2025-02-03 10:03
Kur smelties dzīvesspēku, ja visu laiku sāp. RSU docētājas promocijas darba atziņas
Vakar, 7:30
Veselība
Autori: Elīna Zelčāne (psiholoģijas doktore, docētāja RSU Veselības psiholoģijas un pedagoģijas katedrā)
Jūs noteikti pazīstat kādu cilvēku, par kuru varat teikt, ka viņš gluži kā fēnikss spēj atdzimt no pelniem. Varbūt esat prātojuši, kāpēc daži grūtību priekšā ātrāk padodas, bet citi, par spīti piedzīvotajām grūtībām, atrod sevī spēku, lai atkal nostātos uz kājām un varbūt pat kļūtu stiprāki kā līdz šim? Savā promocijas darbā pētīju dzīvesspēku cilvēkiem ar hroniskām sāpēm un secināju, ka ir būtiski, lai dzīvesveida un domāšanas ieradumu kopšana ietu roku rokā, jo mentālā un fiziskā veselība ir kā savienotie trauki, kas ietekmē viens otru.
Kas ir dzīvesspēks, un kāda ir tā funkcija?
Pirms pievēršos pētījuma rezultātiem, jāpaskaidro, ko nozīme jēdziens dzīvesspēks (angļu val. resilience). Tas cēlies no latīņu val. vārda resilire un tiešā tulkojumā nozīmē atlēkt atpakaļ. Tā ir spēja līdzīgi kā kaučuka bumbiņai, kura tiek triekta pret zemi, atgriezties iepriekšējā stāvoklī. Ņemot vērā, ka ikviena situācija ir unikāla, arī dzīvesspēka izpausmes var būt ļoti atšķirīgas. Reizēm ir vajadzīga ozola stabilitāte un prasme stāvēt stalti, par spīti dzīves vētrām, reizēm, lai izdzīvotu, nepieciešama vītola lokanība un spēja pielāgoties, bet dažkārt mums kā priedei ar nolauztu galotni ir jāsamierinās ar zaudējumu un jādzen jaunas atvases.
Cilvēkam, kurš ikdienā saskaras ar veselības problēmām, būt dzīvesspēcīgam nozīmē pielāgoties slimības radītajiem ierobežojumiem un pieņemt apstākļus, kurus nav iespējams ietekmēt, vienlaikus uzņemoties atbildību par tām lietām, kuras ir iespējams mainīt. Dzīvesspēks nav nedz realitātes noliegšana, nedz pasīva samierināšanās ar apstākļiem, bet drīzāk aktīva mijiedarbību ar notiekošo, meklējot labāko veidu, kā dzīvot iespējami pilnvērtīgi.
Gēni, vide un mūsu pašu izvēles
Līdzšinējie pētījumi liecina, ka dzīvesspēku ietekmē vairāki faktori. Pirmkārt, mēs jau piedzimstam ar atšķirīgām iezīmēm. Cilvēki, kuri ir emocionāli stabilāki, ekstravertāki un atvērtāki jaunām pieredzēm, nedaudz vieglāk tiek galā ar dažādām grūtībām. Dzīvesspēku palīdz veicināt atbalstoša vide, kurā cilvēku uzklausa un iedrošina, kā arī pozitīvs apkārtējo piemērs. Ja varam būt liecinieki citu kopienas locekļu spējai veiksmīgi pārvarēt dažādas krīzes, tas paaugstina arī mūsu ticību saviem spēkiem. Un, protams, dzīvesspēku ietekmē paša cilvēka pieredze un tas, cik veiksmīgi vai neveiksmīgi viņš līdz šim spējis atgūties pēc nelabvēlīgiem notikumiem. Visbeidzot dzīvesspēku ietekmē cilvēka izdarītās izvēles, sākot no tā, cik labi cilvēks guļ un rūpējas par sava ķermeņa veselību, un beidzot ar to, kāda ir viņa mentālā higiēna un uz ko viņš izvēlas fokusēt savu uzmanību.
Nepieciešamība izprast ilgtermiņa dzīvesspēku
Psiholoģijā diezgan bieži tiek veikti pētījumi, kuru mērķis ir noskaidrot, kas cilvēkiem palīdz atgūties pēc īstermiņa grūtībām, piemēram, kādas traumatiskas pieredzes, taču ir maz pētījumu, kas aplūkotu dzīvesspēka uzturēšanu ilgtermiņā. Ja cilvēks diendienā saskaras ar nelabvēlīgiem notikumiem, piemēram, hronisku slimību, atrast sevī spēku, lai arvien no jauna saņemtos, var būt diezgan izaicinoši.
Šajā pētījumā es nolēmu izpētīt dzīvesspēku cilvēkiem, kuri cieš no muskuļu, kaulu un locītavu sāpēm. Izmantojot nelielas pacientu grupas (fokusgrupas) un individuālās intervijas, es apkopoju 17 cilvēku pieredzi par to, kā viņiem, piecus vai vairāk gadu dzīvojot ar hroniskām sāpēm, izdodas pielāgoties grūtībām un nezaudēt apņēmību izdzīvot savu labāko dzīves versiju.
Sāpes kā savilktas kuģu troses, karsta eļļa un dzīves skolotājs
Varētu šķist, ka cilvēkiem, kuri savas sāpes apraksta kā mezglā savilktas kuģa troses, žņaugu, karstu eļļu vai grauzēju, kurš grauž kaulu, ir grūti saglabāt pozitīvu skatu uz dzīvi, tomēr pētījums atklāja, ka, par spīti sāpju nepārejamībai, lielākā daļa pētījuma dalībnieku bija iemācījušies nepadarīt sāpes par savas dzīves centru un līdztekus slimības radītajiem ierobežojumiem atrada veidus, kā dzīvot piepildītu un pat laimīgu dzīvi.
Kāds dalībnieks, kurš pārvietojas ratiņkrēslā, atzina: "Lai cilvēks būtu laimīgs, nav obligāti vajadzīgas kājas. Ir vajadzīga galva, un tas ir faktiski viss (..) pasaules uztvere, sevis pieņemšana - tas ir vissvarīgākais."
Cits dalībnieks atklāja, ka "sāpes ir iemācījušas ar lielāku pateicību novērtēt to, ko dzīve dod(..)", bet vēl kāda dalībniece dalījās pārdomās par to, ka "sāpes nav vienkārši tikai briesmīgs, neciešams notikums. Principā tas ir briesmīgs, neciešams notikums, bet caur šo briesmīgo, neciešamo notikumu var ļoti daudz iemācīties, saprast, novērtēt".
Atteikšanās no nereālām gaidām un prieka avotu meklēšana
Apkopojot pieredzes stāstus par dzīvesspēka uzturēšanu ilgtermiņā, es secināju, ka cilvēki, kuriem piemita izteiktāks dzīvesspēks, vairāk pūļu veltīja tam, lai sadzīvotu ar slimību, nevis to uzvarētu. Dzīvesspēka uzturēšanā dominēja iekšējie faktori, tādi kā pašdisciplīna, domāšanas fokusa maiņa un spēja vairot prieka avotus savā dzīvē. Ja slimniekiem, neskatoties uz slimību un sāpēm, izdevās ieraudzīt savai dzīvei jēgu un atrast lietas, par ko būt pateicīgiem un gandarītiem, bija vieglāk pārvarēt pat ļoti intensīvas sāpes.
Starp biežāk minētajiem prieka avotiem var ierindot aktivitātes dabā, kontaktēšanos ar patīkamiem cilvēkiem un dažādu hobiju īstenošanu, piemēram, gleznošanu, puķu audzēšanu, ēst gatavošanu vai nūjošanu.
Attiecības starp galvu un ķermeni jeb savienoto trauku princips.
Galvenie dzīvesspēka stūrakmeņi
Ja būtu jānosauc galvenie stūrakmeņi, kas cilvēkiem ar hroniskām sāpēm palīdz vairot dzīvesspēku un ir kopīgi lielākajai daļai no pētījuma dalībniekiem, mans top pieci būtu šāds:
Šis pētījums apliecināja, ka starp cilvēka domāšanu un fizisko pašsajūtu pastāv ļoti cieša saite. Patīkamas emocijas var mazināt subjektīvo sāpju sajūtu, turpretī stress un negatīvo scenāriju malšana var veicināt sāpes. Kāds pētījuma dalībnieks bija pamanījis, ka "pamainot savu skatupunktu, mēs varam sākt koncentrēties uz iespējām, nevis šķēršļiem, un tā vietā, lai jautātu "Kāpēc tas ar mani ir noticis?", uzdot sev jautājumu "Kas ir labākais, ko varu darīt šajā situācijā?". Bet kāda cita dalībniece pauda pārliecību, ka ir svarīgi "apzināti meklēt skaisto, labo. Neiekrist tajā bedrē, bet apzināties – sāp šodien, šodien man ir sliktāk. Bet vai tas ir viss, kas ar mani šajā dienā ir noticis? Vai sāpe, vai slimība ir visa mana dzīve?". Ja izdodas aizmirsties no sāpēm, sāpes mazinās, taču "fokusējoties uz simptomiem, simptomi uzreiz pareizinās ar kaut kādu koeficientu".
Gluži tāpat kā mūsu emocijas un domas ietekmē mūsu fizisko pašsajūtu, arī fiziskā pašsajūta ietekmē to, kā mēs jūtamies. Viens no dalībniekiem atzina, ka "fiziskās aktivitātes ne tikai ļauj uzturēt labu fizisko formu, bet palīdz arī emocionāli justies labi, mazinot stresu un ļaujot uz brīdi atslēgties no sāpēm", bet kāda cita dalībniece bija novērojusi, ka "pastaigas palīdz būt šeit un tagad un nomierina prātu".
Intervētie cilvēki atzina, ka dzīvesspēka uzturēšanā izšķirošā loma nav tam, kādas fiziskās aktivitātes tiek izvēlētas, bet gan tas, lai šīs aktivitātes būtu regulāras un mērenas. Pārlieka sevis saudzēšana vai pārpūlēšanās ir divi grāvji, no kuriem būtu jāizvairās. Tā vietā, lai uzstādītu nesasniedzamus mērķus un nodarbotos ar fiziskajām aktivitātēm kampaņveidīgi, labāk izvēlēties mērenāku, bet regulāru fizisko slodzi. Regulāras fiziskās aktivitātes iedod dzīvei zināmu ritmu un ļauj pārslēgties no analizēšanas uz ķermeņa sajušanu, kas ir jo īpaši svarīgi brīžos, kad esam iestrēguši problēmās un nespējam apstādināt savu domu karuseli.
Mijiedarbība ar patīkamiem cilvēkiem
Pētījuma dalībnieki atzina, ka dzīvesspēka uzturēšanā svarīga loma ir sociālajiem kontaktiem. Līdzcilvēku atbalsts var palīdzēt vieglāk pārdzīvot dzīves triecienus, ja vien uzdrošināmies to lūgt un nebaidāmies izrādīt savas emocijas. Kāda dalībniece uzsvēra, ka ne vienmēr ir jāsteidzas ar padoma došanu. Reizēm ir "svarīgi ir vienkārši klausīties, pajautāt – kā es tev varu palīdzēt? Cik svarīga sajūta, ka tu neesi viens tajā, kas ar tevi ir noticis. Briesmīgākais nav ciešanas, briesmīgākais ir būt tajās vienam". Turklāt mijiedarbība var nebūt arī tieša, bet pastarpināta, piemēram, veicot ierakstus sociālajos tīklos. Atgriezeniskās saites saņemšana no citiem dod sajūtu, ka tu savās ciešanās neesi unikāls.
Vakar, 7:30
Veselība
Autori: Elīna Zelčāne (psiholoģijas doktore, docētāja RSU Veselības psiholoģijas un pedagoģijas katedrā)
Jūs noteikti pazīstat kādu cilvēku, par kuru varat teikt, ka viņš gluži kā fēnikss spēj atdzimt no pelniem. Varbūt esat prātojuši, kāpēc daži grūtību priekšā ātrāk padodas, bet citi, par spīti piedzīvotajām grūtībām, atrod sevī spēku, lai atkal nostātos uz kājām un varbūt pat kļūtu stiprāki kā līdz šim? Savā promocijas darbā pētīju dzīvesspēku cilvēkiem ar hroniskām sāpēm un secināju, ka ir būtiski, lai dzīvesveida un domāšanas ieradumu kopšana ietu roku rokā, jo mentālā un fiziskā veselība ir kā savienotie trauki, kas ietekmē viens otru.
Kas ir dzīvesspēks, un kāda ir tā funkcija?
Pirms pievēršos pētījuma rezultātiem, jāpaskaidro, ko nozīme jēdziens dzīvesspēks (angļu val. resilience). Tas cēlies no latīņu val. vārda resilire un tiešā tulkojumā nozīmē atlēkt atpakaļ. Tā ir spēja līdzīgi kā kaučuka bumbiņai, kura tiek triekta pret zemi, atgriezties iepriekšējā stāvoklī. Ņemot vērā, ka ikviena situācija ir unikāla, arī dzīvesspēka izpausmes var būt ļoti atšķirīgas. Reizēm ir vajadzīga ozola stabilitāte un prasme stāvēt stalti, par spīti dzīves vētrām, reizēm, lai izdzīvotu, nepieciešama vītola lokanība un spēja pielāgoties, bet dažkārt mums kā priedei ar nolauztu galotni ir jāsamierinās ar zaudējumu un jādzen jaunas atvases.
Cilvēkam, kurš ikdienā saskaras ar veselības problēmām, būt dzīvesspēcīgam nozīmē pielāgoties slimības radītajiem ierobežojumiem un pieņemt apstākļus, kurus nav iespējams ietekmēt, vienlaikus uzņemoties atbildību par tām lietām, kuras ir iespējams mainīt. Dzīvesspēks nav nedz realitātes noliegšana, nedz pasīva samierināšanās ar apstākļiem, bet drīzāk aktīva mijiedarbību ar notiekošo, meklējot labāko veidu, kā dzīvot iespējami pilnvērtīgi.
Gēni, vide un mūsu pašu izvēles
Līdzšinējie pētījumi liecina, ka dzīvesspēku ietekmē vairāki faktori. Pirmkārt, mēs jau piedzimstam ar atšķirīgām iezīmēm. Cilvēki, kuri ir emocionāli stabilāki, ekstravertāki un atvērtāki jaunām pieredzēm, nedaudz vieglāk tiek galā ar dažādām grūtībām. Dzīvesspēku palīdz veicināt atbalstoša vide, kurā cilvēku uzklausa un iedrošina, kā arī pozitīvs apkārtējo piemērs. Ja varam būt liecinieki citu kopienas locekļu spējai veiksmīgi pārvarēt dažādas krīzes, tas paaugstina arī mūsu ticību saviem spēkiem. Un, protams, dzīvesspēku ietekmē paša cilvēka pieredze un tas, cik veiksmīgi vai neveiksmīgi viņš līdz šim spējis atgūties pēc nelabvēlīgiem notikumiem. Visbeidzot dzīvesspēku ietekmē cilvēka izdarītās izvēles, sākot no tā, cik labi cilvēks guļ un rūpējas par sava ķermeņa veselību, un beidzot ar to, kāda ir viņa mentālā higiēna un uz ko viņš izvēlas fokusēt savu uzmanību.
Nepieciešamība izprast ilgtermiņa dzīvesspēku
Psiholoģijā diezgan bieži tiek veikti pētījumi, kuru mērķis ir noskaidrot, kas cilvēkiem palīdz atgūties pēc īstermiņa grūtībām, piemēram, kādas traumatiskas pieredzes, taču ir maz pētījumu, kas aplūkotu dzīvesspēka uzturēšanu ilgtermiņā. Ja cilvēks diendienā saskaras ar nelabvēlīgiem notikumiem, piemēram, hronisku slimību, atrast sevī spēku, lai arvien no jauna saņemtos, var būt diezgan izaicinoši.
Šajā pētījumā es nolēmu izpētīt dzīvesspēku cilvēkiem, kuri cieš no muskuļu, kaulu un locītavu sāpēm. Izmantojot nelielas pacientu grupas (fokusgrupas) un individuālās intervijas, es apkopoju 17 cilvēku pieredzi par to, kā viņiem, piecus vai vairāk gadu dzīvojot ar hroniskām sāpēm, izdodas pielāgoties grūtībām un nezaudēt apņēmību izdzīvot savu labāko dzīves versiju.
Sāpes kā savilktas kuģu troses, karsta eļļa un dzīves skolotājs
Varētu šķist, ka cilvēkiem, kuri savas sāpes apraksta kā mezglā savilktas kuģa troses, žņaugu, karstu eļļu vai grauzēju, kurš grauž kaulu, ir grūti saglabāt pozitīvu skatu uz dzīvi, tomēr pētījums atklāja, ka, par spīti sāpju nepārejamībai, lielākā daļa pētījuma dalībnieku bija iemācījušies nepadarīt sāpes par savas dzīves centru un līdztekus slimības radītajiem ierobežojumiem atrada veidus, kā dzīvot piepildītu un pat laimīgu dzīvi.
Kāds dalībnieks, kurš pārvietojas ratiņkrēslā, atzina: "Lai cilvēks būtu laimīgs, nav obligāti vajadzīgas kājas. Ir vajadzīga galva, un tas ir faktiski viss (..) pasaules uztvere, sevis pieņemšana - tas ir vissvarīgākais."
Cits dalībnieks atklāja, ka "sāpes ir iemācījušas ar lielāku pateicību novērtēt to, ko dzīve dod(..)", bet vēl kāda dalībniece dalījās pārdomās par to, ka "sāpes nav vienkārši tikai briesmīgs, neciešams notikums. Principā tas ir briesmīgs, neciešams notikums, bet caur šo briesmīgo, neciešamo notikumu var ļoti daudz iemācīties, saprast, novērtēt".
Atteikšanās no nereālām gaidām un prieka avotu meklēšana
Apkopojot pieredzes stāstus par dzīvesspēka uzturēšanu ilgtermiņā, es secināju, ka cilvēki, kuriem piemita izteiktāks dzīvesspēks, vairāk pūļu veltīja tam, lai sadzīvotu ar slimību, nevis to uzvarētu. Dzīvesspēka uzturēšanā dominēja iekšējie faktori, tādi kā pašdisciplīna, domāšanas fokusa maiņa un spēja vairot prieka avotus savā dzīvē. Ja slimniekiem, neskatoties uz slimību un sāpēm, izdevās ieraudzīt savai dzīvei jēgu un atrast lietas, par ko būt pateicīgiem un gandarītiem, bija vieglāk pārvarēt pat ļoti intensīvas sāpes.
Starp biežāk minētajiem prieka avotiem var ierindot aktivitātes dabā, kontaktēšanos ar patīkamiem cilvēkiem un dažādu hobiju īstenošanu, piemēram, gleznošanu, puķu audzēšanu, ēst gatavošanu vai nūjošanu.
Attiecības starp galvu un ķermeni jeb savienoto trauku princips.
Galvenie dzīvesspēka stūrakmeņi
Ja būtu jānosauc galvenie stūrakmeņi, kas cilvēkiem ar hroniskām sāpēm palīdz vairot dzīvesspēku un ir kopīgi lielākajai daļai no pētījuma dalībniekiem, mans top pieci būtu šāds:
- "Lielās bildes", jēgas vai mērķa saskatīšana.
- Regulāras, mērenas un individuālajām spējām pielāgotas fiziskās aktivitātes.
- Pievēršanās aktivitātēm, kas sniedz prieku un ļauj aizmirsties no sāpēm.
- Domu un emociju regulācija, stresa mazināšana un domāšanas fokusa maiņa.
- Kontaktēšanās ar patīkamiem, saprotošiem un iedvesmojošiem cilvēkiem.
Šis pētījums apliecināja, ka starp cilvēka domāšanu un fizisko pašsajūtu pastāv ļoti cieša saite. Patīkamas emocijas var mazināt subjektīvo sāpju sajūtu, turpretī stress un negatīvo scenāriju malšana var veicināt sāpes. Kāds pētījuma dalībnieks bija pamanījis, ka "pamainot savu skatupunktu, mēs varam sākt koncentrēties uz iespējām, nevis šķēršļiem, un tā vietā, lai jautātu "Kāpēc tas ar mani ir noticis?", uzdot sev jautājumu "Kas ir labākais, ko varu darīt šajā situācijā?". Bet kāda cita dalībniece pauda pārliecību, ka ir svarīgi "apzināti meklēt skaisto, labo. Neiekrist tajā bedrē, bet apzināties – sāp šodien, šodien man ir sliktāk. Bet vai tas ir viss, kas ar mani šajā dienā ir noticis? Vai sāpe, vai slimība ir visa mana dzīve?". Ja izdodas aizmirsties no sāpēm, sāpes mazinās, taču "fokusējoties uz simptomiem, simptomi uzreiz pareizinās ar kaut kādu koeficientu".
Gluži tāpat kā mūsu emocijas un domas ietekmē mūsu fizisko pašsajūtu, arī fiziskā pašsajūta ietekmē to, kā mēs jūtamies. Viens no dalībniekiem atzina, ka "fiziskās aktivitātes ne tikai ļauj uzturēt labu fizisko formu, bet palīdz arī emocionāli justies labi, mazinot stresu un ļaujot uz brīdi atslēgties no sāpēm", bet kāda cita dalībniece bija novērojusi, ka "pastaigas palīdz būt šeit un tagad un nomierina prātu".
Intervētie cilvēki atzina, ka dzīvesspēka uzturēšanā izšķirošā loma nav tam, kādas fiziskās aktivitātes tiek izvēlētas, bet gan tas, lai šīs aktivitātes būtu regulāras un mērenas. Pārlieka sevis saudzēšana vai pārpūlēšanās ir divi grāvji, no kuriem būtu jāizvairās. Tā vietā, lai uzstādītu nesasniedzamus mērķus un nodarbotos ar fiziskajām aktivitātēm kampaņveidīgi, labāk izvēlēties mērenāku, bet regulāru fizisko slodzi. Regulāras fiziskās aktivitātes iedod dzīvei zināmu ritmu un ļauj pārslēgties no analizēšanas uz ķermeņa sajušanu, kas ir jo īpaši svarīgi brīžos, kad esam iestrēguši problēmās un nespējam apstādināt savu domu karuseli.
Mijiedarbība ar patīkamiem cilvēkiem
Pētījuma dalībnieki atzina, ka dzīvesspēka uzturēšanā svarīga loma ir sociālajiem kontaktiem. Līdzcilvēku atbalsts var palīdzēt vieglāk pārdzīvot dzīves triecienus, ja vien uzdrošināmies to lūgt un nebaidāmies izrādīt savas emocijas. Kāda dalībniece uzsvēra, ka ne vienmēr ir jāsteidzas ar padoma došanu. Reizēm ir "svarīgi ir vienkārši klausīties, pajautāt – kā es tev varu palīdzēt? Cik svarīga sajūta, ka tu neesi viens tajā, kas ar tevi ir noticis. Briesmīgākais nav ciešanas, briesmīgākais ir būt tajās vienam". Turklāt mijiedarbība var nebūt arī tieša, bet pastarpināta, piemēram, veicot ierakstus sociālajos tīklos. Atgriezeniskās saites saņemšana no citiem dod sajūtu, ka tu savās ciešanās neesi unikāls.
Citāts:Jāpiemin arī tas, ka socializēšanās pilda ne vien atbalsta, bet arī prieka funkciju, jo, kā vēsta sens latviešu sakāmvārds, - dalīta bēda – pusbēda, dalīts prieks – dubultprieks.https://www.lsm.lv/raksts/dzive--stils/v...s.a585786/
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs