Andis Kudors ir interesanta persona, no malas raugoties nemaz tā neliktos.

Citāts:“11.11.2018. Lūdzu spēku atmest. Biju Gleškes sapulcē. Šodien sapratu, ka Dievs jau man pamatīgi palīdzējis ar pirmo Gleškes sludināšanu, kurā bija par to, ka nav tik svarīgi, kāds bija sākums. Svarīgi, kādas ir beigas. Tas deva lielu cerību un noņēma tās nenormālās izjūtas, kuras nav vārdiem izstāstāmas. Pilnīgi izmisīgi galinošas. Turoties pie Dieva, visu var uzvarēt Viņa spēkā.”
Aleksejs Ļedjajevs savukārt sludināja, ka nevaram sākt no nulles, mūsu pieredze taču nekur nepazūd, un tas ir labi. Abas sludināšanas mani ietekmēja un bija par vienu un to pašu – jaunu sākumu, tikai no dažādiem redzes leņķiem. Cerība ir svarīga, apustulis Pāvils to min labajā sarakstā kopā ar ticību un mīlestību. Cerība nepamet kaunā. Aizgāju pāris reizes arī uz Āgenskalna baptistu draudzi, kuru tajā laikā apmeklēja Lilita; pirms vakarēdiena Edgara Maža sludinātais vārds un lūgšana bija iedarbīga.
Kad “Jaunā konservatīvā partija” piedāvāja man kļūt par kandidātu Eiropas Parlamenta vēlēšanās, padomāju, ka kaut kas ir sakustējies un, iespējams, tas viss ir Dieva plāna daļa. Vēlāk, pēc vēlēšanām, atskārtu, ka garīgajā ziņā tas bija labi, ka mani neievēlēja. Nedomāju, ka toreizējā stāvoklī biju gatavs lielajai algai Briselē. Aicinājums kandidēt bija Dieva plāna daļa, bet tikai ar mērķi izvilkt mani no tumsas, nevis ielikt Briselē.

Trīs bulgāri, kas notiesāti par spiegošanu Krievijas labā, iepriekš piedalījās pasākumā Vestminsteras pilī, atklāja BBC News izmeklēšana.
Orlin Russev, Biser Dzhambazov un Katrin Ivanova piedalījās pasākumā, lai 2016. gada maijā diskutētu par Brexit komitejas telpā.
Fotoattēli, kas ievietoti sociālajos plašsaziņas līdzekļos, un to atklāja BBC, parāda spiegus ar Eiropas politisko partiju pārstāvjiem.
Parlamenta pārstāvis sacīja, ka parlaments ir sabiedriska ēka, bet drošības procesi ir "izturīgi".
Divi cilvēki, kuri attiecīgajā periodā pazina Orlin Rusevevu, apstiprināja, ka viņš ir vīrietis, kurš attēlots Commons pasākumā. BBC vizuāli pārskatīja fotogrāfijas, lai apstiprinātu Dzhambazov apmeklējumu. Ivanova, kas redzama arī fotogrāfijās, parādās to cilvēku sarakstā, kuri norādīja, ka apmeklēs.
Pasākuma telpas izmantošanu sponsorēja bijušais West Ham MP Lins Brauns, tagad Baroness Brown no Silvertown. Premjerministrs sers Keirs Starmers viņu nominēja uz mūžu.
Baroness Brown no Silvertown teica BBC, ka viņai ir "absolūti nekādas atmiņas" par notikumu, un neticēja, ka viņa ir "tikusies vai runājusi ar trim indivīdiem".
Noteikuma organizatoriem vai dalībniekiem nav ierosinājuma par pārkāpumiem.
Katrīna Ivanova tika notiesāta par nodarījumiem līdzās Tihomiram Ivančevam un Vanijai Gaberovai no 2020. gada augusta līdz 2023. gada februārim pēc četru mēnešu tiesas procesa vecajā Beilijā Londonā.
Apvienotās Karalistes spiegu šūnas vadītājs Russevs un viņa primārais leitnants Dzhambazovs jau bija atzīts par vainīgu kopā ar citu vīrieti Ivanu Stoyanovu.
Kopā viņi veica uzraudzības operācijas visā Eiropā, kas bija vērsti uz Vladimira Putina režīma ienaidniekiem, ieskaitot izmeklēšanas žurnālistus Kristo Grozevu un Romānu Dobrokhotovu, kā arī krievu disidentus un politiskās personas.
Seši, kas visi atrodas Apvienotajā Karalistē, tiks piespriests šonedēļ.
Iepriekšējā BBC izmeklēšana nosauca un izsekoja divas sievietes, kas bija daļa no grupas ārpus Lielbritānijas, kuras paliek brīvas.

Šī diena vēsturē. «Holokausta arhitektam» Ādolfam Eihmanim izpilda nāvessodu
31. maijs, 2022, 11:34
Vēsture
Autori: Eduards Liniņš (Latvijas Radio komentētājs)

1961. gada aprīlī Jeruzalemē iesākās tiesas prāva, kurā uz apsūdzēto sola bija Ādolfs Eihmanis – bijušais SS virsnieks, viens no holokausta praktiskajiem īstenotājiem. Nedaudz vairāk nekā pēc gada, 1962. gada 31. maijā, Eihmanim tika izpildīts nāvessods.
1960. gada vidū iestājās zināms saspīlējums Izraēlas un Argentīnas attiecībās. Atklājās, ka grupa Izraēlas pilsoņu ieradušies Argentīnā, kur nolaupījuši un uz Izraēlu slepeni izveduši Buenosairesā ar pieņemtu vārdu dzīvojošo Ādolfu Eihmani, bijušo SS oberšturmbanfīreru un Reiha Galvenās drošības pārvaldes 4. nodaļas 4.B apakšnodaļas šefu. Šīs apakšnodaļas kompetencē ietilpa reiha teritorijā dzīvojošo ebreju apzināšana un viņu pārvietošanas organizēšana, īstenojot nacistu režīma represiju un genocīda politiku. Argentīnas valdība panāca Izraēlas rīcības izskatīšanu Apvienoto Nāciju drošības padomē, Izraēlai nācās atzīt, ka tā pārkāpusi Argentīnas suverenitāti, bet jautājums tika nokārtots abu valstu divpusējās sarunās, un Eihmanis palika, kur bijis – Jaguras kibuca policijas cietumā, gaidīdams tiesu.
Ādolfu Eihmani reizēm mēdz dēvēt par "holokausta arhitektu", tomēr diezin vai šāds apzīmējums viņam īsti piedien. Eihmanis nebija starp tiem nacistu līderiem, kuri radīja holokausta idejiskos pamatus vai pieņēma izšķirošos lēmumus par ebreju masu slepkavībām.
Domājams, pulkvežleitnanta dienesta pakāpe un apakšnodaļas vadība arī bija augstākais iespējamais karjeras pakāpiens šim indivīdam, kurš bez diploma bija pabeidzis studijas tehniskajā koledžā un līdz kļūšanai par SS organizācijas locekli strādājis par reģionālo aģentu kādas amerikāņu naftas kompānijas Austrijas filiālē. Toties, izkalpojies līdz savam amatam Reiha Galvenās Drošības pārvaldes struktūrā, viņš demonstrēja izcilu veiktspēju un arī entuziasmu, sagatavodams lēmumu pieņēmējiem vajadzīgo statistiku un priekšlikumus, kā pēc iespējas ātri, lēti un efektīvi nogādāt desmitus un simtus tūkstošu līdz gāzes kamerām.
Turklāt viņš ne tobrīd, ne vēlāk neapšaubīja savas darbošanās tiesiskos un kur nu vēl ētiskos aspektus.
Eihmaņa tiesas prāva sākās 1961. gada 11. aprīlī. Aizstāvība sākotnēji mēģināja apstrīdēt Izraēlas tiesības tiesāt apsūdzēto. Kad šie iebildumi tika noraidīti un lietu sāka skatīt pēc būtības, Eihmanis pamatā balstīja savu aizstāvību banālajā tēzē par pakļaušanos augstākstāvošo pavēlēm. Tomēr notiesājošo spriedumu šī taktika viņam neaiztaupīja, un 1961. gada 12. decembrī Ādolfs Eihmanis tika atzīts par vainīgu noziegumos pret cilvēci, kara noziegumos un noziegumos pret ebreju tautu, kā arī pret poļu, slovēņu un čigānu tautības civiliedzīvotājiem nacistu okupētajās teritorijās.
1961. gada 15. decembrī tika pasludināts spriedums – nāvessods. Spriedums tika izpildīts 1962. gada 31. maijā.
Kā prāvas sākumā deklarēja apsūdzības uzturētājs, Izraēlas galvenais prokurors Gideons Hausners, apsūdzības mērķis bija Eihmaņa personā tiesāt ne vien nacisma režīmu, bet visu antisemītisma vēsturi. Tomēr diezin vai šis apsūdzētais īsti atbilda šim mērķim. Simti skatītāju tiesas zālē un miljoni pie televizoru ekrāniem redzēja savā priekšā negaidīti ikdienišķu personu – karjeristu, izpildīgu un izdarīgu ierēdnīti.
Filozofe Hanna Ārente, kurai pašai savulaik bija nācies bēgt no Hitlera Reiha, 1961. gadā bija žurnāla "The New Yorker" reportiere Eihmaņa prāvā. Vēlāk tapušajā grāmatā "Eihmanis Jeruzalemē" viņa nodēvēja tiesājamo par "ļaunuma banalitātes" iemiesojumu. Ārentei Eihmanis ir simbolisks personāžs – dzīvs apliecinājums tai baisajai patiesībai, ka vēstures traģēdiju īstenotāji bieži vien nav nedz ļaudis ar patoloģisku domāšanu, nedz apsēsti fanātiķi, bet gan vidusmēra cilvēciņi, kuri, nonākuši attiecīgā situācijā, ir gatavi uztvert noziegumu kā normu un tajā piedalīties, cik labi vien prazdami.
https://lv.wikipedia.org/wiki/%C4%80dolfs_Eihmanis

Nu vajadzētu kādu informāciju par ieročiem, jo savādāk mēs pēc 35 gadu neatkarības pamata ziņām tikai padomju ieročus. Un kā pirmo es piedāvātu H&K jeb  Heckler Koch.
https://en.wikipedia.org/wiki/Heckler_%26_Koch
https://www.heckler-koch.com/en

Vācu šaujamieroču ražotājs, kas ražo rokas pistoles, šautenes, pakārtotās pistoles un granātas palaišanas ierīces. Uzņēmums atrodas Oberndorf Am Takarā, Baden-Virtembergā, un tam ir arī meitasuzņēmumi Apvienotajā Karalistē, Francijā un Amerikas Savienotajās Valstīs.
Pistoles:
SFP30 9 mm x 19
P30 9 mm x 19
Automāti:
MP7 4.6 mm x 30 NATO
UMP 9 mm x 19
MP5, MP5 SD un MP5 K   9 mm x 19
Triecienšautenes:
G36 5.56 mm x 45 NATO 300...600m
HK416 5.56 mm x 45 NATO
HK417 7.62 mm x 51 NATO
HK433 5.56 mm x 45 NATO
HK437 7.62 mm x 35
Ložmetēji:
MG4 5.56 mm x 45 NATO  līdz 600m
MG5 7.62 mm x 51 NATO  līdz 600 ... 800m
Snaiperu šautene:
G28 7.62 mm x 51 NATO līdz 1000m
40mm ieroči:
GLM ir viena šāviena 40 mm x 46 LV granātas palaišanas modulis. Pamatprojektā tas pilda nepietiekami uzstādīta sekundārā ieroča funkciju.
HK268 ir viena šāviena 40 mm x 46 LV granātas palaišanas modulis. HK var aprīkot ar tēmekļiem un redzamības uzlabošanas palīgierīcēm.
HK169 ir no plecu darbināma viena šāviena 40 mm x 46 LV granātas palaišanas ierīce. HK var aprīkot ar tēmekļiem un redzamības uzlabošanas palīgierīcēm.
GMG ir automātiskais granātu metējs.  40 mm x 53 HV. Var tikt izmantots atsevišķi, var tikt montēts uz tehnikas gan ka pamatierocis, gan kombinēts.

«Redz, kā tas liktenis spēlējas!» Saruna ar rakstnieku, dzejnieku, tulkotāju, Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieku Viktoru Kalniņu (Viku)
REplay.lv Vakar, 10:36
Kultūrtelpa
Autori: Dāvis Eņģelis

"Redz, kā tas liktenis spēlējas! Veselu ziemu gāju sagatavošanas kursos, lai varētu vieglāk nokārtot eksāmenus Politehniskajā institūtā, kur bija atvērta nodaļa "Automātika un elektronika". Domāju – grūtības man tas nesagādās: vidusskolu beidzot, matemātikā, fizikā un ķīmijā bija piecinieki. Bet viens no eksāmeniem bija arī latviešu literatūrā. Sagatavošanas kurss tuvojas beigām, pasniedzēja izsniedz sacerējumus, ko esam uzrakstījuši, un saka man tā: "Kalniņ, pagaidiet! Vai jūs esat kārtīgi izlēmis, kur stāsieties?" Atbildu – jā! Un viņa saka: "Es jūsu vietā tomēr pārdomātu. Lasot jūsu sacerējumus, man liekas, ka jums jāiet studēt citur!" Tā saruna manī tā aizķērās, ka vairs uz tiem kursiem negāju – biju izlēmis... Sapratu, ka pieļaušu drausmīgu kļūdu, ja pret savām sirds vēlmēm studēšu automātiku." Tā, atminoties senu gadu notikumus, smaida rakstnieks, dzejnieks un tulkotājs Viks jeb Viktors Kalniņš, kurš par mūža ieguldījumu Latvijas kultūrā un latviešu literatūrā šogad iecelts Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieka godā.
Valsts augstākos apbalvojumus Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs pasniegs Rīgas pilī Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienā – 4. maijā.
Bet pirms pāris dienām ceļu uz Dikļiem pie Vika, kurš 1. aprīlī nosvinēja 86. dzimšanas dienu, mēroja Dāvis Eņģelis, sirsnīgo, vērtīgo un arī asprātīgo sarunu piedāvājot Latvijas Radio 3 "Klasika" klausītājiem.
"Kad ideja iekož galvā..."
Dāvis Eņģelis: Kādas ir jūsu attiecības ar balvām un apbalvojumiem? Kāda ir to loma jūsu dzīvē?
Viks: Nekāda. Ja runa ir par manu profesiju, nerakstu tāpēc, lai kaut ko saņemtu – orientējoties uz kaut kādu [apbalvojuma] rezultātu. Tas mani galīgi [neinteresē]. Ja es tā darītu, tas man traucētu. Man vienkārši ir cita vērtību sistēma. Man svarīgi darīt to, kas man sagādā prieku. Kas man ir svarīgi. Kas man ir jāpaveic. Izejot no tā.
Vai vide arī maina to, kā sajūtat tekstu? Ir nozīme, vai dzīvojat laukos vai pilsētā?
Zinu skaidri: dzīvojot laukos jau trīsdesmit piekto gadu, jūtos te garīgi brīvāks. Un tas palīdz arī profesijā.
Vai tekstu rakstīšana jums ir daļa no ikdienas arī šeit, Dikļos?
Ja tas ir mans darbs, ko es protu vislabāk, tad bez šaubām, jā.

Pārsvarā tie ir dzejoļi, kurus rakstāt?
Žanri ir dažādi.
Kad ideja iekož galvā, viņa arī tūlīt pasaka priekšā, kādā žanrā būs jāraksta. Man tā ir. Es speciāli nepiedomāju pie tā. Ideja pati pasaka priekšā formu.
Viena no svarīgākajām lietām jūsu tekstos ir valodas spēle, vārdu spēle. Rakstnieks Svens Kuzmins arī saka, ka Vikam kaut kā noslēpumaini, ar kaut kādu valodas alķīmiju ļoti pārliecinoši izdodas spēlēties ar vārdiem, pat izejot ārpus literatūras robežām. Un vēl Svens saka, ka tā vārdu spēle var būt arī tīrā amzierēšanās, tīri joka pēc. Kāds ir tas vārdu spēles process no jūsu skatpunkta?
Tad jādomā drusku tālāk atpakaļ manā ģenētikā. Manai mammītei bija mīlestība uz valodu, iedzimta valodas izjūta. Viņa mīlēja darināt vārdus, modificēt vārdus. Es domāju, ka tas ir iedzimtības faktors. Tas nav speciāli. Un šis pats faktors, ģenētiskā pārmantojamība, noteikti spēlējusi savu lomu pie tā, ka Latvijas Universitātē studēju filoloģiju. Tā gan bija anglosakšu filoloģija. Bet tā sfēra, tā stihija – tur jutos kā savās mājās. Tas nebija speciāli, noteikti nē. Tā ir ģenētika no maniem priekšgājējiem – tā ir to noteikusi.
Tad varbūt tāpēc arī ir tā sajūta, ka tas ir tik dabiski – ka tas vienkārši piedien jūsu tekstiem, dzejai.
Tā to varētu skaidrot, jā. Vienu epizodi varu minēt, kas vēl vairāk pārliecināja mani, ka tas ir mans stils. Biju aizmirsis savus pirmos dzejoļus parādīt Imantam Ziedonim, kurš tajā laikā strādāja par literāro konsultantu. Viņš kaut kur bija dabūjis amerikāņu dzejnieka Kamingsa darbus, tos nokopējis un iedeva man vienu eksemplāru. Un lasot Kamingsu, sapratu, ka mums ir dvēseles radniecība. Tas vēl vairāk pavēra vaļā manu ģenētisko mantojumu – ja sāk zinātniski pētīt.
Pēc kādas saiešanas tajā pašā Jauno literātu studijā, kad bija noslēdzies pirmais gads, bija tāda pasēdēšana, kad paši studisti cits citu vērtēja un sprieda, kā turpmāk attīstīties. Un tad man Uldis Bērziņš teica: "Nāc pie mums! " Es tā kā nesapratu, ko tas nozīmē. Kas tie "mēs" viņa izpratnē ir. Es arī nepajautāju, jo skaidri apzinājos savu individuālo dabu. Man nevelk uz to. Citi atzinušies, ka viņiem vieglāk rakstīt burzmā, kaut kur kafejnīcā, bohēmas atmosfērā. Nē, nē, nē, tas nav man! Man tas ir nopietns amats – rakstīšana!

Atceros, Jauno literātu studijai dzejoļus vajadzēja iesniegt mašīnrakstā – rokraksts nederēja. Taču rakstāmmašīnas man nebija. Māris Čaklais ieteica sarunāt ar sekretāri Rakstnieku savienībā – aiznesu rokrakstā, sarunājām, kad būs gatavs, aizbraucu pakaļ, samaksāju, cik vajadzēja, un, dodot atpakaļ manus tekstus un arī rakstāmmašīnā nodrukātos, viņa teica: "Jums, atšķirībā no daudziem jaunajiem, ir, ko teikt! " Man tas nozīmēja tik daudz... Jo izrādās, ka šī kundze savā laikā bija pārrakstījusi Erika Ādamsona un Čaka dzejoļus… Visu jau nosaka saturs un iekšējā, individuālā dzejas valoda, kura katram ir citādāka.
Kādreiz bija avīze "Literatūra un Māksla", un ļoti interesanta bija tās pēdējā lappuse. Tur dažkārt bija tādi nestandarta materiāli, un vienreiz tika publicēts kaut kāds tulkots materiāls par daiļradi – kādiem daiļrades apstākļiem dažādu laikmetu rakstnieki un dzejnieki devuši priekšroku. Tur bija vesela virkne. Vienam patīk rakstīt, braucot un ceļojot – viņam mainās impulsi. Cits mīl kaut kur apsēsties tā, ka var redzēt pūli. Un bija arī tādi, kas pilnīgi izolējās. Savā cellē iekšā, pat nekādu saules gaismu viņiem nevajag. Tā kā tas ir ļoti īpatnēji; tas iet cauri gadsimtiem, dažādiem laikmetiem. Tāda ir cilvēka daba.
"Sapratu, ka pieļaušu drausmīgu kļūdu"
Maskava, 1987. gads. Vissavienības konkurss par labāko bērnu grāmatu. Balva tiek piešķirta Vikam – par grāmatu "Zemūdens bara lielā diena", un Sergeja Mihalkova paraksts personīgi. Viņš bija PSRS Rakstnieku savienības lielais priekšsēdētājs.
Atnesu mājās šo diplomu, iedevu savam tēvam. Viņš izlasīja un teica tā: "Tad tagad tev ir skaidrs, kas būs tavs amats?" Es teicu: "Papu, man jau sen ir skaidrs..."
Vienkārši mans tēvs bija ļoti interesants cilvēks – par viņu veselu sējumu varētu sarakstīt! Viņa dzīve un dzīves ceļš bijis tik skarbs savā iesākumā, ka viņam galvenais bija ieķerties ar zobiem un nagiem dzīves materiālajā, pragmatiskajā vielā un noturēties, jo tad visi vēji tevi vis neaizpūtīs. Kā Čaklajam bija tas foršais teksts: "Saknes jau vējš neizplēš."

Esmu papam pateicīgs, ka viņš man neuzspieda savu izvēli, lai gan tēvs uzskatīja, ka drošāk man būtu bijis izvēlēties studēt kaut ko pamatīgāku, ar rokām taustāmu. Un vienu brīdi, mazliet pakļaudamies viņa spiedienam, pēc armijas iesniedzu iestāšanās dokumentus Politehniskajā institūtā. Bija atvērta jauna nodaļa, "Automātika un elektronika", domāju – grūtības nekādas man tas nesagādās. Jo vidusskolu beidzot, arī matemātikā, fizikā, ķīmijā bija piecinieki. Bet, redz, kā tas liktenis spēlējas! Veselu ziemu gāju sagatavošanas kursos, lai varētu vieglāk nokārtot eksāmenus. Bija matemātika, fizika, ķīmija. Bet – reizi nedēļā nāca mums viena pasniedzēja, kura mums lika rakstīt sacerējumus, jo viens no eksāmeniem bija latviešu literatūrā – tas gan nebūtu bijis izšķirošais. Sagatavošanas kurss tuvojas beigām, nāk pavasaris, vienreiz tā nodarbība beidzas, pasniedzēja izsniedz sacerējumus, ko esam uzrakstījuši, es jau arī taisos iet pa durvīm ārā, un viņa saka: "Kalniņ, pagaidiet!" Domāju – ko viņa man teiks? Ka esmu kaut ko sliktu un nepareizu uzrakstījis? Bet viņa man saka: "Vai jūs esat kārtīgi izlēmis, kur jūs stāsieties?" Saku – jā! Un viņa saka: "Es jūsu vietā tomēr pārdomātu. Lasot jūsu sacerējumus, man liekas, ka jums jāiet studēt citur."
Bija vakars, toreiz dzīvoju Zvaigžņu ielā – tas ir pie Grīziņkalna, un visu gabalu no Vecrīgas aizgāju līdz Zvaigžņu ielai kājām, pa ceļam domādams: johaidī, viņa taču man ir svešs cilvēks, nu, kāda viņai interese būtu par mani, ko esmu izlēmis, kur iešu studēt!
Bet tā saruna un tas, ko viņa man teica, bija tā aizķērusies manī, ka vairs uz tiem kursiem negāju. Biju izlēmis.
Aizgāju atpakaļ uz filologiem. Kāpēc atpakaļ? Tāpēc, ka pirms armijas jau tur biju divarpus gadu nostudējis. Tad izstājos, jo uz trim gadiem aizgāju armijā. Toreiz, kad stājos ārā no tās filoloģijas fakultātes, katedras vadītājs man teica: "Kalniņ, Kalniņ, ko jūs darāt..." Jo es biju viscaur sekmīgs visos priekšmetos. Bet biju iespītējies, kaut kas man bija uznācis. Tas, kas man bija uznācis, tas uzrakstīts tajā armijas grāmatā. Bet viņš man teica: "Pieminiet manus vārdus, jūs atnāksiet atpakaļ!" Es teicu: "Nu, nē, tas nenotiks!" Un – re, es atnācu atpakaļ.
Armijas laiks toreiz bija trīs gadi, veselu ziemu iztērēju vēl sagatavošanās kursiem, lai stātos Politehniskajā. Kopumā četri gadi.
Ja gribēju atpakaļ filoloģijas fakultātē, man bija jāstājas atkal pirmajā kursā. Un es to izdarīju! Jo sapratu: visas tās zīmes, un vēl šī literatūras pasniedzēja – sapratu, ka pieļaušu drausmīgu kļūdu, ja pret savām sirds vēlmēm studēšu automātiku.
Re, kā man iznāca!
Īstie pedagogi īstajā brīdī.
Īstajā brīdī, jā, un saka vēl, ka nav likteņa. Man gan ir definīcija, kas ir liktenis, bet nu – tas tā...
"Ar tiem vilcieniem un automobiļiem ir tā..."
Jūs teicāt par tiem dzejoļiem, kas tapuši pilsētā un laukos. Man savulaik sirdī iekrita viens jūsu 70. gadu beigu dzejolis par tvaika lokomotīvi. Nodomāju – ja sirdī nav vismaz neliela mīlestība pret vilcieniem, tad tādu dzejoli nemaz nevar uzrakstīt! Te jums gan tikai kravas auto nobrauc gar logu. Esat pieradis? Netraucē?
Ar tiem vilcieniem un automobiļiem ir tā... Būdams puika, to neapzinājos, tikai vēlāk sapratu, kāpēc tas tā. Pie Grīziņkalna dzīvojot, mūsu mammīte un vecāmamma mūs ar brālīti veda uz Grīziņkalnu, kur bieži vien garām gāja vilciens. Tur, kur Daugavas stadions. Un ejot pa celiņiem, kas tuvāk dzelzceļam, kā tikai es izdzirdēju lokomotīvi, jozu prom. Ir pat fotogrāfija, kur esmu atdalījies no mazā brālīša Imantiņa un mammas, un skrienu, kur tas vilciens.
Daudzus, daudzus gadus vēlāk sapratu, ka mani fascinējis tas, ka tādas lietiņas var pašas kustēties. It kā pašas – jo tu jau neredzi lokomotīves vadītāju. Mani fascinēja tas, kā lietiņas var kustēties un vēl izdvest kaut kādus trokšņus, skaņas, un jo sevišķi tvaika lokomotīves – ka pa sāniem tām nāk tvaiki ārā, un pa skursteni – dūmi, un vēl tie sarkanie riteņi kustas...
Vēlāk izlasīju grāmatu par vienu indiāni: pirmo reizi, kad baltie viņam parādīja tvaika lokomotīvi, viņš priecājies kā mazs bērns. Toties kritiski vērtējis lidmašīnu.
Bija 1904. gads, brāļi Raiti bija tikko izgudrojuši pirmo divplāksni Amerikā, un baltie paņēma indiāni līdzi, lai viņu šokētu… Ka cilvēks iekāpj tādā aparātā, tas sāk ripot, paceļas gaisā… Baltie gaidīja, ko tas indiānis teiks. Tā lidmašīna atripo atpakaļ, un indiānis pasaka vienu teikumu, kas nošokē baltos: "Ērglis lido skaistāk!" Baltie mēmi...
Bet par tvaika lokomotīvi indiānis lēkāja un priecājās kā mazs bērns. Viņam ārkārtīgi patika tas viss. Šitāda lietiņa! Tad viņš bija teicis tiem baltajiem: "Baltais cilvēks ir laimes luteklis, bet viņš neizprot dabas labvēlīgos un nelabvēlīgos spēkus." Indiāņu pasaules uzskatā tas ir pats galvenais. Indiāņiem neeksistē tāds jēdziens kā Dievs. Viņiem ir viss dabas kopums ar visām kosmiskajām likumsakarībām, un izprast tās – tas indiānim ir galvenais. Tā ir ar tām mašīnītēm un lokomotīvēm.
"Tas teikums ir jautājuma formā!"
Ja reiz par mašīnām. Man tas bija atklājums, ka dzejolim "Autobuss debesīs" ir arī angļu versija, ko grupa "Jumis" iedziedāja un iespēlēja jau 1989. gadā. "The Bus in the Sky".
Man liekas, ka viņiem arī mūzikā ir tāds skarbums un atskabargainums, kas citās versijās vairs neparādās. Bet tieši tajā angliskajā – man tas ļoti patika.
Un otra muzikāla etīde par jūsu tekstiem ir "Jautra dziesmiņa sev pašam". Tā ir viena no dziedātākajām ar jūsu tekstu, varbūt populārākā līdzās "Apliecinājumam". Bet mani pārsteidza tas, ka šī dziesma, šķiet, rezonē ar absolūti visu paaudžu cilvēkiem, un tur pat ir kaut kāda refleksija par mūžu visā tā garumā. Un tekstu esat sarakstījis, būdams ļoti jauns. Arī 2xBBM jeb "Bizbizmārītes un mācekļi" jau arī bija pavisam jauni, kad viņi pirmoreiz to ieskaņoja 1969. gadā.
Tas teksts radās ļoti jocīgā situācijā. Ar brāli braucām kādā izbraukumā, bija 1. jūlijs un 1. jūlijs ir Imanti… Pamostamies Ogres viesnīciņā, un es saprotu: pag, brālim taču vārda diena – un man nav, ko viņam dāvināt!
Pie rokas gadījās kāds tukšs konverts, un tam aizmugurē uzrakstīju šo tekstu. Vienā elpas vilcienā.
Kad Imants modās, saku, ka man te viņam tāda neliela dāvaniņa. Viņš arī paņēma, un tā tas viss palika. Pēc kāda laiciņa uzradās dziesma.
Viņi to dziesmu spēlē tik ātri un nebēdnīgi, kā pēc tam neviens cits vairs. Dziesma pēc tam kļuvusi aizvien lēnāka un lēnāka.
Iepriekšējā reize, kad es to dzirdēju, bija tad, kad "Menuets" pirms diviem gadiem bija Dikļos, brīvdabas estrādē. Un es vēl viņus koriģēju, jo biju dzirdējis tādu versiju, kur viņi mazliet citādi dzied to piedziedājumu. Sējānu Jurim pateicu, lai viņi dzied to variantu, kur ir tas teksts: "Reiz jau bijis, vēlreiz esmu, vēlreiz būšu". Jo viņi iepriekš bija dziedājuši pirmo variantu.
Ar tiem tekstiem vairāki gadījumi bijuši tādi, kad paši izpildītāji kaut ko dzied uz savu roku. (smejas) Klasiskais piemērs ir "Dziesma, ar ko tu sācies". Pareizi ir "Dziesma, ar ko tu sāksies?" Tas teikums ir jautājuma formā!

Kad par šiem jautājumiem runā ar Autortiesību aģentūras darbiniekiem, viņi saka – bet mums pēc koncerta atsūta tieši šādu tekstu! Man nepatīk. Tas ir tāpat kā ar dainām – sazin’ kas tur pēc divsimt gadiem būs mainījies... Jo īstenībā jau pierakstīts ir. Ir taču grāmatiņa! Un ja kādam ir slinkums – koru vadītājiem, diriģentiem – vai tad patiešām kādam negribas paņemt un paskatīties, kā tad īsti tur ir? Bet nu labi.
"Katram jātiek pie savas valodas – vismaz jāuzrok tā"
Vai jums galvā skan kāda Ulda Stabulnieka dziesma ar jūsu tekstu?
Es zinu tās dažas, kas ir, bet tā speciāli neskan. Lai gan... Es jau sen neklausos mūziku ar mehānisku ierīču palīdzību. Man acīmredzot ir pilns mans iekšējais apjoms, un katru dienu no tiem failiem uzpeld visvisāda mūziciņa. Visvisāda.
Toties lasīšanu es varētu kvalificēt kā sava veida socializēšanos. Jo es esmu viens. Un cilvēks tomēr ir sociāla būtne. Lasot grāmatas, es ieeju tajā sabiedrībā – neskatos uz to visu no malas. Es ieeju grāmatā un ar tās varoņiem dzīvojos, lai gan nevienam neko nesaku. Bet es gandrīz fiziski esmu ar viņiem kopā. Tā ir mana socializēšanās, un tā man ļoti lielā mērā arī šo aizpilda šo vajadzību.
Atceros, universitātē bija pasniedzēja Tamāra Zālīte, kura arī tulkoja no angļu valodas. Viņa bija bijusi Anglijā jau tajos gados, pie vecā režīma. Mēs uz viņu skatījāmies ar apbrīnu. Stāstot par pasaules literatūru, viņa minēja vienu interesantu detaļu. Ka Puškinam bijis speciāls aģents, ko Puškins sūtījis pa visu Eiropu, lai dabūtu britu dzejnieku pirmos svaigos eksemplārus. Tā kā redz – arī tad jau tā darīja. Visādi ceļi ir, bet jātiek pie savas valodas. Vismaz jāuzrok tā. Vienam viņa paša individuālā valoda ir kaut kur ļoti dziļi, kādās dzīslās, ko tikai ar dziļurbumu var atrast, un jāpiepūlas, lai dabūtu, bet citam tā ir seklākos slāņos un izpaužas ātrāk – un tas tādā gadījumā ir veiksmes stāsts.

edgarsrinkevics.bsky.social‬ ‪@edgarsrinkevics.bsky.social‬ · 16m
Pirms 35 gadiem spējām vienoties kopīgam mērķim. Mērķim, kas svarīgāks par ikdienas nesaskaņām. Brīvai, neatkarīgai Latvijai. Esmu pārliecināts, ka arī tagad mēs to spējam.
Šodien svinam 4. maiju – mūsu valsts neatkarības atjaunošanas svētkus! Priecīgus mūsu Brīvības svētkus!

Panākt gribējām mēs brīvi
Apspiestajiem, nabagajiem,
Kas tik dziji pazemoti,
Ka pat valodu tiem liedza,
Tos zem kustoņiem pat lika,

Kas kliedz katris savā balsī.
Mūsu cīņa gribēj' vergus
Padarīt par brīviem vīriem,
Klaušniekus par zemes kungiem;
Pūli padarīt par tautu,
Zemi padarīt par valsti,
Latvjus ievest tautu kopē!

Brīves valsti, gara valsti -
Mākslai, dailei, dvēseles darbam:
Atrast, izprast savu būtni
Gara laidienam uz tālēm.

Tauta pati, pamatšķira
Dzimteni sev izcīnīja,
Jau kopš lielā piektā gada
Celdamās pret svešo jūgu,
Zemi ņemot nost no mošķiem,
Atdodot to rūķiem pašiem! -

Zinat to un neaizmirstat,
Lai sev' pašus neaizmirstu!

J.Rainis "Daugava"

Atbalss kamera  jeb "Echo chamber"

Ziņu plašsaziņas līdzekļos un sociālajos medijos atbalss kamera ir vide vai ekosistēma, kurā dalībnieki sastopas ar uzskatiem , kas pastiprina vai pastiprina viņu jau pastāvošos uzskatus, sazinoties un atkārtojot slēgtā sistēmā un izolēti no atspēkojuma. Atbalss kamera cirkulē esošos viedokļus, nesaskaroties ar pretējiem viedokļiem, kas var izraisīt apstiprinājuma novirzi . Atbalss kameras var palielināt sociālo un politisko polarizāciju un ekstrēmismu. Sociālajos medijos tiek uzskatīts, ka atbalss kameras ierobežo pakļaušanu dažādām perspektīvām, kā arī atbalsta un pastiprina paredzētos naratīvus un ideoloģijas.
Atbalss kamera ir "vide, kurā cilvēks sastopas tikai ar informāciju vai viedokļiem, kas atspoguļo un pastiprina viņu pašu".
Šis termins ir metafora, kuras pamatā ir akustiskā atbalss kamera , kurā skaņas atbalsojas dobā korpusā. Vēl viens jauns termins šim atbalsojošajam un homogenizējošajam efektam sociālo mediju kopienās internetā ir neotribālisms .
Daudzi zinātnieki atzīmē ietekmi, ko atbalss kameras var atstāt uz pilsoņu nostāju un uzskatiem, un īpaši ietekmi uz politiku. Tomēr daži pētījumi liecina, ka atbalss kameru ietekme ir vājāka, nekā bieži tiek pieņemts.

Koncepcija

Internets ir paplašinājis pieejamās politiskās informācijas klāstu un apjomu. Pozitīvi ir tas, ka tas var radīt plurālistiskāku sabiedrisko debašu formu; negatīvi ir tas, ka lielāka piekļuve informācijai var izraisīt selektīvu pakļaušanu ideoloģiski atbalstošiem kanāliem. Ekstrēmajā "atbalss kamerā" viens informācijas piegādātājs izteiks pretenziju, ko daudzi līdzīgi domājoši cilvēki pēc tam atkārto, noklausās un atkārto vēlreiz (bieži vien pārspīlētā vai citādi sagrozītā formā), līdz vairums cilvēku pieņem, ka kāda ekstrēma stāsta variācija ir patiesa.
Atbalss kameras efekts rodas tiešsaistē, kad harmoniska cilvēku grupa apvienojas un attīsta tuneļa redzi . Tiešsaistes diskusiju dalībnieki var pamanīt, ka viņu viedokļi viņiem pastāvīgi tiek atbalsoti, kas pastiprina viņu individuālās pārliecības sistēmas, jo samazinās pakļaušanās citu viedokļiem. Viņu individuālās uzskatu sistēmas ir tas, kas vainagojas ar apstiprinājuma aizspriedumiem attiecībā uz dažādiem priekšmetiem. Kad indivīds vēlas, lai kaut kas būtu patiess, viņš bieži vien ievāc tikai to informāciju, kas atbalsta viņu esošos uzskatus, un neņem vērā apgalvojumus, kas viņiem šķiet pretrunīgi vai negatīvi runā par viņu uzskatiem. Personas, kas piedalās atbalss kamerās, bieži to dara, jo jūtas pārliecinātākas, ka viņu viedokli vieglāk pieņems citi atbalss kamerā. Tas notiek tāpēc, ka internets ir nodrošinājis piekļuvi plašam viegli pieejamas informācijas klāstam. Cilvēki saņem ziņas tiešsaistē ātrāk, izmantojot mazāk tradicionālus avotus, piemēram, Facebook , Google un Twitter . Šajās un daudzās citās sociālajās platformās un tiešsaistes plašsaziņas līdzekļos ir izveidoti personalizēti algoritmi , kas paredzēti konkrētas informācijas nodrošināšanai personu tiešsaistes plūsmās. Šī satura atlases metode ir aizstājusi tradicionālā ziņu redaktora funkciju. Informācijas starpniecības izplatīšana tiešsaistes tīklos rada algoritmiskā filtra burbuļa risku, radot bažas par to, kā atbalss kameru ietekme internetā veicina tiešsaistes mijiedarbības sadali.
Atbalss kameras dalībnieki nav pilnībā atbildīgi par savu pārliecību. Kad indivīds ir daļa no atbalss kameras, viņš var ievērot šķietami pieņemamu epistemisku praksi un joprojām tikt maldināts. Daudzas personas var būt iestrēgušas atbalss kamerās tādu faktoru dēļ, kurus viņi nevar kontrolēt, piemēram, viņi ir auguši vienā.
Turklāt atbalss kameras funkcija nenozīmē, ka tiek mazināta locekļa interese par patiesību ; tā koncentrējas uz manipulāciju ar to uzticamības līmeni, lai būtiski atšķirīgas iestādes un institūcijas tiktu uzskatītas par piemērotiem autoritātes avotiem.

Empīriskie pētījumi

Tomēr ir nepieciešami empīriski atklājumi, lai skaidri pamatotu šīs bažas , un joma ir ļoti sadrumstalota, kad runa ir par empīriskiem rezultātiem. Ir daži pētījumi, kas mēra atbalss kameras efektus, piemēram, Bakshy et al. (2015). Šajā pētījumā pētnieki atklāja, ka cilvēkiem ir tendence dalīties ar ziņu rakstiem, kuriem viņi piekrīt. Tāpat viņi atklāja homofiliju tiešsaistes draudzībā, kas nozīmē, ka cilvēki, visticamāk, būs saistīti ar sociālajiem medijiem, ja viņiem ir tāda pati politiskā ideoloģija. Kombinācijā tas var izraisīt atbalss kameras efektus. Bakšijs et al. atklāja, ka personas potenciālā saskarsme ar transversālu saturu (saturs, kas ir pretējs viņu pašu politiskajai pārliecībai), izmantojot savu tīklu, ir tikai 24% liberāļiem un 35% konservatīvajiem. Citi pētījumi apgalvo, ka starpnozaru satura izteikšana ir svarīgs atbalss kameru mērs: Bossetta et al. (2023) atklāj, ka 29% Facebook komentāru Brexit laikā bija transversāli izteicieni. Tāpēc atbalss kameras var būt cilvēka mediju uzturā, bet ne tajā, kā viņi mijiedarbojas ar citiem sociālajos medijos.
Atbalss kameras dinamika sociālajos medijos kā divpakāpju process. Pirmā ir "sēšana", kurā ļaunprātīgi dalībnieki ievieto dezinformāciju publiskajā sfērā, un otrā ir "atbalss", kad cilvēki to izplata kā daļu no savas pārliecības un identitātes.
Cits pētījumu kopums liecina, ka atbalss kameras pastāv, taču tās nav plaši izplatītas parādības: pamatojoties uz aptaujas datiem, Dubois un Blank (2018) liecina, ka lielākā daļa cilvēku patērē ziņas no dažādiem avotiem, savukārt aptuveni 8% patērē medijus ar zemu daudzveidību. Līdzīgi, Rusche (2022) parāda, ka lielākā daļa Twitter lietotāju neuzrāda uzvedību, kas būtu līdzīga atbalss kamerai. Tomēr, pateicoties augstajam tiešsaistes aktivitāšu līmenim, mazā lietotāju grupa, kas to dara, veido ievērojamu populistu politiķu sekotāju daļu, tādējādi veidojot viendabīgas tiešsaistes telpas.
Visbeidzot, ir arī citi pētījumi, kas ir pretrunā ar atbalss kameru esamību. Daži atklāja, ka cilvēki arī dalās ar ziņu ziņojumiem, kas neatbilst viņu politiskajai pārliecībai. Citi atklāja, ka cilvēki, kas izmanto sociālos medijus, tiek pakļauti daudzveidīgākiem avotiem nekā cilvēki, kas neizmanto sociālos medijus. Rezumējot, joprojām nav skaidru un skaidru konstatējumu, kas apstiprinātu vai falsificētu bažas par atbalss kameras efektu.
Pētījumi par atbalss kameru sociālo dinamiku liecina, ka tiešsaistes kultūras sadrumstalotais raksturs , kolektīvās identitātes veidošanas nozīme un tiešsaistes strīdu argumentētais raksturs var radīt atbalss kameras, kurās dalībnieki saskaras ar sevi pastiprinošiem uzskatiem. Pētnieki rāda, ka atbalss kameras ir galvenais līdzeklis dezinformācijas izplatīšanai , jo dalībnieki izmanto pretrunas pret uztvertajiem pretiniekiem identitātes izraisītu strīdu vidū. Tā kā atbalss kameras balstās uz identitātes politiku un emocijām, tās var veicināt politisko polarizāciju un neotribālismu.

Procesu izpētes grūtības
Atbalss kameras pētījumi nespēj iegūt konsekventus un salīdzināmus rezultātus neskaidru definīciju, nekonsekventu mērīšanas metožu un nereprezentatīvu datu dēļ. Sociālo mediju platformas nepārtraukti maina savus algoritmus, un lielākā daļa pētījumu tiek veikti ASV, ierobežojot to piemērošanu politiskajām sistēmām ar lielāku partiju skaitu.

Atbalss kameras pret epistēmiskiem burbuļiem
Pēdējos gados slēgtie epistemiskie tīkli arvien vairāk tiek uzskatīti par atbildīgiem par postpatiesības un viltus ziņu laikmetu. Tomēr plašsaziņas līdzekļi bieži sajauc divus atšķirīgus sociālās epistemoloģijas jēdzienus : atbalss kameras un epistemiskos burbuļus.
Epistemisks burbulis ir informatīvs tīkls, kurā svarīgi avoti ir izslēgti noklusēšanas dēļ, iespējams, netīši. Tā ir traucēta epistemiskā sistēma, kurai trūkst spēcīgas savienojamības. Epistemisko burbuļu dalībnieki neapzinās nozīmīgu informāciju un argumentāciju.
No otras puses, atbalss kamera ir epistemiska konstrukcija, kurā balsis tiek aktīvi izslēgtas un diskreditētas. Tas necieš no savienojamības trūkuma; drīzāk tas ir atkarīgs no manipulācijas ar uzticēšanos, metodiski diskreditējot visus ārējos avotus. Saskaņā ar Pensilvānijas universitātes pētījumu , atbalss kameru locekļi kļūst atkarīgi no kamerā esošajiem avotiem un ļoti izturīgi pret jebkādiem ārējiem avotiem.
Būtiska atšķirība pastāv attiecīgo epistemisko struktūru stiprumā. Epistemiskie burbuļi nav īpaši spēcīgi. Attiecīgā informācija ir vienkārši izlaista, nevis diskreditēta. Epistemisks burbulis var “izpūst”, pakļaujot dalībnieku tai informācijai un avotiem, kuru viņam trūkst.
Tomēr atbalss kameras ir neticami spēcīgas. Radot preventīvu neuzticību starp dalībniekiem un ne-biedriem, iekšējās personas tiks izolētas no pretpierādījumu derīguma un turpinās nostiprināt kameru slēgtas cilpas veidā. Ārējās balsis ir dzirdamas, bet tiek noraidītas.
Kā tādi abi jēdzieni ir būtiski atšķirīgi, un tos nevar izmantot savstarpēji aizstājot. Tomēr jāņem vērā, ka šai atšķirībai ir konceptuāls raksturs, un epistemiskā kopiena dažādos apmēros var izmantot vairākas izslēgšanas metodes.
Skatīt arī: Sociālā realitāte

Līdzīgi jēdzieni
Papildinformācija: filtra burbulis
Filtra burbulis — interneta aktīvista Eli Parisera izdomāts termins — ir intelektuālas izolācijas stāvoklis, kas, iespējams, var rasties personalizētu meklējumu rezultātā , kad vietnes algoritms selektīvi uzmin, kādu informāciju lietotājs vēlētos redzēt, pamatojoties uz informāciju par lietotāju, piemēram, atrašanās vietu, iepriekšējo klikšķu darbību un meklēšanas vēsturi. Rezultātā lietotāji tiek atdalīti no informācijas, kas neatbilst viņu viedokļiem, efektīvi izolējot viņus savos kultūras vai ideoloģiskajos burbuļos. Šo algoritmu veiktās izvēles nav caurspīdīgas.
Sīkāka informācija: homofilija

Homofilija ir indivīdu tieksme biedroties un veidot saites ar līdzīgiem citiem, kā sakāmvārdā "spalvu putni pulcējas kopā". Homofilijas klātbūtne ir atklāta plašā tīkla pētījumu klāstā. Piemēram, pētījums, ko veica Bakshy et. al. izpētīja 10,1 miljona Facebook lietotāju datus. Šie lietotāji tika identificēti kā politiski liberāli, mēreni vai konservatīvi, un tika konstatēts, ka lielākajai daļai viņu draugu ir līdzīga politiskā orientācija. Facebook algoritmi to atzīst un atlasa informāciju ar aizspriedumiem pret šo politisko orientāciju, lai to parādītu savā ziņu plūsmā.
Sīkāka informācija: Ieteikumu sistēma

Ieteikumu sistēmas ir informācijas filtrēšanas sistēmas, kas ieviestas dažādās platformās un sniedz ieteikumus atkarībā no lietotāja savāktās informācijas. Kopumā ieteikumi tiek sniegti trīs dažādos veidos: pamatojoties uz saturu, ko iepriekš atlasījis lietotājs, saturu, kuram ir līdzīgas īpašības vai īpašības tam, ko iepriekš izvēlējies lietotājs, vai abu veidu kombināciju.
Gan atbalss kameras, gan filtru burbuļi ir saistīti ar veidiem, kā indivīdi tiek pakļauti saturam, kurā nav pretrunīgu viedokļu, un sarunvalodā tos var izmantot savstarpēji aizstājot. Tomēr atbalss kamera attiecas uz vispārēju parādību, kurā indivīdi tiek pakļauti informācijai tikai no līdzīgi domājošiem indivīdiem, savukārt filtru burbuļi ir algoritmu rezultāts, kas izvēlas saturu, pamatojoties uz iepriekšējo tiešsaistes uzvedību, piemēram, meklēšanas vēsturi vai tiešsaistes iepirkšanās darbību. Patiešām, īpašas homofīlijas un ieteikumu sistēmu kombinācijas ir identificētas kā nozīmīgi dzinējspēki, lai noteiktu atbalss kameru rašanos.
Papildu informācija: Kultūras karš

Kultūras kari ir kultūras konflikti starp sociālajām grupām, kurām ir pretrunīgas vērtības un uzskati . Tas attiecas uz "karsto pogu" tēmām, kurās notiek sabiedrības polarizācija. Kultūras karš tiek definēts kā "parādība, kurā vairākas cilvēku grupas, kurām ir iesakņojušās vērtības un ideoloģijas, mēģina strīdīgi vadīt sabiedrisko politiku." Ir identificēts, ka atbalss kameras sociālajos medijos spēlē lomu tajā, kā vairākas sociālās grupas, kurām ir atšķirīgas vērtības un ideoloģijas, rada grupas, kas cirkulē sarunas caur konfliktiem un strīdiem.
Atbalss kameru ietekme
Tiešsaistes kopienas
Sociālo tīklu diagramma, kurā parādīti lietotāji, kas veido atsevišķas, atšķirīgas kopas
Tiešsaistes sociālās kopienas sadrumstalojas, pateicoties atbalss kamerām, kad līdzīgi domājoši cilvēki apvienojas un dalībnieki dzird argumentus vienā konkrētā virzienā bez jebkādiem pretargumentiem. Dažās tiešsaistes platformās, piemēram, Twitter, atbalss kameras biežāk rodas, ja tēma ir politiskāka, salīdzinot ar tēmām, kas tiek uzskatītas par neitrālākām. Sociālo tīklu kopienas ir kopienas, kas tiek uzskatītas par vienu no spēcīgākajiem baumu pastiprinātājiem , jo tās uzticas savas sociālās grupas un vienaudžu sniegtajiem pierādījumiem, nevis ziņās izplatītajai informācijai. Turklāt baiļu mazināšana, ko lietotāji var gūt, paužot savus uzskatus internetā, nevis klātienē, ļauj vairāk sadarboties ar saviem vienaudžiem, piekrītot viņu viedoklim.
Tas var radīt ievērojamus šķēršļus kritiskam diskursam tiešsaistes medijā. Sociālās diskusijas un dalīšanās var ciest, ja cilvēkiem ir šaura informācijas bāze un viņi nesasniedz tos ārpus sava tīkla. Būtībā filtra burbulis var izkropļot cilvēka realitāti tādos veidos, ko ārēji avoti nevar mainīt.
Skatiet arī: Algoritmiskā novirze un dezinformācija
Tokitas et al. secinājumi. (2021) liecina, ka indivīdu uzvedība atbalss kamerās var kavēt viņu piekļuvi informācijai pat no vēlamiem avotiem. Ļoti polarizētā informācijas vidē indivīdi, kuri ļoti reaģē uz sociāli kopīgotu informāciju, biežāk nekā viņu mazāk reaģējošie kolēģi veido politiski viendabīgu informācijas vidi un piedzīvo samazinātu informācijas izplatību, lai izvairītos no pārmērīgas reaģēšanas uz ziņām, kuras viņi uzskata par nesvarīgām. Tādējādi šīm personām ir lielāka iespēja attīstīt ekstrēmus viedokļus un pārvērtēt viņu informētības pakāpi.
Pētījumi arī ir parādījuši, ka atbalss kameru rezultātā dezinformācija var kļūt vēl izplatītāka, jo atbalss kameras nodrošina sākotnējo sēklu, kas var veicināt plašāku vīrusu izplatību.

Bezsaistes kopienas

Daudzas bezsaistes kopienas arī ir nošķirtas pēc politiskās pārliecības un kultūras uzskatiem. Atbalss kameras efekts var neļaut indivīdiem pamanīt izmaiņas valodā un kultūrā , iesaistot citas grupas, nevis viņu pašu. Tiešsaistes atbalss kameras dažkārt var ietekmēt indivīda vēlmi piedalīties līdzīgās diskusijās bezsaistē. 2016. gada pētījums atklāja, ka "Twitter lietotāji, kuri juta, ka viņu auditorija Twitter piekrīt viņu viedoklim, bija vairāk gatavi runāt par šo jautājumu darbavietā".
Grupas polarizācija var rasties pieaugošu atbalss kameru rezultātā. Ārēju viedokļu trūkums un vairākuma indivīdu klātbūtne, kuriem ir līdzīgs viedoklis vai stāstījums, var izraisīt ekstrēmāku uzskatu kopu. Grupas polarizācija var arī palīdzēt izplatīt viltus ziņas un dezinformāciju sociālo mediju platformās. [ 43 ] Tas var attiekties arī uz mijiedarbību bezsaistē, un dati atklāj, ka mijiedarbība bezsaistē var būt tikpat polarizēta kā tiešsaistes mijiedarbība (Twitter), iespējams, tāpēc, ka diskusijas, kas tiek izmantotas sociālajos tīklos, ir ļoti sadrumstalotas.

Twelve Monkeys jeb "12pērtiķi" ir 1995 gada filma Bretu Pitu un Brusu Vilisu galvenajās lomās.



https://www.imdb.com/title/tt0114746/
12pērtiķi

Filmas režisors ir Terijs Giljams, kurš filmas ideju aizguvis no Krisa Markera 1962. gada filmas La Jetée. Galvenās lomas atveido Brūss Viliss, Medelīne Stova, Breds Pits, Kristofers Plamers un Deivids Morse. Tiklīdz Universal Studious ieguva tiesības ekranizēt La Jetée pilnmetrāžas versiju, tā studija nolīga Deividu un Dženetu Piplus sarakstīt scenāriju filmai.

Sižets
Nāvīgs vīruss, kas tika izlaists 1996. gadā, iznīcināja gandrīz visu cilvēci, liekot izdzīvojušajiem dzīvot pazemē. Tiek uzskatīts, ka grupa, kas pazīstama kā divpadsmit pērtiķu armija, ir atbrīvojusi vīrusu. 2035. gadā Džeimss Kols ir ieslodzītais, kas dzīvo pazemes savienojumā zem Filadelfijas. Kols tiek izvēlēts, lai to nosūtītu atpakaļ laikā, lai atrastu sākotnējo vīrusu, lai palīdzētu zinātniekiem attīstīt izārstēt apmaiņā pret samazinātu teikumu. Kolu satrauc sapņi, kas saistīti ar pēdu pakaļdzīšanos un šaušanu lidostā.
Kols ierodas Baltimorā 1990. gadā, nevis 1996. gadā, kā plānots. Viņš tiek arestēts un ieslodzīts garīgajā slimnīcā, diagnosticējot Dr. Katerina Railija. Tur viņš sastopas ar Džefriju Goinesu, garīgu pacientu ar ekstrēmu vides speciālistu un pretkorporatīvu uzskatu. Kolu intervē ārstu grupa un mēģina izskaidrot, ka vīrusa uzliesmojums jau ir noticis un to nevar novērst.
Pēc bēgšanas mēģinājuma Kols tiek nomierināts un ieslodzīts šūnā, bet viņš pazūd un pamodās atpakaļ 2035. gadā. Viņu pratina zinātnieki, kuri spēlē izkropļotu balss pasta vēstījumu, kas apliecina 12 pērtiķu armijas asociāciju ar vīrusu. Viņam tiek parādītas arī daudzu cilvēku, kas tiek turēti aizdomās par iesaistīšanos, ieskaitot Goines, fotoattēlus. Zinātnieki piedāvā Kolam vēl vienu iespēju pabeigt savu misiju un nosūtīt viņu atpakaļ laikā. Kols īsi ierodas kaujas laukā Pirmā pasaules kara laikā, kur viņš redz citu cietuma ieslodzīto, kurš tika nosūtīts atpakaļ laikā, Žozē. Kols tiek nošauts kājā un tiek transportēts uz 1996. gadu.
1996. gadā Railija sniedz lekciju par Kasandras kompleksu zinātnieku grupai. Pēc lekcijas grāmatu parakstīšanas Railija tiekas ar Dr Petersu, kurš viņai saka, ka apokalipses trauksmes signāli atspoguļo saprātīgu redzējumu, savukārt cilvēces pakāpeniska vides iznīcināšana ir īstā vājība.
Kols ierodas pasākuma norises vietā pēc tam, kad redzēja, ka skrejlapas to publicēja. Kad Railija iziet, viņš nolaupa viņu un piespiež viņu aizvest uz Filadelfiju. Viņi uzzina, ka Goines ir 12 pērtiķu armijas dibinātājs, pirms viņi viņu meklē. Kad Kols saskaras ar Goines, viņš noliedz jebkādu iesaistīšanos grupā un saka, ka 1990. gadā Kols radās ideju iznīcināt cilvēci ar vīrusu, kas nozagts no Goines Virologa tēva Dr. Lelands Goines.
Kols tiek nogādāts atpakaļ uz 2035. gadu, kur viņš atkārtoti apstiprina zinātniekiem savu apņemšanos ievērot savu misiju un lūdz viņu nosūtīt atpakaļ, lai to pabeigtu. Kad viņš 1996. gadā atkal atrod Railiju, viņš viņai saka, ka tagad viņš uzskata sevi par traku, kā viņa bija ieteikusi. Railijas ir atklājusi pierādījumus tam, ka viņa laika ceļojums uz Lielo karu, ko viņa viņam parāda, uzskatot, ka ir saprātīgs. Viņi nolemj doties uz Florida Keys pirms mēra sākuma.
Kols un Railijas uzzina, ka 12 pērtiķu armija nav epidēmijas avots; Grupas galvenais protesta akts ir dzīvnieku atbrīvošana no zoodārza un goines tēva ievietošana dzīvnieku būrī. Lidostā Kols atstāj ziņu, kurā zinātniekiem teikts, ka viņi atrodas nepareizā trasē pēc 12 pērtiķu armijas, un viņš neatgriezīsies. Kols saskaras ar Žozē, kurš dod Kolam rokas pistoli un uzdod viņam ievērot rīkojumus. Rayly pamana Dr Peters lidostā un atpazīst viņu no avīzes par Goines tēva palīgu. Peters gatavojas sākt ekskursiju pa vairākām pilsētām, kas atbilst vīrusu uzliesmojumiem hronoloģiski un ģeogrāfiski.
Kols ir informēts par Petersu Railija, pēc tam piespiež savu ceļu caur drošības kontrolpunktu, lai sasniegtu Petersu. Kols zīmē savu pistoli, pēc tam nošauj policija. Kad viņš melo mirst Railija rokās, viņa skenē pūli apkārt. Viņa veido acu kontaktu ar mazu zēnu: jaunais Džeimss Kols, kurš ir viņa nāves vietas redzējums, kurš atkārtosies viņa sapņos nākamajiem gadiem. Peters, uz lidmašīnas ar vīrusu, atrodas blakus Džounsam, vienam no nākotnes zinātniekiem, kurš komentē, ka viņas darbs ir "apdrošināšana". Jaunais Kols vēro, kā lidmašīna paceļas no zemes ārpus lidostas.

2024. gada janvārī virsprokurors Māris Leja, uzskatot, ka pierādījumu vērtēšanā pieļautas kļūdas, lēmumu par kriminālprocesa izbeigšanu atcēla un uzdeva izmeklēšanu turpināt prokuroram Ločmelim. Šogad 4.aprīlī Ločmelis kriminālprocesu izbeidza, jo konstatēja, ka Cukura darbībās nav Krimināllikuma pantā "Genocīds" paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāva.
Tāpat lietā nav noskaidrota neviena cita dzīva persona, par kuras darbībām saistībā ar tās iespējamo dalību kādā no ebreju tautības civiliedzīvotāju masveida iznīcināšanas akcijām Latvijā Otrā pasaules kara laikā, būtu pamats un nepieciešamība veikt turpmāku izmeklēšanu atbilstoši likumā noteiktajam tiesiskajam regulējumam. Ločmeļa lēmumu var desmit dienu laikā pārsūdzēt virsprokuroram. Prokurors Ločmelis iesaistītajām pusēm savu lēmumu nosūtīja īsi pirms Lieldienām.

Iespējamā cietušā pārstāvji gatavi lēmumu pārsūdzēt

Viena no potenciāli cietušā pārstāvjiem, jurists Davids Lipkins apliecināja, ka prokurora lēmums tiks pārsūdzēts. Viņš prokurora lēmumu vērtēja kā nepamatotu, līdz ar to prettiesisku un atceļamu. Lipkins kritizēja prokuratūru, kura esot selektīvi izvēlējusies vienus faktus, proti, pašus Cukura savulaik sniegtos paskaidrojumus Brazīlijas tiesībsargājošām iestādēm.
Šie paskaidrojumi esot vērtējami kritiski, turklāt prokuratūra daudz laika un enerģijas veltījusi šo paskaidrojumu analīzei un izcelsmei, kas esot acīmredzot nepamatoti.
Tāpat Lipkins vērsa uzmanību, ka iepriekš noraidīts liels skaits liecinieku liecību, no kurām daudzas ir bijušas konkrētas liecības. Jurists argumentēja, ka savulaik arī atzīts, ka personas piedalīšanās tādos grupējumos kā Arāja komanda pati par sevi ir pretlikumīga, turklāt Arāja komandas vienīgā funkcija bija ebreju iznīcināšana.

Cukura darbība bija saistīta ar "Arāja komandu"

Pirms vairākiem gadiem Ģenerālprokuratūras sāktajā pārbaudē tika konstatēts, ka Otrā pasaules kara laikā Cukura darbība ir bijusi saistīta ar tā saucamo "Arāja komandu". Sākotnēji sāktajā kriminālprocesā pierādīts, ka Cukurs 1941.gada 14.jūlijā virsnieka pakāpē sācis dienestu "Arāja komandā". Sākotnēji Cukurs bijis Arāja palīgs, bet vēlāk - atbildīgais par dienesta automašīnu ekspluatāciju un remontiem, bruņojuma uzglabāšanu, tās tehnisko apkopi un izsniegšanu.

Izmeklēšanas gaitā plaša informācija iegūta, veicot pārbaudi Latvijas Republikas arhīvos, izpētot simtiem bijušās LPSR Valsts Drošības komitejas (VDK) arhīva krimināllietu, tajā skaitā krimināllietu Arāja apsūdzībā, arhīvu fonda "LPSR Ārkārtējā komisija" materiālus, pārbaudot krimināllietu materiālus, kuros bijusī LPSR VDK apkopojusi "Arāja komandas" dalībnieku liecības, kā arī Hamburgas apgabaltiesas materiālus Arāja lietas iztiesāšanā.
Tāpat tika nosūtīti tiesiskās palīdzības lūgumi Krievijai, Brazīlijai, Hamburgas apgabaltiesai, kā arī analizēti Simona Vīzentāla centra atsūtītie materiāli, masu medijos pieejamā informācija, Cukura radinieku atsūtītā informācija un cita veida informācija. Saņemtā informācija no ārvalstīm, tostarp Krievijas, jau iepriekš nav bijusi pietiekama, lai varētu apstiprināt vai noliegt faktu par Cukura līdzdalību ebreju tautības civiliedzīvotāju iznīcināšanā.

Cukurs dzimis 1900.gadā Liepājā, miris 1965.gadā Urugvajā, Montevideo.
https://lv.wikipedia.org/wiki/Herberts_Cukurs
https://jauns.lv/raksts/zinas/650898-gen...u-genocida