“Mosties kā Bezvalstnieks”: autoritāras apspiešanas atņem 42 000 Kuveitas pilsonību
Analīze
Tuvie Austrumi

Gandrīz 42 000 Kuveitiešiem ir atņemta pilsonība tikai pēdējo sešu mēnešu laikā un izaicinot starptautiskās tiesību normas. Sākot ar aizvien autoritārākajiem Kuveitas jaunā monarha, emīra Mishal al-Ahmad al-Jaber al-Sabah pakļautībā, politika apgalvo, ka ir vērsta pret ārzemniekiem, kuri nelikumīgi ieguvuši Kuveitas pilsonību, bet (dabā) naturalizēti pilsoņi un politiskie pretinieki tiek ķerti kampaņās. 

Kopš jaunā Kuveita monarha, Kuveita uzņēmusi izteikti autoritārāku virzienu, monarhs 84 gadus vecais Emirs Mishal al-Ahmad al-Jaber al-Sabah stājās amatā 2023. gada decembrī.

Apgalvojot, ka viņš neļaus demokrātiju “izmantot valsti iznīcināšanai”, Emīrs pagājušā gada 10. maijā apturēja parlamentu un paziņoja par konstitūcijas pārskatīšanu ar mērķi izbeigt politisko krīzi, kas, viņaprāt, gadu desmitiem ir paralizējis Kuveitu.

Tika arestēti vairāki cilvēki, kuri kritizēja šo iniciatīvu, un parlamenta locekļi tika izvirzīti apsūdzēti represiju vilnī, kuru nosaka Amnesty International.

Kopš septembra ir atņemta gandrīz 42 000 Kuveitas pilsoņu, kas ir radikāla politikas maiņa Persijas līča valstij. Pilsonības atsaukšana iepriekš tika izmantota Kuveitā, tāpat kā citās Persijas līča monarhijās, tikai sporādiski un pēc tiesas lēmumiem, dažreiz pret politiskajiem pretiniekiem vai tiem, kas apsūdzēti terorismā, piemēram, aizturētie, kas notika ASV bāzē Gvantanamo, Kubā.

Decembra pieņemšana decembrī par likumdošanas grozījumu, kas atļauj pilsonības atsavināšanu par “morālu pastāvību vai negodīgumu, vai darbībām, kuru mērķis ir apdraudēt valsts drošību, ieskaitot emīra vai reliģisko figūru kritiku”, ir paplašinājusi pilsonības atsaukšanas jomu.

Iekšlietu ministra vadītā Augstākā komiteja izskata lietas, lai noskaidrotu, kam ir juridiska prasība Kuveitas pilsonībai. Un katru nedēļu to cilvēku vārdi, kas atņemti no tautības, tiek publiskoti - ar satrauktu Kuveitu, kas pārņem sarakstus, meklējot savus vārdus vai radinieku vārdus, ziņoja Financial Times.
Kuveitas sievas

Ne mazāk kā 464 pilsoņi tika atņemti no savas tautības vienā dienā 6. martā, ieskaitot 12 cilvēkus, kas apsūdzēti par “nelikumīgi” divkāršo tautību, un 451 sacīja, ka viņi ir vainīgi “viltojumos un krāpšanā”, ziņoja Tuvo Austrumu ziņu vietne Al-Monitor.

Kuveita nepieļauj divkāršu tautību, tāpēc tiem, kas iegūst Kuveitas pilsonību, ir jāatsakās no sākotnējās tautības.

Un šie naturalizētie Kuveitis ir īpaši mērķtiecīgi, it īpaši sievietes, kuras naturalizējās pēc tam, kad apprecējās ar Kuveitu. Atbrīvoti no Kuveitas pilsonības, viņi nonāk bezvalstīs un bez pamattiesībām - piemēram, viņiem vairs nav piekļuves valsts veselības aprūpei, kā arī nevar atjaunot bērnu uzņemšanu valsts skolās.

Neuzvaitis nevar piekļūt dāsnajiem sociālās labklājības pabalstiem, ko piedāvā šī turīgā petro-monarhija, kā arī viņiem nevar piederēt zeme vai turēt vairākuma akciju uzņēmumā. Daži, kas ir zaudējuši tautību, ir ziņojuši, ka viņu autovadītāju apliecības ir atzītas par nederīgām vai arī atzinušas piekļuvi viņu bankas kontiem.

“Kuveitā ir nepieredzēts šo pasākumu ātrums un skarto cilvēku skaita mērogs. Valdība rīkojas nejauši,” saka Klēra Beaugrand, Parīzes Dauphine University-PSL Nacionālā zinātnisko pētījumu centra (CNRS) pētniece.

Saskaroties ar sabiedrības trauksmi par denaturalizācijas kampaņu, valdība decembrī mēģināja pielāgot savu nostāju attiecībā uz laulātajiem naturalizēties pēc laulībām, solot atjaunot savas pensijas un sociālos ieguvumus.
“Bezvalstnieks uz nakti”

Saskaņā ar ziņu Financial Times ietekmē visus sabiedrības līmeņus jaunie noteikumi par tautību. Britu ikdienā aprakstīts Kuveitas uzņēmēja Faisāla stāsts, kurš ir bijis izmisumā kopš viņa pases konfiscēšanas lidostā, kad viņš gatavojās ceļot. Viņš saka, ka neviens iemesls netika dots. Bet viņa tēvs, naturalizēts Kuveiti, tika atņemts arī no viņa tautības. "Viņi mani padarīja bezvalstnieku uz nakti," sacīja Faisāls. "Šodien viss, par ko es varu domāt, ir aiziešana un apmešanās Dubaijā."

Vēl viens potenciāls šo atsaukšanas upuris ir politiskā opozīcija. "Baumo ir Kuveitā, ka administratīvo procesu draudi pret" krāpniecisku "naturalizāciju ir vērsti uz cilvēku iebiedēšanu no cilts izcelsmes, kas veidoja parlamenta opozīcijas audzēšanas vietu, kuru varas iestādes uzskata par" neuzticamu "," saka Beaugrand.

Atsaukšana ir atgādinājums, ka ir vēl viena bezvalstnieku Kuveitas kategorija, Bidoon, no kuriem daudzi ir nomadu cilšu pēcnācēji. Bidons, burtiski “bez tautības”, nekad nav spējis pierādīt, ka viņi ir Kuwati pilsoņi un vairākas paaudzes ir palikušas likumīgi.

Viņu pieteikumus pilsonībai apstrādā īpaša iestāde, kas viņus neuzskata par ne pilsoņiem, ne likumīgiem ārvalstu iedzīvotājiem. Šī nemierīgā statusa dēļ viņiem tiek liegtas sociālās, politiskās un ekonomiskās tiesības, kas piešķirtas pārējiem iedzīvotājiem. Kuveitā ir aptuveni 100 000 Bidoon.
Ksenofobiska retorika

Lai attaisnotu savu kampaņu pret ārvalstu pilsoņiem, valdība reizēm izmanto ksenofobisku retoriku, kas atspoguļo, ko izmanto galēji labēji ASV un Eiropā - it īpaši brīdinot, ka ārvalstu noziedznieki izmanto dāsnos labklājības pabalstus, kas paredzēti Kuveitisam, un ir jāsoda.

Citas tautības Kuveitu ir “nolaupījusi”, martā Kuveitas Alrai TV sacīja iekšlietu ministrs Šeihs Fahads Al-Yousef. "Es neminēšu šīs tautības. Ir tautības, kas ir svešas Kuveitas sabiedrībai - tās sociālajai dzīvei, valoda, raksturs un sociālās attiecības." Karaliskās ģimenes loceklis Yousefs minēja draudus graut Kuveitas sabiedrības “autentisko raksturu” un radīt “cilmes apjukumu”.

Valdība pat ir atvērusi “karsto līniju”, lai mudinātu Kuveitu ziņot par diviem pilsoņiem un nosodīt tos, kas viņiem ir aizdomas par nepatiesiem dokumentiem, lai iegūtu tautību.
Kuveitas atpalikušā ekonomika

Valdība arī izvirza ekonomisku argumentu, lai attaisnotu savu kampaņu, kas dažreiz tiek atkārtota plašsaziņas līdzekļos.

"Valdība un prese šos pasākumus raksturo kā veidu, kā samazināt valsts izdevumus, samazinot pilsoņu skaitu, kas gūst labumu no dāsnajām priekšrocībām, ko piedāvā Kuveitas labklājības valsts," saka Beaugrand.

Saskaroties ar ekonomisko stagnāciju, Kuveitas varas iestādes uztraucas, ka viņi atpaliek no saviem līcī kaimiņiem, kuri veiksmīgi dažādo savu ekonomiku no atkarības no naftas.

“Kad viņš nāca pie varas, emīrs solīja uzsākt ekonomiskās reformas, lai veicinātu izaugsmi,” atzīmē Beaugrand. Bet kopš brīža, kad viņš likvidēja parlamentu, neskatoties uz daudzsološajām reformām, “mēs galvenokārt esam redzējuši denaturalizāciju”.
https://www.france24.com/en/middle-east/...ationality

Migrantu pieplūduma dēļ rosinās daļēji slēgt Pāternieku robežpunktu; iespējams, arī Terehovas un Grebņevas robežpunktus
REplay.lv Rīta Panorāma
Šodien, 8:29
Papildināts šodien, 12:38
Latvijā
Autori: LSM.lv Ziņu redakcija, Agnija Lazdiņa (Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondente)
https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/...s.a591790/

Migrantu pieplūduma dēļ Valsts robežsardze vērsusies valdībā ar rosinājumu uz laiku daļēji slēgt vienīgo robežkontroles punktu uz robežas ar Baltkrieviju – Pāternieku robežkontroles punktu Krāslavas novadā, pirmdien Latvijas Televīzijas raidījumā "Rīta panorāma" sacīja Valsts robežsardzes priekšnieks, ģenerālis Guntis Pujāts. Vēlāk Latvijas Radio viņš norādīja, ka, iespējams, rosinās daļēji slēgt arī abus robežkontroles punktus ar Krieviju – Terehovu un Grebņevu.
Robežsardzes priekšnieks pieļāva, ka Pāternieku robežkontroles punktu varētu slēgt pavisam, tomēr pašlaik varētu notikt daļēja punkta slēgšana. Robežsardze vērsusies valdībā, kas jau otrdien, 18. martā, varētu izskatīt iespēju
uz laiku aizliegt Pāternieku robežkontroles punktu šķērsot ar kājām vai velosipēdu, ļaujot pārvietoties tikai ar automašīnām.

Pujāts pieļāva, ka daļēji slēgt robežpunktu varētu uz aptuveni pusgadu.

Valsts robežsardzē informēja, ka Pāternieku robežkontroles punkts svētdien, 16. martā, bija slēgts uz vairākām stundām, lai novērstu iespējamu nelikumīgu robežas šķērošanu.
Robežsardzes priekšnieks "Rīta panorāmā" pastāstīja, ka robežsargi redzēja tuvojamies bariņu cilvēku, kuri izskatījās pēc ārzemniekiem, kas robežu vēlas šķērsot nelikumīgi. Un četri imigranti jau bija ieradušies pie robežas. Intervijās ar viņiem secināja, ka pieplūdums varētu būt lielāks. Robežsardze tādējādi slēdz punktu, lai novērstu iespējamu notikumu eskalāciju. Robežkontroles punktā bija arī nestabila tehnisko sistēmu darbība.
Punktu atvēra svētdienas vakarā, uzraugot situāciju. Iespējamie pārkāpēji bija devušies prom.
Pujāts uzsvēra, ka šī ir pirmā reize, kad nekavējoties tiek slēgts kāds robežkontroles punkts.
Arī agrāk ir bijušas indikācijas un robežsardze ir bijusi gatava slēgt robežkontroles punktu, tomēr tas nav bijis vajadzīgs. Robežsardzei ir arī preventīvi norobežojumi, kurus var nekavējoties izvirzīt, lai novērstu nelikumīgu robežas šķērsošanu caur punktu.
Pujāts norādīja, ka arī nākotnē nevar izslēgt lielāku cilvēku skaitu pie Latvijas robežām.
"Jau ceturto gadu notiek šīs nelegālās migrācijas instrumentalizācija. Viņi tiek virzīti no Polijas uz Latviju vai uz Lietuvu, attiecīgi no Latvijas uz Lietuvu vai uz Poliju.
Pretējā pusē organizē nelikumīgas robežas šķērsošanas, līdz ar to ir skaidrs, ka šie pārkāpēji eventuāli var parādīties citā robežšķērsošanas vietā un citā valstī, vai arī uz zaļās robežas," intervijā Latvijas Radio stāstīja Pujāts.
Robežsardze šobrīd sadarbojas ar kaimiņvalstīm – Lietuvu, Somiju, Poliju, lai apzinātu situāciju un lemtu par, iespējams, kopīgiem tālākajiem risinājumiem.
Reaģējot uz agresīvo rīcību kopumā, Latvijā jau ir slēgtas citas robežkontroles vietas. Patlaban Pāternieku robežkontroles punkts ir vienīgā robežšķērsošanas vieta uz Latvijas – Baltkrievijas robežas. Otrs punkts – Silene, jau no 2023. gada ir slēgts. Arī uz Latvijas – Krievijas robežas no trīs punktiem darbojas divi – Terehovas un Grebņevas. Vientuļu robežpunkts arī jau kopš 2023. gada ir slēgts.

https://replay.lsm.lv/lv/skaties/ierakst...krustceles
https://www.lsm.lv/raksts/kultura/kultur...u.a591643/

Daugavgrīvas cietokšņa nākotne – valsts īpašumā, bet ar teju nulles budžetu
REplay.lv Kultūršoks
14. marts, 21:15
Kultūrtelpa
Autori: Zane Brikmane (LTV kultūras žurnāliste), Dace Kaukule (LTV raidījumu redaktore), «Kultūršoks» (Latvijas Televīzijas raidījums)
Pēc gadiem ilgas domāšanas Kultūras ministrija valdību aicinās Daugavgrīvas cietoksni paturēt valsts īpašumā. Ministrija cer, ka valdības lēmums kļūs par būtisku pavērsienu, kas 400 gadus senajai militārajai būvei iezīmēs visaptverošu nākotni ar kultūras, izglītības un pētniecības funkcijām. Tiesa, summa, ko ministrija patlaban gatava ieguldīt 21 hektāru lielā īpašuma atjaunošanā, ir 20 tūkstoši eiro gadā. Vienlaikus niecīgais budžets nav pārvilcis krustu sapnim par Jūras muzeju, ko lolo Daugavgrīvas cietokšņa pieskatītāji – biedrība "Bolderājas grupa".
Daugavgrīvas cietoksni uzturēs, izpētīs un attīstīs, saglabājot valsts īpašumā

ĪSUMĀ:
Daugavgrīvas cietoksnim nav atrasts pielietojums kopš 2013. gada, kad to atstāja nomnieki – SIA "Aumeisteru muiža".
Ekonomikas ministrija, kuras īpašumā atrodas Daugavgrīvas cietoksnis, teritorijas attīstības koncepciju sagaida no Kultūras ministrijas.
Kultūras ministrija par labāko variantu uzskata cietoksni atstāt valsts īpašumā; alternatīva bija to atsavināt un nodot "Valsts nekustamajiem īpašumiem".
Kultūras ministrijas plāns ir vispārīgi iezīmēts, tajā nav skaidri noteikta plāna par Jūras muzeja izveidi.
Plāns nodot cietoksni Aizsardzības ministrijai militārām vajadzībām šobrīd netiek apsvērts.
Aktīvi pēta Daugavgrīvas cietokšņa vēsturi

Biedrība "Bolderājas grupa" jau desmit gadus rūpējas par 17. gadsimtā celto Daugavgrīvas cietoksni, ilgstoši gaidot politiķu izšķiršanos par senās militārās būves nākotni. Cietoksnis aizņem vairāk nekā 20 hektāru platību netālu no Daugavas ietekas jūrā. Biedrība gan sargā īpašumu no melnajiem arheologiem, gan pēta cietokšņa vēsturi.
Biedrības "Bolderājas grupa" vadītāja Sandra Jakušonoka stāsta, ka krājumā jau savākti desmit no jūras izskaloti lielizmēra priekšmeti, apmēram tūkstotis fotogrāfiju, kartes un citi priekšmeti: "Turpinām to, ko mēs esam iesākuši, – apzināt, saglabāt, interpretēt ar vai bez cietokšņa, jo mēs dzīvojam cietokšņa tuvumā. Un līdz ar to tas vienkārši nepazūd, un tādā ziņā, ka neviens jau nevar liegt tev turpināt par to runāt un mēģināt mainīt lietas pat visbezcerīgākajās situācijās. Mēs darīsim uz priekšu to, ko esam darījuši, cik ilgi tas izdosies."

Visbezcerīgākā situācija vēl nav iestājusies. Taču arī mīņāšanās uz vietas svaru kausiem neliek svērties par labu vienīgajam zvaigznes formas nocietinājumam Latvijā, kuru izdevies saglabāt tā sākotnējā formā.
Kopš 2013. gada, kad Daugavgrīvas cietoksni pameta tā nomnieks SIA "Aumeisteru muiža", lēmuma par cietokšņa turpmāko dzīvi nav. Ekonomikas ministrija, kuras pārziņā atrodas militārā būve, to nodeva publisko aktīvu pārvaldītājam "Possessor", kas par algotiem sargiem pieņēma biedrību "Bolderājas grupa", kamēr Kultūras ministrijas atbildība palika cietokšņa attīstības koncepcija.
Jūrniecības vēstures pētnieks Haralds Apogs uzskata, ka Daugavgrīvas cietokšņa stāsts pilnībā raksturo vārdu "birokrātija".
"Tas laikam mums ir raksturīgi, vismaz tās aprindas, kas nosaka līdzekļu piešķiršanu un izlietojumu, tām tā ir tāda ierasta ikdiena, jo ar to viņi nodarbojas. Notiek šis futbols, kur pārsvarā nauda, kas būtu izpētei, tā tādā veidā arī tiek iztērēta. Tad tas projekts vai tas koncepts kaut kur noguļas un atkal turpina stāvēt līdz brīdim, kad kādam atkal tas šķiet interesants. Es pat nezinu, kā to vērtēt, tā ir tāda mūsdienu specifika, bez kuras, acīmredzot, nevar iztikt, jo ir tik daudz iesaistīto cilvēku, kuriem ir jādod savs viedoklis," procesu raksturo Apogs.

Ministrijai ar lēmuma sagatavošana neiet ātri

Viens no aktīvākajiem spēlētājiem Daugavgrīvas cietokšņa lietā līdz šim ir bijusi Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde. Arheoloģijas un vēstures daļas vadītāja Sandra Zirne stāsta, ka pirms diviem gadiem pārvaldes eksperti sagatavoja savu redzējumu, ko iesākt ar cietoksni: "Atstāt valsts īpašumā, protams, jo līdzšinējie privatizācijas pasākumi nebija veiksmīgi. Pagaidām uzturēt ar minimāliem līdzekļiem pēc iespējas autentiskākos apjomos, konservēt bīstamās daļas, kur ir saglabājušies vēsturiskie mūri, bet to visu var darīt pakāpeniski, un to var izmantot kā kultūrtelpu dažādiem pasākumiem. Tā lielā ideja, protams, ir Jūras muzeja izveidošana."
Ir pagājis vairāk nekā gads, un Kultūras ministrija saturā ļoti līdzīgu ziņojumu šī mēneša laikā sola iesniegt valdībai, kura galvenā doma ir saglabāt cietoksni valsts īpašumā.
"Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde savu redzējumu sagatavoja, tiešām balstoties no kultūras mantojuma saglabāšanas viedokļa. Atsevišķi šis redzējums bija vispārīgs, kurā bija nepieciešami precizējumi, atsevišķas lietas mēs esam tiešām iekļāvuši tieši tā, kā Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde formulējusi. Bija nepieciešams sagatavot šo dokumentu valdībā iesniedzamu dokumentu formā, kas ir tāds ļoti ierēdniecisks apzīmējums," ministrijas ieguldījumu ieskicē valsts sekretāres vietniece kultūrpolitikas jautājumos Baiba Mūrniece.
Viņa uzskata, ka nesasteigtā lēmuma virzība ir novedusi pie labākā risinājuma: "Mēs redzam šo kā ļoti vērtīgu, starptautiski atzītu objektu, kurā notiek vienlaikus kultūras mantojuma un vērtību saglabāšanas aktivitātes un laikmetīgās kultūras izpausmes."
Ir oriģinālas idejas finansējuma piesaistei, lai atjaunotu cietoksni
Tiesa, naudas summa, ko Kultūras ministrija varētu likt pretim, lai īstenotu kaut vai plāna pirmo sadaļu – uzturēt, sakārtot, saglabāt drošu vidi –, ir minimāla – 20 tūkstoši eiro gadā. Lai īstenotu lielākus restaurācijas darbus, Kultūras ministrijas risinājums – dalība Kultūrkapitāla fonda konkursos.

Biedrības "Bolderājas grupa" vadītāja Sandra Jakušonoka ar to jau rēķinājās: "Tajās sarunās, kas ir bijušas ministrijā, ir ļoti skaidra izpratne par to, ka finansējums sākotnēji nebūs tik nozīmīgs, lai šo objektu atjaunotu uzreiz un pilnībā, bet mēs varam darīt pakāpeniski, mēs varam darīt tieši tāpat kā cietokšņa būvētāji to ir darījuši. Lāpīt tās vietas, kur visvairāk ir vajadzīgs, kaut kādas jumtu uzlikšanas vai logu, durvju ielikšanas, un rīkoties atbilstoši līdzekļiem, bet maksimāli taupīgi un izmantojot esošās iespējas, būvmateriālu atkārtotu lietošanu un vienkārši darot."
Jūrniecības vēstures pētnieks Haralds Apogs ir pārliecināts, ka valsts nepaliktu zaudētājos, ja tomēr ieguldītu lielākas summas Daugavgrīvas cietokšņa restaurācijā: "Šis konkrētais objekts, ja viņā ieguldītu, viņš spētu pelnīt. Tas nav muzeja ieejas biļešu jautājums. Tas ir reģiona jautājums, un arī ārpus Latvijas ir pietiekami daudz cilvēku, kas šeit vēlas nokļūt, kas vēlas uzzināt par to, kas un kā. Es jau ministrijā teicu, ka vajag runāt ar zviedru valdību, jo tomēr gandrīz simt gadus viņš ir bijis zviedru valdījumā."

Rīgas pašvaldības Pilsētas attīstības departamenta Kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanas biroja vadītājs Jānis Bērziņš iesaka meklēt oriģinālus ceļus finansējuma piesaistē un sākt pelnīt, unikālo cietoksni restaurējot ar sabiedrības līdzdalību: "Līdzīgi piemēri ir bijuši arī Francijā, kur dažādas muižas ir kolektīvi atrestaurētas un cilvēki maksā par pieredzi, maksā par prasmēm un iemaņām šīs vietas atrestaurēšanai. Protams, sertificētu speciālistu vadībā, mantojuma pārvaldes uzraudzībā, sekojot līdzi tam, lai šis process tiešām notiek atbilstoši vietas kultūrvēsturiskajai nozīmībai.
Un šīs prasmes, ko mēs varētu iegūt, šo cietoksni pakāpeniski restaurējot, būtu pielietojamas citās vietās pilsētā, citos objektos."
Jūras muzeja izveide iespējama 30 gadu laikā
Teju nulles budžeta apstākļos biedrības virzītā ideja par Jūras muzeju šķiet utopiska. Tomēr biedrības "Bolderājas grupa" vadītāja Sandra Jakušonoka neatkarīgi no Kultūras ministrijas lēmuma ir gatava dibināt muzeju: "Nu jā. Mēs apzināmies to, ka Daugavgrīvas cietoksnis tādam muzejam, kas ir saistīts ar jūras lietām, ir labākā vieta."
Atsevišķi muzeja ideju Kultūras ministrija nevirzīs valdībai. Tā ir apslēpta zem ieteikumiem – Daugavgrīvas cietoksni izmantot kultūras funkcijai un kultūras mantojuma eksponēšanas funkcijai. NKMP Arheoloģijas un vēstures daļas vadītāja Sandra Zirne cer, ka 30 gadu nogrieznī Jūras muzejs varētu kļūt par realitāti. "Mēs esam vienīgā valsts pie Baltijas jūras, kurai nav sava Jūras muzeja. Bet mēs jau arī saprotam gan ekonomisko situāciju, visu pārējo, tam nebūtu jānotiek uzreiz. Es domāju, ka pakāpeniski var uzkrāt šo materiālu, ko jūra izskalo, turpat ir pludmale, un katru gadu mums ziņo par izskalotām kuģu detaļām, kuģu vrakiem, daļa no tiem glabājas Daugavgrīvas cietoksnī."
Jūrniecības vēstures pētnieks Haralds Apogs norāda, ka šis nav bijis pat izpētes lauks: "Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs ir apzinājis būtībā to sauszemes daļu, viņi neko nav darījuši un apzinājuši, viņiem nekad nav bijis arī intereses par kuģiem ar kuģu īpašniekiem, par to, kas no tā visa ir palicis pāri. Tā ka šeit noteikti varētu būt tas, un ir arī pietiekami daudz tādu eksponātu, kas būtu pelnījuši atrasties šeit, kas mums ir pat no padomju laikiem saglabājušies, kas ir dažādi vides objekti, gan tehniski, gan dekoratīvi, un arī tas, kas guļ jūras dzelmē, arī tas varētu nākt ārā uz šejieni."

Biedrības "Bolderājas grupa" vadītāja Sandra Jakušonoka tomēr vēlētos, ka muzejs tiktu definēts kā cietokšņa nākotne: "Ja mēs nedefinējam muzeju kā šī cietokšņa tādu normālu nākotnes sastāvdaļu, tad nevis mēs, biedrība, bet valsts nevar plānot, kurā vietā kas atradīsies, kā ir jārīkojas un kas ar ēkām ir jādara. Galu galā cietoksnis līdz galam arī nav pētīts, jo padomju laikā daudzviet ir uzliktas biezas betona plāksnes, un, iespējams, ka nākotnes atradumi mainīs vispār visus plānus."
Ekonomikas ministrija, kuras īpašumā atrodas Daugavgrīvas cietoksnis, no plašākiem komentāriem atteicās, jo vienīgais ierēdnis, kurš par šo jautājumu ir kompetents runāt, esot atvaļinājumā. Ļoti lakoniska par Daugavgrīvas cietokšņa nākotni savā rakstiskajā atbildē "Kultūršokam" bija arī īpašuma pārvaldītāju "Possessor" valdes asistente Elizabete Ābola: "Privāta muzeja izveide iespējama, ja tā veidotājam ir nepieciešamās zināšanas un finanšu resursi šī projekta īstenošanai."
Vispirms cietokšņa teritorija būtu rūpīgi jāpārbauda sapieriem
Padomju laikos cietoksnī bija izvietotas PSRS Baltijas kara flotes vienības. Līdz tūkstošgades mijai apkārtni kontrolēja Nacionālie bruņotie spēki. Ņemot vērā ģeopolitiskos apstākļus, pagaidām tomēr nav plānu teritoriju atkal atvēlēt valsts aizsardzības spēkiem. "Šis objekts ir valsts aizsargājams kultūras piemineklis un valsts aizsargājamu kultūras pieminekļu saglabāšanā maksimāli būtu jāizvairās no militāras funkcijas izvietošanas šādā objektā," uzsver Kultūras ministrijas valsts sekretāres vietniece kultūrpolitikas jautājumos Baiba Mūrniece.

Jūrniecības vēstures pētnieks Haralds Apogs uzskata, ka mūsdienu kara apstākļos cietokšņa priekšrocības nebūs izmantojamas: "Ja visu laiku bija svarīgi, kurš tālāk varēs aizšaut ar lielgabalu, tad tagad ir svarīgi, kurš tālāk ar dronu varēs atlidot, un, ja šeit, piemēram, ir teritorija, kur notiek kaut kāda militāra ražošana, te var atlidot no visām pusēm, un tas nebūtu jēdzīgi, tā ka ir jāmeklē jauns veids.
Arī cietoksnim jāmeklē jauns veids, kā pastāvēt."
Bez jaunu veidu meklēšanas armijas atgriešanās kaut uz mirkli, iespējams, ka būtu drošības jautājums numur viens. Apmeklētāju skaits nedēļas nogalēs tikai pieaug, un Daugavgrīvas cietoksnī notiek arī plaša mēroga pasākumi, kā festivāls "Komēta".

Tomēr NKMP Arheoloģijas un vēstures daļas vadītājai Sandrai Zirnei ir šaubas par objekta drošību: "Tur jau nekad sapieri arī nav gājuši. Man liekas, ka tā ir teritorija, ko vajadzētu pārbaudīt. Paskatīties, kas ir īsti. Tur ir fragmentāri veikta arheoloģiskā izpēte, tas nav arheoloģiskais piemineklis, bet, protams, ka ar arheoloģiskām metodēm to, kas saglabājies zem zemes, vislabāk arī varēs noteikt. Tur ir fragmentāri kaut kādi posmi pētīti."
Eksperte gan atzīst, ka bīstamība rastos tikai, teritorijā sākot pamatīgus rakšanas darbus: "Var jau būt, ka jāskatās, padomju okupācijas laikos varbūt kaut kas darīts, skatīts, jo tur arī to teritoriju izmantoja, bet nu ir tāda informācija."
Daugavgrīvas cietoksnis – filmu industrijas un tūristu magnēts?
Otrs veids, kā armija varētu atgriezties Daugavgrīvas cietoksnī, varētu notikt aktieru izskatā.
"Daugavgrīvas cietoksnim ir būtisks potenciāls, ļoti liels potenciāls tieši filmu kā producēšanas vietas attīstībai un, ņemot vērā, ka mēs arī Rīgas pašvaldību esam iesaistījuši šajā diskusijā par Daugavgrīvas cietokšņa attīstību, es domāju, ka diskusijas un idejas par šo var tikt attīstītas," stāsta Kultūras ministrijas valsts sekretāres vietniece kultūrpolitikas jautājumos Baiba Mūrniece.

Rīgas pašvaldības Pilsētas attīstības departamenta Kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanas biroja vadītājs Jānis Bērziņš redz Daugavgrīvai un Bolderājai kopumā ļoti lielu attīstības potenciālu: "Tās ir teritorijas tuvu pie jūras ar ļoti lielo ūdensmalu sasniedzamību un īpatsvaru. Rekreācijas iespējas ir tiešām ļoti tuvas, un, ja mēs skatāmies arī uz Bolderājas vēsturisko apbūvi, viņa ir arī viena no pilsētas apbūves aizsardzības teritorijām, kam ir ļoti savdabīga vecā zvejniekciema identitāte saglabājusies vairākās ielās, un
komplektā ar Daugavgrīvas cietoksni, kas sniedz vēl šo militāro mantojumu, šeit klājas ļoti daudz dažādi telpiskās identitātes slāņi."
Pilsētas plānos, pēc Jāņa Bērziņa stāstītā, iezīmējas arī dzelzceļa līnija līdz Bolderājai, kas ne tikai vietējiem iedzīvotājiem, bet arī tūristiem uzlabotu Daugavgrīvas cietokšņa sasniedzamību: "Un, ņemot vērā esošā cietokšņa tehnisko stāvokli, ir jāveic tūlītējas darbības, bet cietoksnim jebkurā gadījumā ir jābūt pieejamam publiskai lietošanai un viņam ir jāspēlē loma vietējās kopienas stiprināšanā, arī identitātes radīšanā."
Ja arī valdība pieņems Kultūras ministrijas piedāvāto ceļu Daugavgrīvas cietokšņa attīstībai, neesoša finansējuma apstākļos grūti prognozēt, uz cik gadiem nu jau parakstīti papīri turpinās krāties.

Jūrniecības vēstures pētnieks Haralds Apogs apzinās, ka bez cilvēkiem, kas deg par Daugavgrīvas cietokšņa ideju, nekas nenotiks: "Katram jābūvē sava māja, vienam jāpērk bikses, vienam mašīnai jākrāj, mēs tādi esam, neesam unikāli ne ar ko. Bet, ja Lancmaņa kungs, viens no retajiem redzēja, ka mūžs ir jāieliek, lai atdzimtu tas objekts [Rundāles pils], tad vienkārši šim nav palaimējies. Izņemot Sandru Jakušonoku, pārējie iet viņam garām."
Par Daugavgrīvas cietoksni
Daugavgrīvas cietoksnis ir unikāla 17. gadsimta fortifikācijas būve, valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Eiropā tik pilnīgi saglabājušos šī perioda cietokšņu ir maz, jo jau kopš 18. gadsimta sākuma līdz pat 19. gadsimta zemes vaļņu un bastionu veida nocietinājumi ap vairākām pilsētām tika likvidēti. Daugavgrīvas cietoksnis ir vienīgā šāda veida, tik sena un augstā autentiskuma pakāpē saglabājusies fortifikācijas būve Latvijā, vienlaikus nozīmīga Eiropas valstu aizsardzības būvju sistēmā. Tā ir īpaša ar laikmetam moderniem risinājumiem aizsardzības spēju stiprināšanā.
Cietoksnim ir nozīmīga vieta Latvijas vēsturē. Ar to ir saistītas izšķirošas militāras darbības: Pirmā pasaules kara laikā tajā izveidota pirmā latviešu karaspēka vienība – 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulks, Latvijas Brīvības cīņu laikā to iekaroja 9. Rēzeknes kājnieku pulks, tajā kalpojis un dzīvojis arī Bībeles tulkotājs latviešu valodā Ernsts Gliks.

Nu tātad, noskatījos Latvijas (latviešu? latviešu līdzdalības?) oskaroto garadarbu "Straume", un man par redzēto radās viedoklis, vismaz viens Es negribu to īsti saukt par recenziju, ne es kinokritķis, ne kas.

Pirms sākt iztirzāt sīkāk, ir obligāti jāatzīmē, ka es uz šo filmu gāju ar zināšanu par to, ka viņa ir dabūjusi Oskaru (un kaut kādu Kannu godalgu arī - un te nav runa par traukiem!), un līdz ar to es skatījos ar intrigu "interesanti, par ko gan", un noteikti gan šis, gan arī tas, ka tā tomēr ir Latvijas/latviešu radīta filma noteikti ietekmēja manu vērtējumu un, lai arī savā ziņā centos skatīties "kā no malas", ne tuvu nav teikts, ka man tas izdevās.

Sāksim ar tīri tehnisko pusi. Es saprotu, ka mēreni pikselizētā bilde bija autora(u) apzināta iecere (vai, kā variants, to noteica filmas budžeta ierobežojumi), un varbūt pat bija viens no faktoriem, kas palīdzēja filmai iegūt Oskaru, padarot to par savdabīgāku iepretim citām, tai skaitā tiešajiem konkurentiem cīņā par attiecīgo godalgu... varbūt. Katrā ziņā man kā skatītājam tas ne visai, man tomēr būtu gribējies drusku glītāku grafiku. Bet, kas noteikti ir liels pluss, tas ir autora(u) spēja izstāstīt stāstu ar bildēm un attēliem vien, bez personāžu runāšanas, domāšanas utml. paskaidrojumiem. Tiesa, filmas gaitā rodas vesela kaudze neatbildētu vai pat neatbildamu jautājumu par šo un to - bet tam ir pastarpināta nozīme, sižetu tas diez ko neietekmē.

Vai es ieguvu atbildi uz jautājumu, par ko filma īsti dabūja Oskaru? Nu, droši vien tikai minējumu līmenī. Droši vien par vispārcilvēcisko un humānistisko mesidžu - no sērijas, mēs visi (cilvēce?) esam vienā laivā un tikai kopīgiem spēkiem, palīdzot viens otram, varam izdzīvot un pārvarēt likteņa un laikmeta izaicinājumus. Un varbūt arī par to, ka šī nebija tipiskā multiplikācijas filma, kas mēģina apdullināt skatītāju ar tingeltangeļiem, superīgu grafiku un specefektiem. Bet atkal, tas ir tikai mans diletanta vērtējums, neesmu es ne kino pazinējs, ne eksperts, ne arī ļoti spēcīgs humanitārās jomās kā tādās.

Kopumā, ja man ir jāpasaka, vai man filma patika vai nē - tad drīzāk jā, nekā nē, tomēr jāatzīmē, ka skatoties uz to atsvešināti, uz brīdi piemirstot par Oskaru un to, ka tā ir Latvijas/latviešu filma, man tomēr jāatzīst, ka ir drusku pagarlaicīgi.

Vēl gribētu pieminēt, ka Kiviča piesaukto filmas galveno mesidžu "neesi resns!" es arī filmā tomēr īsti nesaskatīju...

Tālāk būs spoileri, tā kā ja kāds vēl nav filmu redzējis un negrib sabojāt savas ekspektācijas pirms noskatīšanās, mierīgi var tālāk nelasīt

Pirmais spēcīgais iespaids - nu, filmas kaķa klāt neesošais saimnieks nu gan ir bijis neveselīgi apsēsts ar kaķiem. Nu labi, es saprotu, pilns pagalms ar kaķu skulptūrām dabiskā izmērā, tas vēl tā, bet tā milzīgā, ciklopiskā izmēra skulptūra kalna galā? Nu ok, lai būtu, pieņemsim šo kā filmas nosacītību, kā vienu no, tālāk to vēl būs daudz.

Te ir jāatzīmē, ka filma nedod nekādas norādes par setingu, respektīvi, par iemesliem, kāpēc ir pazuduši cilvēki, kāpēc notiek šie megaplūdi, kas atnāk un pēc tam aizplūst ļoti strauji, utt. Vienīgais netiešais hints (un es pat neesmu drošs, ka autori paši to līdz galam ir apzinājušies?) ir ziemeļblāzma vasarā salīdzinoši siltos platuma grādos, kas liek domāt par kaut kādu neparasti spēcīgu Saules izvirdumu, kurš, iespējams, ir izraisījis filmā redzamo kataklizmu. Bet varbūt viss ir daudz vienkāršāk un kataklizma bija vajadzīga tikai kā sižeta svira, lai iedabūtu dzīvniekus laivā.

Tagad mazliet par pašiem dzīvniekiem. Filma neatbild uz jautājumu par ģeogrāfiju (kur notiek darbība), un darbojošos dzīvnieku sugas uzdod vairāk jautājumus nekā dod atbildes uz tiem. Un tātad, mums ir kaķis un suņi, kas varbūt faktiski no dajebkurienes uz Zemes, bet tālāk mums ir kapibara (Dienvidamerika), lemurs (Madagaskara) un sekretārputns (Āfrika, Subsahāras reģions). Un es nemaz nerunāšanu par vali-filozofu no Pandoras (no Otrā Avatara ūdenspasaules)! Īsāk sakot, vai nu daļa dzīvnieku ir pamukuši no kāda zooloģiskā dārza (kas ir diskutabli, ņemot vērā to, ka attēlotā lemuru un sekretārputnu populācija ir samērā liela priekš pamukšanas no zooloģiskā dārza), vai nu tomēr tie drīzāk ir tikai simboli, kuri nes citu, ne tik tiešu vēstījumu. Un ja tā, tad pirmais, kas nāk prātā, ir tas, ka tie simbolizē attiecīgos kontinentus, un tātad, visdrīzāk attēlo cilvēkus no visas pasaules. Jo filma jau nav tikai par dzīvnieciņiem...

...kuri, cita starpā, lai arī nav antropomorfizēti it kā ne pavisam, tomēr veic vienu otru dzīvniekiem neraksturīgu un pāri viņu spēkiem esošu darbību (kā piemēram, apzināti stūrē laivu).

Es arī ne līdz galam sapratu, kāpēc sekretārputns tik ļoti iestājās par kaķi, lai tamdēļ tiktu izdzīts no savas populācijas. Es filmā neredzēju motivāciju, kas liktu sekretārputnam šādi rīkoties.

Tad vēl epizode ar suņu glābšanu. Viņa viennozīmīgi ir laba un spēcīga, jo liek skatītājam (es vismaz ceru, ka liek - vismaz man lika) pārdomāt šo epizodi. Respektīvi, šis suņu bars filmā nav gluži ļaundari (atcerēsimies, filma ir par dzīvniekiem, kas tomēr viņu uzvedību rāda visnotaļ reālistiski, tikai ar dažām konkrētām atrunām, līdz ar to mēs nekādi nevaram runāt par minēto suņu baru šādā kontekstā), viņi drīzāk ir haotiski, pastulbi un neaudzināti (kas atkal, nav pretrunā ar to, kā tas dzīvē mēdz vai vismaz varētu būt). Jebkurā gadījumā, galvenie varoņi pieņem lēmumu šos suņus izglābt no diezgan drošas bojāejas, bet tā rezultātā suņi, nonākuši uz laivas, rada tajā haosu un sabojā laivā esošo inventāru. Vai tas nozīmē, ka suņus nevajadzēja glābt? Droši vien uz šo jautājumu katram ir jāatbild pašam. Un kā Tu rīkotos galveno varoņu vietā, pat zinot to, ka suņi diezgan droši izdemolēs laivu un radīs materiālos zaudējumus?

Vēl jāatzīmē, ka mani samulsināja sekrētarputna debessbraukšanas aina (kā to nosaukt savādāk?). Viņa bija samērā pretrunā ar filmas visādi citādi nosacīti reālistisko setingu. Ko autors ar  to gribēja pateikt? Ka sekretārputns nomira? Nu, to droši vien varēja parādīt arī tiešāk, kā nekā filmā kaķis ķer un ēd zivis un uzcienā arī suni, ar to nekādu problēmu nav.

Ja par pārējiem jautājumiem, kurus uzdod filma (un varbūt varēja arī neuzdot, nez vai viņa no tā kaut ko būtu zaudējusi), tad to ir vesela kaudze un es nevaru noturēties, viņus neuzskaitot. Ja ne visus, tad varbūt vismaz redzamākos. Un tātad:

• No kurienes laiva augstu koka vainagā pašā sākumā? Šie nav pirmie plūdi relatīvi īsā laika posmā?
  
• Kas ir tie par daudzajiem akmens stabiem, ja ne visu laiku, tad bieži redzamiem kā ainavas sastāvdaļai? Turklāt daļa no tiem izskatās dabīgas, kamēr citi - tehnogēnas izcelsmes.
  
• Kāpēc valis ir valis-filozofs no Avatara (nu ok, es nevaru galvot, ka viņš ir 1:1 no turienes, katrā ziņā tieši tādas asociācijas man viņš radīja, tā vietā, lai būtu normāls valis no tiem, kas tiešām dzīvo uz Zemes)?
  
• Labi, lai būtu pēkšņi plūdi ar strauju ūdens līmeņa celšanos, pieņemsim. Bet kāpēc atplūdi ir tik strauji, kur šis ūdens tik strauji paliek un no kurienes izveidojas tādi nemērā bezdibeņi?
  
• Kāpēc lemuri uzvedas kā žagatas? Nu labi, viens būtu bijis tāds, visādi gadās. Bet filmā visa suga uzvedas tā! Es neesmu dzirdējis, ka attiecīgajiem lemuriem šāda uzvedība būtu raksturīga (tiesa, pieļauju, ka te tiešām ir runa par manu nezināšanu, esmu pārāk slinks, lai pārbaudītu).
  

Bijusī Kataras svarcēlāja Rebeka Ibrahima plāno pārstāvēt Latviju Eiropas čempionātā aprīlī
Sporta nodaļa
Jauns.lv / LETA
Bijusī Kataras svarcēlāja Rebeka Ibrahima (savulaik - Koha) plāno pārstāvēt Latviju Eiropas čempionātā aprīlī, savā tīmekļa vietnes "TikTok" kontā ziņo svarcelšanas apskatnieks Jānis Eisaks.
Eisaks video, kurā Ibrahima ir redzama Latvijas trenera Eduarda Andruškeviča treniņā, vēsta, ka Ibrahima "ir atgriezusies Latvijas izlases rindās", gatavojoties dalībai Eiropas čempionātā aprīlī.
Viņš ziņo, ka 26 gadus vecā svarcēlāja pamazam atgūst sportisko formu un startēs svara kategorijā līdz 59 kilogramiem.
Iepriekš ziņots, ka 2020.gada vasarā Ibrahima nolēma pārtraukt savu sportistes karjeru. Viņa pārcēlās pie vīra Moāza Mohameda Ibrahima uz Kataru, bet 2022.gada oktobrī, četrus mēnešus pēc bērna piedzimšanas, paziņoja par svarcēlājas karjeras atsākšanu, pārstāvot Kataras izlasi, trenējās savu iepriekšējā trenera Andruškeviča vadībā un 2023.gada sākumā aizvadīja pirmās sacensības.
Savu pirmo medaļu starptautiskās sacensībās Koha izcīnīja 2012.gadā, kad ieguva bronzu Eiropas čempionātā jauniešiem. Karjeras laikā viņa ir kronēta par Eiropas čempioni jauniešu, junioru un pieaugušo konkurencē.
2016.gadā Riodežaneiro olimpiskajās spēlēs sportiste palika uzreiz aiz goda pjedestāla, bet gadu vēlāk kļuva par Eiropas un pasaules junioru čempioni.
Pasaules čempionātā pieaugušo konkurencē Koha ir izcīnījusi divas bronzas godalgas.
https://jauns.lv/raksts/sports/644646-bi...ata-aprili

Eksperti «Rimi» pārdošanu saista gan ar ģeopolitisko situāciju, gan latviešu pirktspējas krišanos

Vakar, 12:58
Papildināts vakar, 14:51
Ekonomika
Autori: Sandra Dieziņa (Latvijas Radio korespondente)
Zviedrijas investoru lēmumu pārdot "Rimi" veikalu tīklu nozares eksperti saista gan ar ģeopolitisko situāciju, gan Latvijas iedzīvotāju pirktspējas krišanos.
Biznesa augstskolas "Turība" asociētā profesore Iveta Liniņa "Rimi" pārdošanu sauc par interesantu un pieļauj, ka, iespējams, tieši ģeopolitiskā situācija nosaka to, ka zviedri pieņēmuši šādu lēmumu. Viņa atgādināja, ka nesen Zviedrijas mežrūpniecības grupa "Södra" lēma pārdot sev piederošos mežus Latvijā.
"Man Zviedrijas rīcība ir ļoti nesaprotama. Ja paskatāmies, tikko bija darījums par Zviedrijas Latvijā nopirktajiem mežiem un to pārdošanu. Un tagad ir veikalu tīkls. Es domāju, ka tas ir saistīts ar ģeopolitisko situāciju un viņi grib attīstīt biznesu pie sevis, nevis tuvināt to austrumu robežai. Vismaz tā izskatās," sacīja Liniņa.
Biznesa augstskolas "Turība" asociētā profesore Iveta Liniņa
Tam, ka iemesls varētu būt ģeopolitiskā situācija, piekrīt vēl vairāki citi nozares pārzinātāji. Tomēr tiek izcelta arī Latvijas iedzīvotāju pirktspējas krišanās.
"Lursoft" valdes loceklis Ainārs Brūvelis norādīja, ka Baltijas reģionam "Rimi" pārdošana ir liels darījums. Ja raugāmies no īpašuma struktūras viedokļa, "Rimi Latvija" pieder "ICA grupai" caur Zviedrijā reģistrēto "Rimi Baltic AB", kam Latvijā pieder trīs uzņēmumi, un pēc tiešajām investīcijām tas bija 11. lielākais investors no Zviedrijas.
Brūvelis pieļāva, ka, iespējams, šāds zviedru lēmums saistīts ar Latvijas iedzīvotāju pirktspēju, jo inflācija bijusi augsta un pirktspēja samazinājusies. Līdz ar to cilvēki vairāk izvēlas zemo cenu produktus.
"Dāņi, atšķirībā no "Rimi", ir vairāk orientēti uz zemajām cenām. Līdz ar to faktori [kāpēc notika šis darījums], ir krietni vairāk nekā viens. Ģeopolitika varētu būt pirmais, otrs varētu būt pirktspēja, līdz ar to atbilstošs sortiments un cenas, virzoties zemāku cenu virzienā. Trešais varētu būt orientācija, jo "Rimi", ja skatās pēc viņu izplatības, Baltijā bija spēcīgs, bet tas arī bija vienīgais ārējais tirgus, kurpretim dāņi jau iepriekš bijuši poļos un citur, respektīvi, ģeogrāfija ir plašāka," stāstīja eksperts.
Līdzīgu viedokli pauda arī Latvijas Tirgotāju asociācijas prezidents Henriks Danusēvičs. Viņš pieļauj, ka "Rimi" īpašnieki, iespējams, bija plānojuši straujāku ekonomikas izaugsmi Baltijā, bet tas nenotika, līdz ar to tika pieņemts lēmums pārdot uzņēmumu. Arī "Lidl" ienākšana ietekmēja situāciju, šim tīklam atņemot daļu no "Rimi" tirgus daļas.
Izpētot datus par zviedru investīcijām Latvijā, redzams, ka tās pēdējo gadu laikā ir pieaugušas divas reizes un pērn rudenī sasniedza 7,8 miljardus eiro. "Rimi" darījums, kad tas noslēgsies, situāciju mainīs. "Rimi Baltic" pārdošanas cena tiek lēsta uz 1,3 miljardiem eiro.
Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) direktora vietniece Laura Štrovalde rakstiskā atbildē pirms "Rimi" pārdošanas komentēja – pašlaik nav indikāciju, ka Zviedrijas investori mainītu savu nostāju par investīcijām Latvijā.
LIAA direktora vietniece Laura Štrovalde
"30,5% no visām uzkrātajām investīcijām Latvijā, kuras kopsummā pārsniedz 25,8 miljardus eiro, ir tieši no Zviedrijas. Arī 2024. gadā ar LIAA līdzdalību uzsākti vai jau realizēti trīs investīciju projekti par 14,6 miljoniem eiro. Arī kopējās sarunas ar Zviedrijas kapitāla uzņēmumiem Latvijā ir uz sadarbību un attīstību vērstas. Šobrīd mūsu investīciju portfelī ir vairāki desmiti investīciju projekti sadarbībā ar Zviedrijas uzņēmumiem," stāstīja Štrovalde.
https://www.lsm.lv/raksts/zinas/ekonomik...s.a590496/

NMPD atvestie pacienti reizēm uzņemšanu Stradiņa slimnīcā gaida pat trīs stundas 

Šodien, 20:31
Latvijā
Autori: Aija Kinca (LTV Ziņu dienesta korespondente)
Divas vai pat trīs stundas – tik ilgu laiku Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) auto pavada pacienti, kuri nogādāti Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcā (PSKUS). NMPD strādā krīzes režīmā, jo ir ļoti liels pacientu pieplūdums. NMPD vadība un Veselības ministrija (VM) situāciju sauc par nepieļaujamu. Stājoties amatā, jaunā PSKUS valde solīja risināt šo problēmu, taču pagaidām – bez rezultātiem.

ĪSUMĀ:
NMPD brigādes ar pacientiem gaida rindās uz uzņemšanu PSKUS.
Dzīvībai bīstamu draudu gadījumā pacientu uzņem nekavējoties.
NMPD pacientiem uzņemšana jāgaida pat līdz trīs stundām.
VM un NMPD situāciju sauc par nepieļaujamu.
Slimnīca kā reālāko risinājumu saredz pacientu pārvirzīšanu uz citu slimnīcu.
Auto ar pacientiem gaida rindā
Uzņemšana ilgāk jāgaida atsevišķos gadījumos. Kad pacienta dzīvībai draud briesmas, tad viņu slimnīcā uzņem nekavējoties.


Ministrija un NMPD situāciju sauc par nepieļaujamu

NMPD vadītāja Liene Cipule šādu situāciju sauca par nepieļaujamu.
"Šī nav gatavība, ja mums vienas dienas kaut vai vīrusa pacienti var nostopēt neatliekamās palīdzības slimnīcu. Tur ir sistemātiski jautājumi. Un iestādes spējas un kapacitātes, īpaši ārkārtas situācijās, ir atkarīgas no tās vadītāja," pauda Cipule.
Arī VM piekrita, ka situācija ir nepieļaujama.
VM valsts sekretāre Agnese Vaļuliene atzina – kamēr nav uzbūvēts PSKUS jaunais korpuss, telpu būs maz.
"Pašai slimnīcai ir jāpārskata plūsmas, lai pacienti, kas tiek ievesti, nedrūzmētos. Situācija tāda nedrīkst būt. Un risinājumi jāmeklē ātrāk, nekā uzcels A2 [korpusu]," sacīja Vaļuliene.

Slimnīca kā reālāko risinājumu saredz pacientu pārvirzīšanu citviet

PSKUS valdes locekle ārstniecības jautājumos Dace Žentiņa kā reālāko risinājumu saredz pacientu pārvirzīšanu uz citu slimnīcu, ja ārstēt var citviet. Piemēram, uz Bausku, Jelgavu vai Jūrmalu.
"Tas, ko var darīt slimnīca, kopā ar Veselības ministriju meklēt sadarbības veidus ārpus Rīgas, kas varētu paņemt daļu no pacientiem, kam nav nepieciešama ārstēšana universitātes slimnīcā. Mēs stacionējam 12–15% no tiem, kas atnāk paši, un tāda plūsma mums ir ļoti liela, un vidēji 45% no tiem, ko atved ar NMPD auto," stāstīja Žentiņa.
Pirmdien rindā gaidīja 13 NMPD brigādes, viena pat trīs stundas. PSKUS šādi sastrēgumi ir regulāri, bet tā gadās arī citviet.
Iesaistītie secinājuši, ka šāda krīze esot īpaši skaudra mācība tam, kas notiktu īstas krīzes apstākļos. PSKUS Neatliekamās medicīnas centra vadītājs Fūrmanis dalījās ar lakonisku secinājumu: "Mēs būtu paralizēti."
https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/...s.a590229/

https://jauns.lv/raksts/zinas/643716-per...s-pamanits

Sabiedrība
Šodien 21:45
Pērn Latvijā no Krievijas ieveda milzum daudz "airsoft" un peintbola munīcijas, iekšlietu ministrs Kozlovskis nespēj izskaidrot, kādēļ tas nav laikus pamanīts
Ziņu nodaļa
Jauns.lv/LETA

Latvijā pagājušajā gadā no Krievijas ieveda 31,3 tonnas ar "airsoft" granātām un trokšņu un dūmu ierīcēm, kamēr gadu iepriekš peintbolam un vai "airsoft" paredzētā munīcija no Krievijas tika ievesta 11,4 tonnu apmērā, svētdien vēsta TV3 raidījums "Nekā personīga". Saskaņā ar Valsts ieņēmumu dienesta (VID) datiem, pērn pirotehnikas imitācijas rokas granātas, trokšņa un dūmu ierīces peintbola un vai "airsoft" spēlei tika ievestas kopumā 774 388 eiro apmērā.
Vienlaikus VID informējis raidījumu, ka tranzītā caur Latviju preces sadaļā "Bumbas, granātas, torpēdas, mīnas, raķetes un tamlīdzīga kara munīcija un tās daļas; patronas un cita munīcija un šāviņi un to daļas, ieskaitot skrotis un patronu prapjus" 2024.gadā vestas 43,4 tonnu apmērā. Vai šīs ir tās pašas preces, kas tālāk noformētas jau kā imports mūsu valstī vai vēl papildus, no VID sniegtajiem datiem nav bijis iespējams precizēt.
Vairāki uzņēmēji, kuri tirgo militāro aprīkojumu, raidījumam apliecinājuši, ka šāds preču importa apmērs ir neiedomājami liels Latvijas mērogam, ko izklaides parkos vai ieroču veikalos vien realizēt nav iespējams.
Tāpat raidījumā atzīmēja, ka sižeta tapšanas laikā nekļuva skaidrs vai no Krievijas ievestās preces izmanto Latvijā, vai izved uz citām valstīm, vai arī kādi negodprātīgi uzņēmēji "airsoft" munīciju pārpako un tirgū uzdod par citās valstīs ražotu.
Savukārt iekšlietu ministrs (JV) Rihards Kozlovskis raidījumam nav spējis izskaidrot, kāpēc tik liels "airsoft" preču imports no Krievijas uz Latviju nav pamanīts un līdz šim nebija nonācis dienestu un ministrijas redzeslokā.
Raidījumā norāda, ka peintbols un "airsoft" ir populārākās militāri taktiskās spēles.
Tostarp peitbols ir šaušanas komandu spēle ar speciālām šautenēm un krāsu bumbiņām. To vairāk var uzskatīt par izklaides sportu. Spēles notiek telpās vai brīvā dabā norobežotos laukumos. Sacenšas divas komandas un uzvar tie, kurus pretinieks mazāk sašauj.
Savukārt straikbols, ko sauc arī par "airsoft", ir daudz nopietnāks. Pasaulē, tostarp Krievijā un Latvijā notiek īpašas sacensības, kur sabrauc šī sporta veida komandas un klubi. "Airsoft" spēlē ar ieroču kopijām, kas izskatās kā īstas, bet ražotas šaušanai ar plastikāta lodēm. Izmanto arī granātmetējus, granātas un mīnas. Spēļu dalībnieki ar īpaši aprīkotiem ieročiem un maskējoties, var darboties un trenēt iemaņas arī kā snaiperi.
Raidījumā pauda, ka, atskaitot neīstos ieročus, viss pārējais norisinās kā īstā kaujā - ir taktiskais uzdevums, kas katrai no komandām jāpaveic. Karavīri izmanto tērpus ar uzšuvēm, kas atgādina bruņoto spēku uniformas. Manevri, "airsoft" kaujinieku žesti un citas taktiskās nianses ir tādas pašas kā, piemēram, armijā. Pēc speciālistu paustā, šādi aktīvisti spēj pildīt arī kaujas uzdevumus.
Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs Ainars Latkovskis (JV) raidījumam norādīja, ka, sākoties attiecīgajai kustībai, drošības dienesti pievērsa uzmanību, ka tā ir ienākusi no Krievijas, nevis no rietumiem, kā tas parasti ir attiecībā uz jaunām sporta spēlēm.
Vienlaikus viņš atzīmēja, ka šī joma tiek pieskatīta. "Šai jomai Valsts drošības dienests (VDD) seko pastiprināti," teica Latkovskis.
Raidījumā norādīja, ka 2017.gadā Krievija rīkoja militārās mācības "Zapad" un vienlaikus publiski izskanēja ziņas, ka "airsoft" grupējumi arī plāno rīkot lielas starptautiskas sacensības Latvijā. Tās gribēja apmeklēt arī cilvēki no Krievijas, bet viņus ceļā uz Rīgu aizturēja un no Latvijas izraidīja, jo iebraucēji bija iekļauti "melnajā sarakstā". Pamatojot ar nepieciešamību "airsoft" vidi uzraudzīt stingrāk, tapa grozījumi regulējumā un kopš tā laika vairāki "airsoft" klubi darbību ir beiguši.
Savukārt, vai un kā šobrīd turpina darboties aktīvisti, kuriem bija kontakti Krievijā, VDD raidījumam nav komentējis. Rakstiskā atbildē dienests minējis, ka tas pievērš īpašu uzmanību prokremliski orientētu personu identificēšanai šajā vidē un ar šiem cilvēkiem veikti preventīvi pasākumi, lai riskus novērstu.
"VDD atbilstoši savai kompetencei turpina sekot līdzi paramilitāras ievirzes aktīvistu grupām un individuāliem aktīvistiem, kas nodarbojas ar militāru iemaņu apguvi, tostarp personām, kas regulāri piedalās militāru kauju simulācijas spēlē "airsoft". Kaut arī vairumā gadījumu militāro kauju simulācijas spēles ir tikai izklaide, VDD īpašu uzmanību pievērš prokremliski orientētu personu identificēšanai šajā vidē. VDD vērtējumā valstij nelojālas personas, kuras apguvušas militāras iemaņas, var radīt apdraudējumu valsts drošībai. Varam apstiprināt, ka šādas personas dienests ir identificējis un veicis preventīvus pasākumus šo personu radīto risku novēršanai," atbildēts dienestā.
Raidījumā atzīmē, ka turnīra rīkošanā, uz kuru brauca Krievijas "airsoft" rūpnīcas darbinieki, tuvu bija arī Aleksandrs Šapovalovs. Šobrīd viņš strādā vienā no militāristu veikaliem, kas tirgo "airsoft" aprīkojumu, labo ieročus un joprojām ir iesaistīts sacensību rīkošanā. Viņu saistībā ar 2017.gada notikumiem aizturēja VDD.
Šapovalovs, ar iesauku "Babrovs", "airsoft" spēlētāju aprindās, pēc raidījumā vēstītā, esot labi zināms ne tikai Latvijā - viņš joprojām darbojas "airsoft" klubā "Vostok". Aplūkojot Šapovalova soctīklu aktivitātes, raidījums secinājis, ka viņš domas nav mainījis - arī šobrīd pārpublicē fotogrāfijas, kurās Ukrainas prezidents salīdzināts ar Hitleru, sūta draugiem sveicienus 9.maijā un priecājas par dažādiem Krievijas militārajiem simboliem.
Tāpat raidījumā atzīmē, ka Krievijā "airsoft" sports ir cieši saistīts ar drošības dienestiem un armiju. Krievijā "airsoft" sacensībās piedalās arī īsta kaujas tehnika - tanki un helikopteri.
LETA jau vēstīja, ka atbilstoši Centrālās statistikas pārvaldes datiem Latvija pagājušajā gadā no Krievijas importēja ieročus un munīciju, to daļas un piederumus kopumā 796 774 eiro vērtībā, kas ir par 74,5% vairāk nekā 2023.gadā, sasniedzot šādu preču importa rekordu.
VID aģentūrai LETA iepriekš skaidroja, ka Latvijā no Krievijas nav importēti kaujas ieroči, munīcija vai citas preces militārām vajadzībām, bet piederumi un ierīces peintbola spēlēm, peintbola ierīču remontam, kā arī piederumi zemūdens sporta ieročiem.
Statistikas pārvaldes dati liecina, ka attiecīgās kategorijas preču importam no Krievijas pēdējos gados bijusi tendence pamatā augt, uzrādot atsevišķus izņēmumus, tostarp 2024.gadā salīdzinājumā ar 2014.gadu šādu preču importa vērtība ir pieaugusi 55 reizes.
2014.gadā Latvija no Krievijas importēja ieročus un munīciju, to daļas un piederumus kopumā 14 396 eiro vērtībā, 2015.gadā šādas preces no Krievijas nav importētas, 2016.gadā tās ievestas 116 046 eiro vērtībā, 2017.gadā - 116 488 eiro vērtībā, 2018.gadā - 113 734 eiro vērtībā, 2019.gadā - 161 436 eiro vērtībā, 2020.gadā - 248 888 eiro vērtībā, 2021.gadā - 363 934 eiro vērtībā, 2022.gadā - 560 015 eiro vērtībā, bet 2023.gadā - 456 555 eiro vērtībā.
Pērn no Krievijas šajā kategorijā visvairāk jeb 774 392 eiro vērtībā importētas preces, kuras iekļautas pozīcijā "citur neminētas un neiekļautas bumbas, granātas, torpēdas, mīnas, raķetes un citāda munīcija un šāviņi, to daļas". Salīdzinājumā ar 2023.gadu tas ir pieaugums par 81,1%, bet salīdzinājumā ar 2022.gadu - kāpums par 63,3%.

«Jūs runājat tā, it kā dziedātu!» – čehiete Tereza iemīlējusi latviešu valodu un Latviju
Šodien, 9:58
Cilvēkstāsti
Autori: Zane Pudule (lsm.lv autore Vācijā)
Čehiete Tereza Ņemečkova (Tereza Němečková) reiz iemīlējās latviešu valodā tā, ka, dzīvojot savā dzimtenē, nu tajā runā izcili, bet no viņas beznosacījumu mīlestības uz mūsu zemi var iedvesmoties daudzi latvieši. Pirmo impulsu interesei par Latviju deva sižeti par Baltijas ceļu, bet beidzot pieķerties valodas apguvei lika… rabarbermaizītes!
Tagad Latvijā Terezai ir draugi, viņa te ciemojas, apmeklē operas un teātra izrādes, svin Latvijas valsts svētkus. Pērn par latviešu valodu mācību tekstos saņēmusies runāt Latvijas Nacionālās bibliotēkas raidierakstā "Klausītava" – kopā ar LNB vadošo pētnieku Mārtiņu Mintauru un savu pirmo latviešu valodas skolotāju, Daugavpils Universitātes pētnieci Kristīni Vaceku-Anti, kas jau desmit gadus māca latviešu valodu čehu, slovāku un citu tautu studentiem universitātēs Čehijā. Tereza no Čehijas ir tālsaistē pieslēgusies "Dod pieci!" labdarības maratonam un pat filmējusies kā statiste latviešu filmai par leģendāro basketbola komandu "TTT".
Viņas vārds ir Tereza, bet nekas nav pretī, ka latvieši to izrunā ar garo "ē" un saka Terēza vai Terēze. Daļa latviešu Terezu pazīst no viņas "YouTube" kanāla "Čehiete runā latviski". Tajā ir visdažādākie video saistībā ar Latviju – gan iemūžināti ceļojumi uz mūsu valsti, gan stāsti par grūtībām valodas apguvē un motivāciju to turpināt; tiek aplūkotas abu valstu līdzības, rādīti produkti; ir arī humoristiski video par valodas īpatnībām un klupšanas akmeņiem to apguvē. Arī mūsu saruna notiek tikai latviešu valodā, lai gan pirmo reizi Latvijā Tereza ieradās vien 2019. gadā un kopš tā laika bijusi tikai septiņas reizes.
Latviešu valoda skan priecīgi
Pirmoreiz ko vairāk par Baltijas valstīm Tereza uzzināja sešpadsmit gadu vecumā, kad visā pasaulē tika vēstīts par unikālu notikumu – Baltijas ceļu: "Tas bija tāds pirmais impulss interesēties vairāk. Vēl man mājās bija viena bieza grāmata par valodām, tur lasīju arī par latviešu un lietuviešu valodām, un uzzināju, ka tās ir ļoti, nu, kā arheoloģijā… Senas, ja? Ļoti senas. Un man patīk arheoloģija, patīk senas lietas," Tereza stāsta. Bet tieši latviešu valodu izvēlējusies, jo paticis tās skanējums, kas licies ļoti patīkams, un, kā viņa saka "priecīgs": "Es varu klausīties latviešu valodu divdesmit četras stundas diennaktī, un tā man nekad neapnīk!"
Toreiz tikko bija sabrukusi Padomju Savienība, un arī tā dēvētās sociālistiskā bloka valstis varēja beidzot brīvi elpot. Interneta gan tad vēl te nebija, līdz ar to arī iespēja mācīties latviešu valodu Čehijā bija teju neiespējamā misija. Arī Latviju sanāca apciemot tikai krietni vēlāk: "Reiz bija iespēja doties uz Latviju ar vienu tūrisma aģentūru no manas pilsētas, bet es biju vienīgā, kas bija pieteikusies, un brauciens tika atcelts, atkal palika vien sapņos. Tā nu nekādi nesanāca, līdz jau 2019. gadā redzu – piedāvājums lidot uz Rīgu vien par sešpadsmit eiro! Teicu savam toreizējam draugam – re, cik lēti! Jālido! Tad arī pirmo reizi apmeklēju Rīgu, Latviju."
Valodu Tereza tolaik vēl nebija sākusi mācīties, viņa runāja, protams, savā dzimtajā, čehu, valodā, arī angliski un mazlietiņ krieviski. Viņa atceras, kas viņu pamudinājis beidzot pieķerties ilgi lolotajai, bet pagrūti īstenojamajai vēlmei beidzot sākt apgūt arī latviešu valodu: "Rīgā katru rītu gājām uz "Mārtiņa beķereju", man ļoti garšoja jūsu bulciņas ar ogām, ar visu ko. Un it īpaši rabarbermaizītes! Es gribēju runāt ar to pārdevēju, bet viņa runāja tikai latviski. Kad atgriezos Čehijā, nevarēju izturēt to sajūtu! Sapratu, ka man jāmācās latviešu valoda, jo ļoti ilgojos ar latviešiem runāt latviski. Man vajadzēja prast nākamreiz rabarbermaizītes palūgt latviski! Un tā bija tik stipra sajūta, ka sāku meklēt informāciju internetā, kā mācīties, bet man bija pilnīgs bardaks galvā – tik daudz informācijas, bet neko nevarēju iemācīties, jo man nebija nekādas sistēmas. Sāku meklēt latviešu valodas skolotāju, bet Čehijā ir tikai viena, Kristīne Vaceka-Ante, un tā ir pasniedzēja Prāgas Kārļa Universitātē un Brno Universitātē. Viņa ir ļoti jauka sieviete, mīļa, viņa arī runā labi čehiski, un viņa sāka man mācīt latviešu valodu – gada garumā katru nedēļu. Un tas bija sākums, jā. Bet man gāja tik grūti!"
Zinot valodu, jūtas kā savējā
Terezas apkaimē neviens latviski nerunāja, vienīgā iespēja runāt viņai bija reizi nedēļā ar skolotāju. Tai laikā Tereza sākusi klausīties "Latvijas Radio 2" – un to dara joprojām, jo strādā no mājām, un viņai patīk vecās latviešu dziesmas (un arī filmas!). Tomēr tas neatrisināja valodas prakses jautājumu, un viņa sāka prātot, ka būtu labi atrast kādu draudzeni Latvijā: "Tas nebija viegli, jo latviešu nav daudz, un tāpēc es domāju – diez vai atradīšu kādu, kas mācās čehu valodu, tāpēc pietiks, ka runā latviski. Un es atradu sev draudzeni, sarakstījāmies gadu tiešām katru dienu, viņa dzīvoja netālu no Dobeles, biju ciemos – tur ir liela ģimene, liela lauku māja ar saimniecību, blakus tek upe, man tur ļoti patika. Viņa ciemojās arī Čehijā."
Tomēr ar svešiem cilvēkiem Tereza arvien kautrējusies runāt, jo ir zināmā mērā perfekcioniste – viņa gribēja iemācīties valodu labi un pareizi: "Tad es izdomāju sākt runāt ar sevi – veidojot videosižetus savā kanālā platformā "YouTube". Un tas bija ļoti labs veids, kā mācīties latviešu valodu, jo es sagatavoju tekstus un daudzkārt atkārtoju, un pēc tam es varu atcerēties vieglāk vārdus, teikumus. Tas bija labi, tas turpinās. Komentāros cilvēki palabo, precizē. Var teikt, ka man tagad nav viens skolotājs, bet vairāki tūkstoši! Man ļoti patīk, ka es tagad varu uzrunāt visus cilvēkus Latvijā, sazināties ar viņiem. Tā ir laba sajūta. Esmu priecīga, ka viņi mani palabo. Zinu, ka man ir daudz kļūdu, arī ar izrunu problēmas – lai gan čehu valodā arī ir uzsvars uz pirmo zilbi, tomēr tas nav tik izteikts kā latviešu valodā. Arī jūsu valodas intonācija, melodija ir īpaša. Jūs it kā runājot dziedat, un tas ir iemesls, kāpēc man tā patīk latviešu valoda!"
Latvijā šobrīd Tereza ir bijusi septiņas reizes. Gribētos biežāk, bet nesanāk, arī personīgajā dzīvē pēdējā gada laikā bijušas pārmaiņas – viņa izšķīrusies ar draugu (kurš, starp citu, klausoties, kā mācās un runā Tereza, arī itin kā spēlējoties iemācījies latviešu valodu tīri labā līmenī), pārcēlusies uz citu Čehijas reģionu un tagad mīt Letovicē, Dienvidmorāvijas apgabalā. Smejamies, ka pat pilsētas nosaukums fonētiski saistās ar Latviju!
Terezas draugi un radinieki gan īsti sākumā nesaprata, kas licis viņai augstā līmenī apgūt valodu, kurā runā tik maz cilvēku: "Tas šķiet dīvaini, bet es vienmēr viņiem saku, ka man tas sagādā prieku un es jūtos laimīga, kad es esmu Latvijā vai kad es runāju un kad es varu saprast latviešus, jo, kad iemācies kādu valodu, tev ir atvērtas durvis uz jaunu pasauli, kultūru, un tu esi vairs nevis kāds no malas, bet esi tajā iekšā, jūties vairāk kā savējais. Un tad jau viņi saprata, ka tas ir pietiekami labs iemesls."
Neikdienišķa nodarbe
Kad Tereza jau varēja sarunāties latviski, viņai ienāca prātā, ka var arī savu darbu saistīt ar Latviju. Viņas nodarbošanās nav visai ikdienišķa – tā ir tirdzniecība ar urnām un piemiņas lietām ar iekausētiem pelniem. Šobrīd viņa ir "Memory Crystal" pārstāve Latvijā (strādā Tereza no savām mājām Čehijā). Šī firma ir Čehijā lielākais stikla urnu un piemiņas lietu ražotājs, un minētās lietas paredzētas ne tikai cilvēku, bet arī mājdzīvnieku pelniem. Tieši otrajam variantam Latvijā bija brīva niša, pirms diviem gadiem tas bija jaunums, jo latviešiem līdz tam ierastāk bija dzīvniekus apglabāt. Tomēr pieprasījums arvien augot: "Visiem tas neder, daļa joprojām gribēs savus mājdzīvniekus apglabāt, bet daļai tas derēs. Urnu var glabāt jebkur, ja vēlas, arī aprakt. Aug arī pieprasījums pēc stikla piemiņas lietām ar iekausētiem pelniem, jo cilvēki vēlas kādu skaistu atmiņu par savu mīluli."
Tereza šajā jomā jūtas absolūti brīvi, viņai nav nekādu aizspriedumu. Varbūt tāpēc kādā sniegotā dienā pirms pāris gadiem Rīgā viņa devās uz Anatomijas muzeju, toreiz aprakstot šo gājienu kā savdabību "kapeņu stāstiņu" arī savā sociālo tīklu profilā (saīsināta versija, oriģinālā rakstība):
"Es vēlējos redzēt Rīgu zem sniega. Un tas piepildījās! ?Bet pēc kāda laika mēs vairs nevarēsim redzēt Rīgu, ja nepārstās snigt. ?‍?️ Es vairs nevaru trīsdesmit centimetru sniega segā katru dienu izstaigāt 15 km pa pilsētu, tāpēc šodien ieplānoju apmeklēt skaisto Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeju. [..] Strādājot krematorijā, es varēju apskatīt tikai mājdzīvnieku kaulus, šeit es varēju redzēt īstus orgānus! Un īpaši cilvēka, tāpēc beidzot varēju salīdzināt mājdzīvnieku un cilvēku anatomiju. [..] Mani ieinteresēja viss, tāpēc galu galā es tur pavadīju trīs stundas, un viss muzejs bija tikai man! ? Piemēram, man nebija ne jausmas, cik grūti ir atdalīt galvaskausa kaulus. (Es nekad nebiju mēģinājusi. ?) Bet pēc šodienas apmeklējuma es zinu, kā to izdarīt! Varam iebērt zirņus galvaskausā un aplaistīt. Pēc dažām dienām, zirņiem augot, neticami zigzagveidīgās galvaskausa vīles sāk viegli atdalīties! ? Zirņi! Cik latvisks! Vietējā zirņu šķirne šeit ir populārs ēdiens. [..] Uz Anatomijas muzeju devos vēl otra, "lingvistiska" iemesla dēļ. Jau mājās Čehijā biju uztrenējusi vairāk nekā simts anatomisko nosaukumu latviešu valodā, un tagad tas man lieliski noderēja. ☺️ Izejot no muzeja, es vēl jauki parunājos ar muzeja darbiniekiem par krematorijiem, nāvi un urnām, un devos atpakaļ uz tramvaju [..]"
Čehiem un latviešiem ir daudz līdzību
Latvijā nu viņai draugos ir arī savi tautieši, kas studē baltistiku, Milans un Eliška: "Esot Rīgā, vienmēr satiekamies, runājam par Latviju, par mīlestību uz Latviju. Tas ir ļoti, ļoti jauki. Viņi ir kā es!"
Bet, pateicoties "YouTube" kanālam, Tereza ieguvusi arī jaunus latviešu draugus Latvijā, piemēram, Anitru, kas nu ir viena no labākajām draudzenēm: "Viņa dzīvo netālu no Baldones, tur zirgus un mācās čehu valodu. Un vienmēr man atbild visu par latviešu valodu! Reiz mēs ar viņas draugiem braucām uz Kolku, tas bija ļoti jauks ceļojums. Man patīk tā neapdzīvotība Latvijā. Latvija ir līdzīga lieluma kā Čehija, bet iedzīvotāju te ir piecreiz mazāk, turklāt puse dzīvo Rīgā. Tas nozīmē, ka jums ir piecas reizes mazāk mašīnu, piecas reizes mazāk cilvēku, māju, visur ir tikai pļavas un meži, un ezeri. Un es dievinu Latvijas purvus! Vienīgā lieta, kas man pietrūkst Latvijā, ir mūsu Čehijas kalni." Ideālā variantā Tereza gribētu pusgadu dzīvot Latvijā, pusgadu – savā dzimtenē.
Terezai Latvijā patīkot darīt visu – gan iet pie dabas, gan atklāt jaunus gardumus, gan apmeklēt kultūras pasākumus vai vienkārši apceļot zemi. Viņa ļoti labprāt ceļo viena – arī pa Čehiju un citām valstīm. "Un Latvija ir superīgi piemērota valsts introvertiem!" viņa smejas. "Man patīk mazās pilsētas, un es gribētu arī, lai Rīga paliek tāda, ne lielāka kā šodien. Es zinu, ka daudzi latvieši grib, lai Rīga būtu īsta "Capital City" ("galvaspilsēta" – angl.), bet man patīk, ka viņa ir maza."
Mīļākais Latvijas produkts Terezai ir maize, kas esot citādāka nekā Čehijā, un vēl viņai ļoti garšo viss ar rabarberiem! Tie Čehijā neesot tik populāri kā Latvijā. Čehijā arī neesot tik plaša piena produktu izvēle. Vēl viņai patīk, ka Latvijas veikalos ir ļoti daudz vietējo produktu.
Viņai šķiet, ka latviešiem ar čehiem ir mentāla tuvība – kā daudzām mazām tautām: "Man liekas, mentalitāte mums ir līdzīga. Arī čehi ir miermīlīgi, nevēlas karot. Labāk iedzer alu! Un mums abās valstīs arī svarīgi, lai tas alus nebūtu kaut kāds tur, bet labs alus! Man patīk, ka mazajās tautās visi zina viens par otru, visu var ātri atrast. Un cilvēki ir kaut kā atsaucīgāki, draudzīgāki. Latvieši varbūt mazāk runā ar svešiem. Bet viņi ir mīļi! Katrs cilvēks, ar ko Latvijā runāju, ir mīļš. Man liekas, ka jūs esat tik sirsnīgi cilvēki, sirsnīga tauta. Un visi mīl dabu! Tas man dažreiz atgādina kā filmā "Avatars" – viņi negribēja karot, viņi tikai gribēja dzīvot mierā ar dabu. Man patīk jūsu mīlestību pret mežu, dzīvniekiem, kokiem."
Iedvesmo arī latviešus
Interesanti, ka Tereza ir veikusi gēnu testu, un viņā patiesi rit astoņi procenti Baltijas reģiona asiņu! Bet meitai – pat trīsdesmit! Acīmredzot arī viņas tēvam bijis stiprs baltiešu asiņu piejaukums. Paradoksālā kārtā Terezas meitu, kurai ir astoņpadsmit gadi, vairāk vilina siltās jūras un Dienvidu valstis, tomēr Terezai ir plāns arī meitu aizvest uz Latviju, tiesa, noteikti tad vasarā. Terezai pašai nav nekas pret sniegu, viņai ziemeļi patīk. Un patīk, ka tumšajā laikā latviešiem ir svētki, kurus viņi izgaismo, un tad arī tumsa nav tik nomācoša.
Šķiet, skatoties Terezas ierakstus un video, arī daudzi latvieši var smelties iedvesmu mīlestībai un lepnumam uz savu valsti. Lūk, noslēgumā viens Terezas ieraksts (saīsināta versija; saglabāta oriģinālā rakstība) pēc izrādes apmeklēšanas Rīgā:
"[..] 2019. gada 25. maijā šeit, Rīgā, tika aizdedzināta mīlestības liesma, un tā kļuva par neizdzēšamu uguni. ? (Reizēm man tiešām šķiet, ka es absorbēju visu, kas man ir acu, ausu, mēles, pirkstu un deguna priekšā. Bet es to neiznīcinu. Es to audzinu sevī!)
No Brīvības ielas sasalušā gaisa kopā ar pārējiem apmeklētājiem dodos uz patīkami apsildāmo teātra ēku, kur šobrīd tiek spēlēta slavenā latviešu rakstnieka Raiņa (1905. gadā pirmo reizi izdotā) luga "Spīdolas nakts".
Man sejā atkal parādās smaids, dziļi sirdī tirpst prieka sajūta, ko nevaru nesajust, un foajē vēl vairākas reizes nākas sevi pārliecināt, ka man tas nav sapnis. Vai es patiešām esmu šeit? Latviešu teātrī uz tradicionālu izrādi latviešu valodā starp visiem tiem vietējiem iedzīvotājiem, kuriem latviešu valoda ir dzimtā valoda? Es gribu teikt, ka vēl nesen es pat nevarēju pateikt "uz redzēšanos"! (Starp citu, viņi tik un tā atvadoties mēdz lietot "atā" vai "visu labu", kas toreiz nebija rokasgrāmatā. ?)
[..] Eju pirkt brošūru par šodienas spēli par 5 €. Bet kāds vecāks vīrietis man priekšā nopērk divas un otru man atdod! "Dāvana!" viņš saka. ? Un tā ir vienmēr. Viena dāvana pēc otras. Latvija mani tik ļoti lutina! ♥
Es ieeju skaistajā, lielajā zālē. Uz skatuves savā dzīvoklī Rainis guļ uz gultas. Nabadziņš bez zeķēm. Viņš arī tūlīt nomirs, bet pa to laiku viņam būs sapņi, kuros viņš sarunājas ar savu lugu varoņiem. [..] Šovakar es sēžu starp latviešiem, lieliem patriotiem, kuri apzinās, cik grūti bija izcīnīt brīvību šai skaistajai zemei, bet jo īpaši šai savdabīgajai, bet diemžēl mazajai tautai.
Multimediju izrāde sākas ar perfektiem priekšnesumiem un krāšņiem tērpiem, raganas dievišķi lauž savus kaulus savā raganu dejā, skaistā Laimdota – latviešu tautas brīvības un ētiskā spēka simbols ar savu zelta kleitu un tipisko kroni – spoži mirdz, nekad nebaidītais varonis Lāčplēsis – vīrs ar lāča ausīm, kurās slēpjas viņa spēks – joprojām lepni aizstāv Latviju. Un Rainis jau skraida starp viņiem zeķēs, ko viņam jau uzvilkusi sieva Aspazija, jo viņa par viņu labi rūpējas, kamēr mākslinieks rada. ? Arī šo lugu viņa viņam pārrakstīja piecas reizes, izdomāja nosaukumu Spīdolai, padarīja viņu skaistu un piešķīra viņai arī labas īpašības! Cik daudz laba var dot tautas mīluļu sievas! ?(Es uzreiz iedomājos par mūsu Tomāša Batju un viņa sievu Mariju, kura bija viņa iedvesmotāja un bieži viņam deva padomus.)
Un, lai gan aktieri ir aizgājuši, izpelnoties skaļus aplausus, varoņi joprojām ir un vienmēr būs ar mums. Viņi sargā šo valsti latviešu prātos, kuriem viņi ir mūžīgā cerība, pat ja viņi ir tikai izdomāti... Bet kas zina, kurā no mums guļ Lāčplēsis vai Spīdola?
Spīdolas meita Dedze, saukta par Rīgas raganu, tagad mani sargā savā pilsētā, lai neielaistu Melno bruņinieku no Austrumiem. Bet pagaidām mēs varam mierīgi gulēt...
Tad es dodos pie 1. tramvaja pieturas cauri nakts pa sasalušo Rīgu, kas arī vēl negrib gulēt. Kafejnīcas ir pilnas cilvēku, ir piektdiena, Neatkarības proklamēšanas dienas priekšvakarā, tāpēc pie visiem namiem plīvo Latvijas karogi, jūgendstila ēkas, muzeji un tilti ir skaisti apgaismoti, un es domāju pie sevis, cik lieliska sajūta ir mācīties kaut ko tādu, par ko cilvēki man teica, ka no tā nebūs nekāda labuma, kāpēc mācīties valodu, kurā runā tikai pusotra miljona cilvēku... Es saņēmu atslēgu no tūkstošiem durvju, kas ved uz vēstures, kultūras, mūzikas, mākslas un dabas nodaļām, un kas arī ved uz šķietami neaizsniedzami noslēgtajām, bet citādi labsirdīgajām veco labo baltiešu dvēselēm [..]. Viņi vienkārši gribēja dzīvot un saimniekot savā senču zemē. Un tas, ka viņi ir šeit, ir tikai pierādījums tam, ka viņu griba ir stipra. Es runāju viņu valodā, kas joprojām ir saglabājusies, skatos viņu lugas, klausos viņu skaistās tautasdziesmas un aizmigu valstī, kuras vārds nav ne Krievija, ne Zviedrija, ne Polija, ne Vācija, kas viņus savulaik uzurpēja, bet gan īstā brīvā Latvija. Tā... tieši tā es iztēlojos šo rakstu! Mazliet idealizētu un rožainu, bet tāds tas arī bija domāts. Tieši tā es to redzu. Latvieši, jūs esat apbrīnojami un iedvesmojoši!"
https://www.lsm.lv/raksts/dzive--stils/c...u.a589203/

Eclesiar: The Ultimate MMO Strategy Game
Reģistrācijai https://eclesiar.com/referal/9187
https://eclesiar.com/login
https://eclesiar.com/



Pēc visiem aprakstiem izklausās pēc erepublik.com kāds no konkurentiem. Lai Tevi tur uztvertu nopietni, prasa reģistrēt telefona numuru, par ko vajag padomāt.