2024-06-06 4:49
Es sāku lasīt Albera Kamī "Mītu par sizifu", tā kā tas patiesi ir tikai mīts, tad man prātā daudz nāk pasakaina būtnē, ko sauksim par Krimsonu (kaut ko sārtinātu). Tā sakot, pati parastākā dzīve, pēkšņi saiet kaut kādā putrā, kā piemēram:
"Par kādu namu pārvaldnieku, kas izdarīja pašnāvību, man stāstīja, ka pirms pieciem gadiem viņš zaudējis meitu, pēc tam stipri pārvērties un šis notikums viņā palicis gluži kā mīna. Precīzāk nemaz nav iespējams pateikt. Sākt domāt nozīmē ielikt sevī mīnu. Šim iesākumam nav liela sakara ar sabiedrību. Tārps graužas cilvēka sirdī. Tas jāmeklē tur. Šī spēle uz dzīvību un nāvi ved no gaišredzīgas eksistences izpratnes uz bēgšanu ārpus gaismas loka, tai ir jāseko, un tā jāsaprot."
Un ļoti daudziem postpadomju cilvēkiem, kas nekad mūžā nebija lasījuši Denu Braunu par globālo pandēmiju, bija "kovidafēra", kuras Dena Brauna izfantazētos pandēmijas atmosfēru, globālie (fatazētāji) politiķi, pamatojoties uz romantiķu zinātnieku postulātiem īstenoja dzīvē, un kas radīja vajadzību sākt sevī risināt eksistenciālas pārdomas par dzīves jēgu, jeb kā es viņus saukšu - modināja cilvēkus postmodernisma revolūcijai!
"Jebkurai lielai darbībai un jebkurai lielai domai iesākums ir smieklīgs. Lieli darbi bieži vien piedzimst ielas pagriezienā vai restorāna priekštelpā. Tāpat ir ar absurdu. Absurda pasaule vairāk nekā jebkura cita pasaule iemanto dižciltību no pagalam zemas cilmes. Dažās situācijās, kad cilvēks uz jautājumu, ko viņš domā, atbild - neko, tā var būt izlikšanās. Mīlēti cilvēki to zina labi. Bet, ja šī atbilde ir patiesa, ja tā atspoguļo dīvaino dvēseles stāvokli, kad tukšums kļūst daiļrunīgs, kad ikdienas darbību ķēde pārrauta un sirds veltīgi meklē ķēdes locekli, kas ļautu no jauna tai piesieties, - tā jau ir pirmā absurda zīme.
Dažkārt dekorācijas sagrūst. Piecelšanās, tramvajs, četras stundas kantorī vai fabrikā, maltīte, tramvajs, četras stundas darba, maltīte, miegs: pirmdien, otrdien, trešdien, ceturtdien, piektdien, sestdien vienādā ritmā - šis ceļš lielākoties tiek noiets bez pūlēm. Taču kādu dienu parādās "kāpēc?", un viss sākas šajā izbrīna iekrāsotajā nogurumā. "Sākas" - tieši tas ir svarīgi. Nogurums rodas automātiskas dzīves darbību beigās, bet reizē tas atklāj apziņas kustību. Tā pamostas un izraisa tālāko. Tālākais ir vai nu neapzināta atgriešanās ķēdē, vai arī pilnīga pamošanās. Nomoda beigās ar laiku iestājas konsekvence: pašnāvība vai atkopšanās. Pats par sevi nogurums ir kaut kas pretīgs. Šajā gadījumā man jāsecina, ka tas ir labs. Jo viss sākas ar apzināšanos, un nekas nav nekā vērts citādi kā vien caur to. Šajos spriedumos nav nekā oriģināla. Taču tie ir neapšaubāmi, un pagaidām ar to pietiek, lai aptuveni apzinātu absurda izcelsmi. Visa pamatā ir parastas "rūpes"."
Pēkšņi cilvēkam, kā indivīdam, kā autonomai būtnei ir jāuzdod sev pašam pats eksistenciālais jautājums - vai ir vērts dzīvot! Jo apkārt ir viens vienīgs absurds!
"Pakalnu maigās līnijas un vakara roka uz satrauktās sirds man iemāca daudz vairāk. Es saprotu: ja arī ar zinātnes palīdzību varu aptvert parādības un tās citu pēc citas nosaukt, tāpēc vien vēl nespēju aptvert pasauli. Ja spētu ar pirkstu iztaustīt visu tās reljefu, es par to nezinātu vairāk. Un jūs man ļaujat izvēlēties starp aprakstu, kas ir precīzs, bet man neko nemāca, un hipotēzēm, kas pretendē uz mācīšanu, bet nepavisam nav drošas. Svešinieks sev pašam un pasaulei, apbruņots vienīgi ar domu, kas noliedz pati sevi, līdzko kaut ko apgalvo, - kas tā par nolemtību, kurā nav iespējams rast mieru citādi, kā vien atsakoties zināt un dzīvot, kurā iekarošanas tieksme atduras pret sienām, kas izaicina tās uzbrukumus? Gribēt nozīmē provocēt paradoksus. Viss ir iekārtots tā, lai dzimtu saindētais miers, ko dod bezrūpība, sirds miegs vai nāvi nesošas atsacīšanās.
Tātad arī intelekts savā veidā man saka -šī pasaule ir absurda. Tā pretišķība - aklais saprāts: var apgalvot, ka viss ir skaidrs, bet es tik un tā gaidu pierādījumus un vēlos, kaut tam būtu taisnība. Taču, par spīti tik daudziem pretencioziem gadsimtiem un pāri tik daudziem daiļrunīgiem un pārliecināt spējīgiem cilvēkiem, es zinu, ka tā nav taisnība. Vismaz šajā jomā nav iespējama laime, ja man nav dots zināt. Universālais saprāts, praktiskais vai morāliskais, determinisms, kategorijas, kas izskaidro visu, godīgu cilvēku var tikai sasmīdināt. Tam visam nav nekāda sakara ar garu. Viņi noliedz tā dziļāko patiesību - savažotības pieņēmumu. Šajā neatšifrējamajā un ierobežotajā universā cilvēka liktenis līdz ar to iegūst jēgu. Ir radies iracionālo pulks, kas ietver to līdz pēdējam galam. Atgūtajā un tagad vienotajā gaišredzībā absurda izjūta noskaidrojas un precizējas. Es teicu, ka pasaule ir absurda, un es pārāk steidzos."
Un cilvēks (nereti tas ir vīrietis veic lēcienu attīstībā), kas liek visu pasauli uzvērt savādāk kā agrākajā "loģiskotajā" pasaulē, kas reāli aplūkojot ir tikai "absurda teātris", kā mēs to daiļi izjūtām "kovidafēras laikā", kas nejauki pārgāja "panslāvu nostaļģijas vardarbībā" (Aleksandrs 3) Ukrainā. Kas uzstājīgi aicināja vai nu "risināt dzīves uzdotos jautājumus radoši", vai spēlēt konsekventi "finita la commedia – Das Spiel ist zu Ende", ar ko mums jau sen nav nekādas problēmas.
"Svešinieks sev pašam un pasaulei, apbruņots vienīgi ar domu, kas noliedz pati sevi, līdzko kaut ko apgalvo, - kas tā par nolemtību, kurā nav iespējams rast mieru citādi, kā vien atsakoties zināt un dzīvot, kurā iekarošanas tieksme atduras pret sienām, kas izaicina tās uzbrukumus? Gribēt nozīmē provocēt paradoksus. Viss ir iekārtots tā, lai dzimtu saindētais miers, ko dod bezrūpība, sirds miegs vai nāvi nesošas atsacīšanās.
Tātad arī intelekts savā veidā man saka - šī pasaule ir absurda. Tā pretišķība - aklais saprāts: var apgalvot, ka viss ir skaidrs, bet es tik un tā gaidu pierādījumus un vēlos, kaut tam būtu taisnība. Taču, par spīti tik daudziem pretencioziem gadsimtiem un pāri tik daudziem daiļrunīgiem un pārliecināt spējīgiem cilvēkiem, es zinu, ka tā nav taisnība. Vismaz šajā jomā nav iespējama laime, ja man nav dots zināt. Universālais saprāts, praktiskais vai morāliskais, determinisms, kategorijas, kas izskaidro visu, godīgu cilvēku var tikai sasmīdināt. Tam visam nav nekāda sakara ar garu. Viņi noliedz tā dziļāko patiesību - savažotības pieņēmumu. Šajā neatšifrējamajā un ierobežotajā universā cilvēka liktenis līdz ar to iegūst jēgu. Ir radies iracionālo pulks, kas ietver to līdz pēdējam galam. Atgūtajā un tagad vienotajā gaišredzībā absurda izjūta noskaidrojas un precizējas."
Visi garie citāti ir no Albēra Kami "Mīts par Sizifu", kur viņš dod risinājumu, kas viņam ir pieņemams. Savādāk, pat nedomājiet par šo apceri paust savas domas, sapīkušā un nelaipnā garastāvoklī
Un ja jūs sevi nejutāt gatavību piedzīvot postmodernisma personības pārdzimšanu, es atvainojos, bet "mīts par sizifu" tika sarakstīts 1942 gadā, kad nacisti bija okupējuši Parīzi, tad tagad 2024, laikā, kad "panslāvu nostaļģijas pārņemtie cilvēki" ir okupējuši Mariopoli, jūs droši varat rakstīt sūdzību - ta vienalga kam, lai izvairītos no "finita la commedia". 
"Par kādu namu pārvaldnieku, kas izdarīja pašnāvību, man stāstīja, ka pirms pieciem gadiem viņš zaudējis meitu, pēc tam stipri pārvērties un šis notikums viņā palicis gluži kā mīna. Precīzāk nemaz nav iespējams pateikt. Sākt domāt nozīmē ielikt sevī mīnu. Šim iesākumam nav liela sakara ar sabiedrību. Tārps graužas cilvēka sirdī. Tas jāmeklē tur. Šī spēle uz dzīvību un nāvi ved no gaišredzīgas eksistences izpratnes uz bēgšanu ārpus gaismas loka, tai ir jāseko, un tā jāsaprot."
Un ļoti daudziem postpadomju cilvēkiem, kas nekad mūžā nebija lasījuši Denu Braunu par globālo pandēmiju, bija "kovidafēra", kuras Dena Brauna izfantazētos pandēmijas atmosfēru, globālie (fatazētāji) politiķi, pamatojoties uz romantiķu zinātnieku postulātiem īstenoja dzīvē, un kas radīja vajadzību sākt sevī risināt eksistenciālas pārdomas par dzīves jēgu, jeb kā es viņus saukšu - modināja cilvēkus postmodernisma revolūcijai!
"Jebkurai lielai darbībai un jebkurai lielai domai iesākums ir smieklīgs. Lieli darbi bieži vien piedzimst ielas pagriezienā vai restorāna priekštelpā. Tāpat ir ar absurdu. Absurda pasaule vairāk nekā jebkura cita pasaule iemanto dižciltību no pagalam zemas cilmes. Dažās situācijās, kad cilvēks uz jautājumu, ko viņš domā, atbild - neko, tā var būt izlikšanās. Mīlēti cilvēki to zina labi. Bet, ja šī atbilde ir patiesa, ja tā atspoguļo dīvaino dvēseles stāvokli, kad tukšums kļūst daiļrunīgs, kad ikdienas darbību ķēde pārrauta un sirds veltīgi meklē ķēdes locekli, kas ļautu no jauna tai piesieties, - tā jau ir pirmā absurda zīme.
Dažkārt dekorācijas sagrūst. Piecelšanās, tramvajs, četras stundas kantorī vai fabrikā, maltīte, tramvajs, četras stundas darba, maltīte, miegs: pirmdien, otrdien, trešdien, ceturtdien, piektdien, sestdien vienādā ritmā - šis ceļš lielākoties tiek noiets bez pūlēm. Taču kādu dienu parādās "kāpēc?", un viss sākas šajā izbrīna iekrāsotajā nogurumā. "Sākas" - tieši tas ir svarīgi. Nogurums rodas automātiskas dzīves darbību beigās, bet reizē tas atklāj apziņas kustību. Tā pamostas un izraisa tālāko. Tālākais ir vai nu neapzināta atgriešanās ķēdē, vai arī pilnīga pamošanās. Nomoda beigās ar laiku iestājas konsekvence: pašnāvība vai atkopšanās. Pats par sevi nogurums ir kaut kas pretīgs. Šajā gadījumā man jāsecina, ka tas ir labs. Jo viss sākas ar apzināšanos, un nekas nav nekā vērts citādi kā vien caur to. Šajos spriedumos nav nekā oriģināla. Taču tie ir neapšaubāmi, un pagaidām ar to pietiek, lai aptuveni apzinātu absurda izcelsmi. Visa pamatā ir parastas "rūpes"."
Pēkšņi cilvēkam, kā indivīdam, kā autonomai būtnei ir jāuzdod sev pašam pats eksistenciālais jautājums - vai ir vērts dzīvot! Jo apkārt ir viens vienīgs absurds!
"Pakalnu maigās līnijas un vakara roka uz satrauktās sirds man iemāca daudz vairāk. Es saprotu: ja arī ar zinātnes palīdzību varu aptvert parādības un tās citu pēc citas nosaukt, tāpēc vien vēl nespēju aptvert pasauli. Ja spētu ar pirkstu iztaustīt visu tās reljefu, es par to nezinātu vairāk. Un jūs man ļaujat izvēlēties starp aprakstu, kas ir precīzs, bet man neko nemāca, un hipotēzēm, kas pretendē uz mācīšanu, bet nepavisam nav drošas. Svešinieks sev pašam un pasaulei, apbruņots vienīgi ar domu, kas noliedz pati sevi, līdzko kaut ko apgalvo, - kas tā par nolemtību, kurā nav iespējams rast mieru citādi, kā vien atsakoties zināt un dzīvot, kurā iekarošanas tieksme atduras pret sienām, kas izaicina tās uzbrukumus? Gribēt nozīmē provocēt paradoksus. Viss ir iekārtots tā, lai dzimtu saindētais miers, ko dod bezrūpība, sirds miegs vai nāvi nesošas atsacīšanās.
Tātad arī intelekts savā veidā man saka -šī pasaule ir absurda. Tā pretišķība - aklais saprāts: var apgalvot, ka viss ir skaidrs, bet es tik un tā gaidu pierādījumus un vēlos, kaut tam būtu taisnība. Taču, par spīti tik daudziem pretencioziem gadsimtiem un pāri tik daudziem daiļrunīgiem un pārliecināt spējīgiem cilvēkiem, es zinu, ka tā nav taisnība. Vismaz šajā jomā nav iespējama laime, ja man nav dots zināt. Universālais saprāts, praktiskais vai morāliskais, determinisms, kategorijas, kas izskaidro visu, godīgu cilvēku var tikai sasmīdināt. Tam visam nav nekāda sakara ar garu. Viņi noliedz tā dziļāko patiesību - savažotības pieņēmumu. Šajā neatšifrējamajā un ierobežotajā universā cilvēka liktenis līdz ar to iegūst jēgu. Ir radies iracionālo pulks, kas ietver to līdz pēdējam galam. Atgūtajā un tagad vienotajā gaišredzībā absurda izjūta noskaidrojas un precizējas. Es teicu, ka pasaule ir absurda, un es pārāk steidzos."
Un cilvēks (nereti tas ir vīrietis veic lēcienu attīstībā), kas liek visu pasauli uzvērt savādāk kā agrākajā "loģiskotajā" pasaulē, kas reāli aplūkojot ir tikai "absurda teātris", kā mēs to daiļi izjūtām "kovidafēras laikā", kas nejauki pārgāja "panslāvu nostaļģijas vardarbībā" (Aleksandrs 3) Ukrainā. Kas uzstājīgi aicināja vai nu "risināt dzīves uzdotos jautājumus radoši", vai spēlēt konsekventi "finita la commedia – Das Spiel ist zu Ende", ar ko mums jau sen nav nekādas problēmas.
"Svešinieks sev pašam un pasaulei, apbruņots vienīgi ar domu, kas noliedz pati sevi, līdzko kaut ko apgalvo, - kas tā par nolemtību, kurā nav iespējams rast mieru citādi, kā vien atsakoties zināt un dzīvot, kurā iekarošanas tieksme atduras pret sienām, kas izaicina tās uzbrukumus? Gribēt nozīmē provocēt paradoksus. Viss ir iekārtots tā, lai dzimtu saindētais miers, ko dod bezrūpība, sirds miegs vai nāvi nesošas atsacīšanās.
Tātad arī intelekts savā veidā man saka - šī pasaule ir absurda. Tā pretišķība - aklais saprāts: var apgalvot, ka viss ir skaidrs, bet es tik un tā gaidu pierādījumus un vēlos, kaut tam būtu taisnība. Taču, par spīti tik daudziem pretencioziem gadsimtiem un pāri tik daudziem daiļrunīgiem un pārliecināt spējīgiem cilvēkiem, es zinu, ka tā nav taisnība. Vismaz šajā jomā nav iespējama laime, ja man nav dots zināt. Universālais saprāts, praktiskais vai morāliskais, determinisms, kategorijas, kas izskaidro visu, godīgu cilvēku var tikai sasmīdināt. Tam visam nav nekāda sakara ar garu. Viņi noliedz tā dziļāko patiesību - savažotības pieņēmumu. Šajā neatšifrējamajā un ierobežotajā universā cilvēka liktenis līdz ar to iegūst jēgu. Ir radies iracionālo pulks, kas ietver to līdz pēdējam galam. Atgūtajā un tagad vienotajā gaišredzībā absurda izjūta noskaidrojas un precizējas."
Visi garie citāti ir no Albēra Kami "Mīts par Sizifu", kur viņš dod risinājumu, kas viņam ir pieņemams. Savādāk, pat nedomājiet par šo apceri paust savas domas, sapīkušā un nelaipnā garastāvoklī
Un ja jūs sevi nejutāt gatavību piedzīvot postmodernisma personības pārdzimšanu, es atvainojos, bet "mīts par sizifu" tika sarakstīts 1942 gadā, kad nacisti bija okupējuši Parīzi, tad tagad 2024, laikā, kad "panslāvu nostaļģijas pārņemtie cilvēki" ir okupējuši Mariopoli, jūs droši varat rakstīt sūdzību - ta vienalga kam, lai izvairītos no "finita la commedia".
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs