https://lichess.org/lv
Kaut kādā rokas grāmata ar ir https://lichess.org/practice
Labs serveris šaha spēlei. Lai mācītos šo spēli gan vajag tiešsaistes spēle ar botu.

Priecīgu zinību dienu un sekmību zinību apguvi!

Armands Puče: Menti kā Latvijas valstiskuma rūsa…

Armands Puče
7:09, 29. augusts 2023
Viedokļi
Pagājušajā nedēļā atklātībā nonāca vairākas ziņas, kas raksturo mentu jautājumu Latvijas Republikā. Tā ir vide, kas tā sauktajās spēka vai drošības struktūrās veido savu valsti, savu kārtību, savu ietekmi. Tas, ka mūsu kaimiņi sauc Latviju par Baltijas ķēdes vājāko posmu – izriet tieši no šiem, kurus nosaucu par mentiem. No grupējumiem, kuri nekad nav bijuši lojāli Latvijas valstij. Viņiem ir pieeja slepenai informācijai, tai skaitā valsts noslēpumiem, viņi apstāv operatīvās izstrādes ar noklausīšanos vai novērošanu – tie ir viņi, kas veido mūsu zemē ekonomisko nenoteiktību, politisko haosu un tiesiskuma ļenganumu. Starp citu, viņi rausta arī politiķus.

Džeimsa Epraima Lavloka Gajas teorija

Inta Grīnberga, "Vides Vēstis"
2008. gada 9. maijs 07:00

Zemi veido ļoti daudzi procesi, kas mijiedarbībā cits ar citu attīstās katrs atsevišķi, bet visi kopā nodrošina Zemes attīstību. Runājot par mūsdienu cilvēku un seno grieķu izpratni par Zemi, angļu ekologs profesors Dr. Džeims Epraims Lavloks (James Ephraim Lovelock) skaidro, ka lielākā daļa cilvēku Zemi uztver tikai kā riņķojošu lodi ar kalniem un ūdeņiem, ko ieskauj retināta gaisa slānis.
Senie grieķi, runājot par Visumā noritošajiem procesiem, izmantoja vārdu Kosmoss, kas tulkojumā nozīmē ‘kārtība’. Šo Visumā valdošās kārtības radītāju un uzturētāju grieķi sauca par theos – latviski ‘Dievs’. Daudzas senās tautas uzskatīja, ka galvenajam Dievam ir pakļauti citi zemāka līmeņa Dievi, kas pārvalda kādu no Visumu veidojošajām daļām, to skaitā planētu Zemi. Zemes dievs dēvēts dažādos vārdos, piemēram, senie latvieši Zemes dievieti sauca par Māru, senie grieķi – par Gaju, senie romieši – Terra Mater, bet senie ēģiptieši – par Gebu. Svarīgākais ir tas, ka šī seno tautu izpratne par Zemi izrietēja no daudz pilnīgākiem un plašākiem uzskatiem par Visuma attīstību, cilvēku vietu un uzdevumiem tajā – tātad viņi pārzināja Visumā noteikto kārtību un ar savu darbību prata tajā iekļauties.
Zeme – dzīva, domājoša un rīcībspējīga
Dž. Lavloks ir neatkarīgs angļu zinātnieks, rakstnieks un pētnieks. Būdams izgudrotājs ar milzu pieredzi, Lovloks ir radījis daudzas iekārtas, no kurām dažas tiek izmantotas ASV Aeronautikas un kosmisko pētījumu pārvaldē (NASA) planētu pētīšanas programmās. Pēdējo desmit gadu laikā Dž. Lavloks izvirzījies par vienu no viedākajiem Zemes aizsardzības ideoloģijas vadītājiem. Viņš mūsdienu sabiedrībai piedāvā ļoti nozīmīgu skatījumu uz planētu Zeme un dzīvību uz tās. Dž. Lavloks vairāku gadu desmitu laikā ir izstrādājis teoriju par planētu kā dzīvu būtni un nosaucis to sengrieķu Zemes dievietes Gajas vārdā. Par šo tēmu profesors ir sarakstījis vairākas grāmatas – «Gajas teorija», «Gajas gadagājums» un «Gajas atmaksa», kas izdota 2006. gadā.
Gajas teorija tapusi jau 1965. gadā, kad Dž. Lavloks kopā ar zinātnieku grupu NASA pētīja iespējamās dzīvības pazīmes uz Marsa. Vēlāk, raksturojot savas atklāsmes, skatoties uz Zemi no malas, Dž. Lavloks raksta: «Redzētais atver prātam acis, tāpat kā ceļojums prom no mājām paplašina mūsu mīlestību pret tiem, kuri tur palika. Tagad mēs redzam, ka gaiss, okeāns un augsne ir kaut kas vairāk par tīru vidi dzīvībai, – tā ir daļa no dzīvības.»
Pēc Gajas teorijas, zemeslode ir vienots, pašregulējošs orga-nisms, kas spēj nodrošināt dzīvībai nepieciešamos apstākļus, regulē temperatūru un procesu mijiedarbību kopumā. Zeme jāuztver kā dzīva, domājoša un vienota sistēma, kas sastāv no miljoniem apakšsistēmu. Tas nozīmē, ka visas būtnes uz šīs planētas ir savstarpēji saistītas un katrs cilvēks ar savu rīcību ietekmē globālos procesus. Cilvēku attīstību bremzējošs un jau sen novecojis ir uzskats par to, ka Zemes sastāvdaļas ir atdalītas citas no citas un būtiski cita citu neietekmē. Viss uz planētas notiekošais – koku izciršana, naftas izsūknēšana, ūdens un gaisa piesārņošana – ietekmē planētu, jo visas tās daļas ir iekļautas vienotā dzīvības procesā. «Mēs visi – sākot no baktērijas līdz valim – esam daļa no Gajas, un mēs visi esam svarīgi, lai Zeme pastāvētu. Vairs nepietiek tikai ar atvainošanos Zemei, mēs nedrīkstam ignorēt ne vali vai zilo taureni, pat ne baku vīrusu. Kādu no sugām likvidējot, mēs varam iznīcināt arī daļu no sevis, jo esam daļa no Gajas,» raksta Dž. Lavloks.
Dž. Lavloks skaidro, ka Gajas teorijas galvenā atšķirība no citām, piemēram, darvinisma, ir, ka tā skata jebkuru orga-nismu ne tikai kā pielāgoties spējīgu videi, bet arī kā tādu, kas ļoti labi spēj to mainīt.
Cilvēks – Zemes ienaidnieks
Mūsdienās progresīvākie zinātnieki ir guvuši pietiekami daudz pierādījumu tam, ka procesi Visumā balstās uz noteiktām likumsakarībām. No Austrumu mācībām ir pazīstams jēdziens «karma» jeb cēloņu un seku likums. Latviešiem ir sakāmvārds «Ko sēsi, to pļausi». Tas nozīmē, ka jebkura rīcība rada sekas. Darbība saskaņā ar Visuma likumiem veicina attīstību, savukārt iznīcināšana un nerēķināšanās ar citiem ir iemesls degradācijai. Dž. Lavloks skaidro, ka pretēji vairākuma uzskatiem cilvēki nav priviliģēti. Mēs esam vienkārši viena no daudzām sugām. Gajas ētika apstiprina, ka sugas, kas dzīvo, labvēlīgi izturoties pret apkārtējo vidi, vairojas. Turpretī sugas, kas piesārņo vidi, kaitē saviem pēcnācējiem un izmirst pašiznīcinoties.
Cilvēki ir sakustinājuši Zemes aizsardzības mehānismus un paši tagad smagi cieš, jo cilvēces saimnieciskā darbība ir kļuvusi par nekontrolētu Zemes resursu izlaupīšanu, daudzu sākotnēji harmonisku un pilnvērtīgi veidoto Zemes apakšsistēmu bojājumiem līdz to pilnīgai iznīcināšanai.
Gajas drudzis
Ja Zemi salīdzinām ar cilvēku, vairāk nekā absurda būtu rīcība, ja kāds sūknētu cilvēka asinis tā, kā mēs šobrīd no Zemes dzīlēm sūknējam naftu, pa gabaliņam izgrieztu no auguma nieres un aknas, lai no šīm sastāvdaļām veidotu jaunas konstrukcijas. Nav brīnums, ka šī sakropļotā cilvēka darba spējas pasliktinās, līdz kādā brīdī iestājas nāve. Tieši tā mēs patlaban izturamies pret Zemi. Dž. Lavloks uz Zemes notiekošos procesus nosaucis par Gajas drudzi, kas ir sācies un strauji pastiprinās. Katastrofa, kāda sagaida cilvēci, būs briesmīgāka, nekā to vispār spējam iedomāties. Tā sāksies drīzāk, nekā gaidīts, un prasīs miljardiem cilvēku dzīvību jau šajā gadsimtā.
Taču jāatceras, ka dabas katastrofas, kuru laikā aiziet bojā miljoniem cilvēku, nav Zemes atriebība, bet mēģinājumi atbrīvoties no tiem, kuri kļuvuši par alkatīgiem parazītiem. Zeme varēs izdzīvot, kļūstot brīva no visiem, kas kļuvuši par tās ienaidniekiem.
Zemes pašattīrīšanās
Zinātnieku viedokļi par mūsdienu globālo sasilšanu atšķiras. Daļa uzskata, ka dzīvību iznīcinošie laika posmi uz Zemes ir normāli, jo tie periodiski atkārtojas. Zeme jau ir pieredzējusi vairākus šādus procesus, taču tie notikuši tad, kad, līdzīgi mūsdienu cilvēces rīcībai, iepriekšējās civilizācijas savā dzīvesveidā bija sasniegušas kritisko brīdi, kas izraisīja globālu Zemes pašattīrīšanās procesu. Arī Bībelē minēti grēku plūdi, kuru laikā izglābās ne tikai Noass ar šķirstā paglābtajām sugām, bet arī tie cilvēki, kas nedarīja pāri Zemei.
Dž. Lavloks, analizējot Zemes procesus, brīdina, ka tuvākajos gadu desmitos milzīgas zemeslodes platības, kur cilvēki jau tagad dzīvo trūkumā, kļūs pilnīgi nederīgas lauksaimniecībai. Miljoniem vai pat miljardiem cilvēku paliks bez dzeramā ūdens. Ceļoties jūras līmenim, applūdīs plašas piekrastes joslas, padziļinot postu tādās valstīs, kur pašlaik strauji pieaug iedzīvotāju skaits. Visas šīs katastrofālās pārmaiņas izraisīs cilvēku bēguļošanu tik plašos apmēros, ka ar to nespēs tikt galā nedz starptautiskās organizācijas, nedz lielvalstis, bet nepieredzētas dabas katastrofas izpostīs daudzas pilsētas. «Katrs var iztēloties šausmīgās sekas, un mēs runājam par to, kas notiks jau pēc aptuveni 30 gadiem,» norāda profesors.
Dž. Lavloks uzskata, ka izglābt visu cilvēci vairs nav iespējams, runa varētu būt tikai par atsevišķām cilvēku grupām, kas pārdzīvos uz Zemes gaidāmo postu. Un tiem, kuri paliks dzīvi, ir jāmācās izdzīvot katastrofas apstākļos un pēc tam. Viena no iespējam samazināt globālo sasilšanu ir pārtraukt izmantot fosilo kurināmo (naftu, dabas gāzi u.c.). Kā pagaidu risinājumu viņš iesaka izmantot kodolenerģiju. «Kodolenerģija ir vienīgais praktiskais veids, kā mēs varam atrisināt siltumnīcas gāzu problēmas. Protams, mums ir jāizmanto arī daudz kas cits, ieskaitot atjaunojamo deg-vielu, vēja enerģiju. Es nebūt neiesaku kodolenerģiju kā ilgtermiņa glābiņu mūsu slimajai planētai vai kā risinājumu visām problēmām. Es tikai apzinos, ka tas ir vienīgais iedarbīgākais medikaments, kas pašlaik pieejams. Protams, bez pārejas uz kodolenerģiju mums būs jāpaveic vēl daudz kas cits, lai jau šā gadsimta beigās nebūtu jāpiedzīvo jauni viduslaiki,» viņš uzsver. Ja mēs uzticamies Zemei kā dzīvai, domājošai būtnei, kuras daļa esam mēs – nevis kā īpašnieki, nevis kā īrnieki un pat ne kā pasažieri –, tad mums ir iespēja, lai varētu te nodzīvot visu sev noteikto termiņu. Tas ir atkarīgs gan no jums, gan no manis.»
Izglāb mājas!
Tieši cilvēku savtīgie un vienīgi uz materiālo labklājību vērstie uzskati ir iemesls civilizācijas destruktīvajai rīcībai uz mūsu planētas. Pazaudējot izpratni par to, ka cilvēks un pārējās dzīvās radības ir tikai daļa no Visuma, kuru katra rīcība neizbēgami ietekmē visus globālos procesus, mēs nogalinām savu planētu.
«Astronauti, kuriem bijusi iespēja ieraudzīt Zemi no attāluma, jūsmo par to, cik skaista ir mūsu planēta, un viņi vienmēr to sauc par savām mājām. Tāpēc es aicinu atmest mūsu bailes un apmātību ar personiskajām un cilts tiesībām un atrast sevī drosmi atzīt, ka reālākos draudus sev radām mēs paši. Mēs kaitējam Zemei! Zeme ir kaut kas vairāk par mājām, tā ir dzīva sistēma, un mēs esam daļa no tās,» aicina Dž. Lavloks.
Gajas saikne ar cilvēku, vadošo dzīvo būtni šajā sarežģītajā dzīvajā sistēmā, ir ļoti svarīgs priekšnosacījums. Gajas teoriju sadzirdēs un sapratīs tie, kuri pastaigājas, vienkārši stāv un brīnās, sajūsminoties par Zemi un dzīvību visapkārt, kuri izprot lielo dāvanu – iespēju te dzīvot, kuri tērē ne daudz, ne maz, bet tā, lai pietiek. Daba nav primitīvs bezdomu murskulis, ko vajag iegrožot un iekarot. Mūsu planēta nav prātā sajucis kosmiskais kuģis, kas nevaldāmi un bezjēdzīgi riņķo pa apli.

Tā sakot, lai pārāk latviskajā Latvijā neaizmirstos krievu valoda, pasekosim kādam krievu kulturfenomenam. Multenei Masjaņa.

Spānijas futbola federācijas prezidentu FIFA pagaidu atstadinājusi, par to ka viņš pamanījies noskupstīt savas futbola izlases spēlētājas uz lūpām, bez viņas piekrišanas.

Citāts:Rubiales has refused to resign from his post after kissing Jenni Hermoso – who has stressed she did not consent – on the lips, prompting Fifa to step in.

Noklausījos izdevumu kura aprakstā rakstīts "РАССКАЗЫ БОРЦОВ Латвийское государственное издательство На латышском языке" autori, no man pazīstamiem: Leons Paegle, Linards Laicens, Roberts Eidemanis un daudz nezināmu latviešu autoru. Nu secinājums, nu jā tādi ar bija ... līdzīgi ka bija 1919 gada  Latvija. Kopējā iezīme, ideālisms un tam piemītošā nežēlība. Vecumdienas ir mazliet jocīgi tādus klausīties, jo mūsdienu cilvēks jau zin, ar ko tas beidzās un ko tas maksāja, un savā ziņā maksā. Turklāt nevar jau šos autorus aizmirst, jo Linardu Laicenu un Robertu Eidemani nošāva Staļina slepkavas. No otras puses, kad tu droši zini, ka tas viss ir bērnišķīga sajūsma ir daudz vieglāk klausīties.

«Dzīve aiz dzeloņstiepļu žoga» – padomju karagūstekņu nometne «Stalag 347»

Autori: Kaspars Strods (Vēsturnieks, Daugavpils Universitātes Humanitārās fakultātes doktorants)
Šogad aprit 75. gadadiena kopš lielākā militārā konflikta – Otrā pasaules kara noslēguma. Jau tradicionāli daudzu Krievijas un citu bijušo Padomju Savienības republiku iedzīvotāju atmiņā tas ir "lielās uzvaras laiks". Šis pagātnes periods kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas sabiedrībā ir izraisījis asas diskusijas un strīdus.
Pavisam nesen Rēzeknē neliela cilvēku grupa aktualizēja jautājumu par padomju karavīriem veltītā pieminekļa tā sauktā "Aļošas" [1] iespējamo demontāžu. Šāda iniciatīva raisīja diskusijas ne tikai vietējo iedzīvotāju vidū, bet nokļuva arī kaimiņvalsts – Krievijas televīzijas kanāla NTV uzmanības centrā. 14. martā demonstrētais sižets bija veidots no jau ierastās "uzvarētāju" retorikas skatupunkta. Tajā tika pieminēta padomju karagūstekņu nometne "Stalag 347" un tās apkārtnē izveidotā piemiņas vieta. Tas ir viens no vairākiem šāda tipa objektiem mūsdienu Rēzeknes pilsētvidē. Laika gaitā tas kļuvis gan par nacistiskās Vācijas īstenoto noziegumu simbolu, gan padomju propagandas avotu.

Nometnes izveide un darbība
Neilgi pēc ienākšanas Latvijas teritorijā 1941. gada vasarā nacistiskās Vācijas varas iestādes izveidoja vairākas nometnes padomju karagūstekņiem – "Stalag 350" (Rīgā), "Stalag 351" (Valkā), "Stalag 340" (Daugavpilī) un "Stalag 347" [2] (Rēzeknē). Tām bija mazākas filiāles, piemēram, Jelgavā, Salaspilī, Maltā u.c. Tā sauktajos "štalagos" ievietoja kareivjus un seržantus. Bez tam pastāvēja nometnes sagūstītajiem virsniekiem (oflagi), kā arī tranzītnometnes (dulagi) [3]. "Stalag 347" ierīkoja bijušās Rēzeknes bēgļu karantīnas teritorijā (pēc Pirmā pasaules kara). Pēc karantīnas likvidācijas 1924. gada nogalē teritoriju savā pārziņā pakāpeniski pārņēma atsevišķas 9. Rēzeknes kājnieku pulka vienības, kuras to labiekārtoja, tostarp uzbūvēja jaunus infrastruktūras objektus (šautuvi, barakas u.c.).
Par "Stalag 347" komandantu nozīmēja vācu majoru Riteru von Kelianderu [4] (Ritter von Keliander), bet par viņa vietnieku kapteini Danceizenu (Danzeisen). Vispirms ieslodzītos kravas vilcienu vagonos nogādāja dzelzceļa stacijā Rēzekne II, tad pārvietoja uz netālu esošo nometni. Katru ieslodzīto pārmeklēja (nereti konfiscēja daļu personīgo mantu), iztaujāja, piešķīra kārtas numuru un ievietoja neapkurināmās koka barakās, kuras bieži vien tika pārpildītas (katrā no tām ieslodzīto skaits sasniedza vairākus simtus cilvēku). Nometnes teritoriju norobežoja ar dzeloņstiepļu žogu, tās perimetru apsargāja bruņotas vienības, bet iekšējo kārtību nodrošināja no gūstekņiem izveidotā policija. Gūstekņu vajadzībām izveidoja lazareti. Tā sastāvēja no barakām: dizentērijas, ķirurģijas, ambulatorās u.c. Lazaretē strādāja vairāki ārsti, kurus pamatā atlasīja no pašu ieslodzīto vidus. Ikdienā slimnieku skaits sasniedza vairākus simtus.
Regulāri trūka zāļu, pārsienamā materiāla, medicīnas instrumentu u.c. Lai paaugstinātu nometnes ietilpību, 1941. gada nogalē izbūvēja papildu koka barakas.
Ieslodzītos izmantoja dažādu darbu veikšanai, tostarp teritorijā esošo baraku u.c. būvju celtniecībā, pilsētas ielu tīrīšanā, zemes un meža darbos u.c. Kopš 1941. gada rudens svētdienās nometni apmeklēja vietējais pareizticīgo mācītājs. Lūk, kā to apraksta ieslodzītais Aleksandrs Orehovs (1917–?) [5], kurš nometnē pildīja feldšera pienākumus: "1941. gada 28. oktobris. Katru svētdienu lazareti apciemo krievu mācītājs ar Sarkanā Krusta meitenēm. Pirmajā nodaļā mācītājs notur aizlūgumu un pēc tam dala slimajiem pa maizes gabalam un zupas kausam". [6] Kopš 1941. gada novembra šādi apmeklējumi vairs nenotika. Iespējams, ka tas saistīts ar mācītāja īstenotajām pārtikas piegādēm.

Bieži vien par iekšējās kārtības un disciplīnas neievērošanu karagūstekņus sodīja ar ieslodzījumu karcerī jeb t.s. "nulles barakā", miesas sodiem (piekāva), citkārt arī nošaujot. Tomēr vairāki simti karagūstekņu pat nenonāca Rēzeknē, jo mira pārpildītajos vilcienu ešelona vagonos pa ceļam uz savu galapunktu. Viņus apglabāja netālajā masu kapsētā. Līdzīgas traģiskas situācijas pieredzēja arī A. Orehovs: "1941. gada 3. decembris: “(..) Ešelons no Holmas (krievu: Холм) no vagoniem taisnā ceļā uz kapsētu [7] nogādāja vairāk nekā 700 līķus, ceļā nomirušos". Daudzi no gūstekņiem mira jau pirmajās savas uzturēšanās dienās, turklāt viņu vidū atradās simtiem smagi ievainotu un slimu personu, kuri veidoja absolūtu vairākumu no bojāgājušo skaita.
Padomju avotos nereti pieminētas vairākas organizētas ieslodzīto masu iznīcināšanas akcijas, kas ir apšaubāmas. Piemēram, ieslodzītais A. Orehovs šāda veida notikumu apraksta tikai vienu reizi: "1941. gada 19. novembris. Šodien barakās vācieši atlasīja ebrejiem līdzīgus cilvēkus un nostādīja aiz stieples, kur viņi, cilvēki 30 stāvēja salā un vakarā viņus nošāva".
1942. gadā nacistu politika attiecībā pret karagūstekņiem mainījās.
Tā paša gada 1. februārī Latvijas teritorijā esošo karagūstekņu skaits sasniedza 59 805 personas, no kurām 13 227 [8] atradās Rēzeknes nometnē. No tiem 8 792 iesaistīja dažādos darbos, tostarp nosūtīja uz Vāciju.
Jauni padomju gūstekņu ešeloni pienāca daudz retāk nekā iepriekš. Uzlabojās pārtikas apgāde, tā kļuva regulārāka, tomēr kopumā izmantojamo produktu kvalitāti tas īpaši neietekmēja (balandas zupa, dažādas pārtikas produktu paliekas, sapelējusi maize u.c.). Līdz ar to, lai gan mirstība krasi samazinājās, tomēr dzīves apstākļi nometnē joprojām bija smagi.
Periodiski notika ieslodzīto bēgšana. Sakarā ar to 1942. gada 16. janvārī Daugavpils apgabala komisārs Frīdrihs Švungs (Friedrich Schwung) savā paziņojumā laikrakstā "Rēzeknes Ziņas" aicināja iedzīvotājus sadarboties ar policiju un sniegt ziņas par izbēgušajiem karagūstekņiem vai pat personīgi piedalīties viņu aizturēšanā, vienlaikus garantējot atlīdzību un anonimitāti. Bieži vien sagūstītos bēgļus sodīja ar nāvessodu – nošaušanu, bet pamatā tomēr ar miesas sodiem (piekaušanu).
Dzīves apstākļi un piespiedu darbs
Barakās valdīja necilvēcīgi dzīves apstākļi (aukstums, mitrums, netīrība u.c.), tā rezultātā bieži izplatījās dažādas slimības (tīfs, dizentērija u.c.). Katastrofāli trūka pārtikas. Kā izsakās vēsturnieks Uldis Neiburgs, tad "sākotnēji nacisti vēl nebija izlēmuši, ko darīt ar padomju karagūstekņiem, tādēļ stratēģisku iemeslu dēļ viņiem sāka samazināt pārtikas devas, jo Vācija sev nevēlamās personas nevēlējās apgādāt ar pārtiku un tas galu galā noveda pie masveida karagūstekņu miršanas". [9] Šāda situācija izveidojās arī Rēzeknes nometnē. 1941. gada rudenī katru dienu mira ap 30 cilvēku. Tuvojoties ziemai, mirstība strauji pieauga. To veicināja smagie meteoroloģiskie apstākļi – lielais aukstums. U. Neiburgs lēš, ka 1941./1942. gada ziemā karagūstekņu nometnēs ik dienu mira apmēram 100 līdz 200 ieslodzīto. Turklāt aukstajam laikam 1942. gada janvāra sākumā "piebiedrojās" tīfa epidēmija. Šajā sakarā ieslodzītais A. Orehovs 1942. gada 15. janvārī rakstīja: "Nometnē mirst ap 150 un vairāk cilvēku. Lazaretē atrodas 800 cilvēku, bet pārējie slimo barakās bez aprūpes un mirst". Savukārt tā paša gada 26. janvāra viņa ieraksts vēstī: "Aizvien jauni un jauni tīfa slimnieki, mirstība nesamazinās". Situācija uzlabojās līdz ar siltāka laika iestāšanos.
Atsevišķos gadījumos fiksēja kanibālisma gadījumus. Vienu no tiem apraksta A. Orehovs:
"1942. gada 10. februāris. Nometnē mirstība nesamazinās, bijuši arī 3–4 kanibālisma gadījumi, par ko vairākus tatārus nošāva, lūk, līdz kam noved bads".
Pārtikas kvalitāti īsi raksturo nākamais A. Orehova dienasgrāmatas ieraksts: "Uzturs ar katru dienu kļūst sliktāks, sasaluši, smirdīgi, netīri kartupeļi un 100 grami sapelējušas maizes".
Regulāri notika ieslodzīto morāla pazemošana un fiziska iespaidošana (piekaušana, sišana ar nūjām u.c.), ko veica gan nometnes administrācijas darbinieki, gan nometnes apsardzes personāls. Civiliedzīvotājiem bija strikti aizliegts piegādāt ieslodzītajiem pārtiku vai uzturēt ar viņiem kontaktus, par to draudēja sods.
Zināmas pārmaiņas nometnē ieviesa vadības nomaiņa. Par to liecina arī A. Orehova dienasgrāmatas ieraksti: "1942. gada 7. maijs (ceturtdiena). Nometnes komandants Dancezels noņemts no pienākumu pildīšanas. Šī mums ir priecīga ziņa un nomainīts pret daudz cilvēciskāku komandantu. Aizliedza mūs sist ar nūjam un pa galvu (..)", bet 12. maijā rakstīts: "(..) Vakarā daži puiši sākuši pastaigāties ar meitenēm, man tas nepatīk, tagad nav īstais laiks priekš tā".
No 1942. gada "Stalag 347" ieslodzītos sāka izmantot kā darbaspēku citās nacistu okupētajās teritorijās, tostarp pašā Vācijā.
No ieslodzītā A. Orehova dienasgrāmatas: "(..) Šodien no rīta 550 cilvēkus, tostarp no 18. un 19. barakas nomazgāja pirtī un ar ešelonu nosūtīja uz Vāciju. Ļoti žēl, pazīstamie puiši aizbrauc un septiņi mediķi. Nometnē kopumā palikuši 450 cilvēku, žēl tos puišus, labākos draugus no 19. barakas". Šie skaitļi varētu būt ticami, turklāt Vācijas Bundesarhīva dokumenti liecina, ka uz 1942. gada 1. septembri "Stalag 347" reģistrēti 2268 karagūstekņi, no tiem 2057 iesaistīti dažādos darbos, respektīvi, liela daļa nodarbināto fiziski nemaz neatradās pašā nometnē.

Pilsētā vai tuvākajā apkārtnē nodarbinātajiem radās iespēja iegūt labāku pārtiku un atsevišķos gadījumos izpalīdzēt citiem ieslodzītajiem. Starp viņiem bija padomju karagūsteknis Andrejs Podgornims, kurš nereti piegādāja pārtikas produktus ieslodzītajam A. Orehovam, kurš par to rakstīja sekojošo: "1942. gada 1. septembris (otrdiena). (..) Tagad viņš (A. Podgornims – aut. piezīme) strādā pilsētas būvkantorī un izpalīdz man, tirdzniecības ceļā pilsētā iegūstot speķi, pienu, maizi un, protams, ar visu mani atbalsta. Ikdienu man kaut ko atnes".
Vairāki tūkstoši ieslodzīto nokļuva pie apkārtnes zemniekiem, kur vietējās saimniecībās strādāja dažādus lauku darbus u. c.
Tā kā vispārējā deficīta apstākļos trūka darbaroku, tad daudzos gadījumos mājsaimniecību īpašnieki bieži vien nesteidzās atgriezt gūstekņus vācu varas iestāžu rīcībā.
1944. gada 27. janvārī šādi rīkojās Rēzeknes apriņķa Rēznas pagasta "Čorna-Gorku" māju saimniece Vera Mackina, kura pretēji vietējās valdes rīkojumam 1944. janvāra nogalē viņai piešķirto karagūstekni nenogādāja pagasta valdē. Rēzeknes apriņķa policijai savu rīcību V. Mackina pamatoja tieši ar darbaspēka trūkumu un vēlmi izmantot karagūstekni ārpus noteiktā termiņa. Tomēr tā paša gada 18. februārī Rēzeknes apriņķa policijas pārstāvji konkrēto karagūstekni "konfiscēja"' un nogādāja vietējā policijas iecirknī. Jāatzīmē, ka jau 1942. gada 7. aprīlī laikraksts "Rēzeknes Ziņas" publicēja Rēzeknes pilsētas vecākā Augusta Puriņa (1888–?) rīkojumu, kurš paredzēja, ka ikvienam pilsētas iedzīvotājam ir jāreģistrē to rīcībā esošie karagūstekņi vietējā policijas iecirknī Dārzu ielā 32. Šī likuma nepildīšanu gadījumā draudēja sods.
Vēlāk "Stalag 347" pārveidoja par dulaga tipa nometni, diemžēl detalizētākas informācijas, tāpat kā par nometnes turpmāko darbību, pagaidām trūkst. Tāpat līdz šim nav skaidrības par ieslodzīto skaitu 1943. un 1944. gadā. Spriežot pēc 1942. gada datiem, to skaits turpināja samazināties un 1. oktobrī sasniedza 2309 personas, no tiem 2212 tika iesaistīti piespiedu darbā.
Padomju vēsturisko mītu objekts
Ir zināms, ka uz 1941. gada novembri visā vācu izveidotajā Ostlandes reihskomisariātā (mūsdienu Latvijas, Lietuvas, Lietuvas un Baltkrievijas teritorijas) kopumā atradās 231 000 karagūstekņu. [10] Nākamā gada 1. februārī to skaits samazinājās līdz 149 294 personām. Tas skaidrojams ar augsto ieslodzīto mirstību, galvenokārt slikto sadzīves apstākļu, ievainojumu un pārtikas trūkuma (bada) iespaidā. Diemžēl līdz šim kopējais nometnē "Stalag 347" ieslodzīto un bojāgājušo karagūstekņu skaits nav zināms. Vācu vēsturnieki Reinhards Otto (Reinhard Otto), Rolfs Kellers (Rolf Keller) un Jens Nagels (Jens Nagel), atsaucoties uz Vācijas arhīvos pieejamajiem materiāliem, atzīmē, ka augstākais nosakāmais karagūstekņu skaits Rēzeknes nometnē ir 24 037 personas.
Iepriekš minētajā NTV sižetā, runājot par Rēzeknes karagūstekņu nometni, žurnālists Maksims Gusarovs apgalvoja, ka šeit "no fašistu rokas bojā gāja vairāk nekā 35000 cilvēku". Šāds skaitlis figurē arī Latvijas PSR Ārkārtējās komisijas (ĀK) datos. [11] Tomēr jāņem vērā, ka šīs komisijas darbs notika lielā steigā un viens no tās "galvenajiem uzdevumiem" bija pēc iespējas ātrāk atklāt "fašistu" noziegumus un iegūto informāciju izmantot propagandas nolūkos jeb, LPSR augstāko amatpersonu Viļa Lāča (1904–1966) un Jāņa Kalnbērziņa (1893–1986) vārdiem runājot, – "milzīga apsūdzības akta izveidei". Līdzīgas tendences vērojamas attiecībā uz citām padomju karagūstekņu nometnēm. Piemēram, pēc LPSR ĀK datiem Rīgā izveidotās nometnes "Stalag 350" filiālē Salaspilī nogalināti 47 400 cilvēku. Tomēr, kā raksta U. Neiburgs, tad arhīvu materiālos minētais ieslodzīto gūstekņu skaits 1941. gada decembrī Salaspilī svārstās no 2400 līdz 3400, savukārt 1942. gada aprīlī tas sasniedza 3136 personas. [12] Līdz ar to šādi LPSR ĀK apgalvojumi ir uzskatāmi par apšaubāmiem.

Atgriežoties pie Rēzeknes karagūstekņu nometnes, arī novadpētnieks Vladimirs Nikonovs uzskata, ka LPSR ĀK materiālos minētie 30 000–40 000 bojāgājušie acīmredzami ir pārspīlēts skaitlis. Viņaprāt, balstoties uz "Stalag 347" ieslodzītā A. Orehova dienasgrāmatas datiem, kopš 1941. gada oktobra līdz 1942. gada maijam no iespējamajiem 24 000 ieslodzītajiem bojā gāja (tostarp slimībām, bada, ievainojumiem, pārvietošanas laikā u.c.) ap 18 000 cilvēku. Viens no Nikonova empīriskajos aprēķinos izmantotajiem datiem ir A. Orehova dienasgrāmatā pieminētā vidējā mirstība (50–60 cilvēki diennaktī). Turklāt V. Nikonovs uzsver, ka arī matemātisko aprēķinu (t.s. “D. Bolla metodes”) rezultāts (19 392 cilvēki) ir ļoti tuvs iepriekšminētajiem skaitļiem. Pēc V. Nikonova pieņēmuma kopējais upuru skaits varētu būt ap 20 000 personu. [13] Jāpiekrīt autoram, ka šie skaitļi ir visai aptuveni un var tikt apšaubīti pēc attiecīgo arhīvu dokumentu izpētes. Katrā gadījumā šie fakti noteikti ir precizējami, kas ir vēsturnieku nākotnes pētniecības uzdevums. Iespējams, ka mirušo skaits ir vēl mazāks.
Atsevišķos padomju avotos "Stalag 347" ir piedēvēts "nāves nometnes" [14] (vācu: Todeslager) statuss. Piemēram, Latvijas Kompartijas Rēzeknes pilsētas komitejas oficiālajā izdevumā "Ausma" 1960. gada 29. maija numurā tika apgalvots, ka "fašisti gribējuši paplašināt nāves nometni un sagatavot vietu 100 000 karagūstekņu nogalināšanai. Šo ieceri izjauca Sarkanās armijas uzbrukums". Savukārt laikraksta "Znamja Truda" 1965. gada 18. novembra rakstā "Štalags 347" nometne attēlota sekojoši: "Štalags – 347, Rēzeknes nāves nometne. Vārdu "štalags" apkārtējie iedzīvotāji izrunā čukstus, atskatoties. Tur dzīvo fašistiskais vampīrs... Desmitiem tūkstošu cilvēku dzīvību šis vampīrs pazudināja jau pirmajā kara ziemā". Tamlīdzīgi šabloniski teksti parādījās arī citos tā laika un "atmodas gadu" preses izdevumos. Piemēram, laikraksta "Darba Karogs" 1991. gada 13. aprīļa numurā parādījās ziņas, ka 1941./1942. gada ziemā nometnē miruši 45 000 cilvēku, kas bija padomju informatīvās propagandas "klasika" un atstāja paliekošu iespaidu līdz mūsdienām.
Padomju gados "Stalag 347" dēvēja arī par "koncentrācijas nometni" (vācu: Konzentrationslager). Šādu nometnes apzīmējuma pielietojumu var novērot gan Krievijas masu mediju un atsevišķos gadījumos arī mūsdienu Latvijas informatīvajā telpā. Tas ir pretrunā ar nometnes patiesajām funkcijām. Nacistiskās Vācijas represīvās iestādes izstrādāja īpašu ieslodzīto nometņu klasifikācijas sistēmu, starp kurām bija arī ieslodzījumu vietas padomju karagūstekņiem. Tās atradās vācu bruņoto spēku – vērmahta (vācu: Wehrmacht) pakļautībā, savukārt koncentrācijas nometnes bija SS koncentrācijas nometņu inspekcijas pārziņā. Pēc jaunākajiem vēsturnieku pētījumiem Latvijas teritorijā darbojās viena koncentrācijas nometne – “Rīga-Mežaparks” (vācu: Konzentrationslager Riga-Kaiserwald). [15]
Padomju režīms karagūstekņus nereti atainoja kā uzticīgus "komunistus un cīnītājus pret fašistiem", sevišķi tos, kuri izbēga no nometnes teritorijas. Tomēr daudzos gadījumos situācija bija pavisam pretēja.
Tamlīdzīgas tendences novēroja arī A. Orehovs: "1941. gada 18. oktobris. Lielākajā daļā gūstekņu valda kontrevolucionārs-nodevīgs noskaņojums, lamā komandsastāvu, politsastāvu un visu valsts vadību, valsts politiku. Vienreiz es centos iebilst, bet mani atturēja tas, ka par vienu vārdu aiz nožogojuma un nošaušana". Līdzīgus novērojumus viņš piefiksēja arī turpmāk.

Vācu karagūstekņi un padomju industrializācijas "upuris"

21. augusts – diena, kad pilnībā atjaunoja Latvijas neatkarību

1991. gada 21. augustā pieņemtais Konstitucionālais likums Latvijas vēsturē iezīmē ļoti skaidru izšķiršanos par neatkarību un piederību Rietumu valstu saimei un vērtībām, tā par Latvijas neatkarības atjaunošanas "de facto" vēstīts Saeimas vietnē. Tikmēr vēsturnieks Gatis Krūmiņš norāda, ka šis ir Latvijas nozīmīgāko notikumu vēsturē vismazāk pētītais laiks un galvenokārt balstās uz cilvēku atmiņām, nevis izpēti, kas būtu nepieciešama.

https://www.lsm.lv/raksts/dzive--stils/v...u.a469732/

Vai atceraties šo dienu un Augusta notikumus?

I. Mūrniece austrumu pierobežā apmeklē militārās mācības “Nameja vairogs 2”

Ceturtdien, 10. augustā, aizsardzības ministre Ināra Mūrniece apmeklēja Latvijas austrumu pierobežu, kur uzsākās militārās mācības “Nameja vairogs 2”.
“Apmeklējot militārās mācības “Nameja vairogs 2” Latgalē, pārliecinājos par Nacionālo bruņoto spēku vienību augsto gatavību ātri un efektīvi aizsargāt Latviju un darīt to dažādos apstākļos. Latvija kopā ar mūsu sabiedrotajiem ir gatava aizsargāt mūsu valsts teritoriju no pirmā iespējamā konflikta brīža,” uzsver aizsardzības ministre.

Darba vizītes laikā I. Mūrniece apmeklēja arī Latvijas austrumu robežas Silenes robežkontroles punktu un Latvijas-Baltkrievijas robežu, kur klātienē iepazinās ar situāciju uz tās. Aizsardzības ministre tikās ar Valsts robežsardzes pārstāvjiem un zemessargiem, kas sniedz atbalstu robežsargiem uz Latvijas austrumu robežas.

Aizsardzības ministre apmeklēja arī militāro poligonu “Meža Mackeviči”, kur šobrīd notiek Zemessardzes 3. Latgales brigādes zemessargu militāras pamatapmācību kurss, kurā piedalās zemessargi no visiem brigādes bataljoniem.

Jau vēstīts, ka no 10. līdz 11. augustam vairākos Latgales novados notiek militārās mācības “Nameja vairogs 2”, lai pilnveidotu Nacionālo bruņoto spēku vienību gatavību valsts aizsardzības uzdevumu izpildei un sagatavotos rudenī gaidāmajām visaptverošas valsts aizsardzības mācībām “Namejs 2023”.
Savukārt Nacionālo bruņoto spēku organizētās visaptverošas valsts aizsardzības mācības “Namejs 2023” norisināsies no 5. septembra līdz 2. oktobrim visā Latvijā.

Mācībās “Namejs 2023” kopā ar Latvijas un sabiedroto bruņoto spēku karavīriem un zemessargiem piedalīsies gan valsts un pašvaldību iestādes, gan arī pārstāvji no privātā sektora uzņēmumiem un organizācijām, sniedzot valsts aizsardzības vajadzībām nepieciešamo atbalstu, tādējādi stiprinot visaptverošu valsts aizsardzības sistēmu Latvijā.