Tās dienas acīm ...

[LvSnor]

Tās dienas acīm ... ļoti interests Liniņa cikls.
https://lr1.lsm.lv/lv/lr1/raidijumi/siis-dienas-aciim/

Šoreiz par Knutu Skujinieku.

[LvSnor]

https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/sii-diena-v...i.a162067/

15. jūnijs. Matrožu sacelšanās Liepājas ostā 1905. gada revolūcijas laikā

Agnese Drunka 15. jūnijs 2022, 16:53

1905. gada 15. jūnijā Liepājas kara ostā notiek matrožu sacelšanās. Iemesls – bojāts ēdiens un virsnieku patvaļa. Nemieru laikā tiek ievainoti astoņi un nošauti divi matroži. Sacelšanos apspiež un apcietina 137 matrožus.

Nākamajā rītā pēc nemieriem Liepājas kara ostas žandarmērijas priekšnieka vietas izpildītājs štabrotmistrs Horvāts sūtīja telegrammu Kurzemes guberņas žandarmērijas pārvaldei. Tās ziņojuma teksts bija šāds: “Pagājušā naktī bija visu sešu ekipāžu bruņots dumpis. Šaušana ar zalvēm visos virzienos. Ir ievainotie un nogalinātie. Daļa dumpinieku izrāvās uz Liepāju. Izsaukts karaspēks. Ieročus nepielietojām. Pagaidām kluss, vientuļi šāvieni, iemesls - slikta pārtika. Pēterburgai ziņots.”

Nemieri iesākās 1905.gada 15. jūnija vakarā, kad pirmās ekipāžas matroži sašuta par to, ko ieraudzīja nākamajai dienai paredzētajā pārtikā. Viņu uzturam bija atvesta tārpaina gaļa. Pirmais, ko matroži darīja, devas pie dežurējošā mičmaņa Tarhova, nostājušies pagalmā pieprasīja izsaukt ekipāžas komandieri - pirmā ranga kapteini Volčaski. Tai dienā ostā dežurēja 15. ekipāža, un tās pirmā ranga kapteinis Kuprejanovs pavēlēja izsaukt apbruņotas savas ekipāžas rotas un kopā ar Volčaski ieradās pie pirmās ekipāžas. Matroži abiem kapteiņiem izteica savas pretenzijas, bet tie, uzklausīšanai beidzoties, pieprasīja pārtraukt nekārtības un vairākus matrožus lika ieslodzīt karceros.

Kuprejanovs savā ziņojumā rakstīja: “Gaļa, ko es apskatīju, patiešām bija nelāga izskata, bet tumsā tārpus es tajā neredzēju un arī sevišķi nepūlējos tos saskatīt. Par savu pirmo pienākumu uzskatīju nekārtību pārtraukšanu.”

Ostas komandieris Ireckis, kad ieradās karaspēka papildspēki, pēc dažām dienām šifrētā telegrammā Jūras lietu ministrijai ziņoja, ka ir sastādījis ar pulka komandieri dislokāciju un sīki iepazīstinājis viņu ar ostas izvietojumu tādam gadījumam, ja pūlis, proti, strādnieki pievienotos matrožiem. Vienlaikus viņš pārliecināja katru ekipāžu atsevišķi izdot vadoņus, apsolot cara apžēlošanu tiem, kuri savus grēkus nožēlotu. Tiesa, viņš atzina, ka par nemieru aizsākušo pirmo ekipāžu neesot nekādu cerību. Vēl telegrammā ostas komandieris pieprasa sodīt vainīgos kara lauka tiesā, piebilstot, ka viņam gan esot jārīkojas ļoti uzmanīgi, jo viņa pakļautībā ir vien 740 kājinieku un divi kavalērijas eskadroni iepretim četriem tūkstošiem matrožu, un vēl jau nevar aizmirst par Liepājas ostas strādniekiem, kuri jebkurā brīdī būtu gatavi pievienoties matrožiem.

Rezultātā ziņojums, kas datēts ar 1905. gada augustu vēsta par šādu iznākumu.

“Ostā kluss. Izplatīto uzsaukumu paraugus izsūtu. Tiesa apspriedās gandrīz 24 stundas un piesprieda astoņiem matrožiem nāves sodu, 19 - katorgas darbu, vienu nodeva disciplinārajā bataljonā, 26 sodīja ar piecām diennaktīm arestā, - 80 attaisnoja. Spriedums nosūtīts kara ministram apstiprināšanai. Ostas priekšnieks veic pašus nopietnākos pasākumus, lai neļautu pūlim traucēt izpildīt spriedumu.”

Sākās plaši protesti, kuru rezultātā 80 no 137 tiesājamiem attaisnoja, bet astoņiem matrožiem, kam tiesa bija piespriedusi nāves sodu, to nomainīja pret katorgu. Pēc kara ministra rīkojuma 1300 matrožu no Liepājas nosūtīja uz Pēterburgu, kur viņus ieskaitīja kājnieku rindās. Šis bija vienīgais nemiera gadījums krievu karaspēkā visa Latvijā 1905. gada revolūcijas laikā.

[LvSnor]

Nozīmīgākās versijas vienā no grāmatas "Dievs, Tava zeme deg!" nodaļām apkopojis vēsturnieks Uldis Neiburgs. Vispopulārākā ir versija, ka Gogoļa ielas dievnamā patvērušies apmēram 300 ebreju bēgļi no Lietuvas, kurus dedzinātāji tur iesprostojuši un dzīvus sadedzinājuši. Šo versiju atbalsta, piemēram, vēsturnieks Marģeris Vestermanis. Ir liecības, kuras apgalvo, ka pirms ugunsgrēka ēkā sadzīti arī ebreji no apkārtējiem kvartāliem, tiek minēts arī daudz lielāks upuru skaits – padomju laika avotos pat līdz 2000. Tomēr neapstrīdami pierādījumi šādiem šausminošiem skaitļiem līdz šim nav gūti ne 1979. gada Hamburgas Zemes tiesas prāvā, kurā notiesāja Viktoru Arāju, ne kādos arhīvu materiālos.
Tāpēc vairums vēsturnieku domā, ka, ja arī upuri šai akcijā bijuši, tad, visdrīzāk, ne simti, nemaz jau nerunājot par tūkstošiem. Tādās domās ir tādi holokausta un nacistu okupācijas perioda pētnieki kā Andrievs Ezergailis, Kārlis Kangeris, Aivars Stranga un Uldis Neiburgs. Šaubas, protams, neizraisa nedz nacistu režīma vēlme iznīcināt ebrejus, nedz dažu latviešu gatavība viņiem šai ziņā pakalpot, bet drīzāk gan šādas iznīcināšanas akcijas praktiskā realizējamība.
Ja nacistu iestādes bija cerējušas, ka liesmojošās Rīgas sinagogas kļūs par signālu pūlim, kas metīsies slepkavot, izvarot un graut savus ebreju līdzpilsoņus, tad šādas gaidas nepiepildījās. Tomēr tas nemazināja hitleriešu gatavību īstenot Latvijā visnežēlīgāko holokausta politiku, kurai par upuri nākamajos mēnešos krita ne mazāk kā 65 000 ebreju izcelsmes Latvijas pilsoņu.

https://www.lsm.lv/raksts/dzive--stils/v...a.a463971/