Top News Sites for article Post

chinaworldnewstoday.com
chroniclenewstoday.com
cnbcnewstoday.com
cnnworldtoday.com
crunchbasenewstoday.com
dailyexpressnewstoday.com

Don't hesiate to conatct us.

Viens no mūzikas apraižu un dziesmu atskaņotājiem ir Spotify. Diemžēl, mums nākas uzsākt mūsu aprakstu par viņu ar sliktu ziņu:

Citāts:Vēlējāmies paziņot, ka informācija, ko ceturtdien nosūtījām tev uz e-pastu, nebija pareiza.
Mēs apgalvojām, ka abonementa cena mainīsies no 8,99 € mēnesī uz 9,99 € mēnesī, sākot ar tavu norēķinu datumu šajā mēnesī: septembris. Patiesībā tava abonementa cena mainīsies no 7,99 € mēnesī uz 9,99 € mēnesī, sākot ar tavu norēķinu datumu šajā mēnesī: septembris.
Ja nevēlies turpināt izmantot Premium, maksājot jauno cenu, tu vienmēr vari atcelt abonēšanu savā konta lapā. Ja rodas kādi jautājumi, šeit vari sazināties ar mūsu klientu atbalsta komandu.
Atvaino par neskaidrību radīšanu. Paldies, ka izvēlies klausīties ar Spotify, un ceram, ka turpināsi klausīties ar mums.

Bangladešas armijas priekšnieks Veikers-Uz-Zamans pirmdien paziņoja, ka "veidos pagaidu valdību" pēc tam, kad premjerministrs atkāpās no amata un aizbēga no galvaspilsētas milzīgo protestu priekšā.

"Mēs izveidosim pagaidu valdību," raidījumā tautai valsts televīzijā sacīja Veikers, piebilstot, ka Šeiha Hasina Vazina ir atkāpusies no amata.

"Valsts ir daudz cietusi, ekonomika ir cietusi, daudzi cilvēki ir nogalināti — ir pienācis laiks pārtraukt vardarbību," viņš piebilda.

Šeiha Hasina Vazina https://lv.wikipedia.org/wiki/Has%C4%ABna_Vazeda

Ivande Kaija
Gundega Grīnuma
"Es stāstu visu"
Ivandas Kaijas dienasgrāmatas ar Gundega Grīnuma komentāriem 1911-1921
https://www.lsm.lv/raksts/kultura/litera...a.a562597/

Ivandes Kaijas (īstajā vārdā Antonijas Lūkinas) vēstule Rainim un Aspazijai, rakstīta 1911. gada 16. maijā:

"Atkal īstā brīdī atnāca jūsu vēstule, kad man tā slāpst pēc laba vārda. Tik grūta, grūta sirds. Es atrodos tādā bezizejas stāvoklī, ka jūs nemaz nevarat iedomāties! Mēs ar Fēliksu viens otru ēdam pilnīgi nost. Es piedot nevaru ne par matu, man ir jāiet projām, citādi es aiziešu bojā. Ja nu es eju, tad… viņš ir beigts. Kad es palieku, arī viņš nīkst.

Un man nav viņa žēl!

Jūs sakāt, es esot labs cilvēks, skaists. Vai tā ir skaista cilvēka dvēsele? Es sevī jūtos kā dēmons. Cik liela bija mana mīlestība, tik lielas ir manas tagadējās, negatīvās jūtas, kuras es nevaru pārvarēt.

Mēs tagad dzīvojam uz izmēģinājuma. Es teicu, ka rudenī došu galīgu atbildi, vai atgriezīšos atpakaļ Elizabetes ielā jeb aizvilkšos kaut kur viena mansardā.

Bērnus viņš nedod. Es arī nepastāvu viņa dēļ. Es iztikšu. Varēšu taču apraudzīt, kad gribēšu.

Viņš jau ar varu grib izgudrot visādus pienākuma spaidus, un, visbēdīgi, tagad spekulē ar savu veselību. Gala iznākums man tagad jau ir skaidrs… Man ir jāpaliek. Un ja nu tad varētu, kā nebūt, panesami dzīvot? Bet es zinu, viņš atkal paliks vieglprātīgs un neiztaisīs par mani nekā. Un tomēr – man nav citas izvēles.

Un nu man viens liels lūgums. Madonas jau kādas dienas trīs četras ir izceptas. Trakā modē gribas jums aizsūtīt. Pārāk liels darbs nebūs tā lasīšana. Priekš skatuves jau laikam nederēs, par daudz īsu, un otrais akts ir pavisam nedramatisks. Viss, ko dramatiski iesāku, pāriet pamazām publicistikā… bet, ja nu tā ir mana īpatnējā forma, šitāda? Tagad gaidīšu, ko jūs abi teiksiet.

Vai jūs tagad pie Induļa strādājat?"
https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/ieludz-radi...-u.a53155/
https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/ieludz-radi...u.a156889/


https://www.janisroze.lv/lv/gramatas/aka...-esmu.html

Klajā nācis sērijas Es esmu… darbs — Ivandes Kaijas dienasgrāmata (1911—1921) ar Gundegas Grīnumas izvērstiem komentāriem ES STĀSTU VISU

“Rakstniece, publiciste un sabiedriskā darbiniece, “Latvju sieviešu zelta fonda” ierosinātāja Ivande Kaija dienasgrāmatā (1911—1921) literatūrzinātnieces Gundegas Grīnumas augsti kvalificētajā tekstoloģiskajā apstrādē un plaši izvērstajos savulaik skandalozi populārā romāna “Iedzimtais grēks” autores personisko un radošo dzīvi un laikmeta vēsturisko panorāmu detalizēti izgaismojošajos komentāros lasītājam atklājas ne mazāk spilgti kā citi sērijas “Es esmu…” monogrāfijās jau iepazītie rakstnieki. Papildu vērtību darbam piešķir unikālais fotomateriāls un pielikums ar vairākiem rādītājiem, kas ļauj ielūkoties izcilās personības pasaulē arī pēc tās fiziskā un garīgā sabrukuma 1921. gada pavasarī.”
Dr. philol. Jānis Zālītis


“Šī dienasgrāmata caur ļoti personisku prizmu sniedz ieskatu vienā no smagākajiem laikiem mūsu valsts vēsturē: Pirmais pasaules karš, ar to saistītā vācu okupācija, padomju periods, brīvības cīņas, bermontiāde un, visbeidzot, neatkarīgas valsts veidošana. Ivande Kaija izdzīvo visus šos periodus, līdztekus rakstniecībai audzinot trīs bērnus, cenšoties nodrošināt tiem iztiku un izglītību un uzņemoties arī sabiedriskus pienākumus. Viņa ne vienmēr izprot dažādos politiskos strāvojumus, tomēr it bieži aiz to rūpīgi postās fasādes intuitīvi saredz ļaunumu un liekulību. Dienasgrāmatu caurstrāvo sieviešu emancipācijas idejas, ko ietekmējušas sabiedrības modernizācijas prasības, saduroties ar patriarhālās sabiedrības iesīkstējušajiem uzskatiem.”
Dr. hist. Līga Lapa

Dr. philol. Gundega Grīnuma (1948), arī LZA Goda doktore ir apjomīgo monogrāfiju PIEMIŅAS PARADOKSI.. (2009) un VIŅPUS ALPIEM.. (2017) autore. Gadu desmitiem padziļināti pievērsusies ne tikai Raiņa un Aspazijas, bet arī viņu līdzgaitnieku radošajam mantojumam. Sekmējusi Latvijas—Vācijas un Latvijas — Šveices literāro un kultūras kontaktu vēstures apzināšanu, pētīšanu un popularizēšanu. Saņēmusi nozīmīgus apbalvojumus — LR Ministru kabineta balvu (2015), LZA balvu (2017, 2018), Apspazijas prēmiju (2020) un Latvijas Literatūras gada balvu (2010, 2018).

Gadadiena, ko neviens nesvin – Kurzemes sacelšanās pirms 230. gadiem

Autori: Tomašs Otockis (Tomasz Otocki) (polski dziennikarz / poļu žurnālists)

Lietuvas poļu žurnāls "Kurier Wileński" ("Viļņas kurjers") nupat publicēja interviju ar prof. Darjušu Navrotu (Dariusz Nawrot) par Kurzemes sacelšanos. Kurzemes tēma Polijā ir diezgan attāla, tāpēc nevienam pat neienāca prātā, ka būtu vērts atzīmēt šajā reģionā 1794.gadā notikušās sacelšanās 230. gadadienu.
Taču vēsture ir jāpiemin gan no Polijas, gan no Latvijas puses, atcerēsimies nesenās vēsturiskās rekonstrukcijas Daugavpilī, veltītas Napoleona karaspēka uzbrukumam cietoksnim 1812. gadā, kas pulcēja daudz skatītāju. Diemžēl zināšanas par Kostjuško sacelšanos, kas aptvēra Kroni, Lietuvu un daļu no mūsdienu Latvijas, Polijā ir visai skopa. Ievadot interneta meklētājā "sacelšanās 230. gadadiena", man galvenokārt parādās saites uz vietni ar kolekcijas monētām.

Protams, šī gada pavasarī par sacelšanos parādījās nedaudz informācijas: par Tadeuša Kostjuško (Tadeusz Kościuszko) zvērestu tautas priekšā Krakovā un par uzvarēto Raclavices kauju pret krievu karaspēku, pret kuru poļu zemnieki nostājās ar pīķiem un izkaptīm. Rudenī mēs droši vien atzīmēsim gadadienu kopš sakāves Macejovices kaujā, kas apzīmogoja Žečpospolitas likteni. Poļi jau ir mazliet noguruši no vēstures, taču Kostjuško, kas stājās pret Krievijas armiju, varētu kļūt par piemērotu simbolu "daudzām tautām". Īpaši kara laikā Ukrainā.
Viņš bija ne tikai "Polijas varonis", bet arī ASV, kur viņam par godu ir pat atklāti pieminekļi. Tāpat viņu augstu godā lietuvieši un baltkrievi. Arī latvieši varētu Kostjuško uzskatīt par "savējo", ja tik atcerētos Kurzemes sacelšanos. Viņš piedzima Merečovščiznā, Baltkrievijā. Tāpat kā citi poļu varoņi no šīm zemēm: nacionālais bards Ādams Mickēvičs (Adam Mickiewicz) (no Novogrudokas) vai komponists Staņislavs Moņuško (Stanisław Moniuszko) (dzimis netālu no Minskas).
Kā toreiz to sauca Polijā, Kostjuško bija "divu tautu" dēls. 1569. gadā poļi un lietuvieši izveidoja Polijas-Lietuvas kopvalsti, kurā ietilpa arī baltkrievu, ukraiņu un latviešu zemes.
Kāpēc izcēlās Kostjuško sacelšanās?
Jau pēc Žečpospolitas otrās dalīšanas, kuras rezultātā Krievija okupēja Minsku un Kamjanecu-Podiļsku, bet Prūsija – Poznaņu, Toruņu un Gdaņsku, Polijas-Lietuvas ūnija acu priekšā sāka sarukt. Valstij draudēja pilnīga iznīcināšana. 1791. gadā Četru gadu Sejms pieņēma 3. maija konstitūciju, kuras aizstāvībai izcēlās karš, ko poļi zaudēja. Tieši tas noveda pie Žečpospolitas otrās dalīšanas. Sanāca, ka pēc Gdaņskas atdalīšanās no Polijas 1793. gadā Kurzemes Liepāja kļuva par vienīgo Polijas-Lietuvas kopvalsts ostu. Interesants paradokss ir tas, ka, kamēr etniskās poļu zemes (Pomerānija, Lielpolija, Mazpolija) jau bija okupējuši iebrucēji, Kurzeme gandrīz nepārtraukti bija Polijas-Lietuvas ūnijas sastāvā.

Kaut kādā ziņā likumsakarīgi, ka Polijā neatceras Antona Voitkeviča (Antoni Woytkiewicz) darbības, kurš 1794. gada 25. jūnijā okupēja Liepāju. Kurzeme tika atdalīta no Polijas-Lietuvas kopvalsts trešās dalīšanas rezultātā 1795. gadā, kļūstot par Krievijas guberņu ar galvaspilsētu Mītavā (starp citu, Kostjuško nemierniekiem, kuri ieņēma Kuldīgu un Aizputi, neizdevās sagrābt Mītavu). Vēlāk šīs zemes atradās Krievijas sastāvā, bet kopš 1918. gada pieder neatkarīgai Latvijai. Latvijas Poļu savienība sāka darboties šajā teritorijā pēc 1922. gada (man neizdevās atrast pēdas, vai tās biedri pieminēja Kurzemes sacelšanās gadadienu pirms kara, tomēr pašu Kostjuško sacelšanos pie Daugavas atcerējās, par to ir liecības pirmskara Latvijas poļu presē), lai gan ne tik aktīvi kā Latgalē, Rīgā vai Austrumzemgalē. Darbojās arī poļu skolas, un Liepājas pilsētas domes sastāvā bija poļu deputāti.

Mūsdienās poļi reti dodas izpētīt Kurzemi, visbiežāk dod priekšroku Rīgai. Taču Polijā ir daži vēsturnieki, kuri pēta šo tēmu, tostarp prof. Arkadiušs Janickis (Arkadiusz Janicki) no Gdaņskas, grāmatas "Kurlandia w latach 1795-1915. Z dziejów guberni i jej polskiej mniejszości" ("Kurzeme 1795.-1915. gados. No guberņas un tās poļu minoritātes vēstures.") autors. Šobrīd viņš strādā pie publikācijas, kas veltīta Kurzemes sacelšanai. Nesen Janickis publicēja "Wyprawa Michała Kleofasa Ogińskiego do wschodniej Kurlandii i na Dyneburg w 1794 roku" ("Mihala Kleofas Oginska ekspedīcija uz Austrumkurzemi un Daugavpili 1794. gadā").

Citāts:Un tomēr mani izbrīna, ka Latvijā tik viegli aizmirsa Kurzemes sacelšanos.

Kāpēc joprojām vērts lasīt un rakstīt uz papīra? Saruna par digitālajām ierīcēm ar LU profesoru Šķilteru

Par digitālo ierīču ietekmi joprojām ir daudz nezināmā, tomēr dažas skaidras atbildes zinātnieki ir raduši. Piemēram, 31 gadu ilgā pētījumā secināts, ka mūsdienu bērni darbojas ievērojami ātrāk, taču kļūdaināk. Tāpat no vairākiem pētījumiem pēdējā gada laikā izriet, ka, lasot no papīra un rakstot uz papīra, mēs uztveram informāciju un koncentrējamies krietni labāk, nekā darot to pašu ekrānā. Laikmetus pārslēgt nav iespējams, taču joprojām ir vērts lasīt un rakstīt uz papīra, sarunā ar LSM.lv uzsvēra Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes profesors, Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs Jurģis Šķilters.

ĪSUMĀ:
Svarīgākais ir tas, kādu saturu mēs patērējam, nevis pašu ierīču lietošana.
Ja cilvēki savu tēlu digitālajā vidē veido atšķirīgu, piemīt tendence rasties mentālajiem traucējumiem.
Digitālo sociālo tīklu izmantošana var veicināt viedokļu burbuļu veidošanos un sociālo polarizāciju.
Lasot un rakstot uz papīra, cilvēki uztver informāciju un koncentrējas labāk, nekā darot to pašu ekrānā. Digitālajā vidē cilvēki lasa ātrāk, bet virspusējāk, arī multitaskings traucē ilgstošai uzmanības noturēšanai.
Pētījumi rāda, ka ilgtermiņā cilvēki var pielāgoties dažādiem rīkiem un formātiem.
Paškontrole mūsdienu steidzīgajā pasaulē ir būtisks faktors, kas ietekmē mūsu spēju pārvaldīt digitālo ierīču lietošanu.
Kā mainīt ierastos viedierīču lietošanas paradumus? 10 padomi

Ja lasām pētījumu, ka šobrīd nav pietiekoši daudz datu, kas apstiprinātu digitālo ierīču negatīvu ietekmi uz mentālo veselību, ko no tā vajadzētu secināt? Ka varam neuztraukties, jo sliktas ietekmes nav, vai tomēr to, ka joprojām neko daudz par to nezinām?
Ir ļoti daudz dažādu papildu mainīgo, kas ietekmē mentālo veselību, tādēļ rezultāti ir ļoti heterogēni (neviennozīmīgi – red.) un viennozīmīgu atbildi mēs nevaram gūt. Ietekmējoši faktori, piemēram, ir lietojuma intensitāte, vecums. Jautājums drīzāk ir, ko mēs ar tiem ekrāniem darām. Piemēram, ekrānu ietekmi uz redzi neviens neapšauba, jautājums par ietekmi uz mentālajiem procesiem ir mazliet sarežģītāks. Es teiktu, ka jautājumu būtu vērts pārformulēt tādā veidā – kāds ir saturs mūsu darbībai? Tas daudz nosaka. Piemēram, digitālu sociālu tīklu lietošana ir viena joma, kur patiešām var redzēt ietekmi uz mentālajiem procesiem. Otrs ir lasīšana un rakstīšana – satura uztvere ekrāna vidē salīdzinājumā ar fizisko klātesamību jeb papīra formātu ir atšķirīga.
Šogad ir publicēti pētījumi (vairāk var lasīt šeit un šeit), kuros secināts, ka cilvēkiem, kuri digitālajā sociālo tīklu vidē veido atšķirīgu izpratni par sevi, biežāk ir mentālās veselības problēmas
nekā tiem, kuri savu autentiskumu (īstumu – red.) saglabā gan fiziskās klātienes, gan digitālajā vidē. Respektīvi – ja cilvēki savu tēlu digitālajā vidē veido atšķirīgu, piemīt tendence rasties mentālajiem traucējumiem. Pētījumi arī apstiprina šādu saistību, īpaši jaunāka gada gājuma lietotāju vidū.
Domājams, ka arī reālajā dzīvē būtu grūti ārēji censties uzturēt atšķirīgu tēlu no tā, kāds cilvēks ir patiesībā. Piemēram, ja pusaudzim ir problēmas mājās, ko viņš cenšas slēpt skolā, tad arī tā ir ļoti sarežģīta situācija, kas varētu radīt mentālās problēmas. Stāsts varbūt nav par rīku, bet par vispārēji sarežģītu situāciju, kurā izliekas par kādu citu?
Protams, ja mēs mēģinām dzīvot atšķirīgu dzīvi un ar savu autentiskumu mākslīgi manipulēt, ir liela varbūtība rasties mentāliem traucējumiem. Jāsaprot arī, ka digitālajā vidē kopumā ir liela iespējamība rasties t.s. viedokļu burbuļiem. Sliktā lieta ir tāda, ka mūsdienu cilvēkam, īpaši jauniešiem, pasaule šķiet ļoti melnbalta, un tas veicina sociālo polarizāciju (krasu viedokļu pretstatu veidošanos – red.). Mūsdienu sabiedrības liela problēma kopumā ir tās aizvien izteiktāka polarizācija. Pie vainas ir gan digitāli sociālie tīkli un to saturs, gan tas, kāda veida algoritmus tie izmanto, lai cilvēkus padarītu aktīvus. "Facebook" vai citur tos ir svarīgi pielietot, lai cilvēkus aktivizētu. Lietotāji, kas digitālu sociālu tīklu vidē kaut ko izdara pāris reizes mēnesī, viņiem nav īpaši vajadzīgi. [Tādēļ] tiek piegādāta informācija, kas ir pēc iespējas pozitīvāka vai negatīvāka un kurai ir emocionālāks vēstījums, jo ir lielāka varbūtība, ka tā izraisīs kādu reakciju lietotājā. Līdz ar to pasaule, vismaz digitālo sociālo tīklu gadījumā, kļūst salīdzinoši melnbalta.

Izraēlas kolēģi ir mēģinājuši ar datorsimulācijām modelēt scenārijus, kuros varētu sociālos burbuļus caurdurt, lai mazinātu sabiedrībā pastāvošo polarizāciju. Izrādās, ka tas nav iespējams, ja mēs gribam saglabāt demokrātiskās vērtības un kultūru. Digitāla vide paredz to, ka mums diemžēl būs šādi viedokļu burbuļi. Mēs nevaram vienlaikus gribēt demokrātisku sabiedrību, attīstītu digitālu vidi un to, lai nerastos viedokļu burbuļi. Tā ir ļoti nozīmīga publikācija, kas citstarp demonstrē, ka sociālie burbuļi ir cena, ko maksājam par jaudīgo digitālo vidi, vienlaikus saglabājot piederību demokrātiskajai pasaulei.
Ja ekrāni paši par sevi viennozīmīgi nekaitē mūsu mentālajai veselībai, bet būtisks ir saturs, ko tajos patērējam, tad ko varētu uzskatīt par nevēlamu?
Ekrāna ietekme ir daudz neviennozīmīgāka nekā konkrētais uzdevums, ko veicam digitālajā vidē. Pēdējā gada laikā ir vairāki salīdzinoši viennozīmīgi pētījumu rezultāti, kas apstiprina, ka brīdī, kad lasām un rakstām, izmantojot papīru, ļoti nozīmīgs ir sensori motorais jeb sajūtamais taustes kontakts, kura laikā būtiski labāk uztveram saturu un koncentrējam uzmanību nekā tad, ja klikšķinām datora taustiņus vai lasām ekrānā. Evolucionāri cilvēka roka ir ļoti jaudīgs orgāns, tā ir daļa no mūsu saprašanas procesiem; tauste, protams, ir veidojusies simtiem tūkstošu gadu laikā. Ja mēs pierakstām ar roku vai lasām analogi, jēgas kopsakarus uztveram daudz labāk.
Kad lasām no papīra, mēs to darām diezgan atšķirīgi nekā no ekrāna – digitālā vidē lasām ātrāk, uztveram atslēgas punktus, bet kopumā darām to virspusējāk.
Iemesli ir dažādi – datorā ir multitaskings jeb daudzlietojums (vairāku darbu darīšana vienlaikus vai gandrīz vienlaikus), pārslēgšanās starp dažādām programmām un uzdevumiem, dažādas hipersaites, kas no viena materiāla aizved uz citu. Digitālajā vidē arī horizontālās skenēšanas process nenotiek tik labi, cik analogajā. Ja mēs lasām no vienas rindiņas uz otru, mēs saglabājam uzmanību ilgāk un labāk – tas ir ļoti būtiski gan lasītprasmes apguves laikā, gan arī uzmanības treniņiem tālākā dzīves laikā. Arī abstraktu zināšanu apguvē vizualizācijas uz papīra ir būtiska daļa no saprašanas procesa, ko apliecina pētījumi ar matemātikas apguvi.
Kuriem cilvēkiem ir labāka uzmanība? Tiem, kuri lasa analogi. Viņi patiešām ilgāk spēj noturēt uzmanību, skenējot horizontāli. Mēs esam daļa no pasaules, kur lasa digitāli, un uzmanības noturīgums mums, 2024. gada cilvēkiem, kopumā ir mazāks, nekā bija kādreiz.
Vai ir zināms, vai tas ir neatgriezeniski? Proti, ja cilvēks gadiem ir lasījis tikai digitāli, tad uzmanības noturība ir neatgriezeniski samazinājusies vai viņš var atgriezties pie drukātiem tekstiem un uzmanību atkal uztrenēt?
Tas ir ļoti interesants jautājums. Mēs visu laiku runājam par tādiem "šeit un tagad" pētījumu rezultātiem, ilgtermiņa pētījumi notiek salīdzinoši retāk. Piemēram, vienā pavisam nesenā pētījumā tika skatītas 32 dažādas zemes 31 gada diapazonā, bija ļoti liela izlase, kas tika salīdzināta. Jautājums bija, vai 31 gada laikā cilvēka veiktspēja, domājot par uztveri un uzmanības procesiem, ir pasliktinājusies vai uzlabojusies. Rezultāti ir ļoti šokējoši: ja ir neliels koncentrēšanās spēju pieaugums pieaugušajiem, tad bērniem ir būtisks kopējais kļūdu un – vienlaikus – apstrādes ātruma pieaugums, bērni darbojas ātrāk, bet ar vairāk kļūdām. Tātad mēs varam pateikt, kas īsti ir noticis ar digitālo paaudzi uztveres procesu kontekstā, un tas var šķist diezgan biedējoši. Es tomēr arī gribētu teikt, ka visi šie procesi ir ilgtermiņā adaptīvi (pielāgoties spējīgi – red.) – mēs veidojam digitālos rīkus un viena procesa trūkums, evolucionāri skatoties, neko daudz nenozīmē, jo mūsu veiktspēja ilgtermiņā līdzsvarojas. Tas nozīmē, ka mēs pielāgojamies dažādiem rīkiem un formātiem. No otras puses, arī rīku izstrādātāji tos optimizē mūsu uztverei.
Ja kādi vecāki, šo lasot, nospriedīs, ka tagad bērnam vajadzētu tikai lasīt tekstu no papīra un rakstīt ar roku, tas varētu būt pārspīlēti?
Reālistiski skatoties, mēs no ekrāniem un digitālās vides nekur neaizmuksim, taču no visiem iepriekš minētajiem pētījumiem izriet, ka mums vajadzētu mēģināt līdzsvarot darbības, ko veicam, lasot vai rakstot digitāli un analogi.
Mēs nevaram bērnu piepeši "pārslēgt" uz analogo vidi, tas arī nav vajadzīgs, jo dzīvē viņiem būs daudz situāciju, kur jādarbojas digitāli, bet, ja runa ir par jēgas kopsakarību uztveri, tad ir jāmēģina lasīt vai rakstīt analogi, izmantojot papīru.
Tas būtiski uzlabo gan uzmanības apstrādi, gan atcerēšanos, gan saprašanas procesu kopumā. Savukārt, ja ir teksts, kam ir svarīgi galvenie pieturas punkti – un tādu ir daudz, jo mēs dzīvojam dinamiskā sabiedrībā, – tad pietiek ar lasīšanu digitāli.
Kad pats lasāt, piemēram, publikācijas par pētījumiem, dodat priekšroku datoram?
Es parasti daru tā – apskatos kopsavilkumā, vai tur tiešām ir kas tāds, ko būtu vērts pārdomāt un lasīt detalizēti. Ja tā ir, tad drukāju laukā, kas gan nav diezko labi dabai. Lasot ekrānā, vienkārši arī nogurst. Ja neskaita e-pastus vai kādus ātri izlasāmus materiālus, es mēģinu lasīt drukātā formātā.
Vai e-grāmatu lasīšanas ierīces, piemēram, "Kindle", arī ir pieskaitāmas pie ekrāniem? Vizuāli tās šķiet līdzīgākas papīram.
Tieši tā, dizaineri un programmētāji ir centušies šīs ierīces radīt tādas, lai tās sniegtu pieredzi, kas ir līdzīga, lasot drukātas grāmatas, bet vienalga tās klasificējas kā digitālās ierīces, jo mums taustes kontakta īsti nav. Ir arī pētījumi, kuros skatīts, kādas ir mūsu acu kustības, kad lasām no papīra vai ekrānā – ir ļoti būtiskas atšķirības. Piemēram, lasot no digitālām ierīcēm, mūsu acu fiksācijas ir daudz īsākas, savukārt lasot no papīra, mēs to darām daudz mērķtiecīgāk, fiksācijas ir ilgākas un vairāk. Mums ir ļoti atšķirīgas darbības rutīnas, kad lasām no planšetes vai papīra. Viennozīmīgi, lasot no planšetes, kopumā jēgas kopsakarus uztveram mazāk, nekā lasot no papīra. Tas pats attiecas uz rakstīšanu.
Ir pētījumi, kuros tiek vilkta saikne starp pārmērīgu ekrānu lietošanu bērniem un izmaiņām smadzeņu struktūrās. Tas var mudināt domāt par neatgriezenisku digitālo ierīču ietekmi. Kas būtu jāsaprot no šādiem pētījumiem?
Uz šiem pētījumiem ir jāskatās niansētāk. Ļoti viennozīmīgas ietekmes nav, taču viena no atziņām multitaskinga pētniecībā, kas ir skaidra jau diezgan ilgi – pusaudžu vecumā īpaši aktīvi veicot multitaskingu, ilgtermiņā pavājinās uzmanība.
Pusaudžu vecumā tāpēc nav ļoti prātīgi nodarboties ar intensīvu multitaskingu jeb daudzlietojumu, jo tad pavājinās spēja izstumt traucēkļus – veidojas sliktāka spēja nereaģēt uz nevajadzīgiem apkārtējās pasaules stimuliem.
Otra lieta ir – vai, intensīvi lietojot digitālus sociālos tīklus, ir kādi paliekoši efekti? ASV nesen bija ilggadējs pētījums ar vairāk nekā 17 000 dalībnieku vecumā no 10 līdz 21 gadam. Tajā konstatēja, ka patiešām ir saistība intensīvākai digitālu sociālo mediju lietošanai un dzīves kvalitātes un apmierinātības kritumam pēc gada, taču tas attiecas uz konkrētiem vecumposmiem. Proti, jo vairāk lieto digitālus sociālos tīklus, jo vairāk krīt dzīves kvalitāte divos konkrētos periodos – puišiem 14–15 gadu vecumā un 19 gadu vecumā, meitenēm 11–13 gadu vecumā un 19 gadu vecumā. Tas nozīmē, ka digitāli sociālie tīkli, protams, var ietekmēt jaunieša dzīves kvalitāti, bet konkrētā vecumposmā. Kopumā ietekmes ir daudz grūtāk viennozīmīgi skaidrojamas, jo ir saistītas ar dažādu ietekmējošu faktoru kopu.
Vēl viena digitālo rīku ilgtermiņa ietekme ir sarunas lomas mazināšanās; tā vietā, lai runātu, mūsdienu cilvēks dod priekšroku īsziņu komunikācijai. Taču saruna nav tikai informācijas pārnese, bet būtiska daļa no ikdienas emociju regulācijas. Tādējādi, atradinoties no vēlmes un spējas sarunāties, notiek izmaiņas tajā, kā pārvaldām emocijas.
Runājot par multitaskingu, katrs mūsdienās noteikti ir piedzīvojis, ka attaisa datoru, lai paveiktu kādu darbu, bet attopas "Facebook" un neatceras, kā viņš tur nokļuvis.
Kas mūs vada? Mēs spējam koncentrēties uz darbiem, kas ir vajadzīgi ikdienas pienākumu veikšanai, bet jebkurā gadījumā ir mūs interesējošas lietas. Neatkarīgi no tā, vai esam daļa no digitālās pasaules, darot lietas, kas mūs interesē, laiks sarūk. Ja esam koncertā, 20 minūtes šķitīs kā piecas vai 10 minūtes no uztvertā laika viedokļa. Ja būsim garlaicīgā lekcijā, tad šīs 20 minūtes būs 40 minūtes. Tāpat, ja ieslēdzam datoru skaistā sestdienas rītā, lai darītu darba lietas, piepeši un nevilšus varam saprast, ka stundu esam gājuši cauri "Facebook".
Kādēļ ierīces un digitālie tīkli ir tik pievilcīgi? Kas notiek mūsu smadzenēs, kad skatāmies ekrānā?
Jautājums ir nevis par pašu ierīci, bet funkcijām, kuras tajā izmantojam. Mēs pie tām pierodam.
Esam ļoti mācītiesspējīgi zvēriņi, un kļūstam atkarīgi no šīm funkcijām. Vislielākā problēma ir digitāli sociālie tīkli, jo tur ir dažādi emocionāli efekti un tie pamazām kļūst par lieliem emocionāla atbalsta un padomu došanas tīkliem.
Kāpēc cilvēki lielā mērā ir atkarīgi no digitālajām ierīcēm? Jo viņi nemitīgi izjūt sevi kā daļu no sociālajiem tīkliem. [Līdzībās runājot,] mēs jau neesam atkarīgi no televīzijas pultīm. Tāpat ar digitālajiem rīkiem, piemēram, viedtālruņiem, – mēs esam atkarīgi no sociālajiem tīkliem, kuriem mūsu dzīvē ir noteiktas funkcijas. Digitālajā vidē mēs īstenojam pamata sociālās vajadzības, kā piederēt un saņemt atzīšanu no citiem. Tas digitālais uzsitiens uz pleca "Facebook", "X" vai "TikTok" mums ir emocionāli svarīgs – mums ir atkarība no digitālā atbalsta.
Tas droši vien ir apburtais loks – jo mazāk to saņem reālajā dzīvē, jo svarīgāk tas ir digitālajā pasaulē.
Visticamāk, tāpēc ir atšķirība tajā, kādi esam klātienē un kādi – digitālajā vidē. Jo kreņķīgāka ir reālā dzīve, jo vairāk cilvēks sevi izmaina digitālajā vidē. Šobrīd daudz uzmanības tiek pievērsts arī ģeneratīvajiem mākslīgā intelekta rīkiem, īpaši mācīšanās procesā ļoti populārs ir jautājums – tie ir labi vai slikti. Ir daži pāris gadu laikā tapuši pētījumi, kuri liecina, ka ietekme no "ChatGPT" tā lietotājos, protams, ir un akadēmiskais veikums viennozīmīgi ir vājāks. Turklāt monētas otra puse ir tā, ka 2024. gada sabiedrība mudina bieži lietot digitālos palīgrīkus – ir liela akadēmiskā pārslodze, laika trūkums, mēdz būt arī saasināta jūtība pret atzinību, arī prasība pēc pētījumu vai izglītības rezultātiem, izmantojot mazāk finansiālu resursu. Bet es gribētu teikt, ka mums ir jānošķir īstermiņa un ilgtermiņa efekti. Minētais pētījuma atklājums, ka bērni 31 gada laikā ir kļuvuši būtiski ātrāki, bet kļūdaināki, var šķist mazliet briesmīgs, domājot par to, ko digitālā vide ar mums izdara. Taču, domājot tālākā evolucionārā perspektīvā, mēs pietiekami labi spējam adaptēties un izlīdzināt to, kas šobrīd traucē.
Mūsu ēras atslēga – paškontrole

Bērnu psihiatre Karīna Beinerte:
“Viedierīču mērķis ir pēc iespējas ilgāk noturēt mūsu uzmanību. Visi algoritmi un būtība tiek veidota un tiks optimizēta, balstoties uz cilvēku sociālo psiholoģiju un mūsu vājībām. Ļoti svarīgi no vecāku puses, domājot par pusaudžiem, ir izveidot, iedzīvināt un attīstīt veselīgus ekrānu lietošanas paradumus.
Būtu muļķīgi ierīces izslēgt pilnībā, jo tad mēs nemācamies sevi apturēt un saprast, cik daudz ir par daudz. Ir jāatrod optimālais veids, kā lietot ierīces. Mēs gribam, lai pusaudži, izejot no mājas, būtu gatavi dzīvei, kurā viņiem būs pašiem jākontrolē, cik daudz lieto katru spēlīti un aplikāciju.
Mūsu ērā, mūsu laikos ļoti svarīga ir paškontrole, kaut vai arī skatoties uz to, cik ļoti ir pieejams, piemēram, cukurs, un cik lēti ir kārumi. Jo labāk iemācīsimies sevi kontrolēt un atturēt no kaitīgām pārmērībām, jo laimīgāki būsim.”
Foto: no privātā arhīva
Vienkāršoti sakot – pagaidām būtu pāragri uztraukties, ka sabiedrība kļūs dumja un mums vairs nebūs erudītu cilvēku?
Pilnīgu noteikti. Par jebkuru tehnoloģiju mēs maksājam kaut kādu cenu. Nav runa par to, ka mēs saprotam sliktāk, mēs vienkārši saprotam atšķirīgi. Tieši tāpēc ir pētījumi, kuros mēģina saprast, kā cilvēki aptver jēgas kopsakarus atkarībā no rīku formāta un veida. Kā jau minēju, lai saprastu saturu dziļāk, mēģinām izmantot analogos rīkus – pierakstu lapas, pildspalvu, grāmatas. Stāsta morāle ir tāda, ka mēs nevaram pārslēgt laikmetu, bet mēs varam mēģināt uzlabot uztveres procesus, izmantojot rīkus, kas mums ir pieejami.
Tas vienlīdz attiecas gan uz bērniem, gan pieaugušajiem?
Protams. Lai gan cilvēka attīstības gaitā rīku lietojuma jēga ir mainīga.
Bērnu psihiatre Karīna Beinerte LSM.lv norādīja, ka atslēgas vārds mūsdienu steidzīgajā pasaulē ir paškontrole. Kas ietekmē mūsu paškontroles spējas?
Manuprāt, atslēgas problēma ir tā, ka digitālā vide mūs ir iekļāvusi lielā atbalsta, padomu došanas un atkarības ciklā. Jebkuram no mums ierīces pašas par sevi nerada atkarības, atslēga ir sociālās funkcijas, kas piemīt šiem rīkiem. Mans viedoklis, kāds ir arī citu pētnieku vidū, – kopumā bīstami ir tas, ka, izmantojot cilvēku emocionālo atkarību no digitālajām vidēm, iespējams ļoti labi manipulēt. Tas ir diezgan briesmīgi, iedomājoties, ka mūs var paredzēt, izejot no tā, kā tipiski emocionāli rīkojamies ikdienas situācijās. Tas ir briesmīgi gan fiziskās klātbūtnes situācijās, gan digitālajā vidē. Pirms kāda laika amerikāņu kolēģiem bija apjomīgs pētījums, kurā testēja "Twitter" saziņu par "Brexit" un "Nord Stream 2". Tur bija lielas datu kopas, no kurām izdevās konstatēt, ka ir neģēlīga "recepte", kā cilvēku viedokļus mainīt, manipulēt un tiešām emocionāli ietekmēt. Pirmkārt, mēs esam jūtīgāki pret negatīvāku informāciju, otrkārt, esam jūtīgāki pret informāciju, kas ietver cēloņu seku attiecības, – piemēram, ja tu balsosi par to, tad tavi bērni tīrīs tualetes Londonas priekšpilsētā. Trešā lieta ir draudi sociālajām vērtībām. Tātad negativitāte, cēloņu–seku attiecības un draudi sociālajām vērtībām ļoti paredzami var izmainīt cilvēku emocionālo pašsajūtu un līdzsvaru. Un šādi vēstījumi ir vislipīgākie un ietekmīgākie.
Arī šajās Eiropas Parlamenta vēlēšanās atsevišķām Latvijas partijām bija uzsaukumi, kuros izmantotas cēloņu un seku attiecības, proti, draudi – ja neaiziesi uz vēlēšanām tu, tad aizies tie un tie.
Šie un daudzi citi paņēmieni ir seni. Zinātnē ir gandarījums par to, ka viens vai otrs no šiem principiem ir pētnieciski, arī eksperimentāli pamatojams. Stāsts par negativitiāti, cēloņsakarībām un sociālām vērtībām – mēs zinām kaut ko līdzīgu no antīkās demokrātijas, un te nu mēs mūsdienās, pamatojot ar statistisko nozīmīgumu konkrētu cilvēku darbībā, varam aprakstīt, kas ir noticis.
Situācijās, kur cilvēki jūtas nedroši, vienalga, tā ir pandēmija vai karš, problēma ir tāda, ka mēs mēģinām pieslēgties kaut kādām kopienām, kuras mums var radīt relatīvu drošības izjūtu. Piederība ir svarīgāka nekā saturs vai tas, kam mēs pieslēdzamies. Covid-19 situācija ļoti labi parādīja, ka cilvēki bieži pieslienas pilnīgi absurdām sazvērestības teoriju kopienām. Trakākais šajā stāstā ir tas, ka tās ir lielākoties politiski motivētas.
Cilvēki, kas šīs kopienas veido, nereti ir aukstasinīgi neģēļi, kas domā pāris soļus uz priekšu par savu politisko karjeru, kuru būvēt uz citu nedrošības izjūtu un bailēm.
Latvijas un citu valstu gadījumā mēs redzam, ka antivakceru, kovida noliedzēju grupiņas tagad ir parlamentos.Vai jums būtu kāds ieteikums, kā cilvēkiem mūsdienu pasaulē nekļūt par daļu no manipulētajām grupām, lietojot digitālus rīkus?
Labas receptes jau nav, bet viens no padomiem pēc principa "viegli teikt, bet grūti izdarīt" ir mēģināt būt pēc iespējas piezemētam savos viedokļos un pieļaut arī, ka paša viedoklis par kaut ko var būt kļūdains. Ja pieņemam intelektuālo piezemētību, tad ir daudz mazāka iespējamība, ka kļūsim par daļu no šīm manipulētajām grupām. Pētnieki ir mēģinājuši konstatēt uzskatu principus cilvēkiem, kuri, visticamāk, neiekritīs sazvērestības grupās. Secinājums ir tāds, ka kritiskā, analītiskā domāšana un izglītība ir mazāk būtiski faktori, jo ļoti bieži arī izglītoti cilvēki kļūst par daļu no šīm grupām. Izrādījās, ka ļoti spēcīgs faktors ir intelektuālā piezemētība, kas izpaužas tajā, ka mēs pieļaujam, ka mūsu viedoklis, tāpat kā citu cilvēku viedoklis, var būt kļūdains. Ja tas tā ir, tad varbūt būsim piesardzīgāki arī pret apkārtējo viedokļiem un nereti melnbaltajām vienkāršajām "patiesībām" mums visapkārt.
Vai te būtiska ir arī piederības izjūta – ja cilvēks gūst to vairāk reālajā dzīvē, tad mazāk pēc tās tiecas digitālajā pasaulē?
Piederības izjūta ir [būtiska] gan vienā, gan otrā – gan fiziskās klātienes, gan digitālajā pasaulē. Piederības izjūta kopienai pati par sevi ir ļoti spēcīgs rīks, īpaši nenoteiktās un nedrošās situācijās tā ir atslēga, kas mums dod dvēseles mieru. Ar to, protams, var manipulēt, ko mēs redzam dažādu sazvērestības grupu darbībā. Digitālā vide ir bīstama tāpēc, ka tā daudz ātrāk, mērķtiecīgāk un manipulatīvāk ļauj veidot un izplest šīs grupas, kuras pretendē radīt piederības izjūtu.
Ja ir spēcīga ģimenes piederības izjūta, tas, protams, mazina varbūtību iekļauties kādā sazvērestības vai politiski motivētā piederības kopienā. Tomēr es teiktu, ka tipiskais 21. gadsimta cilvēks ir pietiekoši neatkarīgs tādā nozīmē, ka viņu var labi iekļaut vienā vai otrā sociālajā grupā. Piederības izjūta nāk no senā cilvēka laikiem – ar to mēs spējam mazināt nedrošības izjūtu un tikt galā ar dažādām situācijām, kurās nezinām, kas notiks.


https://www.lsm.lv/raksts/dzive--stils/s...u.a562710/

Jebkura cilvēka dzīvē rodas atkritumi. Atkritumi mūsdienās ir jāšķiro, lai viņus prātīgi varētu noglabāt. Un uz šobrīdi problemātiskie ir jeBIO atkritumi.

https://cleanr.lv/clean-r/pakalpojums/at...skirosana/

BIO
Bioloģiski noārdāmi atkritumi - sausas pārtikas paliekas bez iepakojuma un zaļie atkritumi, kas efektīvi pārstrādājami biogāzē vai kompostā
Dārzeņi un augļi (mizas, serdes)
Olu čaumalas, siers, biezpiens
Jēla un termiski apstrādāta gaļa un zivis (t.sk. kauli un asakas)
Tējas un kafijas biezumi
Griezti, novītuši ziedi
Koku lapas un nelieli zari (~2cm diametrā un līdz 50cm garumā)
Dārza augi, saknes, nezāles, stādi
Nopļauta zāle 



Konteineris ir pagalmā, un ēdienu es gatavoju 4 stāva virtuvē. Man ir miza 4stāva virtuvē, un ko man ar viņu iesākt? Variants, ka katram atkritumu veidam ir savs atkritumu konteiners virtuvē, ir ļoti komisks. Uz šo brīdi atkritumu veidi ir 4, kas nozīmē ka man vajag 4 miskastes. Praktiski tas nozīme, ka es gatavošu ēst konteineru telpā! Kaut gan, es jau jo ģeniālās padomju virtuves esmu izveidojis netīrās velas mazgātuvi. Nu tad pievērsīsimies konteineram bioloģiskajiem atkritumiem: viņam ir jābūt ūdens necaurlaidīgam - jo atkritumi ir mitri, gaisa necaurlaidīgam - jo atkritumi ir smirdīgi un mehāniski izturīgs. Turklāt, atkritumu konteiners ir regulāri jāmazgā. Es esmu sajūsmā!

Ir izlaists atkārtoti Eduarda Veidenbauma dzejoļu krājums ar kubele apgādībā.

Citāts:Eduards Veidenbaums (dzimis 1867. gada 3. oktobrī, miris 1892. gada 24. maijā) bija latviešu dzejnieks un tulkotājs. Viņa dzejoļi sākotnēji izplatījās rokrakstos un tika publicēti tikai pēc viņa pāragrās nāves.

Francijas ātrgaitas vilcienu līnijas paralizējušas "ļaunprātīgas darbības"

Francijas vilcienu operators SNCF piektdien paziņoja, ka valsts ātrgaitas tīkls ir bijis "ļaunprātīgu darbību", tostarp ļaunprātīgas dedzināšanas, mērķis, kā rezultātā dažas stundas pirms 2024. gada Parīzes olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijas tika traucēta sistēma. 

Francijas ātrgaitas dzelzceļu tīklu skāruši "ļaunprātīgi akti", tostarp ļaunprātīgas dedzināšanas uzbrukumi, kas izraisījuši transporta sistēmas traucējumus, piektdien dažas stundas pirms Parīzes olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijas paziņoja vilcienu operators SNCF.

Izmeklēšanai tuvu stāvošs avots aģentūrai AFP sacīja, ka uzbrukumi bijuši saskaņoti "sabotāžas akti".

"Tas ir liela mēroga uzbrukums, lai paralizētu TGV tīklu," aģentūrai AFP sacīja SNCF, piebilstot, ka daudzi maršruti būs jāatceļ.

"SNCF vienā naktī kļuva par vairāku vienlaicīgu ļaunprātīgu darbību upuri," paziņoja valsts vilcienu operators, piebilstot, ka uzbrukumi skāra tās Atlantijas okeāna, ziemeļu un austrumu līnijas. 

"Tika sākti ļaunprātīgas dedzināšanas uzbrukumi, lai sabojātu mūsu objektus," teikts tajā, piebilstot, ka satiksme skartajās līnijās ir "stipri traucēta" un situācija turpināsies līdz nedēļas nogalei, jo tiek veikti remontdarbi.

Vilcieni tika novirzīti uz dažādām sliedēm, "taču mums būs jāatceļ liels skaits no tiem", teikts paziņojumā.

Dienvidaustrumu līnija netika ietekmēta, jo "tika izjaukta ļaunprātīga darbība".

SNCF mudināja pasažierus atlikt savus braucienus un turēties tālāk no dzelzceļa stacijām.

Tajā teikts, ka uzbrukumi skāra aptuveni 800 000 pasažieru.

Eurostar arī paziņoja, ka tās dzelzceļa satiksme starp Londonu un Parīzi ir traucēta vandālisma aktu dēļ, kā rezultātā tika atcelti vairāki reisi un pagarināts brauciena laiks.

“Saskaņotu ļaunprātīgu darbību dēļ Francijā, kas ietekmē ātrgaitas līniju starp Parīzi un Lille, visi ātrgaitas vilcieni, kas dodas uz Parīzi un nāk no Parīzes, šodien piektdien, 26. jūlijā, tiek novirzīti pa klasisko līniju. Tas pagarina brauciena laiku par aptuveni pusotru stundu,” teikts Eurostar paziņojumā.

"Vairāki vilcieni ir atcelti."

Satiksmes ministrs Patriss Vergriete ziņojumā par X sacīja, ka "stingri nosoda šos noziedzīgos incidentus" un ka SNCF strādā, lai atjaunotu satiksmi.

Parīzes policijas priekšnieks Lorāns Nuness, runājot radio France Info, sacīja, ka viņš nosūtīs policijas papildspēkus uz pārpildītajām dzelzceļa stacijām saistībā ar SNCF incidentiem.
Olimpiskās spēles stingrā apsardzē

Uzbrukumi tika sākti, kad Parīzē pirms vasaras olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijas tika veikta stingra apsardze, un pasākumā bija sagaidāms 300 000 skatītāju un VIP apmeklētāju.

Piektdienas vakara parādē līdz 7500 sacensību dalībniekiem dosies sešu kilometru (četras jūdzes) garumā pa Sēnas upi ar 85 laivu flotilē.

Tā būs pirmā reize, kad vasaras olimpiskās spēles tiks atklātas ārpus galvenā vieglatlētikas stadiona, un tas ir bīstams lēmums laikā, kad Francija ir visaugstākajā gatavībā pret terora aktiem.

Sporta ministre Amēlija Odeja-Kastera sacīja, ka varas iestādes strādā, lai “novērtētu ietekmi uz ceļotājiem, sportistiem un nodrošinātu visu delegāciju transportēšanu uz olimpisko spēļu sacensību vietām”. Runājot BFM televīzijā, viņa teica: "Spēlēt pret spēlēm nozīmē spēlēt pret Franciju, pret savu nometni, pret savu valsti." Viņa nenoskaidroja, kurš ir aiz vandālisma. 

Parīzes Monparnasas dzelzceļa stacijā desmitiem pasažieru gaidīja plašāku informāciju par saviem reisiem pēc tam, kad tika paziņots par kavēšanos no 30 minūtēm līdz gandrīz divām stundām. 

"Paredzams, ka pirmdien, 29. jūlijā, atsāksies parastā satiksme," vēstīja viena no zīmēm izbraukšanas zālē.

"Mēs ieradāmies ap pulksten 7:00, bet mums teica, ka, iespējams, nevarēsim izbraukt ātrāk par pirmdienu," sacīja 27 gadus vecā studente Džoslina, kura bija plānojusi doties uz Bretani un atteicās nosaukt savu pilno vārdu.

"Mēs gaidījām, ka Parīzē būs nedaudz haotiska ar šovakar paredzēto atklāšanas ceremoniju, taču mēs nedomājām, ka tas varētu būt tik slikti," viņa sacīja.

(FRANCIJA 24 ar Reuters, AP, AFP)

Prezidenta vēlēšanas Venecuēlā: saskaroties ar Maduro, opozīcija izraisa "īstu degsmi"

Venecuēlas prezidents Nikolass Maduro, kurš ir bijis pie varas vairāk nekā desmit gadus, pretendē uz trešo termiņu 28.jūlijā paredzētajās prezidenta vēlēšanās. Katastrofālā ekonomikas rekorda noslogots, Ugo Čavesa pēctecis viņu apsteidz opozīcijas kandidāta Edmundo Gonsaless Urrutia, kura mērķis ir ierakstīt jaunu lappusi savas valsts vēsturē.

Vai Venecuēla gatavojas pāršķirt čavisma lappusi? Ceturtdaļgadsimtu pēc Bolivāra revolūcijas līdera triumfējošām vēlēšanām viņa pēctecis Nikolass Maduro cer 28.jūlijā paredzētajās prezidenta vēlēšanās izcīnīt trešo uzvaru. Uzdevums, kas solās būt grūts pēc desmit gadus ilgas bezprecedenta ekonomiskās krīzes, kas iegrūda valsti bezdibenī un izraisīja vairāku miljonu pilsoņu izceļošanu.

Šajā vēlēšanu sacensībā valsts vadītāju apsteidz bijušais vēstnieks Edmundo Gonsaless Urrutija, lai gan plašākai sabiedrībai maz zināms, kurš pēc tam, kad viņa kandidatūra tika atzīta par nederīgu, īsā laikā nomainīja opozīcijas kandidāti Mariju Korinu Mačado.

Dažas dienas pirms vēlēšanām Nikolass Maduro pastiprināja savu toni, apstiprinot, ka opozīcijas uzvara var iegrūst valsti "fašistu izraisītā brāļu slepkavības pilsoņu karā", kas izraisa "asins vannas" risku. Paziņojums, kas ļoti satrauc Latīņamerikas līderus, tostarp brazīlieti Lulu.

Lai izvērtētu vēlēšanu problēmas, France 24 sarunājās ar Lionas II universitātes doktorantūras studentu Fabrisu Andreani un pētījuma “Parastās attiecības ar valsts vardarbību Venecuēlā” līdzautoru.

Fabriss Andreani: Šobrīd šķiet, ka pastāv reāla iespēja, ka opozīcija uzvarēs, pateicoties Marijas Korīnas Mačado popularitātei. Neskatoties uz valdības mēģinājumiem atturēt viņu no kampaņas, viņai izdevās šķērsot valsti, lai atbalstītu savu aizvietotāju Edmundo Gonzalesu Urrutia, izraisot patiesu degsmi, kas bija salīdzināma ar Čavesa figūru pirms viņa pirmajām vēlēšanām 1998. gadā.

Tomēr mums ir jāsaglabā piesardzība, jo Nicolas Maduro saglabā kontroli pār vēlēšanu organizēšanu. Pēc opozīcijas uzvaras parlamenta vēlēšanās 2015. gadā prezidents aktivizēja izņēmuma stāvokli un turpināja manipulēt ar tieslietu sistēmu, lai izlemtu, kuras partijas var konkurēt, kā arī aizkavēt vai uz priekšu vēlēšanas. Pagaidām opozīcija ir spēka pozīcijās, taču nevar pilnībā izslēgt iespēju pēdējā brīdī lauzt šo dinamiku.

Vai Nikolass Maduro šodien riskē maksāt pie vēlēšanu urnām par briesmīgo ekonomisko krīzi, ko valsts pārdzīvo desmit gadus?

Ir skaidrs, ka Nikolasa Maduro runa, uzdodoties par tautas un nacionālo interešu aizstāvi, saskaroties ar ārzemnieku vadītajām "radikālajām" tiesībām, ir pilnībā pieņēmusies spēkā. Valsts noteikti cieta no naftas cenu krituma 2014. gadā, pēc tam no ASV noteiktā embargo, taču ekonomikas krīze galvenokārt ir saistīta ar valdības investīciju trūkumu šajā svarīgajā nozarē, kas vēl veidoja 80% no ārvalstu valūtas un 30% no IKP. Pēdējās desmitgades laikā ieguve ir sabrukusi, samazinoties no 2,5 miljoniem jēlnaftas barelu dienā līdz mazāk nekā 500 000 jēlnaftas barelu krīzes kulminācijā, bet pēc tam sāpīgi pieaugusi līdz 1 miljonam.

Tajā pašā laikā nelegālā ekonomika un jo īpaši narkotiku tirdzniecība ar valdības un armijas līdzdalību ir nomainījusi formālo ekonomiku, un iedzīvotāji ir kļuvuši ievērojami nabadzībā.

Papildus ekonomiskajam jautājumam ir vēlme restartēt demokrātiju. Venecuēlas iedzīvotāji ir politizēti, viņi ir pieķērušies balsošanas kultūrai un labi apzinās Nikolasa Maduro kontroli pār politisko telpu. Bez viņa veidojuma PSUV (Venecuēlas Apvienotā Sociālistiskā partija) prezidentu oficiāli atbalsta vēl divpadsmit partijas, no kurām dažas vienkārši ir nopirktas vai nodotas uzraudzībai. Kamēr vairāk nekā 7 miljoni venecuēliešu pameta valsti, tikai 100 000 varēja reģistrēties balsošanai, kas vēlreiz liecina par vēlmi konfiscēt tautas balsojumu. 

Kā ar drošības situāciju, kas arī valstī bija ievērojami pasliktinājusies līdz ar tās ekonomikas sabrukumu?

Situācija pēdējos gados ir drīzāk uzlabojusies, bet ne pamatotu iemeslu dēļ. Noziedzības un slepkavību samazināšanās galvaspilsētā daļēji skaidrojama ar vispārējo nabadzību. Tā rezultātā izspiešana un nolaupīšana ir mazāk rentabla, un dažas bandas ir sekojušas milzīgajam migrācijas vilnim, lai pārietu uz daudz ienesīgākām darbībām, īpaši cilvēku tirdzniecību. Mūsdienās vairums slepkavību ir saistītas ar naudas izrēķināšanos vai pašu policijas darbību, kas veido vairāk nekā trešdaļu no kopējām slepkavībām. Kamēr viņš ir zaudējis kontroli pār savu valsti, Nikolass Maduro izliekas, ka cīnās pret nedrošību, savervējot un nosūtot slikti apmācītus policistus uz strādnieku šķiras rajoniem, kā rezultātā tūkstošiem ārpustiesas nāvessoda izpildes gadījumu. 
Drošības situācija ir pasliktinājusies pierobežas apgabalos ar Kolumbiju un Orinoko kalnrūpniecības lokā, plašā raktuvju apgabalā, kas robežojas ar Venecuēlas Amazoni un Gajānu, kur bruņoti civilie grupējumi ir paplašinājuši savu kontroli, izmantojot valsts vājumu. Taču šīs teritorijas ir maz apdzīvotas, un mēs nevaram teikt, ka nedrošība ir galvenā problēma šajās vēlēšanās.

Savas prezidentūras laikā Nikolass Maduro stiprināja armijas spēku institūcijās, bet arī ekonomikas nozarēs. Kā militāristi uztver opozīcijas izrāvienu šo vēlēšanu laikā?

Kad viņš nāca pie varas, Nikolasam Maduro, bijušajam sabiedriskā transporta arodbiedrību pārstāvim, kurš kļuva par Čavesa ārlietu ministru, armijas acīs trūka uzticamības, atšķirībā no Ugo Čavesa vai citiem pretendentiem uz viņa pēcteci, kuriem bija militāra vēsture. Tāpēc viņam bija jādod solījums, turpinot un pat akcentējot armijas pieaugumu varas sfērās. Ja opozīcija uzvarēs vēlēšanās, Nikolass Maduro runā par "asinspirts" risku. Šis risks ir nevis opozīcijas pusē, bet gan pie varas esošo pusē, kas, ja tas turpinās pret tautas gribu, pakļauj sevi masveida protestu vilnim, kas pēc tam būs jāapklusina.

Šķiet, ka armija nevēlas stāties pretī šādam scenārijam vai vismaz mazāk nekā agrāk vairāku iemeslu dēļ. 2014. gadā un vēl jo vairāk 2017. gadā valdība bezprecedenta veidā apspieda pret valdību vērstās demonstrācijas, liekot studentiem un jauniešiem no strādnieku šķirām parādīties kā vardarbīgiem pučistiem.

Taču šodien, izceļošanai turpinoties, opozīcijas mītiņu priekšgalā visbiežāk ir sievietes, tostarp vientuļās mātes un veci cilvēki, kas pieprasa reformas, lai viņu tuvinieki atgrieztos savās mājās. Tāpēc būtu daudz grūtāk attaisnot represijas pilsoņu mobilizācijas gadījumā. Armijas nogaidošā pozīcija ir saistīta arī ar neapmierinātības formu un šķelšanos tajā. Daži ir redzējuši, ka viņu privilēģijas ir samazinājušās ekonomiskās krīzes dēļ. Citi, no augsta ranga virsniekiem, cieš no ārvalstu sankcijām un jo īpaši no viņu aktīvu iesaldēšanas ārvalstīs. Tāpat jāatzīmē, ka armijas atbalsts Maduro nekad nav pilnībā iegūts: no aptuveni 300 politieslodzītajiem valstī puse ir militārpersonas. Tāpēc viss, šķiet, liecina, ka daļa militārās hierarhijas tagad apsver citus scenārijus, nevis Nikolasa Maduro palikšanu pie varas. 
https://www.france24.com/fr/am%C3%A9riqu...le-ferveur