https://lvportals.lv/skaidrojumi/360859-...arada-2024

Ja slimnieku vidējā temperatūra veselības stāvokļa noteikšanai slimnīcā neder, pasaulē laimīgāko zemi, kā izrādās, tomēr var noteikt. Valsts aprēķina iekšzemes kopproduktu, taču parādu uz vienu iedzīvotāju ne. Tomēr ekonomisti un statistiķi to izskaitļo. Brīdī, kad tiek sadalīts valsts budžets, kāds allaž pabrīdina – nedrīkst dzīvot uz bērnu un mazbērnu rēķina. Kā tad ir? Kam esam parādā, cik tas mums maksā, un kad aizņēmumi būs jāatdod? 
Valsts parāda procentu maksājumos katru gadu no budžeta tiek tērētas iespaidīgas summas, piemēram, 2021. gadā tie bija 223 miljoni eiro. Turpmāk parādu procentu segšanai no budžeta būs jāatvēl daudz vairāk – prognozēts, ka 2025. gadā tie būs gandrīz 500 miljoni jeb pusmiljards eiro.
Lai gūtu priekšstatu par summām, kas tiek tērētas, sedzot ikgadējos maksājumus par parādsaistībām, var minēt, piemēram, ģimenes valsts pabalstus, ko mēnesī valsts izmaksā vidēji par 350 000 bērnu. Proti, aizvadītajā gadā bērnu vecākiem kopumā tika izmaksāti 212 miljoni eiro.
Tomēr tas nenozīmē, ka valstij nav jāaizņemas. Valstis aizņemas, turklāt Latvija šajā ziņā nav nadzīgākā. Valsts parādu rēķina procentos pret iekšzemes kopproduktu (IKP). Latvija ar aptuveni 41–43 procentiem no IKP, salīdzinot ar citām Eiropas Savienības valstīm, izskatās pat apdomīgi skopa.
Par valsts parādu īpaši saspringti tika diskutēts finanšu krīzē 2008. gadā, kad Latvija no starptautiskajām institūcijām (Eiropas Komisijas, Starptautiskā Valūtas fonda u. c.) bija spiesta aizņemties 7,5 miljardus eiro, kas toreiz tika definēts kā atbalsts, kurš ar procentiem bija jāatdod. Jāpiebilst, ka pusi no attiecīgā piešķīruma Latvija neiztērēja.

Kultūras ministre Agnese Logina ("Progresīvie") pieņēmusi lēmumu atkāpties

https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/...a.a558281/

Citāts:Personīgu iemeslu dēļ esmu pieņēmusi lēmumu atkāpties no kultūras ministra amata.

https://www.vaticannews.va/lv/pavests/ne...etika.html

Pāvests G7: mākslīgajam intelektam ir vajadzīga ētika
Uzstājoties G7 samitā, pāvests pievērsās mākslīgā intelekta pavērtajām iespējām, ar to saistītajiem riskiem un tā izmantošanas sekām. Ja cilvēkiem atņemtu iespēju lemt pašiem par sevi un savu dzīvi, pakļaujot viņus atkarībai no tehniskajām iekārtām, tad cilvēce tiktu nolemta bezcerīgai nākotnei – viņš brīdināja.

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Risks diemžēl ir reālāks nekā jebkad agrāk. Neviena mašīna nedrīkstētu izvēlēties atņemt cilvēkam dzīvību – sacīja Francisks, kurš bija pirmais pāvests, kas piedalījās šādā samitā. Viņš runāja par mākslīgo intelektu, kas bija viena no galvenajām G7 sanāksmes tēmām. Romas bīskaps atzina, ka tas ir “fascinējošs instruments”, bet tajā pašā laikā “neaptverams”; instruments, kas var nest labumu, bet, tāpat kā visi instrumenti, ko cilvēks kopš pirmsākumiem ir radījis, var nodarīt arī kaitējumu. Pāvests šai tēmai jau bija veltījis savu vēstījumu 58. Pasaules komunikāciju dienai. Tagad viņš atbildīgo par pasauli priekšā iztirzāja mākslīgā intelekta iespējas, bet galvenokārt riskus un ietekmi uz cilvēces nākotni. Viņš pievērsās “sadrumstalotajam” pasaules karam.
Dramatiskajā bruņoto konfliktu laikā ir steidzami jāpārdomā par tādu ierīču kā tā dēvētie “letālie autonomie ieroči” izstrādi un izmantošanu, lai aizliegtu to lietošanu, sākot jau ar konkrētiem centieniem ieviest aizvien lielāku un stingrāku to kontroli – sacīja pāvests.
 
G7 samits
Nekad nedrīkst pieļaut, ka mašīnas nogalina cilvēku, kas tās radīja. Francisks atgādināja, ka runa nav par aizspriedumiem attiecībā uz zinātnes un tehnoloģiju progresu, bet drīzāk par bīšanos no novirzēm. Zinātne un tehnoloģijas ir brīnišķīgs mūsu radošā potenciāla rezultāts. Un tieši no šī radošā potenciāla, ar kādu Dievs mūs ir apveltījis, izmantošanas, rodas mākslīgais intelekts – viņš sacīja. Tas ir “ārkārtīgi spēcīgs instruments”, ko cilvēks izmanto ļoti daudzās savas darbības jomās – medicīnā, darbā, kultūrā, komunikācijā, izglītība, politikā. Tagad ir pamatoti pieņemt, ka tā izmantošana arvien vairāk ietekmēs mūsu dzīvesveidu, mūsu sociālās attiecības un nākotnē pat to, kā mēs kā cilvēki izprotam savu identitāti.
Tādējādi, no vienas puses, mākslīgā intelekta pavērtās iespējas izraisa entuziasmu, bet, no otras puses, tās rada bailes, domājot par tā izmantošanas sekām. Francisks norādīja, ka ir jāsaskata atšķirība starp mašīnu un cilvēku. Mašīna vadās pēc algoritmiem un “starp vairākām iespējām” veic “tehnisku izvēli”, bet cilvēks “ne tikai izvēlas, bet savā sirdī spēj pieņemt lēmumus”. Tāpēc, saskaroties ar brīnumiem, ko veic mašīnas, kas, šķiet, spēj izvēlēties patstāvīgi, mums ir skaidri jāapzinās, ka lēmuma pieņemšana vienmēr ir jāatstāj cilvēka rokās.
Ja cilvēkiem atņemtu iespēju lemt pašiem par sevi un savu dzīvi, pakļaujot viņus atkarībai no tehniskajām iekārtām, tad cilvēce tiktu nolemta bezcerīgai nākotnei – brīdināja pāvests. Tāpēc mums ir jānodrošina un jāsargā jēgpilna cilvēka kontrole pār mākslīgā intelekta programmu izvēles procesu. Tas izriet no cilvēka cieņas kā tādas. 
 

Francisks atzina, ka runa ir ne tikai par zinātnes progresu, bet par īstu kognitīvi industriālu revolūciju, kas veicinās jaunas sociālās sistēmas izveidi, ko raksturos sarežģītas laikmeta pārmaiņas.
Mākslīgais intelekts varētu nodrošināt zināšanu pieejamības demokratizāciju, eksponenciālu zinātnisko pētījumu progresu, iespēju uzticēt smagus darbus mašīnām, bet vienlaikus tas varētu radīt lielāku netaisnību starp attīstītajām un jaunattīstības valstīm, starp dominējošām un apspiestajām sociālajām šķirām, tādējādi apdraudot “tikšanās kultūras” iespēju.
Tādēļ Francisks runāja par “ētiku”: tieši tajā viss grozās ap cilvēka brīvību un atbildību; tieši bez ētikas cilvēce sagrozīja savas būtības mērķus, kļūstot par sevis un planētas ienaidnieku.  Pāvests norādīja, ka mūsdienās ir manāms visa cilvēciskā izjūtas zudums un noriets, un šķietami mazsvarīgs ir kļuvis cilvēka cieņas jēdziens. Tāpēc mākslīgā intelekta programmām vienmēr ir jābūt vērstām uz katra cilvēka labumu. 
Attiecībā uz dažādiem riskiem, Francisks pauda bažas arī par “tehnokrātisko paradigmu”. Tieši tāpēc kļūst “steidzami nepieciešama politiska rīcība”. Politika daudziem šodien izklausās “neglīts vārds”, kas saistās ar kļūdām, korupciju, dažu politiķu neefektīvo rīcību, kam pievienojas stratēģijas, kas mēģina to vājināt, aizstāt ar ekonomiku vai dominēt ar kādu ideoloģiju. Tomēr vai pasaule var pastāvēt bez politikas? – jautāja pāvests. Jā, politika ir vajadzīga – viņš atbildēja. Taču ir vajadzīga "veselīga politika", kas ļautu mums raudzīties nākotnē ar cerību un pārliecību. Šajā sakarā Francisks uzsvēra, ka politika ir augstākā mīlestības forma.

Sestdienas vakarā oficiāli tika paziņots, ka viens no Latvijas hokeja izlases līderiem Rodrigo Ābols pārcelsies uz Ziemeļameriku, viņam parakstot viena gada līgumu ar Nacionālās hokeja līgas (NHL) klubu Filadelfijas "Flyers". Hokejists sarunā ar LSM.lv pastāstīja, ka pāreja notikusi visnotaļ strauji, un tieši "Flyers" izrādījuši visnopietnāko interesi.

https://www.lsm.lv/raksts/sports/hokejs/...u.a558249/

Siliņa nomaina Kariņu «Jaunās Vienotības» vadītāja amatā

Par partiju apvienības "Jaunā Vienotība" jauno valdes priekšsēdētāju piektdien, 14. jūnijā, apvienību veidojošo partiju kopsapulcē ievēlēta "Vienotības" valdes locekle, pašreizējā premjerministre Evika Siliņa, informēja partiju apvienībā. Līdz šim politiskās organizācijas priekšsēdētājs bija Krišjānis Kariņš.
"Jaunās Vienotības" valdē turpmāk strādās arī partijas "Vienotība" valdes priekšsēdētājs Arvils Ašeradens, "Vienotības" valdes loceklis Edmunds Jurēvics, partijas "Kuldīgas novadam" pārstāve Inga Bērziņa, partijas "Tukuma pilsētai un novadam" valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Limanskis, partijas "Valmierai un Vidzemei" pārstāvis Jānis Skrastiņš un Jēkabpils reģionālās partijas pārstāvis Kārlis Deikovskis.
Līdz šim valdē strādāja arī partijas "Vienotība" valdes loceklis Jānis Reirs. Iepriekš līdzšinējā valdē strādāja arī partijas "Valmierai un Vidzemei" vadītājs Jānis Baiks un Jēkabpils reģionālās partijas vadītājs Leonīds Salcevičs.
Savukārt Revīzijas komisijas sastāvā turpmāk strādās partijas "Tukuma pilsētai un novadam" pārstāve Inese Šīmane, partijas "Vienotība" biedrs Uģis Rotbergs un partijas "Vienotība" ārlietu sekretārs Edgars Ikstens. Līdz šim Revīzijas komisijas sastāvā bija arī partijas "Kuldīgas novadam" pārstāvis Artis Gustovskis.
Siliņa atzīmēja, ka partiju apvienībā ir būtiska paaudžu maiņa un svarīga apvienības attīstība. Viņa minēja, ka panākumi aizvadītajās Eiroparlamenta vēlēšanās nozīmē lielu atbildību, bet nākamā gada lielais izaicinājums būs pašvaldību vēlēšanas.
Tikmēr Kariņš norādīja, ka kopš viņa ievēlēšanas apvienības vadītāja amatā ir "aizvadīts ļoti intensīvs posms, kura laikā organizācija guvusi sabiedrības uzticību un attīstījusies".
Politisko partiju apvienību "Jaunā Vienotība" veido partijas "Vienotība", "Kuldīgas novadam", "Valmierai un Vidzemei", "Tukuma pilsētai un novadam", Jēkabpils reģionālā partija un Latgales partiju apvienība.
Valdes vēlēšanās piedalījās delegāti no katras apvienību veidojošas partijas.

Kāpēc no mūsu pilsētu ielām ir pazuduši bērni

Pilsētplānošana, kas paredzēta galvenokārt automašīnām, ir veicinājusi bērnu aizplūšanu no pilsētas.
Keystone / Salvatore Di Nolfi

Pēdējās desmitgadēs bērni ir pakāpeniski izzuduši no pilsētvides. Šī tendence ir vērojama daudzās valstīs, un tā rada vairākas problēmas. Vairākas pilsētas visā pasaulē, tostarp Bāzele Šveicē, ir izstrādājušas projektus, lai pārdomātu publisko telpu no bērnu viedokļa.

Ārpus rotaļu laukuma arvien retāk sastopami bērni, kas spēlējas uz ielas vai patstāvīgi dodas uz skolu.

To dažkārt dēvē arī par "aizmugurējo sēdētāju paaudzi", norādot uz bērniem, kuri pilsētu redz caur automašīnas logiem. Nemaz nerunājot par "bērniem nepieejamām" vietām vai pasākumiem - kafejnīcām, viesnīcām vai kāzām, kur viņi oficiāli vairs nav gaidīti.

Mobilitāte un digitalizācija

"20. gadsimta beigās un 21. gadsimta sākumā turpinājās ilgstošs bērnu aizplūšanas process no publiskās telpas," RTS raidījumā "Tout un monde" apstiprina sociologs Klemāns Rivjērs, grāmatas "Leurs enfants dans la ville" ("Viņu bērni pilsētā") autors.

Šim samazinājumam ir vairāki iemesli. Ļoti bieži tiek minētas automašīnas: pilsētas ir pakāpeniski veidotas tā, lai maksimāli daudz transportlīdzekļu varētu pārvietoties sastrēgumstundās. Ņemot to vērā, gājējiem, īpaši cilvēkiem ar kustību traucējumiem un bērniem, netiek dota priekšroka.

Digitalizācija arī ir svarīga. Sociālie tīkli ļauj cilvēkiem sazināties un tikties ar draugiem, nekur nedomājot doties, savukārt, piemēram, videospēļu izplatība ir padarījusi daudzveidīgāku mājas izklaidi. Arī dažādi tiešsaistē pieejamie pakalpojumi palielina tendenci palikt mājās.

Paaugstināta vēlme izvairīties no riska

Arī sabiedrība ir jutīgāka pret riskiem, kas apdraud bērnus. Eiropā tas ir kļuvis daudz izteiktāks, īpaši pēc "Dutroux" lietas Beļģijā 90. gados," uzsver Klemāns Rivjērs. Tas radīja pedofila figūrai ļoti lielu sociālo nozīmību un ļoti lielas bailes (...), ka bērni var nonākt sliktā saskarsmē publiskās vietās."

Vispārīgi runājot, 20. gadsimta gaitā bērni tika "arvien vairāk uztverti kā neaizsargātas būtnes", skaidro Klemāns Rivjērs. Vecāku audzināšanas standarti ir mainījušies. Sociologs stāsta, ka viņš ir runājis ar vecākiem, kuri atceras, kā bērnībā vieni šķērsoja lielas pilsētas, bet nekad neiedomātos ļaut to pašu darīt saviem bērniem. "Sabiedrības viedoklis par šādu praksi - no citu vecāku, izglītības iestāžu vai sabiedrības viedokļa - ir mainījies, un tā ir kļuvusi daudz jutīgāka pret riskiem."

Taču, viņaprāt, šī dinamika ir problemātiska, jo tā kavē brīdi, kad jaunieši kļūst autonomi pilsētā. "Tas nozīmē, ka viņu mobilitātes rādiuss ir samazinājies, tāpat kā laiks, ko viņi patstāvīgi pavada sabiedriskajā telpā," viņš skaidro.

Šī tendence nav neizbēgama. Pēdējos gados dažādas pašvaldības visā pasaulē ir izstrādājušas projektus, lai "atgrieztu pilsētu bērniem" un piedāvātu iekļaujošu publisko telpu, kas veidota bērniem un pielāgota attiecīgo valstu realitātei, piemēram, 2019. gadā Bāzelē uzsākts projekts "Eyes at 1m20".

Radošums un piedzīvojumu izjūta

Bērniem draudzīgāka pilsēta nozīmē arī vietas, kuru izmantošanu nediktē pilsētas plānotāji vai iestādes.

Parīzes arhitekte Madeleine Masse, kas nodarbojas ar šiem iekļaušanas jautājumiem, skaidro, ka viņas veiktajās intervijās ar bērniem bieži vien izskan dažas lietas: "Viņi runā par krāsām, veģetāciju, maziem uzbērumiem..... par to, ka ir reljefs, ka viņi var uzkāpt uz moliem, paslēpties aiz koka, bet arī pārvietot mēbeles, pārveidot vidi, zīmēt lietas (...) Pilsētas ainava ir ļoti mineralizēta un īsti nepiedāvā šīs brīvības vai ērtību."

Viņasprāt, pilsētas rotaļu laukumi neatbilst šīm prasībām. "Tās joprojām ir slēgtas telpas, kur bērnus ieved un uzrauga pieaugušie, un ierobežotas, hiperkoodificētas telpas", kur bērni ne vienmēr spontāni vēlas iet, viņa saka.
"Patiesībā viņi vēlas justies mazliet patstāvīgi, spēt, nokļūt līdz kādai vietai patstāvīgi vai vismaz justies tā, it kā viņi to spētu izdarīt paši. Šī piedzīvojumu un lepnuma sajūta ir ļoti svarīga," skaidro Madeleine Masse.

Ļoti politisks jautājums

Pēc speciālistu domām, domāšana par pilsētu bērniem ir ieguldījums, kas veido pozitīvu loku, jo viņi kā rītdienas pilsoņi labāk rūpēsies par savu pilsētu, ja viņi būs varējuši tajā ieguldīt pēc saviem ieskatiem. Un, kā norāda Klemāns Rivjērs, tas rada arī ļoti politisku jautājumu - par tikšanos, sociālo sajaukšanos un kopdzīvi.
Sociologs turpina: "Publiskajā telpā mēs sastopam otru - reliģiskās pārliecības, ādas krāsas vai sociālā slāņa ziņā. Un, ja mēs arvien vairāk un vairāk atrodamies mājās un arvien mazāk saskaramies ar šo daudzveidību, laika gaitā tas var radīt demokrātisku problēmu."

Tā ir arī daļa no plašāka konteksta, kas saistīts ar dažādu, vēsturiski mazāk dominējošu sociālo grupu iekļaušanu pilsētā. Un pārdomāt publisko telpu kā klimatisku patvērumu iedzīvotājiem, īpaši tiem, kas dzīvo mazos dzīvokļos.

Citāts:Sveiki, te raksta Pēteris Žerbiņš! Vēlos Jūs iesaistīt pavisam jaunā projektā. Atceroties studiju laikus, kad pulēju krēslus universitātē, tehnikas mehānikas pasniedzējs vienā no lekcijām teica: ''Čaļi, mācieties kopā, tā jums ies ātrāk un viens otru pavilksiet!''. Lai arī cik neticami, tomēr profesoram izrādījās taisnība. Saliekot vairākus prātus kopā, var atšķetināt sarežģītus uzdevumus. Tas strādā gan saistībā ar tehniskās mehānikas jautājumiem, gan arī ar citu sfēru mistērijām.

2019. gada koronavīrusa slimība jeb COVID-19 (no angļu: coronavirus disease 2019) ir elpceļu infekcijas slimība, ko izraisa SARS-CoV-2 vīruss. Tā ir radniecīga citai infekcijas slimībai — SARS. COVID-19 sāka izplatīties 2019. gada nogalē Ķīnā, bet 2020. gada janvārī tā sāka izplatīties arī citur pasaulē. Slimībai raksturīgās pazīmes ir drudzis, klepus un apgrūtināta elpošana. Nereti attīstās plaušu karsonis un citas komplikācijas, kas var beigties ar nāvi. 2020. gada 11. martā ANO izsludināja, ka sākusies COVID-19 pandēmija. https://lv.wikipedia.org/wiki/COVID-19

Kas tas īsti bija un ko tas nozīmē mūsu ikdienai?


Citāts: Raimonds1 2024. gada 06. jūnijs, 11:36:20
Kas jums ir ar to COVID?

Nu kovidafērai ir vismaz divi aspekti: ņirgāšanās par medicīnu kā zinātni (aizej tur nezin kur un uztaisi sociālo reklāmas kampaņu), un "helikoptera nauda" sociālās reklāmas kampaņai (izplatīja caur visumā labi pazīstamajiem "sorosa" tīkliem). Par pirmo var tik brīvi runāt, lai nerunātu par otro - jo kā lai tagad Lagardē, lai skatās acīs ekonomiku saprotošiem cilvēkiem, kad inflācija no mērķa 2% uzlēca uz 20% Un vispārēja cilvēka intelektuālo spēju noniecināšana (pseidozinātnes piekritēju fašisms?).

http://www.lbf.lv/lv/glabejsilite

Ziedojuma konts:
Latvijas Bērnu fonds
Reģ. Nr.: 40008018725
Konta Nr.:LV42UNLA0002000707402
Banka: A/S „SEB Banka”
Maksājuma mērķis: Baby Box uzturēšana

Baby box - vieta bērna dzīvībai vai glābējsilīte ir īpaši izveidotas, triecienizturīgas durtiņas, kuras atverot, bērnu var ielikt zīdaiņu gultiņā ar augstām organiskā stikla malām. Kad pēc bērna ielikšanas tiek aizvērtas glābējsilītes durtiņas, nodaļas māsu postenī atskan audiālais (skaņas) un vizuālais (sarkanā trauksmes lampa) signāls. Ja durtiņas nav kārtīgi aizvērtas no ārpuses, hidraulikas sistēma tās aizver līdz galam automātiski. Latvijā ir 8 glābējsilītes - Liepājā, Ventspilī, Jelgavā, Rīgā, Valmierā, Madonā, Rēzeknē un Daugavpilī.
Aizverot glābējsilītes durtiņas, no ārpuses tās vairs nevar atvērt līdz brīdim, kad iekšpusē, māsu postenī, tiek noņemta bloķēšana. Pēc „trauksmes” signāla atskanēšanas apmēram 1-2 minūšu laikā pie glābējsilītes gultiņas ierodas medicīnas personāls.
Bērnam tiek sniegta nepieciešamā medicīniskā aprūpe un par gadījumu tiek ziņots attiecīgajām iestādēm, t.i., bāriņtiesai un policijai.
Lai mudinātu sievieti pārdomāt bērna atstāšanas lēmumu un meklēt citus situācijas risinājumus, pie katras glābējsilītes ir izvietota informācija mātei par to, kur visu diennakti iespējams zvanīt, lai saņemtu psiholoģisku un praktisku palīdzību. Grūtniecības krīzes centra darbinieki palīdzēs atrast tūlītēju risinājumu, sniedzot gan praktisku, gan morālu atbalstu.
Ja persona, kura ievietojusi bērnu glābējsilītē, pārdomā un vēlas bērnu paņemt atpakaļ, viņai ir jāvēršas bāriņtiesā, neatkarīgi no tā, cik ilgs laiks (dažas minūtes vai dažas nedēļas) ir pagājis kopš bērna ievietošanas glābējsilītē.

Es sāku lasīt Albera Kamī "Mītu par sizifu", tā kā tas patiesi ir tikai mīts, tad man prātā  daudz nāk pasakaina būtnē, ko sauksim par Krimsonu (kaut ko sārtinātu). Tā sakot, pati parastākā dzīve, pēkšņi saiet kaut kādā putrā, kā piemēram:

"Par kādu namu pārvaldnieku, kas izdarīja pašnāvību, man stāstīja, ka pirms pieciem gadiem viņš zaudējis meitu, pēc tam stipri pārvērties un šis notikums viņā palicis gluži kā mīna. Precīzāk nemaz nav iespējams pateikt. Sākt domāt nozīmē ielikt sevī mīnu. Šim iesākumam nav liela sakara ar sabiedrību. Tārps graužas cilvēka sirdī. Tas jāmeklē tur. Šī spēle uz dzīvību un nāvi ved no gaišredzīgas eksistences izpratnes uz bēgšanu ārpus gaismas loka, tai ir jāseko, un tā jāsaprot." 

Un ļoti daudziem postpadomju cilvēkiem, kas nekad mūžā nebija lasījuši Denu Braunu par globālo pandēmiju, bija "kovidafēra", kuras Dena Brauna izfantazētos pandēmijas atmosfēru, globālie (fatazētāji) politiķi, pamatojoties uz romantiķu zinātnieku postulātiem īstenoja dzīvē, un kas radīja vajadzību sākt sevī risināt eksistenciālas pārdomas par dzīves jēgu, jeb kā es viņus saukšu - modināja cilvēkus postmodernisma revolūcijai!

"Jebkurai lielai darbībai un jebkurai lielai domai iesākums ir smieklīgs. Lieli darbi bieži vien piedzimst ielas pagriezienā vai restorāna priekštelpā. Tāpat ir ar absurdu. Absurda pasaule vairāk nekā jebkura cita pasaule iemanto dižciltību no pagalam zemas cilmes. Dažās situācijās, kad cilvēks uz jautājumu, ko viņš domā, atbild - neko, tā var būt izlikšanās. Mīlēti cilvēki to zina labi. Bet, ja šī atbilde ir patiesa, ja tā atspoguļo dīvaino dvēseles stāvokli, kad tukšums kļūst daiļrunīgs, kad ikdienas darbību ķēde pārrauta un sirds veltīgi meklē ķēdes locekli, kas ļautu no jauna tai piesieties, - tā jau ir pirmā absurda zīme.
Dažkārt dekorācijas sagrūst. Piecelšanās, tramvajs, četras stundas kantorī vai fabrikā, maltīte, tramvajs, četras stundas darba, maltīte, miegs: pirmdien, otrdien, trešdien, ceturtdien, piektdien, sestdien vienādā ritmā - šis ceļš lielākoties tiek noiets bez pūlēm. Taču kādu dienu parādās "kāpēc?", un viss sākas šajā izbrīna iekrāsotajā nogurumā. "Sākas" - tieši tas ir svarīgi. Nogurums rodas automātiskas dzīves darbību beigās, bet reizē tas atklāj apziņas kustību. Tā pamostas un izraisa tālāko. Tālākais ir vai nu neapzināta atgriešanās ķēdē, vai arī pilnīga pamošanās. Nomoda beigās ar laiku iestājas konsekvence: pašnāvība vai atkopšanās. Pats par sevi nogurums ir kaut kas pretīgs. Šajā gadījumā man jāsecina, ka tas ir labs. Jo viss sākas ar apzināšanos, un nekas nav nekā vērts citādi kā vien caur to. Šajos spriedumos nav nekā oriģināla. Taču tie ir neapšaubāmi, un pagaidām ar to pietiek, lai aptuveni apzinātu absurda izcelsmi. Visa pamatā ir parastas "rūpes"."

Pēkšņi cilvēkam, kā indivīdam, kā autonomai būtnei ir jāuzdod sev pašam pats eksistenciālais jautājums - vai ir vērts dzīvot! Jo apkārt ir viens vienīgs absurds!

"Pakalnu maigās līnijas un vakara roka uz satrauktās sirds man iemāca daudz vairāk. Es saprotu: ja arī ar zinātnes palīdzību varu aptvert parādības un tās citu pēc citas nosaukt, tāpēc vien vēl nespēju aptvert pasauli. Ja spētu ar pirkstu iztaustīt visu tās reljefu, es par to nezinātu vairāk. Un jūs man ļaujat izvēlēties starp aprakstu, kas ir precīzs, bet man neko nemāca, un hipotēzēm, kas pretendē uz mācīšanu, bet nepavisam nav drošas. Svešinieks sev pašam un pasaulei, apbruņots vienīgi ar domu, kas noliedz pati sevi, līdzko kaut ko apgalvo, - kas tā par nolemtību, kurā nav iespējams rast mieru citādi, kā vien atsakoties zināt un dzīvot, kurā iekarošanas tieksme atduras pret sienām, kas izaicina tās uzbrukumus? Gribēt nozīmē provocēt paradoksus. Viss ir iekārtots tā, lai dzimtu saindētais miers, ko dod bezrūpība, sirds miegs vai nāvi nesošas atsacīšanās.
Tātad arī intelekts savā veidā man saka -šī pasaule ir absurda. Tā pretišķība - aklais saprāts: var apgalvot, ka viss ir skaidrs, bet es tik un tā gaidu pierādījumus un vēlos, kaut tam būtu taisnība. Taču, par spīti tik daudziem pretencioziem gadsimtiem un pāri tik daudziem daiļrunīgiem un pārliecināt spējīgiem cilvēkiem, es zinu, ka tā nav taisnība. Vismaz šajā jomā nav iespējama laime, ja man nav dots zināt. Universālais saprāts, praktiskais vai morāliskais, determinisms, kategorijas, kas izskaidro visu, godīgu cilvēku var tikai sasmīdināt. Tam visam nav nekāda sakara ar garu. Viņi noliedz tā dziļāko patiesību - savažotības pieņēmumu. Šajā neatšifrējamajā un ierobežotajā universā cilvēka liktenis līdz ar to iegūst jēgu. Ir radies iracionālo pulks, kas ietver to līdz pēdējam galam. Atgūtajā un tagad vienotajā gaišredzībā absurda izjūta noskaidrojas un precizējas. Es teicu, ka pasaule ir absurda, un es pārāk steidzos."

Un cilvēks (nereti tas ir vīrietis veic lēcienu attīstībā), kas liek visu pasauli uzvērt savādāk kā agrākajā "loģiskotajā" pasaulē, kas reāli aplūkojot ir tikai "absurda teātris", kā mēs to daiļi izjūtām "kovidafēras laikā", kas nejauki pārgāja "panslāvu nostaļģijas vardarbībā" (Aleksandrs 3) Ukrainā. Kas uzstājīgi aicināja vai nu "risināt dzīves uzdotos jautājumus radoši", vai spēlēt konsekventi "finita la commedia – Das Spiel ist zu Ende", ar ko mums jau sen nav nekādas problēmas. 

"Svešinieks sev pašam un pasaulei, apbruņots vienīgi ar domu, kas noliedz pati sevi, līdzko kaut ko apgalvo, - kas tā par nolemtību, kurā nav iespējams rast mieru citādi, kā vien atsakoties zināt un dzīvot, kurā iekarošanas tieksme atduras pret sienām, kas izaicina tās uzbrukumus? Gribēt nozīmē provocēt paradoksus. Viss ir iekārtots tā, lai dzimtu saindētais miers, ko dod bezrūpība, sirds miegs vai nāvi nesošas atsacīšanās.
Tātad arī intelekts savā veidā man saka - šī pasaule ir absurda. Tā pretišķība - aklais saprāts: var apgalvot, ka viss ir skaidrs, bet es tik un tā gaidu pierādījumus un vēlos, kaut tam būtu taisnība. Taču, par spīti tik daudziem pretencioziem gadsimtiem un pāri tik daudziem daiļrunīgiem un pārliecināt spējīgiem cilvēkiem, es zinu, ka tā nav taisnība. Vismaz šajā jomā nav iespējama laime, ja man nav dots zināt. Universālais saprāts, praktiskais vai morāliskais, determinisms, kategorijas, kas izskaidro visu, godīgu cilvēku var tikai sasmīdināt. Tam visam nav nekāda sakara ar garu. Viņi noliedz tā dziļāko patiesību - savažotības pieņēmumu. Šajā neatšifrējamajā un ierobežotajā universā cilvēka liktenis līdz ar to iegūst jēgu. Ir radies iracionālo pulks, kas ietver to līdz pēdējam galam. Atgūtajā un tagad vienotajā gaišredzībā absurda izjūta noskaidrojas un precizējas."