| Sveicināts ciemiņs |
Tev ir jāreģistrējas pirms vari ko šeit publicēt.
|
| Lietotāji tiešsaistē |
Šeit ir 29 lietotāji tiešsaistē.
» 0 biedrs(i) | 28 ciemiņš(i)
Google
|
|
|
| Lībija |
|
Publicējis: Forumotajs - 2020-01-03 10:43 - Forums: Starptautiski notikumi
- Atbildes (3)
|
 |
Kopumā, Lībija pēc pilsoņu kara 2011 gadā, kas beidzās ar Muamara Kadafi režīma likvidēšanas, turpina būt nedroša un nestabila valsts ar daudz resursiem: gan naftu, gan gāzi, gan citiem izrakteņiem Vidusjūrā, bet kamēr notika iekšēji "karakungu" konflikti tā it kā bija Lībijas iekšējā lieta, un vairāk no Lībijas prasīja, lai viņas piekrasti neizmantotu jūras pirāti bēgļu pārsūtīšanai.
Tad 2020 gada sākumā šī nosacīti Lībijas iekšējā lietā, kļuva atkal par starptautisku problēmu, pateicoties Turcijas aktivitātēm saistībā ar Turcijas okupētās Ziemeļkipras un Lībijas teritoriālo ūdeņu izmantošanas militaras argumenta pastiprināšnas rezultātā.
https://www.france24.com/en/20200102-bet...key-greece
Un šāda nostāja jau šai konfliktā iesaista Grieķiju, Ēģipti un Arābu emirātus (Al Nahyan ģimeni).
|
|
|
| Latvijas spiegu prāva |
|
Publicējis: Forumotajs - 2019-12-26 17:51 - Forums: Latvijas pagatne
- Nav atbilžu
|
|
PSRS mašīnrakstītāja «dāvana» un lielā spiegu prāva Rēzeknē 1928. gadā
Šodien, 15:19 | Vēsture[ b]Autori:[/b] Kaspars Strods (Vēsturnieks, Latgales Kultūrvēstures muzeja speciālists kultūrvēstures jautājumos)
Ik pa laikam dažādās pasaules valstīs aktualizējas spiegošana. Arī starpkaru periodā šis temats periodiski nokļuva sabiedrības un vietējo mediju uzmanības centrā, tostarp Latvijā. Pēckara apstākļos viena no būtiskākajām problēmām bija kārtības ieviešana uz Latvijas un Padomju Krievijas robežas. Neskatoties uz 1920. gada 11. augustā oficiāli noslēgto robežlīgumu, turpmākajos gados notika vairāki starpgadījumi, kuri nereti skāra arī Latvijas nacionālās drošības intereses. 1927. gada oktobrī Latgales un visas Latvijas sabiedrības mierīgo ikdienas dzīvi satricināja ziņa par plaša mēroga spiegošanu Padomju Savienības labā.
ĪSUMĀ: - Ivana Ņikitina "dāvana".
- Latvijas tiesībsargājošo iestāžu darbība.
- Tiesas process un Kornēlija Korņiloviča "faktors".
- Bargais spriedums un Padomju Savienības "pretreakcija".
![[Attēls: c9yd.jpg]](https://static.lsm.lv/media/2019/12/large/1/c9yd.jpg) Foto: Latgales Kultūrvēstures muzeja krājums
Latvijas un Padomju Savienības robeža pie Zilupes, 1930. gads
"Pārsteidzošais ciemiņš"
1927. gada 9. oktobrī Zilupes dzelzceļa stacijā ieradās Padomju Savienības Iekšlietu Tautas komisariāta Valsts politpārvaldes (turpmāk GPU, krievu: Государственное Политическое Управление) Sebežas robežapsardzības 11. nodaļas slepenās daļas mašīnrakstītājs Ivans Ņikitins. Uz stacijas perona satiktajam vietējās robežapsardzības posteņa priekšniekam Kārlim Kaijam atbraucējs lūdza aizvest viņu pie Armijas operatīvā štāba kapteiņa Akermaņa. I. Ņikitinu nogādāja pie cita operatīvās daļas darbinieka – personas uzvārdā Firkss, kuram viņš nodeva dažādus dokumentus (cirkulāru, slepenu telegrammu u.c.), tostarp sarakstus ar Latvijas robežsargu vārdiem.
Pēc I. Ņikitina liecības, dokumentos iekļautās personas bija sadarbojušās ar Padomju Savienības drošības iestādēm un sniegušas tām informāciju par Latvijas armijas, robežsardzes, aizsargu, Izlūkošanas pārvaldes u.c. iestāžu darbību, personālsastāvu, bruņojumu, izvietojumu u.c. Balstoties uz attiecīgajiem materiāliem, Latvijas Republikas tiesībsargājošās iestādes izvērsa plašu izmeklēšanu, kā rezultātā notika vairāku personu apcietināšana un ierosināta krimināllieta par spiegošanu.
Citāts:Sākumā aizturēja 46 personas [1], no kurām 28 tika nodotas tiesāšanai, savukārt pārējām 18 noteikta policijas uzraudzība.
Noziegumā iesaistīto personu etniskā piederība bija dažāda, par to liecina arī tas, ka no visiem apsūdzētajiem 19 bija latvieši, 15 krievi, astoņi baltkrievi, septiņi poļi un viens lietuvietis. Jāatzīmē, ka laikraksts "Iekšlietu Ministrijas Vēstnesis" savā 1928. gada 16. februāra numurā saistībā ar šo noziedzīgo nodarījumu īpaši akcentēja to, ka lielākā daļa no aizturētajiem bijuši mazturīgi un neapzinīgi, kā arī faktu, ka 62% no apsūdzētajiem bijuši "nelatvieši". Jāpiebilst gan, ka lielākā daļa no viņiem bija Latvijas pilsoņi.
Ņemot vēra krimināllietas nopietnību un apjomu, 1928. gada 23. maijā toreizējais Latvijas Republikas Iekšlietu ministrs Eduards Laimiņš (1872–1945) lietu nodeva izskatīšanai Latvijas Kara tiesai. Lielāko daļu no apsūdzētajiem ieslodzīja Daugavpils cietumā, un tikai divām personām nepiemēroja ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli. Izmeklēšanas laikā tika konstatēts, ka vairākas apsūdzētās personas jau iepriekš nonākušas Latvijas drošības struktūru redzeslokā. Piemēram, Mihails Kuzņecovs par nelegālu personu pārvadāšanu pāri Latvijas un PSRS robežai tika izraidīts no pierobežas joslas (15 kilometru rādiusā), savukārt Aleksejs Veselovs un Silvestrs Buliga uzturēja slepenus kontaktus ar padomju robežsargiem. Tāpat par citām personām bija ienākusi informācija, ka viņi ir politiski neuzticami un nodarbojas ar spiegošanu.
Neilgi pirms tiesas prāvas periodiskais izdevums "Segodņa" ziņoja, ka izmeklēšana ieilgusi, jo viens no apsūdzētajiem – robežsargs Antons Rudzīts – simulēja nepieskaitāmību un tika nosūtīts uz slimnīcu, taču pēc padziļinātām ekspertīzēm ārsti viņu atzina par pieskaitāmu.
Lietas iztiesāšana
1928. gada jūlijā visus 28 (11 dažāda ranga robežapsardzības darbinieki, viens mežsargs, dzelzceļa konduktors, kā arī vairāki pierobežas iedzīvotāji, tostarp divas sievietes) apsūdzētos no Daugavpils cietuma pārveda uz Rēzekni. Laikraksts "Latgales Ziņas" rakstīja, ka uz tiesas prāvu varēs iekļūt ierobežotā skaitā un ar īpašām ieejas kartēm. Pirmā karatiesas sēde notika 19. jūlijā vietējās Krievu ģimnāzijas telpās (mūsdienās Latgales apgabaltiesas ēka). Lietas izskatīšana izraisīja lielu sabiedrības interesi, ko apliecina fakts, ka tiesas zālē visas vietas bija aizņemtas. Lielākā daļa no tiesājamajiem bija no Ludzas apriņķa, tostarp vairāki robežsargi. Tas izskaidrojams ar faktu, ka lielāka daļa no noziedzīgajām darbībām tika veiktas tieši šajos Latvijas–PSRS robežjoslas rajonos.
![[Attēls: c9ye.jpg]](https://static.lsm.lv/media/2019/12/large/1/c9ye.jpg) Foto: No Latgales Kultūrvēstures muzeja krājuma
Rēzeknes Valsts krievu ģimnāzija, 1930. gadi
Apsūdzības izvirzīja par spiegošanu Padomju Savienības labā, kas pēc Latvijas Republikā pastāvošā Sodu likuma klasificējās kā valsts nodevība un paredzēja bargus sodus, tostarp augstāko soda mēru – nāvessodu. Lietas iztiesāšanas laikā atklājās, ka vairāki apsūdzētie par konkrēto informācijas sniegšanu no Padomju Savienības specdienestiem saņēmuši finansiālu atlīdzību. Piemēram, apsūdzētais Hermanis Barons saņēmis 140 latus, savukārt citi atkarībā no informācijas svarīgumu no 20 līdz 60 latiem. Visiem iesaistītajiem padomju izlūkdienesta pārstāvji piešķīra segvārdus ("Kislij", "Komarov", "Belij Nr. 2", "Etna", "Rabočij" u.c.)
Viens no galvenajiem tiesājamajiem – Zilupes rajona Ludzas robežposteņa priekšnieks, atvaļinātais Latvijas armijas virsnieks, baltkrievs Kornēlijs Korņilovičs (1893–1928) padomju robežapsardzības slepenajai daļai Sebežā nogādājis apzīmogotu vēstuli, kurā atradās Latvijas robežapsardzības mobilizācijas plāns. Tāpat apsūdzētais padomju aģentiem nodevis robežapsardzības slepeno šifru u.c. vērtīgu informāciju, par to ikmēnesi saņemot konkrētu atalgojumu. Savas darbības laikā padomju drošības dienesta darbinieki K. Korņilovičam piešķīra segvārdu "Kaimiņš". Jāatzīmē, ka iepriekš minētais K. Korņilovičs bija arī Antona Deņikina (1872–1947) vadīto Dienvidkrievijas bruņoto spēku (Baltās kustības sastāvdaļa) virsnieks un piedalījies kaujās pret boļševikiem. Tāpat starp tiesājamajiem bija Vladislavs Mickevičs, Timofejs Siņicins, Roberts Škapars u.c., tostarp divas sievietes – Emilija Šmidta un Anna Minčonoka.
Prāvas laikā tika nopratināti 57 liecinieki, starp kuriem bija arī Latvijas Politiskās policijas pārvaldes vadītājs Jānis Fridrihsons, GPU darbinieks I. Ņikitins, Ludzas apriņķa robežapsardzības 4. posteņa priekšnieks K. Kaija u.c. . I. Ņikitins bija prokuratūras galvenais liecinieks. Viņa sniegtās liecības un plašais materiālu klāsts par lietā apsūdzētajām personām būtiski sekmēja turpmāko nozieguma izmeklēšanas procesu.
Tomēr izmeklēšanas materiālos neatklājās, kāda ir I. Ņikitina motivācija "savas priekšniecības nodošanai". Iespējams, ka šāda informācija atradās Latvijas politiskās pārvaldes rīcībā, kas to publiski neizpauda.
Citāts:Laikraksts "Segodņa" tāpat kā citi Latvijas preses izdevumi viņu dēvēja par "pārbēdzēju". Tāpat laikraksts uzsvēra, ka līdz pat tiesas dienai I. Ņikitina atrašanās vieta nebija zināma,
tas ticis darīts drošības apsvērumu dēļ, jo iepriekš tika novērota "pastiprināta uzmanība no dažādu aizdomīgu personu puses".
Vairāki apsūdzētie atzinās, ka viņi bijuši piespiesti sniegt GPU nepieciešamo informāciju (aģenti izteikuši draudus personīgajai un tuvinieku dzīvībām), savukārt citi, ka darījuši to labprātīgi. Tiesas procesa laikā noskaidrojās, ka vērtīgāko informāciju GPU aģenti esot sūtījuši uz Ļeņingradu (mūsdienās Sanktpēterburgu). No vairāku liecinieku sniegtajām liecībām izrietēja, ka vairāki GPU darbinieki bijuši ar latvisku izcelsmi, jo brīvi pārvaldījuši latviešu valodu, tādējādi sekmējot nepieciešamās informācijas iegūšanas procesu.
![[Attēls: c9yg.jpg]](https://static.lsm.lv/media/2019/12/large/1/c9yg.jpg) Foto: No "Pēdējā Brīdī", 1928.g., Nr. 159)
Daļa no lietā apsūdzētajām personām
Spriedums
Pēc visu materiālu izskatīšanas Kara tiesas prokurora palīgs pulkvedis-leitnants Jānis Palkavnieks pieprasīja deviņus apsūdzētos sodīt ar augstāko soda mēru – nāvessodu, savukārt pārējiem spaidu darbus ar termiņu no 10 līdz 15 gadiem. Lai gan Kara tiesas kolēģija pilnībā neapmierināja prokurora prasības, tomēr spriedums kopumā bija bargs. 1928. gada 24. jūlijā Latvijas Kara tiesa četriem apsūdzētajiem: K. Korņilovičam, Timofejam Siņicinam, H. Baronam un Ignatam Barkanam piesprieda nāvessodu – pakāršanu. Vēl piecām personām – mūža spaidu darbus, savukārt desmit noziedzniekus notiesāja ar dažāda termiņa spaidu darbiem (no 5 līdz 15 gadiem). Pārējos deviņus krimināllietā apsūdzētos tiesa attaisnoja.
Citāts:Vēlāk pēc toreizējā Latvijas Republikas prezidenta Gustava Zemgala apžēlošanas trijiem no četriem uz nāvi notiesātajiem noziedzniekiem sods tika mīkstināts uz mūža spaidu darbiem.
Vienīgais, kuram augstākais soda mērs netika mainīts, bija K. Korņilovičs. 1928. gada 30. augustā K. Korņilovičam izpildīja nāvessodu. Tas notika aptuveni trīs kilometrus no Daugavpils. Nāvessoda izpildes procesa laikā piedalījās prokurora palīgs J. Palkavnieks, mācītājs, policijas pārstāvji, ārsts, kā arī apsūdzētā aizstāvis.
![[Attēls: c9yh.jpg]](https://static.lsm.lv/media/2019/12/large/1/c9yh.jpg) Foto: Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts vēstures arhīvs
Latvijas Valsts prezidenta Gustava Zemgala lēmums par soda maiņu uz nāvi notiesātajiem H. Baronam, T. Siņicinam un I. Barkānam
Starptautiskā rezonanse un prāvas sekas
Lietas izmeklēšana un iztiesāšana radīja lielu ažiotāžu Padomju Savienībā, kur tā tika nodēvēta par "politiska rakstura lietu". Drīz pēc tam kā atbilde Latvijā notiekošajam tika noorganizēta līdzīga prāva Ļeņingradā (mūsdienās Sanktpēterburga), kura vietējā mērogā ieguva apzīmējumu "Latvijas spiegu prāva". Tiesā par spiegošanu Latvijas Republikas labā tika apsūdzēti vairāki latvieši, kas patiesībā bijuši vienkārši robežpārkāpēji vai kontrabandisti. Šādas paraugprāvas rīkošana vērtējama kā Padomju Savienības "atbilde" uz Rēzeknes spiegu prāvas iztiesāšanu. Par konkrēto notikumu rakstīja arī Veimāras Republikas prese, kurā ziņoja par Padomju Savienībā augstākajās aprindās valdošo sašutumu saistībā ar Rēzeknes spiegu prāvas iztiesāšanas gaitu.
Citāts:Notikušais skandāls ne tikai šokēja Latvijas sabiedrību, bet raisīja pārdomas un dažos gadījumos pat neuzticību valsts drošības struktūru darbībai.
Rezultātā notika robežapsardzības un vairāku citu drošības iestāžu darbības pārbaudes un atsevišķos gadījumos arī reorganizācija (darbinieku atlaišana, pastiprināta kontrole un uzraudzība u.c.). Tāpat notikusī prāva aktualizēja vispārējo situāciju Latvijas un Padomju Savienības pierobežas tuvumā, tostarp sociālekonomiskās problēmas (iedzīvotāju dzīves līmeni, robežsargu atalgojumu u.c.). Šis incidents kļuva par iemeslu Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas īstenotajiem pasākumiem, kuri saistījās ar robežapsardzības darba kvalitātes uzlabošanu (notika stingrāka kadru atlase, paaugstināja robežsargu atalgojumu, veica materiāltehniskās bāzes atjaunošanu u.c.).
"Spiegošanas skandāls" saasināja arī Latvijas un Padomju Savienības turpmākās diplomātiskās attiecības, kuras bija ievērojami cietušas jau kopš skandalozajiem notikumiem 1926. gada 5. februārī Ikšķilē, kad noziedznieku [2] uzbrukuma rezultātā tika nogalināts Padomju Savienības diplomātiskais kurjers Teodors Nete, savukārt otrs – Johans Mahmastāls smagi ievainots.
***
[1] Vēl četri aizdomās turamie bija devušies bēgļu gaitās uz Padomju Savienību.
[2] Lietas izmeklēšanas laikā noskaidrojās, ka uzbrucēji ir lietuvieši, brāļi Gabriloviči. Plašāk par šo noziegumu skat. Jēkabsons, E. (2012) "Uzbrukums padomju savienības diplomātiskajiem kurjeriem pie Ikšķiles 1926. gada 15. februārī", Rīga: Zvaigzne ABC.
|
|
|
|
| Baltijas Balkāni |
|
Publicējis: Forumotajs - 2019-12-22 1:40 - Forums: Latvijas pagatne
- Nav atbilžu
|
|
"1934. gada maijā hitleriešu avīzē „Stahlhelm” raksts "Baltijas Balkāni”, kurā tika apgalvots, ka „igauņu, latviešu un lietuviešu nacionālajām grupām trūkst tās augsnes, kas izveidojas vienīgi uz vēstures un vēsturisku likteņu pamata un vienīgā dod tiesības uz valstisku eksistenci.” Avīzē bija uzsvērts, ka tāpēc Baltijas valstis pakļaujamas „ietekmīgam politiskam un kultūras centram” – hitleriskajai Vācijai."
1934. gada maijā nacistu partijas ārpolitiskās pārvaldes ārējās tirdzniecības nodaļas priekšnieks Daics hitleriskās "Ziemeļu biedrības" sarīkotajā banketā izteicās, ka „Dienvidaustrumu teritorijas jāsavieno ar Baltijas teritorijām un pēc tam tās kopā ar Krieviju jāapvieno vienā kopējā ekonomiskā teritorijā”, protams, "Vācijas vadībā”. Vācijā iznāca brošūra "Valsts nacionālsociālisma izpratnē”, kurā bija norādīts, ka Vācijai "jāiekļauj savā valsts organismā” visi rajoni, kur dzīvo vācieši, arī Baltija. Hitleriskā ģeopolitika.
Tramplera grāmatelē „Vācijas robežas” bija teikts, ka Vācijas sastāvā jāiekļauj Polija, Lietuva, Latvija, Igaunija, gandrīz visa Ukrainas un Baltkrievijas teritorija, Ļeņingrada un daļa no Ļeņingradas apgabala. Vesela rinda bijušo Baltijas baronu ieņēma augstus amatus hitleriskajā partijā. Viņi jo aktīvi piedalījās Vācijas agresīvo plānu izstrādāšanā. Latvijā vietējie vācieši rosīgi iesaistījās nelegālās nacionālsociālistiskās organizācijās. Pirmo šādu organizāciju Rīgā nodibināja tūliņ pēc fašistiskā apvērsuma Vācijā, to vadīja Erhards Krēgers. Tika pat mēģināts Rīgā oficiāli reģistrēt vietējo vācu fašistu partiju ar nosaukumu „Baltijas vāciešu nacionālā partija”.
To var lasīt "PATIESĪBA IR DZĪVA: DOKUMENTI LIECINA" Rīga 2010. http://socparty.lv/lv/activities/books/
Ļoti interesants traktējums, bet nu patiesība ir gana pretēja. - šī tā sakot ir "Interfrontes" versija par vēsturi, kur vēstures aprakstos iepina vēsturisko patiesību tikai lai tas apliecinātu, kā pārējie meli ir patiesi. Kaut vai šā izdevuma plašajā aprakstā ne ar vienu vārdu nav pieminēts "Somijas ziemas karš". Diez kā tāds vēstures zinātājs kā A.Rubiks to varēja palaist garām? Ļoti vienkārši, padomju gramatās pirms Ribetropa -Molotava pakta atzīsānas par to nebija rakstīts. 
|
|
|
|
|
