Sakarā ar ASV tuvināšanos agresorvalstij Krievijai Eiropas valstu pārstāvji Parīzē apspriedīs kontinenta drošību
Ārzemju nodaļa
Jauns.lv/LETA
https://jauns.lv/raksts/arzemes/641681-s...ta-drosibu
Francijas prezidents Emanuels Makrons pirmdien uzņems ietekmīgāko Eiropas valstu līderus, lai apspriestu kontinenta drošības situāciju, pavēstījis ārlietu ministrs Žans Noels Baro.

"Prezidents rīt pulcēs lielākās Eiropas valstis, lai apspriestu Eiropas drošību," sarunā ar sabiedrisko radiostaciju "France Inter" svētdien informēja Baro, nesniedzot sīkāku informāciju par uzaicinātajām valstīm.
Tomēr kāds avots Eiropas diplomātu aprindās izteicies, ka sanāksmē piedalīsies Lielbritānija, Vācija, Polija, Itālija, Dānija, kā arī NATO ģenerālsekretārs Marks Rute un Eiropas Komisijas (EK) prezidente Urzula fon der Leiena.

Tikmēr Latvijas Ārlietu ministrija (ĀM) informējusi aģentūru LETA, ka Makrona organizētajā sanāksmē pirmdien, 17.februārī, NB8 valstis pārstāvēs Dānija.
Polijas ārlietu ministrs Radoslavs Sikorskis sestdien Minhenes drošības konferencē paziņoja, ka Makrons nākamās nedēļas sākumā organizēs Eiropas līderu ārkārtas samitu, un esot gaidāmas "ļoti nopietnas" Eiropas līderu sarunas par problēmām, kas radušās pēc Trampa atgriešanās ASV prezidenta amatā.

Latvijas ĀM norādīja, ka gaidāmā sanāksme ir Makrona organizēta sanāksme "Veimāras trijstūra" formātā, nevis Eiropas līderu samits, un tajā tiks apspriests turpmākais atbalsts Ukrainai.
"Veimāras trijstūris" ir triju valstu - Vācijas, Francijas un Polijas - neformāls sadarbības formāts, kas tika izveidots 1991.gadā pārrobežu un Eiropas sadarbības jautājumu risināšanai.
Uz sanāksmi tiks pieaicināti arī citu valstu un starptautisko organizāciju pārstāvji. NB8 valstu grupu pārstāvēs šī gada koordinējošā valsts Dānija.
NB8 formātā ietilpst Latvija, Dānija, Igaunija, Islande, Lietuva, Norvēģija, Somija un Zviedrija.
Savukārt britu mediji vēsta, ka Lielbritāniju varētu pārstāvēt premjerministrs Kīrs Stārmers.

ASV prezidents Donalds Tramps trešdien pārsteidza gan Ukrainu, gan Eiropas sabiedrotos, paziņojot, ka ka viņam bijusi "ilga un ārkārtīgi produktīva" telefonsaruna ar Putinu, kurā viņi vienojušies "nekavējoties" sākt sarunas par Krievijas uzsāktā kara izbeigšanu pret Ukrainu.

Tikmēr Baro uzsvēra, ka par karadarbības pārtraukšanu var lemt vienīgi ukraiņi, "un mēs viņus atbalstīsim, kamēr viņi nepieņems šādu lēmumu". Ukraiņi "nekad nepārtrauks [cīņu], kamēr nebūs pārliecināti, ka viņiem piedāvātais miers būs ilglaicīgs," piebilda ministrs. "Kas var sniegt šādas garantijas? Tie ir eiropieši."

Tajā pašā laikā Trampa īpašais sūtnis Ukrainas jautājumos Kīts Kellogs sestdien izteicās, ka nesaskata iespēju tieši iesaistīt Eiropas valstis miera sarunās, taču tās varot sniegt savu "ieguldījumu".

Savukārt Somijas prezidents Aleksandrs Stubs svētdien paziņoja, ka ASV un Krievijas sarunas nedrīkst "pārrakstīt Eiropas drošības" sistēmu. "Nekādā gadījumā netiks pavērts ceļš šādām krievu fantāzijām par jaunu drošības kārtību, kurā pastāvētu ietekmes sfēras," Minhenes drošības konferencē uzsvēra Stubs.

Andris Teikmanis
https://replay.lsm.lv/lv/skaties/ierakst...i-teikmani

Pirms 35 gadiem – 1990. gada 16. februārī – notika vēsturiska Rīgas Tautas deputātu padomes sēde, kurā Latvijas Tautas Fronte ieguva pārsvaru un pārņēma vadību galvaspilsētas pašvaldībā, par padomes priekšsēdētāju ievēlot Andri Teikmani. 
Viņš pēc tam bijis diplomāts un vēstnieks Krievijā, Vācijā un ASV, arī eksprezidenta Egila Levita kancelejas vadītājs.

Nebeidzamās debates par Eiropas armiju un to, kāpēc tā nav noderīga
Analīze

Kopš pirmā priekšlikuma 1950. gados Eiropas armija ir bijusi spoks Eiropas aizsardzības debašu sistēmā. Taču tas ir nelietderīgs un traucējošs jēdziens saistībā ar problēmām, ar kurām pašlaik saskaras ES un Eiropa plašākā nozīmē.
Autore Ulrike Franke
2024. gada 22. janvāris
Maz ideju parādās tik regulāri diskursos par Eiropas aizsardzību kā “Eiropas armija”. Katru reizi, kad eiropieši saprot, ka mums trūkst kritisku aizsardzības spēju, ka Eiropa nevar garantēt savu drošību bez Amerikas Savienotajām Valstīm, šis priekšlikums nāk klajā – īpaši Vācijā. Par to nesen iestājās Eiropas Tautas partijas līderis Eiropas Parlamentā Manfreds Vēbers, kā arī SPD parlamenta frakcijas vadītājs Rolfs Mičenihs. Angela Merkele 2018. gadā atsaucās uz Eiropas armiju, atbildot uz līdzīgu Francijas prezidenta Emanuela priekšlikumu. Tādu pašu argumentu ir izteikuši ietekmīgi Vācijas Zaļo pārstāvji, piemēram, Sems Oezdemirs un Jans Filips Albrehts . Gandrīz visu lielāko Vācijas politisko partiju pēdējo federālo vēlēšanu manifestos bija atsauce uz Eiropas armiju .
Problēma ir tā, ka “Eiropas armija” ir slikti definēta ideja. Faktiski tas attiecas uz divām idejām, kas atšķiras viena no otras. Abi ir problemātiski paši par sevi.

Kas IR "Eiropas armija"?

Plaši runājot, ir divi Eiropas armijas modeļi ar pakārtotām variācijām. Pirmkārt, vienota armija ES. Tas nozīmētu 27 ES dalībvalstu nacionālo bruņoto spēku apvienošanu vienā kopīgā spēkos. Bundesvērs, l'Armée francaise, Nederlandse krijgsmacht utt. visi tiktu izformēti un integrēti šajā armijā. Tādā veidā ES iegūst spēkus ar vairāk nekā miljonu karavīru un lielu daudzumu aprīkojuma. Šķiet, ka efektivitātes pieaugums ir milzīgs, un politiskā signāls ir spēcīgs.
Šī risinājuma apakšvariants ir mazāka skaita ES dalībvalstu (vai pat eiropiešu ārpus ES), piemēram, visspējīgāko bruņoto spēku apvienošana vai reģionālos grupējumos.
Otra ideja par Eiropas armiju ir izveidot 28. armiju jeb Eiropas intervences spēkus. Tā vietā, lai izformētu esošos nacionālos bruņotos spēkus, būtu papildu spēki, kas būtu aprīkoti ar visu (vai dažu) Eiropas valstu karavīriem. SPD parlamentārās grupas darba grupa šo priekšlikumu izklāstīja 2020. gadā, Angela Merkele un Emanuels Makrons, šķiet, atsaucās uz šādiem Eiropas intervences spēkiem jau 2018. gadā.

Eiropas armijas pievilcība

Ir pamatoti iemesli, kāpēc šie priekšlikumi no pirmā acu uzmetiena ir pievilcīgi. Eiropas aizsardzība ir nepilnīga. Tas nenodrošina pietiekami daudz "sprādziena par naudu", ti. iespējas par iztērēto naudu. Eiropiešiem ir 17 dažādu veidu kaujas tanki – ASV ir viens. Tur, kur ASV ir sešu veidu kaujas lidmašīnas, Eiropā ir 20. Un, lai gan ES valstīs kopā ir aptuveni 1,3 miljoni karavīru, katru reizi, kad ir nepieciešams izvietot spēkus, eiropiešiem ir grūti nosūtīt un aprīkot pat nelielu skaitu karavīru. ES ir 27 bruņotie spēki, 27 iepirkumu iestādes un 27 aizsardzības rūpniecības tirgi.
Tādējādi ideja apvienot spējas un būtiski uzlabot efektivitāti un spējas ir vilinoša. Eiropas armijai varētu būt tādas spējas, kuras lielākā daļa Eiropas valstu nespēj izmantot, piemēram, gaisa kuģu pārvadātāji vai kosmosa spēki. Šāda soļa politiskā signāls varētu būt spēcīgs un pārvērst vienoto Eiropu par uzticamu militāru dalībnieku. Iepirkums būtu kopīgs un izmantotu tikai dažus ieroču veidus, nevis to lielo skaitu, kāds mums ir šodien.
Tāpat, lai ES būtu savi intervences spēki, 28. armija, varētu būt nozīmīgs politisks signāls, jo ES – šeit ar Briseles institūcijām – vairs nebūtu tik ļoti atkarīga no 27 dalībvalstīm. Un, ja katra dalībvalsts kaut nedaudz atdotu, varētu sanākt pietiekami daudz naudas, ekipējuma un karavīru, lai izveidotu spējīgus spēkus.

Vienmēr ir kāds āķis

Bet tas, kas izklausās labi, ir tik sarežģīts, ka tas ir maz ticams vai pat neiespējams. Vēl svarīgāk ir tas, ka pat tad, ja visas praktiskās problēmas varētu pārvarēt, Eiropas armija nav vēlama (pirmajam priekšlikumam) un lielākoties bezjēdzīga (otrajam), ja vien nenotiek pilnīga Eiropas politikas pārveidošana.
Attiecībā uz pirmo vienotas armijas priekšlikumu rodas vairākas problēmas. Kam būtu jāpiedalās? Bieži vien cilvēki runā par “ES armiju”. Taču ideja par ES-27 apvienotajiem bruņotajiem spēkiem ir praktiski neiespējama. Četras ES valstis ir neitrālas: Austrija, Īrija, Malta un Kipra. Saskaņā ar saviem likumiem šīs valstis nevar pievienoties militārajām aliansēm. Viņi, protams, varētu nolemt to mainīt, izmantojot politiskos procesus, taču nekas neliecina, ka tas būtu kaut kādā veidā iespējams. Gluži pretēji: neitralitāti visās četrās valstīs politiskā sfēra un sabiedrība vērtē ļoti pozitīvi. Tādējādi paliek atlikušie 23 vai grupējumi šajā grupā, kā arī valstis, kas, iespējams, neietilpst ES, piemēram, Apvienotā Karaliste vai Norvēģija.
Ja tiks izveidota Eiropas armija, kurš izlems, kad un kur to izvietot? Eiropas valstīs ir atšķirīgas politiskās tradīcijas un juridiskās prasības šajā jomā. Piemēram, Vācijā parlamentam ir izšķiroša nozīme: tikai Bundestāgs var lemt par ārvalstu militāro izvietošanu. Savukārt Francijā par bruņoto spēku izvietošanu prezidents lielā mērā lemj viens. Taču neatkarīgi no tā, vai tā ir izpildvara vai likumdošana, ES ir gan tikai ierobežotā mērā, gan, iespējams, ar ierobežotu demokrātisko leģitimitāti. Lielākā daļa priekšlikumu vēlas, lai lēmumu pieņemtu Eiropas Parlaments, lai gan, tā kā, visticamāk, nepiedalīsies visas ES dalībvalstis, tas nozīmētu tikai daļu no Eiropas Parlamenta. Tas ir iespējams, taču var atcerēties, ka eiropieši Briselē un Strasburgā ir pārstāvēti diezgan nelīdzsvaroti; kamēr viens Eiropas Parlamenta deputāts no Vācijas pārstāv aptuveni 843 000 vāciešu, viens Maltas deputāts runā 70 000 maltiešu vārdā. Alternatīvi lēmumus par izvietošanu varētu pieņemt Eiropadome, ko veido valstu un valdību vadītāji (kuriem savukārt varētu piešķirt mandātus valstu parlamenti, kā tas prasīts Vācijas gadījumā).
Šie ir iespējamie risinājumi, bet lietas būtība ir šāda: kas notiks, ja nebūs vienprātības? Ja, teiksim, Francija, Beļģija un Zviedrija vēlas izvietošanu, bet cita grupa Vācijā, Spānijā un Polijā to nevēlas? Varētu piekrist vairākuma noteikumam: tam, kurš ir pārspēts, jāiet kopā ar pārējiem. Taču lēmums sūtīt pilsoņus militārā misijā, kurā viņi var tikt ievainoti un nogalināti, un viņiem ir jānogalina, ir augstākās suverēnās nacionālās tiesības. Kura valsts, kura sabiedrība būtu gatava – tai vajadzētu būt gatavai – atteikties no šīm tiesībām? Ikviens vēlētos vai nu veto tiesības, kas garantētu, ka Eiropas armiju nekad nevarēs izvietot, vai vismaz ļautu nepiedalīties misijā. Bet dažiem nepiedalīties būtu neiespējami no praktiskā viedokļa. Galu galā Eiropas armijas ideja ir apvienot spēkus. Dublēšanās beigas – vai divdesmit kaut kāda salocīšana. Kā tad viena valsts varētu nodalīt savus karavīrus, tankus un munīciju? Kura šautene pieder Zviedrijai un ir izvietojama, un kura pieder Polijai un paliek aiz muguras? Vai pēkšņi visi bruņu kājnieki būs pazuduši, jo nāk no valstīm, kuras nav iesaistītas? Ja tiek uzbūvēta patiesi integrēta Eiropas armija, vairs nav iespējams izveidot šādus nacionālos elementus, nezaudējot galveno priekšrocību, kam kopējā armija tika radīta.
Praktiski jautājumi par to, kādā valodā spēkiem jādarbojas, kur tie jāizvieto un kurš Eiropas ieroču ražotājs tos aprīkos un kuri varētu bankrotēt, teorētiski varētu būt atrisināmi, praksē tie, visticamāk, nogremdēs projektu, pirms tas sāks peldēt. Cits jautājums ir par to, kas notiks ar Francijas (un ārpussavienības grupā, Apvienotās Karalistes) kodolieročiem: Austrija, Īrija un Malta ir ratificējušas līgumu par kodolieroču aizliegumu, Vācija un Nīderlande piedalījās pirmajā līguma pušu sanāksmē kā novērotājas.
Pirmajā priekšlikumā aprakstītā Eiropas armija nav neiespējama, pat ja praktiskās problēmas mūsdienās šķiet diezgan nepārvaramas. Taču to var un vajag paredzēt tikai tad, kad būs nodibinātas Eiropas Savienotās Valstis. Ja Eiropas valstis apvienojas kopīgā valstī, tādējādi atsakoties no nacionālajām suverēnām tiesībām, Eiropas armija varētu izveidoties un tai vajadzētu izveidoties. Taču kopīgu bruņoto spēku izveide pirms kopīgas valsts, pirms īsta Eiropas demos, ir ratu nolikšana zirgu priekšā un aizsardzības paralīzes garantēšana paaugstinātu draudu laikā.
Tas varētu likt atbalstīt otro priekšlikumu par papildu spēku. Šeit ir finansējuma problēma. Eiropas valstīm jau tagad ir grūti atrast pietiekami daudz naudas saviem aizsardzības budžetiem: tikai desmit Eiropas NATO valstis pašlaik sasniedz mērķi aizsardzībai 2% no iekšzemes kopprodukta, bet 18 to nesasniedz. Tāpat problēmas radītu papildu spēku komplektēšana, jo gandrīz visas Eiropas valstis cīnās, lai atrastu karavīrus. Bet, pieņemot, ka naudu un cilvēkus varētu atrast, tāpat kā pirmajā priekšlikumā, paliek jautājums, kurš izlems nosūtīt šo armiju un kas notiek, ja rodas domstarpības. Vissvarīgākais ir atcerēties, ka ES faktiski jau ir spēki, kas ir līdzīgi ierosinātajam. “ES kaujas grupas” darbojas kopš 2007. gada. Tās apvieno vairākus tūkstošus karavīru, kuriem jāsāk darboties 10 dienu laikā. Kaujas grupas rotācijas kārtībā nodrošina ES valstis. Taču līdz pat šai dienai tie nekad nav tikuši izvietoti, jo ES dalībvalstis tam nevarēja piekrist. 2022. gada ES “Stratēģiskais kompass” turklāt plāno izveidot “ES ātrās izvietošanas spējas” līdz 5000 karavīru apmērā . To varētu uzskatīt par pirmo soli uz otrā tipa Eiropas armiju. Taču līdz šim priekšlikumu kavējušas iepriekš izklāstītās problēmas. Turklāt 5000 karavīru patiesībā ir ļoti maz, jo karavīriem regulāri jāmainās — šie spēki būtu pārāk mazi jebkurai ES operācijai. Tāpēc šķiet, ka plāni, kā tie pašlaik ir paredzēti, neatrisina problēmas, kurām tie bija iecerēti: tie neuzlabo Eiropas aizsardzības spējas, nenodrošina lielāku atdevi, neizvairās no dublēšanās/divdesmitkāršošanas un nepadara ES par uzticamu dalībnieku aizsardzībā.

Koncentrēsimies uz nepieciešamo un lietderīgo

Ir arī trešā iespēja: pastiprināt eiropiešu sadarbību aizsardzības jautājumos, neveidojot apvienotus spēkus. Eiropai noteikti ir jādara vairāk savas aizsardzības labā, un sadarbība apmācību un iepirkumu jomā ir svarīgi soļi šajā virzienā. ES pēdējā laikā ir sākusi daudz darīt šajā jomā. PESCO, EDF, ASAP un EDIRPA – Briseles abreviatūras mašīna darbojas pilnā spēkā. Aiz akronīmiem slēpjas reāla nauda un atjaunota vēlme palielināt Eiropas spējas. NATO pamatnācijas koncepcija arī ir solis šajā virzienā.
Eiropa atrodas drošības krustcelēs. Izaicinājumi rodas visur, un mums steidzami jāstrādā pie faktisko spēju veidošanas. Debates par augsto ideju par Eiropas armiju kļūst bīstami traucējošas. Tā vietā, lai debatētu par ideju, kas labākajā gadījumā varētu kļūt aktuāla pēc gadu desmitiem, bet sliktākajā gadījumā tā arī nekad neredzēs dienasgaismu, mums ir jākoncentrē visi spēki uz sadarbību, lai stiprinātu faktiskās spējas, piemēram, veicot kopīgus iepirkumus, investējot militārajā attīstībā un kopīgās mācībās.

Tagi
Heinriha Bölla fonds
Ikgadējā ārpolitikas konference Eiropā Eiropas aizsardzības politika Eiropas Savienība (ES) Ārpolitika un drošības politika

https://itch.io/games/multiplayer-server/platform-linux

Izpētiet Linux spēles ar serveru balstītu tīkla multiplayer vietnē itch.io · Augšupielādējiet savas spēles Linux ar servera tīkla 'multiplayer' uz itch.io, lai tās parādītu šeit.

Citāts:Hinduisms (/ˈhɪnduˌɪzəm/) [1] ir lietussargu termins [2] [3] [a] dažādām Indijas reliģiskām un garīgām tradīcijām (Sampradayas), kas ir vienoti, ievērojot jēdzienu koncepciju Dharma, kosmiska kārtība, ko tā sekotāju uztur caur rituāliem un taisnīgu dzīvi, [5] [6] [7] [b], kā pirmo reizi izskaidrots Vēdās. Hinduisms ir saukts par vecāko reliģiju pasaulē, [3. piezīme]. To ir aprakstījusi arī mūsdienu termins Sanātana Dharma (lit. “mūžīgā dharma”), uzsverot tās mūžīgo raksturu. (Lit. 'Vēdu dharma'). [Web 1]

Citāts:Hinduisms ir saistīts ar dažādām domāšanas sistēmām, ko iezīmē virkne kopīgu jēdzienu, kas apspriež teoloģiju, mitoloģiju, starp citām tēmām tekstuālajos avotos. [8] Hindu teksti ir klasificēti Śruti (lit. “dzirdēts”) un smṛti (lit. “atcerēts”). Galvenie hinduiski raksti ir Vēdas, Upanišadi, Purāni, Mahabharata (ieskaitot Bhagavad Gita), Ramayana un Agamas. [9] [10] Ievērojamas tēmas hindu uzskatos ietver karmu (darbība, nodoms un sekas), [9] [11] Saṃsāra (nāves un atdzimšanas cikls) un četras Puruṣārthas, pareizus cilvēka dzīves mērķus vai mērķus, proti: Dharma (ētika/ ētika/ pienākumi), Artha (labklājība/darbs), Kama (vēlmes/kaislības) un moksha (atbrīvošana/brīvība no kaislībām un galu galā Saṃsāra). [12] [13] [14] Hindu reliģiskās prakses ietver ziedošanos (bhakti), pielūgšanu (puja), upurēšanas rituālus (yajna) un meditāciju (dhyana) un joga. [15] Hinduismam nav centrālās doktrinārās autoritātes, un daudzi hinduisti neapgalvo, ka pieder pie jebkādas konfesijas. [16] Tomēr zinātniskie pētījumi paziņo četras galvenās konfesijas: šaivisms, šaktisms, Smartisms un vaišnavisms. [17] [18] Sešas Hindu filozofijas skolas, kas atzīst Vēdu autoritāti, ir: Samkhya, joga, Nyaya, Vaisheshika, Mīmāṃsā un Vedanta. [19] [20]

Alise Elizabete Veidela (Alice Elisabeth Weidel) (dzimusi 1979. gada 6. februārī) ir Vācijas politiķe, kura ir līdzpriekšsēdētāja Vācijas galēji labējo alternatīvu (AFD) partijai līdzās Tino Chrupalla kopš 2022. gada jūnija. [1] Kopš 2017. gada oktobra viņa ir ieņēmusi AFD parlamentārās grupas vadītāja amatu Bundestāgā.

Veidela kļuva par Bundestāgas (MDB) locekli 2017. gada federālajās vēlēšanās, kur viņa bija AFD galvenā kandidāte līdzās Aleksandram Gaulandam. [2] 2021. gada federālajās vēlēšanās viņa atkal kalpoja par viņu galveno kandidātu līdzās Tino Chrupalla. [3] No 2020. gada februāra līdz 2022. gada jūlijam Veidels ieņēma AfD štata asociācijas priekšsēdētāja amatu Bādenā-Virtembergā. [4] 2024. gadā viņa tika izraudzīta par savas partijas kandidātu uz kancleri gaidāmajās 2025. gada Vācijas federālajās vēlēšanās.
https://en.wikipedia.org/wiki/Alice_Weidel

Ir publicētas Diogēna Vēstules https://kubele.lv/html/diogens_vestules.html
Šeit ir stāsts par šo Vēstuļu tapšanas procesu: https://e-mistika.lv/sinopes-diogens-vestules/

Citāts:Lasīju kaut kad pasen par šito ģelu, jo man kā ebay mitgliedam nāka visādi pasaules brīnumu piedāvājumi. Tad nu lūk viens no tiem internets par elektrības tīklu. Viņam nāk kā minimums 2 štuceri spraužami elektrības rozetē (viens input kurā ievada internetu, otru liec kompja galā un dabon netu ārā). Sekojoši ierobežojumi (neesmu vairs 100% pārliecināts, bet aptuvena doma bija):
* max 300m pa vadiem (nevis putna lidojums)
* strādā tikai līdz elektro sadales kastei vai korķiem
* maiņstrāvas tīklā ("sēž virsū uz herciem")
 
Galvenā LV problēma - nav precīzi herci. Vajag būt 50, bet ir piemēram 49.987 un vēl svārstās. Pats gribēju iegādāt, bet izlasīju par šo problēmu un domu atmetu. Ražotājs bija Siemens un pamata komplektā bija viens ievads un viens izvads cenā ap 130eur.

Laipni lūdzam Mozilla
No uzticamām tehnoloģijām līdz politikām, kas aizsargā jūsu digitālās tiesības, mēs vienmēr esam jūs pirmajā vietā.

• Firefox Iegūstiet zelta standartu pārlūkošanai ar ātrumu, privātumu un kontroli.
  
• Pērkona putns Izvairieties no haosa, izmantojot vienu lietotni visiem saviem e-pastiem, kalendāriem un kontaktpersonām.
  
• Fakespot Atrodi viltus atsauksmes, produktus un varbūt kādu dienu pat viltus smieklus  
  
• Kabata Saglabājiet interneta labāko saturu jebkurā ierīcē — jo kuram gan tagad ir laiks visu izlasīt?
  
• Mozilla VPN Saglabājiet savu atrašanās vietu un tiešsaistes piedzīvojumus privātus — straumējiet kā vietējais jebkurā vietā.
  
• Mozilla monitors Brīdiniet, ja jūsu personiskā informācija ir apdraudēta, un bloķējiet to kā profesionālis.
  
• Firefox relejs Maskējiet savu e-pastu un tālruņa numuru, lai jūs saņemtu tikai tos ziņojumus, kurus vēlaties.
  

Kur smelties dzīvesspēku, ja visu laiku sāp. RSU docētājas promocijas darba atziņas 

Vakar, 7:30
Veselība
Autori: Elīna Zelčāne (psiholoģijas doktore, docētāja RSU Veselības psiholoģijas un pedagoģijas katedrā)
Jūs noteikti pazīstat kādu cilvēku, par kuru varat teikt, ka viņš gluži kā fēnikss spēj atdzimt no pelniem. Varbūt esat prātojuši, kāpēc daži grūtību priekšā ātrāk padodas, bet citi, par spīti piedzīvotajām grūtībām, atrod sevī spēku, lai atkal nostātos uz kājām un varbūt pat kļūtu stiprāki kā līdz šim? Savā promocijas darbā pētīju dzīvesspēku cilvēkiem ar hroniskām sāpēm un secināju, ka ir būtiski, lai dzīvesveida un domāšanas ieradumu kopšana ietu roku rokā, jo mentālā un fiziskā veselība ir kā savienotie trauki, kas ietekmē viens otru.
Kas ir dzīvesspēks, un kāda ir tā funkcija?
Pirms pievēršos pētījuma rezultātiem, jāpaskaidro, ko nozīme jēdziens dzīvesspēks (angļu val. resilience). Tas cēlies no latīņu val. vārda resilire un tiešā tulkojumā nozīmē atlēkt atpakaļ. Tā ir spēja līdzīgi kā kaučuka bumbiņai, kura tiek triekta pret zemi, atgriezties iepriekšējā stāvoklī. Ņemot vērā, ka ikviena situācija ir unikāla, arī dzīvesspēka izpausmes var būt ļoti atšķirīgas. Reizēm ir vajadzīga ozola stabilitāte un prasme stāvēt stalti, par spīti dzīves vētrām, reizēm, lai izdzīvotu, nepieciešama vītola lokanība un spēja pielāgoties, bet dažkārt mums kā priedei ar nolauztu galotni ir jāsamierinās ar zaudējumu un jādzen jaunas atvases.
Cilvēkam, kurš ikdienā saskaras ar veselības problēmām, būt dzīvesspēcīgam nozīmē pielāgoties slimības radītajiem ierobežojumiem un pieņemt apstākļus, kurus nav iespējams ietekmēt, vienlaikus uzņemoties atbildību par tām lietām, kuras ir iespējams mainīt. Dzīvesspēks nav nedz realitātes noliegšana, nedz pasīva samierināšanās ar apstākļiem, bet drīzāk aktīva mijiedarbību ar notiekošo, meklējot labāko veidu, kā dzīvot iespējami pilnvērtīgi.
Gēni, vide un mūsu pašu izvēles
Līdzšinējie pētījumi liecina, ka dzīvesspēku ietekmē vairāki faktori. Pirmkārt, mēs jau piedzimstam ar atšķirīgām iezīmēm. Cilvēki, kuri ir emocionāli stabilāki, ekstravertāki un atvērtāki jaunām pieredzēm, nedaudz vieglāk tiek galā ar dažādām grūtībām. Dzīvesspēku palīdz veicināt atbalstoša vide, kurā cilvēku uzklausa un iedrošina, kā arī pozitīvs apkārtējo piemērs. Ja varam būt liecinieki citu kopienas locekļu spējai veiksmīgi pārvarēt dažādas krīzes, tas paaugstina arī mūsu ticību saviem spēkiem. Un, protams, dzīvesspēku ietekmē paša cilvēka pieredze un tas, cik veiksmīgi vai neveiksmīgi viņš līdz šim spējis atgūties pēc nelabvēlīgiem notikumiem. Visbeidzot dzīvesspēku ietekmē cilvēka izdarītās izvēles, sākot no tā, cik labi cilvēks guļ un rūpējas par sava ķermeņa veselību, un beidzot ar to, kāda ir viņa mentālā higiēna un uz ko viņš izvēlas fokusēt savu uzmanību.
Nepieciešamība izprast ilgtermiņa dzīvesspēku
Psiholoģijā diezgan bieži tiek veikti pētījumi, kuru mērķis ir noskaidrot, kas cilvēkiem palīdz atgūties pēc īstermiņa grūtībām, piemēram, kādas traumatiskas pieredzes, taču ir maz pētījumu, kas aplūkotu dzīvesspēka uzturēšanu ilgtermiņā. Ja cilvēks diendienā saskaras ar nelabvēlīgiem notikumiem, piemēram, hronisku slimību, atrast sevī spēku, lai arvien no jauna saņemtos, var būt diezgan izaicinoši.
Šajā pētījumā es nolēmu izpētīt dzīvesspēku cilvēkiem, kuri cieš no muskuļu, kaulu un locītavu sāpēm. Izmantojot nelielas pacientu grupas (fokusgrupas) un individuālās intervijas, es apkopoju 17 cilvēku pieredzi par to, kā viņiem, piecus vai vairāk gadu dzīvojot ar hroniskām sāpēm, izdodas pielāgoties grūtībām un nezaudēt apņēmību izdzīvot savu labāko dzīves versiju.
Sāpes kā savilktas kuģu troses, karsta eļļa un dzīves skolotājs
Varētu šķist, ka cilvēkiem, kuri savas sāpes apraksta kā mezglā savilktas kuģa troses, žņaugu, karstu eļļu vai grauzēju, kurš grauž kaulu, ir grūti saglabāt pozitīvu skatu uz dzīvi, tomēr pētījums atklāja, ka, par spīti sāpju nepārejamībai, lielākā daļa pētījuma dalībnieku bija iemācījušies nepadarīt sāpes par savas dzīves centru un līdztekus slimības radītajiem ierobežojumiem atrada veidus, kā dzīvot piepildītu un pat laimīgu dzīvi.
Kāds dalībnieks, kurš pārvietojas ratiņkrēslā, atzina: "Lai cilvēks būtu laimīgs, nav obligāti vajadzīgas kājas. Ir vajadzīga galva, un tas ir faktiski viss (..) pasaules uztvere, sevis pieņemšana - tas ir vissvarīgākais."
Cits dalībnieks atklāja, ka "sāpes ir iemācījušas ar lielāku pateicību novērtēt to, ko dzīve dod(..)", bet vēl kāda dalībniece dalījās pārdomās par to, ka "sāpes nav vienkārši tikai briesmīgs, neciešams notikums. Principā tas ir briesmīgs, neciešams notikums, bet caur šo briesmīgo, neciešamo notikumu var ļoti daudz iemācīties, saprast, novērtēt".
Atteikšanās no nereālām gaidām un prieka avotu meklēšana
Apkopojot pieredzes stāstus par dzīvesspēka uzturēšanu ilgtermiņā, es secināju, ka cilvēki, kuriem piemita izteiktāks dzīvesspēks, vairāk pūļu veltīja tam, lai sadzīvotu ar slimību, nevis to uzvarētu. Dzīvesspēka uzturēšanā dominēja iekšējie faktori, tādi kā pašdisciplīna, domāšanas fokusa maiņa un spēja vairot prieka avotus savā dzīvē. Ja slimniekiem, neskatoties uz slimību un sāpēm, izdevās ieraudzīt savai dzīvei jēgu un atrast lietas, par ko būt pateicīgiem un gandarītiem, bija vieglāk pārvarēt pat ļoti intensīvas sāpes.
Starp biežāk minētajiem prieka avotiem var ierindot aktivitātes dabā, kontaktēšanos ar patīkamiem cilvēkiem un dažādu hobiju īstenošanu, piemēram, gleznošanu, puķu audzēšanu, ēst gatavošanu vai nūjošanu.

Attiecības starp galvu un ķermeni jeb savienoto trauku princips.

Galvenie dzīvesspēka stūrakmeņi
Ja būtu jānosauc galvenie stūrakmeņi, kas cilvēkiem ar hroniskām sāpēm palīdz vairot dzīvesspēku un ir kopīgi lielākajai daļai no pētījuma dalībniekiem, mans top pieci būtu šāds:

1. "Lielās bildes", jēgas vai mērķa saskatīšana.
   
2. Regulāras, mērenas un individuālajām spējām pielāgotas fiziskās aktivitātes.
   
3. Pievēršanās aktivitātēm, kas sniedz prieku un ļauj aizmirsties no sāpēm.
   
4. Domu un emociju regulācija, stresa mazināšana un domāšanas fokusa maiņa.
   
5. Kontaktēšanās ar patīkamiem, saprotošiem un iedvesmojošiem cilvēkiem.
   

Citāts:Jāpiemin arī tas, ka socializēšanās pilda ne vien atbalsta, bet arī prieka funkciju, jo, kā vēsta sens latviešu sakāmvārds, - dalīta bēda – pusbēda, dalīts prieks – dubultprieks.