«No šitiem mums arī nekāda labuma nebūs.» Kā pret nacistiem vērsās nelegālais laikraksts «Tautas Balss»
REplay.lv Kas tad bija? Šodien, 7:10
Vēsture
Autori: Uldis Neiburgs (Dr. hist., LU Latvijas vēstures institūta pētnieks), "Kas tad bija?"
https://www.lsm.lv/raksts/dzive--stils/v...s.a600910/

1941. gadā, kad nacistiskās Vācijas okupācijas režīms Latvijā nostiprināja savu varu, Latvijas sabiedrībā pieauga aizvien lielāka vilšanās un neapmierinātība. Tā rezultātā aktivizējās pretošanās kustība, kurai bija nevardarbīgs raksturs. Viena no aktīvākajām pagrīdes organizācijām bija Latviešu nacionālistu savienība (LNS), kura izdeva nelegālo laikrakstu "Tautas Balss". Šī pretošanās kustība, kas norisinājās ārkārtīgi sarežģītos apstākļos, apliecināja Latvijas tautas apņēmību saglabāt savu identitāti un valstiskuma ideju par spīti divu okupācijas varu spiedienam un represijām.
Iedzīvotāji bija neapmierināti ar vācu okupācijas varas prettautisko politiku, bet pretošanās kustības mērķis bija savas valsts faktiskās suverenitātes atjaunošana. Par to iestājās atsevišķi indivīdi un lielākas vai mazākas pagrīdes organizācijas, kas nodarbojās ar informācijas vākšanu un izplatīšanu, okupācijas varas rīkojumu sabotēšanu, ieroču un munīcijas vākšanu, nelegālu laikrakstu un uzsaukumu izdošanu.

Atjauno darbību pēc vāciešu ienākšanas

Vairāki LNS biedri pretošanās kustībā darbojās jau padomju okupācijas laikā 1940.–1941. gadā. LNS darbības atjaunošana vācu okupācijas laikā notika 1941. gada 18. novembrī, noorganizējot neatļautu demonstrāciju – sarkanbaltsarkanas krāsas vainaga svinīgu nolikšanu Brāļu kapos Rīgā. Organizācijas vadītājs bija Latvijas Universitātes (LU) Centrālās bibliotēkas bibliotekārs Arnolds Čaupals, un pastāvēja arī divas militāras grupas Alberta Duļļa un Viļa Rutka vadībā, kas vāca ieročus un nodrošināja apsardzi. LNS biedri darbojās LU Filoloģijas fakultātē, Rīgas Valsts tehnikumā un Vakara tehnikumā, uzņēmumos "Vairogs" un "Metālists", Rīgas pilsētas Bērnu slimnīcā un Sarkanā Krusta māsu skolā, kā arī vēl citur. Lai iegūtu un apmainītos ar informāciju, regulāri notika slepenas sanāksmes, tika ievērots princips, ka konkrēti cilvēki pazina tikai tās personas, ar kurām tieši sadarbojās. Organizācijas vadība uzņēma kontaktus arī ar citiem pretošanās kustības dalībniekiem, vēlāko Latvijas Centrālās padomes priekšsēdi profesoru Konstantīnu Čaksti ieskaitot.
LNS dalībnieki nodeva svinīgo solījumu: "Zvēru cīnīties par brīvu un vienotu latviešu tautu un neatkarīgu Latvijas valsti, bez krieviem un vāciešiem. Sargāt un glabāt man uzticētos noslēpumus un nevienam tos neatklāt". Organizācijas politiskā deklarācija noteica, ka "nācija ir kultūras vērtība, kuras uzdevums ir piepildīt savu sūtību un līdz ar to veicināt visas cilvēces attīstību. Šī uzdevuma veikšanu garantē vienīgi neatkarīga nacionāla valsts, kuras likumdevēja vara izteic visas tautas intereses (nacionāla demokrātija)". LNS paredzēja, ka "1. Latvija atjaunojama bijušās teritorijas robežās. 2. Valsts absolūtai varai jāpieder latviešu tautai. 3. Valsts Satversmi izstrādā latviešu tautas vēlēti priekšstāvji". Tās nelegālajā darbībā bija iesaistīti ap 100 cilvēku, un Drošības policijas un SD latviešu politiskās nodaļas "Latviešu kartotēkas" 1942. gada decembra pārskatā tā bija nosaukta par tā brīža visapjomīgāko nelegālo organizāciju.

Ar laikrakstu vēstī patiesos okupācijas varas nodomus

Bez politiska rakstura sanāksmēm, informācijas un ieroču vākšanas LNS izplatīja proklamācijas un izdeva nelegālo laikrakstu "Tautas Balss". Kā videoliecībā Okupācijas muzejam norāda viena no redakcijas darbiniecēm Ieva Birgere (Lase), domubiedru pulkā radās vēlme rīkoties ar konkrētu mērķi: "Jāiedveš tiem cilvēkiem, lai viņi saprot un redz, ka no šitiem [nacistiem] mums arī nekāda labuma nebūs". Laikraksta pirmais numurs iznāca 1942. gada 15. februārī, un līdz tā paša gada 15. septembrim tika izplatīti vēl astoņi "Tautas Balss" numuri, vidēji 5–6 lappušu apjomā, vairāku simtu eksemplāru metienā. Sākot ar otro numuru, laikraksts iznāca ar devīzi "Par vienotu latviešu tautu, par nacionālu Latvijas valsti!" un uz atsevišķiem tā numuriem ir norādīta arī cena – 50 feniņi.

Laikraksta redakcijas grupu vadīja teoloģijas students Artūrs Kaminskis, viņam palīdzēja un tekstus uz matricām rakstīja Irēne Lejniece un Ieva Birgere, laikraksta slepenu izplatīšanu organizēja Valērijs Geidāns un Arnolds Bērziņš. Lai panāktu labāku "Tautas Balss" rakstu literāro kvalitāti, ar tiem pirms publicēšanas iepazīstināja arī profesorus Kārli Kundziņu un Jāni Endzelīnu. laikrakstu saņēma arī profesors Pauls Stradiņš. Grūtības sagādāja papīra trūkums, ko nelegāli ieguva Rīgas paraugtipogrāfijā un Centrālajā pastā. Laikraksta izplatīšana Rīgā un provincē notika, ievietojot to pasta kastītēs vai nododot konkrētiem cilvēkiem. Lai kavētu šī pagrīdes laikraksta iznākšanu, vācu drošības iestādes pat izdeva viltotu "Tautas Balss" 7. numuru, kas ārēji bija līdzīgs īstajiem avīzes numuriem, bet saturiski provocēja nesaskaņas latviešu sabiedrībā.

Laikraksts norādīja uz vācu "spiešanos uz Austrumiem" (Drang nach Osten), kolonizācijas draudiem un tautu apspiešanas politiku, uzsverot arī nacistu un komunistu režīmu līdzību. Tas informēja lasītājus par vācu okupācijas varas veiktajām latviešu apcietināšanām, nosodīja holokausta noziegumus un tālredzīgi atklāja nacistu plānus vainu par notikušo uzvelt vietējiem iedzīvotājiem. "Tautas Balss" kritizēja vācu okupācijas varas politiku propagandas, izglītības un kultūras jautājumos un protestēja pret Latvijas saimniecisko izlaupīšanu, negatīvi vērtējot latviešu iesaistīšanu Darba dienestā (Reichsarbeitsdienst) un vācu armijā.
Laikraksts atklāja latviešu pašpārvaldes "dekoratīvo" stāvokli un vērsās pret vietējo kolaboracionistu darbību, parādot latviešu tautas beztiesību un iesaistīšanu kopīgā cīņā bez kopīgiem pienākumiem. "Tautas Balss" uzsvēra latviešu nacionālās kultūras nozīmību kā priekšnoteikumu nacionālai un politiskai pastāvībai, un aicināja būt vienotiem un saglabāt ticību neatkarīgai Latvijai. Plašāku rezonansi sabiedrībā izraisīja laikrakstā publicētā informācija par Ostlandes dzelzceļa direkcijas direktora fon Balkes 1942. gada 20. februāra rīkojumu par miesas sodu piemērošanu vietējiem dzelzceļniekiem, kā arī ziņas par SS oficioza "Das Schwarze Korps" tā paša gada 20. augusta numurā ievietoto rakstu "Vai ģermanizēt ?", kas atklāja nacistu īstenos mērķus Baltijā.

Nacisti izvērš represijas pret LNS un "Tautas Balss" dalībniekiem

Vācu drošības iestādes pamazām nāca uz pēdām šiem pretošanās kustības dalībniekiem un arestēja lielāko daļu no apmēram 100 LNS un "Tautas Balss" biedriem. Pirmie aresti notika jau 1942. gada jūnijā, tomēr brīvībā palikušie nolēma turpināt laikraksta izdošanu. Lielākas apcietināšanas norisinājās 14. novembrī, kad arestēja arī visu "Tautas Balss" redakcijas grupu. Spilgtā atmiņā šis notikums palika V. Rutkam, kuru aizturēja viņa darba vietā – Rīgas pilsētas 6. policijas iecirknī, kur tajā brīdī atradās arī "Tautas Balss" 10. numura iespiešanai sagatavotās matricas: "Ap vienpadsmitiem no rīta dežūrējošais uzraugs izsauca mani no apspriedes. Gaitenī mani jau gaidīja SD virsnieks un SD vīrs [..] Jau uz Centrāltirgu iedams, biju savu mauzeri, atdrošinātu, iebāzis kabatā, un uz mirkli prātā pat iešāvās doma viņus abus nošaut. Bet tad atjautu – ja viņi ir jau apcietinājuši A. Čaupalu un A.Kaminski, un droši vien arī kādus citus, tad tie visi tiks tūliņ nobendēti, tādēļ atstāju pistoli kabatā. Uz ielas gaidīja automašīna ar šoferi". Vēlāk trīs dienu ilgās pratināšanās V. Rutks pārcieta necilvēciskas fiziskas mocības, četras reizes zaudējot samaņu. Viņam tomēr izdevās pārliecināt savus mocītājus, ka laikraksta matricas ir pēdējā brīdī sadedzinātas.
Reiha Drošības galvenās pārvaldes (Reichssicherheitshauptamt) 1943. gada 29. janvāra ziņu kopsavilkumā bija atzīmēts, ka "ārpus laikraksta izdevēju loka varēja atklāt vairākas latviešu nacionālās pretestības kustības grupas. Līdz šim notverto piecu grupu dibināšanas pirmsākumi meklējami vēl boļševiku laikos. [..] Kā svarīgāko uzdevumu visi dalībnieki izvirzīja latviešu tautas propagandistisko izglītošanu un tās morālo stiprināšanu. 1942. gada maija apcietināšanas, kurās tomēr neizdevās saņemt ciet organizācijas vadību, nekādi neietekmēja organizācijas aktīvo darbību. Ievērojamāka lejupslīde sekoja tikai augustā. Pašlaik apcietināti 50 nelegāli strādājošie LNS biedri. Par tālākajiem 40 arestiem ir pietiekami daudz materiāla". Turpretī Drošības policijas un SD komandieris Latvijā SS šturmbanfīrers Rūdolfs Lange tā paša gada 1. aprīlī konstatēja, ka ir pabeigta akcija pret LNS un "Tautas Balss" izdevējiem. Kopumā izdarīti 102 aresti. Apcietinājumā atrodas 73 personas, no kurām deviņas ir ar augstskolas izglītību, septiņi virsnieki, 19 instruktori, trīs palīgpolicijas dienestam piederīgie.

Lielākā daļa no apcietinātajiem LNS un "Tautas Balss" dalībniekiem nonāca ieslodzījumā Rīgas Centrālcietumā un Salaspils nometnē. Pateicoties kādam pazīstamam latviešu SD apsargam un darbu vadītājam, A. Čaupalu, A. Kaminski un vairākas sievietes Salaspilī nozīmēja dažādos rakstu darbos, bet 28 "nacionālistus" iekļāva 44. darba kolonnā. 1943. gadā Salaspils nometnē norisinājās arī kāda svinīga un vienlaikus ciniska ceremonija. Neskatoties uz atrašanos apcietinājumā, vācu drošības iestādes pieļāva ieslodzīto A. Čaupala un I. Lejnieces salaulāšanu, ko vadīja neviens cits kā pats Salaspils nometnes komandants SS oberšturmfīrers Kurts Krauze. Nesekmīgi bija Latviešu leģiona ģenerālinspektora Rūdolfa Bangerska un citu latviešu amatpersonu mēģinājumi atbrīvot no ieslodzījuma šos "latviešu nacionālistus", lai ieskaitītu viņus leģionā. Daudzus LNS un "Tautas Balss" biedrus no Salaspils 1943. gada beigās pārsūtīja uz koncentrācijas nometnēm Štuthofā, Dahavā un Mauthauzenē-Gusenē.

Pēc Otrā pasaules kara piedzīvo dažādus likteņus

Vismaz 13 LNS un "Tautas Balss" dalībnieki gāja bojā smagos dzīves un darba apstākļos dažādās Vācijas koncentrācijas nometnēs vai krita karā pēc viņu piespiedu iesaistīšanas Vācijas bruņoto spēku dažādās vienībās. V. Rutks pat divreiz pabija ieslodzījumā Dahavas koncentrācijas nometnē, vispirms kā vācu, bet pēc kara beigām kā amerikāņu ieslodzītais. Pirmoreiz tad, kad nacisti viņu tur aizsūtīja pēc atrašanās Salaspils un Štuthofas nometnēs. Otrreiz, kad V. Rutks nonāca amerikāņu gūstā pēc tam, kad vācieši viņu mobilizēja Vācijas gaisa spēku palīgdienestā Itālijā. Vairāki bijušie LNS un "Tautas Balss" dalībnieki pēc kara darbojās 1946. gadā Detmoldā, Rietumvācijā izveidotajā Latviešu pretestības kustības daībnieku apvienībā, bet vēlāk pārcēlās uz dzīvi ASV, Kanādā un citās valstīs.
Kaut arī LNS un "Tautas Balss" vērsās pret nacistu okupāciju, pret ko cīnījās arī Padomju Savienība, vismaz septiņi no šiem pretošanās kustības dalībniekiem pēc kara vēl bija spiesti vairākus gadus pavadīt padomju ieslodzījuma nometnēs. Viņu vidū bija arī I. Birgere (Lase), kura no 1942. gada 16. novembra līdz 1944. gada 1. jūnijam bija atradusies ieslodzījumā Rīgas Centrālcietumā un Salaspils nometnē, bet 1951. gada vasarā tika apcietināta kā "Franču grupas" dalībniece un līdz 1956. gada pavasarim atradās ieslodzījumā Intā, Komi APSR, Krievijā. Lai gan savos iesniegumos Baltijas Kara apgabala prokuroram Rīgā viņa uzsvēra, ka "tiesāt mani par piedalīšanos nelegālā latviešu nacionālistiskā organizācijā vācu okupācijas laikā padomju vara nevar, jo tajā laikā Latvijā nebija padomju iekārta un šīs organizācijas darbība bija vērsta pret vācu fašistiem un iekarotājiem, un bez tam es tiku no vācu drošības orgāniem arestēta un pavadīju cietumā 8 mēnešus un Salaspils koncentrācijas nometnē – 1 gadu. Un ja arī padomju tiesa to uzskata par noziegumu, tad tas ir izdarīts kara laikā un pakļaujas amnestijai", visi lūgumi mīkstināt piespriesto sodu tika noraidīti, norādot, ka līdzdalība LNS nevar tikt uzskatīta par vainu mīkstinošu apstākli.
Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas iegūst atzinību
Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 1990./1991. gadā Latvijā atkal satikās gan atsevišķi trimdā Rietumos nonākušie, gan vairāki padomju okupētajā Latvijā palikušie bijušie LNS un "Tautas Balss" biedri – A. Bērziņš, Ansis Ēlerts, A. Kaminskis, I. Lase un citi, kuriem tikai tagad bija iespēja publiski atcerēties savas kara gaitas. Nesekmīgi gan izrādījās mēģinājumi atrast laikraksta "Tautas Balss" pirmo numuru matricas, kas pirms pirmajiem arestiem 1942. gada jūnijā bija paslēptas kāda nama bēniņos Rīgā, Tēraudlietuves ielā 8.

Mūsdienās šiem nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem ir veltītas vairākas publikācijas un viņu piemiņa ir iemūžināta arī Salaspils memoriālā ekspozīcijā. Uz vairākiem no viņiem, vēl dzīviem esot, tika attiecināts Latvijas Republikas Saeimas 1996. gadā pieņemtais "Likums par nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu", bet no 2022. gada mēs varam šos cilvēkus atcerēties un valstiski godināt 17. martā, kas oficiāli noteikts par Nacionālās pretošanās kustības piemiņas dienu. Līdz ar to mēs izceļam vērtības, kas svarīgas arī šodien – tā ir brīvība un uzdrīkstēšanās par to cīnīties pat ļoti nelabvēlīgos okupācijas apstākļos, ziedojot sevi latviešu nācijas saglabāšanas un Latvijas valstiskās neatkarības nosargāšanas vārdā.
Pētniecības darbs par pretošanās kustību īstenots ar Latvijas Zinātnes padomes finansējumu, projekts "Neatkarības arheoloģija: jaunas pieejas nacionālajai pretestības vēsturei Latvijā", projekta nr. VPP-LETONIKA-2021/2-0003. Publikācijas tapšanu finansiāli atbalsta Kultūras ministrija. Par saturu atbild Latvijas Okupācijas muzeja biedrība.

Laipni lūdzam atmosfērā
https://atproto.com/
AT protokols ir atvērts, decentralizēts tīkls sociālo lietojumprogrammu veidošanai.

https://atproto.com/guides/self-hosting#...bian-11-12

PDS pašdarbināšana

Bluesky PDS pašdarbināšana nozīmē savu personas datu servera palaišanu, kas spēj federēt ar plašāku atproto tīklu.

PDS (personas datu serveris)

PDS jeb personas datu serveris ir serveris, kas mitina lietotāju. PDS vienmēr saglabās lietotāja datu repo un parakstīšanas atslēgas. Tas var arī piešķirt lietotājam rokturi un A. Daudzi PDSE mitinās vairākus lietotājus.

PDS sazinās ar AppViews, lai palaistu lietojumprogrammas. PDS parasti neveic nevienas lietojumprogrammas, lai gan tai būs vispārīgas konta pārvaldības saskarnes, piemēram, OAuth pieteikšanās ekrāns. PDSE aktīvi sinhronizē savus datus ar relejiem.

Zelta kupols (raķešu aizsardzības sistēma) 

Zelta kupols ir ierosināta daudzslāņu aizsardzības sistēma Amerikas Savienotajām Valstīm, kuras mērķis ir atklāt un iznīcināt dažādus ārvalstu draudus, ieskaitot ballistiskos, hiperskaņas un kruīza raķetes, pirms viņi palaiž vai lidojuma laikā. Sistēma izmantotu globālu satelītu zvaigznāju, kas aprīkoti gan ar sensoriem, gan ar kosmosu balstītiem pārtvērējiem. [2] Arhitektūra ir uzskatīta par līdzīgu izcilo 1980. gadu koncepcijai. [3] [4] Ja tas tiek ieviests, tā pirmo reizi vēsturē atzīmētu, ka kosmosa ieroči tiek uzturēti orbītā. [2] 

2025. gada 27. janvārī Donalds Trumps parakstīja izpildrakstu, kas lika Amerikas Savienoto Valstu bruņotajiem spēkiem izveidot raķešu aizsardzības sistēmu. [5] Tas tika salīdzināts ar Dzelzs kupola gaisa aizsardzības sistēmu Izraēlā, kā arī ar stratēģiskās aizsardzības iniciatīvu, kuru 1983. gadā ierosināja Ronalds Reigans. [6] [7]

Baltais nams programmu ir nosaucis gan par kupolu, gan vairogu, [8], iespējams, nepareizs, jo sistēma paļaujas uz tūkstošiem kosmosa ieroču vai "pārtvērēju", kas izplatīti pa visu zemi, nevis uz fiksētu kupolu, kas novietots virs Amerikas Savienotajām Valstīm. [9]. Pārtraucēji tiek turēti pie atmosfēras malas, kur viņiem jāuztur ātras orbītas, lai izvairītos no krišanas uz Zemes. Viņu straujā kustība ļauj tikai nelielu daļu novietot pareizajā vietā, lai rīkotos pēc konkrētiem draudiem - trūkumu, par kuru kritiķi apgalvo, ka šī koncepcija padara mazāk efektīvu nekā tradicionālās reģionālās pretraķešu aizsardzības iespējas, piemēram, dzelzs kupols. [10] [11] Papildus citu raķešu pārtveršanai Trumps ir teicis, ka kosmosa ieroči tiks "acīmredzami" izmantoti arī aizskarošiem mērķiem. [12] 
https://en.wikipedia.org/wiki/Golden_Dom...se_system)

Auļi uzsāk Senču balsu otro sezonu sadarbībā ar dziedātāju no Ganas
https://www.diena.lv/raksts/kd/muzika/_a...s-14336707

Bungu un dūdu grupa Auļi atklāj projekta Senču balsis otro sezonu ar trīs dziesmu mini albumu Voices of Ghana, kurā piedalās talantīgā Ganas dziedātāja Abiana 

Projekta mērķis ir veidot muzikālu tiltu starp pasaules tradicionālajām dziedāšanas kultūrām un latviešu tautas mūziku.
Albums klausāms Spotify un citās mūzikas straumēšanas platformās: https://open.spotify.com/album/0PT9JFnNk...rjeUHSlTNg

Un arī Batzoring Vaanchig

XXV ziemas olimpiskās spēles
2026. gada ziemas olimpiskās spēles
Norises vieta Valsts karogs: Itālija Milāna un Kortīna d'Ampeco, Itālija
Disciplīnas 116 (16 sporta veidos)
Atklāšana 6. februāris
Noslēgums 22. februāris

Latvijas hokeja izlasei Milānas olimpiskajās spēlēs nebūs jāspēlē pret Krievijas izlasi, jo agresorvalsts nav pielaista startam sacensībās.  Šeit nebija oficiāla paziņojuma tieši par hokeja izlasēm, bet gan bija ziņa par to, ka Krievijai un Baltkrievijai tiek paturētas spēkā esošās diskvalifikācijas. Tas nozīmē, ka viņi nevar piedalīties ar sporta spēļu komandām, bet, ja spēj kvalificēties un to pieļauj konkrētā sporta veida starptautiskā federācija, tad viņi var piedalīties kā individuālie sportisti.

Metāla tipizēšanā fonts ir noteikts burtveidola lielums, svars un stils, kas definēts kā fontu komplekts, kam ir kopējais dizains. Piemēram, burtveidola Bauer Bodoni (parādīts attēlā) ietver fontu "romiešu" (vai "parasto"), "treknrakstā" un "slīprakstu"; Katrs no tiem pastāv dažādos izmēros.

Fontu digitālajā aprakstā (datora fonti) terminus "fonts" un "burtveidols" bieži tiek izmantoti savstarpēji aizvietojami. [1] Piemēram, ja to lieto datoros, katrs stils tiek saglabāts atsevišķā digitālā fonta failā.

Gan tradicionālajā rakstīšanas, gan skaitļošanas gadījumā vārds "fonts" attiecas uz burtveidola gadījuma piegādes mehānismu. Tradicionālajā tipa veidošanā fontu izgatavotu no metāla vai koka tipa: lai sastādītu lapu, no burtveidola var būt nepieciešami vairāki fonti vai pat vairāki burtveidoli. 
https://en.wikipedia.org/wiki/Font

fonts joma: informātika
Pamatleksēma

Noteikta lieluma un stila rakstzīmju komplekts.
https://tezaurs.lv/fonts

Arī datortehnikai ir fonti https://en.wikipedia.org/wiki/Computer_font un manuprat laba šo fontu kolekcija ir https://fontesk.com/

No 20. jūnija – jaunas energomarķējuma prasības viedtālruņiem un planšetēm
Publicēts: 27.05.2025.

Patērētāju tiesību aizsardzības centrs (PTAC) informē, ka no 2025. gada 20. jūnija stāsies spēkā jaunas energomarķējuma prasības mobilajiem tālruņiem, viedtālruņiem un planšetēm. Šīs prasības palīdzēs patērētājiem vieglāk salīdzināt ierīces pēc to energoefektivitātes, izturības un remontējamības.
Kur būs jāatrodas energomarķējumam?
Veikalā: pie preces – redzamā vietā, nepārprotami sasaistāms ar konkrēto modeli;
Interneta veikalā: energomarķējumam un datu lapai jābūt redzamiem cenas tuvumā;
Reklāmās un tehniskajos materiālos: jānorāda ierīces energoefektivitātes klase un klašu diapazons.
Energomarķējums sniegs informāciju par:
Baterijas izturību vienā ciklā – cik ilgi ierīce darbojas ar vienu pilnu uzlādi;
Kritienizturības klasi – ierīces fizisko izturību pret triecieniem;
Remontējamības klasi – cik viegli ierīci var salabot, tostarp pieejamās rezerves daļas un nepieciešamos instrumentus;
Baterijas ciklisko izturību – cik daudz uzlādes ciklu baterija spēj izturēt, līdz tās kapacitāte samazinās līdz 80 %;
Korpusa aizsargātības pakāpi (IP kodu) – aizsardzību pret mitrumu un putekļiem.
SVARĪGI!
Pārejas periods nav paredzēts.
Svarīgi atcerēties – jaunās prasības attieksies tikai uz jauniem modeļiem, kas tiks laisti tirgū pēc 2025. gada 20. jūnija.

Par Āgenskalnu
ORMAŅU IELAS INCIDENTS
Par šo notikumu attāli biju dzirdējis jau sen, bet vienmēr to uzskatīju par pilsētas leģendu, jo ticamu ziņu nemaz nebija.
Par ko tad ir stāsts? Neticēsiet, bet atkal par katastrofu Āgenskalnā. Šoreiz par visdižcitīgāko un ievērojamāko tehnogēno katastrofu veidu, kāds vien iespējams - aviokatastrofu.
Vispār dažādi negadījumi ar lidojošām iekārtām tagadējās Latvijas teritorijā ir bijuši ļoti daudz, pat vairāk nekā var iedomāties. Celmlauža gods šeit pieder Tomam Johansonam, zviedru kalējam no Priekules, kurš 1670. gadā sameistaro nezināmas konstrukcijas spārnus un ar tiem, lecot no Priekules baznīcas torņa, pamanās nolidot apmēram divus kilometrus. Piezemēšanās ir ļoti veiksmīga, jo aerokalējs tikai salauž kāju, nevis izsit caurumu smadzeņpodā.
1910. gada 6. jūlijā notiek pirmais lidojums Latvijā ar lidmašīnu, kad pilots Teodors Meibaums ar Vācijā ražotu monoplānu 56 sekundes 8 metru augstumā lido virs Zolitūdes pļavām. Arī pirmā lidmašīnas avārija nebija ilgi jāgaida. Tā notiek 1913. gadā kad Imperiālās Krievijas flotes hidroplāns Sikorsky S-10, kas pacēlās Liepājā, zaudēja kontroli un 90 m no krasta iekrita Baltijas jūrā, noslīcinot pilotu Pjotru Vaksmutu, bet pasažieris guva smagus miesas bojājumus. Pēckara laikā Latvijā ir notikuši 79 aviācijas incidenti, sākot ar pilnīgi kurioziem līdz traģiskiem, kad gājuši bojā gan piloti, gan cilvēki uz zemes. Pie kurioziem var pieskaitīt 1945. gada 8. maija vakara situāciju, kad par uzvaru karā padzirdējuši krievu zaldāti pie Jelgavas sarīko pamatīgu šaudīšanu gaisā, kā rezultātā tie nogāž kādu savējo lidmašīnu, kurai gaisā tika norauts spārns. Traģiskākais ir 1967. gada 30. decembra Aeroflot reiss L-51 uz Liepāju, kad lidmašīna, absolūti analfabētiskas nosēšanās vadības dēļ, pie lidlauka ieurbās zemē, nositot 43 cilvēkus. Vēl ir bijuši ļoti daudz incidentu, par kuriem minēts, ka pilota liktenis nav zināms, bet ir pilnīgi skaidrs, ka tas gājis bojā. Gaisā jau nepalika. Vienkārši pēc šādas frāzes statistika labāk izskatījās.
Labi, esam aizlidojuši diezgan tālu, bet ar slaidu loku atgriežamies Āgenskalnā. Kas tad te notika pašā sešdesmito gadu sākumā. Gadiem runāja, ka lidmašīna vai helikopters nokritis kaut kur apvidū pie tirgus. Dažas runas minēja jau konkrētāku vietu, ka tas gāzies, skarot māju Ormaņu ielā 19, un tāpēc tai izveidojies kas kamieļa kuprim līdzīgs. Runāja, runāja, bet nebija detaļu un vienmēr tas bija nekonkrēti un vispārīgi, jo neviens pats neko īsti nebija redzējis. Viena tante teica...
Tomēr pēdējās nedēļas laikā esmu runājis ar diviem šī notikuma aculieciniekiem, kuriem neticēt man nav ne mazāko iemeslu, jo abus ļoti labi pazīstu. Mans ilggadējs kolēģis Latvijas televīzijā, TV Panorāmas režisors Andris Kuzmins, tolaik dzīvoja Nāras ielas pēdējā mājā pie parka malas. Viņš atceras, ka tas noticis 1960.gada rudenī vai 1961.gada pavasarī, jo kokiem nav bijis lapu. Tātad, tajā dienā viņš atradies mājas pagalmā un caur logu runājis ar kaimiņu puiku Oskaru, savu skolas biedru, un mēģinājis viņu pierunāt nākt ārā. Pēkšņi no Ormaņu ielas puses virs mājām parādījies helikopters. Tas nācis no Ernestīnes ielas puses, rotors praktiski vairs nav griezies un tas iekritis kaimiņu dārzos, ar rotora lāpstām sapostot Ormaņu ielas 23. ēkas bēniņu daļu, kas vēlāk aizlāpīta, bet defekta vieta vienmēr bijusi labi redzama. Jāatzīmē, ka tagad abas ēkas ir nojauktas un to vietā atrodas pilnīgi citi, bet līdzīga apjoma nami. Pats lidaparāta korpus tā kā iekāries lāpstās, kas ieķērušās māju sienās. Astes daļa tam nolūzusi un rēgojusies spraugā starp ēkām. No mašīnas sākusi sūkties ārā degviela, kas vēlāk straumītē tecēja lejup pa nogāzi uz Meteora parku. Tad no lidaparāta izkārpījies pilots, kas ar roku turējis žokli, tas bijis salauzts vai izmežģīts, bet nekādi asiņu plūdi nav bijuši. Nekādu citu ievainojumu tam nav bijis, jo visu laiku staigājis. To visu Andris redzējis savām acīm un bez šķēršļiem, jo pārlecot dažām sētām nonācis pašā notikumu epicentrā. Nekā īpaši vairāk nav bijis. Ļoti ātri parādījušies miliči un armijnieki, aizstumjot visus interesentus prom.
Otrs liecinieks ir Ērika Oša, kura dzīvoja nedaudz ieslīpi no notikuma vietas. Viņa tobrīd atradusies dzīvokļa virtuvē kopā ar mazo māsu un mammu pie galda. Ērika, kura tolaik bija pirmo klašu skolniece, pēkšņi pa virtuves logu ierauga, ka mājai virsū gāžas helikopters. Tieši tā - gāžas virsū. Viņa stipri sabijusies, bet kad atguvās pa dzīvokļa otras puses logu vērojusi uz ielas notiekošo. Te ir vienīgā disonanse liecībās, jo Ērika apgalvo, ka redzējusi avarējušo helikopteru no sava loga pa spraugu starp 21. un 23. ēku, bet Andris noteikti apgalvo, ka tas atradies starp 23. un 25. namu, kur savukārt atkal Ērika to nevarētu redzēt. Tomēr 17 metru garais korpuss varēja radīt visādas optiskas variācijas. Vēl viņa atceras ka pie 21. nama piebraukusi kāda ļoti liela vieglā automašīna, Čaika vai ZIM, kādas tolaik bija augstāko valsts ierēdņu rīcībā un no tās izkāpis cilvēks mētelī un kopā ar citiem iegājuši dārzā pa spraugu starp pretējās ielas puses mājām 21. un 23,vkur bijis redzams avarējušais helikopters, kas atradies dārzā. Civilpersonas bija no notikuma vietas izolētas, iela slēgta un sāka sabraukt dažāda izmēra auto helikoptera evakuācijai. Gan Ērika , gan Andris atzīmē, ka nākošajā dienā vairs pilnīgi nekas nav liecinājis par nupat notikušo. Ir vēl zināmas vismaz divas personas, kas redzējušas katastrofas brīdi, tomēr pa lielāku gabalu un detaļas vairs neatceras.
Tātad, kas tur īsti notika. Notikuma laiks pēc faktu salīdzināšanas varēja būt 1961. gada pavasaris, visticamāk aprīlis. Tas noticis pēcpusdienā, bet tā kā mēs toreiz dzīvojām ne savas joslas laika zonā, tad vakari aprīlī bija jau gari. Visticamāk, ka avārijas piezemēšanos veica armijas helikopters Mi1 vai Mi 4 un tikai apbrīnojami laimīgā kārtā iztika bez eksplozijas, apkārtējo māju ugunsgrēkiem un upuriem uz zemes. Tobrīd tie bija vienīgie helikopteri armijas rīcībā, jo šādu lidojošu mašīnu ēra bija tkai sākusies. Mi1 bija Mihaila Miļa konstruktoru birojā daudzus gadus perēts modelis un, neskatoties uz vairākām prototipu avārijām, to sērijveidā sāka ražot 1954. gadā. Tā garums bija 12 metri un rotora diametrs 14 metru. Otru modeli Mi4, kā armijas transporta helikopteru, sāka ražot 1953. gadā un tas bija gandrīz 17 metru garš un rotora diametrs bija 21 metrs. Tas tikai tīrās nejaušības pēc stipri atgādināja 1950.gada Sikorsky H-19 Chickasaw , gan detaļu dizainā, gan kopējās līnijās un dzinēja novatoriskajā izkārtojumā. Kā atceras Andris, nokritušais helikopters izkatījās pēc gurķa ar asti, kāds izskatās Mi 1, jo otrs izskatījās pēc ķirbja, kurā iesprausts propellers. To, ka “čopers” drīz nokritīs, pilots laikam saprata jau ātrāk un visticamāk paspēja sazināties ar lidojuma kontrolieriem un prognozēt krišanas vietu. Tas arī izskaidro ātro milicijas un armijnieku parādīšanos. Iespējams, ka pilots bija plānojis nosēsties Meteora parkā, tikai padomju tehnika neatbalstīja šo ieceri. Ātrā dienestu ierašanās arī novērsa daudzu aculiecinieku esamību, slēdzot ielu un attīrot perimetru no ziķārīgajiem. Notikums gadu desmitiem palika baumu līmenī, jo tas notika darba laikā un pārmērīgi daudz liecinieku nemaz nebija. Piemēram, otrā Āgenskalna galā, pie Švarcmuižas sakņu dārziem, kur tolaik dzīvoju es, par tādu notikumu manā klātbūtnē neviens neizpaudās. To neminēja arī statistikā, jo failā, kur uzskaitīti visi ar aviāciju saistīti negadījumi, pat ļoti sīki, Latvijas teritorijā kopš 1913.gada, datu par šo notikumu nav.
Kopš notikušā ir pagājuši vairāk nekā sešdesmit gadi, tas apaudzis ar krietnu neticamības garozu un izklausās pēc margināļu stāstiem pie glāzītes. Arī dzīvu liecinieku ir ārkārtīgi maz un tas vēl vaiāk izklausijāsās pēc lokālas sāgas līdz pagājušajai svētdienai, kad atkal uzpeldēja šis notikums. Šoreiz nolēmu to izpētīt un ar lielu pārsteigumu atklāju, ka pēdējos 22 gadus es dzīvoju tieši blakus avārijas vietai. Tas nokrita apmēram 20 metru no mana pagalma stūrī esošā bērnu spēļu laukumiņa, kaimiņu mājas teritorijā. Paradoksāli, cik gadiem bija jāpaiet, lai es beigās noticētu stāsta patiesumam un sāktu to izmeklēt. Ir tikai aculiecinieku atmiņas, bet oficiālā līmenī tas vienmēr paliks armijas aviācijas arhīva kabineta pagaldē, kastē ar nosaukumu “Nav ar ko lielīties”...
https://www.facebook.com/permalink.php?s...4673964146

Makrons apmeklē Vjetnamu, uzsākot Dienvidaustrumu Āzijas tūres spēli Francijā kā uzticamu tirdzniecības partneri
Āzija / Klusais okeāns

Francijas prezidents Emanuels Makrons svētdien nolaidās Hanojā, lai pirmo reizi pieturētos trīs valstu ekskursijā pa Dienvidaustrumu Āziju, kura mērķis bija parādīt Franciju kā uzticamu tirdzniecības partneri un pretsvaru Ķīnai Indo-Klusā okeāna reģionā. Viņa sešu dienu ceļojumā ietilpst pieturvietas Indonēzijā un Singapūrā.

Francijas prezidents Emanuels Makrons svētdien ieradās Vjetnamā uz Dienvidaustrumu Āzijas tūres pirmo posmu, kur viņš savu valsti izvirzīs kā uzticama alternatīva partneris Amerikas Savienotajām Valstīm un Ķīnai.

Sešu dienu laikā, kurā ietilpst Indonēzija un Singapūra, Makrons uzsvērs cieņu pret Āzijas valstu suverenitāti, kas "nozvejota starp Amerikas Savienotajām Valstīm un Ķīnu", prezidenta palīgs, sacīja instruktāžas pirms signāla instruktāžas laikā.

Francijas prezidentam pirmdien tiksies ar Vjetnamas augstāko vadību galvaspilsētā Hanojā un galvenajiem enerģijas nozares spēlētājiem otrdien.

Makrons dodas Francijai kā “uzticams partneris” Āzijas tūrē

Makrons cer parādīt Francijas kompetenci civilās kodolenerģijas jomā Vjetnamā un Indonēzijā, kuras vēlas izmantot šo enerģijas veidu, lai gan arī citas valstis, ieskaitot Krieviju, ir arī darījumi.

Francijas vēlme "pārliecinoši iesaistīties Indo-Klusā okeāna ģeopolitikā piedāvā Vjetnamai noderīgu pretsvaru Ķīnas pieaugošajai ietekmei", sacīja Nguyen Khac Giang, Singapūras Iseas-Yusof Ishak institūta viesošanās līdzstrādnieks.

Indonēzijā Makrons trešdien rīkos sarunas ar Dienvidaustrumu Āzijas valstu asociācijas (ASEAN) ģenerālsekretāru Kao Kim Hourn.

Makrona palīgs sacīja, ka prezidents "aizstāv starptautiskās tirdzniecības noteikumu ideju, mēs nevēlamies džungļus, kur dominē spēcīgākais likums".

Palīdzība piebilda, ka Makrona vēstījums ir vērsts gan uz Vašingtonu, kas izdara "ārkārtīgi spēcīgu spiedienu" ar ASV prezidenta Donalda Trumpa tarifiem, gan Pekinu, kas kļūst arvien agresīvāks gan tirdzniecības, gan teritoriālajos strīdos, it īpaši Dienvidķīnas jūrā.

Pirms aiziešanas Makrons sarunās ar Ķīnas līderi Sji Dzjiņpingu, aicinot uz "godīgu konkurenci" starp abām valstīm.

Un Singapūrā piektdien Makrons uzstāsies ar atklāšanas runu Shangri-La dialogā, Āzijas lielākais drošības un aizsardzības forums.

Paredzams, ka viņš nospiedīs, ka Krievijas karš Ukrainā destabilizē Āziju, "liekot Ziemeļkorejas karavīriem cīnīties par Eiropas augsni pret ukraiņiem un atbalstot Ziemeļkorejas ballistiskās un kodolprogrammas", sacīja prezidenta palīgs.

Makrons arī vēlas novērst skatījumu uz Eiropas un Rietumu "dubulto standartu" starp karu Ukrainā un konfliktu Gazā.

"Mēs pilnībā saprotam reģiona musulmaņu kopienu jutīgumu," sacīja palīgs, piebilstot, ka Makrons ir "īpaši apņēmies" panākt mieru Tuvajos Austrumos.

Japānā sāks ražot Patria’s AMV 8 × 8
Globāla, zemes karš

Japānas Steel Works veic sagatavošanos, lai septembrī sāktu vietējo Patria AMV ražošanu
Patrijas riteņu transportlīdzekli Japāna 2022. gadā izvēlējās, lai aizstātu 96 tipa riteņu bruņu pārvadātāju, kas darbojas Japānas zemes pašaizsardzības spēkos (JGSDF). 

DSEI Japāna - Japānas Steel Works šā gada septembrī sāks licencētu Somijas firmas Patria’s AMV 8 × 8 riteņu bruņu transportlīdzekļa ražošanu, paziņoja Patria amatpersonas.

Saskaņā ar Patria tehnoloģiju pārskaitījuma vadītāju Janne Pulkkinen, AMV ražošana Japānā sāksies ar transportlīdzekļu montāžu, izmantojot detaļas un apakšuzņēmumus, kas importēti no Somijas.

Pēc tam tas pāriet uz vietējo apakšuzņēmēju tīkla izmantošanu vietējiem un ražotām detaļām kā daļu no licences līguma, teikts 16. maijā izdotajā uzņēmuma ziņu paziņojumā.

Patrijas ar riteņbraukšanu ar riteņiem 2022. gadā izvēlējās Japāna, lai aizstātu 96 tipa riteņu bruņu pārvadātāju, kas darbojas Japānas zemes pašaizsardzības spēkos (JGSDF).

Japānas Steel Works komanda nesen bija pavadījusi piecus mēnešus Somijā, uzzinot par transportlīdzekļu ražošanas procesiem. Programmā ietilpa pirmā Japānas AMV salikšana Patria vietējā darbinieka vadībā.

Patrijas darbinieki būs cieši iesaistīti tehnisko jautājumu atbalstīšanā sagatavošanas posmā un ražošanas sākumā, kas, pēc uzņēmuma pārstāvis DSEI Japānas izstādē, notiks Japānas Steel Works objektos Hirosimā.

Patrijas galvenais klientu direktors Markuss Louhivuori arī sacīja, ka ir notikušas diskusijas ar Japānas Steel Works, lai paplašinātu sadarbību, iekļaujot Patria Nemo javas sistēmas un īpašos transportlīdzekļus, kuru pamatā ir AMV.

Uzņēmums saka, ka Japānai galu galā būs prasība pēc “vairākiem simtiem” transportlīdzekļiem, lai gan precīzs skaits nav skaidrs.

Pašlaik Japāna darbojas aptuveni 380 96 tipa bruņoto spēku personāla pārvadātājus un jau ir piešķīrusi līdzekļus kopumā 82 AMVS aizsardzības budžetos 2023., 2024. un 2025. fiskālajos gados ar kopējām izmaksām 56,1 miljardu jenu (389,9 miljoni USD).

Papildus AMV JGSDF ievieš arī 24 8 × 8 riteņu bruņu transportlīdzekļa tipu zem kopējās taktiskā riteņu transportlīdzekļu programmas.

Balstoties uz parasto šasiju, 16. tipa manevru kaujas transportlīdzekli, ražotājs Mitsubishi Heavy Industries būvēs trīs dažādus 24. tipa variantus, kas, iespējams, tiks piešķirti JGSDF izlūkošanai un ātrai izvietošanas vienībām līdzās 16. tipam.

Tajos ietilps kājnieku cīņas transportlīdzeklis, kas aprīkots ar 30 mm Bushmaster Mk.44 automātisko lielgabalu, javas transportlīdzekli un izlūkošanas kaujas transportlīdzekļu variantu, Japānai jau ir piešķirts finansējums 32 transportlīdzekļiem savā FY24 aizsardzības budžetā un vēl 32 FY25.