Jauna ES fondu krimināllieta Līvānos: izmeklē ielas noasfaltēšanu līdz graustā iecerētam SPA

Līdz šim vairākas izmeklēšanas aizdomās par pašvaldības interesēs izkrāptu Eiropas Savienības (ES) fondu naudu bija saistītas ar ražošanas ēkām industriālajos parkos, kur radušās aizdomas, ka projekti bijuši domāti konkrētiem uzņēmējiem. LTV raidījums "de facto" vēsta, ka nupat par Līvāniem sākts jauns kriminālprocess, kur gluži pretēji – varētu izrādīties, ka konkrēto ielu remonts nav bijis vajadzīgs nevienam uzņēmējam. Tāpēc dome savulaik ķērusies pie radošiem risinājumiem, piemēram, izdomāja, ka, noasfaltējot ielu līdz tai piederošam graustam, varētu atrasties gribētāji to iznomāt un investēt vismaz pusmiljonu, lai izveidotu viesu namu vai SPA centru.

Sekojot pavērsieniem ar rus.lsm.lv, kur krieviski runājošā redaktore pauda viedokli, ka viņa kā Latvijas minoritāte jūtas valstij "404" nevajadzīga, uz ko es varu atbildēt tikai Renāra Kaupera vārdiem - Welcome to the Latvia.  Jebkurā citā vēsturiska periodā, es piekristu, ka adaptācija individuāls risinājums. Bet ir Ukrainas karš, un es nolēmu uzmest aci, a kā tad citiem "badinātiem" lsm.lv darbiniekiem veicas "informācijas frontes pirmajā ierakumā". Un nākas atzīt, ka lsm materiāliem nekādu popularitāti nepanāksi, viss ir ierobežots un neizplatāms.

Strīds par salu kaitē Ukrainas un Krievijas attiecībām

Ukrainas prezidents Leonīds Kučma priekšlaikus pārtraucis vizīti Latīņamerikā un atgriezies dzimtenē, padziļinoties robežkonfliktam ar Krieviju, kas sliktākajā gadījumā var pāraugt militārās sadursmēs. Ukrainas amatpersonas ir saniknotas par Krievijas lēmumu turpināt dambja būvēšanu Kerčas šaurumā netālu no Ukrainas teritoriālajiem ūdeņiem un tādējādi apdraudēt Tuzlas salu, ko Ukraina uzskata par savu teritoriju.
Jānis Vēvers
23. oktobris, 2003, 0:00

Maskava apgalvo, ka 19.septembrī sāka būvēt dambi gar Tamaņas pussalu Tuzlas salas virzienā tikai tāpēc, lai neļautu Melnās jūras ūdeņiem izskalot pussalas krastus. Taču ukraiņu amatpersonas baidās, ka Maskavas patiesie nodomi ir ar būvi iezīmēt vēlamo teritoriju un 30.oktobrī gaidāmajās abu valstu ārlietu ministru sarunās par robežu pieprasīt atdot apmēram gadsimtu veco salu. Ukraiņu amatpersonu bažas vairo Krievijas prasība ar dokumentiem pierādīt, ka sala patiešām ir likumīga Ukrainas sastāvdaļa, vēsta Ukrainas informācijas aģentūra Obozrevateļ. Tā radās pagājušā gadsimta sākumā, kad Tuzlas zemes strēlē tika izrakts kanāls, lai atvieglotu kuģu satiksmi starp Melno un Azovas jūru. Ukrainas premjerministrs Viktors Janukovičs, kurš saspringtās situācijas dēļ uz vēlāku laiku atlicis vizīti Latvijā un Igaunijā, apgalvo, ka attālums no dambja līdz Ukrainas robežai vairs nepārsniedz simt metrus. Speciālisti lēš, ka, turpinot būvdarbus šādā tempā, dambis sasniegs Ukrainas robežu jau 26.oktobrī un līdz ministru sarunām varētu jau ielauzties kaimiņvalstī. Ukrainas robežsargiem dots rīkojums apsargāt teritoriju pastiprinātā režīmā, bet trešdien netālu no Kerčas ukraiņu gaisa spēki veikuši mācību lidojumus ar raķešu šaušanu mērķī, vēsta Interfax. Tikmēr Krievijas ārlietu ministrs Igors Ivanovs aicinājis Ukrainu nesaasināt situāciju dambja jautājumā. «Dambja celšana notiek pēc Krasnodaras varas iestāžu lēmuma vienīgi saimnieciski ekoloģisku iemeslu dēļ un tam nav nekāda sakara ar sarunām par Azovas-Kerčas akvatorijas statusu,» kaimiņus mierināja ārlietu ministrs. Laikraksts Izvestija konflikta cēloņus meklē abu valstu ekonomiskajās interesēs. Krievija katru gadu ir spiesta maksāt Ukrainai 175 miljonus dolāru par atļauju tās kuģiem braukt caur Kijevas kontrolēto šaurumu. Iegūstot Tuzlas salu, arī kanāls pārietu Maskavas kontrolē. Pie tam Kerčas šaurumā ir ap 120 nelielu naftas un gāzes atradņu un, ja sala tiks atdota Ukrainai, tā kontrolēs 70% akvatorijas un līdz ar to iegūs priekšrocības atradņu apgūšanā. Krievijas Valsts domes un Ukrainas Augstākās radas delegācijas trešdien Kijevā apsvēra iespēju pārtraukt dambja celtniecību līdz abpusējas vienošanās panākšanai par jūras robežu. Strīdus izraisījusī Tuzlas zemes strēle atrodas Tamaņas pussalas pašā dienvidu galā un dziļi iestiepjas Kerčas šaurumā. Attālums starp zemes strēles tālāko rietumu malu un Krimas pussalu ir apmēram četri kilometri, bet platākajā vietā 600 metrus nepārsniedzošā sauszemes josla ir 11 kilometru gara.

Tā sakot, šodien ziņās ir papilnam publikāciju par kārtējo okupēto uzbrukumu Izraēlai, kā atbildes pasākums ir Izraēlas armijas mobilizācijas sākšana.

Bet lai vispār atcerētos par ko iet runa

Citāts:Palestīnas Valsts (arābu: دولةفلسطين, Daulat Filastin; angļu: State of Palestine) ir valsts, ko 1947. gada 29. novembra ANO rezolūcija 181/II paredzēja Osmaņu impērijai atņemtajā Lielbritānijas mandātteritorijā Palestīnā.

1988. gada 15. novembrī Alžīrijā Palestīnas Atbrīvošanas organizācijas (PAO) augstākās padomdevējas struktūras Palestīnas nacionālās padomes sesijā proklamēja Palestīnas Valsti. Tās teritoriju kopš Sešu dienu kara (1967.) ir okupējusi Izraēla. 1994. gadā Izraēlas valdība atļāva izveidot vēl neanektētajā Palestīnas teritorijā Palestīnas autonomiju, kuru vada "Palestīnas nacionālā administrācija". Tajā pašā laikā līdz tam pastāvējušās PAO pārstāvniecības citās valstīs turpināja darboties jau kā Palestīnas Valsts vēstniecības.

Rīgas pilsētas tiesa diviem vīriešiem piespriedusi cietumsodus par spiegošanu Krievijas labā, vēsta "Latvijas Avīze". 

Medijs vēsta, ka prokurors 20 gadus vecajam Martinam Griķim bija prasījis cietumsodu uz vienu gadu un septiņiem mēnešiem, bet tiesnesis piesprieda piecus gadus cietumā.
Savukārt 23 gadus vecajam Sergejam Hodonovičam prokurors prasījis viena gada un sešu mēnešu cietumsodu, bet tiesnesis piesprieda četrus gadus.

"Latvijas Avīze" vēsta, ka Valsts drošības dienestam (VDD) tapis zināms, ka pērnā gada 30.aprīlī Griķis sociālajā saziņas tīklā "Telegram" sazinājies ar Krievijas armijas ģenerālštāba galvenās izlūkošanas pārvaldes pārstāvi, kādu Aleksandru, ar kuru vienojies, ka vāks militāru informāciju par Latviju un citām NATO valstīm, kā arī iesaistīs informācijas vākšanā citas personas.
Griķis sarunājis Hodonoviču, kuram Aleksandrs piesolījis 400 eiro par to, ka tiks savākta informācija par gaisa spēku bāzi Lielvārdes un Rembates pagastos: par militāro tehniku, tās un karavīru pārvietošanos, atpūtas vietām.
Hodonovičs spiegošanai izmantojis nomas auto un divas dienas vācis informāciju par armijas bāzi. Informāciju pēc tam nodevis Krievijas armijas galvenās izlūkošanas pārvaldes rīcībā.

Par Krimināllikuma 85. panta pirmajā daļā minēto noziegumu - par neizpaužamu ziņu nelikumīgu vākšanu nolūkā tās nodot vai to nodošanu ārvalstij vai ārvalsts organizācijai tieši vai ar citas personas starpniecību vai par citu ziņu nelikumīgu vākšanu vai nodošanu ārvalsts izlūkdienestam tā uzdevumā tieši vai ar citas personas starpniecību - paredzēts sods - brīvības atņemšana uz laiku līdz desmit gadiem, atgādina medijs.
Spriedums ir pārsūdzams.

Citāts:Wikileaks failos A.Pelšs parādās kā ziņotājs ASV
Andra Briekmane, 07.04.2011

Informācija par Nacionālās drošības padomes (NDP) sēdi 2008. gada 15. augustā, kurā spriests par Latvijas nostāju Krievijas – Gruzijas konfliktā, dažu stundu laikā nokļuvusi ASV vēstniecībā, atklāts nule kā latviešu valodā iznākušajā grāmatā Wikileaks. Nošaut nedrīkst apžēlot (Slepeno diplomātiskā dienesta telegrammu atšifrējums), raksta Neatkarīgā.
ASV vēstnieka ziņojumā atklāts gan sēdē runātais, gan ziņotāja vārds – Andris Pelšs, Prezidenta ārlietu padomnieks. «Prezidenta ārlietu padomnieks Andris Pelšs mūs apgādāja ar ziņojumu,» teikts atšifrētajā vēstniecības failā, kurā pavisam uz A. Pelšu atsaucas 11 reizes, no kā laikraksts izdara secinājumu, ka viņš vēstniecībai sniedzis detalizētu atskaiti.
Pats A. Pelšs atteicies komentēt konkrēto Wikileaks failu, jo ar grāmatu vēl neesot iepazinies, uzsverot, ka komunicēt ar ārvalstu diplomātiem ietilpstot viņa pienākumos.
Atbilstoši likumam Par valsts noslēpumu un MK noteikumiem nr.887 Valsts noslēpuma objektu saraksts NDP runātais, kā arī tur apskatītie dokumenti ir valsts noslēpums, par kura izpaušanu draud kriminālatbildība.

Ministrs: EM varētu kļūt par galveno ministriju nodarbinātības politikas jomā

Citāts:Ekonomikas ministrija (EM) varētu kļūt par galveno ministriju, kas atbildētu par nodarbinātības politikas jomu Latvijā, to intervijā Latvijas Televīzijas raidījumā "Rīta panorāma" sacīja ekonomikas ministrs Viktors Valainis (Zaļo un Zemnieku savienība).
Pēc viņa teiktā, ar nodarbinātību saistītie jautājumi Latvijā patlaban ir divu ministriju – EM un Labklājības ministrijas (LM) paspārnē. EM ir gatava pārņemt no LM tās atbildībā esošos jautājumus saistībā ar nodarbinātību un kļūt par galveno ministriju nodarbinātības politikas jomā, piedāvājot arī risinājumus šajā sfērā.

Gribēju pievērsties interesantai tēmai - nihilismam postmodernisma laikmetā, un google man piedāvā LU 687.sējumu "Filosofijā" un pirmais ir nu jau pāragri viņā saulē aizgājušais Andris Rubenis "Kas ir tikumu ētika?"

Citāts:Mūsdienās notiek t. s. tikumu ētikas renesanse. Tai laikā, kad tradicionālā normatīvā ētika centrā izvirza morāli pareizu nošķīrumu (spriedumu), tikumu ētika primāro uzmanību pievērš morāli atbilstīgai rīcībai, ieskatiem, dispozīcijai un rakstura iezīmēm. Tikumu ētika paredz, ka morālajā novērtējumā primārais priekšmets ir nevis rīcība pati par sevi, bet tāda cilvēka rīcība, kas demonstrē noteiktu morālo pozīciju.
Cilvēku par rīcību var padarīt atbildīgu. To pašu nevar teikt par rakstura iezīmēm vai uzvedības dispozīciju. Tikumus un dispozīciju mēs neizvēlamies tā, kā izvēlamies rīcību. Tiesiskās un tikumiskās normas un to interpretācija Rietumu demokrātijā lielā mērā balstās uz racionālu cilvēka tēlu eiropeiskā apgaismībā, kas centrā izvirzīja cilvēku, kurš atbild par savu rīcību. Taču tikumu ētika apšauba tieši šo morāles pamatojumu, uzskatot, ka tas bijis nolemts neveiksmei. Tikumu ētiku raksturo tas, ka tā, pirmkārt, morālajā izvērtēšanā mērķē primāri nevis uz rīcību un tās sekām, bet uz pašu rīcības veicēju. Te runa ir par raksturu un norisēm, kas izpaužas tikai atsevišķos gadījumos. Otrkārt, tikumu ētikas teorētiķi cenšas saskatīt motivāciju pašā tikumā, tā nereducējamā aspektā. No teiktā var secināt, ka tikumu ētikā pārdomu pamats ir nevis rīcība un tās izvērtēšana, bet pati morālā persona.
Pret tikumu ētiku var celt divus būtiskus iebildumus. Pirmkārt, ir apšaubāmi, vai var būt pārliecinoša tāda morāles teorija, kas tik lielu vietu ierāda rīcības veicēja rakstura novērtējumam – mēs taču nevērtējam tikai personas rakstura iezīmes, bet arī pašu rīcību. Otrkārt, tikumu ētika nevar piedāvāt nekādu orientieri praktiskos jautājumos.
Tomēr mūsdienās tikumu ētika var pavērt jaunus pētniecības horizontus, risinot tādus jautājumus kā taisnīgums, cilvēka tiesības, dzimumatšķirību ietekme uz morāli, kā arī ar medicīnas ētiku, feminismu un citām jomām saistītās ētiska rakstura problēmas.

Viens no faktoriem, kas neļauj ar pilnu spēku spēku ieguldīties Ukrainas atbalstā, pēc Krievijas iebrukuma ir bailes no Krievijas federācijas sabrukuma un milzīgas teritorijas nonākšanas haosa stāvoklī, t.i., "vēl vieni 90-tie gadi". Proti, plānu neesamību gadījumam, ja krievijas federācijas šaurā elite zaudē spējas kontrolēt šo valsti, un par ko TĀ valsts domā tagad!

Putinam uz galda divi nākotnes scenāriji – Karaganova un Surkova
Krievijas informatīvajā telpā vienlaikus parādījušies divi “programmatiski” raksti, kuros iezīmēti divi visai atšķirīgi nākotnes attīstības scenāriji. Viens ir Sergeja Karaganova raksts izdevumā “Russia in Global Affairs” “Kā nepieļaut trešo pasaules karu”; otrs Vladislava Surkova teksts izdevumā “Aktuaļnije komentarii” “Ziemeļu dzimšana”.
29.09.2023. Bens Latkovskis
Abonē digitālo avīzi
Neatkariga.lv bez maksas

Vispirms jāpaskaidro, kāpēc vārdu “programmatiski” ielieku pēdiņās. Tāpēc, ka abu rakstu autori ir reālām, oficiālām varas struktūrām nepiederoši cilvēki. Jā, abi ir plaši pazīstami, ietekmīgi cilvēki, kādreiz pat ļoti ietekmīgi (īpaši Surkovs), taču šobrīd viņi neko konkrētu nepārstāv. Tāpēc var rasties jautājums: kāpēc šo personu tekstus vispār apspriest?
Atbilde ir vienkārša. Putinologu vidū valda samērā liela vienprātība, ka Putins ir labs taktiķis, bet galīgi nav stratēģis. Viņš nerīkojas pēc ilgtermiņa stratēģiskā plāna (kā kādreizējais Ķīnas līderis Dens Sjaopins, kurš plānoja simt un vairāk gadu perspektīvā), bet lēmumus pieņem situatīvi, pēc apstākļiem.
Gan Karaganovs, gan Surkovs labi pazīst Putinu, viņa domāšanas veidu un savos rakstos cenšas trāpīt: kā šajā situācijā varētu domāt pats Putins. Ja izdotos trāpīt, tad parādītos iespēja tikt atpakaļ “galmā”, no kura pārāk tālu viņi nekad nav bijuši. Līdz ar to šo personu teksti ļauj apkārtējai pasaulei labāk saprast un prognozēt Putina iespējamo rīcību nākotnē. Turklāt abi translē noteiktu Krievijas sabiedrībā nozīmīgu slāņu redzējumu par notiekošo.
Jāmeklē izeja no strupceļa
Šobrīd pasaules politisko procesu vērotāju vidū ir gandrīz simtprocentīga vienprātība par to, ka Putina plāns, 2022. gada 24. februārī iebrūkot Ukrainā, galīgi nebija tāds, kāds tas ir izvērties tagad.
Plāns balstījās uz pieņēmumu, ka Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis bēgs, valsts un militārās pārvaldes vadība pajuks, sistēma zaudēs koordinācijas spējas, iestāsies haoss un armija padosies kā Krimā 2014. gadā. Krievijas bruņotie spēki viegli pārņems kontroli pār Ukrainu un Kijivā iesēdinās savu “prezidentu”.
Jānorāda, ka tas nebija tikai “paralēlā realitātē” dzīvojošā Putina pieņēmums. Tieši tāpat notikumus prognozēja Rietumu izlūkdienesti un analītiskie centri. Vēl vairāk. Tieši ASV kara pirmajā dienā piedāvāja Zelenskim transportu, ar ko “evakuēties”, uz ko Ukrainas prezidents atbildēja ar leģendāro: “Mums nav vajadzīgi taksometri, mums vajadzīgi ieroči.”
Tikai Ukrainas bruņoto spēku pašaizliedzīgā varonība visus šos plānus izjauca, un, kā tas bieži gadās, viss aizgāja ne pa to ceļu, kā bija domāts. Tāpēc tagad tiek meklēta izeja no šī strupceļa. Var jau teikt, ka viss tiks izšķirts kaujas laukā, bet ne mazāk svarīga ir pasaules svarīgāko spēlētāju nostāja.
Par to arī abu autoru raksti. Jānorāda, ka abi ir stilistiski un saturiski ļoti atšķirīgi. Karaganova opuss ir mokoši garš un arhaisks. Viņš translē agresīvi impērisko, deržimordisko spēku viedokli. Surkova teksts ir krietni īsāks, izturēts interesantā, pat asprātīgā literārā kompozīcijā un šodienas Krievijai izskatās pavisam neparasti.
Ilgstošu mieru varot nodrošināt tikai ierobežots kodolkarš
Karaganovs faktiski atkārto sava jūnijā publicētā raksta ideju, ka Rietumu ilgstošajai hegemonijai ir pienācis gals. Par šo Karaganova versiju “Neatkarīgā” jau rakstīja šeit. Rietumiem esot jānoiet no vēstures skatuves, un, lai tie savā agonijā neparautu līdzi arī visu pārējo “veselīgo” cilvēces daļu, nepieciešams piespiest Rietumus labprātīgi padoties.
Tas panākams ar demonstratīviem kodoltriecieniem par atsevišķām ne pārāk nozīmīgām Eiropas valstu pilsētām. Šāda veida demonstrācija nepieciešama, lai Vašingtonā, Londonā un citos varas centros saprastu, ka joki mazi un nākamais trieciens, ja viņi nesapratīs un nekapitulēs, būs jau pa Ņujorku, Parīzi un citiem līdzvērtīgiem mērķiem.
Karaganovs norāda uz divām lietām, kas “jālabo”. 1) Rietumos esot aizmirsuši baidīties no kodolkara. Viņš norāda uz, viņaprāt, absurdiem aptauju rezultātiem, kurās kodolkara draudi ierindoti pēdējās vietās, par daudz lielākiem apdraudējumiem uzskatot “visādus nebūtiskus niekus”, piemēram, klimata pārmaiņas, kas, pēc Karaganova domām, nav salīdzināmas ar kodolkatastrofas draudiem.
2) Esot jāaizmirst plaši izplatītais maldīgais pieņēmums, ka jebkura kodolieroču izmantošana novedīšot pie eskalācijas un visaptveroša kodolkara. Tā neesot taisnība. Esot jāatmasko kaitīgais mīts, ka Rietumi uz Krievijas kodoluzbrukumu reaģēšot ar atbildes triecienu pa Krievijas bruņotajiem spēkiem vai citiem tās objektiem. Tas, pēc Karaganova domām, esot visīstākais blefs. Neko viņi neatbildēs, jo pa nepubliskiem, diplomātiskiem kanāliem tiks nodots skaidrs vēstījums, kas sekošot, ja viņi atbildēs.
Tāpēc nepieciešams atjaunot “bailes no kodolkara” Rietumos, bet pašu mājās, tieši otrādi, jāiedveš pārliecība, ka tas, kurš pirmais kodolieročus izmantos, tas arī “paņems banku”. Pretinieks nobīsies, kapitulēs un noies no skatuves, dodot vietu jaunajiem “nākotnes” spēkiem, kurus iemiesojot Krievija, Ķīna, Indija un citi “globālo dienvidu” spēlētāji.
Visu nosaka ģeopolitiskas halucinācijas
Radikāli citu nākotnes ainu zīmē Surkovs. Viņš sāk no tālienes. Ar portugāļu jūrasbraucēja Vasko da Gamas slaveno kuģojumu uz Indiju. Portugāles tā laika progresīvais karalis Manuels II uzdeva Vasko da Gamam iedibināt kontaktus ar Kalkutas radžu un turienes ietekmīgo valdnieku svētīto Jāni.
Uzdevums tika izpildīts tikai daļēji. Ar radžu kontakti tika nodibināti, bet ar galveno Indijas valdnieku - svētīto Jāni - ne. Tas bija īpaši sāpīgi, jo savienība ar varenu kristīgo lielvaru “tur aiz Nīlas” solīja Portugālei pasakainas iespējas, kontrolējot zelta un garšvielu tranzīta ceļus.
Šos kontaktus neizdevās iedibināt ne jau tāpēc, ka Vasko da Gama nebūtu pietiekami centies, bet gan tā iemesla dēļ, ka nekāda kristīgā lielvalsts “tur aiz Nīlas” un valdnieka Jāņa nebija dabā. Manuelu pievīlusi viņa paļaušanās “uz zinātni”. Tā laika zinātnē (bez pēdiņām, jo tolaik citas zinātnes nebija un visi zinātnieki patiešām tādi arī bija: zināja latīņu un sengrieķu valodu; brīvi orientējās matemātikā un trigonometrijā; bija lasījuši visus tā laika intelektuālo spīdekļu darbus) valdīja pārliecība, ka kaut kur Āfrikā vai Āzijā ir spēcīga kristīgā valsts, ar kuru tikai jāatrod kontakts, un iestāsies mūžīgā laimība virs zemes. Diemžēl šī “spēcīgā kristīgā lielvalsts” izrādījās ģeopolitiska halucinācija.
Iezīmējot šo fona dekorāciju, Surkovs uz skatuves izvieto mūsdienu ģeopolitiskos aktierus. Katram ģeopolitiskajam stratēģim esot savs “svētītais Jānis”, sava mīļākā ilūzija, reibinošā kļūda, kura ielavījusies gluži skaidros, racionālos aprēķinos. Bez “svētītā Jāņa” faktora kā galvenā dzinējspēka netiekot uzsākta neviena “lielā spēle”, apgalvo Surkovs.
“Lielie Ziemeļi” pret “Globālajiem Dienvidiem”
Lasot šo Surkova tekstu, šajā brīdi var likties, ka viņš staigā pa ārkārtīgi plānu ledu. Tā taču kliedzoša ķecerība. Tas taču tieši kā par Kremļa saimnieku, kurš pārrēķinājies, domājot, ka Ukrainā viņu sagaidīs ar ziediem. Taču Surkovs, it kā nestaigātu pa mīnu lauku, turpina spriedelēt par cilvēku domāšanas kļūdām, īpatnībām, dīvainībām, līdz nonāk līdz mūsdienām: “Mūsdienu pasaules pārdalē ģeopolitiskās halucinācijas spēlē ne mazāku lomu kā Vasko da Gamas laikos.”
Pats par sevi saprotams, šajās halucinācijās dzīvo ne jau Putins, bet gan Vašingtonas un Berlīnes “stratēģi”. Pārrēķinājušies esot tieši viņi. Pēc tam, kad dūmi izklīdīšot, kad šaušalīgā asinsizliešana būs beigusies, tad atklāsies aina, kuru neviens nebija domājis vai plānojis. Kāda tā būs Surkova jaunākajā interpretācijā?
Būšot “Lielie Ziemeļi” - Krievija, ASV un Eiropa, kas veidos vienotu sociālkulturālo telpu. Trīsvienīgs ziemeļu ģeopolitiskais klasteris. Šo “Ziemeļu” izveidi nosaka arī termina “Globālie Dienvidi” strauja aktivizēšanās, bet “dienvidi bez ziemeļiem nemēdz būt”, rezumē Surkovs.
Šobrīd esot grūti iedomāties, kā patlaban konfliktējošās puses sasniegšot šo “augsto konverģences pakāpi”, bet to esot tikpat grūti iedomāties kā vienotu Krieviju tad, kad Tveras kņazs Mihails karoja ar Maskavas kņazisti. Pēc Surkova domām, notiekot vētraina jaunas civilizācijas sintēze, kuras laikā “viss melīgais atkritīs un Rietumi un Austrumi saplūdīs Lielajos Ziemeļos”.
Tiesa, tas nenotikšot ne rīt un varbūt pat ne parīt. Varbūt nākamajās paaudzēs. “Trīs lielākās ziemeļu civilizācijas: krievu, eiropiešu un amerikāņu savā politiskajā attīstībā smeļas iedvesmu no Pax Romana tēla. Tēva Filofeja vārdi joprojām neapzināti virza Krieviju, Eiropas Savienība par savu priekšteci pasludinājusi Kārli Lielo, bet slavenākais Vašingtonas paugurs nosaukts leģendārā Kapitolija vārdā. Visu šo trīs metakultūru pirmkods ir ielikts Homēra “Iliādā” un Evaņģēlijā. To radniecība ir neapstrīdama,” savu opusu noslēdz Surkovs.
Patiesības labad, viņš vēl beigās kaut ko bubina par “mūsu uzvaru” un piesauc līdzīgas obligātās kara laika piedevas, bet tās jau ir acīmredzamas “nodevas” režīmam. Faktiski Surkovs aicina izbeigt Rietumu demonizāciju, aicina izbeigt Čingizhana, Batija, ordas un mongoļu-tatāru Krievijas izcelsmes versijas apoloģētiku un aicina atgriezties pie “Krievija ir Eiropa” versijas. Faktiski viņš aicina uz mieru ar Rietumiem.
Savā ziņā Surkovs piespēlē tam ASV prezidenta Džo Baidena administrācijas spārnam, kurš grupējas ap nacionālās drošības padomnieku Džeiku Salivanu un CIP direktoru Viljamu Bērnsu. Tam spārnam, kurš jau veido nākotnes koalīciju neizbēgamajā karā ar Ķīnu un Krieviju redz kā sabiedroto šajā pagaidām vēl imaginārajā karā. Krievija kopā ar ASV un Eiropu pret “Globālajiem Dienvidiem” ar Ķīnu priekšgalā.
Surkovs it kā rāda Putinam izeju no tā strupceļa, kurā pats Putins Krieviju ievedis. Viņš it kā saka: Vladimir Vladimirovič, beidz plēsties ar Rietumiem. Esi “gudrāks”. Apspēlē tos “lohus”. Tieši šādā valodā, jo Putins tikai tādu spēj dzirdēt. Nekādas piekāpšanās vai draudzības. Viltīga apspēle uzpirksteņu stilā, saka Surkovs, lai gan patiesībā domā: nu kāda gan Krievija Āzija. To jau vienīgi Karaganovs, Dugins un viņam līdzīgi auni var izdomāt. Tāpat es par visiem gudrāks, un būs tieši tā, kā es teicu.
Ja būtu jāliek totalizatorā, kuru no šiem ceļiem beigu beigās izvēlēsies Putins (ja viņam izdosies izbēgt no cīņubiedru “tabakdozes” vai Hāgas tribunāla sola), tad es liktu uz Surkova piedāvāto. Par pašu Surkovu krievu intelektuālās aprindas vienmēr ir vīpsnājušas kā iznireli, bet viņa radītie jēdzieni “suverēnā demokrātija”, “dziļā tauta” ir krievu sociālkultūrā aizgājuši un izrādījušies pravietiski.
No otras puses, nekad politikā ilgstoši nenotiek tā, kā plānots vai prognozēts. Agri vai vēlu kaut kas aiziet ne tā. Vienmēr atlido kāds “melnais gulbis” un visu bildi pamaina. Tāpēc to, pa kuru ceļu aizies cilvēce, varam tikai minēt.

Apgabaltiesa Lembergam par gadu samazina sodu – 4 gadi ieslodzījumā

Otrās instances tiesa – Rīgas apgabaltiesa – pasludināja spriedumu Aivara Lemberga tiesas prāvā, samazinot viņam pirmās instances noteikto piecu gadu cietumsodu. Tagad Lembergam piespriesti četri gadi cietumā un mantas konfiskācija.
Lemberga soda izciešanas laikā tiks ieskaitīts iepriekš ieslodzījumā, kā arī mājas arestā pavadītais laiks. Viņš apcietinājumā un mājas arestā no 2007. gada marta līdz 2008. gada februārim pavadījis 11 mēnešus un no 2021.gada februāra līdz 2022.gada februārim – gadu.

Citāts:Lembergs atzīts par vainīgu kukuļņemšanā, naudas atmazgāšanā, neatļautā dalībā mantiskā darījumā, dokumentu viltošanā.

Citāts:Lemberga dēlam Anrijam Lembergam tiesa piesprieda cietumsodu – 1 gadu un 11 mēnešus, konfiscējot spriedumā norādīto mantu.