5 stundas ago
Izdzīvošanas skolas vadītājs: Aug digitālā paaudze, kas nespēj par sevi parūpēties
REplay.lv Dzīvei nav melnraksta Šodien, 13:15Cilvēkstāsti
Autori: LSM.lv Dzīvesstila redakcija, Ēvalds Dukuls (LTV Ziņu dienesta žurnālists )
Mūsdienu jaunieši telefonā pavada daudzas stundas, taču dzīve nav par digitalizāciju vien. Tā ir arī par saziņu ar cilvēkiem, spēju pieņemt lēmumus un parūpēties par sevi. Kamēr esi dzīvoklī pie mammas un tēta, viss ir kārtībā, bet šādos apstākļos aug digitālā paaudze, kas nespēj par sevi parūpēties, Latvijas Televīzijas rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" pauda Oskars Špickopfs.
Oskars ir Izdzīvošanas skolas vadītājs un instruktors, kurš nodarbojas ar dažādu izdzīvošanas apmācību un personības attīstības kursu vadīšanu. Viņš ir izveidojis programmas, kas orientētas uz vīriešu emocionālo un fizisko izaugsmi, īpaši pievēršot uzmanību tēvu un dēlu attiecībām, kā arī vīrišķības definīcijai.
Vēlme neatslābt
Jau studiju laikos, pirms aptuveni 20 gadiem, Oskars interesējās par militāro jomu un apsvēra iespēju stāties dienestā. Viņš bijis pirmais Banku augstskolas students, kurš iestājās studentu militārajā apmācībā.
"Tas bija laiks, kad atklāju interesi par militāro dienestu un dabu. Pēc tam tālāk sekoja arī piedzīvojumu sacensības, ko organizēja Kristaps Liepiņš, un tad aizgāja viss tas dabas mežonīguma un savvaļas virziens. No tā laika sapratu, ka man patīk pārbaudījumi," stāstīja Oskars.
Piedzīvojumu sacensības, kurās piedalījās Oskars, ilga vairākas diennaktis, kuru laikā dalībnieki atradās nemitīgā slodzē un praktiski negulēja.
"Tas ir pietiekoši labs pārbaudījums, lai pārbaudītu sevi un komandu, jo tās bija komandu sacensības. No tā laika man ir veidojušies labi kontakti, draugi un paziņas, jo
tieši kopīgi piedzīvotajās grūtībās, uzvarās un arī zaudējumos rodas tāda brālība un uzticība, ko nekur citur nevari iegūt," stāstīja Oskars.
Vienlaikus Oskars uzsvēra, ka savas robežas ekstrēmos un dzīvībai bīstamos veidos nepārbauda.
"Jā, man patīk uzkāpt kādā augstākā kalnā, noiet pa kādu, teiksim, šaurāku taku vai ielikt slodzē sevi, lai disciplinētu un uzturētu fiziskā formā ikdienā. Tas ir tāds domāšanas veids. Nevis kaut kas uz ekstrēmu dzīvības un nāves robežu tēmēts, bet drīzāk vēlme stumt sevi uz priekšu un neatslābt dzīvē," skaidroja Oskars.
Izdzīvošanas pamatprincipi
"Pārbaudījumi un šķēršļi dzīvē nav slikti. Tie ved mūs kaut kur tālāk," pauda Oskars. Ar šādu domu viņš izstrādā un vada dažādas izdzīvošanas spēju apmācības un personības attīstības kursus. Nereti mežā, neskartas dabas apstākļos, lielākās vai mazākās kompānijās viņš pavada pat vairākas dienas.
"Vislabāk novērtēt to mīksto gultu, foršos cilvēkus, ģimeni un tuviniekus, silto kafiju, grauzdiņu vai kūciņu, ko sieva uztaisa, atbraucot mājās, var tad, kad esmu bijis prom tajā veču vidē, vīru vidē. Daba – tā ir daļa no vīrišķības. Atbraucot mājās, tev ir atkal šī sievietes pasaule, kas ir nams, rūpes par tām lietām, ēdiens, skaistums un mīļums, un viss tas šķiet daudz spilgtāks.
Tas dod iespēju novērtēt to, kas mums patiesībā ir daudziem, bet ikdienā mēs par to nedomājam, jo uzskatām to par pašsaprotamu," skaidroja Oskars.
Oskars savās nometnēs pievērš īpašu uzmanību tēvu un dēlu attiecībām.
"Tad, kad mums ir tēvu un dēlu nometne, viena no tās sastāvdaļām ir noteikums, ka no rīta līdz vakaram mēs neēdam neko. Arī tad, ja ir mamma batoniņu ielikusi somā vai vēl kaut ko. Vienkārši to neēdam. Piedzīvojam izsalkuma sajūtu, jo
šodien cilvēki, it īpaši bērni un jaunieši, visu laiku kaut ko "lasa" iekšā mutē. Viņiem nav pazīstama izsalkuma sajūta. Viņi nezina, kā pārvarēt izsalkumu, ko ar to darīt," pauda Oskars.
Savukārt no izdzīvošanas pamatprincipiem ēdiens ir pati pēdējā lieta, kas cilvēkam vajadzīga. Pirmais, pats par sevi, ir skābeklis, pēc tam siltums, ūdens un tikai tad ēdiens.
"Tad mūsu tajos pasākumos mēs izaicinām cilvēkus neēst. Vakarā mums ir medījums, dzīvs trusītis, ko tēvi ar dēliem nomedī, pagatavo. Tad viņi sāk saprast ēdiena jēgu. Viņi sāk saprast to, cik patiesībā ēdiens ir vērtīgs – ugunskurā cepts kartupelis, burkāns, tas mazais gaļas gabals, buljons," skaidroja Oskars.
Otra lieta, ko Oskars savās nometnēs un apmācībās māca jauniešiem – kad ikdienā ēd pārtiku, kāds par to ir samaksājis. Pirmkārt, par to ar naudu ir samaksājuši vecāki. Otrkārt, par burgeru, steiku vai karbonādi ir samaksājis arī kāds dzīvnieks – ar savu dzīvību.
"Tāpēc cieni ēdienu un nemet to ārā. Neesi izšķērdīgs. Mācīšanās caur praktisku pieredzi ir ļoti liela vērtība un arvien retāka lieta šodien, bet tas ir tas, kas notiek mūsu pasākumos," norādīja Oskars.
Satrauc nākamā paaudze
Trīs dienu nometnes pusaudžu zēniem no 14 gadu vecuma Oskars organizē jau piekto sesto gadu. Tajās vienmēr viņš jauniešiem uzdod jautājumu – cik daudz tu diennaktī pavadi laiku telefonā?
"Ja pirms pieciem gadiem mani izbrīnīja tas, ka tās bija trīs, četras vai piecas stundas diennaktī, tad šodien tā jau ir norma. Šodien tās pat ir septiņas stundas. Kāpēc tas ir slikti? Ja mēs paskatāmies, dzīve jau nav par digitalizāciju vien. Dzīve ir par saziņu ar cilvēkiem, spēju pieņemt lēmumus, spēju parūpēties par sevi vispirms. Kamēr tu esi pie mammas un tēta dzīvoklī, tikmēr ar tevi viss ir forši, bet
būtībā šādos apstākļos mums aug digitālā paaudze, kas nav spējīga parūpēties par sevi, " pauda Oskars.
Turklāt viņš novērojis, ka puišiem, kas neizbēgami vienā brīdī kļūst par jauniem vīriešiem, vairs nav tādas intereses par attiecību veidošanu, sievu, ģimeni un bērniem.
"Kad es augu, man bija doma – es izaugšu par kārtīgu vīrieti, apprecēšos, man būs ģimene un bērni. Normāla pieeja. Šodien tā vairs nav vērtība, tāpēc mani uztrauc ne tikai digitalizācija un atkarība no ierīcēm, bet arī mūsu spēja kā nācijai būt spēcīgai, spējīgai vairoties un attīstīties. Mani personīgi tas uztrauc," uzsvēra Oskars.
Tieši tāpēc, lai kaut ko šajā jautājumā ietekmētu vai pat mainītu, Oskars kopā ar domubiedru Mareku Dombrovski 2016. gadā izveidoja Izdzīvošanas skolu. Gadu gaitā abi pārliecinājās, ka tieši tēvu un dēlu attiecības var būt izšķirošas jauniešu attīstībā.
Vienlaikus Izdzīvošanas skolā Oskars organizē arī pārgājienus mammām ar bērniem. Tieši tā iemesla dēļ, ka liela daļa bērnu uzaug bez tēva vai šķirtā ģimenē.
"Latvijā diemžēl lielākā daļa bērnu aug šķirtās ģimenēs. Atkal mums kā pieaugušajiem liekas, ka tā ir tikai statistika. Nu lielie cilvēki tiks galā, sadalīs papīrus, sadalīs bērnus pa nedēļas nogalēm, bet katra šī šķiršanās ir tāda kā sava veida nāve, ko piedzīvo ne tikai pieaugušie, bet arī bērns. Tādā ziņā, ka viņš sastopas ar nāvi, jo viņš pazaudē kaut ko tik svarīgu, vērtīgu un neko nevar izdarīt," skaidroja Oskars.
Stāsts ir par darīšanu
Runājot par to, vai šādas zināšanas, kādas tiek apgūtas izdzīvošanas skolā un citos Oskara organizētajos pasākumos, nevajadzētu pasniegt arī bērniem skolās, viņš norādīja, ka tas būtu labi, bet pašlaik nav visai reāli.
"Lai kaut ko iemācītos, mums ir pieejama ārkārtīgi plaša informācija. Tagad vēl mākslīgais intelekts nāk iekšā. Bet stāsts ir par darīšanu," uzsvēra Oskars.
Viņš minēja piemēru par to, ka informāciju, kā sagatavoties pārgājienam, var apkopot un izstāstīt vienā prezentācijā jebkurā skolas kabinetā, taču realitātei nekas nesagatavos labāk kā reāla pieredze.
"Kad ej pārgājienā, tev ir lietus, iespējams, vējš no jūras, tu sajūti, ka tev kājas berž zeķes, sajūti muskuļu sāpes, izsalkumu un slāpes. To nevienā prezentācijā nevar iedot, nevienā skolas solā. Nevienā "Youtube" kanālā to nevar parādīt. To var sajust tikai tad, kad to piedzīvo.
Šodien kļūst unikāli piedzīvot realitāti, kas padara tevi stiprāku kā cilvēku. Tāda sajūta, ka drīz tas būs ekskluzīvi," atzina Oskars.
Tāpēc Oskars par savu dzīves misiju, pirmkārt, ir uzlicis sev būt par mīlošu vīru savai sievai un bērniem, bet, otrkārt, griezt atpakaļ tēvu sirdis pie bērniem un puišos atraisīt viņos mītošo vīrišķību.
"Mācīt un radīt vidi, kurā viņi var to mācīties un praktizēt. Trešā lieta – strādāt ar vīriem un tēviem. Radīt uzticamu vidi, kurā viņi var risināt savus būtiskos dzīves jautājumus, un, ticiet man, tādi ir katram vīrietim. Katram vīrietim ir savas sāpes," secināja Oskars.
https://www.lsm.lv/raksts/dzive--stils/c...s.a572640/
REplay.lv Dzīvei nav melnraksta Šodien, 13:15Cilvēkstāsti
Autori: LSM.lv Dzīvesstila redakcija, Ēvalds Dukuls (LTV Ziņu dienesta žurnālists )
Mūsdienu jaunieši telefonā pavada daudzas stundas, taču dzīve nav par digitalizāciju vien. Tā ir arī par saziņu ar cilvēkiem, spēju pieņemt lēmumus un parūpēties par sevi. Kamēr esi dzīvoklī pie mammas un tēta, viss ir kārtībā, bet šādos apstākļos aug digitālā paaudze, kas nespēj par sevi parūpēties, Latvijas Televīzijas rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" pauda Oskars Špickopfs.
Oskars ir Izdzīvošanas skolas vadītājs un instruktors, kurš nodarbojas ar dažādu izdzīvošanas apmācību un personības attīstības kursu vadīšanu. Viņš ir izveidojis programmas, kas orientētas uz vīriešu emocionālo un fizisko izaugsmi, īpaši pievēršot uzmanību tēvu un dēlu attiecībām, kā arī vīrišķības definīcijai.
Vēlme neatslābt
Jau studiju laikos, pirms aptuveni 20 gadiem, Oskars interesējās par militāro jomu un apsvēra iespēju stāties dienestā. Viņš bijis pirmais Banku augstskolas students, kurš iestājās studentu militārajā apmācībā.
"Tas bija laiks, kad atklāju interesi par militāro dienestu un dabu. Pēc tam tālāk sekoja arī piedzīvojumu sacensības, ko organizēja Kristaps Liepiņš, un tad aizgāja viss tas dabas mežonīguma un savvaļas virziens. No tā laika sapratu, ka man patīk pārbaudījumi," stāstīja Oskars.
Piedzīvojumu sacensības, kurās piedalījās Oskars, ilga vairākas diennaktis, kuru laikā dalībnieki atradās nemitīgā slodzē un praktiski negulēja.
"Tas ir pietiekoši labs pārbaudījums, lai pārbaudītu sevi un komandu, jo tās bija komandu sacensības. No tā laika man ir veidojušies labi kontakti, draugi un paziņas, jo
tieši kopīgi piedzīvotajās grūtībās, uzvarās un arī zaudējumos rodas tāda brālība un uzticība, ko nekur citur nevari iegūt," stāstīja Oskars.
Vienlaikus Oskars uzsvēra, ka savas robežas ekstrēmos un dzīvībai bīstamos veidos nepārbauda.
"Jā, man patīk uzkāpt kādā augstākā kalnā, noiet pa kādu, teiksim, šaurāku taku vai ielikt slodzē sevi, lai disciplinētu un uzturētu fiziskā formā ikdienā. Tas ir tāds domāšanas veids. Nevis kaut kas uz ekstrēmu dzīvības un nāves robežu tēmēts, bet drīzāk vēlme stumt sevi uz priekšu un neatslābt dzīvē," skaidroja Oskars.
Izdzīvošanas pamatprincipi
"Pārbaudījumi un šķēršļi dzīvē nav slikti. Tie ved mūs kaut kur tālāk," pauda Oskars. Ar šādu domu viņš izstrādā un vada dažādas izdzīvošanas spēju apmācības un personības attīstības kursus. Nereti mežā, neskartas dabas apstākļos, lielākās vai mazākās kompānijās viņš pavada pat vairākas dienas.
"Vislabāk novērtēt to mīksto gultu, foršos cilvēkus, ģimeni un tuviniekus, silto kafiju, grauzdiņu vai kūciņu, ko sieva uztaisa, atbraucot mājās, var tad, kad esmu bijis prom tajā veču vidē, vīru vidē. Daba – tā ir daļa no vīrišķības. Atbraucot mājās, tev ir atkal šī sievietes pasaule, kas ir nams, rūpes par tām lietām, ēdiens, skaistums un mīļums, un viss tas šķiet daudz spilgtāks.
Tas dod iespēju novērtēt to, kas mums patiesībā ir daudziem, bet ikdienā mēs par to nedomājam, jo uzskatām to par pašsaprotamu," skaidroja Oskars.
Oskars savās nometnēs pievērš īpašu uzmanību tēvu un dēlu attiecībām.
"Tad, kad mums ir tēvu un dēlu nometne, viena no tās sastāvdaļām ir noteikums, ka no rīta līdz vakaram mēs neēdam neko. Arī tad, ja ir mamma batoniņu ielikusi somā vai vēl kaut ko. Vienkārši to neēdam. Piedzīvojam izsalkuma sajūtu, jo
šodien cilvēki, it īpaši bērni un jaunieši, visu laiku kaut ko "lasa" iekšā mutē. Viņiem nav pazīstama izsalkuma sajūta. Viņi nezina, kā pārvarēt izsalkumu, ko ar to darīt," pauda Oskars.
Savukārt no izdzīvošanas pamatprincipiem ēdiens ir pati pēdējā lieta, kas cilvēkam vajadzīga. Pirmais, pats par sevi, ir skābeklis, pēc tam siltums, ūdens un tikai tad ēdiens.
"Tad mūsu tajos pasākumos mēs izaicinām cilvēkus neēst. Vakarā mums ir medījums, dzīvs trusītis, ko tēvi ar dēliem nomedī, pagatavo. Tad viņi sāk saprast ēdiena jēgu. Viņi sāk saprast to, cik patiesībā ēdiens ir vērtīgs – ugunskurā cepts kartupelis, burkāns, tas mazais gaļas gabals, buljons," skaidroja Oskars.
Otra lieta, ko Oskars savās nometnēs un apmācībās māca jauniešiem – kad ikdienā ēd pārtiku, kāds par to ir samaksājis. Pirmkārt, par to ar naudu ir samaksājuši vecāki. Otrkārt, par burgeru, steiku vai karbonādi ir samaksājis arī kāds dzīvnieks – ar savu dzīvību.
"Tāpēc cieni ēdienu un nemet to ārā. Neesi izšķērdīgs. Mācīšanās caur praktisku pieredzi ir ļoti liela vērtība un arvien retāka lieta šodien, bet tas ir tas, kas notiek mūsu pasākumos," norādīja Oskars.
Satrauc nākamā paaudze
Trīs dienu nometnes pusaudžu zēniem no 14 gadu vecuma Oskars organizē jau piekto sesto gadu. Tajās vienmēr viņš jauniešiem uzdod jautājumu – cik daudz tu diennaktī pavadi laiku telefonā?
"Ja pirms pieciem gadiem mani izbrīnīja tas, ka tās bija trīs, četras vai piecas stundas diennaktī, tad šodien tā jau ir norma. Šodien tās pat ir septiņas stundas. Kāpēc tas ir slikti? Ja mēs paskatāmies, dzīve jau nav par digitalizāciju vien. Dzīve ir par saziņu ar cilvēkiem, spēju pieņemt lēmumus, spēju parūpēties par sevi vispirms. Kamēr tu esi pie mammas un tēta dzīvoklī, tikmēr ar tevi viss ir forši, bet
būtībā šādos apstākļos mums aug digitālā paaudze, kas nav spējīga parūpēties par sevi, " pauda Oskars.
Turklāt viņš novērojis, ka puišiem, kas neizbēgami vienā brīdī kļūst par jauniem vīriešiem, vairs nav tādas intereses par attiecību veidošanu, sievu, ģimeni un bērniem.
"Kad es augu, man bija doma – es izaugšu par kārtīgu vīrieti, apprecēšos, man būs ģimene un bērni. Normāla pieeja. Šodien tā vairs nav vērtība, tāpēc mani uztrauc ne tikai digitalizācija un atkarība no ierīcēm, bet arī mūsu spēja kā nācijai būt spēcīgai, spējīgai vairoties un attīstīties. Mani personīgi tas uztrauc," uzsvēra Oskars.
Tieši tāpēc, lai kaut ko šajā jautājumā ietekmētu vai pat mainītu, Oskars kopā ar domubiedru Mareku Dombrovski 2016. gadā izveidoja Izdzīvošanas skolu. Gadu gaitā abi pārliecinājās, ka tieši tēvu un dēlu attiecības var būt izšķirošas jauniešu attīstībā.
Vienlaikus Izdzīvošanas skolā Oskars organizē arī pārgājienus mammām ar bērniem. Tieši tā iemesla dēļ, ka liela daļa bērnu uzaug bez tēva vai šķirtā ģimenē.
"Latvijā diemžēl lielākā daļa bērnu aug šķirtās ģimenēs. Atkal mums kā pieaugušajiem liekas, ka tā ir tikai statistika. Nu lielie cilvēki tiks galā, sadalīs papīrus, sadalīs bērnus pa nedēļas nogalēm, bet katra šī šķiršanās ir tāda kā sava veida nāve, ko piedzīvo ne tikai pieaugušie, bet arī bērns. Tādā ziņā, ka viņš sastopas ar nāvi, jo viņš pazaudē kaut ko tik svarīgu, vērtīgu un neko nevar izdarīt," skaidroja Oskars.
Stāsts ir par darīšanu
Runājot par to, vai šādas zināšanas, kādas tiek apgūtas izdzīvošanas skolā un citos Oskara organizētajos pasākumos, nevajadzētu pasniegt arī bērniem skolās, viņš norādīja, ka tas būtu labi, bet pašlaik nav visai reāli.
"Lai kaut ko iemācītos, mums ir pieejama ārkārtīgi plaša informācija. Tagad vēl mākslīgais intelekts nāk iekšā. Bet stāsts ir par darīšanu," uzsvēra Oskars.
Viņš minēja piemēru par to, ka informāciju, kā sagatavoties pārgājienam, var apkopot un izstāstīt vienā prezentācijā jebkurā skolas kabinetā, taču realitātei nekas nesagatavos labāk kā reāla pieredze.
"Kad ej pārgājienā, tev ir lietus, iespējams, vējš no jūras, tu sajūti, ka tev kājas berž zeķes, sajūti muskuļu sāpes, izsalkumu un slāpes. To nevienā prezentācijā nevar iedot, nevienā skolas solā. Nevienā "Youtube" kanālā to nevar parādīt. To var sajust tikai tad, kad to piedzīvo.
Šodien kļūst unikāli piedzīvot realitāti, kas padara tevi stiprāku kā cilvēku. Tāda sajūta, ka drīz tas būs ekskluzīvi," atzina Oskars.
Tāpēc Oskars par savu dzīves misiju, pirmkārt, ir uzlicis sev būt par mīlošu vīru savai sievai un bērniem, bet, otrkārt, griezt atpakaļ tēvu sirdis pie bērniem un puišos atraisīt viņos mītošo vīrišķību.
"Mācīt un radīt vidi, kurā viņi var to mācīties un praktizēt. Trešā lieta – strādāt ar vīriem un tēviem. Radīt uzticamu vidi, kurā viņi var risināt savus būtiskos dzīves jautājumus, un, ticiet man, tādi ir katram vīrietim. Katram vīrietim ir savas sāpes," secināja Oskars.
https://www.lsm.lv/raksts/dzive--stils/c...s.a572640/
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs