 |
Patriks Viktors Martindeils Vaits (Patrick Victor Martindale White) 1912. gada 28. maijā, miris 1990. gada 30. septembrī) bija Austrālijas rakstnieks, kas tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem angliski rakstošajiem 20. gadsimta novelistiem. No 1935. gada līdz savai nāvei viņš publicēja divpadsmit noveles, divus īsus stāstu krājumus, astoņas lugas. 1973. gadā viņam piešķīra Nobela prēmiju literatūrā.
Lūcija Bērziņa
NOBELA PRĒMIJAS LAUREĀTS PATRIKS VAITS
Nobela prēmiju literatūrā 1973. gadā piešķīra Austrālijas rakstniekam Patrikam Vaitam (Patrick White). Līdz ar to Vaits kļuva par pirmo austrāliešu rakstnieku, kam šī prēmija ir piešķirta. Jau kopš 1969. gada Vaits bija Nobela prēmijas kandidāts, kuŗu tas cerēja iegūt par savu episki reliģisko darbu Voss. Pēdējos gados Vaitam parādījušies vēl daži lieli, mītiem apvīti romāni, kuŗus daži kritiķi salīdzina ar Dostojevska darbiem, citi atkal tam pārmet pārmērīgu dzīves un ļaužu ļaunuma un labuma problēmu atrisinājuma meklēšanu (it sevišķi viņa divi pēdējos romānos Vīvisektors un Negaisa centrs, viņa jaunākais romāns, kas parādījās tikai 1973. gadā), atstājot novārtā cilvēku attieksmju izgaismojumu un nepietiekami motivējot ļaužu rīcību.
Patriks Vaits patlaban ir viens no interesantākiem un nozīmīgākiem anglosakšu rakstniekiem. Nav daudz tādu, kas viņam varētu nostāties blakus. Bet − un tāds jau ir daudzu rakstnieku liktenis − dzimtajā zemē, Austrālijā, viņa darbus pazīst tikai šauras literātu un akadēmiķu aprindas. Tauta par viņa darbiem neinteresējas un tos nelasa. Ar saviem romāniem Vaits ir guvis ievērību Anglijā un Amerikā, bet ne Austrālijā.
Dzimis 1912. gada 28. maijā Austrālijā, bagātu vecāku dēls, Vaits izglītību ieguvis Anglijā, Čeltenhēmas kolledžā un Kembridžas universitātē. Pēc universitātes beigšanas viņš kādu laiku dzīvoja Anglijā, kur nodarbojās ar rakstniecību. Viņa pirmie darbi sarakstīti un iespiesti Anglijā. Atgriezies Austrālijā pēc Otra pasaules kara, Vaits nopirka lauku saimniecību Sidnejas tuvumā un, blakus rakstniecībai, sāka nodarboties ar dārzkopību. Viņa romāns Cilvēcības koks, kas amerikāņu izdevumā iznāca 1955. gadā, sagādāja tam pasaules slavu. Kopš tā laika Vaits, pārcēlies uz Sidnejas centru, ir nodarbojies tikai ar rakstniecību. Pagājušā gadā Vaits izpelnīja Sidnejas laikrakstu ievērību nevis ar kādu jaunu darbu iznākšanu, bet ar to, ka piedalījās demonstrācijās pret milzīga sporta centra celšanu savas mājas tuvumā. Viņš ir piedraudējis, ka atstāšot Austrāliju un vairs neatgriezīšoties, ja uzcelšot šādu sporta stadionu. „Es gribu savas mājas tuvumā redzēt skaistumu,” ir viņa motivējums, protestējot pret sporta stadionu.
Vaits ir rakstījis arī lugas un īsus stāstus, bet viņa nozīmīgākais pienesums austrāliešu literatūrai ir viņa romāni.
Valta romānos darbība risinās Austrālijā, bet Austrālija skatīta ar eiropieša acīm. Dzīvodams Anglijā, Vaits apguva franču un vācu valodu, iepazinās ar šo zemju kultūru, viņu literatūru un apceļoja Eiropas zemes. Viņa darbos manām ļoti spēcīgu franču rakstnieku, sevišķi Flobēra, ietekmi.
Stila un izteiksmes līdzekļu meklējumos tas turpina modernās angļu literatūras, sevišķi Džeimsa Džoisa (James Joyce) tradicijas. Viņa darbos izpaužas arī stipra D.H. Lorensa (D.H. Lawrence) un J. Kerija (J. Cary) ietekme.
Vaitam ir astoņi romāni, pirmais no tiem ir 1939. g. iznākušais Laimīgā ieleja (The Happy Valley), tam seko Dzīvie un mirušie (The Living and the Dead), 1941. g., un Krustmātes stāsts (The Aunt’s Story), 1948. g.
1955. g. parādījās viņa romāns Cilvēcības koks (The Tree of Man), kas viņa vārdu padarīja slavenu, sevišķi Amerikā. Panākumi bija sensacionāli, romāns kļuva par „bestselleru”. Šādi panākumi, par kuŗiem sapņo katrs rakstnieks, ir piešķirti tikai nedaudziem izredzētiem. Austrālijā viņa romānu uzņēma vēsi, pēc kritiķu domām tas Austrālijas dzīvi bija tēlojis pārāk nepievilcīgi.
Kaut arī kritiķi izteica šādu spriedumu, Vaits „Austrālijas vīzijai” šai romānā piegāja ar sapratēja un izlīdzinātāja skatu. Austrālijas dzīvi tas tēlo mazliet ironiski, to izsmej, bet viņa pieejā ir arī kaut kas maigs un sirsnīgs.
Cilvēcības koks ir skaists darbs, poētisks, samērā viegli lasāms. Vaits šeit parādās kā reliģisks rakstnieks, un tāds viņš ir arī vēlākos darbos. „Es nepiederu ne pie vienas baznīcas, bet es esmu ticīgs cilvēks,” tas saka par sevi.
Romānam ļoti nekomplicēta forma − tēlota kāda austrāliešu trūcīga farmera un viņa sievas dzīves gaitas, no jaunības cauri dzīves vidējam posmam līdz vecumam, fiziskam sabrukumam un nāvei. Pieeja tematam ir apzināti konvencionāla, meklēti arhaiska. Eimijas un Stenlija Pārkeru dzīves plūst rāmi, ritmiski, brīžiem uzšūpodamās augšā, brīžiem nolaizdamās lejā. Farmera dzīves ritms cieši saistīts ar pārmaiņām dabā, ar gada laikiem, ar dabas parādībām. Grāmata iedalīta četrās daļās, katra no tām atbilst simfonijas iedalījumam.
Romāns it kā risinās divi plāksnēs − vienā rakstnieks izseko precētā pāra dzīves gaitai, viņu savstarpējām attieksmēm, atsvešinoties vienam no otra; otrā tas tēlo pārmaiņas viņu apkārtnē, pilsētas izplešanos un kā urbanizācija ietekmē viņu dzīvi. Civilizācijas radītās pārmaiņas pārņem Pārkeru saimniecību, pamazām tā kļūst par Sidnejas priekšpilsētas daļu.
Šai romānā Vaits rada šķietami vienkāršus lauku cilvēku tēlus. Šī vienkāršība maldina, Eimija Pārkere ir viens no komplicētākiem sieviešu tēliem Vaita raksturu galerijā − Eimiju tas ir radījis, apbrīnojami iejuzdamies tēlojamā raksturā. Viena no galvenam problēmām, ar ko Vaits nodarbojas šai romānā, ir vientulības problēma. Šķiet, ka farmeru pāris dzīvo kopā labi un saticīgi, bet viņi ir vientuļnieki, katrs dzīvo savu atsevišķu dzīvi. „Katrs cilvēks ir ietīts pats savā mistērijā, ko tas nevar atrisināt,” rakstnieks liek Eimijai domāt. Vientuļi šie cilvēki ir arī tādēļ, ka visa apkārtne, daba viņus par tādiem padarījusi. Daba ir brīžiem blēdīga (plūdi un ugunsgrēks), tad atkal laipna un vēlīga, bet nekad tā pilnībā neatklājas tiem, kas viņā dzīvo. Ļaudis, kas šai zemē dzīvo, dabai nevar tuvoties; cilvēki ir izolētas būtes, kuŗus daba nepieņem.
Kā visiem Vaita romāniem, arī šim ir reliģisks apakštonis. Šai gadījumā tā ir doma par mūžību − cilvēki mirst, bet dzīvība paliek. Dzīvība, kas izpaužas dažādos veidos, ne tikai cilvēkā, bet arī kokā. Romāna beigās Stena mazdēls staigā pa neapkopto, primitīvo dārzu pēc vectēva nāves un sapņo par to, ka tas vienu dienu būs slavens dzejnieks un rakstīs poēmu par dzīvi. „Tā kā beigās nebija beigu,” ar šiem vārdiem Vaits nobeidz savu romānu.
Jau šai darbā Vaits daudz nodarbojas ar simboliem un veido savu īpatnējo rakstīšanas manieri, ko tas vēlākos romānos izkopj vēl vairāk. Viņš dara pāri angļu valodas gramatikas likumiem, raksta teikumus bez izteicējiem, bieži tos iesāk ar divdabjiem (ļoti neparasta teikumu konstrukcija angļu valodā), lietā agrāk nedzirdētus epitetus, rotaļājas ar vārdiem un skaņām (kā to dara D. Džoiss) un padara savu grāmatu grūti lasāmu vidēji izglītotiem lasītājiem. Tāpēc nav brīnums, ka austrālieši viņu neatzīst. Vaita stils tos kaitina.
1957. gadā Vaitam iznāca romāns Voss par vācu cilmes pētnieku Leichardtu, vēsturisku personu, kas 19. gs. otrā pusē vadīja ekspedīciju uz Ziemeļu Kvīnslendu un tur aizgāja bojā. Apstākļi, kādos tas mira, palika nenoskaidroti. Romāna Voss stāsts un uzbūve šķietami vienkārši. Botāniķis Voss ierodas Sidnejā un uzņemas vadīt ekspedīciju, ko financē kāds no Sidnejas 19. gs. bagātniekiem, vārdā Bonners. Ar Loru Treviljenu, Bonnera audžu meitu, Vosam nodibinās draudzības un mīlestības saites, kas gan ļoti neskaidri parādītas. Voss dodas uz Kvīnslendas ziemeļiem, ceļā piedzīvo dažādas grūtības, ekspedīcijas dalībnieki pamazām viens pēc otra aiziet bojā, un Voss paliek viens. Beigās iedzimtie to nogalina. Lora savu mūžu nodzīvo Sidnejā par kādas meiteņu ģimnāzijas vadītāju. Romāns ir tomēr viens no komplicētākiem Vaita darbiem. Vosa ceļojums ir allegorija. Tas ir dantisks ceļojums − kāda cilvēka, kādas dvēseles ceļojums uz pašatklāsmi. Mocības, ko Voss un viņa ekspedīcijas dalībnieki piedzīvo ceļā (lietus gāzes, gājiens caur tuksnesi) atgādina epizodus no Dantes elles aprakstiem. Viņa vadītāja zvaigzne ir Loras (Vaits to nesauc par Beatrisi) mīlestība. Voss nav ikdienišķīgs cilvēks, tas ir pārcilvēks − Übermensch (Valtu ietekmējusi Nīcšes filozofija) − kā tāds tas arī meklē ceļu uz savu „es”. Voss dodas ceļā ar gandrīz reliģisku fanātismu. Pirms sava ceļojuma tas ir arrogants un lepns − tāds viņš meklē tuvošanos Dievam. Ceļojuma laikā tas pamazām zaudē lepnumu un kļūst arvien pazemīgāks. Romāna galvenā tēma ir cīņa starp lepnumu un pazemību. Tikai pilnīgā pazemībā cilvēks atrod ceļu uz savu „es”. Vosa nāve, kad viņu, citu iedzimto pamudināts, nogalina jauns iedzimtais, ko viņš domāja draudzīgu esam, atgādina krustā sišanas skatu. Šim darbam vijas cauri kristīgās ticības leģendu kontūras, īsi pirms Vosa nāves Vaits raksta: „Lielā leģenda sāka kļūt par īstenību.” „Beigās tas bija patiesi pazemots” un teikumu tālāk, „tā arī svētos, no kuŗiem palikuši tikai kauli, kanonizē.” Pretstatā šīm nodaļām, kuŗās skaistās metaforās, reliģiskos un mistiskos simbolos ir tīts Vosa ceļojums, ir nodaļas, kas apraksta seklo, priecīgo, materiālisko Sidnejas pilsoņu dzīvi. Par šīs dzīves garīgo tukšumu un interešu trūkumu Vaits viegli ironizē un pasmejas. Romānā tas liek kādam sacīt: „Kungu kārta ar aitas gaļu ir ieēdusies garīgā stulbumā.” Mirdams Voss, svešinieks un ieceļotājs, kļūst par Austrālijas daļu. Savas simpātijas pret Austrāliju Vaits apliecina ar to, ka dod svešiniekam iespēju garīgu šķīstīšanos rast tieši šai zemē. Austrālijā Vosam ir dota iespēja ieskatīties mūžībai acīs. Varbūt tādēļ šis romāns ir vienīgais Vaita darbs, kas izpelnījies austrāliešu atzīšanu un tie to uzskata par viņa labāko darbu.
Pēdējo gadu sarakstītajos romānos Vaits arvien vairāk nodarbojas ar šādām problēmām − kas tie ir par spēkiem, kas virza cilvēka garu uz atpestīšanu un šķīstīšanu vai arī, ļaunuma pārņemtu, uz garīgu iznīcināšanu? Izolētajā, garīgi tukšajā austrāliešu sabiedrībā, kur eiropiskā kultūra vēl nav paspējusi tā īsti iesakņoties, šie ļaunie spēki (kā Vaits to parāda) izpaužas ārkārtīgi krasā, nežēlīgā, primitīvā veidā. Šai sabiedrībā dvēseles un gara meklētāji nevar iekļauties. Tie, kam atklājas dzīves dziļākā jēga, kas atrod piepildījumu dzīvē, ir izolēti, sabiedrības izstumti, neatzīti īpatņi.
Vaita pēdējos romānos notēloti ļaudis, kas ir spējīgi redzēt vīzijas, „ieskatīties mūžībai acīs”, uztvert kaut ko no tās dievišķīgās dzirksts, kas ir mūžības pamatā. Pret tiem, kam šīs spējas nav dotas, kas − dzīvē meklē tikai materiālās vērtības, Vaits vēršas nežēlīgi un asi. Tie ir ikdienas ļaudis, kas īpatņus nesaprot. Šie „ikdienas” ļaudis nes sevī ļaunumu. „Katrā cilvēkā ir ļaunums,” tas saka un citē angļu dzejnieka Bleika vārdus: „Nežēlībai ir cilvēka sirds.” Katrs cilvēks savā dzīvē dara pāri kādam citam, parasti tādam, kas tam ir tuvs un ko tas mīl. „Izredzētie” apzinās savu vainu un meklē to izpirkt, bet seklais ikdienas cilvēks savā garīgā aklumā no ļaunuma nevar atbrīvoties.
Tādas problēmas nodarbina Vaitu romānā, Braucēji uguns ratos (Riders in the Chariot) kas iznāca 1961. gadā. Grāmatas virsrakstam pamatā ir Vecās derības Ecēchiēla grāmatas pirmajā nodaļā aprakstītā vīzija, kuŗā pravietis redz četras spārnotas būtes cilvēku līdzībā, kas ierodas ugunīgā viesuļvētrā. Arī Vaitam šai romānā ir četras parādības, kas it kā nebūtu „no šīs zemes”. Tie ir četri savādnieki, kuŗus sabiedrība ir izstūmusi. Šiem īpatņiem ir dota dievišķā dzirksts, kas ļauj tiem dzīvē ieskatīties dziļāk nekā viņu apkārtnes ļaudīm. Mūža beigās tie pārdzīvo tādu kā reliģiskās atklāsmes brīdi.
Vientiesīga un ļaužu nicināta, miss Hēra klīst pa savu vecāku muižas dārzu. Pēc vecāku nāves tā apdzīvo kādreiz grezno, bet tagad sabrukušo muižu Ksanadū, kādā Sidnejas priekšpilsētā. Viņai ir dotas spējas, kas nav apkārtnes ļaudīm − saprasties ar dabu, ar stādiem, ar dzīvniekiem. Viņa tik ilgi ir dzīvojusi tuvu dabai kopā ar „sava dārza putniem, kukaiņiem un stādiem, ka tā var saskatīt dievišķo dabā, sadzirdēt „mūžības balsi” tajā. Otrs šī romāna tēls ir viens no spēcīgākiem visā Vaita raksturu galerijā. Šī tēla radīšanai tas ir veltījis ļoti daudz pūļu, piegājis tam ar lielu rūpību. Tas ir ebreju tautības, kādreizējais modernās literātūras profesors Vācijā, nekvalificētā darba strādnieks Austrālijā, Himelfarbs. Himelfarbs ir dziļi reliģiozs cilvēks, kas pieturas pie savu senču ticības un ir lojāls savas tautas dēls.
Vaits šeit tēlo akadēmisko dzīvi Vācijā pirms Hitlera laika. Vācu mazpilsētas mietpilsonis dzīvi tas tēlo ar lielākām simpātijām nekā austrāliešu ikdienas dzīvi. Himelfarba liktenis ir tāds pats kā citiem ebreju tautības ļaudīm Hitlera laikā, ar to starpību, ka tas pēdējā brīdī izglābjas no gāzes kameras un, pēc ilgākas klaiņošanas (pavadot kādu laiku arī Israēlā, kur tas tomēr nepaliek), tas ierodas Sidnejā un sāk strādāt kādā fabriciņā, kur ražo divriteņu lampas. Viņa grēks − žīdu vajāšanas laikā tas kādu dienu neatgriezās mājās, kad tam bija nojauta, ka viņu meklēs. Viņa vietā aizveda viņa sievu, ko tas dziļi mīlēja. Romāna visdramatiskākais moments ir Himelfarba simulētā „krustā sišana”, kad Lielajā Piektā piedzērušie darba biedri to piesit pie koka fabrikas pagalmā. Vaits ir daudz kritizēts par šo „krustā sišanas” skatu, kas nav pietiekami motivēts ne psīcholoģiski, ne arī dramatiski. Notikums šķiet neticams. Jāatceras tomēr, ka romāns Braucēji uguns ratos ir allegorija, un šai allegorijā krustā sišanas skats nenoliedzami iederas. Neparasti kulturālo un smalkjūtīgo bijušo vācu mācībspēku Himelfarbu sit krustā viņa stulbie un nejūtīgie darba biedri − pēc Vaita domām tā sabiedrības daļa, kas ir pret kultūru neiecietīga, varētu sist krustā katru, kas neiederas viņu pasaulē un atšķiŗas ar savu dziļāko, iejūtīgāko dzīves skatu. Perversie ļaunuma spēki, kas pēc Vaita domām aprakti zem Austrālijas garīgās dzīves tukšuma, var kādreiz izlauzties uz āru ar iepriekš neparedzētu niknumu.
Divi pārējie romāna tēli ir mazāk sīki izstrādāti. Alfs Deboijs ir jauns iedzimtais, kam ir talants glezniecībā un kas sapņo par lielā mākslas darba radīšanu. Tam nav ne draugu, ne radu. Dzīvodams lielā trūkumā, viņš saslimst ar tuberkulozi, un brīdī, kad tam šķiet, ka radījis sava mūža lielāko darbu, tas mirst, slimības pārņemts. Ceturtais tēls ir vientiesīgā un neizglītotā Godbolda kundze, kas precējusies ar dzērāju, mēģina izaudzināt savus daudzos bērnus. Lielā sirsnībā un izpalīdzībā tā tuvojas katram, kas ir nelaimīgs. Viņa mēģina palīdzēt Himelfarbam pirms nāves, Alfam Deboijam un arī Hēras jaunkundzei.
Šiem četriem „šķīstsiržiem” ir spējas, kas dotas tikai nedaudziem. Tie ir saskatījuši gaismu, kas pār tiem nolaidusies un padarījusi tos par svētiem. Viņi ir spārnotās būtes, kas ieskatījušies mūžībā, uguns ratu gaismas apņemti. Mūžību tie ir saskatījuši visās lietās (the infinite in everything). Šo darbu lasīt nav viegli, bet jāpatur prātā, ka tā ir allegorija − tā ir Austrālijas dzīves vīzija, kādu to skatījis Vaits.
Svētais aplis (The Solid Mandala) 1966. gadā ir stāsts par dvīņu brāļiem, angļu ieceļotāja sociālista Brauna dēliem, kas izaug kādā Sidnejas priekšpilsētā. Tēvs ir cerējis Austrālijā atrast labākus sociālos apstākļus un auglīgāku zemi savām sociālistiskām mācībām. Vīlies Austrālijas dzīvē, tas meklē pieķeršanos Eiropas kultūrai − tā, piemēram, savai lētajai koka mājiņas verandai tas liek uzcelt jumtu grieķu tempļa jumta formās. Sava bankas ierēdņa brīvo laiku tas pavada, lasot angļu klasiķus. Viņa dēli − pazemīgais, vientiesīgais Arturs un apdāvinātais, bet savādais Valdo nevar pārraut saites ar savu ģimeni un tās pagātni un nodzīvo savu mūžu vecāku celtajā mājiņā. Abu brāļu personības brīžiem saplūst kopā; tad lasītājam liekas, ka tā ir viena cilvēka cīņa gan ar ļauniem, gan ar labiem spēkiem. Romānā notēlota ļaunuma problēma; beigās uzvar ļaunais, tā ka šai darbā viss ir drūms, perverss, bez cerībām. Nav spēcīgā šķīstīšanas momenta, kāds bija iepriekšējos romānos. Techniski šis romāns ir interesanti nostrādāts, bet lasot atstāj nepatīkamu un rūgtu piegaršu.
Vaita romānu Vīvisektors (The Vivisector), kas iznāca 1970. gadā, nebūtu pārspīlēts nosaukt par viņa visspēcīgāko darbu. Šai romānā − Vaits nodarbojas ar kāda mākslinieka dzīves stāstu no viņa agrās bērnības līdz nāvei. Hertls Kortnijs kļūst par slavenu austrāliešu gleznotāju, bet tas ir vientuļnieks, īpatnis, kas neiekļaujas konvencionālajā sabiedrībā. Rakstnieks šai darbā mēģina rast atbildi uz jautājumiem, kas ir mākslinieciska radīšana, vai māksliniekam ir iespējams mākslas darbā izteikt dzīves īsto būtību, īsto patiesību. Lai saprastu dzīvi, tā viņam jāuzšķērž, jāsagraiza, kā to darītu vīvisektors, bet uzgriežot tas nogalina dzīvo. Te parādās Vosa problēma citā variācijā − Voss, meklējot dzīves jēgu, aiziet bojā − Hertls, vīvisektors, mēģina piekļūt dzīves jēgai morāliski, iznīcinot citus ar savu nostāju pret cilvēkiem un dzīvi. Kad tas viņam neizdodas un mākslas būtība tam neatklājas, tas beigās − līdzīgi Vosam − piedzīvo atklāsmes brīdi nāves stundā.
Grāmata vietām ir grūti lasāma. Vaits liek māksliniekam Hertlam nolaisties dzīves padibenēs, dzert dzīves rūgto kausu līdz mielēm. Hertls „graiza” dzīvi. Tas cer, ka nežēlībā tā viņam atklāsies, lai tas to varētu tvert savā mūža lielākā darbā. Kad viņa audžu māte tam saka: „Tu Hertl, tu piedzimi ar nazi rokā”, tā pārlabo teikto: „Nē, ar nazi acī.”
Uz istabas sienas māksliniekam bija uzrakstīts nepabeigts aforisms:
Dievs ir vīvisektors,
Dievs ir mākslinieks,
Dievs ir......
Nobeigumu šim aforismam tas nekad nebija varējis atrast.
Nensija, ielas meita, ar ko tas saietas un kas viņu mīl, tam kādā vietā prasa, kas ir modernā māksla. Uz to mākslinieks atbild: „Ja es to varētu ielikt vārdos, tad man nebūtu patikas gleznot.” Kādu laiku Hertls meklē dzīves jēgu attieksmēs ar sievietēm. Pret visām viņš ir nežēlīgs. Kāda skaista grieķiete, kas cer, ka mākslinieks viņu draudzību attēlos gleznā, piedzīvo, ka tas uzglezno drausmīgu pornogrāfisku gleznu. Izmisumā tā pārgriež sev roku dzīslas. Pašnāvībā tā nemirst, jo tā ir tikai simulēta pašnāvība, tāpat kā glezna, ko Hertls ir radījis, nav īsts mākslas darbs, tas neparāda viņu attiecību īsto būtību. Šai gleznā, kā viņš saka, „katrs no viņiem eksistēja savā plāksnē, tā nebija ne patētiska, ne traģiska, ne arī pornogrāfiska.”
Hertlu nesaprot arī tie, kas viņam stāv tuvu. Tā viņa audžu māte par viņa gleznošanu saka: „Labi, ka tev ir hobijs.” Un romāns sākas ar simbolistisku ainu. Kad mazais Hertls prasa tēvam, kāpēc vistas knābā to, kuŗai ir šķībs kakls, tad tēvs atbild: „Tāpēc, ka tām nepatīk viņas izskats, tāpēc, ka tā ir savādāka.”
Tuvojoties dzīves beigām, Hertls atbildi uz jautājumu, kas ir mākslinieciskā radīšana, sāk meklēt reliģiskā pārdzīvojumā. Grāmatas sākumā rakstnieks citē Ben Nikolsena (Ben Nicholson) vārdus: „Kā es to redzu − gleznošana un reliģisks pārdzīvojums ir viens un tas pats, un tas, ko mēs visi meklējam, ir bezgalības izprašana un aptveršana.” Hertls Kortnijs līdz mūža beigām nezaudē cerību, ka tas vēl varēs šo mīklu atrisināt un atrast atbildi uz šo jautājumu. Drudžaini tas strādā vēl pēdējās mūža dienās, kad jau jūt, ka nāve ir tuvu; tam ir aizdomas, ka viņa pusmāsa jau domā par piemērotu bēru sludinājumu. Viņš tic, ka zilajā krāsā vajadzētu slēpties atbildei uz jautājumu, kas to ir mocījis visu mūžu. Dažas minūtes pirms nāves tas vēl jauc krāsas, cerībā atrast šo noslēpumaino zilo krāsu, kas izteiktu mūžīgo, dievišķīgo. Zilajā indigo krāsā vajadzētu būt atrisinājumam. Romāns beidzas ar Hertla vārdiem: „Pārāk noguris, pārāk bezgalīgs − in − di − godd/” Vai tā ir vārdu spēle, ko varētu tulkot kā „in dear God”? Vai Hertlam mirstot, Dievs tam ir tomēr parādījies?
Romānā Vīvisektors nevar runāt par Austrālijas dzīves izskaistināšanu, kā tas ir Vosā. Šai romānā dzīve parādās netīra, perversa, asinīm piešļakstīta. Bet gleznotājam, kā Vaits saka, savā darbā nav jārada aistētisks pārdzīvojums. Rakstot šo romānu, arī Vaitam nebija tāda nolūka.
Interesanti zināt, vai Nobela prēmija Patrikam Vaitam palielinās lasītāju un piekritēju skaitu viņa paša zemē, ko tas ir nosaucis par „lielo Austrālijas tukšumu, kuŗā cilvēka prātu vērtē viszemāk”.
|
![[Attēls: nato_miltermvaardn.jpg]](https://vvc.gov.lv/image/nato_miltermvaardn.jpg)
