2025-08-11 13:52
https://www.lsm.lv/raksts/kultura/maksla...a.a608572/
Cilvēki uz galerijām neiet pat tad, ja tās ir par brīvu. Mākslinieks Kristians Brekte par kultūras situāciju Latvijā
Vakar, 8:37
Māksla
Autori: Kārlis Kazāks (mūziķis, Latvijas Radio 5 – Pieci.lv direktors )
"Cilvēki neiet uz koncertiem, viņi iet uz teātri, bet arī – cik tad iet? Un arī par tām pašām grāmatām domājot – ja mums vairāk par piecsimt eksemplāriem nevar nodrukāt grāmatu, jo nav, kas to lasīs, ja vien tas nav "Krēslas" bestsellers, bet latvietis... Tās grāmatas stāvēs pagrabā un sapūs, jo nav lietotāja. Man liekas, ka varētu atsevišķu sarunu uztaisīt par kultūras bedri, kas ir izveidojusies Latvijā," Latvijas Radio raidījumā "Monopols" saka mākslinieks Kristians Brekte.
Aizņemts desmit projektos
Ir sabiedrības daļa, kas teju vai bīstas no mākslinieka Kristiana Brektes daiļrades, spilgtās personības un uzmanību piesaistošās ārienes. "Reizēm kāda tante, uz ielas garām ejot, uzmet krustu, bet manu prātu šis vispār nenomāc," atzīst mākslinieks.
Tā vietā, lai raizētos, ko par viņu domā citi, mākslinieks ir aizņemts savos radošajos projektos un profesionālajā dzīvē – sarunas laikā notiek uzņemšanas darbi Latvijas Mākslas akadēmijā, kur Kristians Brekte ir Glezniecības katedras vadītājs un scenogrāfijas asociētais profesors, kā arī notiek aktīva gatavošanās dažādām izstādēm un mākslas projektiem.
Paralēli notiek gatavošanās darbi skaņas skulptūru izstādei Sabiles sinagogā kopā ar apvienību "+K+M+B", kā arī tiek kaldināti tālākas nākotnes plāni. "Galvā strādāju pie vēl daudz kā," mākslinieks noslēpumaini komentē.
Ugunsdzēsējs, karavīrs, ārsts vai mākslinieks?
Māksla Kristiana Brektes ģimenē ir klātesoša paaudžu paaudzēs. "Mans vectēvs bija Jānis Brekte, mamma ir Ilona Brekte, kuru vairāk var atpazīt pēc ziediem. Vectēvs gleznoja Vecrīgas," stāsta Kristians Brekte.
Kaut arī mākslas ceļš no malas ir šķietami pašsaprotams, pašam Kristianam Brektem bērnībā par savu nākotni bijušas vairākas versijas – skolēna gados viņš sapņoja kļūt par ugunsdzēsēju, bet vēlāk nopietni apsvēra militāro karjeru. "Ne tikai tāpēc, ka es gribēju biedēt savus vecākus, bet tas tiešām likās kā īsts variants. Un medicīna – tas arī bija tas, ko es ļoti gribēju [darīt]. Man liekas, ka dakteri vispār ir radošas personības un mākslinieki. Ja viņi ir labi dakteri," viņš uzskata.
Nosliecoties par labu mākslinieka karjerai, Kristians Brekte tematisko loku tik un tā ir saglabājis visai medicīnisku un ķermenisku, proti, viņa mākslā klātesoša ir dzīvības un nāves robeža, ar ko ikdienā saskaras arī ārsti.
"Kristian, nopērc mani!"
Kristiana Brektes līdzcilvēki pamanījuši, ka māksliniekam piemīt krājēja daba – ap viņu vienmēr atrodas dažādas sīklietiņas, artefakti un interesanti priekšmeti, no kuriem, iespējams, reiz pat varētu tapt pilnvērtīgs muzejs. Dažādos priekšmetus, kurus mākslinieks nereti izmanto arī savos mākslas darbos, viņš atrod krāmu tirdziņos un antikvariātos.
"Esmu liels fans gan Ikšķiles tirgum, gan Biķernieku tirdziņam. Krāminieki ir mana vājība. Es bez nolūgtas Bībelītes nekad neesmu atgriezies mājās.
Pavisam nesen, apmeklējot kādu antikvariātu, mākslinieks pamanījis kādu neproporcionāli veidotu afrikāņu sievietes figūru. "Viņa tur stāvēja uz plaukta un teica man – Kristian, nopērc mani! Un es nopirku, protams. Gāju ārā no veikala ar viņu. Man ir daudzi priekšmeti, kas ar mani runā, un es kaut kādu daļu noteikti izmantoju savās ready-made instalācijās vai kā iedvesmas avotu mākslas darbiem," Kristians Brekte saka.
Nejaušas provokācijas?
Kristiana Brektes radītie darbi nereti kļuvuši par asu sabiedrības diskusiju augli. Piemēram, viņa radītais murālis "Veltījums Džemmai Skulmei" Akas ielā 10 uzjundīja sarunas par to, vai provokatīvai mākslai ir vieta uz skolas ēkas fasādes, kā arī par paša mākslas darba saturu, vēstījumu un jēgu. Mākslinieks sociālajos tīklos veido arī gatavošanas video, un par vienu no tādiem – liellopa sirds gatavošanu Brāļu kapos – uzsākts pat kriminālprocess.
"Reizēm es taisu darbu un domāju – jā, varbūt par šo kāds sacepsies, bet tad tieši ir pretēji un nevienam neinteresē. Palaiž garām. Un tad ir reizes, kur tev tiešām liekas, ka tur nekā tāda nav, bet tie ir tie darbi, kuri izraisa rezonansi. Piemēram, par to darbu, kas veltīts Džemmai, – man bija tāda sajūta, ka mēs viņu taisām kopā, un mēs bijām tik labi draugi, kad viņa bija dzīva. Man likās, ka tas darbs nāk organiski, bet jau pirmās dienas vakarā tante televizorā rāda uz tām divām sievietēm un saka, ka tur divas lesbietes kopojas.
Latvijā ir izveidojusies kultūras bedre
Mākslinieks uzskata – cilvēki pārprot vai nesaprot kaut ko, jo viņi to savā ikdienā nelieto. "Cilvēki neiet uz koncertiem, viņi iet uz teātri, bet arī – cik tad iet? Un arī par tām pašām grāmatām domājot – ja mums vairāk par piecsimt eksemplāriem nevar nodrukāt grāmatu, jo nav, kas to lasīs, ja vien tas nav "Krēslas" bestsellers, bet latvietis... Tās grāmatas stāvēs pagrabā un sapūs, jo nav tā lietotāja. Man liekas, ka varētu atsevišķu sarunu uztaisīt par kultūras bedri, kas ir izveidojusies Latvijā," viņš saka.
Savas mākslas izstādes Kristians Brekte nereti organizē neordinārās vietās, lai pievērstu cilvēku uzmanību ieskatīties logos un pamanīt mākslu, kā arī par to kaut mazliet aizdomāties: "Es kaut kādā ziņā eju kā ar lāpu, lai tie cilvēki ieietu galerijā.
Cilvēki uz galerijām neiet pat tad, ja tās ir par brīvu. Mākslinieks Kristians Brekte par kultūras situāciju Latvijā
Vakar, 8:37
Māksla
Autori: Kārlis Kazāks (mūziķis, Latvijas Radio 5 – Pieci.lv direktors )
"Cilvēki neiet uz koncertiem, viņi iet uz teātri, bet arī – cik tad iet? Un arī par tām pašām grāmatām domājot – ja mums vairāk par piecsimt eksemplāriem nevar nodrukāt grāmatu, jo nav, kas to lasīs, ja vien tas nav "Krēslas" bestsellers, bet latvietis... Tās grāmatas stāvēs pagrabā un sapūs, jo nav lietotāja. Man liekas, ka varētu atsevišķu sarunu uztaisīt par kultūras bedri, kas ir izveidojusies Latvijā," Latvijas Radio raidījumā "Monopols" saka mākslinieks Kristians Brekte.
Aizņemts desmit projektos
Ir sabiedrības daļa, kas teju vai bīstas no mākslinieka Kristiana Brektes daiļrades, spilgtās personības un uzmanību piesaistošās ārienes. "Reizēm kāda tante, uz ielas garām ejot, uzmet krustu, bet manu prātu šis vispār nenomāc," atzīst mākslinieks.
Tā vietā, lai raizētos, ko par viņu domā citi, mākslinieks ir aizņemts savos radošajos projektos un profesionālajā dzīvē – sarunas laikā notiek uzņemšanas darbi Latvijas Mākslas akadēmijā, kur Kristians Brekte ir Glezniecības katedras vadītājs un scenogrāfijas asociētais profesors, kā arī notiek aktīva gatavošanās dažādām izstādēm un mākslas projektiem.
Citāts:"Pašlaik norit darbs pie kādiem desmit projektiem," atklāj mākslinieks.Piemēram, 1. augustā laikmetīgās mākslas galerijā "Bastejs" tika atklāta izstāde "Svētā stunda", kurā veidots dialogs ar šveiciešu vecmeistara Ferdinanda Hodlera daiļradi. "Es uz viņa reprodukcijām, kas ir aptuveni gadsimtu vecas, esmu uztaisījis tādus tušas zīmējumus par tēmu, ko viņš tur ir risinājis. Viņš ir tāds simbolists," stāsta Kristians Brekte.
Paralēli notiek gatavošanās darbi skaņas skulptūru izstādei Sabiles sinagogā kopā ar apvienību "+K+M+B", kā arī tiek kaldināti tālākas nākotnes plāni. "Galvā strādāju pie vēl daudz kā," mākslinieks noslēpumaini komentē.
Ugunsdzēsējs, karavīrs, ārsts vai mākslinieks?
Māksla Kristiana Brektes ģimenē ir klātesoša paaudžu paaudzēs. "Mans vectēvs bija Jānis Brekte, mamma ir Ilona Brekte, kuru vairāk var atpazīt pēc ziediem. Vectēvs gleznoja Vecrīgas," stāsta Kristians Brekte.
Kaut arī mākslas ceļš no malas ir šķietami pašsaprotams, pašam Kristianam Brektem bērnībā par savu nākotni bijušas vairākas versijas – skolēna gados viņš sapņoja kļūt par ugunsdzēsēju, bet vēlāk nopietni apsvēra militāro karjeru. "Ne tikai tāpēc, ka es gribēju biedēt savus vecākus, bet tas tiešām likās kā īsts variants. Un medicīna – tas arī bija tas, ko es ļoti gribēju [darīt]. Man liekas, ka dakteri vispār ir radošas personības un mākslinieki. Ja viņi ir labi dakteri," viņš uzskata.
Nosliecoties par labu mākslinieka karjerai, Kristians Brekte tematisko loku tik un tā ir saglabājis visai medicīnisku un ķermenisku, proti, viņa mākslā klātesoša ir dzīvības un nāves robeža, ar ko ikdienā saskaras arī ārsti.
"Kristian, nopērc mani!"
Kristiana Brektes līdzcilvēki pamanījuši, ka māksliniekam piemīt krājēja daba – ap viņu vienmēr atrodas dažādas sīklietiņas, artefakti un interesanti priekšmeti, no kuriem, iespējams, reiz pat varētu tapt pilnvērtīgs muzejs. Dažādos priekšmetus, kurus mākslinieks nereti izmanto arī savos mākslas darbos, viņš atrod krāmu tirdziņos un antikvariātos.
"Esmu liels fans gan Ikšķiles tirgum, gan Biķernieku tirdziņam. Krāminieki ir mana vājība. Es bez nolūgtas Bībelītes nekad neesmu atgriezies mājās.
Citāts:Es vienmēr tur nopērku vismaz vienu Bībeli vai krucifiksu, vai kādu figūriņu, vai fotogrāfiju, vai ko citu. Pēdējais, ko pirku, bija aitu cirpšanas dzirkles – visdažādākās lietas," Kristians Brekte stāsta.
Pavisam nesen, apmeklējot kādu antikvariātu, mākslinieks pamanījis kādu neproporcionāli veidotu afrikāņu sievietes figūru. "Viņa tur stāvēja uz plaukta un teica man – Kristian, nopērc mani! Un es nopirku, protams. Gāju ārā no veikala ar viņu. Man ir daudzi priekšmeti, kas ar mani runā, un es kaut kādu daļu noteikti izmantoju savās ready-made instalācijās vai kā iedvesmas avotu mākslas darbiem," Kristians Brekte saka.
Nejaušas provokācijas?
Kristiana Brektes radītie darbi nereti kļuvuši par asu sabiedrības diskusiju augli. Piemēram, viņa radītais murālis "Veltījums Džemmai Skulmei" Akas ielā 10 uzjundīja sarunas par to, vai provokatīvai mākslai ir vieta uz skolas ēkas fasādes, kā arī par paša mākslas darba saturu, vēstījumu un jēgu. Mākslinieks sociālajos tīklos veido arī gatavošanas video, un par vienu no tādiem – liellopa sirds gatavošanu Brāļu kapos – uzsākts pat kriminālprocess.
Citāts:"Tie ir tādi politiski gājieni, kad kāds kaut ko grib nomelnot, izlikties par labāku un teikt sabiedrībai, kas tad ir māksla un kādai viņai ir jābūt, kaut gan viņi vispār nav šajā jomā ne speciālisti, ne arī diez vai ir apmeklējuši kādu kultūras pasākumu," uzskata Kristians Brekte.Veidojot savus mākslas darbus, viņu nemotivē vēlme būt provokatīvam vai īpaši spilgtam un pamanāmam – mākslinieks vienkārši rada to, ko jūt par nepieciešamu radīt.
"Reizēm es taisu darbu un domāju – jā, varbūt par šo kāds sacepsies, bet tad tieši ir pretēji un nevienam neinteresē. Palaiž garām. Un tad ir reizes, kur tev tiešām liekas, ka tur nekā tāda nav, bet tie ir tie darbi, kuri izraisa rezonansi. Piemēram, par to darbu, kas veltīts Džemmai, – man bija tāda sajūta, ka mēs viņu taisām kopā, un mēs bijām tik labi draugi, kad viņa bija dzīva. Man likās, ka tas darbs nāk organiski, bet jau pirmās dienas vakarā tante televizorā rāda uz tām divām sievietēm un saka, ka tur divas lesbietes kopojas.
Citāts:Es skatos televizorā un domāju – kā var vispār to ieraudzīt? Kas viņai ir galvā, un ko viņa ikdienā skatās? Kas cilvēkam ir smadzenēs, ka viņš tādā bērna zīmējumā var ko tādu saskatīt?" Kristians Brekte prāto.
Latvijā ir izveidojusies kultūras bedre
Mākslinieks uzskata – cilvēki pārprot vai nesaprot kaut ko, jo viņi to savā ikdienā nelieto. "Cilvēki neiet uz koncertiem, viņi iet uz teātri, bet arī – cik tad iet? Un arī par tām pašām grāmatām domājot – ja mums vairāk par piecsimt eksemplāriem nevar nodrukāt grāmatu, jo nav, kas to lasīs, ja vien tas nav "Krēslas" bestsellers, bet latvietis... Tās grāmatas stāvēs pagrabā un sapūs, jo nav tā lietotāja. Man liekas, ka varētu atsevišķu sarunu uztaisīt par kultūras bedri, kas ir izveidojusies Latvijā," viņš saka.
Savas mākslas izstādes Kristians Brekte nereti organizē neordinārās vietās, lai pievērstu cilvēku uzmanību ieskatīties logos un pamanīt mākslu, kā arī par to kaut mazliet aizdomāties: "Es kaut kādā ziņā eju kā ar lāpu, lai tie cilvēki ieietu galerijā.
Citāts:Neviens taču nežņaugs tevi un neteiks, ka tev tagad obligāti ir jāpērk darbs. Viss ir par velti. Muzejā ieeja ir par maksu, bet uz galeriju var aiziet par brīvu! Cilvēki var pat iet uz izstāžu atklāšanu bez maksas. Atliek tikai pamanīt un aiziet."
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs