Lai neaizietu nebūtībā ielikšu šeit
Pirmkārt, tur visa informācijas apmaiņa iet caur diskordu. Diskords ir strukturēts, tur ir vesela kaudze kanālu ar konkrētām funkcijām (sākot ar kanālu, kurā piesakās jauniņie “kandidāti”, kuriem pēc “intervijas” nomaina statusu un iedod pieeju citiem kanāliem, un beidzot ar kanāliem, kuros publicē serveru rekvizītus, modlistes utt.), arī lietotāji ir strukturēti pa lomām un grupām. Kopumā, ieejot viņu diskordā, pirmais iespaids ir diezgan mulsinošs jo informācijas ir reāli daudz, ne visa viņa ir uzreiz saprotama, plus nepārtraukts spams pļāpu kanālos kuros cilvēki vienkārši runājas.
Otrkārt, “intervija”. Kā es vispār pie viņiem nonācu – man atsūtīja DM/PZ redditā, ar aicinājumu rekrutēties, turklāt atsūtīja ļoti uzstājīgi, až 3 dažādas personas
Tad nu lūk, ieejot viņu diskordā un tiekot galā ar sākotnējo apmulsumu, tu uzrunā rekrutētāju (lietotāju grupu), un attiecīgi atbilstošais lietotājs, kurš grib vai kurš var, izveic attiecīgo “interviju” un ieskaita jauniņo oficiālos “rekrūšos” (un atver pārējos kanālus, kuri ne visi pirmajā brīdī ir redzami). Intervija principā ir formalitāte, paprasa no kurienes, vecumu, nikneimu spēlē, Steam profila linku, laikam arī diskorda linku, apjautājas ko sagaidi no spēles (es teicu, ka “koordinētu spēli komandā”), un tas pa lielam arī viss. Papildus vēl iedot infu par grafiku, kad spēles un treniņi.
Treškārt, sobstvenno spēles serveris. Tehniski viņš skrien uz Windows, ir aizsargāts ar paroli (bet tā, tāpat kā servera adrese, ir brīvi redzama attiecīgā diskorda kanālā). Diskorda kanālā ir nopublicēta arī modliste, kura, no vienas puses, ļauj laicīgi sakārtot modus, neatstājot to uz pēdējo brīdi, pie joina. No otras puses, nopublicēta viņa bija šķībi, jo visi obligātie modi viņā tik un tā nebija minēti, kā rezultātā joinojot tik un tā launčeris beigu beigās nolādēja lejā vēl kādus 3 vai 4, par laimi, samērā nelielus. Kopumā, ar visu šo gemoroju, es veiksmīgi piejoinoju vien ar kādu 4. mēģinājumu, un beigu beigās viss beidzās labi.
Ceturtkārt, TeamSpeak serveris. Loģiski, ka viņiem ir savs, cik tur bija tautas, šobrīd neņemos pateikt. Uz sestdienas-svētdienas nakts operāciju sanāca spēlētāji ap 18, vai TS sēdēja vēl kādi cilvēki – nepateikšu, tik sīki nepētīju. Jebkurā gadījumā, TS serveris arī ar paroli (tā kopā ar servera adresi pieejama attiecīgā diskorda kanālā). Nianse – viņi spēlēja nevis ar TFAR, bet ar ACRE2 rācijām, attiecīgi man nācās uzlikt un nokonfigurēt arī to modu. Personīgais iespaids – TFAR man patīk labāk, ir vieglāk saprast, kad tu dzirdi cilvēkus caur rāciju, kad – tuvumā, ar ACRE2 šis brīdi pa brīdim juka.
Piektkārt, modliste. Manuprāt, viņiem viņa bija nevajadzīgi gara. Es rēķinu, ka obligātie modi vien bija uz kādiem 30 gab., plus vēl opcionālie (kuros baigi neiedziļinājos, zinu tikai, ka viņos bija JSRS skaņas, kurš man jau bija un kuru eneiblot, jo vairāk pie launča automātiski, nebija nekādu problēmu). Kāpēc modliste nevajadzīgi gara – tāpēc, ka tajā, piemēram, bija iekļauti 2 lidmašīnu modi, kaut arī visos aprakstos tika pieminēts, ka no aviācijas spēlē izmanto tikai helikopterus. Pārējos baigi nepētīju, kaut arī domāju, ka ja papētītu tuvāk, atrastu vēl kaut ko lieku, vai, teiksim tā, iekļautu bez būtiska pamatojuma.
Piektkārt, pings un FPS. Es hvz kur fiziski atrodas jamais serveris, pings man pie joina rādījās ap 160 ms, kas tā kā nebija baigi labi un nebija arī pavisam slikti, un principā bija viens no lielākajiem pingiem starp spēlētājiem. FPS pašā sākumā pie starta bija graujoši zems, es jau nobijos, ka nevarēšu paspēlēt vispār, bet laika gaitā viņš pamazām normalizējās un kopumā pārsvarā bija virs 20, tā ka spēlēt varēja gana komfortabli.
Sestkārt, misija un geimplejs. Spēlēja viņi vairāk vai mazāk paštaisītu COOP misiju, teorētiski uz Hearts & Minds bāzes, bet pārtaisītu un ar Zeus vadību. Kopējais spēlētāju skaits bija 18 (vismaz tādu ciparu ādmiņi priecīgi nosauca sarunājoties savā starpā, kas esot necerēti daudz – vpročem, ņemot vērā to, ka diskordā reģistrēto/ierindā (bet ne obligāti onlainā) esošo lietotāju kopskaits bija ap 100, es neteiktu, ka viņi var lepoties ar plašu apmeklējumu, bet tas nu tā), viņus sadalīja 3 lielās grupās: bruņugrupa ar 2 gab. Bredlijiem un 8 kājniekiem (un tad sanāk vismaz 12 cilvēki), helikopters (hvz cik cilvēki) un specnaza desants (visi atlikušie). Operācijas iecere man līdz galam tā arī nepalika skaidra, toļi brīfina nebija vispār, toļi ar savu vairākkārtējo joinu to tupa nokavēju, bet nu cik es sapratu, tad ideja bija tāda, ka specnaza desants ar helikopteru izceļas uz operācijas mērķi (pilsētiņa kur vroģe sliktie krievi slēpj ķīmiskos ieročus, kaut kā tā
), un bruņugrupa dodas viņus atbalstīt.
Kā jau teicu, cilvēki tur ir strukturēti, ar pakāpēm un tā ? attiecīgi es vadījos pēc principa “neko neizdomāju, bet daru, ko liek” - kā nekā šajā spēlē biju teju vai vienīgais “rekrūša” pakāpē, attiecīgi, gandrīz jebkurš cits man sanāca priekšnieks jelkādā formātā.
Mani iedalīja konkrētā junitā ar konkrētu komandieri, ekipējums kādu iedod, neko sevišķi paņemt klāt nevar. Misijai sākoties, mēs pabraucām gabalu ar Bredliju, izkāpām ārā, Bredlijs pašāva pa kaut kādiem mērķiem ciematiņā (es neredzēju neko
), iegājām ciematiņā, apskatījām līķus, tad mūs apšaudīja no blakus esošā meža, gājām šāvējus meklēt, neko neatradām (vismaz es neko neatradu), zato mani un vēl kādus čuvakus sašāva, atkāpāmies, pārsējāmies, sakāpām atpakaļ Bredlijā un pabraucām vēl gabaliņu uz priekšu. Tad atkal bija jākāpj ārā un jāieņem kalns, kalnu ņemot bija šaušana (bet atkal, ne manā sektorā), izrādījās uz kalna bija pretinieka postenis, kuru mūsējie veiksmīgi iztīrīja. Sekoja komanda sēdēt kalnā un blenzt apkārt, ko mēs arī darījām, mūs regulāri apšaudīja hvz no kurienes, bet bez jūtama efekta. Mūsējie šāva pretī (hvz, vai viņi kaut ko redzēja vai nē, es toč neko neredzēju, bet nu formas pēc izbēru vienu magazīnu tajā pašā virzienā kur pārējie).
Tad kaut kāds helis bezmaz tieši mums virs galvas izmeta izpletņu lēcējus, es tā arī nesapratu, vai tie ir savējie vai nē. Domāju, ka nē, jo pēc tam netālu no vietas, kur biju redzējis šos nosēžamies, redzēju vienu skrienam, brīdi pablenzu uz viņu optikā, konstatēju, ka valkā Gorku, tātad krievs, un gāzu viņu gar zemi. Tas bija pirmais pretinieks, ko es reāli redzēju
Tālāk mēs gājām kājām komandiera norādītajā virzienā, ne pārāk ilgi, kādu pārsimt metrus, uz blakus kalnu, no tā brīdi vērojām ciematiņu ielejā, tur nekas nebija redzams un komandieri pieņēma lēmumu apiet ciematiņu, nelienot viņā iekšā. Apgājām ciematiņu gana veiksmīgi, ja neskaita to, ka neveiksmīgu kontroļu pogu izvietojuma dēļ es nejauši pārslēdzu rācijas kanālu, kamēr slēdzu atpakaļ, tikmēr atpaliku no savējiem un gandrīz vai pazaudējos, par laimi viņi ciematiņā sāka šaut un tā es viņus atradu
Atkal viens bija savainots, viņu par visiem sakopa un mēs uzkāpām pēdējā uzkalniņā, kas laikam skaitījās mūsu galamērķis, un sākām pētīt nākošo ciematiņu ielejā. Šajā kalniņā mūs panāca Bredlji, kuri pa vidu bija kkur pazuduši, un tā mēs brīdi sēdējām un mēģinājām kaut ko ieraudzīt, bet bez vērā ņemamiem panākumiem. Līdz kamēr mūs sāka kaut kas apšaubīt (atkal hvz kas no hvz kurienes), kā rezultātā mani atkal savainoja, un mūsu ložmetējnieku arī, turklāt viņu tā kārtīgi, līdz ACE bezsamaņai. Mūsējie pamuka, Bredliji aizbrauca, es atkal atpaliku (jo ārstējos), kad sakopos, iznesu ložmetējnieku līdz Bredlijiem, kuri par laimi stāvēja turpat uz ceļa. Kad nokrāvu ložmetējnieku blakus Bredlijam, lai iekrautu viņu iekšā, ložmetējnieks nomira pavisam, bet Bredlijs sāka braukt un sabrauca mani (par laimi, ne pavisam), un aizbrauca
Neatceros, vai zaudēju tajā epizodē samaņu vai nē, bet kad atguvos, mani apšaudīja, un tomēr es paguvu aizskriet līdz tuvākajai mājai un paslēpties tajā. Tur sakopos vēlreiz, cik nu man bandages vairs bija palikušas, brīdi paštukokju, ko darīt, un tad mēģināju vēlreiz aizsisties līdz vienam Bredlijam, kurš nekustīgs vaļā lūkām stāvēja turpat, kur es viņus pirmīt noķēru (acīmredzot, ar otro Bredliju aizbrauca visi dzīvie). Man jau asiņu zaudējuma dēļ viss ekrāns bija pelēks, līdz Bredlijam tiku, blakus tam ieraudzīju vēl vienu pretinieku un pat pamanījos viņu nošaut, bet tas arī viss, kāpjot iekšā Bredlijā nomiru. Līdz ar to, operācija beidzās ar feilu
Respaunējos bāzē, kur publika tusēja un izklaidējās, šaujot viens otru un apmētājot ar granātām (kaut arī noteikumos bija rakstīts, ka šaut savējos ir stingri aizliegts). Tā kā pulkstenis jau bija pie 2:00 naktī, es metu mieru, pēc tam diskordā uzzināju, ka gandrīz pusstundu pēc masveida nomiršanas esot bijis oficiāls 2 minūšu garš “debrīfings” - bet man par sačkošanu nekādus pārmetumus neviens neizteica.
Cik var spriest no Ilgmāra video, debrīfings parasti ir celsmīgas runas no sērijas “we did a great job today”, kas principā ir hujņa jebkurā gadījumā, izņemot tad, ja operācija tiešām ir gājusi pēc plāna
Kas diez vai bija šis gadījums. Nē nu labi, šeit jau es nodarbojos es spekulācijām, bet tādas nu tās manas sajūtas un intuīcija ir.
Septītkārt, komunikācija. Kaut arī tehniski viss bija ok (mikrofons, ausis, TS, ACRE2, viss strādāja properly), komunikācija ir reāli vājais punkts visā šajā pasākumā. Un ne tas, ka cilvēki ne tādi – ar cilvēkiem gan jau ka viss ir ok. Valodas barjera tomēr liek sevi manīt, turklāt abos virzienos: es nevaru teikt, ka sapratu visu, ko runāja man apkārt – un tur kaudze faktoru, varēja būt ij kāds nesaprotams termins, ij slikti/neskaidri pateikts vai sadzirdēts, vai fakts, ka vairāki runā reizē, un arī pats neko prātīgu pateikt nevarēju – gan tāpēc, ka nevarēju pietiekoši ātri galvā atlasīt vajadzīgos vārdus, gan tāpēc ka tupa kautrējos runāt vispār.
Secinājumi... tā droši vien ir grūtākā daļa, jo vienotas nostājas man īsti nav.
Vai man patika spēle... kind of. Grupā tomēr bija kārtība, neviens nelaida luni un līdz pat skumīgajām beigām grupa turējās kopā (vpročem, iespējams, ka es par ātru apvainoju grupas biedrus un komandieri par aizmukšanu, tikpat labi arī viņus varēja uz tā paša pēdējā kalna sašaut vai nošaut). Grupa gan nedalījās ar informāciju par to, kur ir pretinieks – bet varbūt arī paši to nemaz īsti neredzēja, varbūt dalījās, bet es nepiefiksēju... bija moments, kad sauca azimutus, es tajos centos skatīties, bet neko neredzēju. Bet nu tas ir pie tā paša punkta par komunikāciju kā vājo vietu.
Misijas dizainu un operācijas plānu nevērtēšu, man nav gana informācijas un galu beigās, operācijas plāns šeit nav īsti relevants, tā ir cita līmeņa problemātika.
Par pretinieku: pretinieks bija AI, bet tos acīmredzami menedžēja Zeus. Pirmajos kontaktos acīmredzot visu izdarīja Bredliji, pēc tam Zeus visdrīzāk gana prasmīgi vadīja pretiniekus (varbūt pat pārāk prasmīgi, hvz). Attiecīgi, misija bija grūta nevis tāpēc, ka pretinieku ir dohuja un visus nevar nošaut, bet tāpēc, ka pretinieks lāga nebija redzams...
Kas uz šo brīdi ir skaidrs: droši vien pie iespējas uzspēlēšu vēl, bet prioritāte tomēr viennozīmīgi būs TORNIS, vismaz pie nosacījuma, ka ir kāds nekāds kvorums. Uz šo brīdi tā pozitīvā pieredze, kuras pārņemšanu būtu vērts izskatīt, manuprāt ir diskorda kanāla strukturēšana un tā bīdīšana par galveno sakaru kanālu. Bet tas droši vien pagaidām vairāk pārdomu līmenī.
Droši vien kaut ko aizmirsu
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs
![[Attēls: lv.2eb69.gif]](https://cdn.battlemetrics.com/app/assets/lv.2eb69.gif){kind=small}
Uptime