«Baigā gada» šausmas Rīgas Centrālcietumā Ineses Dreimanes grāmatā «Pēc mums vēl ilgi zeme skums»
Šodien, 11:24
Literatūra
Autori: Baiba Kušķe (Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondente)

25. martā pieminam deportāciju upurus, tādēļ raidījumā "Labrīt" apskatītās grāmatas izvēle šoreiz ir nopietna un skarba – vēsturnieces Ineses Dreimanes darbs "Pēc mums vēl ilgi zeme skums". Tās pamatā pētījums par kādu arī ļoti traģisku mūsu vēstures lappusi – Latvijas iedzīvotāju beztiesas nogalināšanu Rīgas Centrālcietumā 1941. gadā no 27. līdz 29. jūnijam. Grāmata tapusi ļoti rūpīgā izpētes darbā 10 gadu garumā.
Tautas mutē iegājies, ka Latvijā pirmo PSRS okupācijas gadu mēdzam dēvēt par "Baigo gadu", tā raksturojot režīma baisās ļaundarības. Un šis gads patiešām tāds arī bija, tas ietver gan 1941. gada 14. jūnija deportācijas, gan brutālo slaktiņu, kad jūnija beigās Rīgas Centrālcietumā bez tiesas tika nogalināti 99 Latvijas iedzīvotāji. Padomju laikā to, protams, nedrīkstēja publiski pieminēt, bet tautas mutē klīda šausminoši nostāsti par Centrālcietumā notikušo, gadu gaitā arvien vairāk apaugot arī izdomājumiem un pārspīlējumiem.
Pēc neatkarības atgūšanas par to ticis daudz runāts, bet tomēr vienīgais zinātniskais pētījums par šiem notikumiem ir šogad klajā nākusī Ineses Dreimanes grāmata, balstīta faktos gan par bojāgājušo personībām, gan arestu iemesliem un cilvēku nogalināšanas apstākļiem.
Grāmatā atspoguļota arī nogalināto ekshumēšana un identificēšana, kas norisinājās dažādos laika periodos, sniegtas arī ziņas par izdzīvojušo likteņiem.
Grāmatas ievadā autore atzīst, ka darbs nebija vienkāršs, jo informācija bija ļoti fragmentāra un izkliedēta. Tā bija burtiskā nozīmē jāmeklē visur un visos iespējamos veidos. Līdzās arhīvu un preses materiāliem tās bija arī sarunas un sarakstes ar bojāgājušo cilvēku tuviniekiem.
Kas tad bija šie arestētie un Centrālcietumā nogalinātie cilvēki? Kad sākās karš starp Padomju Savienību un Vāciju, okupācijas varas mainījās, aresti visā Latvijas teritorijā notika nepārtraukti. Lai kādu iedzīvotāju arestētu, nemaz nevajadzēja daudz, pietika inkriminēt, ka viņš, piemēram, nepakļaujas karastāvokļa likumiem vai ir naidīgi noskaņots pret padomju varu, lai viņu jau ieskaitītu sociāli bīstama pretpadomju elementa kategorijā. Grāmatā varam konkrēti uzzināt, par ko apsūdzēja šos cilvēkus, kas pēc 22. jūnija nonāca Centrālcietumā, un par ko 99 no viņiem pēc dažām dienām tika nogalināti.
Pamats, lai čekas darbinieki to izdarītu, bija divi šajās dienās izdoti dokumenti. Viens no tiem jau daudzkārt apspriestais "Šustina saraksts" ar vairāk nekā 70 personu vārdiem, kas beidzas ar teikumu: "Sociālās bīstamības dēļ visus nošaut", un ko parakstījis LPSR čekas priekšnieks Semjons Šustins.
Otrs – "Vēvera saraksts", par kura eksistenci nevienam nebija nojausmas līdz pat 2014. gadam, bet kas ir tikpat nozīmīgs kā Šustina saraksts un apstiprina vēl 32 cilvēku aresta gadījumus, to parakstījis čekas izmeklēšanas daļas priekšnieks Jānis Vēvers.
Smagākā un traģiskākā ir pētījuma daļa, kurā aprakstīts asiņainais un brutālais nogalināšanas process. Nošaušana notika attālākajā cietuma daļā, nogalinātos apraka divās bedrēs. Bet to plašāk neiztirzāšu, vien piebildīšu, ka veids, kā nošauts absolūtais vairākums cilvēku, liek domāt, ka slepkava pamatā varēja būt viens cilvēks un grāmatā ir minēts arī viņa vārds. Ne mazāk skarba ir nodaļa par ekshumāciju, kas sākās 4. jūlijā, kam dienu vēlāk sekoja atpazīšana, kad tuvinieki nāca atpazīt savus tuvos cilvēkus, pēc tam arī nogalinātie tika apbedīti.
Bet vēsturniece atsevišķu nodaļu veltījusi arī mītiem par Rīgas Centrālcietumu, proti, kāpēc sabiedrībā iesakņojās stāsti par tik šausminošām apcietināto spīdzināšanām un sakropļošanu – par izrautām acīm, novilktu ādu un tā tālāk? Kādēļ bija tik ļoti nepieciešams piedzejot nogalinātajiem vēl papildus ciešanas, ja viņu liktenis – nogalināšana bez tiesas un pat reāla iemesla – pats par sevi ir traģēdija?
Inese Dreimane par to ir neizpratnē, uzskatot, ka tā ir necieņa pret traģiski bojā gājušajiem. Un grāmatā cenšas kliedēt šos mītus.
Latvijas Nacionālajā bibliotēkā notika grāmatas atvēršanas pasākums, kurā autore atklāja izpētes procesa gaitu. Piemēram, pastāstīja savu pieredzi, tiekoties ar nogalināto tuviniekiem. Viena no tām bija Kārļa Cīruļa mazmeita, kura pastāstīja, ka viņas vecāmāte bijusi uz atpazīšanu, bet savu vīru tā arī nav atpazinusi. Kaut arī viņa vārds patiešām ir
"Vēvera sarakstā". Vēsturniece domā, ka tas ir pat ļoti saprotami, ka tā varēja notikt, jo redzētais, kad nogalinātie tika atrakti, bija tik briesmīgs, ka cilvēkam to pieņemt bija nepanesami.
Pēc kāda laika Cīruļa mazmeita atkal sazinājās ar vēsturnieci, jo bija atklājusi kādu zīmīgu detaļu. Proti, vienā no ekshumācijas protokoliem ļoti smalki bija aprakstīts, kas katram cilvēkam bijis mugurā, un par vienu teikts, ka viņam kājās bijušas mājās pašaustas garās apakšbikses.
Tieši tādu pašu pašaustas veļas komplektu mazmeita bija atradusi mājās, noglabātu vēl no tiem laikiem. Vecāmāte to bija rūpīgi iepakojusi, acīmredzot, ar domu, ka tad, kad vīrs nāks mājās, viņam vajadzēs tīras drēbes. Tas ir tikai viens no stāstiem, bet autore satikusies ar daudziem cilvēkiem, un, lai gan ar cilvēku atmiņām pētniekam jābūt ļoti uzmanīgam, jo tās ir nestabilas, līdzās dokumentiem tās var kļūt par vērtīgu papildinājumu kopējai informācijas ainai.
Kā atzīst autore – šis pētījums ir, Knuta Skujenieka vārdiem runājot, tā asinsnasta, ko pagātne uzlika viņas pleciem. Viņa nesa to pēc labākās sirdsapziņas un pa ceļam nenometa, vienīgi brīžiem nācās apstāties un atvilkt elpu. Un tagad tā ir nolikta lasītāju priekšā.
https://www.lsm.lv/raksts/kultura/litera...s.a592855/

https://vatniksoup.com/

Kas ir Vatnik zupa?

Vatnik Soup ir Twitter pavedienu sērija, kurā es iepazīstinu ar prokrieviskajiem aktieriem un propagandistiem no visas pasaules (“Vatniks”), neatkarīgi no tā, vai viņi ir tā dēvētie “neatkarīgie žurnālisti”, politiķi, militārpersonas vai vienkārši parastie grifteri, kas vēlas iegūt vieglu naudu.

Sērijā ir arī ievadi un dziļāks ieskats par to, kā darbojas tiešsaistes propaganda un dezinformācija un tiek izplatīta. Piemēram, es runāšu par troļļu fermām, manipulācijām ar sociālajiem medijiem un Krievijas tiešsaistes informācijas operācijām.

Es jūtu, ka ir svarīgi ieviest šos sliktos dalībniekus kopā ar stratēģijām, kuras viņi izmanto informācijas telpā. Tikai šādā veidā mēs varam īstenot vienu lietu, ko parasti sauc par kara pirmo upuri: patiesību.

Izbaudiet zupas, sekojiet man sociālajos medijos un dariet man zināmu, ko jūs domājat par šo projektu - es vienmēr esmu gatavs labai diskusijai!

https://www.lsm.lv/raksts/zinas/arzemes/...m.a592328/

Gaisa spēku priekšnieks: jaunais F-47 kā F-22 aizstājējs
2025. gada 21. marts | Džons A. Tirpaks

Gaisa spēki ir daudzsološi jauninājumi diapazonā, slepenībā analizētais dizains, izmaksas un lidmašīnu skaits, tās nākamās paaudzes gaisa dominējošajam cīnītājam - jaunam lidaparātam kristības F-47, kas aizstās F-22 gaisa kuģus.

Štāba priekšnieks ģenerālis Deivids W. Allvins, kurš 21. martā pievienojās prezidentam Donaldam Trumpu Baltajā namā, lai atklātu jauno Air Superyicy Fighter, pēc paziņojuma publiskoja paziņojumu, kurā tika piedāvāta daudz jaunu informāciju par NGAD, kas gadiem ilgi ir apslāpēta slepenībā.

"Neskatoties uz to, ko apgalvo mūsu pretinieki, F-47 patiesi ir pasaulē pirmais apkalpes loceklis sestās paaudzes cīnītājs," sacīja Allvins -acīmredzami domājot Ķīnu, kas nesen atklāja vairākus jaunus slepena izskata kaujas lidmašīnu veidus.

F-47 pievienosies B-21 bumbas sprādzienam Gaisa spēku sestā paaudzes flotē, - Allvins sacīja, ka šai jaunajai gaisa kuģu paaudzei būs “nākamās paaudzes slepenība, sensoru saplūšana un tālsatiksmes spējas, lai cīnītos pret vismodernākajiem pretiniekiem strīdīgā vidē”.

Gaisa spēku piegādātie F-47 apmetumi, kas apzināti slēpj daudzas tā īpašības, izraisa atšķirīgas atšķirības no piektās paaudzes lidmašīnām, piemēram, F-22 un F-35. Kamēr attēli parāda tradicionāli slepeno degunu un burbuļu nojumi ar noslīpētu čīnu un saplacinātu vispārējo fizelāžas formu, tie arī atklāj gan kanardus, gan spārnus ar atšķirīgu augšupvērstu leņķi, kas nav raksturīgas iepriekšējiem slepenajiem dizainparaugiem.

F-47 būs arī “ievērojami lielāks diapazons” nekā F-22, apgalvoja Allvins. F-22 diapazons ir vairāk nekā 1850 jūdzes ar divām ārēju spārnu degvielas tvertnēm, pirms tā ir jāpiepilda. Gaisa spēku vadītāji ir pārrunājuši iespēju, ka NGAD tiks uzbūvēts divos variantos - lielāks ar lielāku diapazonu, lai tiktu galā ar lielajiem Klusā okeāna teātra attālumiem - un mazāku lidmašīnu, kas vairāk piemērota īsākiem lidošanas attālumiem starp militārajiem mērķiem Eiropas teātrī.

Visu sakot, gaisa spēki paziņojumā sacīja, ka F-47 “atspoguļo ievērojamu progresu salīdzinājumā ar F-22”, un tam ir modulārs dizains, kas ļaus tai būt “dominējošai platformai nākamajām desmitgadēm”.

Allvins sacīja, ka X-Planes pēdējos piecus gadus ir pārbaudījuši NGAD tehnoloģijas, “lidojot simtiem stundu, pārbaudot visprogresīvākās koncepcijas un pierādot, ka mēs varam ar pārliecību virzīt tehnoloģiju malu”. Lidojošā kampaņa ir “paātrinājusi tehnoloģiju, uzlabot mūsu operatīvās koncepcijas un pierādīts, ka mēs varam šo spēju izvietot ātrāk nekā jebkad agrāk. Tāpēc šis cīnītājs lidos prezidenta Trumpa administrācijas laikā,” viņš sacīja.

Trumpa administrācija ilgs līdz 2029. gada janvārim, mazāk nekā četrus gadus pēc šī brīža. Salīdzinājumam-F-22 tika izvēlēts par uzlabotā taktisko cīnītāju konkursa uzvarētāju 1991. gadā uz pirmo ražošanas modeļa lidojumu sešu gadu laikā.

Gaisa spēku amatpersonas vispirms atsaucās uz Flying NGAD prototipiem 2020. gadā, un bijušais sekretārs Frenks Kendalls vēlāk atklāja, ka X-Plane prototipi lidoja pat agrāk nekā 2010. gadu vidū.

Allvins arī apsolīja, ka F-47 “maksās mazāk un būs vairāk pielāgojamas turpmākiem draudiem-un mūsu krājumā būs vairāk F-47”.

F-22 lidojošās izmaksas, kas ietver tikai vienas lidmašīnas būvēšanas materiālu izmaksas, un tajā nav ietverta pētniecība un attīstība, militārā celtniecība vai jebkura cita neregulāra inženierija-bija aptuveni 140 miljoni USD. Ieskaitot šos citus elementus, F-22 izmaksas palielina līdz aptuveni 350 miljoniem USD; Augstāks, nekā gaidīts, jo gaisa spēki bija izveidojuši programmu, lai iegūtu vairāk nekā 400 lidmašīnu, kas būtu sadalījuši attīstības un neatbilstošos izdevumus.

F-22 programma tika pārtraukta 186 ražošanas lidmašīnās. Gaisa spēku amatpersonas ir privāti apspriedušas NGAD spēku skaitu no 220 līdz 250 lidmašīnām.

Baltajā namā Trump teica: “Mēs nevaram jums pateikt cenu, jo tas atdotu daļu no lidmašīnas tehnoloģijām un daļu no lidmašīnas lieluma; tā ir laba izmēra lidmašīna.”

Allvins sacīja, ka F-47 būs arī “ilgtspējīgāks, atbalstāmāks un ar augstāku pieejamību nekā mūsu piektās paaudzes cīnītājiem”. Tās, visticamāk, ir atsauces uz strūklas zemas novērošanas virsmas apstrādes izturību; Maskēšanās pirmajās dienās šādai ārstēšanai, ieskaitot lenti un drīviju, bija darbietilpīgi jāveic ar rokām uz gaisa kuģu šuvēm, un šis process patērēja daudzas stundas apkopes laika starp lidojumiem.

Turpretī sestā paaudzes B-21 uzņēmums ir raksturojis kā “ikdienas skrejlapu” ar paskaidrojumu, ka tas ir saistīts ar izturīgāku un blakus esošāku slepeno virsmu un gaisa spēku uzturētāju iekļaušanu daudzās dizaina izvēlēs attiecībā uz šo gaisa kuģi. Tie paši principi, iespējams, tika piemēroti F-47 projektēšanā.

F-47 tika veidots arī ar “veidotu, lai pielāgotu” domāšanas veidu, sacīja Allvins, iespējams, atsauce uz digitālo dizainu un atvērto sistēmu arhitektūru, kas ļaus biežām programmatūras, sensoru un citu misijas pārnesumu maiņām. Viņš arī sacīja, ka cīnītājs “izvietošanai prasīs ievērojami mazāk darbaspēka un infrastruktūras”, kas liecina par samazinātu atkarību no zemes aprīkojuma un vairāk apkopei draudzīgām komponentiem.

Boeing šodien tika piešķirts līgums “Fonds inženierzinātņu un ražošanas attīstības posmā, kas ietver visu NGAD platformas aspektu nobriešanu, integrēšanu un pārbaudi”, teikts Gaisa spēku paziņojumā. “Šis posms novērtēšanai radīs nelielu skaitu testa gaisa kuģu. Līgumā ir iekļautas arī konkurences cenas sākotnējās ražošanas cenas cenas,” pieeja, kas līdzīga tai, kas izmantota ar B-21 bumbvedēju.

"Turpmākajos gados tiks noteikti turpmākie lēmumi par pamatiem un papildu programmas elementi, jo Gaisa spēki virza F-47 uz operatīvo izvietošanu," teikts dienesta paziņojumā.

Stīvs Pārkers, pagaidu prezidents un Boeing Aizsardzības, kosmosa un drošības izpilddirektors, sacīja: “Mēs atzīstam, cik svarīgi ir projektēt, būvēt un piegādāt sestās paaudzes iznīcinātāju spēju Amerikas Savienoto Valstu gaisa spēkiem. Gatavojoties šai misijai, mēs veicām visnozīmīgāko ieguldījumu mūsu aizsardzības biznesa vēsturē, un mēs esam gatavi nodrošināt visaugstāko un novatoriskāko NGAD Aircraft vēsturi, lai atbalstītu misiju.

Boeings sacīja, ka F-47 balstīsies uz “Boeing’s Fighter Legacy”, kurā ietilpst P-51 Mustang, F-4 Phantom, F-15 Eagle, F/A-18 Hornet un EA-18 Growler.

Gaisa spēki nekavējoties piedāvāja iemeslus, kāpēc Boeing tika izvēlēts pār Lockheed. Boeing ir apskatījis virkni programmisku kļūdu ar savu KC-46 tankkuģi, T-7 treneri un VC-25B prezidenta transportu, kas kopīgi izmaksāja uzņēmumam gandrīz 10 miljardu dolāru pārsniegtu izmaksu dēļ, ņemot vērā šo līgumu fiksēto cenu struktūru. Darbuzņēmējam ir bijusi arī virkne negadījumu un nopietnu kvalitātes aizbēgšanu no komerciālajiem lidmašīnām.

Tikmēr Lockheed ir saskārusies ar visu gadu ilgu piegādes aizturēšanu F-35 iznīcinātājiem, jo kavējas ar Jet tehnoloģijas atjaunošanas 3 jaunināšanas pārbaudi, kā arī hroniskas problēmas ar šī cīnītāja uzturēšanas izmaksām. Tomēr tas ir virzījis F-22 iespējas saglabāt tās kaujas spēju, jo ir attīstīta NGAD.

Boeings sacīja, ka “tehniskā un programmatiskā informācija [F-47] paliek klasificēta saskaņā ar Amerikas Savienoto Valstu nacionālās drošības un eksporta likumiem”. Paziņojumā Lockheed sacīja, ka tas ir “sarūgtināts par šo iznākumu” un “mēs gaidīsim turpmākas diskusijas ar ASV gaisa spēkiem”.

Allvins piedāvāja pārsteidzošu reaktīvās vispārējās iespējas aprakstu.

"Ar F-47 mēs stiprināsim savu globālo stāvokli, saglabājot ienaidniekus ārpus balansa un līcī," viņš teica. "Un, kad viņi uzmeklē, viņi neredzēs neko citu kā tikai sakāvi, kas gaida tos, kuri uzdrošinās mūs izaicināt."

Vai patiesi cenas pārtikai Latvijā augstākas nekā Lietuvā un Igaunijā?
Andis Beitāns

Cik patiesas ir runas par to, ka tagad Lietuvā cenas pārtikai kļuvušas augstākas un lietuvieši brauc pie mums iepirkties, bet viszemākās cenas tagad esot Igaunijā? Veicām pētījumu – izanalizējām visās trijās valstīs strādājošo veikalu tīklu informāciju, kura bija publiski pieejama un atbilstošam pārtikas sortimentam salīdzināma. Cenu uzraugiem ir par ko padomāt.
Mūžsens stereotips vēsta, ka pie kaimiņiem - leišiem un igauņiem - viss ir labāk. Kam zāle zaļāka, debesis zilākas, benzīns un ēdiens lētāks. Salīdzinājumam izvēlējāmies produktus, no kuriem var pagatavot pankūkas. Centāmies noskaidrot, kurā no Baltijas valstīm pankūkas var pagatavot visizdevīgāk.
Analizējām piecu ikdienā bieži lietotu produktu cenas - olas, sviests, piens, cukurs un kviešu milti. Šie produkti ir ne tikai būtiskas sastāvdaļas klasiskajā pankūku receptē, bet arī plaši patērētas pārtikas preces ikvienā mājsaimniecībā, tādēļ tās atspoguļo arī kopējo ikdienas pārtikas cenu līmeni.
Pētījuma pamatā ir publiski pieejami un salīdzināmi dati par aktuālajām cenām 2025. gada 20. martā divos mazumtirdzniecības tīklos Baltijas valstīs - “Rimi” un “Maxima”. Šī pieeja ļauj izveidot vienotu un līdzsvarotu salīdzinājumu starp valstīm, jo tiek vērtēti vienādi mazumtirdzniecības zīmoli. Konkrētie mazumtirdzniecības zīmoli pētījumam izvēlēti tādēļ, ka tiem pieejami pārtikas interneta veikali visās Baltijas valstīs. Katrā valstī un veikalu tīklā atlasīti produkti pēc principa - zemākā cena par vienību, neņemot vērā atlaides un akcijas.
Veikalu uzrādītās cenas liecina, ka vislētākās olas nopērkamas Igaunijā. Tur par 10 M izmēra olām būs jāsamaksā 1,29 eiro, bet visdārgākās būs pie mums - 1,99 eiro. Lietuvā - 1,59 eiro. Sviestu visizdevīgāk var iegādāties 180 gramu iepakojumā Lietuvā par 1,55 eiro. Tikai nedaudz vairāk tas maksās Igaunijā - 1,59 eiro, bet visdārgākais sviests būs pie mums, par 180 gramiem jāsamaksā vismaz 1,99 eiro. Vislētākais piens pieejams Igaunijā. Tur par 1 litru piena ar 2,5% tauku saturu jāmaksā tikai 0,58 eiro, bet Lietuvā 0,69 eiro. Tikmēr Latvijā zemākā cena par litru piena būs 0,95 eiro. Arī cukuru pirkt izdevīgāk sanāks Igaunijā, tur par 1 kilogramu jāmaksā 0,73 eiro. Tiesa, arī Latvijā cena ir ļoti līdzīga - 0,75 eiro. Visdārgākais cukurs šobrīd ir Lietuvā - 0,89 eiro. Visbeidzot kviešu milti vismazāk maksā jau atkal Igaunijā - tur 2 kg iepakojums nopērkams par 0,95 eiro, bet Latvijā un Lietuvā - 1,28 un 1,14 eiro attiecīgi. Respektīvi, pie mums visdārgāk.
Ja katrā no Baltijas valstīm iepirktos maksimāli taupīgi un katru no pankūku sastāvdaļām pirktu veikalā, kur tā maksā mazāk, kopumā vislētākās pankūkas būtu Igaunijā - tur kopējās izmaksas 5,18 eiro, bet visdārgākās - Latvijā, visi nepieciešamie produkti kopā - 6,56 eiro. Skatīt tabulu:

Veicot nelielu aprēķinu ar mākslīgā intelekta palīdzību, noskaidrojam, ka Latvijā pankūkas izmaksās par 11,95% dārgāk nekā Lietuvā un par krietniem 26,64% dārgāk nekā Igaunijā. Šāda cenu atšķirība var neapšaubāmi radīt patērētājiem vēlmi doties iepirkties uz kaimiņvalsti. Īpaši tiem, kuri dzīvo tuvāk robežai. Līdz ar to daļa nodokļu ieņēmumu mūsu valstij iet secen.
Centrālā statistikas pārvalde informē, ka 2025. gada februārī, salīdzinot ar 2024. gada februāri, vidējais patēriņa cenu līmenis palielinājies par 3,7%. Lielākā ietekme uz vidējā patēriņa cenu līmeņa izmaiņām salīdzināmajā periodā bija pārtikai un bezalkoholiskajiem dzērieniem (+1,5 procentpunkti).
Pārtikas un bezalkoholisko dzērienu grupā cenas gada laikā palielinājās par 5,7%. Būtiskākā ietekme uz vidējā cenu līmeņa pieaugumu grupā bija kafijai (+20,5%). Dārgāki bija arī piena produkti (+14,0%), sviests (+29,2%), šokolāde (+19,5%), piens (+12,2%), siers un biezpiens (+6,1%), mājputnu gaļa (+7,4%). Cenas pieauga konditorejas izstrādājumiem (+4,3%), augu eļļai (+18,5%), maizei (+2,2%), olīveļļai (+18,1%), konservētām vai pārstrādātām zivīm un jūras velšu izstrādājumiem (+10,3%), žāvētai, sālītai vai kūpinātai gaļai (+1,8%), augļu un dārzeņu sulām (+8,3%), svaigiem dārzeņiem (+2,0%). Savukārt cenu kritums bija cukuram (−24,1%), miltiem un citiem graudaugiem (−4,4%), svaigām vai atdzesētām zivīm (−7,4%).
Latvijas inflācija 2024. gada augustā bija 0,9%, kas ir ievērojami zemāka nekā Eiropas Savienības vidējā inflācija tajā pašā mēnesī - 2,4%. Līdz 2025. gada februārim Latvijā inflācija pieauga līdz 3,7%, bet ES vidējais rādītājs - 2,7%. Salīdzinot ar Igauniju un Lietuvu, Latvijā inflācija lielākoties bija zemāka nekā Igaunijā, bet līdzīga vai nedaudz augstāka nekā Lietuvā. Savukārt Lietuvā inflācija saglabājās līdzīgā līmenī ar Latviju, piemēram, februārī Lietuvā tā bija 3,2%, bet Latvijā - 3,7%. No patēriņa cenu viedokļa šāda inflācija nozīmē, ka preču un pakalpojumu cenas Latvijā pieauga, taču šis pieaugums bija mērenāks nekā, piemēram, Igaunijā, kur inflācija bija ievērojami augstāka. Tomēr, neskatoties uz šādu inflācijas rādītāju atšķirību, arvien pārtikas cenas augstākas ir Latvijā.
Tikmēr marta sākumā publiski izskanējusi ziņa, ka gan Latvijas, gan ārzemju pārtikas ražotāji veikalniekiem iesnieguši vairākus desmitus lūgumu palielināt produktu cenas. Veikalu tīkls “Maxima” šī gada laikā esot saņēmis 77 šādus ražotāju pieteikumus, “Lats” - 37, savukārt “Rimi” informē, ka cenas prasīts palielināt 290 produktiem, nenorādot precīzu ražotāju skaitu. Šādi aicinājumi esot pamatoti ar izejvielu cenu pieaugumu, minimālās algas palielināšanu, kā arī degvielas un iepakojumu nodokļa kāpumu.
Tā kā cilvēki visbiežāk izvēlas uz veikalu doties ar auto, salīdzinām degvielas cenas, lai saprastu, kurā valstī brauciens būs izdevīgāks. Informācija no tīmeklī publiski pieejamās informācijas par aktuālajām degvielas cenām DUS tīklā “Circle K”, kurš darbojas visās Baltijas valstīs:

*Piebilde: jāņem vērā, ka degvielas cenas var nedaudz atšķirties atkarībā no konkrētās uzpildes stacijas un tās atrašanās vietas, taču kopējā tendence Baltijas valstīs šobrīd ir šāda. (20.03.2025.)
Šobrīd lētākā degviela starp visām Baltijas valstīm ir tieši Latvijā, lai gan ievērojamas atšķirības starp valstīm nav. Izcelt varētu vienīgi dīzeļdegvielas cenu Lietuvā, kas ir manāmi augstāka nekā citur. Pārējās pozīcijās gan atšķirība nav būtiska, jo par pāris centiem cenas var mainīties ik dienu pat vienā un tajā pašā degvielas uzpildes stacijā.
https://nra.lv/neatkariga/ekonomika/4862...aunija.htm

“Mosties kā Bezvalstnieks”: autoritāras apspiešanas atņem 42 000 Kuveitas pilsonību
Analīze
Tuvie Austrumi

Gandrīz 42 000 Kuveitiešiem ir atņemta pilsonība tikai pēdējo sešu mēnešu laikā un izaicinot starptautiskās tiesību normas. Sākot ar aizvien autoritārākajiem Kuveitas jaunā monarha, emīra Mishal al-Ahmad al-Jaber al-Sabah pakļautībā, politika apgalvo, ka ir vērsta pret ārzemniekiem, kuri nelikumīgi ieguvuši Kuveitas pilsonību, bet (dabā) naturalizēti pilsoņi un politiskie pretinieki tiek ķerti kampaņās. 

Kopš jaunā Kuveita monarha, Kuveita uzņēmusi izteikti autoritārāku virzienu, monarhs 84 gadus vecais Emirs Mishal al-Ahmad al-Jaber al-Sabah stājās amatā 2023. gada decembrī.

Apgalvojot, ka viņš neļaus demokrātiju “izmantot valsti iznīcināšanai”, Emīrs pagājušā gada 10. maijā apturēja parlamentu un paziņoja par konstitūcijas pārskatīšanu ar mērķi izbeigt politisko krīzi, kas, viņaprāt, gadu desmitiem ir paralizējis Kuveitu.

Tika arestēti vairāki cilvēki, kuri kritizēja šo iniciatīvu, un parlamenta locekļi tika izvirzīti apsūdzēti represiju vilnī, kuru nosaka Amnesty International.

Kopš septembra ir atņemta gandrīz 42 000 Kuveitas pilsoņu, kas ir radikāla politikas maiņa Persijas līča valstij. Pilsonības atsaukšana iepriekš tika izmantota Kuveitā, tāpat kā citās Persijas līča monarhijās, tikai sporādiski un pēc tiesas lēmumiem, dažreiz pret politiskajiem pretiniekiem vai tiem, kas apsūdzēti terorismā, piemēram, aizturētie, kas notika ASV bāzē Gvantanamo, Kubā.

Decembra pieņemšana decembrī par likumdošanas grozījumu, kas atļauj pilsonības atsavināšanu par “morālu pastāvību vai negodīgumu, vai darbībām, kuru mērķis ir apdraudēt valsts drošību, ieskaitot emīra vai reliģisko figūru kritiku”, ir paplašinājusi pilsonības atsaukšanas jomu.

Iekšlietu ministra vadītā Augstākā komiteja izskata lietas, lai noskaidrotu, kam ir juridiska prasība Kuveitas pilsonībai. Un katru nedēļu to cilvēku vārdi, kas atņemti no tautības, tiek publiskoti - ar satrauktu Kuveitu, kas pārņem sarakstus, meklējot savus vārdus vai radinieku vārdus, ziņoja Financial Times.
Kuveitas sievas

Ne mazāk kā 464 pilsoņi tika atņemti no savas tautības vienā dienā 6. martā, ieskaitot 12 cilvēkus, kas apsūdzēti par “nelikumīgi” divkāršo tautību, un 451 sacīja, ka viņi ir vainīgi “viltojumos un krāpšanā”, ziņoja Tuvo Austrumu ziņu vietne Al-Monitor.

Kuveita nepieļauj divkāršu tautību, tāpēc tiem, kas iegūst Kuveitas pilsonību, ir jāatsakās no sākotnējās tautības.

Un šie naturalizētie Kuveitis ir īpaši mērķtiecīgi, it īpaši sievietes, kuras naturalizējās pēc tam, kad apprecējās ar Kuveitu. Atbrīvoti no Kuveitas pilsonības, viņi nonāk bezvalstīs un bez pamattiesībām - piemēram, viņiem vairs nav piekļuves valsts veselības aprūpei, kā arī nevar atjaunot bērnu uzņemšanu valsts skolās.

Neuzvaitis nevar piekļūt dāsnajiem sociālās labklājības pabalstiem, ko piedāvā šī turīgā petro-monarhija, kā arī viņiem nevar piederēt zeme vai turēt vairākuma akciju uzņēmumā. Daži, kas ir zaudējuši tautību, ir ziņojuši, ka viņu autovadītāju apliecības ir atzītas par nederīgām vai arī atzinušas piekļuvi viņu bankas kontiem.

“Kuveitā ir nepieredzēts šo pasākumu ātrums un skarto cilvēku skaita mērogs. Valdība rīkojas nejauši,” saka Klēra Beaugrand, Parīzes Dauphine University-PSL Nacionālā zinātnisko pētījumu centra (CNRS) pētniece.

Saskaroties ar sabiedrības trauksmi par denaturalizācijas kampaņu, valdība decembrī mēģināja pielāgot savu nostāju attiecībā uz laulātajiem naturalizēties pēc laulībām, solot atjaunot savas pensijas un sociālos ieguvumus.
“Bezvalstnieks uz nakti”

Saskaņā ar ziņu Financial Times ietekmē visus sabiedrības līmeņus jaunie noteikumi par tautību. Britu ikdienā aprakstīts Kuveitas uzņēmēja Faisāla stāsts, kurš ir bijis izmisumā kopš viņa pases konfiscēšanas lidostā, kad viņš gatavojās ceļot. Viņš saka, ka neviens iemesls netika dots. Bet viņa tēvs, naturalizēts Kuveiti, tika atņemts arī no viņa tautības. "Viņi mani padarīja bezvalstnieku uz nakti," sacīja Faisāls. "Šodien viss, par ko es varu domāt, ir aiziešana un apmešanās Dubaijā."

Vēl viens potenciāls šo atsaukšanas upuris ir politiskā opozīcija. "Baumo ir Kuveitā, ka administratīvo procesu draudi pret" krāpniecisku "naturalizāciju ir vērsti uz cilvēku iebiedēšanu no cilts izcelsmes, kas veidoja parlamenta opozīcijas audzēšanas vietu, kuru varas iestādes uzskata par" neuzticamu "," saka Beaugrand.

Atsaukšana ir atgādinājums, ka ir vēl viena bezvalstnieku Kuveitas kategorija, Bidoon, no kuriem daudzi ir nomadu cilšu pēcnācēji. Bidons, burtiski “bez tautības”, nekad nav spējis pierādīt, ka viņi ir Kuwati pilsoņi un vairākas paaudzes ir palikušas likumīgi.

Viņu pieteikumus pilsonībai apstrādā īpaša iestāde, kas viņus neuzskata par ne pilsoņiem, ne likumīgiem ārvalstu iedzīvotājiem. Šī nemierīgā statusa dēļ viņiem tiek liegtas sociālās, politiskās un ekonomiskās tiesības, kas piešķirtas pārējiem iedzīvotājiem. Kuveitā ir aptuveni 100 000 Bidoon.
Ksenofobiska retorika

Lai attaisnotu savu kampaņu pret ārvalstu pilsoņiem, valdība reizēm izmanto ksenofobisku retoriku, kas atspoguļo, ko izmanto galēji labēji ASV un Eiropā - it īpaši brīdinot, ka ārvalstu noziedznieki izmanto dāsnos labklājības pabalstus, kas paredzēti Kuveitisam, un ir jāsoda.

Citas tautības Kuveitu ir “nolaupījusi”, martā Kuveitas Alrai TV sacīja iekšlietu ministrs Šeihs Fahads Al-Yousef. "Es neminēšu šīs tautības. Ir tautības, kas ir svešas Kuveitas sabiedrībai - tās sociālajai dzīvei, valoda, raksturs un sociālās attiecības." Karaliskās ģimenes loceklis Yousefs minēja draudus graut Kuveitas sabiedrības “autentisko raksturu” un radīt “cilmes apjukumu”.

Valdība pat ir atvērusi “karsto līniju”, lai mudinātu Kuveitu ziņot par diviem pilsoņiem un nosodīt tos, kas viņiem ir aizdomas par nepatiesiem dokumentiem, lai iegūtu tautību.
Kuveitas atpalikušā ekonomika

Valdība arī izvirza ekonomisku argumentu, lai attaisnotu savu kampaņu, kas dažreiz tiek atkārtota plašsaziņas līdzekļos.

"Valdība un prese šos pasākumus raksturo kā veidu, kā samazināt valsts izdevumus, samazinot pilsoņu skaitu, kas gūst labumu no dāsnajām priekšrocībām, ko piedāvā Kuveitas labklājības valsts," saka Beaugrand.

Saskaroties ar ekonomisko stagnāciju, Kuveitas varas iestādes uztraucas, ka viņi atpaliek no saviem līcī kaimiņiem, kuri veiksmīgi dažādo savu ekonomiku no atkarības no naftas.

“Kad viņš nāca pie varas, emīrs solīja uzsākt ekonomiskās reformas, lai veicinātu izaugsmi,” atzīmē Beaugrand. Bet kopš brīža, kad viņš likvidēja parlamentu, neskatoties uz daudzsološajām reformām, “mēs galvenokārt esam redzējuši denaturalizāciju”.
https://www.france24.com/en/middle-east/...ationality

Migrantu pieplūduma dēļ rosinās daļēji slēgt Pāternieku robežpunktu; iespējams, arī Terehovas un Grebņevas robežpunktus
REplay.lv Rīta Panorāma
Šodien, 8:29
Papildināts šodien, 12:38
Latvijā
Autori: LSM.lv Ziņu redakcija, Agnija Lazdiņa (Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondente)
https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/...s.a591790/

Migrantu pieplūduma dēļ Valsts robežsardze vērsusies valdībā ar rosinājumu uz laiku daļēji slēgt vienīgo robežkontroles punktu uz robežas ar Baltkrieviju – Pāternieku robežkontroles punktu Krāslavas novadā, pirmdien Latvijas Televīzijas raidījumā "Rīta panorāma" sacīja Valsts robežsardzes priekšnieks, ģenerālis Guntis Pujāts. Vēlāk Latvijas Radio viņš norādīja, ka, iespējams, rosinās daļēji slēgt arī abus robežkontroles punktus ar Krieviju – Terehovu un Grebņevu.
Robežsardzes priekšnieks pieļāva, ka Pāternieku robežkontroles punktu varētu slēgt pavisam, tomēr pašlaik varētu notikt daļēja punkta slēgšana. Robežsardze vērsusies valdībā, kas jau otrdien, 18. martā, varētu izskatīt iespēju
uz laiku aizliegt Pāternieku robežkontroles punktu šķērsot ar kājām vai velosipēdu, ļaujot pārvietoties tikai ar automašīnām.

Pujāts pieļāva, ka daļēji slēgt robežpunktu varētu uz aptuveni pusgadu.

Valsts robežsardzē informēja, ka Pāternieku robežkontroles punkts svētdien, 16. martā, bija slēgts uz vairākām stundām, lai novērstu iespējamu nelikumīgu robežas šķērošanu.
Robežsardzes priekšnieks "Rīta panorāmā" pastāstīja, ka robežsargi redzēja tuvojamies bariņu cilvēku, kuri izskatījās pēc ārzemniekiem, kas robežu vēlas šķērsot nelikumīgi. Un četri imigranti jau bija ieradušies pie robežas. Intervijās ar viņiem secināja, ka pieplūdums varētu būt lielāks. Robežsardze tādējādi slēdz punktu, lai novērstu iespējamu notikumu eskalāciju. Robežkontroles punktā bija arī nestabila tehnisko sistēmu darbība.
Punktu atvēra svētdienas vakarā, uzraugot situāciju. Iespējamie pārkāpēji bija devušies prom.
Pujāts uzsvēra, ka šī ir pirmā reize, kad nekavējoties tiek slēgts kāds robežkontroles punkts.
Arī agrāk ir bijušas indikācijas un robežsardze ir bijusi gatava slēgt robežkontroles punktu, tomēr tas nav bijis vajadzīgs. Robežsardzei ir arī preventīvi norobežojumi, kurus var nekavējoties izvirzīt, lai novērstu nelikumīgu robežas šķērsošanu caur punktu.
Pujāts norādīja, ka arī nākotnē nevar izslēgt lielāku cilvēku skaitu pie Latvijas robežām.
"Jau ceturto gadu notiek šīs nelegālās migrācijas instrumentalizācija. Viņi tiek virzīti no Polijas uz Latviju vai uz Lietuvu, attiecīgi no Latvijas uz Lietuvu vai uz Poliju.
Pretējā pusē organizē nelikumīgas robežas šķērsošanas, līdz ar to ir skaidrs, ka šie pārkāpēji eventuāli var parādīties citā robežšķērsošanas vietā un citā valstī, vai arī uz zaļās robežas," intervijā Latvijas Radio stāstīja Pujāts.
Robežsardze šobrīd sadarbojas ar kaimiņvalstīm – Lietuvu, Somiju, Poliju, lai apzinātu situāciju un lemtu par, iespējams, kopīgiem tālākajiem risinājumiem.
Reaģējot uz agresīvo rīcību kopumā, Latvijā jau ir slēgtas citas robežkontroles vietas. Patlaban Pāternieku robežkontroles punkts ir vienīgā robežšķērsošanas vieta uz Latvijas – Baltkrievijas robežas. Otrs punkts – Silene, jau no 2023. gada ir slēgts. Arī uz Latvijas – Krievijas robežas no trīs punktiem darbojas divi – Terehovas un Grebņevas. Vientuļu robežpunkts arī jau kopš 2023. gada ir slēgts.

https://replay.lsm.lv/lv/skaties/ierakst...krustceles
https://www.lsm.lv/raksts/kultura/kultur...u.a591643/

Daugavgrīvas cietokšņa nākotne – valsts īpašumā, bet ar teju nulles budžetu
REplay.lv Kultūršoks
14. marts, 21:15
Kultūrtelpa
Autori: Zane Brikmane (LTV kultūras žurnāliste), Dace Kaukule (LTV raidījumu redaktore), «Kultūršoks» (Latvijas Televīzijas raidījums)
Pēc gadiem ilgas domāšanas Kultūras ministrija valdību aicinās Daugavgrīvas cietoksni paturēt valsts īpašumā. Ministrija cer, ka valdības lēmums kļūs par būtisku pavērsienu, kas 400 gadus senajai militārajai būvei iezīmēs visaptverošu nākotni ar kultūras, izglītības un pētniecības funkcijām. Tiesa, summa, ko ministrija patlaban gatava ieguldīt 21 hektāru lielā īpašuma atjaunošanā, ir 20 tūkstoši eiro gadā. Vienlaikus niecīgais budžets nav pārvilcis krustu sapnim par Jūras muzeju, ko lolo Daugavgrīvas cietokšņa pieskatītāji – biedrība "Bolderājas grupa".
Daugavgrīvas cietoksni uzturēs, izpētīs un attīstīs, saglabājot valsts īpašumā

ĪSUMĀ:
Daugavgrīvas cietoksnim nav atrasts pielietojums kopš 2013. gada, kad to atstāja nomnieki – SIA "Aumeisteru muiža".
Ekonomikas ministrija, kuras īpašumā atrodas Daugavgrīvas cietoksnis, teritorijas attīstības koncepciju sagaida no Kultūras ministrijas.
Kultūras ministrija par labāko variantu uzskata cietoksni atstāt valsts īpašumā; alternatīva bija to atsavināt un nodot "Valsts nekustamajiem īpašumiem".
Kultūras ministrijas plāns ir vispārīgi iezīmēts, tajā nav skaidri noteikta plāna par Jūras muzeja izveidi.
Plāns nodot cietoksni Aizsardzības ministrijai militārām vajadzībām šobrīd netiek apsvērts.
Aktīvi pēta Daugavgrīvas cietokšņa vēsturi

Biedrība "Bolderājas grupa" jau desmit gadus rūpējas par 17. gadsimtā celto Daugavgrīvas cietoksni, ilgstoši gaidot politiķu izšķiršanos par senās militārās būves nākotni. Cietoksnis aizņem vairāk nekā 20 hektāru platību netālu no Daugavas ietekas jūrā. Biedrība gan sargā īpašumu no melnajiem arheologiem, gan pēta cietokšņa vēsturi.
Biedrības "Bolderājas grupa" vadītāja Sandra Jakušonoka stāsta, ka krājumā jau savākti desmit no jūras izskaloti lielizmēra priekšmeti, apmēram tūkstotis fotogrāfiju, kartes un citi priekšmeti: "Turpinām to, ko mēs esam iesākuši, – apzināt, saglabāt, interpretēt ar vai bez cietokšņa, jo mēs dzīvojam cietokšņa tuvumā. Un līdz ar to tas vienkārši nepazūd, un tādā ziņā, ka neviens jau nevar liegt tev turpināt par to runāt un mēģināt mainīt lietas pat visbezcerīgākajās situācijās. Mēs darīsim uz priekšu to, ko esam darījuši, cik ilgi tas izdosies."

Visbezcerīgākā situācija vēl nav iestājusies. Taču arī mīņāšanās uz vietas svaru kausiem neliek svērties par labu vienīgajam zvaigznes formas nocietinājumam Latvijā, kuru izdevies saglabāt tā sākotnējā formā.
Kopš 2013. gada, kad Daugavgrīvas cietoksni pameta tā nomnieks SIA "Aumeisteru muiža", lēmuma par cietokšņa turpmāko dzīvi nav. Ekonomikas ministrija, kuras pārziņā atrodas militārā būve, to nodeva publisko aktīvu pārvaldītājam "Possessor", kas par algotiem sargiem pieņēma biedrību "Bolderājas grupa", kamēr Kultūras ministrijas atbildība palika cietokšņa attīstības koncepcija.
Jūrniecības vēstures pētnieks Haralds Apogs uzskata, ka Daugavgrīvas cietokšņa stāsts pilnībā raksturo vārdu "birokrātija".
"Tas laikam mums ir raksturīgi, vismaz tās aprindas, kas nosaka līdzekļu piešķiršanu un izlietojumu, tām tā ir tāda ierasta ikdiena, jo ar to viņi nodarbojas. Notiek šis futbols, kur pārsvarā nauda, kas būtu izpētei, tā tādā veidā arī tiek iztērēta. Tad tas projekts vai tas koncepts kaut kur noguļas un atkal turpina stāvēt līdz brīdim, kad kādam atkal tas šķiet interesants. Es pat nezinu, kā to vērtēt, tā ir tāda mūsdienu specifika, bez kuras, acīmredzot, nevar iztikt, jo ir tik daudz iesaistīto cilvēku, kuriem ir jādod savs viedoklis," procesu raksturo Apogs.

Ministrijai ar lēmuma sagatavošana neiet ātri

Viens no aktīvākajiem spēlētājiem Daugavgrīvas cietokšņa lietā līdz šim ir bijusi Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde. Arheoloģijas un vēstures daļas vadītāja Sandra Zirne stāsta, ka pirms diviem gadiem pārvaldes eksperti sagatavoja savu redzējumu, ko iesākt ar cietoksni: "Atstāt valsts īpašumā, protams, jo līdzšinējie privatizācijas pasākumi nebija veiksmīgi. Pagaidām uzturēt ar minimāliem līdzekļiem pēc iespējas autentiskākos apjomos, konservēt bīstamās daļas, kur ir saglabājušies vēsturiskie mūri, bet to visu var darīt pakāpeniski, un to var izmantot kā kultūrtelpu dažādiem pasākumiem. Tā lielā ideja, protams, ir Jūras muzeja izveidošana."
Ir pagājis vairāk nekā gads, un Kultūras ministrija saturā ļoti līdzīgu ziņojumu šī mēneša laikā sola iesniegt valdībai, kura galvenā doma ir saglabāt cietoksni valsts īpašumā.
"Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde savu redzējumu sagatavoja, tiešām balstoties no kultūras mantojuma saglabāšanas viedokļa. Atsevišķi šis redzējums bija vispārīgs, kurā bija nepieciešami precizējumi, atsevišķas lietas mēs esam tiešām iekļāvuši tieši tā, kā Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde formulējusi. Bija nepieciešams sagatavot šo dokumentu valdībā iesniedzamu dokumentu formā, kas ir tāds ļoti ierēdniecisks apzīmējums," ministrijas ieguldījumu ieskicē valsts sekretāres vietniece kultūrpolitikas jautājumos Baiba Mūrniece.
Viņa uzskata, ka nesasteigtā lēmuma virzība ir novedusi pie labākā risinājuma: "Mēs redzam šo kā ļoti vērtīgu, starptautiski atzītu objektu, kurā notiek vienlaikus kultūras mantojuma un vērtību saglabāšanas aktivitātes un laikmetīgās kultūras izpausmes."
Ir oriģinālas idejas finansējuma piesaistei, lai atjaunotu cietoksni
Tiesa, naudas summa, ko Kultūras ministrija varētu likt pretim, lai īstenotu kaut vai plāna pirmo sadaļu – uzturēt, sakārtot, saglabāt drošu vidi –, ir minimāla – 20 tūkstoši eiro gadā. Lai īstenotu lielākus restaurācijas darbus, Kultūras ministrijas risinājums – dalība Kultūrkapitāla fonda konkursos.

Biedrības "Bolderājas grupa" vadītāja Sandra Jakušonoka ar to jau rēķinājās: "Tajās sarunās, kas ir bijušas ministrijā, ir ļoti skaidra izpratne par to, ka finansējums sākotnēji nebūs tik nozīmīgs, lai šo objektu atjaunotu uzreiz un pilnībā, bet mēs varam darīt pakāpeniski, mēs varam darīt tieši tāpat kā cietokšņa būvētāji to ir darījuši. Lāpīt tās vietas, kur visvairāk ir vajadzīgs, kaut kādas jumtu uzlikšanas vai logu, durvju ielikšanas, un rīkoties atbilstoši līdzekļiem, bet maksimāli taupīgi un izmantojot esošās iespējas, būvmateriālu atkārtotu lietošanu un vienkārši darot."
Jūrniecības vēstures pētnieks Haralds Apogs ir pārliecināts, ka valsts nepaliktu zaudētājos, ja tomēr ieguldītu lielākas summas Daugavgrīvas cietokšņa restaurācijā: "Šis konkrētais objekts, ja viņā ieguldītu, viņš spētu pelnīt. Tas nav muzeja ieejas biļešu jautājums. Tas ir reģiona jautājums, un arī ārpus Latvijas ir pietiekami daudz cilvēku, kas šeit vēlas nokļūt, kas vēlas uzzināt par to, kas un kā. Es jau ministrijā teicu, ka vajag runāt ar zviedru valdību, jo tomēr gandrīz simt gadus viņš ir bijis zviedru valdījumā."

Rīgas pašvaldības Pilsētas attīstības departamenta Kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanas biroja vadītājs Jānis Bērziņš iesaka meklēt oriģinālus ceļus finansējuma piesaistē un sākt pelnīt, unikālo cietoksni restaurējot ar sabiedrības līdzdalību: "Līdzīgi piemēri ir bijuši arī Francijā, kur dažādas muižas ir kolektīvi atrestaurētas un cilvēki maksā par pieredzi, maksā par prasmēm un iemaņām šīs vietas atrestaurēšanai. Protams, sertificētu speciālistu vadībā, mantojuma pārvaldes uzraudzībā, sekojot līdzi tam, lai šis process tiešām notiek atbilstoši vietas kultūrvēsturiskajai nozīmībai.
Un šīs prasmes, ko mēs varētu iegūt, šo cietoksni pakāpeniski restaurējot, būtu pielietojamas citās vietās pilsētā, citos objektos."
Jūras muzeja izveide iespējama 30 gadu laikā
Teju nulles budžeta apstākļos biedrības virzītā ideja par Jūras muzeju šķiet utopiska. Tomēr biedrības "Bolderājas grupa" vadītāja Sandra Jakušonoka neatkarīgi no Kultūras ministrijas lēmuma ir gatava dibināt muzeju: "Nu jā. Mēs apzināmies to, ka Daugavgrīvas cietoksnis tādam muzejam, kas ir saistīts ar jūras lietām, ir labākā vieta."
Atsevišķi muzeja ideju Kultūras ministrija nevirzīs valdībai. Tā ir apslēpta zem ieteikumiem – Daugavgrīvas cietoksni izmantot kultūras funkcijai un kultūras mantojuma eksponēšanas funkcijai. NKMP Arheoloģijas un vēstures daļas vadītāja Sandra Zirne cer, ka 30 gadu nogrieznī Jūras muzejs varētu kļūt par realitāti. "Mēs esam vienīgā valsts pie Baltijas jūras, kurai nav sava Jūras muzeja. Bet mēs jau arī saprotam gan ekonomisko situāciju, visu pārējo, tam nebūtu jānotiek uzreiz. Es domāju, ka pakāpeniski var uzkrāt šo materiālu, ko jūra izskalo, turpat ir pludmale, un katru gadu mums ziņo par izskalotām kuģu detaļām, kuģu vrakiem, daļa no tiem glabājas Daugavgrīvas cietoksnī."
Jūrniecības vēstures pētnieks Haralds Apogs norāda, ka šis nav bijis pat izpētes lauks: "Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs ir apzinājis būtībā to sauszemes daļu, viņi neko nav darījuši un apzinājuši, viņiem nekad nav bijis arī intereses par kuģiem ar kuģu īpašniekiem, par to, kas no tā visa ir palicis pāri. Tā ka šeit noteikti varētu būt tas, un ir arī pietiekami daudz tādu eksponātu, kas būtu pelnījuši atrasties šeit, kas mums ir pat no padomju laikiem saglabājušies, kas ir dažādi vides objekti, gan tehniski, gan dekoratīvi, un arī tas, kas guļ jūras dzelmē, arī tas varētu nākt ārā uz šejieni."

Biedrības "Bolderājas grupa" vadītāja Sandra Jakušonoka tomēr vēlētos, ka muzejs tiktu definēts kā cietokšņa nākotne: "Ja mēs nedefinējam muzeju kā šī cietokšņa tādu normālu nākotnes sastāvdaļu, tad nevis mēs, biedrība, bet valsts nevar plānot, kurā vietā kas atradīsies, kā ir jārīkojas un kas ar ēkām ir jādara. Galu galā cietoksnis līdz galam arī nav pētīts, jo padomju laikā daudzviet ir uzliktas biezas betona plāksnes, un, iespējams, ka nākotnes atradumi mainīs vispār visus plānus."
Ekonomikas ministrija, kuras īpašumā atrodas Daugavgrīvas cietoksnis, no plašākiem komentāriem atteicās, jo vienīgais ierēdnis, kurš par šo jautājumu ir kompetents runāt, esot atvaļinājumā. Ļoti lakoniska par Daugavgrīvas cietokšņa nākotni savā rakstiskajā atbildē "Kultūršokam" bija arī īpašuma pārvaldītāju "Possessor" valdes asistente Elizabete Ābola: "Privāta muzeja izveide iespējama, ja tā veidotājam ir nepieciešamās zināšanas un finanšu resursi šī projekta īstenošanai."
Vispirms cietokšņa teritorija būtu rūpīgi jāpārbauda sapieriem
Padomju laikos cietoksnī bija izvietotas PSRS Baltijas kara flotes vienības. Līdz tūkstošgades mijai apkārtni kontrolēja Nacionālie bruņotie spēki. Ņemot vērā ģeopolitiskos apstākļus, pagaidām tomēr nav plānu teritoriju atkal atvēlēt valsts aizsardzības spēkiem. "Šis objekts ir valsts aizsargājams kultūras piemineklis un valsts aizsargājamu kultūras pieminekļu saglabāšanā maksimāli būtu jāizvairās no militāras funkcijas izvietošanas šādā objektā," uzsver Kultūras ministrijas valsts sekretāres vietniece kultūrpolitikas jautājumos Baiba Mūrniece.

Jūrniecības vēstures pētnieks Haralds Apogs uzskata, ka mūsdienu kara apstākļos cietokšņa priekšrocības nebūs izmantojamas: "Ja visu laiku bija svarīgi, kurš tālāk varēs aizšaut ar lielgabalu, tad tagad ir svarīgi, kurš tālāk ar dronu varēs atlidot, un, ja šeit, piemēram, ir teritorija, kur notiek kaut kāda militāra ražošana, te var atlidot no visām pusēm, un tas nebūtu jēdzīgi, tā ka ir jāmeklē jauns veids.
Arī cietoksnim jāmeklē jauns veids, kā pastāvēt."
Bez jaunu veidu meklēšanas armijas atgriešanās kaut uz mirkli, iespējams, ka būtu drošības jautājums numur viens. Apmeklētāju skaits nedēļas nogalēs tikai pieaug, un Daugavgrīvas cietoksnī notiek arī plaša mēroga pasākumi, kā festivāls "Komēta".

Tomēr NKMP Arheoloģijas un vēstures daļas vadītājai Sandrai Zirnei ir šaubas par objekta drošību: "Tur jau nekad sapieri arī nav gājuši. Man liekas, ka tā ir teritorija, ko vajadzētu pārbaudīt. Paskatīties, kas ir īsti. Tur ir fragmentāri veikta arheoloģiskā izpēte, tas nav arheoloģiskais piemineklis, bet, protams, ka ar arheoloģiskām metodēm to, kas saglabājies zem zemes, vislabāk arī varēs noteikt. Tur ir fragmentāri kaut kādi posmi pētīti."
Eksperte gan atzīst, ka bīstamība rastos tikai, teritorijā sākot pamatīgus rakšanas darbus: "Var jau būt, ka jāskatās, padomju okupācijas laikos varbūt kaut kas darīts, skatīts, jo tur arī to teritoriju izmantoja, bet nu ir tāda informācija."
Daugavgrīvas cietoksnis – filmu industrijas un tūristu magnēts?
Otrs veids, kā armija varētu atgriezties Daugavgrīvas cietoksnī, varētu notikt aktieru izskatā.
"Daugavgrīvas cietoksnim ir būtisks potenciāls, ļoti liels potenciāls tieši filmu kā producēšanas vietas attīstībai un, ņemot vērā, ka mēs arī Rīgas pašvaldību esam iesaistījuši šajā diskusijā par Daugavgrīvas cietokšņa attīstību, es domāju, ka diskusijas un idejas par šo var tikt attīstītas," stāsta Kultūras ministrijas valsts sekretāres vietniece kultūrpolitikas jautājumos Baiba Mūrniece.

Rīgas pašvaldības Pilsētas attīstības departamenta Kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanas biroja vadītājs Jānis Bērziņš redz Daugavgrīvai un Bolderājai kopumā ļoti lielu attīstības potenciālu: "Tās ir teritorijas tuvu pie jūras ar ļoti lielo ūdensmalu sasniedzamību un īpatsvaru. Rekreācijas iespējas ir tiešām ļoti tuvas, un, ja mēs skatāmies arī uz Bolderājas vēsturisko apbūvi, viņa ir arī viena no pilsētas apbūves aizsardzības teritorijām, kam ir ļoti savdabīga vecā zvejniekciema identitāte saglabājusies vairākās ielās, un
komplektā ar Daugavgrīvas cietoksni, kas sniedz vēl šo militāro mantojumu, šeit klājas ļoti daudz dažādi telpiskās identitātes slāņi."
Pilsētas plānos, pēc Jāņa Bērziņa stāstītā, iezīmējas arī dzelzceļa līnija līdz Bolderājai, kas ne tikai vietējiem iedzīvotājiem, bet arī tūristiem uzlabotu Daugavgrīvas cietokšņa sasniedzamību: "Un, ņemot vērā esošā cietokšņa tehnisko stāvokli, ir jāveic tūlītējas darbības, bet cietoksnim jebkurā gadījumā ir jābūt pieejamam publiskai lietošanai un viņam ir jāspēlē loma vietējās kopienas stiprināšanā, arī identitātes radīšanā."
Ja arī valdība pieņems Kultūras ministrijas piedāvāto ceļu Daugavgrīvas cietokšņa attīstībai, neesoša finansējuma apstākļos grūti prognozēt, uz cik gadiem nu jau parakstīti papīri turpinās krāties.

Jūrniecības vēstures pētnieks Haralds Apogs apzinās, ka bez cilvēkiem, kas deg par Daugavgrīvas cietokšņa ideju, nekas nenotiks: "Katram jābūvē sava māja, vienam jāpērk bikses, vienam mašīnai jākrāj, mēs tādi esam, neesam unikāli ne ar ko. Bet, ja Lancmaņa kungs, viens no retajiem redzēja, ka mūžs ir jāieliek, lai atdzimtu tas objekts [Rundāles pils], tad vienkārši šim nav palaimējies. Izņemot Sandru Jakušonoku, pārējie iet viņam garām."
Par Daugavgrīvas cietoksni
Daugavgrīvas cietoksnis ir unikāla 17. gadsimta fortifikācijas būve, valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Eiropā tik pilnīgi saglabājušos šī perioda cietokšņu ir maz, jo jau kopš 18. gadsimta sākuma līdz pat 19. gadsimta zemes vaļņu un bastionu veida nocietinājumi ap vairākām pilsētām tika likvidēti. Daugavgrīvas cietoksnis ir vienīgā šāda veida, tik sena un augstā autentiskuma pakāpē saglabājusies fortifikācijas būve Latvijā, vienlaikus nozīmīga Eiropas valstu aizsardzības būvju sistēmā. Tā ir īpaša ar laikmetam moderniem risinājumiem aizsardzības spēju stiprināšanā.
Cietoksnim ir nozīmīga vieta Latvijas vēsturē. Ar to ir saistītas izšķirošas militāras darbības: Pirmā pasaules kara laikā tajā izveidota pirmā latviešu karaspēka vienība – 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulks, Latvijas Brīvības cīņu laikā to iekaroja 9. Rēzeknes kājnieku pulks, tajā kalpojis un dzīvojis arī Bībeles tulkotājs latviešu valodā Ernsts Gliks.

Nu tātad, noskatījos Latvijas (latviešu? latviešu līdzdalības?) oskaroto garadarbu "Straume", un man par redzēto radās viedoklis, vismaz viens Es negribu to īsti saukt par recenziju, ne es kinokritķis, ne kas.

Pirms sākt iztirzāt sīkāk, ir obligāti jāatzīmē, ka es uz šo filmu gāju ar zināšanu par to, ka viņa ir dabūjusi Oskaru (un kaut kādu Kannu godalgu arī - un te nav runa par traukiem!), un līdz ar to es skatījos ar intrigu "interesanti, par ko gan", un noteikti gan šis, gan arī tas, ka tā tomēr ir Latvijas/latviešu radīta filma noteikti ietekmēja manu vērtējumu un, lai arī savā ziņā centos skatīties "kā no malas", ne tuvu nav teikts, ka man tas izdevās.

Sāksim ar tīri tehnisko pusi. Es saprotu, ka mēreni pikselizētā bilde bija autora(u) apzināta iecere (vai, kā variants, to noteica filmas budžeta ierobežojumi), un varbūt pat bija viens no faktoriem, kas palīdzēja filmai iegūt Oskaru, padarot to par savdabīgāku iepretim citām, tai skaitā tiešajiem konkurentiem cīņā par attiecīgo godalgu... varbūt. Katrā ziņā man kā skatītājam tas ne visai, man tomēr būtu gribējies drusku glītāku grafiku. Bet, kas noteikti ir liels pluss, tas ir autora(u) spēja izstāstīt stāstu ar bildēm un attēliem vien, bez personāžu runāšanas, domāšanas utml. paskaidrojumiem. Tiesa, filmas gaitā rodas vesela kaudze neatbildētu vai pat neatbildamu jautājumu par šo un to - bet tam ir pastarpināta nozīme, sižetu tas diez ko neietekmē.

Vai es ieguvu atbildi uz jautājumu, par ko filma īsti dabūja Oskaru? Nu, droši vien tikai minējumu līmenī. Droši vien par vispārcilvēcisko un humānistisko mesidžu - no sērijas, mēs visi (cilvēce?) esam vienā laivā un tikai kopīgiem spēkiem, palīdzot viens otram, varam izdzīvot un pārvarēt likteņa un laikmeta izaicinājumus. Un varbūt arī par to, ka šī nebija tipiskā multiplikācijas filma, kas mēģina apdullināt skatītāju ar tingeltangeļiem, superīgu grafiku un specefektiem. Bet atkal, tas ir tikai mans diletanta vērtējums, neesmu es ne kino pazinējs, ne eksperts, ne arī ļoti spēcīgs humanitārās jomās kā tādās.

Kopumā, ja man ir jāpasaka, vai man filma patika vai nē - tad drīzāk jā, nekā nē, tomēr jāatzīmē, ka skatoties uz to atsvešināti, uz brīdi piemirstot par Oskaru un to, ka tā ir Latvijas/latviešu filma, man tomēr jāatzīst, ka ir drusku pagarlaicīgi.

Vēl gribētu pieminēt, ka Kiviča piesaukto filmas galveno mesidžu "neesi resns!" es arī filmā tomēr īsti nesaskatīju...

Tālāk būs spoileri, tā kā ja kāds vēl nav filmu redzējis un negrib sabojāt savas ekspektācijas pirms noskatīšanās, mierīgi var tālāk nelasīt

Pirmais spēcīgais iespaids - nu, filmas kaķa klāt neesošais saimnieks nu gan ir bijis neveselīgi apsēsts ar kaķiem. Nu labi, es saprotu, pilns pagalms ar kaķu skulptūrām dabiskā izmērā, tas vēl tā, bet tā milzīgā, ciklopiskā izmēra skulptūra kalna galā? Nu ok, lai būtu, pieņemsim šo kā filmas nosacītību, kā vienu no, tālāk to vēl būs daudz.

Te ir jāatzīmē, ka filma nedod nekādas norādes par setingu, respektīvi, par iemesliem, kāpēc ir pazuduši cilvēki, kāpēc notiek šie megaplūdi, kas atnāk un pēc tam aizplūst ļoti strauji, utt. Vienīgais netiešais hints (un es pat neesmu drošs, ka autori paši to līdz galam ir apzinājušies?) ir ziemeļblāzma vasarā salīdzinoši siltos platuma grādos, kas liek domāt par kaut kādu neparasti spēcīgu Saules izvirdumu, kurš, iespējams, ir izraisījis filmā redzamo kataklizmu. Bet varbūt viss ir daudz vienkāršāk un kataklizma bija vajadzīga tikai kā sižeta svira, lai iedabūtu dzīvniekus laivā.

Tagad mazliet par pašiem dzīvniekiem. Filma neatbild uz jautājumu par ģeogrāfiju (kur notiek darbība), un darbojošos dzīvnieku sugas uzdod vairāk jautājumus nekā dod atbildes uz tiem. Un tātad, mums ir kaķis un suņi, kas varbūt faktiski no dajebkurienes uz Zemes, bet tālāk mums ir kapibara (Dienvidamerika), lemurs (Madagaskara) un sekretārputns (Āfrika, Subsahāras reģions). Un es nemaz nerunāšanu par vali-filozofu no Pandoras (no Otrā Avatara ūdenspasaules)! Īsāk sakot, vai nu daļa dzīvnieku ir pamukuši no kāda zooloģiskā dārza (kas ir diskutabli, ņemot vērā to, ka attēlotā lemuru un sekretārputnu populācija ir samērā liela priekš pamukšanas no zooloģiskā dārza), vai nu tomēr tie drīzāk ir tikai simboli, kuri nes citu, ne tik tiešu vēstījumu. Un ja tā, tad pirmais, kas nāk prātā, ir tas, ka tie simbolizē attiecīgos kontinentus, un tātad, visdrīzāk attēlo cilvēkus no visas pasaules. Jo filma jau nav tikai par dzīvnieciņiem...

...kuri, cita starpā, lai arī nav antropomorfizēti it kā ne pavisam, tomēr veic vienu otru dzīvniekiem neraksturīgu un pāri viņu spēkiem esošu darbību (kā piemēram, apzināti stūrē laivu).

Es arī ne līdz galam sapratu, kāpēc sekretārputns tik ļoti iestājās par kaķi, lai tamdēļ tiktu izdzīts no savas populācijas. Es filmā neredzēju motivāciju, kas liktu sekretārputnam šādi rīkoties.

Tad vēl epizode ar suņu glābšanu. Viņa viennozīmīgi ir laba un spēcīga, jo liek skatītājam (es vismaz ceru, ka liek - vismaz man lika) pārdomāt šo epizodi. Respektīvi, šis suņu bars filmā nav gluži ļaundari (atcerēsimies, filma ir par dzīvniekiem, kas tomēr viņu uzvedību rāda visnotaļ reālistiski, tikai ar dažām konkrētām atrunām, līdz ar to mēs nekādi nevaram runāt par minēto suņu baru šādā kontekstā), viņi drīzāk ir haotiski, pastulbi un neaudzināti (kas atkal, nav pretrunā ar to, kā tas dzīvē mēdz vai vismaz varētu būt). Jebkurā gadījumā, galvenie varoņi pieņem lēmumu šos suņus izglābt no diezgan drošas bojāejas, bet tā rezultātā suņi, nonākuši uz laivas, rada tajā haosu un sabojā laivā esošo inventāru. Vai tas nozīmē, ka suņus nevajadzēja glābt? Droši vien uz šo jautājumu katram ir jāatbild pašam. Un kā Tu rīkotos galveno varoņu vietā, pat zinot to, ka suņi diezgan droši izdemolēs laivu un radīs materiālos zaudējumus?

Vēl jāatzīmē, ka mani samulsināja sekrētarputna debessbraukšanas aina (kā to nosaukt savādāk?). Viņa bija samērā pretrunā ar filmas visādi citādi nosacīti reālistisko setingu. Ko autors ar  to gribēja pateikt? Ka sekretārputns nomira? Nu, to droši vien varēja parādīt arī tiešāk, kā nekā filmā kaķis ķer un ēd zivis un uzcienā arī suni, ar to nekādu problēmu nav.

Ja par pārējiem jautājumiem, kurus uzdod filma (un varbūt varēja arī neuzdot, nez vai viņa no tā kaut ko būtu zaudējusi), tad to ir vesela kaudze un es nevaru noturēties, viņus neuzskaitot. Ja ne visus, tad varbūt vismaz redzamākos. Un tātad:

• No kurienes laiva augstu koka vainagā pašā sākumā? Šie nav pirmie plūdi relatīvi īsā laika posmā?
  
• Kas ir tie par daudzajiem akmens stabiem, ja ne visu laiku, tad bieži redzamiem kā ainavas sastāvdaļai? Turklāt daļa no tiem izskatās dabīgas, kamēr citi - tehnogēnas izcelsmes.
  
• Kāpēc valis ir valis-filozofs no Avatara (nu ok, es nevaru galvot, ka viņš ir 1:1 no turienes, katrā ziņā tieši tādas asociācijas man viņš radīja, tā vietā, lai būtu normāls valis no tiem, kas tiešām dzīvo uz Zemes)?
  
• Labi, lai būtu pēkšņi plūdi ar strauju ūdens līmeņa celšanos, pieņemsim. Bet kāpēc atplūdi ir tik strauji, kur šis ūdens tik strauji paliek un no kurienes izveidojas tādi nemērā bezdibeņi?
  
• Kāpēc lemuri uzvedas kā žagatas? Nu labi, viens būtu bijis tāds, visādi gadās. Bet filmā visa suga uzvedas tā! Es neesmu dzirdējis, ka attiecīgajiem lemuriem šāda uzvedība būtu raksturīga (tiesa, pieļauju, ka te tiešām ir runa par manu nezināšanu, esmu pārāk slinks, lai pārbaudītu).
  

Bijusī Kataras svarcēlāja Rebeka Ibrahima plāno pārstāvēt Latviju Eiropas čempionātā aprīlī
Sporta nodaļa
Jauns.lv / LETA
Bijusī Kataras svarcēlāja Rebeka Ibrahima (savulaik - Koha) plāno pārstāvēt Latviju Eiropas čempionātā aprīlī, savā tīmekļa vietnes "TikTok" kontā ziņo svarcelšanas apskatnieks Jānis Eisaks.
Eisaks video, kurā Ibrahima ir redzama Latvijas trenera Eduarda Andruškeviča treniņā, vēsta, ka Ibrahima "ir atgriezusies Latvijas izlases rindās", gatavojoties dalībai Eiropas čempionātā aprīlī.
Viņš ziņo, ka 26 gadus vecā svarcēlāja pamazam atgūst sportisko formu un startēs svara kategorijā līdz 59 kilogramiem.
Iepriekš ziņots, ka 2020.gada vasarā Ibrahima nolēma pārtraukt savu sportistes karjeru. Viņa pārcēlās pie vīra Moāza Mohameda Ibrahima uz Kataru, bet 2022.gada oktobrī, četrus mēnešus pēc bērna piedzimšanas, paziņoja par svarcēlājas karjeras atsākšanu, pārstāvot Kataras izlasi, trenējās savu iepriekšējā trenera Andruškeviča vadībā un 2023.gada sākumā aizvadīja pirmās sacensības.
Savu pirmo medaļu starptautiskās sacensībās Koha izcīnīja 2012.gadā, kad ieguva bronzu Eiropas čempionātā jauniešiem. Karjeras laikā viņa ir kronēta par Eiropas čempioni jauniešu, junioru un pieaugušo konkurencē.
2016.gadā Riodežaneiro olimpiskajās spēlēs sportiste palika uzreiz aiz goda pjedestāla, bet gadu vēlāk kļuva par Eiropas un pasaules junioru čempioni.
Pasaules čempionātā pieaugušo konkurencē Koha ir izcīnījusi divas bronzas godalgas.
https://jauns.lv/raksts/sports/644646-bi...ata-aprili

Eksperti «Rimi» pārdošanu saista gan ar ģeopolitisko situāciju, gan latviešu pirktspējas krišanos

Vakar, 12:58
Papildināts vakar, 14:51
Ekonomika
Autori: Sandra Dieziņa (Latvijas Radio korespondente)
Zviedrijas investoru lēmumu pārdot "Rimi" veikalu tīklu nozares eksperti saista gan ar ģeopolitisko situāciju, gan Latvijas iedzīvotāju pirktspējas krišanos.
Biznesa augstskolas "Turība" asociētā profesore Iveta Liniņa "Rimi" pārdošanu sauc par interesantu un pieļauj, ka, iespējams, tieši ģeopolitiskā situācija nosaka to, ka zviedri pieņēmuši šādu lēmumu. Viņa atgādināja, ka nesen Zviedrijas mežrūpniecības grupa "Södra" lēma pārdot sev piederošos mežus Latvijā.
"Man Zviedrijas rīcība ir ļoti nesaprotama. Ja paskatāmies, tikko bija darījums par Zviedrijas Latvijā nopirktajiem mežiem un to pārdošanu. Un tagad ir veikalu tīkls. Es domāju, ka tas ir saistīts ar ģeopolitisko situāciju un viņi grib attīstīt biznesu pie sevis, nevis tuvināt to austrumu robežai. Vismaz tā izskatās," sacīja Liniņa.
Biznesa augstskolas "Turība" asociētā profesore Iveta Liniņa
Tam, ka iemesls varētu būt ģeopolitiskā situācija, piekrīt vēl vairāki citi nozares pārzinātāji. Tomēr tiek izcelta arī Latvijas iedzīvotāju pirktspējas krišanās.
"Lursoft" valdes loceklis Ainārs Brūvelis norādīja, ka Baltijas reģionam "Rimi" pārdošana ir liels darījums. Ja raugāmies no īpašuma struktūras viedokļa, "Rimi Latvija" pieder "ICA grupai" caur Zviedrijā reģistrēto "Rimi Baltic AB", kam Latvijā pieder trīs uzņēmumi, un pēc tiešajām investīcijām tas bija 11. lielākais investors no Zviedrijas.
Brūvelis pieļāva, ka, iespējams, šāds zviedru lēmums saistīts ar Latvijas iedzīvotāju pirktspēju, jo inflācija bijusi augsta un pirktspēja samazinājusies. Līdz ar to cilvēki vairāk izvēlas zemo cenu produktus.
"Dāņi, atšķirībā no "Rimi", ir vairāk orientēti uz zemajām cenām. Līdz ar to faktori [kāpēc notika šis darījums], ir krietni vairāk nekā viens. Ģeopolitika varētu būt pirmais, otrs varētu būt pirktspēja, līdz ar to atbilstošs sortiments un cenas, virzoties zemāku cenu virzienā. Trešais varētu būt orientācija, jo "Rimi", ja skatās pēc viņu izplatības, Baltijā bija spēcīgs, bet tas arī bija vienīgais ārējais tirgus, kurpretim dāņi jau iepriekš bijuši poļos un citur, respektīvi, ģeogrāfija ir plašāka," stāstīja eksperts.
Līdzīgu viedokli pauda arī Latvijas Tirgotāju asociācijas prezidents Henriks Danusēvičs. Viņš pieļauj, ka "Rimi" īpašnieki, iespējams, bija plānojuši straujāku ekonomikas izaugsmi Baltijā, bet tas nenotika, līdz ar to tika pieņemts lēmums pārdot uzņēmumu. Arī "Lidl" ienākšana ietekmēja situāciju, šim tīklam atņemot daļu no "Rimi" tirgus daļas.
Izpētot datus par zviedru investīcijām Latvijā, redzams, ka tās pēdējo gadu laikā ir pieaugušas divas reizes un pērn rudenī sasniedza 7,8 miljardus eiro. "Rimi" darījums, kad tas noslēgsies, situāciju mainīs. "Rimi Baltic" pārdošanas cena tiek lēsta uz 1,3 miljardiem eiro.
Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) direktora vietniece Laura Štrovalde rakstiskā atbildē pirms "Rimi" pārdošanas komentēja – pašlaik nav indikāciju, ka Zviedrijas investori mainītu savu nostāju par investīcijām Latvijā.
LIAA direktora vietniece Laura Štrovalde
"30,5% no visām uzkrātajām investīcijām Latvijā, kuras kopsummā pārsniedz 25,8 miljardus eiro, ir tieši no Zviedrijas. Arī 2024. gadā ar LIAA līdzdalību uzsākti vai jau realizēti trīs investīciju projekti par 14,6 miljoniem eiro. Arī kopējās sarunas ar Zviedrijas kapitāla uzņēmumiem Latvijā ir uz sadarbību un attīstību vērstas. Šobrīd mūsu investīciju portfelī ir vairāki desmiti investīciju projekti sadarbībā ar Zviedrijas uzņēmumiem," stāstīja Štrovalde.
https://www.lsm.lv/raksts/zinas/ekonomik...s.a590496/