2025-05-04 15:02
«Redz, kā tas liktenis spēlējas!» Saruna ar rakstnieku, dzejnieku, tulkotāju, Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieku Viktoru Kalniņu (Viku)
REplay.lv Vakar, 10:36
Kultūrtelpa
Autori: Dāvis Eņģelis
"Redz, kā tas liktenis spēlējas! Veselu ziemu gāju sagatavošanas kursos, lai varētu vieglāk nokārtot eksāmenus Politehniskajā institūtā, kur bija atvērta nodaļa "Automātika un elektronika". Domāju – grūtības man tas nesagādās: vidusskolu beidzot, matemātikā, fizikā un ķīmijā bija piecinieki. Bet viens no eksāmeniem bija arī latviešu literatūrā. Sagatavošanas kurss tuvojas beigām, pasniedzēja izsniedz sacerējumus, ko esam uzrakstījuši, un saka man tā: "Kalniņ, pagaidiet! Vai jūs esat kārtīgi izlēmis, kur stāsieties?" Atbildu – jā! Un viņa saka: "Es jūsu vietā tomēr pārdomātu. Lasot jūsu sacerējumus, man liekas, ka jums jāiet studēt citur!" Tā saruna manī tā aizķērās, ka vairs uz tiem kursiem negāju – biju izlēmis... Sapratu, ka pieļaušu drausmīgu kļūdu, ja pret savām sirds vēlmēm studēšu automātiku." Tā, atminoties senu gadu notikumus, smaida rakstnieks, dzejnieks un tulkotājs Viks jeb Viktors Kalniņš, kurš par mūža ieguldījumu Latvijas kultūrā un latviešu literatūrā šogad iecelts Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieka godā.
Valsts augstākos apbalvojumus Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs pasniegs Rīgas pilī Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienā – 4. maijā.
Bet pirms pāris dienām ceļu uz Dikļiem pie Vika, kurš 1. aprīlī nosvinēja 86. dzimšanas dienu, mēroja Dāvis Eņģelis, sirsnīgo, vērtīgo un arī asprātīgo sarunu piedāvājot Latvijas Radio 3 "Klasika" klausītājiem.
"Kad ideja iekož galvā..."
Dāvis Eņģelis: Kādas ir jūsu attiecības ar balvām un apbalvojumiem? Kāda ir to loma jūsu dzīvē?
Viks: Nekāda. Ja runa ir par manu profesiju, nerakstu tāpēc, lai kaut ko saņemtu – orientējoties uz kaut kādu [apbalvojuma] rezultātu. Tas mani galīgi [neinteresē]. Ja es tā darītu, tas man traucētu. Man vienkārši ir cita vērtību sistēma. Man svarīgi darīt to, kas man sagādā prieku. Kas man ir svarīgi. Kas man ir jāpaveic. Izejot no tā.
Vai vide arī maina to, kā sajūtat tekstu? Ir nozīme, vai dzīvojat laukos vai pilsētā?
Zinu skaidri: dzīvojot laukos jau trīsdesmit piekto gadu, jūtos te garīgi brīvāks. Un tas palīdz arī profesijā.
Vai tekstu rakstīšana jums ir daļa no ikdienas arī šeit, Dikļos?
Ja tas ir mans darbs, ko es protu vislabāk, tad bez šaubām, jā.
Pārsvarā tie ir dzejoļi, kurus rakstāt?
Žanri ir dažādi.
Kad ideja iekož galvā, viņa arī tūlīt pasaka priekšā, kādā žanrā būs jāraksta. Man tā ir. Es speciāli nepiedomāju pie tā. Ideja pati pasaka priekšā formu.
Viena no svarīgākajām lietām jūsu tekstos ir valodas spēle, vārdu spēle. Rakstnieks Svens Kuzmins arī saka, ka Vikam kaut kā noslēpumaini, ar kaut kādu valodas alķīmiju ļoti pārliecinoši izdodas spēlēties ar vārdiem, pat izejot ārpus literatūras robežām. Un vēl Svens saka, ka tā vārdu spēle var būt arī tīrā amzierēšanās, tīri joka pēc. Kāds ir tas vārdu spēles process no jūsu skatpunkta?
Tad jādomā drusku tālāk atpakaļ manā ģenētikā. Manai mammītei bija mīlestība uz valodu, iedzimta valodas izjūta. Viņa mīlēja darināt vārdus, modificēt vārdus. Es domāju, ka tas ir iedzimtības faktors. Tas nav speciāli. Un šis pats faktors, ģenētiskā pārmantojamība, noteikti spēlējusi savu lomu pie tā, ka Latvijas Universitātē studēju filoloģiju. Tā gan bija anglosakšu filoloģija. Bet tā sfēra, tā stihija – tur jutos kā savās mājās. Tas nebija speciāli, noteikti nē. Tā ir ģenētika no maniem priekšgājējiem – tā ir to noteikusi.
Tad varbūt tāpēc arī ir tā sajūta, ka tas ir tik dabiski – ka tas vienkārši piedien jūsu tekstiem, dzejai.
Tā to varētu skaidrot, jā. Vienu epizodi varu minēt, kas vēl vairāk pārliecināja mani, ka tas ir mans stils. Biju aizmirsis savus pirmos dzejoļus parādīt Imantam Ziedonim, kurš tajā laikā strādāja par literāro konsultantu. Viņš kaut kur bija dabūjis amerikāņu dzejnieka Kamingsa darbus, tos nokopējis un iedeva man vienu eksemplāru. Un lasot Kamingsu, sapratu, ka mums ir dvēseles radniecība. Tas vēl vairāk pavēra vaļā manu ģenētisko mantojumu – ja sāk zinātniski pētīt.
Pēc kādas saiešanas tajā pašā Jauno literātu studijā, kad bija noslēdzies pirmais gads, bija tāda pasēdēšana, kad paši studisti cits citu vērtēja un sprieda, kā turpmāk attīstīties. Un tad man Uldis Bērziņš teica: "Nāc pie mums! " Es tā kā nesapratu, ko tas nozīmē. Kas tie "mēs" viņa izpratnē ir. Es arī nepajautāju, jo skaidri apzinājos savu individuālo dabu. Man nevelk uz to. Citi atzinušies, ka viņiem vieglāk rakstīt burzmā, kaut kur kafejnīcā, bohēmas atmosfērā. Nē, nē, nē, tas nav man! Man tas ir nopietns amats – rakstīšana!
Atceros, Jauno literātu studijai dzejoļus vajadzēja iesniegt mašīnrakstā – rokraksts nederēja. Taču rakstāmmašīnas man nebija. Māris Čaklais ieteica sarunāt ar sekretāri Rakstnieku savienībā – aiznesu rokrakstā, sarunājām, kad būs gatavs, aizbraucu pakaļ, samaksāju, cik vajadzēja, un, dodot atpakaļ manus tekstus un arī rakstāmmašīnā nodrukātos, viņa teica: "Jums, atšķirībā no daudziem jaunajiem, ir, ko teikt! " Man tas nozīmēja tik daudz... Jo izrādās, ka šī kundze savā laikā bija pārrakstījusi Erika Ādamsona un Čaka dzejoļus… Visu jau nosaka saturs un iekšējā, individuālā dzejas valoda, kura katram ir citādāka.
Kādreiz bija avīze "Literatūra un Māksla", un ļoti interesanta bija tās pēdējā lappuse. Tur dažkārt bija tādi nestandarta materiāli, un vienreiz tika publicēts kaut kāds tulkots materiāls par daiļradi – kādiem daiļrades apstākļiem dažādu laikmetu rakstnieki un dzejnieki devuši priekšroku. Tur bija vesela virkne. Vienam patīk rakstīt, braucot un ceļojot – viņam mainās impulsi. Cits mīl kaut kur apsēsties tā, ka var redzēt pūli. Un bija arī tādi, kas pilnīgi izolējās. Savā cellē iekšā, pat nekādu saules gaismu viņiem nevajag. Tā kā tas ir ļoti īpatnēji; tas iet cauri gadsimtiem, dažādiem laikmetiem. Tāda ir cilvēka daba.
"Sapratu, ka pieļaušu drausmīgu kļūdu"
Maskava, 1987. gads. Vissavienības konkurss par labāko bērnu grāmatu. Balva tiek piešķirta Vikam – par grāmatu "Zemūdens bara lielā diena", un Sergeja Mihalkova paraksts personīgi. Viņš bija PSRS Rakstnieku savienības lielais priekšsēdētājs.
Atnesu mājās šo diplomu, iedevu savam tēvam. Viņš izlasīja un teica tā: "Tad tagad tev ir skaidrs, kas būs tavs amats?" Es teicu: "Papu, man jau sen ir skaidrs..."
Vienkārši mans tēvs bija ļoti interesants cilvēks – par viņu veselu sējumu varētu sarakstīt! Viņa dzīve un dzīves ceļš bijis tik skarbs savā iesākumā, ka viņam galvenais bija ieķerties ar zobiem un nagiem dzīves materiālajā, pragmatiskajā vielā un noturēties, jo tad visi vēji tevi vis neaizpūtīs. Kā Čaklajam bija tas foršais teksts: "Saknes jau vējš neizplēš."
Esmu papam pateicīgs, ka viņš man neuzspieda savu izvēli, lai gan tēvs uzskatīja, ka drošāk man būtu bijis izvēlēties studēt kaut ko pamatīgāku, ar rokām taustāmu. Un vienu brīdi, mazliet pakļaudamies viņa spiedienam, pēc armijas iesniedzu iestāšanās dokumentus Politehniskajā institūtā. Bija atvērta jauna nodaļa, "Automātika un elektronika", domāju – grūtības nekādas man tas nesagādās. Jo vidusskolu beidzot, arī matemātikā, fizikā, ķīmijā bija piecinieki. Bet, redz, kā tas liktenis spēlējas! Veselu ziemu gāju sagatavošanas kursos, lai varētu vieglāk nokārtot eksāmenus. Bija matemātika, fizika, ķīmija. Bet – reizi nedēļā nāca mums viena pasniedzēja, kura mums lika rakstīt sacerējumus, jo viens no eksāmeniem bija latviešu literatūrā – tas gan nebūtu bijis izšķirošais. Sagatavošanas kurss tuvojas beigām, nāk pavasaris, vienreiz tā nodarbība beidzas, pasniedzēja izsniedz sacerējumus, ko esam uzrakstījuši, es jau arī taisos iet pa durvīm ārā, un viņa saka: "Kalniņ, pagaidiet!" Domāju – ko viņa man teiks? Ka esmu kaut ko sliktu un nepareizu uzrakstījis? Bet viņa man saka: "Vai jūs esat kārtīgi izlēmis, kur jūs stāsieties?" Saku – jā! Un viņa saka: "Es jūsu vietā tomēr pārdomātu. Lasot jūsu sacerējumus, man liekas, ka jums jāiet studēt citur."
Bija vakars, toreiz dzīvoju Zvaigžņu ielā – tas ir pie Grīziņkalna, un visu gabalu no Vecrīgas aizgāju līdz Zvaigžņu ielai kājām, pa ceļam domādams: johaidī, viņa taču man ir svešs cilvēks, nu, kāda viņai interese būtu par mani, ko esmu izlēmis, kur iešu studēt!
Bet tā saruna un tas, ko viņa man teica, bija tā aizķērusies manī, ka vairs uz tiem kursiem negāju. Biju izlēmis.
Aizgāju atpakaļ uz filologiem. Kāpēc atpakaļ? Tāpēc, ka pirms armijas jau tur biju divarpus gadu nostudējis. Tad izstājos, jo uz trim gadiem aizgāju armijā. Toreiz, kad stājos ārā no tās filoloģijas fakultātes, katedras vadītājs man teica: "Kalniņ, Kalniņ, ko jūs darāt..." Jo es biju viscaur sekmīgs visos priekšmetos. Bet biju iespītējies, kaut kas man bija uznācis. Tas, kas man bija uznācis, tas uzrakstīts tajā armijas grāmatā. Bet viņš man teica: "Pieminiet manus vārdus, jūs atnāksiet atpakaļ!" Es teicu: "Nu, nē, tas nenotiks!" Un – re, es atnācu atpakaļ.
Armijas laiks toreiz bija trīs gadi, veselu ziemu iztērēju vēl sagatavošanās kursiem, lai stātos Politehniskajā. Kopumā četri gadi.
Ja gribēju atpakaļ filoloģijas fakultātē, man bija jāstājas atkal pirmajā kursā. Un es to izdarīju! Jo sapratu: visas tās zīmes, un vēl šī literatūras pasniedzēja – sapratu, ka pieļaušu drausmīgu kļūdu, ja pret savām sirds vēlmēm studēšu automātiku.
Re, kā man iznāca!
Īstie pedagogi īstajā brīdī.
Īstajā brīdī, jā, un saka vēl, ka nav likteņa. Man gan ir definīcija, kas ir liktenis, bet nu – tas tā...
"Ar tiem vilcieniem un automobiļiem ir tā..."
Jūs teicāt par tiem dzejoļiem, kas tapuši pilsētā un laukos. Man savulaik sirdī iekrita viens jūsu 70. gadu beigu dzejolis par tvaika lokomotīvi. Nodomāju – ja sirdī nav vismaz neliela mīlestība pret vilcieniem, tad tādu dzejoli nemaz nevar uzrakstīt! Te jums gan tikai kravas auto nobrauc gar logu. Esat pieradis? Netraucē?
Ar tiem vilcieniem un automobiļiem ir tā... Būdams puika, to neapzinājos, tikai vēlāk sapratu, kāpēc tas tā. Pie Grīziņkalna dzīvojot, mūsu mammīte un vecāmamma mūs ar brālīti veda uz Grīziņkalnu, kur bieži vien garām gāja vilciens. Tur, kur Daugavas stadions. Un ejot pa celiņiem, kas tuvāk dzelzceļam, kā tikai es izdzirdēju lokomotīvi, jozu prom. Ir pat fotogrāfija, kur esmu atdalījies no mazā brālīša Imantiņa un mammas, un skrienu, kur tas vilciens.
Daudzus, daudzus gadus vēlāk sapratu, ka mani fascinējis tas, ka tādas lietiņas var pašas kustēties. It kā pašas – jo tu jau neredzi lokomotīves vadītāju. Mani fascinēja tas, kā lietiņas var kustēties un vēl izdvest kaut kādus trokšņus, skaņas, un jo sevišķi tvaika lokomotīves – ka pa sāniem tām nāk tvaiki ārā, un pa skursteni – dūmi, un vēl tie sarkanie riteņi kustas...
Vēlāk izlasīju grāmatu par vienu indiāni: pirmo reizi, kad baltie viņam parādīja tvaika lokomotīvi, viņš priecājies kā mazs bērns. Toties kritiski vērtējis lidmašīnu.
Bija 1904. gads, brāļi Raiti bija tikko izgudrojuši pirmo divplāksni Amerikā, un baltie paņēma indiāni līdzi, lai viņu šokētu… Ka cilvēks iekāpj tādā aparātā, tas sāk ripot, paceļas gaisā… Baltie gaidīja, ko tas indiānis teiks. Tā lidmašīna atripo atpakaļ, un indiānis pasaka vienu teikumu, kas nošokē baltos: "Ērglis lido skaistāk!" Baltie mēmi...
Bet par tvaika lokomotīvi indiānis lēkāja un priecājās kā mazs bērns. Viņam ārkārtīgi patika tas viss. Šitāda lietiņa! Tad viņš bija teicis tiem baltajiem: "Baltais cilvēks ir laimes luteklis, bet viņš neizprot dabas labvēlīgos un nelabvēlīgos spēkus." Indiāņu pasaules uzskatā tas ir pats galvenais. Indiāņiem neeksistē tāds jēdziens kā Dievs. Viņiem ir viss dabas kopums ar visām kosmiskajām likumsakarībām, un izprast tās – tas indiānim ir galvenais. Tā ir ar tām mašīnītēm un lokomotīvēm.
"Tas teikums ir jautājuma formā!"
Ja reiz par mašīnām. Man tas bija atklājums, ka dzejolim "Autobuss debesīs" ir arī angļu versija, ko grupa "Jumis" iedziedāja un iespēlēja jau 1989. gadā. "The Bus in the Sky".
Man liekas, ka viņiem arī mūzikā ir tāds skarbums un atskabargainums, kas citās versijās vairs neparādās. Bet tieši tajā angliskajā – man tas ļoti patika.
Un otra muzikāla etīde par jūsu tekstiem ir "Jautra dziesmiņa sev pašam". Tā ir viena no dziedātākajām ar jūsu tekstu, varbūt populārākā līdzās "Apliecinājumam". Bet mani pārsteidza tas, ka šī dziesma, šķiet, rezonē ar absolūti visu paaudžu cilvēkiem, un tur pat ir kaut kāda refleksija par mūžu visā tā garumā. Un tekstu esat sarakstījis, būdams ļoti jauns. Arī 2xBBM jeb "Bizbizmārītes un mācekļi" jau arī bija pavisam jauni, kad viņi pirmoreiz to ieskaņoja 1969. gadā.
Tas teksts radās ļoti jocīgā situācijā. Ar brāli braucām kādā izbraukumā, bija 1. jūlijs un 1. jūlijs ir Imanti… Pamostamies Ogres viesnīciņā, un es saprotu: pag, brālim taču vārda diena – un man nav, ko viņam dāvināt!
Pie rokas gadījās kāds tukšs konverts, un tam aizmugurē uzrakstīju šo tekstu. Vienā elpas vilcienā.
Kad Imants modās, saku, ka man te viņam tāda neliela dāvaniņa. Viņš arī paņēma, un tā tas viss palika. Pēc kāda laiciņa uzradās dziesma.
Viņi to dziesmu spēlē tik ātri un nebēdnīgi, kā pēc tam neviens cits vairs. Dziesma pēc tam kļuvusi aizvien lēnāka un lēnāka.
Iepriekšējā reize, kad es to dzirdēju, bija tad, kad "Menuets" pirms diviem gadiem bija Dikļos, brīvdabas estrādē. Un es vēl viņus koriģēju, jo biju dzirdējis tādu versiju, kur viņi mazliet citādi dzied to piedziedājumu. Sējānu Jurim pateicu, lai viņi dzied to variantu, kur ir tas teksts: "Reiz jau bijis, vēlreiz esmu, vēlreiz būšu". Jo viņi iepriekš bija dziedājuši pirmo variantu.
Ar tiem tekstiem vairāki gadījumi bijuši tādi, kad paši izpildītāji kaut ko dzied uz savu roku. (smejas) Klasiskais piemērs ir "Dziesma, ar ko tu sācies". Pareizi ir "Dziesma, ar ko tu sāksies?" Tas teikums ir jautājuma formā!
Kad par šiem jautājumiem runā ar Autortiesību aģentūras darbiniekiem, viņi saka – bet mums pēc koncerta atsūta tieši šādu tekstu! Man nepatīk. Tas ir tāpat kā ar dainām – sazin’ kas tur pēc divsimt gadiem būs mainījies... Jo īstenībā jau pierakstīts ir. Ir taču grāmatiņa! Un ja kādam ir slinkums – koru vadītājiem, diriģentiem – vai tad patiešām kādam negribas paņemt un paskatīties, kā tad īsti tur ir? Bet nu labi.
"Katram jātiek pie savas valodas – vismaz jāuzrok tā"
Vai jums galvā skan kāda Ulda Stabulnieka dziesma ar jūsu tekstu?
Es zinu tās dažas, kas ir, bet tā speciāli neskan. Lai gan... Es jau sen neklausos mūziku ar mehānisku ierīču palīdzību. Man acīmredzot ir pilns mans iekšējais apjoms, un katru dienu no tiem failiem uzpeld visvisāda mūziciņa. Visvisāda.
Toties lasīšanu es varētu kvalificēt kā sava veida socializēšanos. Jo es esmu viens. Un cilvēks tomēr ir sociāla būtne. Lasot grāmatas, es ieeju tajā sabiedrībā – neskatos uz to visu no malas. Es ieeju grāmatā un ar tās varoņiem dzīvojos, lai gan nevienam neko nesaku. Bet es gandrīz fiziski esmu ar viņiem kopā. Tā ir mana socializēšanās, un tā man ļoti lielā mērā arī šo aizpilda šo vajadzību.
Atceros, universitātē bija pasniedzēja Tamāra Zālīte, kura arī tulkoja no angļu valodas. Viņa bija bijusi Anglijā jau tajos gados, pie vecā režīma. Mēs uz viņu skatījāmies ar apbrīnu. Stāstot par pasaules literatūru, viņa minēja vienu interesantu detaļu. Ka Puškinam bijis speciāls aģents, ko Puškins sūtījis pa visu Eiropu, lai dabūtu britu dzejnieku pirmos svaigos eksemplārus. Tā kā redz – arī tad jau tā darīja. Visādi ceļi ir, bet jātiek pie savas valodas. Vismaz jāuzrok tā. Vienam viņa paša individuālā valoda ir kaut kur ļoti dziļi, kādās dzīslās, ko tikai ar dziļurbumu var atrast, un jāpiepūlas, lai dabūtu, bet citam tā ir seklākos slāņos un izpaužas ātrāk – un tas tādā gadījumā ir veiksmes stāsts.
REplay.lv Vakar, 10:36
Kultūrtelpa
Autori: Dāvis Eņģelis
"Redz, kā tas liktenis spēlējas! Veselu ziemu gāju sagatavošanas kursos, lai varētu vieglāk nokārtot eksāmenus Politehniskajā institūtā, kur bija atvērta nodaļa "Automātika un elektronika". Domāju – grūtības man tas nesagādās: vidusskolu beidzot, matemātikā, fizikā un ķīmijā bija piecinieki. Bet viens no eksāmeniem bija arī latviešu literatūrā. Sagatavošanas kurss tuvojas beigām, pasniedzēja izsniedz sacerējumus, ko esam uzrakstījuši, un saka man tā: "Kalniņ, pagaidiet! Vai jūs esat kārtīgi izlēmis, kur stāsieties?" Atbildu – jā! Un viņa saka: "Es jūsu vietā tomēr pārdomātu. Lasot jūsu sacerējumus, man liekas, ka jums jāiet studēt citur!" Tā saruna manī tā aizķērās, ka vairs uz tiem kursiem negāju – biju izlēmis... Sapratu, ka pieļaušu drausmīgu kļūdu, ja pret savām sirds vēlmēm studēšu automātiku." Tā, atminoties senu gadu notikumus, smaida rakstnieks, dzejnieks un tulkotājs Viks jeb Viktors Kalniņš, kurš par mūža ieguldījumu Latvijas kultūrā un latviešu literatūrā šogad iecelts Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieka godā.
Valsts augstākos apbalvojumus Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs pasniegs Rīgas pilī Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienā – 4. maijā.
Bet pirms pāris dienām ceļu uz Dikļiem pie Vika, kurš 1. aprīlī nosvinēja 86. dzimšanas dienu, mēroja Dāvis Eņģelis, sirsnīgo, vērtīgo un arī asprātīgo sarunu piedāvājot Latvijas Radio 3 "Klasika" klausītājiem.
"Kad ideja iekož galvā..."
Dāvis Eņģelis: Kādas ir jūsu attiecības ar balvām un apbalvojumiem? Kāda ir to loma jūsu dzīvē?
Viks: Nekāda. Ja runa ir par manu profesiju, nerakstu tāpēc, lai kaut ko saņemtu – orientējoties uz kaut kādu [apbalvojuma] rezultātu. Tas mani galīgi [neinteresē]. Ja es tā darītu, tas man traucētu. Man vienkārši ir cita vērtību sistēma. Man svarīgi darīt to, kas man sagādā prieku. Kas man ir svarīgi. Kas man ir jāpaveic. Izejot no tā.
Vai vide arī maina to, kā sajūtat tekstu? Ir nozīme, vai dzīvojat laukos vai pilsētā?
Zinu skaidri: dzīvojot laukos jau trīsdesmit piekto gadu, jūtos te garīgi brīvāks. Un tas palīdz arī profesijā.
Vai tekstu rakstīšana jums ir daļa no ikdienas arī šeit, Dikļos?
Ja tas ir mans darbs, ko es protu vislabāk, tad bez šaubām, jā.
Pārsvarā tie ir dzejoļi, kurus rakstāt?
Žanri ir dažādi.
Kad ideja iekož galvā, viņa arī tūlīt pasaka priekšā, kādā žanrā būs jāraksta. Man tā ir. Es speciāli nepiedomāju pie tā. Ideja pati pasaka priekšā formu.
Viena no svarīgākajām lietām jūsu tekstos ir valodas spēle, vārdu spēle. Rakstnieks Svens Kuzmins arī saka, ka Vikam kaut kā noslēpumaini, ar kaut kādu valodas alķīmiju ļoti pārliecinoši izdodas spēlēties ar vārdiem, pat izejot ārpus literatūras robežām. Un vēl Svens saka, ka tā vārdu spēle var būt arī tīrā amzierēšanās, tīri joka pēc. Kāds ir tas vārdu spēles process no jūsu skatpunkta?
Tad jādomā drusku tālāk atpakaļ manā ģenētikā. Manai mammītei bija mīlestība uz valodu, iedzimta valodas izjūta. Viņa mīlēja darināt vārdus, modificēt vārdus. Es domāju, ka tas ir iedzimtības faktors. Tas nav speciāli. Un šis pats faktors, ģenētiskā pārmantojamība, noteikti spēlējusi savu lomu pie tā, ka Latvijas Universitātē studēju filoloģiju. Tā gan bija anglosakšu filoloģija. Bet tā sfēra, tā stihija – tur jutos kā savās mājās. Tas nebija speciāli, noteikti nē. Tā ir ģenētika no maniem priekšgājējiem – tā ir to noteikusi.
Tad varbūt tāpēc arī ir tā sajūta, ka tas ir tik dabiski – ka tas vienkārši piedien jūsu tekstiem, dzejai.
Tā to varētu skaidrot, jā. Vienu epizodi varu minēt, kas vēl vairāk pārliecināja mani, ka tas ir mans stils. Biju aizmirsis savus pirmos dzejoļus parādīt Imantam Ziedonim, kurš tajā laikā strādāja par literāro konsultantu. Viņš kaut kur bija dabūjis amerikāņu dzejnieka Kamingsa darbus, tos nokopējis un iedeva man vienu eksemplāru. Un lasot Kamingsu, sapratu, ka mums ir dvēseles radniecība. Tas vēl vairāk pavēra vaļā manu ģenētisko mantojumu – ja sāk zinātniski pētīt.
Pēc kādas saiešanas tajā pašā Jauno literātu studijā, kad bija noslēdzies pirmais gads, bija tāda pasēdēšana, kad paši studisti cits citu vērtēja un sprieda, kā turpmāk attīstīties. Un tad man Uldis Bērziņš teica: "Nāc pie mums! " Es tā kā nesapratu, ko tas nozīmē. Kas tie "mēs" viņa izpratnē ir. Es arī nepajautāju, jo skaidri apzinājos savu individuālo dabu. Man nevelk uz to. Citi atzinušies, ka viņiem vieglāk rakstīt burzmā, kaut kur kafejnīcā, bohēmas atmosfērā. Nē, nē, nē, tas nav man! Man tas ir nopietns amats – rakstīšana!
Atceros, Jauno literātu studijai dzejoļus vajadzēja iesniegt mašīnrakstā – rokraksts nederēja. Taču rakstāmmašīnas man nebija. Māris Čaklais ieteica sarunāt ar sekretāri Rakstnieku savienībā – aiznesu rokrakstā, sarunājām, kad būs gatavs, aizbraucu pakaļ, samaksāju, cik vajadzēja, un, dodot atpakaļ manus tekstus un arī rakstāmmašīnā nodrukātos, viņa teica: "Jums, atšķirībā no daudziem jaunajiem, ir, ko teikt! " Man tas nozīmēja tik daudz... Jo izrādās, ka šī kundze savā laikā bija pārrakstījusi Erika Ādamsona un Čaka dzejoļus… Visu jau nosaka saturs un iekšējā, individuālā dzejas valoda, kura katram ir citādāka.
Kādreiz bija avīze "Literatūra un Māksla", un ļoti interesanta bija tās pēdējā lappuse. Tur dažkārt bija tādi nestandarta materiāli, un vienreiz tika publicēts kaut kāds tulkots materiāls par daiļradi – kādiem daiļrades apstākļiem dažādu laikmetu rakstnieki un dzejnieki devuši priekšroku. Tur bija vesela virkne. Vienam patīk rakstīt, braucot un ceļojot – viņam mainās impulsi. Cits mīl kaut kur apsēsties tā, ka var redzēt pūli. Un bija arī tādi, kas pilnīgi izolējās. Savā cellē iekšā, pat nekādu saules gaismu viņiem nevajag. Tā kā tas ir ļoti īpatnēji; tas iet cauri gadsimtiem, dažādiem laikmetiem. Tāda ir cilvēka daba.
"Sapratu, ka pieļaušu drausmīgu kļūdu"
Maskava, 1987. gads. Vissavienības konkurss par labāko bērnu grāmatu. Balva tiek piešķirta Vikam – par grāmatu "Zemūdens bara lielā diena", un Sergeja Mihalkova paraksts personīgi. Viņš bija PSRS Rakstnieku savienības lielais priekšsēdētājs.
Atnesu mājās šo diplomu, iedevu savam tēvam. Viņš izlasīja un teica tā: "Tad tagad tev ir skaidrs, kas būs tavs amats?" Es teicu: "Papu, man jau sen ir skaidrs..."
Vienkārši mans tēvs bija ļoti interesants cilvēks – par viņu veselu sējumu varētu sarakstīt! Viņa dzīve un dzīves ceļš bijis tik skarbs savā iesākumā, ka viņam galvenais bija ieķerties ar zobiem un nagiem dzīves materiālajā, pragmatiskajā vielā un noturēties, jo tad visi vēji tevi vis neaizpūtīs. Kā Čaklajam bija tas foršais teksts: "Saknes jau vējš neizplēš."
Esmu papam pateicīgs, ka viņš man neuzspieda savu izvēli, lai gan tēvs uzskatīja, ka drošāk man būtu bijis izvēlēties studēt kaut ko pamatīgāku, ar rokām taustāmu. Un vienu brīdi, mazliet pakļaudamies viņa spiedienam, pēc armijas iesniedzu iestāšanās dokumentus Politehniskajā institūtā. Bija atvērta jauna nodaļa, "Automātika un elektronika", domāju – grūtības nekādas man tas nesagādās. Jo vidusskolu beidzot, arī matemātikā, fizikā, ķīmijā bija piecinieki. Bet, redz, kā tas liktenis spēlējas! Veselu ziemu gāju sagatavošanas kursos, lai varētu vieglāk nokārtot eksāmenus. Bija matemātika, fizika, ķīmija. Bet – reizi nedēļā nāca mums viena pasniedzēja, kura mums lika rakstīt sacerējumus, jo viens no eksāmeniem bija latviešu literatūrā – tas gan nebūtu bijis izšķirošais. Sagatavošanas kurss tuvojas beigām, nāk pavasaris, vienreiz tā nodarbība beidzas, pasniedzēja izsniedz sacerējumus, ko esam uzrakstījuši, es jau arī taisos iet pa durvīm ārā, un viņa saka: "Kalniņ, pagaidiet!" Domāju – ko viņa man teiks? Ka esmu kaut ko sliktu un nepareizu uzrakstījis? Bet viņa man saka: "Vai jūs esat kārtīgi izlēmis, kur jūs stāsieties?" Saku – jā! Un viņa saka: "Es jūsu vietā tomēr pārdomātu. Lasot jūsu sacerējumus, man liekas, ka jums jāiet studēt citur."
Bija vakars, toreiz dzīvoju Zvaigžņu ielā – tas ir pie Grīziņkalna, un visu gabalu no Vecrīgas aizgāju līdz Zvaigžņu ielai kājām, pa ceļam domādams: johaidī, viņa taču man ir svešs cilvēks, nu, kāda viņai interese būtu par mani, ko esmu izlēmis, kur iešu studēt!
Bet tā saruna un tas, ko viņa man teica, bija tā aizķērusies manī, ka vairs uz tiem kursiem negāju. Biju izlēmis.
Aizgāju atpakaļ uz filologiem. Kāpēc atpakaļ? Tāpēc, ka pirms armijas jau tur biju divarpus gadu nostudējis. Tad izstājos, jo uz trim gadiem aizgāju armijā. Toreiz, kad stājos ārā no tās filoloģijas fakultātes, katedras vadītājs man teica: "Kalniņ, Kalniņ, ko jūs darāt..." Jo es biju viscaur sekmīgs visos priekšmetos. Bet biju iespītējies, kaut kas man bija uznācis. Tas, kas man bija uznācis, tas uzrakstīts tajā armijas grāmatā. Bet viņš man teica: "Pieminiet manus vārdus, jūs atnāksiet atpakaļ!" Es teicu: "Nu, nē, tas nenotiks!" Un – re, es atnācu atpakaļ.
Armijas laiks toreiz bija trīs gadi, veselu ziemu iztērēju vēl sagatavošanās kursiem, lai stātos Politehniskajā. Kopumā četri gadi.
Ja gribēju atpakaļ filoloģijas fakultātē, man bija jāstājas atkal pirmajā kursā. Un es to izdarīju! Jo sapratu: visas tās zīmes, un vēl šī literatūras pasniedzēja – sapratu, ka pieļaušu drausmīgu kļūdu, ja pret savām sirds vēlmēm studēšu automātiku.
Re, kā man iznāca!
Īstie pedagogi īstajā brīdī.
Īstajā brīdī, jā, un saka vēl, ka nav likteņa. Man gan ir definīcija, kas ir liktenis, bet nu – tas tā...
"Ar tiem vilcieniem un automobiļiem ir tā..."
Jūs teicāt par tiem dzejoļiem, kas tapuši pilsētā un laukos. Man savulaik sirdī iekrita viens jūsu 70. gadu beigu dzejolis par tvaika lokomotīvi. Nodomāju – ja sirdī nav vismaz neliela mīlestība pret vilcieniem, tad tādu dzejoli nemaz nevar uzrakstīt! Te jums gan tikai kravas auto nobrauc gar logu. Esat pieradis? Netraucē?
Ar tiem vilcieniem un automobiļiem ir tā... Būdams puika, to neapzinājos, tikai vēlāk sapratu, kāpēc tas tā. Pie Grīziņkalna dzīvojot, mūsu mammīte un vecāmamma mūs ar brālīti veda uz Grīziņkalnu, kur bieži vien garām gāja vilciens. Tur, kur Daugavas stadions. Un ejot pa celiņiem, kas tuvāk dzelzceļam, kā tikai es izdzirdēju lokomotīvi, jozu prom. Ir pat fotogrāfija, kur esmu atdalījies no mazā brālīša Imantiņa un mammas, un skrienu, kur tas vilciens.
Daudzus, daudzus gadus vēlāk sapratu, ka mani fascinējis tas, ka tādas lietiņas var pašas kustēties. It kā pašas – jo tu jau neredzi lokomotīves vadītāju. Mani fascinēja tas, kā lietiņas var kustēties un vēl izdvest kaut kādus trokšņus, skaņas, un jo sevišķi tvaika lokomotīves – ka pa sāniem tām nāk tvaiki ārā, un pa skursteni – dūmi, un vēl tie sarkanie riteņi kustas...
Vēlāk izlasīju grāmatu par vienu indiāni: pirmo reizi, kad baltie viņam parādīja tvaika lokomotīvi, viņš priecājies kā mazs bērns. Toties kritiski vērtējis lidmašīnu.
Bija 1904. gads, brāļi Raiti bija tikko izgudrojuši pirmo divplāksni Amerikā, un baltie paņēma indiāni līdzi, lai viņu šokētu… Ka cilvēks iekāpj tādā aparātā, tas sāk ripot, paceļas gaisā… Baltie gaidīja, ko tas indiānis teiks. Tā lidmašīna atripo atpakaļ, un indiānis pasaka vienu teikumu, kas nošokē baltos: "Ērglis lido skaistāk!" Baltie mēmi...
Bet par tvaika lokomotīvi indiānis lēkāja un priecājās kā mazs bērns. Viņam ārkārtīgi patika tas viss. Šitāda lietiņa! Tad viņš bija teicis tiem baltajiem: "Baltais cilvēks ir laimes luteklis, bet viņš neizprot dabas labvēlīgos un nelabvēlīgos spēkus." Indiāņu pasaules uzskatā tas ir pats galvenais. Indiāņiem neeksistē tāds jēdziens kā Dievs. Viņiem ir viss dabas kopums ar visām kosmiskajām likumsakarībām, un izprast tās – tas indiānim ir galvenais. Tā ir ar tām mašīnītēm un lokomotīvēm.
"Tas teikums ir jautājuma formā!"
Ja reiz par mašīnām. Man tas bija atklājums, ka dzejolim "Autobuss debesīs" ir arī angļu versija, ko grupa "Jumis" iedziedāja un iespēlēja jau 1989. gadā. "The Bus in the Sky".
Man liekas, ka viņiem arī mūzikā ir tāds skarbums un atskabargainums, kas citās versijās vairs neparādās. Bet tieši tajā angliskajā – man tas ļoti patika.
Un otra muzikāla etīde par jūsu tekstiem ir "Jautra dziesmiņa sev pašam". Tā ir viena no dziedātākajām ar jūsu tekstu, varbūt populārākā līdzās "Apliecinājumam". Bet mani pārsteidza tas, ka šī dziesma, šķiet, rezonē ar absolūti visu paaudžu cilvēkiem, un tur pat ir kaut kāda refleksija par mūžu visā tā garumā. Un tekstu esat sarakstījis, būdams ļoti jauns. Arī 2xBBM jeb "Bizbizmārītes un mācekļi" jau arī bija pavisam jauni, kad viņi pirmoreiz to ieskaņoja 1969. gadā.
Tas teksts radās ļoti jocīgā situācijā. Ar brāli braucām kādā izbraukumā, bija 1. jūlijs un 1. jūlijs ir Imanti… Pamostamies Ogres viesnīciņā, un es saprotu: pag, brālim taču vārda diena – un man nav, ko viņam dāvināt!
Pie rokas gadījās kāds tukšs konverts, un tam aizmugurē uzrakstīju šo tekstu. Vienā elpas vilcienā.
Kad Imants modās, saku, ka man te viņam tāda neliela dāvaniņa. Viņš arī paņēma, un tā tas viss palika. Pēc kāda laiciņa uzradās dziesma.
Viņi to dziesmu spēlē tik ātri un nebēdnīgi, kā pēc tam neviens cits vairs. Dziesma pēc tam kļuvusi aizvien lēnāka un lēnāka.
Iepriekšējā reize, kad es to dzirdēju, bija tad, kad "Menuets" pirms diviem gadiem bija Dikļos, brīvdabas estrādē. Un es vēl viņus koriģēju, jo biju dzirdējis tādu versiju, kur viņi mazliet citādi dzied to piedziedājumu. Sējānu Jurim pateicu, lai viņi dzied to variantu, kur ir tas teksts: "Reiz jau bijis, vēlreiz esmu, vēlreiz būšu". Jo viņi iepriekš bija dziedājuši pirmo variantu.
Ar tiem tekstiem vairāki gadījumi bijuši tādi, kad paši izpildītāji kaut ko dzied uz savu roku. (smejas) Klasiskais piemērs ir "Dziesma, ar ko tu sācies". Pareizi ir "Dziesma, ar ko tu sāksies?" Tas teikums ir jautājuma formā!
Kad par šiem jautājumiem runā ar Autortiesību aģentūras darbiniekiem, viņi saka – bet mums pēc koncerta atsūta tieši šādu tekstu! Man nepatīk. Tas ir tāpat kā ar dainām – sazin’ kas tur pēc divsimt gadiem būs mainījies... Jo īstenībā jau pierakstīts ir. Ir taču grāmatiņa! Un ja kādam ir slinkums – koru vadītājiem, diriģentiem – vai tad patiešām kādam negribas paņemt un paskatīties, kā tad īsti tur ir? Bet nu labi.
"Katram jātiek pie savas valodas – vismaz jāuzrok tā"
Vai jums galvā skan kāda Ulda Stabulnieka dziesma ar jūsu tekstu?
Es zinu tās dažas, kas ir, bet tā speciāli neskan. Lai gan... Es jau sen neklausos mūziku ar mehānisku ierīču palīdzību. Man acīmredzot ir pilns mans iekšējais apjoms, un katru dienu no tiem failiem uzpeld visvisāda mūziciņa. Visvisāda.
Toties lasīšanu es varētu kvalificēt kā sava veida socializēšanos. Jo es esmu viens. Un cilvēks tomēr ir sociāla būtne. Lasot grāmatas, es ieeju tajā sabiedrībā – neskatos uz to visu no malas. Es ieeju grāmatā un ar tās varoņiem dzīvojos, lai gan nevienam neko nesaku. Bet es gandrīz fiziski esmu ar viņiem kopā. Tā ir mana socializēšanās, un tā man ļoti lielā mērā arī šo aizpilda šo vajadzību.
Atceros, universitātē bija pasniedzēja Tamāra Zālīte, kura arī tulkoja no angļu valodas. Viņa bija bijusi Anglijā jau tajos gados, pie vecā režīma. Mēs uz viņu skatījāmies ar apbrīnu. Stāstot par pasaules literatūru, viņa minēja vienu interesantu detaļu. Ka Puškinam bijis speciāls aģents, ko Puškins sūtījis pa visu Eiropu, lai dabūtu britu dzejnieku pirmos svaigos eksemplārus. Tā kā redz – arī tad jau tā darīja. Visādi ceļi ir, bet jātiek pie savas valodas. Vismaz jāuzrok tā. Vienam viņa paša individuālā valoda ir kaut kur ļoti dziļi, kādās dzīslās, ko tikai ar dziļurbumu var atrast, un jāpiepūlas, lai dabūtu, bet citam tā ir seklākos slāņos un izpaužas ātrāk – un tas tādā gadījumā ir veiksmes stāsts.
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs