Andrejs Upīts (1877-1970)

[LvSnor]

Koroševskis A. - Lielais noliedzējs. Monogrāfija par Andreju Upīti
14,79 € Reģistrētiem pircējiem 11.83 €

“Andreja Upīša talants bija dzīvs un elpoja, kamēr tam bija ļauts brīvi nostāties “pret”. Laikā, kad visi “par” un “pret” bija uzrakstīti priekšā, daudz lasītais rakstnieks, par kura darbiem strīdējās, pārvērtās ar rūgtu žulti iebalzamētā literatūras mūmijā, ko apstrīdēt nedrīkstēja. Turklāt šādu likteni viņš izvēlējās pats, būdams delegācijā, kas 1940. gadā devās uz Maskavu lūgt “Latvijas uzņemšanu PSRS”. Vai mēs varam atrast izlīgumu starp valodas lielmeistaru un valsts nodevēju, starp dzīvo un mirušo Upīti? 145 gadus pēc dzimšanas Andrejs Upīts vēl arvien ir latviešu literatūras strīdus ābols.” Vents Zvaigzne Arnis Koroševskis (1990) ir literatūrzinātnieks un kritiķis. Kopš 2012. gada regulāri publicē recenzijas un rakstus par jaunāko literatūru. Viņa pētniecisko interešu lokā ir arī Andreja Upīša literārā darbība, par ko viņš saņēmis gan Latvijas Zinātņu akadēmijas Zentas Mauriņas balvu literatūrzinātnē, gan Veronikas Strēlertes piemiņas balvu un vairākas Kārļa Dziļlejas fonda godalgas. Arnis Koroševskis ir Andreja Upīša memoriālā muzeja galvenais speciālists. Grāmata tapusi ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

Autors Koroševskis A.
ISBN 9789934595547
Izdošanas gads 2022
Izdevējs Dienas grāmata
Valoda latviešu
Lappuses 552
Vāki cietie vāki
Svars 0.950000
Izmērs 150 x 220 x 58

[LvSnor]

Andrejs Upīts
Lomas: dramaturgs, dzejnieks, literatūrkritiķis, literatūrzinātnieks, prozaiķis, publicists, rakstnieks, redaktors, teātra kritiķis, tulkotājs
04.12.1877 – 17.11.1970
Andrejs Upīts (1870–1977) – viens no spilgtākajiem reālistiskā literatūras virziena pārstāvjiem Latvijā. Iespējams, ražīgākais latviešu autors ar plašāko vārdu krājumu, tomēr mūsdienās nereti kritizēts savas kreisās politiskās pārliecības dēļ. Tā kopā ar marksisma ideoloģijas iekausēšanu literatūrā likusi A. Upītim vairākkārt pieņemt lēmumus, kas degradējuši viņa personību, līdz ar to izsaucot arī neviennozīmīgu attieksmi pret rakstnieka daiļradi. Dzimis Skrīveru pagasta Kalniņos kā otrais dēls rentnieka ģimenē. Radījis 21 romānu, 10 noveļu krājumus, vairākus garos stāstus un virkni dramaturģijas sacerējumu – vēsturiskas traģēdijas, drāmas, komēdijas –, visu mūžu darbojies literatūrzinātnē, bijis kaismīgs publicists, arī dzejnieks un tulkotājs. Pēc dažu pētnieku aprēķiniem, būtu vajadzīgi apmēram 60 sējumi, lai aptvertu visu Upīša radošo mantojumu. Par vēsturiskajām traģēdijām "Mirabo" (1926) un "Žanna d’Arka" (1930) saņēmis Kultūras fonda prēmiju, par kultūrvēsturisko romānu "Zaļā zeme" (1945) – Staļina prēmiju.
https://www.literatura.lv/personas/andrejs-upits

[Zigfrids]

Kā parasti atbild tie, kuri tolerē attiecībā uz, teiksim, Eltona Džona orientāciju, kad notiek apspriešana, apmeklēt viņa koncertu, vai nē? Pareizi, viņi saka: "Es iešu baudīt mūziku, nevis vērot viņu kā geju." Tad kāpēc pret Andreju Upīti, Vili Lāci un citiem nav tāda pati attieksme?

[LvSnor]

Man, savā ziņā tas kašķis ar padomju mantojumu, ir ar "citām kājām". Es ļoti gribēju noskanēt Imanta Ziedoņa "Lāču pasaku", es to izdarīju, un grasījos uzrakstīt ievadrakstu, cik jauks ir Imants Ziedonis, un viņš nonācu pie secinājuma, ka arī viņš ir ar ļoti strīdīgu padomju mantojumu, proti, paralēli "Lāču pasakai" Imants Ziedonis publicēja grāmatu "Kas ir kolhozs?", kas principā ir manas bērnības sociālās kārtības romantizēts apraksts (kas patiesībā par 80% ir Brežņevisma meli). 

Atgriežoties pie Andreja jāsaka, ka es viņu kā autoru cienu no bērnības dēļ "Spartaka" (dumpības gars), tā kā es nepieiešu Andreja noniecināšanai vieglprātīgi. Un Andrejam IR Staļina prēmija, un Andrejam IR Padomju savienībā "aizliegta grāmata".

[LvSnor]

Šis ir solītais saturs augstāk minētai  Koroševskis A. - Lielais noliedzējs. Monogrāfija par Andreju Upīti

---

Saturs
Šupulis grāmatplauktā. Prologa vietā 5
Rakstnieka dzimšana no reālisma gara 11
Dzīves hronika 1877—1909 25
Pirmie stāsti 29
Agrīnās noveles 39
"Mazais cilvēks" 39
Noveļu krājumā neiekļautie īsprozas darbi 45
Noveļu krājums "Mazas komēdijas" 49
Pirmie Andreja Upīša romāni un žanra straujā attīstība
gadsimtu mijā 70
"Jauni avoti" 74
Upīts un marksistiskā literatūras kritika 74
Romāna tapšanas apstākļi 78
Savdabīgums un novitāte 84
Andreju vakara Odiseja 98
Vēsturiskais fons un negatīvisms 98
No lauku vides — uz pilsētu 101
Eiropas un latviešu literatūras motīvu un tekstrades līdzības romānā "Sieviete" 112
Lielais noliedzējs 121
Dzīves hronika 1910—1915 128
Krāsu bagātība un 20. gadsimta romāns. Zelts 130
Pa skrejošu logu. Ceļa skices 139
Veļu valstī 149
Dzīves hronika 1915—1921 153
Politika un kultūrpolitika 159
Strādnieku teātris 159
Ko darīt ar kultūras mantojumu? 166
Lielā un mazā mašīna un zobratu mehānisms 170
Briedums un jauda 173
"Skaidas atvarā" 173
"Vēju kauja" 179
Vardarbība, pūlis un instinkts. Ziemeļa vējš 193
Cilvēku un cilvēcības vairs nebija 200
Dzīves hronika 1922—1930 210
"Pēc Paradīzes vientuļā krāšņuma pasaule viņiem izlikās dīvaini pievilcīga..." 212
"Aiz paradīzes vārtiem" 214
"Metamorfozes" 217
"Kailā dzīvība" 223
Vēl viens noveļu krājums un romāns ar tendenci 233
"Mirabo" un vēsturiskās traģēdijas 239
"Atskats un izredzes". Upīts par pārējiem rakstniekiem 244
"Studijas un kritikas" 246
Latviešu jaunākās rakstniecības vēsture 249
"Domas" 273
Apcerējums par Jani Jansonu 280
"Kultūras balss" 284
Rakstnieks un sirdsapziņa 287
Atklāts draugs un slepens ienaidnieks 290
Dzīves hronika 1930—1939 311
Vecās pasaules beigu sākums 314
Aptvert neaptveramo. Pasaules rakstniecības vēsture 314
No simplicistiskā optimisma līdz stipri pesimistīgajam 324
Kas ir Oļģerts Kurmis? 329
Neparastais romāns novelēs — "Smaidoša lapa" 336
"Prometejs" 349
Patiesīgs stāsts par trīs tāliem braucējiem 352
Dzīves hronika 1940—1954 355
Tātad, biedri, mums turpmāk būs jādzīvo kopā 360
Divreiz rakstīta grāmata. Zaļā zeme 372
Romāna pretrunīgais vērtējums un sociālistiskā reālisma kanons 372
Destruktīvais laikmets un literārais process tajā. Versija par romāna ģenēzi 378
Romāna sociālā vide un kultūrvēsturiskais fons 381
Romāna raksturu specifika 392
Verdikta vietā 404
Pretestības priekšvēstneši un izdegšana. Plaisa mākoņos 406
Dzīves hronika 1955—1970 414
Punkts 417
Komunistiskā literāta līķa apliecība 419
Andrejs Upīts pēc Andreja Upīša 443
Andrejs Upīts pēc Andreja Upīša pēc Andreja Upīša. Vērtējums 20. gadsimta otrajā pusē un mūsdienās 446
Kas īsti notika ar rakstnieka vārdu Atmodas laikā un vēlāk? .... 455
Skanošais tukšums. Epiloga vietā 477
Pateicība 483
Personu rādītājs 485
Citētās literatūras un citu avotu saraksts 510
Tekstā lietoto nosaukumu saīsinājumu saraksts 528
Summary 529

---

To ko mēs droši zinām, un ko mums atgādina, ir sadaļas kas saucas "dzīves hronikas". Pārējais ir pārdomas par tēmu - bet nu jau zinot, kā tas vēsturiski beidzās.

[LvSnor]

Andreja Upīša dzīvēnu nav tā īsti bijis, ka tur viss tā gludi un glauni gājis.

1919. gadā Andrejs Upīts bija Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas Izglītības komisariāta Mākslas departamenta vadītājs. Atstājis Rīgu 1919. gada maijā Upīts devās uz Rēzekni, jūlijā uz Kijivu, septembrī atkal uz Rēzekni, 1920. gada janvārī devās uz Veļikije Lukiem. Sarunās ar Menderu Maskavā konstatēja, ka legālu iespēju atgriezties Latvijā nav. Padomju historiogrāfijā ir atzīta versija, ka Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas birojs tad pieņēmis lēmumu, ka Upītim uz Latviju nevajadzētu braukt, bet, ja viņš uz savu braukšanu pastāv, piešķirt šim nolūkam finansējumu 20 000 rubļu.[2] Viņš mēģināja slepeni iekļūt Latvijā caur Igauniju ar Padomju Krievijas izlūkdienestu palīdzību, taču 1920. gada 3. aprīlī viņu arestēja Igaunijas Republika. 1920. gada 13. aprīlī Upīts nodots Armijas Virspavēlnieka štāba Iekšējās izlūkošanas Rīgas nodaļas rīcībā, tā ievietoja Upīti Centrālcietumā “Par noziedzīgu darbību pret Latvijas valdību”, lika priekšā Upīti kā “kaitīgu Latvijas valstij personu” nodot kara tiesai, tad pats izlūkošanas nodaļas priekšnieks Zariņš 29. aprīlī deva tam piekrītošu rezolūciju. No 3. maija viņš bija Rīgas apgabaltiesas prokurora rīcībā. Izmeklēšanu veica tiesnesis Zuševics, tā 1920. gada 6. maija nolēmums ietvēra “Upīts par Rīgas okupācijas laiku ir ņēmis dalību sabiedrībā, kas par savu mērķi uzstādījusi sabiedriskās iekārtas gāšanu, izdarījis noziegumu, kas paredzēts Sodu likuma 51. un 126. pantos, nolēma uz Krimināltiesāšanas likuma 396. panta pamata Andreju Upīti Mārtiņa dēlu [..].” Uz Tautas Padomes priekšsēdētāja vietnieka Gustava Zemgala un akadēmiķa Vilhelma Purvīša galvojumu 28. maijā cietumu aizstāja ar mājas arestu Skrīveru pagastā, bet prokuratūra apsūdzēja Upīti, pamatojoties uz Sodu likuma 100. un 102. pamata par dumpi pret Latvijas Republikas valsts varu. Satversmes sapulces amnestijas akts 1920. gada 19. augustā atsvabina no atbildības par 100., 102. pantu un 25. augustā Upīti atbrīvoja. Presē norādīts, ka pēc atgriešanās Latvijā no Padomju Krievijas 1920. gadā divas reizes arestēts, rakstniekam tika piespriests nāves sods, no kura viņu paglāba citi kultūras darbinieki.[3] Autobiogrāfijā komunistiskajai partijai Upītis par vēlākā Valsts prezidenta Zemgala atbalstu un mājas arestu noklusēja, norādot, ka 1920. gadā no 13. aprīļa līdz 22. augustam ar tiesas spriedumu bija ieslodzīts par komunistisko darbību Brīvības cīņu laikā pret Latvijas Republiku Stučkas valdības sastāvā, izcietis sodu par to Rīgas Centrālcietumā, apžēlots ar "demokrātiskās republikas" (tā Upītis rokrakstā LKP CK dēvē Latvijas Republiku) Satversmes sapulces amnestiju.[4]

Es domāju, ka šo avantūru - atgriezties "Ulmaniskajā Latvijā" noteikti sevi paglāba no "lielās tīrīšanas" padomju Krievijā. Un arī Latvijā nevar teikt, ka viņam būtu slikti gājis. No otras puses Andrejam jau pēc vācu okupācijas 1.p.k izskaņā bija nācies iepazīt "cietuma dzīvi". Tā kā, mazliet pasēdēt Latvijas cietumā, viņam nekāda jauna pieredze nebija.

[LvSnor]

Tā sakot dzīve ar savu NA wok'ismu piemet klāt savu "pagalīti".

Rīga nolemj demontēt Barklaja de Tolli, Andreja Upīša un Sudrabu Edžus pieminekli
https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/...i.a572804/

Savukārt Andreja Upīša pieminekli iecerēts pārzāģēt uz pusēm un pēc tam atkal uzstādīt pilsētvidē, pastāstīja ieceres autors, tēlnieks un Rīgas domes deputāts Ivars Drulle ("Par"). 
Kā paskaidroja Drulle, sākotnēji Upīša piemineklis tiks pārvests uz Rīgas pieminekļu aģentūras teritoriju Varoņu ielā, kur to pārzāģēs vertikāli uz pusēm. Pēc tam, tiks izraudzīta vieta, kur to novietot atpakaļ pilsētvidē un pieminekļa abas daļas tiks novietotas blakus tādā atstatumā, lai tām cauri var iziet cilvēks.

Atbilstoši Drulles iecerei, līdz ar šīm pārmaiņām Upīša piemineklis gan atspoguļos Upīša dzīves divējādo dabu – gan pozitīvo kā rakstniekam, gan negatīvo kā padomju varas kolaborantam, gan simbolizēs katra cilvēka atšķirīgās puses.

Drulle iepriekš komitejas sēdē norādīja, ka pieminekli transformējot, simboliski tiks nodalīts labais no sliktā, radot "izlīguma pieminekli", kas iegūtu jaunu māksliniecisku un vēsturisku nozīmi, vienlaikus kļūstot par laikmetīgu mākslas darbu un simbolu no pagātnes uz tagadni. Atvērta palikusi diskusija par to, kur pēc transformācija pieminekli uzstādīt.

---

Nu piemineklis nav diez ko saprotams jebkurā gadījumā, un tagad iemūžināsim Andreju "Laikmeta griežu" motīvā Bet ja tā nopietni, kuru LPSR mākslinieku nevajag griezt uz pusēm, ižņemot Belševicu?

[LvSnor]

https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/...s.a573078/
Rīgas iecere Upīša pieminekli pārzāģēt uz pusēm raisa karstas diskusijas
Šodien, 13:56
Latvijā
Autori: Viktors Demidovs (Latvijas Radio korespondents )
"Tas ir tīrs vandālisms un savu priekšteču zaimošana", "pareizāk būtu demontēt vai atstāt" un "prieks, ka izdevās" – tā sociālajās platformās vērtē Rīgas domes lēmumu pārzāģēt "Sūnu ciema zēnu" autora Andreja Upīša pieminekli. Viedokļus izteikuši arī speciālisti, no kuriem daudzi lēmumu kritizē.

Pārzāģēt uz pusēm atšķirīgo dabu dēļ
Runas par vairākus metrus augsto Andreja Upīša bronzas skulptūru pie Rīgas Kongresu nama aktualizējās pirms pusotra gada, kad Rīgas Pieminekļu padomes sēdē diskutēja par daudzu pieminekļu demontāžu.
No vienas puses, Andrejs Upīts bija rakstnieks, bet no otras – aktīvs padomju varas pārstāvis, 1940. gadā lūdzot Padomju Savienību uzņemt Latviju tās sastāvā.
Atšķirīgo dabu dēļ Rīgas domes deputātam, tēlniekam Ivaram Drullem radusies ideja vairāk nekā 40 gadus veco pieminekli pārzāģēt uz pusēm.
"Es izveidoju vairākas [ziņas], sevišķi zinot to, ka Upīti tomēr būs jāpārvieto, un publicēju tās interneta vidē. Interesanti, ka diezgan daudz cilvēki sāka man sūtīt atbalstošas ziņas un e-pastus par to, ka šī ideja tiešām ļoti interesanta, atbalstāma, lai gan sākumā tā bija man vairāk tāda kā fantāzija. Jo vairāk man balsts auga, jo nopietnāk es sāku to uztvert," stāstīja Drulle.
Viņa ideju šonedēļ pēc karstām diskusijām atbalstīja dome.
Ekspertu viedokļi atšķiras
Viedokļi par to ir ļoti dažādi. Malā nestāv arī nozares speciālisti. Piemēram, ceturtdien, 17. oktobrī, Latvijas Radio raidījumā "Kultūras Rondo" mākslas kritiķis Vilnis Vējš teica, ka patlaban ir iestājies trakums. Lai gan zināms, ka tagadējā vietā piemineklis neatradīsies, jo Kongresu namu pārbūvēs par Rīgas Filharmoniju, Vējš uzskata, ka pieminekļa demontāžas ziņā vajadzētu ieturēt pauzi un jautājumiem atdzist. Viņš uzskata, ka, pieminekli sazāģējot, mākslas darbu iznīcinās.
Savukārt asu kritiku Drulles idejai veltīja tēlnieks, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Gļebs Panteļejevs.
"Es lasīju to ideju, bet man tā agresīvā pārzāģēšana uz pusēm uzreiz izraisa konotācijas ar viduslaiku metodēm.
Tas izplatīts sevišķi bija attiecībā uz homoseksuāliem cilvēkiem, jo viduslaikos homoseksuālus cilvēkus, es pats muzejā redzēju tos moku rīkus, pakāra aiz kājām un pārzāģēja uz pusēm no kājstarpes līdz pierei ar zāģi. Tad nu tā ir tā pati pārzāģēšana," sacīja Panteļejevs.
"Es personīgi esmu kategoriski pret šādu manipulāciju. Ivaram Drullem es iesaku pašam kaut ko radīt, ko var pārzāģēt. Pārzāģēt var savu darbu, var atcerēties, kas savos darbos varbūt ir tāds divdomīgs," sacīja Panteļējevs.
Savukārt viņa kolēģis, profesors Andris Teikmanis sociālajā platformā "Facebook" nenoliedza, ka varētu būt tāds mākslas darbs, kurš atspoguļotu Andreja Upīša dualitāti. Viņš norādīja, ka esošais piemineklis ir tēlnieka Alberta Terpilovska darināts un to aizsargā Autortiesību likums. Protams, varbūt tēlnieka autortiesību mantinieki piekrīt šādai transformācijai, tad tā juridiski top iespējama, sprieda Teikmanis.
Ideja pieņemama šķiet arī vēsturniekam Mārtiņam Mintauram, kurš norāda, ka būtu veids, kā sabiedrībai atgādināt par sašķelto un pretrunīgo vēsturi.
"Manā uztverē būtu svarīgi neielikt Upīti kaut kādā noliktavā un nenorakstīt vienkārši to, ka nekas tāds nav bijis un nav svarīgs tāpēc, ka Upīša personība, protams, atgādina par šo 20. gadsimta situāciju, par padomju okupācijas režīmu un par visiem tematiem, kas ar to ir saistīti," pauda Mintaurs.
Pieminekļa pārzāģēšanu atbalsta autortiesību mantinieki
Deputāts Ivars Drulle norādīja, ka viņa ideju atbalstījusi pieminekļa autortiesību mantiniece, bijusī kultūras ministre Kārina Pētersone, kura Latvijas Radio atzina, ka lēmums nebija viegls.
"Mans vectēvs, viņi [vectēvs ar Upīti] bija ļoti tuvi draugi, viņu politiskie uzskati ļoti atšķīrās, bet vectēvs sava mūža laikā ļoti daudz ir Andrejam Upītim palīdzējis, pestījis laukā no cietuma, bet tad, kad manu vectēvu Jūliju Pētersonu apcietināja 1944. gadā un notiesāja ar izsūtījumu, kad vecmāmiņa aizgāja pie Andreja Upīša, kurš tolaik bija ietekmīgs cilvēks, tad viņa netika sadzirdēta," stāstīja Pētersone.
"Tāpēc man arī ir sava tāda, nu, varbūt personiska sāpe. Bet, ejot garām šim piemineklim, viņš man atgādināja manas ģimenes vēsturi, Latvijas vēsturi, līdz ar to viņa atrašanās tur likās vajadzīga, nepieciešama.
Bet arī Ivara Drulles ideja, šī sašķeltā dzīve, nu, tur ir liela jēga," sacīja Pētersone.
Viena no idejām, kur pārzāģēto pieminekli varētu novietot, ir Grīziņkalna parks. Pārzāģēt un pārvietot uz jaunu vietu varētu pusgada laikā, pieļāva Drulle.
Ielu aptauja – ko par ieceri sazāģēt pieminekli domā rīdzinieki
Ko par Upīša pieminekļa pārzāģēšanu un pārvietošanu uz citu vietu domā Rīgas ielās uzrunātie iedzīvotāji?

Rīdziniece: "Es domāju, ka tā ir iejaukšanās cita mākslinieka darbā. Ja viņu vienkārši noņemtu un noliktu kaut kur glabāšanai, tad tas, man liekas, būtu atbalstāms, bet pārgriezts uz pusēm – man liekas, ka tā ir iejaukšanās. Es domāju, ka tur varētu radinieki izteikt kaut kādu savu viedokli un noņemt vai nu kaut kādas savas mantotās autortiesības izmantot. [..] Man neliekas atbalstāma ideja, bet, ja radinieki atbalsta, tad interesanti, jā."
Sieviete: " Jūs ziniet, man vienalga. Tas nav tik svarīgi. Man liekas tā. Tur bija piemineklis. Noņēma nost, šitam…. Man liekas, ka tas nav svarīgi."
Jauns rīdzinieks: "Ja ir pārzāģēšana ar iemeslu, pastāstot par sašķeltību, tad es to saprotu. Bet, ja tas būtu vienkārši darba iznīcināšanas dēļ, tā es tam nepiekristu."
Jauna rīdziniece: "Es nemācēšu atbildēt par tiem laikiem. Taču es esmu pati redzējusi to pieminekli tagad, un man šķiet, ka piemineklis kā piemineklis. Un pat neskatoties uz to, ka cilvēks varēja darīt kaut kādas lietas, es nedomāju, ka sazāģēt būs tā labākā doma, vienkārši pārvietošanas dēļ."

---

6 Bet Jēzus, pie zemes noliecies, rakstīja ar pirkstu smiltīs.
7 Kad nu tie uzstāja Viņam ar savu jautāšanu, Viņš pacēla galvu un sacīja: "Kas no jums ir bez grēka, tas lai pirmais met akmeni uz viņu!"
8 Un, atkal noliecies, Viņš rakstīja smiltīs.
Jāņa 8

Un īstenībā es domāju, ka pats Andrejs nemaz neiebilstu, ja viņa pieminekli sagrieztu un nosauktu kompozīciju - "Laikmeta griežos". Jo ne jau Andrejs ir sašķelts (ko mēs varam lieliski pārliecināties viņa literārajā mantojumā), bet tāds bija LAIKS, kurā Andrejam bija jādzīvo un jāraksta!

[LvSnor]

Pārzāģēts Upīts – māksla vai «puscilvēks»? 

25. oktobris, 21:12
Kultūrtelpa
Autori: «Kultūršoks» (Latvijas Televīzijas raidījums), Anete Ašmane-Vilsone (Latvijas Radio 3 raidījumu vadītāja, LTV kultūras žurnāliste), Dace Kaukule (LTV raidījumu redaktore)
Tēlnieks Ivars Drulle lēš, ka ar Andreja Upīša skulptūras pārzāģēšanu tiks galā dienas laikā, jo bronzā lietā mākslas darba čaula esot tikai divus centimetrus bieza. Tikmēr idejas pretinieki aicina Drulli nesteigties, bet Rīgas domei apsvērt nedalīta Upīša pieminekļa pārcelšanu uz citu vietu. Mākslas akadēmijas profesors Kristans Brekte aicina iekārtot ideoloģiski pretrunīgi vērtēto skulptūru parku bijušajā rūpnīcas "Liepājas metalurgs" teritorijā.

ĪSUMĀ:
Andreja Upīša skulptūra pie Kongresu nama ir "nostrādāts mākslas darbs", kura pārveidošanā mākslas zinātnieki saskata ētiskas dabas problēmas.
Andreja Upīša memoriālā dzīvokļa speciālisti labāk redz rakstnieka skulptūru sadalītu, nevis atkritumu izgāztuvē.
Pārzāģēta skulptūra var raksturot ne tikai pretrunīgi vērtētu personību, jēdzienam "puscilvēks" ir arī citi skaidrojumi.
Mākslas zinātniece Astrīda Rogule norāda, ka laiks maina skatījumu uz lietām un nevajag steigties ar jauna ideoloģiska mākslas darba radīšanu vecā vietā.
Mākslas draugu vidū atbalsts jaunas kultūrtelpas radīšanai, kur novietot pretrunīgi vērtēto ideoloģisko mākslu.

Upīša skulptūra pie Kongresu nama ir mākslinieciski augstvērtīga
"Noslīdēja pārsegs, un klātesošie ieraudzīja piecus metrus augsto bronzā lieto rakstnieka tēlu. Dziļi simboliski ir tas, ka tieši pirms lielajiem un gaišajiem svētkiem – PSRS nodibināšanas 60. gadadienas – Rīgā svinīgi atklāj pieminekli izcilajam latviešu rakstniekam," ar identiskiem teikumiem un fotogrāfijām Andreja Upīša pieminekļa svinīgo atklāšanu 1982. gada 3. decembrī apraksta tā laika ietekmīgākie laikraksti Latvijā "Cīņa" un "Padomju Jaunatne". Tēlnieks Alberts Terpilovskis kopā ar arhitektu Gunāru Asari pie Upīša skulptūras strādāja sešus gadus. Mākslinieks toreiz intervijās atzina, ka darbs ir sarežģīts, tā mērķis – radīt sajūtu, ka "rakstnieks izgājis pastaigā un pārdomās apstājies savas zaļās zemes vidū."

Andreja Upīša memoriālā muzeja vecākais pētnieks Arnis Koroševskis neslēpj, ka vienmēr uz šo pieminekli distancēti lūkojies: "Tas atbilst tā saucamajam padomju skarbajam stilam. Ne velti jau tajos laikos ir arī daudz anekdošu par to, ka šie pieminekļi ir tik ļoti līdzīgi veidoti personībām, ka tur atliktu tikai noskrūvēt galvu un uzskrūvēt citu personību virsū un būtu tas pats.
Un, arī vēsturiski skatoties, šis piemineklis tika uzbūvēts pie Kongresu nama ne jau Andrejam Upītim kā rakstniekam, bet kā politiskai figūrai."

Taču paviršību tēlniekam Albertam Terpilovskim neviens nepārmet, LMA Glezniecības katedras vadītājs Kristians Brekte uzskata, ka piemineklis ir mākslinieciski augstvērtīgs: "Citi, kas varbūt nezina par Upīti, domā, ka tas ir kaut kāds virinātājs – nu ar to plašķi viņš tur tāds stāv. Bet viņam ir vērtība!"

Drulle grib pārzāģēt Upīša skulptūru, lai glābtu no atkritumu izgāztuves

Tas, ka "Zaļās zemes" autora pastaiga pie Kongresu nama pēc 42 gadiem varētu būt galā, bija skaidrs drīz pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, kad Publiskās atmiņas centrs iekļāva rakstnieka un padomju režīma kolaboranta pieminekli to skulptūru sarakstā, kurām no galvaspilsētas vides jāpazūd. Vēl pirms pusotra gada muzeju ļaudis un literāti vērsās pie domes ar aicinājumu nedemontēt Upīša pieminekli, kā to paredzēja Pieminekļu padomes balsojums. Bet pagājušajā nedēļā dome gāja vēl vienu soli tālāk un atbalstīja Rīgas domes neatkarīgā deputāta un tēlnieka Ivara Drulles ideju sadalīt pieminekli uz pusēm. Tēlnieks stāsta, ka ideja viņam radās no karikatūras "Latvijas Avīzē", kur kaismīgā strīdā, ko iesākt, ideja bija plēst uz pusēm:

"Simboliski es sapratu, ka viņam ir tās divas daļas – labais Upīts un sliktais Upīts – un viņas ir nesavienojamas, un tad es tā simboliski viņas atdalu, tās nesavienojamās lietas, jo viņas nevar kopā pastāvēt.

Tā ir viena lieta. Otra lieta ir tas, ka tajā brīdī, kad pieminekli noceļ un aizved uz atkritumiem, viņš ir miris, viņš neeksistē, viņš pārstāj būt. Un manā redzējumā tā bija iespēja viņam iedot dzīvību, iedot kaut kādu tādu mūsdienīgu un laikmetīgu, arī tādu asu skatījumu un viņu nenogalināt."

Pēc pusotra gada Ivaram Drullem rokās ir gan domes lēmums, gan Alberta Terpilovska darbu autortiesību turētājas, bijušās Kultūras ministres Kārinas Pētersones piekrišana Upīša skulptūru sadalīt. "Šis ir tas posms, kad mēs pārvērtējam mūsu mantojumu un nevis atkal taisām jaunus karavadoņus uz jauniem pjedestāliem, bet mēs vienkārši pārskatām to esošo, kas mums ir, un, ja ir iespējams to kaut kā kvalitatīvi un interesanti dot nākamajām paaudzēm, tad tas ir, es domāju, jādara," ir pārliecināts Ivars Drulle. 

Pārveidot cita mākslinieka veikumu ir ētikas jautājums

Tomēr sabiedrībā ne tuvu nav vienprātības par Andreja Upīša skulptūras sadalīšanu. Atbalstītāju pusē ir Andreja Upīša memoriālā muzeja vecākais pētnieks Arnis Koroševskis: "Es to uztveru kā mazāko ļaunumu šajā situācijā. Jo, ja mēs pilnībā atsakāmies no Andreja Upīša, tad ir skaidrs, ka tas atstās smagu triecienu arī uz veidu, kā viņš vispār tiek uzlūkots kā rakstnieks. Bet, ja šāds piemineklis tomēr tiek saglabāts pilsētvidē un šādā pārveidotā formā, kā to ir iecerējis tēlnieks Drulle, manuprāt, tas rada iespējas tālākām diskusijām patiešām par šīs personības dualitāti."
Latvijas Universitātes Filozofijas un ētikas nodaļas asociētais profesors Artis Svece saprot Drulles ideju, bet to pilnībā nespēj atbalstīt: "Es varu saprast arī to vēstījumu, kāds tas ir, – tad mēs šo cilvēku, kas ir pats dzīvojis dažādos režīmos un izdzīvojis dažādos režīmos, mēs parādām viņa sarežģīto dabu. Bet es teiktu, ka tas ir tomēr mākslas darbs, ko cits kolēģis, cits skulptors kaut kad ir iztēlojies, radījis, droši vien ne jau vienkārši joka pēc ir par to domājis.

Tajā ir kaut kas, man liekas, tāds vardarbīgs šajā žestā."

Tieši otra mākslinieka veikuma pārveidošanā mākslas zinātniece Astrīda Rogule redz lielāko ētisko problēmu: "Mēs iejaucamies ne tikai tādā vēstures izpratnes didaktiskā veidā, ka, lūk, skatieties, kāds viņš ir bijis. Bet mēs esam nonākuši tiktāl, ka mēs jau iejaucamies mākslinieka autordarbā. Un tas nu gan ir jāpārvērtē. Es nezinu, vai mēs Mocartam varētu kaut ko izmest ārā un ielikt vietā, un pateikt, ka tas ir konceptuāli svarīgs šinī laikā."
Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības katedras vadītājs Kristians Brekte netic, ka kāds mākslinieks šadu attieksmi pret savu darbu atbalstītu: "Vai es gribētu, ka kādu no maniem darbiem, teiksim, kad es būšu beigts, citā saulē, ka viņu tur kaut kā graizītu – nu diez vai." Tomēr tēlnieks Ivars Drulle tic, ka Upīša skulptūras gadījumā viņš to var darīt: "Ja tiešām autortiesību turētāja ar kvalitatīvu pamatojumu saka – jā... Kārina Pētersone, viņa pazina tēlnieku Terpilovski personīgi, ļoti labi pazina, un viņas ieskatā viņa tā arī ir teikusi: "Manuprāt, Terpilovskis nebūtu iebildis." Tas jau kaut kā arī man pašam ļauj justies tā mierīgāk."

Vai pārzāģēta skulptūra var papildināt "puscilvēku" sarakstu?

Tēlnieki reti kad ķeras klāt savu priekšgājēju veikumam. Tā vairāk ir arhitektu ikdiena, kuri dod jaunu elpu vecām ēkām, kā tas notiek arī Kongresu nama gadījumā. Arhitekts Austris Mailītis telefonsarunā ar "Kultūršoku" atzina, ka, piedaloties Rīgas Filharmonijas metu konkursā, ne brīdi nav bijis jādomā, ko iesākt ar Upīša skulptūru, jo jau konkursa nolikumā bija paredzēts, ka piemineklis tiks demontēts.

Arnolda Švarcenegera muskuļu spēks puscilvēka radīšanai no Upīša, visticamāk, Ivaram Drullem nebūs vajadzīgs. Tēlnieks ir pārliecināts, ka ar šo uzdevumu ātri tiks galā: "Nu, viņš ir plāns kā olas čaumala, pavisam plāniņš, varbūt kādus divus centimetrus biezs. Tas pārzāģēšanas fakts – tehniski tā ir lielā ripa, un, man liekas, tas ir tiešām dienas darbs."
Leļļu teātra izrādes "Puscilvēki" dramaturģe Linda Rudene daudz domājusi par jēdzienu puscilvēki. Viņas gadījumā puscilvēki bija latviešu folklorā atrodamie lietuvēni, sumpurņi un vadātāji: "Tas nav oficiāls folkloras termins, bet tas vārds bija mums izdevīgs. Tas priedēklis "pus" ir cilvēka statusa devalvēšana, jo mēs atņemam kaut ko. Bet mūsu gadījumā tas bija par šo radījumu dabu, spēju pielāgoties. Droši vien viņos ir kaut kas cilvēcisks, jo tie mūsu folkloras briesmoņi nav vienmēr viennozīmīgi ļauni." Tomēr autore savus puscilvēku varoņus negrib attiecināt uz sadalītu Andreja Upīša skulptūru, kas viņai šķiet asprātīgs risinājums:

"Neviens jau nedomā, ka mēs tagad zāģējam Andreju Upīti, mēs zāģējam viņa simbolisko nozīmi. Es arī domāju, ka pie pieminekļiem reti kāds nāk tieši kā pie tās personas. Pats piemineklis jau pēc būtības ir puscilvēks."

Tomēr Kristans Brekte aicina Ivaru Drulli apdomāties un nepalikt Švarcenegera filmas "Skrienošais cilvēks" līmenī, kurā amerikāņu aktiera atveidotais varonis pārzāģē savu pretinieku: "Latviešiem tomēr vajag kustināt savu smadzeni un būt radošākiem. Man liekas, radošums neizpaužas tajā, ka mēs pārzāģējam. Nu tad mēs varam arī teikt "Andrejs Upīts lec kā krupīts" – tad izkausējam to bronzu, salejam krupjus un saliekam Grīziņkalnā krupjus."
Vēsturi nevar mainīt 
Mākslas zinātniece Astrīda Rogule atzīst, ka pēc būtības vēstures skaidrošana jeb attīrīšana, radot jaunu ideoloģisko mākslu, ir bīstams ceļš: "Viss plūst, viss mainās. Cukurs bija baltā nāve – viduslaikos cukurs bija tas, ko aptiekā izrakstīja. Upīts ir kolaboracionists un vēl pie tam ideoloģiski nepareizs, bet pēkšņi atklāsies, ka, lūk, viņa sacerējumi ir ģeniāli – un viņi ir, "Spartaks" kaut vai, piemēram, ir brīnišķīga luga un spoža luga. Un pēkšņi kāds angļu tulkotājs ir iztulkojis viņu tik spoži un tagad kā Stopards tiek uzvests pa visu pasauli. Nu un ko mēs tad teiksim? Ko mēs tad teiksim? Atkal līmēsim kopā?" Filozofs Artis Svece norāda, ka Rīgas domes vietā nesteigtos aizvākt visu, kas liecina par režīmu, kas raisa negatīvās atmiņas: "Ar zināmām aizdomām skatos uz pēdējā laika tendenci iztīrīt Rīgu no visām kaut vai padomju mantojuma paliekām. Ar domu, es pat nezinu, tā kā izstumt šo laiku no apziņas, noliegt, jo skaidrs, ka mēs nekādā pagātnē nevaram tādā veidā atgriezties, mēs nevaram radīt Rīgu, kāda tā bija pirms padomju laika, un arī jautājums, vai mēs tādu gribētu."
Andreja Upīša memoriālā muzeja vecākais pētnieks Arnis Koroševskis piesauc psihoģiju un noliegumu: "Vēlme aizmirst ir atbildes reakcija uz kaut kādu traumatisku pārdzīvojumu. Un, no vienas puses, cilvēciski to var saprast, bet, teiksim, man kā literatūras vēstures pētniekam tā liekas liela kļūda, jo vēsturi jau mēs pārveidot nevaram. Par to tieši otrādi – ir vairāk jārunā, vairāk jāpēta." Mākslas zinātniece Astrīda Rogule visu kareivīgo enerģiju aicina tērēt citiem mērķiem:

"Šajos ģeopolitiskajos šajos apstākļos labāk palīdzam Ukrainai – sūtām dronus, vācam naudu, adām zeķes, bet nenovācam pieminekļus! Tāda ir atbilde!"

Jāveido atsevišķa mākslas telpa vairs nevajadzīgajiem vides objektiem 
To, ka šim laikmetam neatbilstošās skulptūras kā padomju laiku mācībstunda jaunākajai paaudzei ir kaut kur jāsaglabā, atzīst visi "Kultūršoka" aptaujātie profesionāļi. Mākslinieks Kristians Brekte aicina ierīkot speciālu parku, kā tas ir noticis Lietuvā: "Tur var dabūt situāciju, ka tomēr cilvēki ir spiesti nebraukt uz lielveikalu, bet pastaigāties brīvā dabā, iegūt arī kaut kādu informāciju par cilvēkiem, par kuriem varbūt ļoti liela daļa nezina neko. "Liepājas metalurga" teritorija ir milzīga, milzīgs plašums. Uztaisiet tur visu to pieminekļu, plākšņu ekspozīciju, un pie jums brauks tūristi arī pēc 2027. gada."
Speciāla parka izveidi atbalsta arī mākslas zinātniece Astrīda Rogule: "Tā būtu tāda pastaigu vieta, un tur arī varētu, piedodiet man, aizvest bērnus un pamācīt vēsturi – kā tad tur īsti ir bijis, kuri tad ir bijuši tie varoņi, kuri ir bijuši antivaroņi un kā tas viss ir noticis."
Iespēja šādā parkā atrasties arī nesadalītam Andrejam Upītim ir ļoti maza. Pārveidotajai skulptūrai tēlnieks Ivars Drulle noskatījis vietu Grīziņkalnā: "Tur augšā ir tāds liels bruģēts laukums, kurā nav vispār nekā. Tāds nesaprotams [laukums], tur citplanētiešu kuģi var nosēsties vai kaut kas tamlīdzīgs. Tur suņi staigā un brīnās."
Kristians Brekte tomēr aicina Ivaru Drulli un Rīgas domi vēl apdomāties: "Mēs vienkārši izslēdzam kaut kādu laiku, no kā mēs tagadējā kontekstā tik ļoti gribam tikt vaļā, bet man liekas, ka tas ir tomēr jādara tā normāli. Pēc 20, 50 vai 100 gadiem, ja zeme vēl pastāvēs, tad cilvēki būs pateicīgi tiem cilvēkiem, kas ir bijuši simts gadus atpakaļ vai, velns viņu zina, cik gadus atpakaļ, bet viņi sapratīs, ka tomēr tie cilvēki tad domāja ar galvu… Jo saglabāja."

---

Untermenšs Andrejs Upītis.    (gana lielvācisks viedoklis) - es drosi vien teiktu, ka nākamais būs Jānis Pliekšāns