamajiem "sorosa" tīkliem). Par pirmo var tik brīvi runāt, lai nerunātu par otro - jo kā lai tagad Lagardē, lai skatās acīs ekonomiku saprotošiem cilvēkiem, kad inflācija no mērķa 2% uzlēca uz 20% Wink Un vispārēja cilvēka intelektuālo spēju noniecināšana (pseidozinātnes piekritēju fašisms?).]]> <![CDATA[Eiropiešu intelektuālā vēsture (kopš Nīces)]]> https://kubele.lv/forums/showthread.php?tid=432 Mon, 19 Feb 2024 19:37:12 +0000 LvSnor]]> https://kubele.lv/forums/showthread.php?tid=432
https://www.youtube.com/playlist?list=PL...nL0lHSDh0U

]]>
https://www.youtube.com/playlist?list=PL...nL0lHSDh0U

]]> <![CDATA[Frenkels Naftālijs]]> https://kubele.lv/forums/showthread.php?tid=425 Sat, 20 Jan 2024 17:31:41 +0000 LvSnor]]> https://kubele.lv/forums/showthread.php?tid=425 Viens no Gulaga vadītājiem. PSRS NKVD-MVD Dzelzceļa būvniecības nometņu Galvenās direkcijas (GULZhDS) pirmais vadītājs.

Нафта́лий Аро́нович Фре́нкель (1883, Константинополь — 1960, Москва, СССР) — видный деятель советских специальных органов (ЧК-ГПУ-НКВД СССР), генерал-лейтенант инженерно-технической службы (с 29 октября 1943 года).
Один из руководителей ГУЛАГа. Первый руководитель Главного управления лагерей железнодорожного строительства (ГУЛЖДС) НКВД-МВД СССР.

https://web.archive.org/web/201908041617...2017/17/12

1923. gada 23. novembrī Frenkels tika arestēts, un 1924. gada 14. janvārī OGPU valde viņam piesprieda nāvessodu. Frenkels tika apsūdzēts par 8000 dolāru piesavināšanos, ko viņam glabāšanā nodeva viens no Konstantinopoles drošības darbiniekiem. Pēc tam nāvessods tika aizstāts ar desmit gadiem īpašā nometnē Solovkos.

23 ноября 1923 года Френкель был арестован, а 14 января 1924 года коллегия ОГПУ приговорила его к смертной казни. Обвинялся Френкель в присвоении 8 тысяч долларов, которые ему передал на хранение один из чекистов в Константинополе. В дальнейшем смертный приговор был заменен десятью годами в лагере особого назначения на Соловках[6][7].

Viens no Frenkela galvenajiem uzdevumiem bija “darba produktivitātes metožu un līdzekļu izstrāde, tos organizējot uz racionāla pamata”[9]. Ja 1925. gadā USLON vadītājs F. I. Eihmans ziņojumā par nometņu ekonomisko stāvokli atzina, ka “... mūsu uzņēmumu klātbūtnē nav kur izmantot darbaspēku uz Solovkiem”, tad jau 1928. gadā viņš atzīmēja, ka situācija mainījusies uz pretējo: ieslodzīto skaits palielinājās no 5872 cilvēkiem. līdz 21 900 cilvēku[10], no kuriem aptuveni 10 tūkstoši cilvēku bija nodarbināti būvuzņēmēja būvniecībā un mežizstrādes darbos kontinentālajā daļā[11]. Nometne pārvērtās par daudzveidīgu industriālo zonu, kurā tika uzlabots rūpnīcu un uzņēmumu aprīkojums. Ražošanas aktivitātes pārcēlās uz Karēliju, un palielinājās Kemskas ekspedīcijas un izplatīšanas punkta nozīme, kurā bija daudz lielāks darbaspēks nekā Soloveckas salā[7].

Одной из главных задач Френкеля была «разработка методов и способов продуктивности работ при организации их на рациональных началах»[9]. Если в 1925 г. начальник УСЛОН Ф. И. Эйхманс в докладе об экономическом состоянии лагерей признавал, что «…рабочую силу на Соловках при наличии наших предприятий использовать негде», то уже в 1928 г. он отметил, что ситуация поменялась на противоположную: численность заключённых выросла с 5872 чел. до 21900 чел[10]., из которых на контрагентских строительных и лесозаготовительных работах на материке было занято около 10 тысяч человек[11]. Лагерь превратился в многоотраслевую промышленную зону, где совершенствовалось оборудование заводов и предприятий. Производственная деятельность сдвинулась в Карелию, усилилось значение Кемского пересыльно-распределительного пункта, располагавшего гораздо большим объёмом рабочей силы, чем Соловецкий остров[7].]]> Viens no Gulaga vadītājiem. PSRS NKVD-MVD Dzelzceļa būvniecības nometņu Galvenās direkcijas (GULZhDS) pirmais vadītājs.

Нафта́лий Аро́нович Фре́нкель (1883, Константинополь — 1960, Москва, СССР) — видный деятель советских специальных органов (ЧК-ГПУ-НКВД СССР), генерал-лейтенант инженерно-технической службы (с 29 октября 1943 года).
Один из руководителей ГУЛАГа. Первый руководитель Главного управления лагерей железнодорожного строительства (ГУЛЖДС) НКВД-МВД СССР.

https://web.archive.org/web/201908041617...2017/17/12

1923. gada 23. novembrī Frenkels tika arestēts, un 1924. gada 14. janvārī OGPU valde viņam piesprieda nāvessodu. Frenkels tika apsūdzēts par 8000 dolāru piesavināšanos, ko viņam glabāšanā nodeva viens no Konstantinopoles drošības darbiniekiem. Pēc tam nāvessods tika aizstāts ar desmit gadiem īpašā nometnē Solovkos.

23 ноября 1923 года Френкель был арестован, а 14 января 1924 года коллегия ОГПУ приговорила его к смертной казни. Обвинялся Френкель в присвоении 8 тысяч долларов, которые ему передал на хранение один из чекистов в Константинополе. В дальнейшем смертный приговор был заменен десятью годами в лагере особого назначения на Соловках[6][7].

Viens no Frenkela galvenajiem uzdevumiem bija “darba produktivitātes metožu un līdzekļu izstrāde, tos organizējot uz racionāla pamata”[9]. Ja 1925. gadā USLON vadītājs F. I. Eihmans ziņojumā par nometņu ekonomisko stāvokli atzina, ka “... mūsu uzņēmumu klātbūtnē nav kur izmantot darbaspēku uz Solovkiem”, tad jau 1928. gadā viņš atzīmēja, ka situācija mainījusies uz pretējo: ieslodzīto skaits palielinājās no 5872 cilvēkiem. līdz 21 900 cilvēku[10], no kuriem aptuveni 10 tūkstoši cilvēku bija nodarbināti būvuzņēmēja būvniecībā un mežizstrādes darbos kontinentālajā daļā[11]. Nometne pārvērtās par daudzveidīgu industriālo zonu, kurā tika uzlabots rūpnīcu un uzņēmumu aprīkojums. Ražošanas aktivitātes pārcēlās uz Karēliju, un palielinājās Kemskas ekspedīcijas un izplatīšanas punkta nozīme, kurā bija daudz lielāks darbaspēks nekā Soloveckas salā[7].

Одной из главных задач Френкеля была «разработка методов и способов продуктивности работ при организации их на рациональных началах»[9]. Если в 1925 г. начальник УСЛОН Ф. И. Эйхманс в докладе об экономическом состоянии лагерей признавал, что «…рабочую силу на Соловках при наличии наших предприятий использовать негде», то уже в 1928 г. он отметил, что ситуация поменялась на противоположную: численность заключённых выросла с 5872 чел. до 21900 чел[10]., из которых на контрагентских строительных и лесозаготовительных работах на материке было занято около 10 тысяч человек[11]. Лагерь превратился в многоотраслевую промышленную зону, где совершенствовалось оборудование заводов и предприятий. Производственная деятельность сдвинулась в Карелию, усилилось значение Кемского пересыльно-распределительного пункта, располагавшего гораздо большим объёмом рабочей силы, чем Соловецкий остров[7].]]> <![CDATA[Henrijs Kisindžers]]> https://kubele.lv/forums/showthread.php?tid=408 Sun, 03 Dec 2023 18:14:01 +0000 LvSnor]]> https://kubele.lv/forums/showthread.php?tid=408
Born in Germany, Kissinger came to the United States in 1938 as a Jewish refugee fleeing Nazi persecution. He served in the U.S. Army during World War II, and, after the war, was educated at Harvard University, where he became a professor of government and earned an international reputation as an expert on nuclear weapons and foreign policy. He frequently acted as a consultant to government agencies, think tanks, and the presidential campaigns of Nelson Rockefeller and Nixon before being appointed national security advisor.
Kissinger pioneered the policy of détente with the Soviet Union, orchestrated the Sino-Soviet split and an opening of relations with China, engaged in "shuttle diplomacy" in the Middle East to end the Yom Kippur War, and negotiated the Paris Peace Accords, which ended American involvement in the Vietnam War. For the latter, he was awarded the 1973 Nobel Peace Prize under controversial circumstances.[5] After leaving government, Kissinger founded Kissinger Associates, an international geopolitical consulting firm. He authored over a dozen books on diplomatic history and international relations.
Kissinger's legacy is a polarizing subject in American politics. He is widely denounced as "having abandoned American values" due to his adherence to Realpolitik, which included overlooking human rights violations by allies—including those involved in war crimes—if it was judged to be geopolitically advantageous.[6][7] However, he is also considered by many scholars as an ultrarealist who successfully reshaped foreign policy in American interests, prevented nuclear proliferation, as well as a conflict between the United States and Soviet Union; he is therefore often ranked as one of the most effective secretaries of state in American history.

]]>
Born in Germany, Kissinger came to the United States in 1938 as a Jewish refugee fleeing Nazi persecution. He served in the U.S. Army during World War II, and, after the war, was educated at Harvard University, where he became a professor of government and earned an international reputation as an expert on nuclear weapons and foreign policy. He frequently acted as a consultant to government agencies, think tanks, and the presidential campaigns of Nelson Rockefeller and Nixon before being appointed national security advisor.
Kissinger pioneered the policy of détente with the Soviet Union, orchestrated the Sino-Soviet split and an opening of relations with China, engaged in "shuttle diplomacy" in the Middle East to end the Yom Kippur War, and negotiated the Paris Peace Accords, which ended American involvement in the Vietnam War. For the latter, he was awarded the 1973 Nobel Peace Prize under controversial circumstances.[5] After leaving government, Kissinger founded Kissinger Associates, an international geopolitical consulting firm. He authored over a dozen books on diplomatic history and international relations.
Kissinger's legacy is a polarizing subject in American politics. He is widely denounced as "having abandoned American values" due to his adherence to Realpolitik, which included overlooking human rights violations by allies—including those involved in war crimes—if it was judged to be geopolitically advantageous.[6][7] However, he is also considered by many scholars as an ultrarealist who successfully reshaped foreign policy in American interests, prevented nuclear proliferation, as well as a conflict between the United States and Soviet Union; he is therefore often ranked as one of the most effective secretaries of state in American history.

]]> <![CDATA[Perekopa-Čongaras operācija]]> https://kubele.lv/forums/showthread.php?tid=400 Fri, 17 Nov 2023 09:07:49 +0000 LvSnor]]> https://kubele.lv/forums/showthread.php?tid=400 https://lv.wikipedia.org/wiki/Perekopa-%...%C4%81cija

Orlas-Kromu operācijas rezultātā 1919. gada novembrī tika sakauti ģenerāļa Deņikina komandētie Dienvidkrievijas bruņotie spēki (Вооружённые силы Юга России). Baltās armijas inženiertehniskās daļas 1919. gada beigās sāka būvēt vairākus varenus nocietinājumus Krimas pussalas ziemeļos — Turku valnī un Arbata strēlē. Turku valnim pāri izraka Perekopa grāvi ar trīskāršiem ierakumiem 11 km garumā un 20–25 km uz dienvidiem to tā arī otro — Išuņas aizsardzības līniju. Čongaras pozīcijās un Arabata strēlē izraka 5—6 ierakumu līnijas ar dzeloņstiepļu aizsprostiem.[2]. Lietuviešu pussalā izbūvēja tikai vienu ierakumu līniju.


Tīri interesanta operācija, turklāt vēsturiski var gadīties ka nāksies šo operāciju atkārtot Wink Un mūsdienu Deņikinam ala Putinam nāksies mūk uz Lodonu. Wink Tikai nesakiet ka vēsture neatkārtojas.]]> https://lv.wikipedia.org/wiki/Perekopa-%...%C4%81cija

Orlas-Kromu operācijas rezultātā 1919. gada novembrī tika sakauti ģenerāļa Deņikina komandētie Dienvidkrievijas bruņotie spēki (Вооружённые силы Юга России). Baltās armijas inženiertehniskās daļas 1919. gada beigās sāka būvēt vairākus varenus nocietinājumus Krimas pussalas ziemeļos — Turku valnī un Arbata strēlē. Turku valnim pāri izraka Perekopa grāvi ar trīskāršiem ierakumiem 11 km garumā un 20–25 km uz dienvidiem to tā arī otro — Išuņas aizsardzības līniju. Čongaras pozīcijās un Arabata strēlē izraka 5—6 ierakumu līnijas ar dzeloņstiepļu aizsprostiem.[2]. Lietuviešu pussalā izbūvēja tikai vienu ierakumu līniju.


Tīri interesanta operācija, turklāt vēsturiski var gadīties ka nāksies šo operāciju atkārtot Wink Un mūsdienu Deņikinam ala Putinam nāksies mūk uz Lodonu. Wink Tikai nesakiet ka vēsture neatkārtojas.]]>