“Dienasgrāmatas” un “Estētiskās domas attīstība Latvijā”
2021
Latviešu valodā
Autore Milda Palēviča. Sastādītāji Igors Šuvajevs, Marija Garkeviča
Priekšvārdu autori Maija Garkeviča, Igors Šuvajevs
Literārā redaktore Irēna Auziņa
No franču valodas tulkojusi Vineta Berga. No franču, vācu, krievu valodas tulkojuši Irēna Auziņa, Igors Šuvajevs
Dizains Anta Pence
Attēlu apstrāde: Jānis Pauzers
704 / 192 lpp. cietais un mīkstais sējums ISBN 978-9934-601-22-4
Atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds, Arctic Pape
https://www.neputns.lv/products/dienasgr...ba-latvija
https://www.janisroze.lv/lv/gramatas/aka...dalas.html

Garainis. Krists Auznieks par Mildu Palēviču
"Garaiņa" ceturtā sērija vēsta par komponista Krista Auznieka saikni ar Mildu Palēviču, filozofi un akadēmiskās estētikas aizsācēju Latvijā. Stāsts atklājas ceļojumā cauri jūras viļņiem, topošajai Vāgnera zālei, Palēvičas dienasgrāmatu pārrakstītāju piedzīvojumiem un operai senā budistu valodā.
https://replay.lsm.lv/lv/skaties/ierakst...u-palevicu

https://lv.wikipedia.org/wiki/Milda_Pal%C4%93vi%C4%8Da
https://web.archive.org/web/201705081626...p?f=45&p=1

Jau ziņots, ka piektdien gāzes noplūdes dēļ Bauskā kopumā evakuēti 825 cilvēki.
Plkst. 12.16 Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests saņēma informāciju, ka Dārza ielā, Bauskā, jūtama gāzes smaka. Ierodoties notikuma vietā, ugunsdzēsēji konstatēja, ka no pazemes gaisā noplūst, iespējams, dabas gāze. Izvērtējot gāzes koncentrācijas daudzumu un vēja virzienu, tika pieņemts lēmums evakuēt cilvēkus 100 metru attālumā vēja virzienā no blakus esošās izglītības iestādes, sabiedriskām ēkām un dzīvojamās mājas.
https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/...n.a577549/

Daugavpilī dibina jaunu partiju „Sarauj, Latgale”

Šodien, 12:34
Papildināts šodien, 13:24
Latvijā
Autori: Renāte Lazdiņa ("Latvijas Radio" Latgales studijas vadītāja), Ivars Soikāns ("Latgales Laiks" žurnālists un LSM.lv autors Latgalē)
Sestdien Daugavpils Universitātes telpās sākās jaunas partijas "Sarauj, Latgale!" dibināšanas sapulce, kurā atklāsies, vai to vadīs Daugavpils valstspilsētas līdzšinējais mērs Andrejs Elksniņš un kuri būs viņa sabiedrotie. Pēc Latvijas Radio novērojumiem sapulces dalībnieku reģistrācijā klāt ir arī Elksniņš, tāpat sanākuši pašvaldību iestāžu darbinieki, skolotāji, direktori - lielākoties tie, kas iepriekš bijuši saistīti ar partiju "Saskaņa" Daugavpilī.

Materiālos, kas pieejami pirms partijas dibināšanas, teikts, ka jaunā partija būs Latgales reģionālā sociālkonservatīvā partija, kuras mērķis ir nodrošināt stabilu Latgales attīstību un sociālo taisnīgumu, kā arī tuvināt galvaspilsētu austrumu robežai. 

Starp jaunās partijas atbalstītājiem manāms daudz sabiedrībā pazīstamu cilvēku, tai skaitā daudzi pašreizējie Daugavpils domes deputāti "saskaņieši" - Valērijs Kononovs, Anatolijs Gržibovskis, Viktorija Sporāne-Hudojana, Dmitrijs Valainis, Nataļja Kožanova, kā arī bijušais Daugavpils mērs Igors Prelatovs, kurš domē ticis ievēlēts no "Mūsu partijas".
Uz jaunās partijas dibināšanas sapulci ieradusies arī no "Mūsu partijas" domē ievēlētā deputāte Līvija Jankovska, kura paralēli deputātes pienākumiem vada arī Daugavpils Latviešu biedrību. Tāpat dibināšanas sapulcē manīts no Balvu un Rēzeknes puses nākošais Rīgas domes deputāts, bijušai "Saskaņas" līdzpriekšsēdētājs Andris Morozovs.
Atbalstīt Elksniņu ieradušies arī vairāki Daugavpils izglītības iestāžu vadītāji – Daugavpils zinātņu vidusskolas direktors Vitālijs Azarevičs, Daugavpils Valstspilsētas vidusskolas direktors Ilmārs Zučiks, Daugavpils Draudzīgā aicinājuma vidusskolas direktore Kristīna Ivancova, Ruģeļu pirmsskolas izglītības iestādes vadītāja Elita Ševčenko, pašvaldības iestādes "Vienības nams" vadītājas vietniece Sandra Maskaļova, citas sabiedrībā atpazīstamas personas.
Starp atbalstītājiem ir dažāda gadu gājuma un dažādu tautību pārstāvji – krievi, latvieši, poļi, baltkrievi.
Daugavpils mēru Andreju Elksniņu pašvaldībā ievēlēja no partijas "Saskaņa", no kuras Elksniņš izstājās 2023. gada janvārī. Viņa piemēram sekoja arī citi Daugavpils domes deputāti. Jau rudens sākumā Elksniņš izteicās, ka dibinās jaunu partiju, kas "iziešot ārpus Daugavpils robežām", tā Latvijas Televīzijai norādīja pilsētas mērs.
Domes Sporta un jaunatnes departamenta vadītāja Valērija Linkeviča atzina, ka atbalstīt partijas "Sarauj, Latgale!" dibināšanu nolēmusi, jo tas viņai tas šķiet "interesants projekts". Gados jaunajai meitenei tas došot arī jaunu pieredzi.

Citāts:"Mans redzējums sakrīt ar partijas redzējumu sporta un jaunatnes jomas attīstībā. Sakritība ir arī citās jomās un arī dzīves uztverē kopumā. Darbojoties partijā atbildēšu par sporta jomu, iestāšos par sporta un jaunatnes jomas attīstību pilsētā, sekmējot sporta infrastruktūras attīstību un dodot iespēju augt un pilnveidoties jaunajiem sportistiem," skaidroja Linkeviča.

Citāts:"Nezinu kādas partijas "Saskaņas" vai "Daugavpils pilsētas partijas" turpinājums būs šī jaundibinātā Elksniņa partija. Es domāju, ka viņi savas jaunveidojamās partijas deklarācija godīgi var ierakstīt: mēs turpināsim pilsētas izzagšanu, savu nekompetento darbinieku iekārtošanu augstos amatos, sociālo pakalpojumu sadārdzināšanu, izglītības iestāžu likvidāciju un tas būs godīgi. Ja nē, tad tas atkal tāds bla, bla, bla vien būs."

Vailds O.
Doriana Greja ģīmetne

— Es kļūšu vecs un riebīgs. Bet ģīmetne būs mūžam jauna. Nekad tā nekļūs vecāka kā šinī brīnišķā jūnija dienā... Ak, kaut būtu otrādi! Kaut es paliktu mūžam jauns, bet ģīmetne novecotu! Par to, ak, par to es atdotu visu! Jā! Nav nekā šinī pasaulē, ko es nespētu dot! Savu dvēseli es atdotu par to!

“Tie, kas skaistumā redz ļaunumu, ir samaitāti, turklāt samaitātība nedara tos pievilcīgus.Tas ir liels trūkums.Tie, kas skaistumā spēj saskatīt tā augstāko sūtību, ir kulturāli. Tie var cerēt. Taču izredzētie ir tie, kas skaistumā redz vienīgi skaistumu.”

Noklausītājos vēlreiz "Doriana Greja ģīmetne" un vēlreiz atzīmēju, ka "viltus vērtības" var sabojāt dzīvi, ja pēc kāda laika nākas atzīt, ka "viltus vērtību" sasniegšanai veltītais laiks ir bijusi dzīšanās pēc niekiem, kas laika priekšā nav nozīmīgi. Pat dzīšanas pēc niekiem dinamika reizēm sniedz izklaidi, ilgstoši tas nespēj sniegt gandarījumu. No otras puses, vecums nav sods, un tas nav nekādīgi saistīts to cik "skaidra tava dvēsele". Proti, tavs smukums nekādā formā nav saistīts to cik tu esi vai neesi "liels maita". Tie tā sakot, ir mākslinieciski līdzekļi.

Šodien 09:35
"...vai arī tāpēc, ka esmu krieviete" - Latvijas labdarības organizācijas nevēloties sadarboties ar Čulpanu Hamatovu

Aktrise Čulpana Hamatova ir pazīstama ne tikai ar savām lomām kino un teātrī, bet arī ar aktīvo darbošanos labdarībā. Tā bija pirms tam, kad aktrise emigrēja no Krievijas. Diemžēl Latvijā Hamatovai ar strādāšanu šajā virzienā tik gludi neveicas.

Čulpana Hamatova sniegusi interviju raidījumam Votvot, kuras laikā tās vadītāji Mihails Šacs un Gariks Oganisjans jautāja, vai aktrise turpina nodarboties ar labdarību. “Protams, ne tādā apjomā, kā tas bija Maskavā, bet cenšos ar labdarības koncertiem, vācam naudu gan Latvijā, gan Lietuvā – pēdējo reizi vācām naudu pārtikai deokupētajām teritorijām,” viņa atbildēja. 

Uz Mihaila Šaca jautājumu, vai viņa sadarbojas ar Latvijas labdarības fondiem, Hamatova atbildēja, ka praktiski ne. "Vai arī tāpēc, ka esmu krieviete un neviens negrib, bet viņi man kaut kā paiet garām, tas ir, es esmu gatava un piedāvāju savus pakalpojumus, bet..." Čulpana skumji rezumē. 

Čulpana Hamatova ilgus gadus bija viena no spožākajām Krievijas teātra un kino zvaigznēm, mākslas autoritāte ne vien savā valstī, bet arī starptautiskā līmenī, tostarp Latvijā. Kad 2022. gadā Krievija sāka pilna mēroga karadarbību Ukrainā, viņa no savas valsts emigrēja un pārcēlās uz Latviju. 2022. gada "Spēlmaņu naktī" Hamatova saņēma Latvijas teātra galveno balvu kā Gada aktrise, izpelnoties plašas diskusijas kultūras cienītāju aprindās. 

2023. gada 20. janvārī, 15:25
"Es gribu ātrāk atteikties no aktiermākslas" - Latvijā dzīvojošā Čulpana Hamatova pastāsta par problēmām, kas traucē aktieru darbā
Jauns.lv
"Es gribu ātrāk atteikties no aktiermākslas," tā intervijā Sanfrancisko saka Čulpana Hamatova. Un iemesli tam ir vairāki, raksta "Super.ru".

Pirmkārt, kā izrādās, Čulpanai ir spēcīgas bailes no publiskiem priekšnesumiem, kas ar gadiem un pieredzi nekur nepazūd. Izejot pie skatītājiem, aktrise piedzīvo vienas un tās pašas sajūtas. "Katru reizi, kad iznāku uz skatuves, jūtu, kā sāk trīcēt rokas, un šajā brīdī nožēloju, ka esmu izvēlējusies savu profesiju. Un brīnos: par ko es sevi tā nemīlu, ka esmu kļuvusi par aktrisi?" nesen "YouTube" kanālā "Silīcija ielejas tehnologi" atzinās Hamatova.
"Vakar Sanfrancisko, izejot uz skatuves, es arī izelpoju, izelpoju, nolādēju, nolādēju..." piebilda Čulpana. Uz jautājumu "Vai tiešām bailes no publiskas uzstāšanās ir kā bailes no nāves?" Hamatova atbildēja noliedzoši. "Tās ir tikai bailes, no kurām tu vai nu atbrīvojies, vai saki sev: "nu jā, es baidos, bet tas nekas, un, pat ja es tagad baidos, es taču varu turpināt runāt."

"Es ļoti vēlos ātrāk atteikties no aktiermākslas. Būt aktierim - tas ir vai nu izcils ģēnijs, vai jauns. Aktierisms, un īpaši kino, ir jauniešu privilēģija: kad ir daudz spēka, kad tev tonusā ir muskuļi, ieskaitot artikulācijas aparātu.
Es šobrīd jūtu, kā izgāžos visā, salīdzinot ar sevi piecus gadus atpakaļ. No vienas puses, ar vecumu rodas lielāka pieredze un tu zini, kā tikt galā gan ar vienu, gan otru. No otras - aiziet instrumenti, kurus esi pieradusi lietot.

Es nesaprotu, kā tā - pēkšņi pārstāj izdoties burts "č", kad tu ātri runā. Tās jau ir kaut kādas laikam neizbēgamas vecuma lietas. Tāpēc mācīt, dāvināt, atdot savas zināšanas būtu lieliski. Un es pie tā strādāšu."

Čulpana piebilda, ka vēlas pievērsties arī kaut kam dvēselei, piemēram, vadīt radio raidījumu vai lasīt dzejoļus, kurus mīl pati un kurus būs patīkami klausīties citiem.

Ļoti paradoksāli, ir tas ka šogad ļoti daudz latvieši uzsver, ka cilvēki Latvijā ir briesmīgi, bet ir gatavi viņiem palīdzēt.  Gana absurds apgalvojums. Proti, uz kaut kādu proaktīvu darbību latviešu vidū laikam lieki cerēt, bet ja pārkāpsi savam lepnumam pāri un pasūdzēsies, - tev (varbūt) klusējot palīdzēs! Agrāk tā īsti nebija, varbūt pie vainas tā nespēja sarunāties gan sociāli horizontāli gan sociāli pa vertikāli? Tāds lielpilsētas daudzdzīvokļu mājas sindroms?

Benito Musolīni utopiskais nacionālisms

Itālija bija pusindustriāla zeme, kurā marksisti, aizrāvušies ar revolu­cionārās vardarbības idejām, meklēja iespējas paātrināt revolūcijas atnāk­šanu. Šīs idejas uztvēra itāļu mark­sists Benito Musolīni (1883-1945), kura tēvs bija kalējs, sīkīpašnieks un sociāl­demokrāts, māte - skolotāja, kura iepazīstināja viņu ar politisko filosofiju un Nīči (Benito par "varasgribas filosofiju" zināja visu). Taču politiku Musolīni veidoja uz marksistiska pa­mata. Markss viņam bija "tēvs un sko­lotājs", "lielais strādnieku vardarbības filosofs". Viņš atbalstīja "avangarda mazākuma" veidošanu, kas spēj "ieka­rot kaismīgo masu jūtas, ticību un gudrību". Šis avangards ir jāveido speciāli apmācītiem elites cilvēkiem. Šai elitei ir jārūpējas par šķiras psi­holoģisko un masu mobilizāciju, izman­tojot mītus un simbolus, kam jāceļ pro­letariāta pašapziņa. Nākotnē, Musolīni mācīja, vardarbība būs nepieciešama.
Musolīni pārvērta Forli provinci par sociālisma salu, atbalstot līgumstrādnieku pretenzijas pret zemes īpašnie­kiem. Žurnālu, kuru tas publicēja, lasīja visā Eiropā. 1912. g. divdesmit deviņu gadu vecumā viņš - jauns, slaids, no­pietns, kvēles pilnām acīm - nostājās Itālijas Sociālistiskās partijas priekš­galā, uzskatot, ka sociālismam ir jābūt marksistiskam, izlēmīgam un inter­nacionālam, tādam, kas nav gatavs ielaisties nekādos kompromisos.
Musolīni kā revolucionārās vardar­bības teorētiķis, pirmkārt, radikāli no­raidīja buržuāzisko parlamentārismu un reformismu; otrkārt, viņš uzskatīja, ka partijai ir jābūt stipri centralizētai, stingri hierarhiskai un disciplinētai izvirzīto mērķu sasniegšanā; treškārt, tā jāvada profesionāliem revolucionā­riem; ceturtkārt, viņš neticēja, ka pro­letariāts ir spējīgs pats sevi organizēt; piektkārt, viņš domāja, ka revolucio­nāro apziņu masās var ienest no ār­puses; sestkārt, viņš uzskatīja, ka pē­dējā šķiru konfliktā pēdējais tiesnesis būs organizētā vardarbība.
Musolīni piemita cilvēciskais vā­jums - tieksme patikt un demonstrēt godkāri, viņš bija jūtīgs savās attiecī­bās ar masām un ar to viedokli vienmēr rēķinājās. Līdz ar karu un nacionālis­ma uzliesmojumu Musolīni nojauta šo jauno spēku un izdarīja pagriezienu jaunā virzienā.
Kara sākumā Musolīni aģitēja par Itālijas oficiālu iestāšanos karā un tādēļ tika izslēgts no Sociālistiskās partijas. Karš padarīja Musolīni par nacionālsociālistu seno romiešu ieka­rotāju garā, kuru fasces (nūju saišķi) viņš sāka izmantot kā ietilpīgu un pie­vilcīgu simbolu. Musolīni neieredzēja Ļeņinu par to, ka tas izveda valsti no kara. Turklāt viņš gribēja kapitālismu izmantot un ekspluatēt, nevis graut, tomēr neatsacījās no domas, ka revo­lūcijai tik un tā jābūt radikālai.
1919. g. 23. martā Musolīni ar sa­viem līdzgaitniekiem nodibināja jaunu partiju. Tās programma ietvēra sevī fiksētās kapitāla daļas konfiskāciju, kontroli pār ekonomiku ar korporatīvo ekonomisko padomju palīdzību, baznī­cas zemes īpašumu konfiskāciju, ag­rāro reformu īstenošanu, kā arī monar­hijas un senāta likvidēšanu. Viņa iemīļotā devīze bija: "Dzīve ir rīcība, nevis aprēķins" (Viure, ce n'est pas calculer, c'est agir). Viņam raksturīga bija nepacietība, viņš bieži nikni ieska­tījās pulkstenī un dusmojās uz tiem, kas mēdza kavēties.
Pamazām Musolīni izskats mai­nījās: viņa augums vairs nebija slaids, izkrita mati. Uz viņa plikpaurainās galvas parādījās milzīgs izaugums, bet uz tuklās pazodes - tumša ovāla dzimumzīme. Zobi viņam bija ziloņ­kaula krāsā un reti (šī pazīme Itālijā nozīmēja veiksmi). Viņš bija glīts, spē­cīgs, noskaņots uz seksuāliem varoņ­darbiem, ko nodrošināja 169 mīļākās. Musolīni alka pēc varas un ļoti mīlēja
Makjavelli. Apvienojis savā personā visus šos elementus (arī mītu par Ro­mu un tās impēriju, futūrisma mītu), viņš secināja: "Nav dzīves bez izlietām asinīm."
Musolīni lielījās, ka fašistiskais "leo­pards" varot viegli tikt galā ar sociā­listisko masu "slimajiem lopiem". Fa­šistu "rīcības nodaļas" veidoja karavīri rezervisti, bet tajās bija arī studenti un pat skolnieki. Viņi bija disciplinē­tāki, mērķtiecīgāki par sociālistiem un savas akcijas koordinēja pa telefonu. Par fašistiem kļuva arī tūkstošiem strādnieku.
Fašisma spēks nobaidīja pat pašu Musolīni, kurš izjuta riebumu pret vardarbību lielos apmēros, īpaši pret vardarbību kā pašmērķi. Fašisms iz­platījās un 1921. g. palīdzēja Musolīni iekļūt parlamentā. Romas fašistu kongresā 1921. g. viņam bija jāiet uz kompromisu: lai kļūtu par "Duči" (Va­doni), viņš piekrita vardarbībai, un tā­dēļ 1922. gads kļuva par terora gadu. Varas iestādes pievēra acis uz to, ka vienas atsevišķas partijas armija sāka pārņemt varu no iekšienes: citu pēc citas teroristi iekaroja municipalitātes Itālijas pilsētās. Jaunā Itālijas Komu­nistiskā partija (līdzīgi kā vēlāk ko­munisti Vācijā) saistīja cerības ar jau­no, fašistisko režīmu, kuram vajadzēja izraisīt marksistisko revolūciju.
Itālija bija ekonomiski vāja un slikti pārvaldīta valsts. Tajā pastāvēja liela nabadzība, dzimstība bija viena no visaugstākajām Eiropā, inflācijas tempi - vieni no augstākajiem. "Risordžimento" (itāļu sacelšanās pret aus­triešiem nacionālās apvienošanās lai­kā 1815.-1870. g.) nesa vilšanos, uzvara cilvēkus drīzāk nošķīra nekā apvienoja. Parlamentārais režīms bija korumpēts, monarhiju tauta nemīlēja.
Kopš 1871. gada valsts bija naidā ar baznīcu. Valsts dienesti nefunkcionēja.
Musolīni vārds ar vardarbību tieši neasociējās. Gluži pretēji - viņā saska­tīja cilvēku, kurš varētu to apturēt. Viņš kļuva par lielisku publisku ora­toru ("A chi l'Italia? A noi!" - "Kurš pret Itāliju? Tas pret mums!"). Taču Musolīni nebija vienkāršs demagogs, viņa runas bija balstītas uz filozofiskām pārdomām, kas patika itāļiem. 1922. g. viņš nodibināja kontaktus ar galmu, Vatikānu, armiju, policiju - visi vēlējās zināt, ko viņš grib. Musolīni teica: "Mūsu programma ir vienkārša: mēs gribam pārvaldīt Itāliju." Viņa re­torikā tas nozīmēja: stingri, bezkais­līgi, taisnīgi, godīgi un efektīvi, kā Se­najā Romā.
1922. g. 16. oktobrī Musolīni pazi­ņoja par mēneša beigās nolikto četru divīziju - kopā 40 tūkst, melnkreklaino fašistiskās partijas biedru - gājienu uz Romu. 28. oktobra vakarā viņa slikti apbruņotā, izsalkusi armija apstājās netālu no Romas - lietainā laikā tā iz­skatījās nožēlojami. Valdībai Romā bija 28 tūkst, karavīru liels garnizons ar uzticamu komandieri, un tomēr tā pie­ņēma lēmumu izsludināt ārkārtas stāvokli. Romā klīda baumas un cir­kulēja neadekvāta informācija. Jauna­jam karalim Viktoram Emanuēlam tika sniegta informācija, ka pret 6 tūkst, slikti apmācītu kareivju ir 100 tūkst, uz visu gatavu fašistu. Viņš krita iz­misumā un atteicās izsludināt ārkār­tas stāvokli. Šajā momentā valdībai zuda drosme turēt varas grožus savās rokās. 29. oktobrī Musolīni pieteicās izveidot savu valdību.
Dzīves pēdējās desmitgadēs Muso­līni kļuva par arvien traģiskāku un groteskāku tēlu. Viņu uzskatīja vairāk par nacionālu nekā fašistisku vadoni.
Iespējams, ka viņam amats bija sva­rīgāks par varu.
1924. g. notika visenerģiskākā de­putāta Džakomo Mateoti slepkavība, kas izsauca naida vilni Itālijā. Tas Musolīni nesa daudz slikta. 1925. g. 3. janvārī viņš pasludināja fašistiskā režīma nodibināšanu. Tika aizliegtas opozīcijas avīzes, opozīcijas līderi - ieslodzīti uz kādas salas. Tika publi­cēta vesela virkne "fašistisko likumu". Musolīni izteica formulu: "Labāk viss valstī nekā ārpus valsts, nekā pret valsti."
Sākumā Hitlers, īstenojot savu po­litisko voluntārismu, par paraugu uz­skatīja Musolīni. Viņa kabinetā Minhenē stāvēja Musolīni krūšutēls, arī Gebelss kādā 1935. g. rakstā atzina nacistu parādu itāļu fašismam. Sāku­mā šie komplimenti nebija savstar­pēji. Musolīni, kas uzskatīja sevi par izglītotu un civilizētu cilvēku (viņš pārvaldīja četras svešvalodas), skatī­jās uz Hitleru kā uz vulgāru šarlatānu un bandītu. Itālijā pastāvēja neliela cienījama ebreju kopiena. Musolīni bija parādā daudziem ebrejiem - audzi­nātājai sociālistei Angelikai Balabano - vai, itāļu fašisma pamatlicējam Enriko Rokam, itāļu korporatīvisma teorētiķim Džino Ariasam. Tāpēc Hitlera ra­sisms sākumā Musolīni atbaidīja, Itā­liju vienmēr bija biedējis uzbrukums no ziemeļiem. Tās vēsturiskā ienaidniece bija Austrija. Hitlera "anšlusa" politikai vajadzēja mantot Austrijas mē­ģinājumus atgūt to, ko Itālija bija sa­ņēmusi Versaļā. Kad Hitlers 1935. g. 16. martā noliedza Versaļas līgumu, Musolīni piekrita satikties ar angļiem un frančiem, lai radītu "fronti" pret nacisma agresiju.
Taču bija jau sākusies Musolīni kā valstsvīra degradācija. Tā izpaudās Itālijas 1935. g. 3. oktobrī uzsāktajā agresijā pret Abesīniju. Pēc piecām dienām kopš uzbrukuma sākuma Nā­ciju līga pasludināja Itāliju par agre­soru un 19. oktobri vērsa pret to sank­cijas, bet to vienīgais rezultāts bija Musolīni agresivitātes pieaugums. Musolīni 1936. g. 5. maijā ieņēma Adisabebu un piecas dienas vēlāk anketēja visu valsti. Kopš 1936. g. Vācija uzsāka kontaktus ar Itāliju. 1936. g. 1. novembri Musolīni izteicās par "asi Roma - Berlīne". 1937. g. 27. septembri viņš apmeklēja Berlīni. Musolīni sāka atdarināt Hitleru, atmeta savus iebil­dumus pret rasu politiku un 1938. g. pieņēma savus nacistiskos likumus. 1938. g. 11. decembrī Itālija izstājās no Nāciju līgas. 1939. g. aprīlī Itālija anektēja Albāniju. 22. maijā Musolīni parakstīja "Dzelzs paktu" ar cilvēku, kuru pirms pieciem gadiem bija uz­skatījis par potenciālu civilizācijas ienaidnieku.

Andris Rubenis  "20.gadsimta kultūra Eiropā"


Musolīni līķis

1945. gada 29. aprīlī Musolīni, Petači un citu nāvessodu izpildīto fašistu līķi tika iekrauti furgonā un pārvietoti uz dienvidiem uz Milānu. 3:00 no rīta līķi tika nomesti zemē vecajā Loreto laukumā. Laukums tika pārdēvēts par "Piazza Quindici Martiri" (Piecpadsmit mocekļu laukums) par godu piecpadsmit itāļu partizāniem, kuriem nesen tur tika izpildīts nāvessods.[181]
līķi, kas karājas pie kājām, tostarp Musolīni blakus Petači Piazzale Loreto, Milānā, 1945.
No kreisās puses uz labo Bombači, Musolīni, Petaki, Pavolini un Starace līķi Loreto laukumā, 1945.

Pēc spārdīšanas un apspļaušanas līķus ar galvu uz leju pakārt uz degvielas uzpildes stacijas jumta[182][183] un no apakšas nomētāja ar akmeņiem civiliedzīvotāji. Tas tika darīts gan, lai atturētu visus fašistus no cīņas turpināšanas, gan kā atriebības akts par partizānu pakāršanu tajā pašā vietā, ko veica ass varas iestādes. Gāzētā līdera līķis tika izsmiets un ļaunprātīgi izmantots. Fašistu lojālists Achille Starace tika notverts un notiesāts uz nāvi, pēc tam nogādāts Piazzale Loreto un parādīja Musolīni līķi, kuram viņš sveicināja tieši pirms nošaušanas. Viņa ķermenis bija savērts blakus Musolīni ķermenim.

“Rīgas laika” 33 gadu dzimšanas dienā abi redaktori paziņoja, ka jubilārs ir miris. Un lai turpinām lasīt visu, kas šajos 33 gados sarakstīts. Rīgas Laiks ? Paldies no sirds, Inese Zandere un Uldis Tirons, bez jums abiem es nekad nebūtu kļuvusi par vienu no žurnāla rakstu autorēm.
Lolita Tomsone atrodas Rīgas Reformātu Baznīca Mārstaļu 10.
https://www.facebook.com/RigasLaiks

Jā, noskatījos Megapole - "Megapole" (angļu: Megalopolis) ir 2024. gada ASV episka zinātniskās fantastikas filma, kuras režisors un scenārija autors ir Frānsiss Fords Kopola.- ļoti knaps scenārījs.

Magpie ir 2024. gada neo-noir trillera filma, kuras režisors ir Sems Jeits un kurā galvenajās lomās ir Deizija Ridlija un Šazads Latifs. Tā pirmizrāde notika 2024. gada festivālā South by Southwest 2024. gada 9. martā.
Telpas

Tēvs pavada savu meitu, kura piedalās filmā ar populāru aktrisi, kamēr viņa sieva ir mājās ar jaundzimušo bērnu. Drīz viņš atklāj, ka iemīlas aktrisē.
lomās:
Deizija Ridlija Anetes lomā
Shazad Latif kā Bens
Matilda Luca Alīsijas lomā
Hiba Ahmeds Matildes lomā
Šerela Skīte Emīlijas lomā
Pippa Beneta-Vornere Esteres lomā
Alisters Petrijs Ričarda lomā

Mārtiņš Hiršs: Tramps nevar vienā dienā atrisināt sarežģītus un ieilgušus konfliktus

Saruna ar Rīgas Juridiskās augstskolas lektoru, ASV ārpolitikas pētnieku Mārtiņu Hiršu par jaunievēlētā ASV prezidenta Donalda Trampa iespējamo ārpolitiku, viņa izteikumiem un to nopietnību attiecībā uz mūsu reģionu.