Ādolfs Eihmanis

[LvSnor]

Šī diena vēsturē. «Holokausta arhitektam» Ādolfam Eihmanim izpilda nāvessodu
31. maijs, 2022, 11:34
Vēsture
Autori: Eduards Liniņš (Latvijas Radio komentētājs)

1961. gada aprīlī Jeruzalemē iesākās tiesas prāva, kurā uz apsūdzēto sola bija Ādolfs Eihmanis – bijušais SS virsnieks, viens no holokausta praktiskajiem īstenotājiem. Nedaudz vairāk nekā pēc gada, 1962. gada 31. maijā, Eihmanim tika izpildīts nāvessods.
1960. gada vidū iestājās zināms saspīlējums Izraēlas un Argentīnas attiecībās. Atklājās, ka grupa Izraēlas pilsoņu ieradušies Argentīnā, kur nolaupījuši un uz Izraēlu slepeni izveduši Buenosairesā ar pieņemtu vārdu dzīvojošo Ādolfu Eihmani, bijušo SS oberšturmbanfīreru un Reiha Galvenās drošības pārvaldes 4. nodaļas 4.B apakšnodaļas šefu. Šīs apakšnodaļas kompetencē ietilpa reiha teritorijā dzīvojošo ebreju apzināšana un viņu pārvietošanas organizēšana, īstenojot nacistu režīma represiju un genocīda politiku. Argentīnas valdība panāca Izraēlas rīcības izskatīšanu Apvienoto Nāciju drošības padomē, Izraēlai nācās atzīt, ka tā pārkāpusi Argentīnas suverenitāti, bet jautājums tika nokārtots abu valstu divpusējās sarunās, un Eihmanis palika, kur bijis – Jaguras kibuca policijas cietumā, gaidīdams tiesu.
Ādolfu Eihmani reizēm mēdz dēvēt par "holokausta arhitektu", tomēr diezin vai šāds apzīmējums viņam īsti piedien. Eihmanis nebija starp tiem nacistu līderiem, kuri radīja holokausta idejiskos pamatus vai pieņēma izšķirošos lēmumus par ebreju masu slepkavībām.
Domājams, pulkvežleitnanta dienesta pakāpe un apakšnodaļas vadība arī bija augstākais iespējamais karjeras pakāpiens šim indivīdam, kurš bez diploma bija pabeidzis studijas tehniskajā koledžā un līdz kļūšanai par SS organizācijas locekli strādājis par reģionālo aģentu kādas amerikāņu naftas kompānijas Austrijas filiālē. Toties, izkalpojies līdz savam amatam Reiha Galvenās Drošības pārvaldes struktūrā, viņš demonstrēja izcilu veiktspēju un arī entuziasmu, sagatavodams lēmumu pieņēmējiem vajadzīgo statistiku un priekšlikumus, kā pēc iespējas ātri, lēti un efektīvi nogādāt desmitus un simtus tūkstošu līdz gāzes kamerām.
Turklāt viņš ne tobrīd, ne vēlāk neapšaubīja savas darbošanās tiesiskos un kur nu vēl ētiskos aspektus.
Eihmaņa tiesas prāva sākās 1961. gada 11. aprīlī. Aizstāvība sākotnēji mēģināja apstrīdēt Izraēlas tiesības tiesāt apsūdzēto. Kad šie iebildumi tika noraidīti un lietu sāka skatīt pēc būtības, Eihmanis pamatā balstīja savu aizstāvību banālajā tēzē par pakļaušanos augstākstāvošo pavēlēm. Tomēr notiesājošo spriedumu šī taktika viņam neaiztaupīja, un 1961. gada 12. decembrī Ādolfs Eihmanis tika atzīts par vainīgu noziegumos pret cilvēci, kara noziegumos un noziegumos pret ebreju tautu, kā arī pret poļu, slovēņu un čigānu tautības civiliedzīvotājiem nacistu okupētajās teritorijās.
1961. gada 15. decembrī tika pasludināts spriedums – nāvessods. Spriedums tika izpildīts 1962. gada 31. maijā.
Kā prāvas sākumā deklarēja apsūdzības uzturētājs, Izraēlas galvenais prokurors Gideons Hausners, apsūdzības mērķis bija Eihmaņa personā tiesāt ne vien nacisma režīmu, bet visu antisemītisma vēsturi. Tomēr diezin vai šis apsūdzētais īsti atbilda šim mērķim. Simti skatītāju tiesas zālē un miljoni pie televizoru ekrāniem redzēja savā priekšā negaidīti ikdienišķu personu – karjeristu, izpildīgu un izdarīgu ierēdnīti.
Filozofe Hanna Ārente, kurai pašai savulaik bija nācies bēgt no Hitlera Reiha, 1961. gadā bija žurnāla "The New Yorker" reportiere Eihmaņa prāvā. Vēlāk tapušajā grāmatā "Eihmanis Jeruzalemē" viņa nodēvēja tiesājamo par "ļaunuma banalitātes" iemiesojumu. Ārentei Eihmanis ir simbolisks personāžs – dzīvs apliecinājums tai baisajai patiesībai, ka vēstures traģēdiju īstenotāji bieži vien nav nedz ļaudis ar patoloģisku domāšanu, nedz apsēsti fanātiķi, bet gan vidusmēra cilvēciņi, kuri, nonākuši attiecīgā situācijā, ir gatavi uztvert noziegumu kā normu un tajā piedalīties, cik labi vien prazdami.
https://lv.wikipedia.org/wiki/%C4%80dolfs_Eihmanis

[LvSnor]

https://www.diena.lv/raksts/pasaule/krie...s-11378290

Nacista atmiņas
Gestapo ebreju biroja boss un SS apakšpulkvedis Ādolfs Eihmanis 1961.gadā Izraēlas cietumā, gaidot nāvessodu, sarakstījis grāmatu Elki, kura tagad ir izdota Iedzeltējušais līnijpapīrs ir noklāts ar zilu tinti rakstītā sīkā, ciešā rokrakstā. Pedantiskās nacistu hierarhijas diagrammas un grafiki ir uzzīmēti apbrīnojami kārtīgi, un katras lappuses apakšā parakstījies tās autors - Ādolfs Eihmanis. 

Tā izskatās vienīgā Izraēlā par noziegumiem Otrajā pasaules karā uz nāvi notiesātā un pakārtā nacista Eihmaņa memuāri, kas gandrīz 40 gadus tika rūpīgi glabāti Izraēlas Valsts arhīvā. Vairāk nekā 1300 lappušu biezā grāmata tika publicēta februāra pēdējās dienās un pagaidām ir pieejama tikai oriģinālā - vācu valodā. Lai gan manuskripta saturs vēsta, ka holokausts ir briesmīgākais noziegums cilvēces vēsturē un tā autors bijis tikai viens no ierindas pavēļu izpildītājiem nacistu nāves mehānismā, vēsturnieki Eihmanim piedēvē projekta Anschluss, kas paredzēja iznīcināt visus Eiropas ebrejus, autora godu. Vadoties pēc paša izstrādātā plāna, viņš organizēja tūkstošiem ebreju deportāciju uz nāves nometnēm un koordinēja soda vienību darbu. RAKSTĪJA GRĀMATU AIZSARDZĪBAI Ādolfs Eihmanis atmiņas uzrakstīja 1961.gada vasarā, Izraēlas cietumā gaidot nāvessodu. Katru dienu četras stundas, sēžot pie maza galdiņa cietuma kamerā, Eihmanis neatlaidīgi rakstīja autobiogrāfisku stāstu un filozofisku apcerējumu, ko viņš acīmredzot gatavojās iesniegt tiesā sevis attaisnošanai un arī izdot grāmatā. Darba oriģinālais nosaukums ir Elki (Goetzen), kas, pēc Eihmaņa domām, pilnīgi raksturo nacisma būtību. Memuāros ir ne tikai Eihmaņa atmiņas un apcerējumi, bet arī skices, diagrammas, zemteksta piezīmes, un tajos ir detalizēti izskaidrota nacistu hierarhija. Daudzi vēsturnieki grāmatu paspējuši noniecināt, skaidrojot, ka tai nav nekādas vēsturiskas vērtības un tā sarakstīta tikai tāpēc, lai Eihmanis varētu parādīt savu niecīgo stāvokli Hitlera hierarhijā un izglābties no nāvessoda. Apgalvojot, ka viņš nav antisemīts un viņa vārds tikai kļūdas dēļ nonācis fašistu vadoņu sarakstā, Eihmanis raksturo sevi kā vienkāršu ierēdni, kas tikai pildījis pavēles. Vienā no diagrammām viņš sevi attēlo nacistu varas piramīdas pašā apakšā. Tomēr viņš nenoliedz, ka Elki ir arī aizstāvības raksts. Kādā memuāru fragmentā Eihmanis stāsta: «Es nebiju galvenais plānotājs, iniciators vai pavēļu devējs, un es neesmu atbildīgs par noziegumiem, tāpēc pilnīgi normāli, ka cenšos aizstāvēt sevi pret šiem apvainojumiem.» Piesliešanos militāristiem viņš izskaidro vienkārši: «Es pakļāvos valsts līderu pavēlēm, jo patiesi ticēju, ka Vācijas ienaidnieki grib iznīcināt mūsu zemi.» Tomēr vēsturnieki apgalvo, ka tā ir tikai acu aizmālēšana, jo Eihmanis ir tieši atbildīgs par sešu miljonu cilvēku dzīvībām. 40 GADI ARHĪVĀ Pēc tam kad Eihmaņa lietas prokurors Gideons Hausners 1961.gadā brīdināja, ka memuāru publicēšana var iespaidot tiesas spriedumu, Izraēlas premjerministrs pavēlēja grāmatu uz 15 gadiem ieslēgt valsts arhīvā. Lēmums netika pārskatīts un mainīts, kaut arī sabiedrības interese par to bija milzīga. Vēlāk publicēšanu kavēja neskaidrības par manuskripta īpašuma un autortiesībām, jo pakārtā nacista dēls Dīters Eihmanis pieprasīja Izraēlai atdot rokrakstu, uzstājot, ka ir tā likumīgais mantinieks. Vēsturnieki arī šaubījās, vai Elku publicēšana ļaus pareizi saprast holokausta būtību un vai to neizmantos neonacisti savu ideju popularizēšanai. Tomēr Izraēlas padome pagājušā gada vasarā izšķīrās memuārus publicēt. Vēsturnieki jau nolēmuši izdot zinātnisku grāmatas variantu ar komentāriem un cietumā sarakstītā darba skaidrojumiem, kas ļaušot izvairīties no tiesas sprieduma apstrīdēšanas. Galu galā visas problēmas beidzās ar lēmumu nekavējoties publicēt nacista garadarbu. Manuskripta kopija tika nosūtīta uz Londonu, bet oriģināls un drukātā teksta versija vācu valodā ir pieejami Izraēlas Valsts arhīvā Jeruzālemē un to var bez maksas saņemt pa elektronisko pastu. EBREJU SPECIĀLISTS Gestapo ebreju biroja boss un SS apakšpulkvedis Ādolfs Eihmanis dzimis 1906.gada 19.martā Vācijas mazpilsētā Zolingenē netālu no Ķelnes, taču jau bērnībā viņa ģimene pārcēlās uz Lincu Austrijā, kur Eihmanis pavadīja visu jaunību. Skolas gados viņš tumšās sejas krāsas un izskata dēļ tika iesaukts par mazo ebreju. Eihmanis cerēja izmācīties par inženieri, taču studijas nepabeidza un, vairākus gadus pastrādājis dažādos uzņēmumos, iestājās Austrijas nacistu partijā. Pazaudējis darbu Alpu zemē, Eihmanis nolēma doties uz Bavāriju, iesaistījās Austrijas leģionā un izgāja 14 mēnešu militārās sagatavošanas kursus. Nacistu hierarhijā viņš sāka darboties kā lietvedis, vācot visu iespējamo informāciju par brīvmūrniekiem jeb masoniem, bet drīz vien tika pārcelts uz ebreju nodaļu, kas nodarbojās ar informācijas vākšanu par pazīstamiem ebrejiem. Tas bija izšķirošs pavērsiens Eihmaņa dzīvē, sākās viņa pastiprinātā interese par ebrejiem. Viņš pētīja jūdu kultūras aspektus un, krājot informāciju par šo tautu, pat apmeklēja ebreju kopienas tikšanās dažādās pilsētās. Eihmanis iepazinās ar cionismu, studēja sen-ebreju valodu un pat varēja tajā nedaudz sarunāties. Šo panākumu rezultātā Eihmanis drīz vien tika atzīts par ebreju speciālistu un ieguva lielisku iespēju veidot karjeru SS struktūrā. Viņam uzdeva pētīt, kā «atrisināt ebreju jautājumu», un 1937.gadā Eihmanis apmeklēja Palestīnu, lai ar arābu līderiem pārrunātu iespēju par daudzu ebreju izmitināšanu Tuvajos Austrumos. Gadu vēlāk Eihmanim tika dota pirmā lielā izdevība pierādīt zināšanu lietderību, jo viņu nosūtīja uz nacistu okupēto Austriju. Tur viņš izveidoja Ebreju emigrācijas centrālo biroju. Organizācijas uzdevums bija palīdzēt ebrejiem brīvprātīgi aizceļot uz jebkuru citu vietu pasaulē. Šo iespēju izmantoja gandrīz simts tūkstoši Austrijas ebreju. Panākumu iedvesmots, trešais reihs izveidoja šādus birojus arī Prāgā un Berlīnē. Pēc labi padarīta darba Vīnē Eihmanis atgriezās Berlīnē, kur tika iecelts par gestapo IV nodaļas vadītāju. Tagad viņa pārziņā nonāca nacistu izstrādātās pretebreju politikas īstenošana Vācijā un visās 16 tās iekarotajās valstīs. Tas padarīja «ebreju speciālistu» par vienu no ietekmīgākajiem cilvēkiem trešajā reihā. Kopā ar citiem gestapo virsniekiem viņš izstrādāja geto un darba nometņu izveidošanu Polijā, kas bija ebreju visvairāk apdzīvotā valsts Eiropā, un vēlāk arī citās okupētajās zemēs. Eihmaņa uzraudzībā tika izveidotas SS soda vienības, kas apšāva simtiem tūkstošiem cilvēku, un 1944.gada maijā viņš ziņoja Himleram, ka nāves nometnēs ir nogalināti aptuveni četri miljoni ebreju un vēl divus miljonus nonāvējušas soda vienības. VĀRDS ĻAUJ AIZBĒGT Pēc Vācijas kapitulācijas Eihmani arestēja un nogādāja ASV nometnē internētām personām, taču nacistu dokumentos reti pieminētā uzvārda dēļ viņš netika īpaši uzmanīts un aizbēga. Ar SS pagrīdes organizācijas palīdzību Eihmanis nonāca Argentīnā, kur ar pieņemtu vārdu Rikardo Klements Buenosairesas nomalē nodzīvoja vairāk nekā desmit gadus, līdz Izraēlas slepenā dienesta Mossad aģenti 1960.gada 11.maijā viņu arestēja un nogādāja Izraēlā. Anschluss plāna autors Jeruzālemē tika tiesāts par noziegumiem pret ebrejiem, par noziegumiem pret cilvēci un kara noziegumiem. Četru mēnešu ilgajā prāvā pret viņu liecināja vairāk neka simt cilvēku, un viņš tika atzīts par vainīgu visās apsūdzībās. 1962.gada 31.maijā Ramlē cietumā Eihmanis tika pakārts. Aizstāvības runā Eihmanis kārtējo reizi stāstīja, ka tikai pildījis pavēles: «Kāpēc tiesā mani? Kāpēc netiesā tūkstošiem vietējo policistu. Ja viņi nebūtu veduši ebrejus uz nāves nometnēm, tad tiktu nošauti. Kāpēc viņus nepakar par nevēlēšanos tikt nošautiem? Visi taču slepkavoja ebrejus.»