Tiesa: Maltas «zelta pasu» programma ir pretrunā ar Eiropas Savienības tiesību aktiem
REUTERS, Darrin Zammit Lupi
29. aprīlis, 17:40 Papildināts 29. aprīlī, 19:49
Pasaulē
LETA
Autori: LSM.lv Ziņu redakcija, Latvijas Radio Ziņu dienests, Rihards Millers (Latvijas Radio ārzemju ziņu žurnālists)
"Zelta pasu" programmas, kas paredzētas turīgiem ārvalstu investoriem, ir pretrunā ar Eiropas Savienības (ES) tiesību aktiem, otrdien nolēma ES Tiesa, izskatot Briseles prasību pret Maltu.

"ES pilsonības iegūšana nevar būt komercdarījuma rezultāts," paziņoja tiesa, nospriežot, ka Malta ir pārkāpusi ES tiesību aktus.
Brisele 2022. gadā iesūdzēja Maltu tiesā par programmu, kas ļauj neeiropiešiem faktiski iegādāties Maltas – un tādējādi arī ES – pilsonību.
Otrdienas lēmums ir saistošs, un Maltai tas ir jāievēro, pretējā gadījumā tai draud liela soda nauda.
"Dalībvalsts nevar piešķirt savu pilsonību – un faktiski Eiropas pilsonību – apmaiņā pret iepriekš noteiktiem maksājumiem vai ieguldījumiem, jo tas būtībā nozīmē, ka pilsonības iegūšana tiek padarīta par vienkāršu komerciālu darījumu," norādīja tiesa.
Lai gan tiesa uzsvēra, ka ikvienai dalībvalstij ir tiesības pašai lemt par pilsonību, šī brīvība ir "jāīsteno saskaņā ar ES tiesību aktiem".
Maltas programma "pārkāpj lojālas sadarbības principu un apdraud dalībvalstu savstarpējo uzticēšanos attiecībā uz pilsonības piešķiršanu", norādīja tiesa.
Ziņots, ka bagāti Krievijas un Ķīnas pilsoņi izmantojuši šo shēmu, lai iegūtu ES pilsonību Maltā.
Līdzīgas programmas bija arī Kiprā un Bulgārijā, bet tās no šādām shēmām jau atteikušās.
Malta no programmas izslēdza Krievijas un Baltkrievijas pieteikumus uz "zelta pasēm" pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā 2022. gadā, kad Eiropa vērsās pret ar Kremli saistītām personām.

Malta analizē lēmuma juridisko ietekmi

Maltas valdība paziņojumā norāda, ka ciena Eiropas Savienības Tiesas lēmumu, un tā patlaban analizē lēmuma juridisko ietekmi. Tajā pat laikā valdība uzsvēra, ka šis lēmums neietekmēs tos, kas līdz šim programmas ietvaros ir ieguvuši Maltas pilsonību. Turklāt valdība norādīja, ka visi lēmumi, kas pieņemti kā līdzšinējā, tā arī esošajā normatīvajā ietvarā, paliks spēkā.
Reaģējot uz ES Tiesas lēmumu, savā Facebook profilā Maltas premjerministrs Roberts Abela aizstāvēja pilsonības iegādāšanas apmaiņā pret ieguldījumiem programmu, sakot, ka tā tikusi radīta Maltas un Gozo salu iedzīvotāju labumam.
Valdības vadītājs arī norādīja, ka pateicoties programmai, izdevās piesaistīt līdzekļus pusotra miljarda eiro vērtībā, ar ko tika glābtas darba vietas, atbalstīti uzņēmēji un mazāk aizsargātie.
Opozīcijā esošā Nacionālistu partija tiesas lēmumu vērtējusi atzinīgi, vienlaikus valdību aicinot izbeigt, pēc tās vārdiem, "dezinformācijas kampaņu" par programmu.
Eiropas Parlamenta priekšsēdētāja Roberta Metsola savā Facebook profilā ierakstīja, ka šis nav brīdis, kad Maltas premjerministram par šādu lēmumu jātīksminās, bet gan brīdis, lai uzņemtos atbildību.

"Komisijai ir kompetence un arī atbildība sekot līdzi tam, ka dalībvalstis ievēro Eiropas Savienības tiesības, kas noteiktas gan ES līgumos, gan sekundārajos tiesību aktos. Šajā gadījumā Komisija uzskatīja, ka šī Maltas "investīciju shēma", kur investējot varēja iegūt Maltas pilsonību, neatbilst Eiropas Savienības līgumam – konkrēti pantam par Eiropas Savienības pilsoņu tiesībām, kā arī pantam, kas nosaka dalībvalstu savstarpējās uzticēšanās principu," Latvijas Radio raidījumā "Pēcpusdiena" skaidroja Eiropas Savienības (ES) Tiesas tiesnese un Rīgas Juridiskās augstskolas profesore Ineta Ziemele.
Prasīta, kas tālāk notiks ar jau Maltas piešķirtajām pilsonībām investoriem, Ziemele skaidroja, ka tas tālāk jāskatās atbildētāja valstī. Konstatēta esot neatbilstība ES likumos, un ES ietvaros nevar pastāvēt tāds nacionāls regulējums, kas ir pretrunā ES tiesībām.
"Vienlaicīgi pasvītrošu, ka tiesa arī atzīmēja – protams, naturalizācijas nosacījumu noteikšana ir dalībvalstu kompetencē, taču tā nav neierobežota un tai jāiekļaujas šajā kopējā Eiropas Savienības solidaritātes loģikā. Tā ir tā galvenā ziņa. Un, izejot no tās, protams, ir jāskatās uz niansēm pilsonības likumos," turpināja Ziemele.

Latvijā sarūk par investīcijām izsniegtu TUA skaits

Latvijas Radio arī aplūkoja Latvijā iegūtās termiņuzturēšanās atļaujas, kas izsniegtas apmaiņā pret ieguldījumiem ekonomikā. Pērn decembrī Latvijā uzturējās gandrīz 3000 investoru un viņu ģimenes locekļi ar derīgām tieši pret investīcijām iegūtām termiņuzturēšanās atļaujām, liecina otrdien saņemtā informācija no Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP).
Masveidīga šāda parādība bija novērojama līdz apmēram 2014. gadam, bet pērn pret investīcijām izsniegtas vien 149 termiņuzturēšanās atļaujas, kas ir desmitiem reižu mazāk nekā pirms 10 gadiem un vairāk.
Un arī Latvijā – līdzīgi kā Maltā – starp šādu termiņuzturēšanās atļauju saņēmējiem dominē Krievijas un Ķīnas pilsoņi.

LNB un Bibliotēku portāls aicina no jauna doties “Grāmatai pa pēdām“ 
https://www.biblioteka.lv/lnb-un-bibliot...-pa-pedam/
https://lr1.lsm.lv/lv/lr1/raidijumi/gram...u-gramatu/

Latvijas Radio iknedēļas raidījums “Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500”, kas tapis sadarbībā ar Latvijas Nacionālo bibliotēku (LNB), no 2022. gada februāra līdz 2024. gada decembrim 123 sēriju garumā caur ekspertu pētījumiem un vēstures avotiem izzināja, kā piecu gadsimtu garumā attīstījusies latviešu valoda un grāmatniecība, ietekmējot zināšanas, idejas un jaunradi Latvijā, tādā veidā stiprinot mūsu piederību Eiropas kultūrtelpai. Piecsimtgades kulminācijas gadā LNB un Bibliotēku portāls aicina bibliotekārus no jauna iepazīt izskanējušos raidījumus, regulāri publicējot apkopojumus.

"Manā ģimenē visi ienīst mācīties latviešu valodu!" Uzņēmēja Jeļena Brokāne kritizē mācību programmu skolās
Marianna Ozola Jauns.lv

Vides reklāmas aģentūras "JCDecaux Latvija" vadītāja, Latvijas Reklāmas asociācijas valdes locekle Jeļena Brokāne atklāti pauda bažas par latviešu valodas nākotni, norādot, ka pat viņas ģimenē bērni ienīst šo priekšmetu. Viņa uzskata, ka valodas mācīšana skolās ir kļuvusi pārāk tehniska un atsvešināta, tāpēc steidzami jāmaina pieeja.

Viesojoties TV24 raidījumā "Preses klubs", Brokāne dalījās ar saviem uzskatiem par latviešu valodas mācīšanu skolās. Viņa atklāti atzina, ka raizējas par latviešu valodas stāvokli Latvijā.
Brokāne norādīja, ka viņas ģimenē bērni un pusaudži, kuri mācās skolā – tostarp arī tie, kas drīz beigs labākās Rīgas ģimnāzijas – ienīst latviešu valodu un tās mācīšanos.
“Kā filoloģei man sāp sirds par latviešu valodu. Tas ir ļoti subjektīvi, bet manā ģimenē bērni un mazbērni, kuri mācās skolā – daži no viņiem jau drīz beigs labākās Rīgas ģimnāzijas – visi viņi ienīst latviešu valodu. Viņi ienīst to mācīties,” sacīja Brokāne.

Viņa uzsvēra, ka valodu nedrīkst mācīt tikai caur gramatikas likumiem un stingru pieeju. Pēc viņas domām, valoda jāmāca ar mīlestību un iedvesmu, lai skolēniem rastos vēlme skaisti runāt, domāt un lasīt. Latviešu valodai nevajadzētu būt kā tehniskai disciplīnai.

“Valoda jāmāca ar mīlestību. Ir svarīgi prast skaisti runāt, skaisti lasīt, bet, piemēram, ‘platā ē’ lietojuma apguve ir kas tāds, kas pieder vakardienai – tas ir briesmīgi neinteresanti,” uzskata Brokāne.

Viņa ir pārliecināta, ka, ja skolās tiktu veikta aptauja, latviešu valoda, iespējams, būtu otrs neiemīļotākais priekšmets pēc matemātikas.
“Un tas ir ļoti nepareizi. Mums jāprot latviešu valoda un jāprot tajā skaisti izteikties, bet tā programma, pēc kuras valoda tiek mācīta šobrīd, pilnībā neatbilst mūsdienu realitātei. Tā steidzami jāmaina,” sacīja Brokāne.

Andis Kudors ir interesanta persona, no malas raugoties nemaz tā neliktos.

Citāts:“11.11.2018. Lūdzu spēku atmest. Biju Gleškes sapulcē. Šodien sapratu, ka Dievs jau man pamatīgi palīdzējis ar pirmo Gleškes sludināšanu, kurā bija par to, ka nav tik svarīgi, kāds bija sākums. Svarīgi, kādas ir beigas. Tas deva lielu cerību un noņēma tās nenormālās izjūtas, kuras nav vārdiem izstāstāmas. Pilnīgi izmisīgi galinošas. Turoties pie Dieva, visu var uzvarēt Viņa spēkā.”
Aleksejs Ļedjajevs savukārt sludināja, ka nevaram sākt no nulles, mūsu pieredze taču nekur nepazūd, un tas ir labi. Abas sludināšanas mani ietekmēja un bija par vienu un to pašu – jaunu sākumu, tikai no dažādiem redzes leņķiem. Cerība ir svarīga, apustulis Pāvils to min labajā sarakstā kopā ar ticību un mīlestību. Cerība nepamet kaunā. Aizgāju pāris reizes arī uz Āgenskalna baptistu draudzi, kuru tajā laikā apmeklēja Lilita; pirms vakarēdiena Edgara Maža sludinātais vārds un lūgšana bija iedarbīga.
Kad “Jaunā konservatīvā partija” piedāvāja man kļūt par kandidātu Eiropas Parlamenta vēlēšanās, padomāju, ka kaut kas ir sakustējies un, iespējams, tas viss ir Dieva plāna daļa. Vēlāk, pēc vēlēšanām, atskārtu, ka garīgajā ziņā tas bija labi, ka mani neievēlēja. Nedomāju, ka toreizējā stāvoklī biju gatavs lielajai algai Briselē. Aicinājums kandidēt bija Dieva plāna daļa, bet tikai ar mērķi izvilkt mani no tumsas, nevis ielikt Briselē.

Trīs bulgāri, kas notiesāti par spiegošanu Krievijas labā, iepriekš piedalījās pasākumā Vestminsteras pilī, atklāja BBC News izmeklēšana.
Orlin Russev, Biser Dzhambazov un Katrin Ivanova piedalījās pasākumā, lai 2016. gada maijā diskutētu par Brexit komitejas telpā.
Fotoattēli, kas ievietoti sociālajos plašsaziņas līdzekļos, un to atklāja BBC, parāda spiegus ar Eiropas politisko partiju pārstāvjiem.
Parlamenta pārstāvis sacīja, ka parlaments ir sabiedriska ēka, bet drošības procesi ir "izturīgi".
Divi cilvēki, kuri attiecīgajā periodā pazina Orlin Rusevevu, apstiprināja, ka viņš ir vīrietis, kurš attēlots Commons pasākumā. BBC vizuāli pārskatīja fotogrāfijas, lai apstiprinātu Dzhambazov apmeklējumu. Ivanova, kas redzama arī fotogrāfijās, parādās to cilvēku sarakstā, kuri norādīja, ka apmeklēs.
Pasākuma telpas izmantošanu sponsorēja bijušais West Ham MP Lins Brauns, tagad Baroness Brown no Silvertown. Premjerministrs sers Keirs Starmers viņu nominēja uz mūžu.
Baroness Brown no Silvertown teica BBC, ka viņai ir "absolūti nekādas atmiņas" par notikumu, un neticēja, ka viņa ir "tikusies vai runājusi ar trim indivīdiem".
Noteikuma organizatoriem vai dalībniekiem nav ierosinājuma par pārkāpumiem.
Katrīna Ivanova tika notiesāta par nodarījumiem līdzās Tihomiram Ivančevam un Vanijai Gaberovai no 2020. gada augusta līdz 2023. gada februārim pēc četru mēnešu tiesas procesa vecajā Beilijā Londonā.
Apvienotās Karalistes spiegu šūnas vadītājs Russevs un viņa primārais leitnants Dzhambazovs jau bija atzīts par vainīgu kopā ar citu vīrieti Ivanu Stoyanovu.
Kopā viņi veica uzraudzības operācijas visā Eiropā, kas bija vērsti uz Vladimira Putina režīma ienaidniekiem, ieskaitot izmeklēšanas žurnālistus Kristo Grozevu un Romānu Dobrokhotovu, kā arī krievu disidentus un politiskās personas.
Seši, kas visi atrodas Apvienotajā Karalistē, tiks piespriests šonedēļ.
Iepriekšējā BBC izmeklēšana nosauca un izsekoja divas sievietes, kas bija daļa no grupas ārpus Lielbritānijas, kuras paliek brīvas.

Šī diena vēsturē. «Holokausta arhitektam» Ādolfam Eihmanim izpilda nāvessodu
31. maijs, 2022, 11:34
Vēsture
Autori: Eduards Liniņš (Latvijas Radio komentētājs)

1961. gada aprīlī Jeruzalemē iesākās tiesas prāva, kurā uz apsūdzēto sola bija Ādolfs Eihmanis – bijušais SS virsnieks, viens no holokausta praktiskajiem īstenotājiem. Nedaudz vairāk nekā pēc gada, 1962. gada 31. maijā, Eihmanim tika izpildīts nāvessods.
1960. gada vidū iestājās zināms saspīlējums Izraēlas un Argentīnas attiecībās. Atklājās, ka grupa Izraēlas pilsoņu ieradušies Argentīnā, kur nolaupījuši un uz Izraēlu slepeni izveduši Buenosairesā ar pieņemtu vārdu dzīvojošo Ādolfu Eihmani, bijušo SS oberšturmbanfīreru un Reiha Galvenās drošības pārvaldes 4. nodaļas 4.B apakšnodaļas šefu. Šīs apakšnodaļas kompetencē ietilpa reiha teritorijā dzīvojošo ebreju apzināšana un viņu pārvietošanas organizēšana, īstenojot nacistu režīma represiju un genocīda politiku. Argentīnas valdība panāca Izraēlas rīcības izskatīšanu Apvienoto Nāciju drošības padomē, Izraēlai nācās atzīt, ka tā pārkāpusi Argentīnas suverenitāti, bet jautājums tika nokārtots abu valstu divpusējās sarunās, un Eihmanis palika, kur bijis – Jaguras kibuca policijas cietumā, gaidīdams tiesu.
Ādolfu Eihmani reizēm mēdz dēvēt par "holokausta arhitektu", tomēr diezin vai šāds apzīmējums viņam īsti piedien. Eihmanis nebija starp tiem nacistu līderiem, kuri radīja holokausta idejiskos pamatus vai pieņēma izšķirošos lēmumus par ebreju masu slepkavībām.
Domājams, pulkvežleitnanta dienesta pakāpe un apakšnodaļas vadība arī bija augstākais iespējamais karjeras pakāpiens šim indivīdam, kurš bez diploma bija pabeidzis studijas tehniskajā koledžā un līdz kļūšanai par SS organizācijas locekli strādājis par reģionālo aģentu kādas amerikāņu naftas kompānijas Austrijas filiālē. Toties, izkalpojies līdz savam amatam Reiha Galvenās Drošības pārvaldes struktūrā, viņš demonstrēja izcilu veiktspēju un arī entuziasmu, sagatavodams lēmumu pieņēmējiem vajadzīgo statistiku un priekšlikumus, kā pēc iespējas ātri, lēti un efektīvi nogādāt desmitus un simtus tūkstošu līdz gāzes kamerām.
Turklāt viņš ne tobrīd, ne vēlāk neapšaubīja savas darbošanās tiesiskos un kur nu vēl ētiskos aspektus.
Eihmaņa tiesas prāva sākās 1961. gada 11. aprīlī. Aizstāvība sākotnēji mēģināja apstrīdēt Izraēlas tiesības tiesāt apsūdzēto. Kad šie iebildumi tika noraidīti un lietu sāka skatīt pēc būtības, Eihmanis pamatā balstīja savu aizstāvību banālajā tēzē par pakļaušanos augstākstāvošo pavēlēm. Tomēr notiesājošo spriedumu šī taktika viņam neaiztaupīja, un 1961. gada 12. decembrī Ādolfs Eihmanis tika atzīts par vainīgu noziegumos pret cilvēci, kara noziegumos un noziegumos pret ebreju tautu, kā arī pret poļu, slovēņu un čigānu tautības civiliedzīvotājiem nacistu okupētajās teritorijās.
1961. gada 15. decembrī tika pasludināts spriedums – nāvessods. Spriedums tika izpildīts 1962. gada 31. maijā.
Kā prāvas sākumā deklarēja apsūdzības uzturētājs, Izraēlas galvenais prokurors Gideons Hausners, apsūdzības mērķis bija Eihmaņa personā tiesāt ne vien nacisma režīmu, bet visu antisemītisma vēsturi. Tomēr diezin vai šis apsūdzētais īsti atbilda šim mērķim. Simti skatītāju tiesas zālē un miljoni pie televizoru ekrāniem redzēja savā priekšā negaidīti ikdienišķu personu – karjeristu, izpildīgu un izdarīgu ierēdnīti.
Filozofe Hanna Ārente, kurai pašai savulaik bija nācies bēgt no Hitlera Reiha, 1961. gadā bija žurnāla "The New Yorker" reportiere Eihmaņa prāvā. Vēlāk tapušajā grāmatā "Eihmanis Jeruzalemē" viņa nodēvēja tiesājamo par "ļaunuma banalitātes" iemiesojumu. Ārentei Eihmanis ir simbolisks personāžs – dzīvs apliecinājums tai baisajai patiesībai, ka vēstures traģēdiju īstenotāji bieži vien nav nedz ļaudis ar patoloģisku domāšanu, nedz apsēsti fanātiķi, bet gan vidusmēra cilvēciņi, kuri, nonākuši attiecīgā situācijā, ir gatavi uztvert noziegumu kā normu un tajā piedalīties, cik labi vien prazdami.
https://lv.wikipedia.org/wiki/%C4%80dolfs_Eihmanis

Nu vajadzētu kādu informāciju par ieročiem, jo savādāk mēs pēc 35 gadu neatkarības pamata ziņām tikai padomju ieročus. Un kā pirmo es piedāvātu H&K jeb  Heckler Koch.
https://en.wikipedia.org/wiki/Heckler_%26_Koch
https://www.heckler-koch.com/en

Vācu šaujamieroču ražotājs, kas ražo rokas pistoles, šautenes, pakārtotās pistoles un granātas palaišanas ierīces. Uzņēmums atrodas Oberndorf Am Takarā, Baden-Virtembergā, un tam ir arī meitasuzņēmumi Apvienotajā Karalistē, Francijā un Amerikas Savienotajās Valstīs.
Pistoles:
SFP30 9 mm x 19
P30 9 mm x 19
Automāti:
MP7 4.6 mm x 30 NATO
UMP 9 mm x 19
MP5, MP5 SD un MP5 K   9 mm x 19
Triecienšautenes:
G36 5.56 mm x 45 NATO 300...600m
HK416 5.56 mm x 45 NATO
HK417 7.62 mm x 51 NATO
HK433 5.56 mm x 45 NATO
HK437 7.62 mm x 35
Ložmetēji:
MG4 5.56 mm x 45 NATO  līdz 600m
MG5 7.62 mm x 51 NATO  līdz 600 ... 800m
Snaiperu šautene:
G28 7.62 mm x 51 NATO līdz 1000m
40mm ieroči:
GLM ir viena šāviena 40 mm x 46 LV granātas palaišanas modulis. Pamatprojektā tas pilda nepietiekami uzstādīta sekundārā ieroča funkciju.
HK268 ir viena šāviena 40 mm x 46 LV granātas palaišanas modulis. HK var aprīkot ar tēmekļiem un redzamības uzlabošanas palīgierīcēm.
HK169 ir no plecu darbināma viena šāviena 40 mm x 46 LV granātas palaišanas ierīce. HK var aprīkot ar tēmekļiem un redzamības uzlabošanas palīgierīcēm.
GMG ir automātiskais granātu metējs.  40 mm x 53 HV. Var tikt izmantots atsevišķi, var tikt montēts uz tehnikas gan ka pamatierocis, gan kombinēts.

«Redz, kā tas liktenis spēlējas!» Saruna ar rakstnieku, dzejnieku, tulkotāju, Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieku Viktoru Kalniņu (Viku)
REplay.lv Vakar, 10:36
Kultūrtelpa
Autori: Dāvis Eņģelis

"Redz, kā tas liktenis spēlējas! Veselu ziemu gāju sagatavošanas kursos, lai varētu vieglāk nokārtot eksāmenus Politehniskajā institūtā, kur bija atvērta nodaļa "Automātika un elektronika". Domāju – grūtības man tas nesagādās: vidusskolu beidzot, matemātikā, fizikā un ķīmijā bija piecinieki. Bet viens no eksāmeniem bija arī latviešu literatūrā. Sagatavošanas kurss tuvojas beigām, pasniedzēja izsniedz sacerējumus, ko esam uzrakstījuši, un saka man tā: "Kalniņ, pagaidiet! Vai jūs esat kārtīgi izlēmis, kur stāsieties?" Atbildu – jā! Un viņa saka: "Es jūsu vietā tomēr pārdomātu. Lasot jūsu sacerējumus, man liekas, ka jums jāiet studēt citur!" Tā saruna manī tā aizķērās, ka vairs uz tiem kursiem negāju – biju izlēmis... Sapratu, ka pieļaušu drausmīgu kļūdu, ja pret savām sirds vēlmēm studēšu automātiku." Tā, atminoties senu gadu notikumus, smaida rakstnieks, dzejnieks un tulkotājs Viks jeb Viktors Kalniņš, kurš par mūža ieguldījumu Latvijas kultūrā un latviešu literatūrā šogad iecelts Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieka godā.
Valsts augstākos apbalvojumus Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs pasniegs Rīgas pilī Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienā – 4. maijā.
Bet pirms pāris dienām ceļu uz Dikļiem pie Vika, kurš 1. aprīlī nosvinēja 86. dzimšanas dienu, mēroja Dāvis Eņģelis, sirsnīgo, vērtīgo un arī asprātīgo sarunu piedāvājot Latvijas Radio 3 "Klasika" klausītājiem.
"Kad ideja iekož galvā..."
Dāvis Eņģelis: Kādas ir jūsu attiecības ar balvām un apbalvojumiem? Kāda ir to loma jūsu dzīvē?
Viks: Nekāda. Ja runa ir par manu profesiju, nerakstu tāpēc, lai kaut ko saņemtu – orientējoties uz kaut kādu [apbalvojuma] rezultātu. Tas mani galīgi [neinteresē]. Ja es tā darītu, tas man traucētu. Man vienkārši ir cita vērtību sistēma. Man svarīgi darīt to, kas man sagādā prieku. Kas man ir svarīgi. Kas man ir jāpaveic. Izejot no tā.
Vai vide arī maina to, kā sajūtat tekstu? Ir nozīme, vai dzīvojat laukos vai pilsētā?
Zinu skaidri: dzīvojot laukos jau trīsdesmit piekto gadu, jūtos te garīgi brīvāks. Un tas palīdz arī profesijā.
Vai tekstu rakstīšana jums ir daļa no ikdienas arī šeit, Dikļos?
Ja tas ir mans darbs, ko es protu vislabāk, tad bez šaubām, jā.

Pārsvarā tie ir dzejoļi, kurus rakstāt?
Žanri ir dažādi.
Kad ideja iekož galvā, viņa arī tūlīt pasaka priekšā, kādā žanrā būs jāraksta. Man tā ir. Es speciāli nepiedomāju pie tā. Ideja pati pasaka priekšā formu.
Viena no svarīgākajām lietām jūsu tekstos ir valodas spēle, vārdu spēle. Rakstnieks Svens Kuzmins arī saka, ka Vikam kaut kā noslēpumaini, ar kaut kādu valodas alķīmiju ļoti pārliecinoši izdodas spēlēties ar vārdiem, pat izejot ārpus literatūras robežām. Un vēl Svens saka, ka tā vārdu spēle var būt arī tīrā amzierēšanās, tīri joka pēc. Kāds ir tas vārdu spēles process no jūsu skatpunkta?
Tad jādomā drusku tālāk atpakaļ manā ģenētikā. Manai mammītei bija mīlestība uz valodu, iedzimta valodas izjūta. Viņa mīlēja darināt vārdus, modificēt vārdus. Es domāju, ka tas ir iedzimtības faktors. Tas nav speciāli. Un šis pats faktors, ģenētiskā pārmantojamība, noteikti spēlējusi savu lomu pie tā, ka Latvijas Universitātē studēju filoloģiju. Tā gan bija anglosakšu filoloģija. Bet tā sfēra, tā stihija – tur jutos kā savās mājās. Tas nebija speciāli, noteikti nē. Tā ir ģenētika no maniem priekšgājējiem – tā ir to noteikusi.
Tad varbūt tāpēc arī ir tā sajūta, ka tas ir tik dabiski – ka tas vienkārši piedien jūsu tekstiem, dzejai.
Tā to varētu skaidrot, jā. Vienu epizodi varu minēt, kas vēl vairāk pārliecināja mani, ka tas ir mans stils. Biju aizmirsis savus pirmos dzejoļus parādīt Imantam Ziedonim, kurš tajā laikā strādāja par literāro konsultantu. Viņš kaut kur bija dabūjis amerikāņu dzejnieka Kamingsa darbus, tos nokopējis un iedeva man vienu eksemplāru. Un lasot Kamingsu, sapratu, ka mums ir dvēseles radniecība. Tas vēl vairāk pavēra vaļā manu ģenētisko mantojumu – ja sāk zinātniski pētīt.
Pēc kādas saiešanas tajā pašā Jauno literātu studijā, kad bija noslēdzies pirmais gads, bija tāda pasēdēšana, kad paši studisti cits citu vērtēja un sprieda, kā turpmāk attīstīties. Un tad man Uldis Bērziņš teica: "Nāc pie mums! " Es tā kā nesapratu, ko tas nozīmē. Kas tie "mēs" viņa izpratnē ir. Es arī nepajautāju, jo skaidri apzinājos savu individuālo dabu. Man nevelk uz to. Citi atzinušies, ka viņiem vieglāk rakstīt burzmā, kaut kur kafejnīcā, bohēmas atmosfērā. Nē, nē, nē, tas nav man! Man tas ir nopietns amats – rakstīšana!

Atceros, Jauno literātu studijai dzejoļus vajadzēja iesniegt mašīnrakstā – rokraksts nederēja. Taču rakstāmmašīnas man nebija. Māris Čaklais ieteica sarunāt ar sekretāri Rakstnieku savienībā – aiznesu rokrakstā, sarunājām, kad būs gatavs, aizbraucu pakaļ, samaksāju, cik vajadzēja, un, dodot atpakaļ manus tekstus un arī rakstāmmašīnā nodrukātos, viņa teica: "Jums, atšķirībā no daudziem jaunajiem, ir, ko teikt! " Man tas nozīmēja tik daudz... Jo izrādās, ka šī kundze savā laikā bija pārrakstījusi Erika Ādamsona un Čaka dzejoļus… Visu jau nosaka saturs un iekšējā, individuālā dzejas valoda, kura katram ir citādāka.
Kādreiz bija avīze "Literatūra un Māksla", un ļoti interesanta bija tās pēdējā lappuse. Tur dažkārt bija tādi nestandarta materiāli, un vienreiz tika publicēts kaut kāds tulkots materiāls par daiļradi – kādiem daiļrades apstākļiem dažādu laikmetu rakstnieki un dzejnieki devuši priekšroku. Tur bija vesela virkne. Vienam patīk rakstīt, braucot un ceļojot – viņam mainās impulsi. Cits mīl kaut kur apsēsties tā, ka var redzēt pūli. Un bija arī tādi, kas pilnīgi izolējās. Savā cellē iekšā, pat nekādu saules gaismu viņiem nevajag. Tā kā tas ir ļoti īpatnēji; tas iet cauri gadsimtiem, dažādiem laikmetiem. Tāda ir cilvēka daba.
"Sapratu, ka pieļaušu drausmīgu kļūdu"
Maskava, 1987. gads. Vissavienības konkurss par labāko bērnu grāmatu. Balva tiek piešķirta Vikam – par grāmatu "Zemūdens bara lielā diena", un Sergeja Mihalkova paraksts personīgi. Viņš bija PSRS Rakstnieku savienības lielais priekšsēdētājs.
Atnesu mājās šo diplomu, iedevu savam tēvam. Viņš izlasīja un teica tā: "Tad tagad tev ir skaidrs, kas būs tavs amats?" Es teicu: "Papu, man jau sen ir skaidrs..."
Vienkārši mans tēvs bija ļoti interesants cilvēks – par viņu veselu sējumu varētu sarakstīt! Viņa dzīve un dzīves ceļš bijis tik skarbs savā iesākumā, ka viņam galvenais bija ieķerties ar zobiem un nagiem dzīves materiālajā, pragmatiskajā vielā un noturēties, jo tad visi vēji tevi vis neaizpūtīs. Kā Čaklajam bija tas foršais teksts: "Saknes jau vējš neizplēš."

Esmu papam pateicīgs, ka viņš man neuzspieda savu izvēli, lai gan tēvs uzskatīja, ka drošāk man būtu bijis izvēlēties studēt kaut ko pamatīgāku, ar rokām taustāmu. Un vienu brīdi, mazliet pakļaudamies viņa spiedienam, pēc armijas iesniedzu iestāšanās dokumentus Politehniskajā institūtā. Bija atvērta jauna nodaļa, "Automātika un elektronika", domāju – grūtības nekādas man tas nesagādās. Jo vidusskolu beidzot, arī matemātikā, fizikā, ķīmijā bija piecinieki. Bet, redz, kā tas liktenis spēlējas! Veselu ziemu gāju sagatavošanas kursos, lai varētu vieglāk nokārtot eksāmenus. Bija matemātika, fizika, ķīmija. Bet – reizi nedēļā nāca mums viena pasniedzēja, kura mums lika rakstīt sacerējumus, jo viens no eksāmeniem bija latviešu literatūrā – tas gan nebūtu bijis izšķirošais. Sagatavošanas kurss tuvojas beigām, nāk pavasaris, vienreiz tā nodarbība beidzas, pasniedzēja izsniedz sacerējumus, ko esam uzrakstījuši, es jau arī taisos iet pa durvīm ārā, un viņa saka: "Kalniņ, pagaidiet!" Domāju – ko viņa man teiks? Ka esmu kaut ko sliktu un nepareizu uzrakstījis? Bet viņa man saka: "Vai jūs esat kārtīgi izlēmis, kur jūs stāsieties?" Saku – jā! Un viņa saka: "Es jūsu vietā tomēr pārdomātu. Lasot jūsu sacerējumus, man liekas, ka jums jāiet studēt citur."
Bija vakars, toreiz dzīvoju Zvaigžņu ielā – tas ir pie Grīziņkalna, un visu gabalu no Vecrīgas aizgāju līdz Zvaigžņu ielai kājām, pa ceļam domādams: johaidī, viņa taču man ir svešs cilvēks, nu, kāda viņai interese būtu par mani, ko esmu izlēmis, kur iešu studēt!
Bet tā saruna un tas, ko viņa man teica, bija tā aizķērusies manī, ka vairs uz tiem kursiem negāju. Biju izlēmis.
Aizgāju atpakaļ uz filologiem. Kāpēc atpakaļ? Tāpēc, ka pirms armijas jau tur biju divarpus gadu nostudējis. Tad izstājos, jo uz trim gadiem aizgāju armijā. Toreiz, kad stājos ārā no tās filoloģijas fakultātes, katedras vadītājs man teica: "Kalniņ, Kalniņ, ko jūs darāt..." Jo es biju viscaur sekmīgs visos priekšmetos. Bet biju iespītējies, kaut kas man bija uznācis. Tas, kas man bija uznācis, tas uzrakstīts tajā armijas grāmatā. Bet viņš man teica: "Pieminiet manus vārdus, jūs atnāksiet atpakaļ!" Es teicu: "Nu, nē, tas nenotiks!" Un – re, es atnācu atpakaļ.
Armijas laiks toreiz bija trīs gadi, veselu ziemu iztērēju vēl sagatavošanās kursiem, lai stātos Politehniskajā. Kopumā četri gadi.
Ja gribēju atpakaļ filoloģijas fakultātē, man bija jāstājas atkal pirmajā kursā. Un es to izdarīju! Jo sapratu: visas tās zīmes, un vēl šī literatūras pasniedzēja – sapratu, ka pieļaušu drausmīgu kļūdu, ja pret savām sirds vēlmēm studēšu automātiku.
Re, kā man iznāca!
Īstie pedagogi īstajā brīdī.
Īstajā brīdī, jā, un saka vēl, ka nav likteņa. Man gan ir definīcija, kas ir liktenis, bet nu – tas tā...
"Ar tiem vilcieniem un automobiļiem ir tā..."
Jūs teicāt par tiem dzejoļiem, kas tapuši pilsētā un laukos. Man savulaik sirdī iekrita viens jūsu 70. gadu beigu dzejolis par tvaika lokomotīvi. Nodomāju – ja sirdī nav vismaz neliela mīlestība pret vilcieniem, tad tādu dzejoli nemaz nevar uzrakstīt! Te jums gan tikai kravas auto nobrauc gar logu. Esat pieradis? Netraucē?
Ar tiem vilcieniem un automobiļiem ir tā... Būdams puika, to neapzinājos, tikai vēlāk sapratu, kāpēc tas tā. Pie Grīziņkalna dzīvojot, mūsu mammīte un vecāmamma mūs ar brālīti veda uz Grīziņkalnu, kur bieži vien garām gāja vilciens. Tur, kur Daugavas stadions. Un ejot pa celiņiem, kas tuvāk dzelzceļam, kā tikai es izdzirdēju lokomotīvi, jozu prom. Ir pat fotogrāfija, kur esmu atdalījies no mazā brālīša Imantiņa un mammas, un skrienu, kur tas vilciens.
Daudzus, daudzus gadus vēlāk sapratu, ka mani fascinējis tas, ka tādas lietiņas var pašas kustēties. It kā pašas – jo tu jau neredzi lokomotīves vadītāju. Mani fascinēja tas, kā lietiņas var kustēties un vēl izdvest kaut kādus trokšņus, skaņas, un jo sevišķi tvaika lokomotīves – ka pa sāniem tām nāk tvaiki ārā, un pa skursteni – dūmi, un vēl tie sarkanie riteņi kustas...
Vēlāk izlasīju grāmatu par vienu indiāni: pirmo reizi, kad baltie viņam parādīja tvaika lokomotīvi, viņš priecājies kā mazs bērns. Toties kritiski vērtējis lidmašīnu.
Bija 1904. gads, brāļi Raiti bija tikko izgudrojuši pirmo divplāksni Amerikā, un baltie paņēma indiāni līdzi, lai viņu šokētu… Ka cilvēks iekāpj tādā aparātā, tas sāk ripot, paceļas gaisā… Baltie gaidīja, ko tas indiānis teiks. Tā lidmašīna atripo atpakaļ, un indiānis pasaka vienu teikumu, kas nošokē baltos: "Ērglis lido skaistāk!" Baltie mēmi...
Bet par tvaika lokomotīvi indiānis lēkāja un priecājās kā mazs bērns. Viņam ārkārtīgi patika tas viss. Šitāda lietiņa! Tad viņš bija teicis tiem baltajiem: "Baltais cilvēks ir laimes luteklis, bet viņš neizprot dabas labvēlīgos un nelabvēlīgos spēkus." Indiāņu pasaules uzskatā tas ir pats galvenais. Indiāņiem neeksistē tāds jēdziens kā Dievs. Viņiem ir viss dabas kopums ar visām kosmiskajām likumsakarībām, un izprast tās – tas indiānim ir galvenais. Tā ir ar tām mašīnītēm un lokomotīvēm.
"Tas teikums ir jautājuma formā!"
Ja reiz par mašīnām. Man tas bija atklājums, ka dzejolim "Autobuss debesīs" ir arī angļu versija, ko grupa "Jumis" iedziedāja un iespēlēja jau 1989. gadā. "The Bus in the Sky".
Man liekas, ka viņiem arī mūzikā ir tāds skarbums un atskabargainums, kas citās versijās vairs neparādās. Bet tieši tajā angliskajā – man tas ļoti patika.
Un otra muzikāla etīde par jūsu tekstiem ir "Jautra dziesmiņa sev pašam". Tā ir viena no dziedātākajām ar jūsu tekstu, varbūt populārākā līdzās "Apliecinājumam". Bet mani pārsteidza tas, ka šī dziesma, šķiet, rezonē ar absolūti visu paaudžu cilvēkiem, un tur pat ir kaut kāda refleksija par mūžu visā tā garumā. Un tekstu esat sarakstījis, būdams ļoti jauns. Arī 2xBBM jeb "Bizbizmārītes un mācekļi" jau arī bija pavisam jauni, kad viņi pirmoreiz to ieskaņoja 1969. gadā.
Tas teksts radās ļoti jocīgā situācijā. Ar brāli braucām kādā izbraukumā, bija 1. jūlijs un 1. jūlijs ir Imanti… Pamostamies Ogres viesnīciņā, un es saprotu: pag, brālim taču vārda diena – un man nav, ko viņam dāvināt!
Pie rokas gadījās kāds tukšs konverts, un tam aizmugurē uzrakstīju šo tekstu. Vienā elpas vilcienā.
Kad Imants modās, saku, ka man te viņam tāda neliela dāvaniņa. Viņš arī paņēma, un tā tas viss palika. Pēc kāda laiciņa uzradās dziesma.
Viņi to dziesmu spēlē tik ātri un nebēdnīgi, kā pēc tam neviens cits vairs. Dziesma pēc tam kļuvusi aizvien lēnāka un lēnāka.
Iepriekšējā reize, kad es to dzirdēju, bija tad, kad "Menuets" pirms diviem gadiem bija Dikļos, brīvdabas estrādē. Un es vēl viņus koriģēju, jo biju dzirdējis tādu versiju, kur viņi mazliet citādi dzied to piedziedājumu. Sējānu Jurim pateicu, lai viņi dzied to variantu, kur ir tas teksts: "Reiz jau bijis, vēlreiz esmu, vēlreiz būšu". Jo viņi iepriekš bija dziedājuši pirmo variantu.
Ar tiem tekstiem vairāki gadījumi bijuši tādi, kad paši izpildītāji kaut ko dzied uz savu roku. (smejas) Klasiskais piemērs ir "Dziesma, ar ko tu sācies". Pareizi ir "Dziesma, ar ko tu sāksies?" Tas teikums ir jautājuma formā!

Kad par šiem jautājumiem runā ar Autortiesību aģentūras darbiniekiem, viņi saka – bet mums pēc koncerta atsūta tieši šādu tekstu! Man nepatīk. Tas ir tāpat kā ar dainām – sazin’ kas tur pēc divsimt gadiem būs mainījies... Jo īstenībā jau pierakstīts ir. Ir taču grāmatiņa! Un ja kādam ir slinkums – koru vadītājiem, diriģentiem – vai tad patiešām kādam negribas paņemt un paskatīties, kā tad īsti tur ir? Bet nu labi.
"Katram jātiek pie savas valodas – vismaz jāuzrok tā"
Vai jums galvā skan kāda Ulda Stabulnieka dziesma ar jūsu tekstu?
Es zinu tās dažas, kas ir, bet tā speciāli neskan. Lai gan... Es jau sen neklausos mūziku ar mehānisku ierīču palīdzību. Man acīmredzot ir pilns mans iekšējais apjoms, un katru dienu no tiem failiem uzpeld visvisāda mūziciņa. Visvisāda.
Toties lasīšanu es varētu kvalificēt kā sava veida socializēšanos. Jo es esmu viens. Un cilvēks tomēr ir sociāla būtne. Lasot grāmatas, es ieeju tajā sabiedrībā – neskatos uz to visu no malas. Es ieeju grāmatā un ar tās varoņiem dzīvojos, lai gan nevienam neko nesaku. Bet es gandrīz fiziski esmu ar viņiem kopā. Tā ir mana socializēšanās, un tā man ļoti lielā mērā arī šo aizpilda šo vajadzību.
Atceros, universitātē bija pasniedzēja Tamāra Zālīte, kura arī tulkoja no angļu valodas. Viņa bija bijusi Anglijā jau tajos gados, pie vecā režīma. Mēs uz viņu skatījāmies ar apbrīnu. Stāstot par pasaules literatūru, viņa minēja vienu interesantu detaļu. Ka Puškinam bijis speciāls aģents, ko Puškins sūtījis pa visu Eiropu, lai dabūtu britu dzejnieku pirmos svaigos eksemplārus. Tā kā redz – arī tad jau tā darīja. Visādi ceļi ir, bet jātiek pie savas valodas. Vismaz jāuzrok tā. Vienam viņa paša individuālā valoda ir kaut kur ļoti dziļi, kādās dzīslās, ko tikai ar dziļurbumu var atrast, un jāpiepūlas, lai dabūtu, bet citam tā ir seklākos slāņos un izpaužas ātrāk – un tas tādā gadījumā ir veiksmes stāsts.

edgarsrinkevics.bsky.social‬ ‪@edgarsrinkevics.bsky.social‬ · 16m
Pirms 35 gadiem spējām vienoties kopīgam mērķim. Mērķim, kas svarīgāks par ikdienas nesaskaņām. Brīvai, neatkarīgai Latvijai. Esmu pārliecināts, ka arī tagad mēs to spējam.
Šodien svinam 4. maiju – mūsu valsts neatkarības atjaunošanas svētkus! Priecīgus mūsu Brīvības svētkus!

Panākt gribējām mēs brīvi
Apspiestajiem, nabagajiem,
Kas tik dziji pazemoti,
Ka pat valodu tiem liedza,
Tos zem kustoņiem pat lika,

Kas kliedz katris savā balsī.
Mūsu cīņa gribēj' vergus
Padarīt par brīviem vīriem,
Klaušniekus par zemes kungiem;
Pūli padarīt par tautu,
Zemi padarīt par valsti,
Latvjus ievest tautu kopē!

Brīves valsti, gara valsti -
Mākslai, dailei, dvēseles darbam:
Atrast, izprast savu būtni
Gara laidienam uz tālēm.

Tauta pati, pamatšķira
Dzimteni sev izcīnīja,
Jau kopš lielā piektā gada
Celdamās pret svešo jūgu,
Zemi ņemot nost no mošķiem,
Atdodot to rūķiem pašiem! -

Zinat to un neaizmirstat,
Lai sev' pašus neaizmirstu!

J.Rainis "Daugava"