2025-03-16 12:36
https://replay.lsm.lv/lv/skaties/ierakst...krustceles
https://www.lsm.lv/raksts/kultura/kultur...u.a591643/
Daugavgrīvas cietokšņa nākotne – valsts īpašumā, bet ar teju nulles budžetu
REplay.lv Kultūršoks
14. marts, 21:15
Kultūrtelpa
Autori: Zane Brikmane (LTV kultūras žurnāliste), Dace Kaukule (LTV raidījumu redaktore), «Kultūršoks» (Latvijas Televīzijas raidījums)
Pēc gadiem ilgas domāšanas Kultūras ministrija valdību aicinās Daugavgrīvas cietoksni paturēt valsts īpašumā. Ministrija cer, ka valdības lēmums kļūs par būtisku pavērsienu, kas 400 gadus senajai militārajai būvei iezīmēs visaptverošu nākotni ar kultūras, izglītības un pētniecības funkcijām. Tiesa, summa, ko ministrija patlaban gatava ieguldīt 21 hektāru lielā īpašuma atjaunošanā, ir 20 tūkstoši eiro gadā. Vienlaikus niecīgais budžets nav pārvilcis krustu sapnim par Jūras muzeju, ko lolo Daugavgrīvas cietokšņa pieskatītāji – biedrība "Bolderājas grupa".
Daugavgrīvas cietoksni uzturēs, izpētīs un attīstīs, saglabājot valsts īpašumā
ĪSUMĀ:
Daugavgrīvas cietoksnim nav atrasts pielietojums kopš 2013. gada, kad to atstāja nomnieki – SIA "Aumeisteru muiža".
Ekonomikas ministrija, kuras īpašumā atrodas Daugavgrīvas cietoksnis, teritorijas attīstības koncepciju sagaida no Kultūras ministrijas.
Kultūras ministrija par labāko variantu uzskata cietoksni atstāt valsts īpašumā; alternatīva bija to atsavināt un nodot "Valsts nekustamajiem īpašumiem".
Kultūras ministrijas plāns ir vispārīgi iezīmēts, tajā nav skaidri noteikta plāna par Jūras muzeja izveidi.
Plāns nodot cietoksni Aizsardzības ministrijai militārām vajadzībām šobrīd netiek apsvērts.
Aktīvi pēta Daugavgrīvas cietokšņa vēsturi
Biedrība "Bolderājas grupa" jau desmit gadus rūpējas par 17. gadsimtā celto Daugavgrīvas cietoksni, ilgstoši gaidot politiķu izšķiršanos par senās militārās būves nākotni. Cietoksnis aizņem vairāk nekā 20 hektāru platību netālu no Daugavas ietekas jūrā. Biedrība gan sargā īpašumu no melnajiem arheologiem, gan pēta cietokšņa vēsturi.
Biedrības "Bolderājas grupa" vadītāja Sandra Jakušonoka stāsta, ka krājumā jau savākti desmit no jūras izskaloti lielizmēra priekšmeti, apmēram tūkstotis fotogrāfiju, kartes un citi priekšmeti: "Turpinām to, ko mēs esam iesākuši, – apzināt, saglabāt, interpretēt ar vai bez cietokšņa, jo mēs dzīvojam cietokšņa tuvumā. Un līdz ar to tas vienkārši nepazūd, un tādā ziņā, ka neviens jau nevar liegt tev turpināt par to runāt un mēģināt mainīt lietas pat visbezcerīgākajās situācijās. Mēs darīsim uz priekšu to, ko esam darījuši, cik ilgi tas izdosies."
Visbezcerīgākā situācija vēl nav iestājusies. Taču arī mīņāšanās uz vietas svaru kausiem neliek svērties par labu vienīgajam zvaigznes formas nocietinājumam Latvijā, kuru izdevies saglabāt tā sākotnējā formā.
Kopš 2013. gada, kad Daugavgrīvas cietoksni pameta tā nomnieks SIA "Aumeisteru muiža", lēmuma par cietokšņa turpmāko dzīvi nav. Ekonomikas ministrija, kuras pārziņā atrodas militārā būve, to nodeva publisko aktīvu pārvaldītājam "Possessor", kas par algotiem sargiem pieņēma biedrību "Bolderājas grupa", kamēr Kultūras ministrijas atbildība palika cietokšņa attīstības koncepcija.
Jūrniecības vēstures pētnieks Haralds Apogs uzskata, ka Daugavgrīvas cietokšņa stāsts pilnībā raksturo vārdu "birokrātija".
"Tas laikam mums ir raksturīgi, vismaz tās aprindas, kas nosaka līdzekļu piešķiršanu un izlietojumu, tām tā ir tāda ierasta ikdiena, jo ar to viņi nodarbojas. Notiek šis futbols, kur pārsvarā nauda, kas būtu izpētei, tā tādā veidā arī tiek iztērēta. Tad tas projekts vai tas koncepts kaut kur noguļas un atkal turpina stāvēt līdz brīdim, kad kādam atkal tas šķiet interesants. Es pat nezinu, kā to vērtēt, tā ir tāda mūsdienu specifika, bez kuras, acīmredzot, nevar iztikt, jo ir tik daudz iesaistīto cilvēku, kuriem ir jādod savs viedoklis," procesu raksturo Apogs.
Ministrijai ar lēmuma sagatavošana neiet ātri
Viens no aktīvākajiem spēlētājiem Daugavgrīvas cietokšņa lietā līdz šim ir bijusi Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde. Arheoloģijas un vēstures daļas vadītāja Sandra Zirne stāsta, ka pirms diviem gadiem pārvaldes eksperti sagatavoja savu redzējumu, ko iesākt ar cietoksni: "Atstāt valsts īpašumā, protams, jo līdzšinējie privatizācijas pasākumi nebija veiksmīgi. Pagaidām uzturēt ar minimāliem līdzekļiem pēc iespējas autentiskākos apjomos, konservēt bīstamās daļas, kur ir saglabājušies vēsturiskie mūri, bet to visu var darīt pakāpeniski, un to var izmantot kā kultūrtelpu dažādiem pasākumiem. Tā lielā ideja, protams, ir Jūras muzeja izveidošana."
Ir pagājis vairāk nekā gads, un Kultūras ministrija saturā ļoti līdzīgu ziņojumu šī mēneša laikā sola iesniegt valdībai, kura galvenā doma ir saglabāt cietoksni valsts īpašumā.
"Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde savu redzējumu sagatavoja, tiešām balstoties no kultūras mantojuma saglabāšanas viedokļa. Atsevišķi šis redzējums bija vispārīgs, kurā bija nepieciešami precizējumi, atsevišķas lietas mēs esam tiešām iekļāvuši tieši tā, kā Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde formulējusi. Bija nepieciešams sagatavot šo dokumentu valdībā iesniedzamu dokumentu formā, kas ir tāds ļoti ierēdniecisks apzīmējums," ministrijas ieguldījumu ieskicē valsts sekretāres vietniece kultūrpolitikas jautājumos Baiba Mūrniece.
Viņa uzskata, ka nesasteigtā lēmuma virzība ir novedusi pie labākā risinājuma: "Mēs redzam šo kā ļoti vērtīgu, starptautiski atzītu objektu, kurā notiek vienlaikus kultūras mantojuma un vērtību saglabāšanas aktivitātes un laikmetīgās kultūras izpausmes."
Ir oriģinālas idejas finansējuma piesaistei, lai atjaunotu cietoksni
Tiesa, naudas summa, ko Kultūras ministrija varētu likt pretim, lai īstenotu kaut vai plāna pirmo sadaļu – uzturēt, sakārtot, saglabāt drošu vidi –, ir minimāla – 20 tūkstoši eiro gadā. Lai īstenotu lielākus restaurācijas darbus, Kultūras ministrijas risinājums – dalība Kultūrkapitāla fonda konkursos.
Biedrības "Bolderājas grupa" vadītāja Sandra Jakušonoka ar to jau rēķinājās: "Tajās sarunās, kas ir bijušas ministrijā, ir ļoti skaidra izpratne par to, ka finansējums sākotnēji nebūs tik nozīmīgs, lai šo objektu atjaunotu uzreiz un pilnībā, bet mēs varam darīt pakāpeniski, mēs varam darīt tieši tāpat kā cietokšņa būvētāji to ir darījuši. Lāpīt tās vietas, kur visvairāk ir vajadzīgs, kaut kādas jumtu uzlikšanas vai logu, durvju ielikšanas, un rīkoties atbilstoši līdzekļiem, bet maksimāli taupīgi un izmantojot esošās iespējas, būvmateriālu atkārtotu lietošanu un vienkārši darot."
Jūrniecības vēstures pētnieks Haralds Apogs ir pārliecināts, ka valsts nepaliktu zaudētājos, ja tomēr ieguldītu lielākas summas Daugavgrīvas cietokšņa restaurācijā: "Šis konkrētais objekts, ja viņā ieguldītu, viņš spētu pelnīt. Tas nav muzeja ieejas biļešu jautājums. Tas ir reģiona jautājums, un arī ārpus Latvijas ir pietiekami daudz cilvēku, kas šeit vēlas nokļūt, kas vēlas uzzināt par to, kas un kā. Es jau ministrijā teicu, ka vajag runāt ar zviedru valdību, jo tomēr gandrīz simt gadus viņš ir bijis zviedru valdījumā."
Rīgas pašvaldības Pilsētas attīstības departamenta Kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanas biroja vadītājs Jānis Bērziņš iesaka meklēt oriģinālus ceļus finansējuma piesaistē un sākt pelnīt, unikālo cietoksni restaurējot ar sabiedrības līdzdalību: "Līdzīgi piemēri ir bijuši arī Francijā, kur dažādas muižas ir kolektīvi atrestaurētas un cilvēki maksā par pieredzi, maksā par prasmēm un iemaņām šīs vietas atrestaurēšanai. Protams, sertificētu speciālistu vadībā, mantojuma pārvaldes uzraudzībā, sekojot līdzi tam, lai šis process tiešām notiek atbilstoši vietas kultūrvēsturiskajai nozīmībai.
Un šīs prasmes, ko mēs varētu iegūt, šo cietoksni pakāpeniski restaurējot, būtu pielietojamas citās vietās pilsētā, citos objektos."
Jūras muzeja izveide iespējama 30 gadu laikā
Teju nulles budžeta apstākļos biedrības virzītā ideja par Jūras muzeju šķiet utopiska. Tomēr biedrības "Bolderājas grupa" vadītāja Sandra Jakušonoka neatkarīgi no Kultūras ministrijas lēmuma ir gatava dibināt muzeju: "Nu jā. Mēs apzināmies to, ka Daugavgrīvas cietoksnis tādam muzejam, kas ir saistīts ar jūras lietām, ir labākā vieta."
Atsevišķi muzeja ideju Kultūras ministrija nevirzīs valdībai. Tā ir apslēpta zem ieteikumiem – Daugavgrīvas cietoksni izmantot kultūras funkcijai un kultūras mantojuma eksponēšanas funkcijai. NKMP Arheoloģijas un vēstures daļas vadītāja Sandra Zirne cer, ka 30 gadu nogrieznī Jūras muzejs varētu kļūt par realitāti. "Mēs esam vienīgā valsts pie Baltijas jūras, kurai nav sava Jūras muzeja. Bet mēs jau arī saprotam gan ekonomisko situāciju, visu pārējo, tam nebūtu jānotiek uzreiz. Es domāju, ka pakāpeniski var uzkrāt šo materiālu, ko jūra izskalo, turpat ir pludmale, un katru gadu mums ziņo par izskalotām kuģu detaļām, kuģu vrakiem, daļa no tiem glabājas Daugavgrīvas cietoksnī."
Jūrniecības vēstures pētnieks Haralds Apogs norāda, ka šis nav bijis pat izpētes lauks: "Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs ir apzinājis būtībā to sauszemes daļu, viņi neko nav darījuši un apzinājuši, viņiem nekad nav bijis arī intereses par kuģiem ar kuģu īpašniekiem, par to, kas no tā visa ir palicis pāri. Tā ka šeit noteikti varētu būt tas, un ir arī pietiekami daudz tādu eksponātu, kas būtu pelnījuši atrasties šeit, kas mums ir pat no padomju laikiem saglabājušies, kas ir dažādi vides objekti, gan tehniski, gan dekoratīvi, un arī tas, kas guļ jūras dzelmē, arī tas varētu nākt ārā uz šejieni."
Biedrības "Bolderājas grupa" vadītāja Sandra Jakušonoka tomēr vēlētos, ka muzejs tiktu definēts kā cietokšņa nākotne: "Ja mēs nedefinējam muzeju kā šī cietokšņa tādu normālu nākotnes sastāvdaļu, tad nevis mēs, biedrība, bet valsts nevar plānot, kurā vietā kas atradīsies, kā ir jārīkojas un kas ar ēkām ir jādara. Galu galā cietoksnis līdz galam arī nav pētīts, jo padomju laikā daudzviet ir uzliktas biezas betona plāksnes, un, iespējams, ka nākotnes atradumi mainīs vispār visus plānus."
Ekonomikas ministrija, kuras īpašumā atrodas Daugavgrīvas cietoksnis, no plašākiem komentāriem atteicās, jo vienīgais ierēdnis, kurš par šo jautājumu ir kompetents runāt, esot atvaļinājumā. Ļoti lakoniska par Daugavgrīvas cietokšņa nākotni savā rakstiskajā atbildē "Kultūršokam" bija arī īpašuma pārvaldītāju "Possessor" valdes asistente Elizabete Ābola: "Privāta muzeja izveide iespējama, ja tā veidotājam ir nepieciešamās zināšanas un finanšu resursi šī projekta īstenošanai."
Vispirms cietokšņa teritorija būtu rūpīgi jāpārbauda sapieriem
Padomju laikos cietoksnī bija izvietotas PSRS Baltijas kara flotes vienības. Līdz tūkstošgades mijai apkārtni kontrolēja Nacionālie bruņotie spēki. Ņemot vērā ģeopolitiskos apstākļus, pagaidām tomēr nav plānu teritoriju atkal atvēlēt valsts aizsardzības spēkiem. "Šis objekts ir valsts aizsargājams kultūras piemineklis un valsts aizsargājamu kultūras pieminekļu saglabāšanā maksimāli būtu jāizvairās no militāras funkcijas izvietošanas šādā objektā," uzsver Kultūras ministrijas valsts sekretāres vietniece kultūrpolitikas jautājumos Baiba Mūrniece.
Jūrniecības vēstures pētnieks Haralds Apogs uzskata, ka mūsdienu kara apstākļos cietokšņa priekšrocības nebūs izmantojamas: "Ja visu laiku bija svarīgi, kurš tālāk varēs aizšaut ar lielgabalu, tad tagad ir svarīgi, kurš tālāk ar dronu varēs atlidot, un, ja šeit, piemēram, ir teritorija, kur notiek kaut kāda militāra ražošana, te var atlidot no visām pusēm, un tas nebūtu jēdzīgi, tā ka ir jāmeklē jauns veids.
Arī cietoksnim jāmeklē jauns veids, kā pastāvēt."
Bez jaunu veidu meklēšanas armijas atgriešanās kaut uz mirkli, iespējams, ka būtu drošības jautājums numur viens. Apmeklētāju skaits nedēļas nogalēs tikai pieaug, un Daugavgrīvas cietoksnī notiek arī plaša mēroga pasākumi, kā festivāls "Komēta".
Tomēr NKMP Arheoloģijas un vēstures daļas vadītājai Sandrai Zirnei ir šaubas par objekta drošību: "Tur jau nekad sapieri arī nav gājuši. Man liekas, ka tā ir teritorija, ko vajadzētu pārbaudīt. Paskatīties, kas ir īsti. Tur ir fragmentāri veikta arheoloģiskā izpēte, tas nav arheoloģiskais piemineklis, bet, protams, ka ar arheoloģiskām metodēm to, kas saglabājies zem zemes, vislabāk arī varēs noteikt. Tur ir fragmentāri kaut kādi posmi pētīti."
Eksperte gan atzīst, ka bīstamība rastos tikai, teritorijā sākot pamatīgus rakšanas darbus: "Var jau būt, ka jāskatās, padomju okupācijas laikos varbūt kaut kas darīts, skatīts, jo tur arī to teritoriju izmantoja, bet nu ir tāda informācija."
Daugavgrīvas cietoksnis – filmu industrijas un tūristu magnēts?
Otrs veids, kā armija varētu atgriezties Daugavgrīvas cietoksnī, varētu notikt aktieru izskatā.
"Daugavgrīvas cietoksnim ir būtisks potenciāls, ļoti liels potenciāls tieši filmu kā producēšanas vietas attīstībai un, ņemot vērā, ka mēs arī Rīgas pašvaldību esam iesaistījuši šajā diskusijā par Daugavgrīvas cietokšņa attīstību, es domāju, ka diskusijas un idejas par šo var tikt attīstītas," stāsta Kultūras ministrijas valsts sekretāres vietniece kultūrpolitikas jautājumos Baiba Mūrniece.
Rīgas pašvaldības Pilsētas attīstības departamenta Kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanas biroja vadītājs Jānis Bērziņš redz Daugavgrīvai un Bolderājai kopumā ļoti lielu attīstības potenciālu: "Tās ir teritorijas tuvu pie jūras ar ļoti lielo ūdensmalu sasniedzamību un īpatsvaru. Rekreācijas iespējas ir tiešām ļoti tuvas, un, ja mēs skatāmies arī uz Bolderājas vēsturisko apbūvi, viņa ir arī viena no pilsētas apbūves aizsardzības teritorijām, kam ir ļoti savdabīga vecā zvejniekciema identitāte saglabājusies vairākās ielās, un
komplektā ar Daugavgrīvas cietoksni, kas sniedz vēl šo militāro mantojumu, šeit klājas ļoti daudz dažādi telpiskās identitātes slāņi."
Pilsētas plānos, pēc Jāņa Bērziņa stāstītā, iezīmējas arī dzelzceļa līnija līdz Bolderājai, kas ne tikai vietējiem iedzīvotājiem, bet arī tūristiem uzlabotu Daugavgrīvas cietokšņa sasniedzamību: "Un, ņemot vērā esošā cietokšņa tehnisko stāvokli, ir jāveic tūlītējas darbības, bet cietoksnim jebkurā gadījumā ir jābūt pieejamam publiskai lietošanai un viņam ir jāspēlē loma vietējās kopienas stiprināšanā, arī identitātes radīšanā."
Ja arī valdība pieņems Kultūras ministrijas piedāvāto ceļu Daugavgrīvas cietokšņa attīstībai, neesoša finansējuma apstākļos grūti prognozēt, uz cik gadiem nu jau parakstīti papīri turpinās krāties.
Jūrniecības vēstures pētnieks Haralds Apogs apzinās, ka bez cilvēkiem, kas deg par Daugavgrīvas cietokšņa ideju, nekas nenotiks: "Katram jābūvē sava māja, vienam jāpērk bikses, vienam mašīnai jākrāj, mēs tādi esam, neesam unikāli ne ar ko. Bet, ja Lancmaņa kungs, viens no retajiem redzēja, ka mūžs ir jāieliek, lai atdzimtu tas objekts [Rundāles pils], tad vienkārši šim nav palaimējies. Izņemot Sandru Jakušonoku, pārējie iet viņam garām."
Par Daugavgrīvas cietoksni
Daugavgrīvas cietoksnis ir unikāla 17. gadsimta fortifikācijas būve, valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Eiropā tik pilnīgi saglabājušos šī perioda cietokšņu ir maz, jo jau kopš 18. gadsimta sākuma līdz pat 19. gadsimta zemes vaļņu un bastionu veida nocietinājumi ap vairākām pilsētām tika likvidēti. Daugavgrīvas cietoksnis ir vienīgā šāda veida, tik sena un augstā autentiskuma pakāpē saglabājusies fortifikācijas būve Latvijā, vienlaikus nozīmīga Eiropas valstu aizsardzības būvju sistēmā. Tā ir īpaša ar laikmetam moderniem risinājumiem aizsardzības spēju stiprināšanā.
Cietoksnim ir nozīmīga vieta Latvijas vēsturē. Ar to ir saistītas izšķirošas militāras darbības: Pirmā pasaules kara laikā tajā izveidota pirmā latviešu karaspēka vienība – 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulks, Latvijas Brīvības cīņu laikā to iekaroja 9. Rēzeknes kājnieku pulks, tajā kalpojis un dzīvojis arī Bībeles tulkotājs latviešu valodā Ernsts Gliks.
https://www.lsm.lv/raksts/kultura/kultur...u.a591643/
Daugavgrīvas cietokšņa nākotne – valsts īpašumā, bet ar teju nulles budžetu
REplay.lv Kultūršoks
14. marts, 21:15
Kultūrtelpa
Autori: Zane Brikmane (LTV kultūras žurnāliste), Dace Kaukule (LTV raidījumu redaktore), «Kultūršoks» (Latvijas Televīzijas raidījums)
Pēc gadiem ilgas domāšanas Kultūras ministrija valdību aicinās Daugavgrīvas cietoksni paturēt valsts īpašumā. Ministrija cer, ka valdības lēmums kļūs par būtisku pavērsienu, kas 400 gadus senajai militārajai būvei iezīmēs visaptverošu nākotni ar kultūras, izglītības un pētniecības funkcijām. Tiesa, summa, ko ministrija patlaban gatava ieguldīt 21 hektāru lielā īpašuma atjaunošanā, ir 20 tūkstoši eiro gadā. Vienlaikus niecīgais budžets nav pārvilcis krustu sapnim par Jūras muzeju, ko lolo Daugavgrīvas cietokšņa pieskatītāji – biedrība "Bolderājas grupa".
Daugavgrīvas cietoksni uzturēs, izpētīs un attīstīs, saglabājot valsts īpašumā
ĪSUMĀ:
Daugavgrīvas cietoksnim nav atrasts pielietojums kopš 2013. gada, kad to atstāja nomnieki – SIA "Aumeisteru muiža".
Ekonomikas ministrija, kuras īpašumā atrodas Daugavgrīvas cietoksnis, teritorijas attīstības koncepciju sagaida no Kultūras ministrijas.
Kultūras ministrija par labāko variantu uzskata cietoksni atstāt valsts īpašumā; alternatīva bija to atsavināt un nodot "Valsts nekustamajiem īpašumiem".
Kultūras ministrijas plāns ir vispārīgi iezīmēts, tajā nav skaidri noteikta plāna par Jūras muzeja izveidi.
Plāns nodot cietoksni Aizsardzības ministrijai militārām vajadzībām šobrīd netiek apsvērts.
Aktīvi pēta Daugavgrīvas cietokšņa vēsturi
Biedrība "Bolderājas grupa" jau desmit gadus rūpējas par 17. gadsimtā celto Daugavgrīvas cietoksni, ilgstoši gaidot politiķu izšķiršanos par senās militārās būves nākotni. Cietoksnis aizņem vairāk nekā 20 hektāru platību netālu no Daugavas ietekas jūrā. Biedrība gan sargā īpašumu no melnajiem arheologiem, gan pēta cietokšņa vēsturi.
Biedrības "Bolderājas grupa" vadītāja Sandra Jakušonoka stāsta, ka krājumā jau savākti desmit no jūras izskaloti lielizmēra priekšmeti, apmēram tūkstotis fotogrāfiju, kartes un citi priekšmeti: "Turpinām to, ko mēs esam iesākuši, – apzināt, saglabāt, interpretēt ar vai bez cietokšņa, jo mēs dzīvojam cietokšņa tuvumā. Un līdz ar to tas vienkārši nepazūd, un tādā ziņā, ka neviens jau nevar liegt tev turpināt par to runāt un mēģināt mainīt lietas pat visbezcerīgākajās situācijās. Mēs darīsim uz priekšu to, ko esam darījuši, cik ilgi tas izdosies."
Visbezcerīgākā situācija vēl nav iestājusies. Taču arī mīņāšanās uz vietas svaru kausiem neliek svērties par labu vienīgajam zvaigznes formas nocietinājumam Latvijā, kuru izdevies saglabāt tā sākotnējā formā.
Kopš 2013. gada, kad Daugavgrīvas cietoksni pameta tā nomnieks SIA "Aumeisteru muiža", lēmuma par cietokšņa turpmāko dzīvi nav. Ekonomikas ministrija, kuras pārziņā atrodas militārā būve, to nodeva publisko aktīvu pārvaldītājam "Possessor", kas par algotiem sargiem pieņēma biedrību "Bolderājas grupa", kamēr Kultūras ministrijas atbildība palika cietokšņa attīstības koncepcija.
Jūrniecības vēstures pētnieks Haralds Apogs uzskata, ka Daugavgrīvas cietokšņa stāsts pilnībā raksturo vārdu "birokrātija".
"Tas laikam mums ir raksturīgi, vismaz tās aprindas, kas nosaka līdzekļu piešķiršanu un izlietojumu, tām tā ir tāda ierasta ikdiena, jo ar to viņi nodarbojas. Notiek šis futbols, kur pārsvarā nauda, kas būtu izpētei, tā tādā veidā arī tiek iztērēta. Tad tas projekts vai tas koncepts kaut kur noguļas un atkal turpina stāvēt līdz brīdim, kad kādam atkal tas šķiet interesants. Es pat nezinu, kā to vērtēt, tā ir tāda mūsdienu specifika, bez kuras, acīmredzot, nevar iztikt, jo ir tik daudz iesaistīto cilvēku, kuriem ir jādod savs viedoklis," procesu raksturo Apogs.
Ministrijai ar lēmuma sagatavošana neiet ātri
Viens no aktīvākajiem spēlētājiem Daugavgrīvas cietokšņa lietā līdz šim ir bijusi Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde. Arheoloģijas un vēstures daļas vadītāja Sandra Zirne stāsta, ka pirms diviem gadiem pārvaldes eksperti sagatavoja savu redzējumu, ko iesākt ar cietoksni: "Atstāt valsts īpašumā, protams, jo līdzšinējie privatizācijas pasākumi nebija veiksmīgi. Pagaidām uzturēt ar minimāliem līdzekļiem pēc iespējas autentiskākos apjomos, konservēt bīstamās daļas, kur ir saglabājušies vēsturiskie mūri, bet to visu var darīt pakāpeniski, un to var izmantot kā kultūrtelpu dažādiem pasākumiem. Tā lielā ideja, protams, ir Jūras muzeja izveidošana."
Ir pagājis vairāk nekā gads, un Kultūras ministrija saturā ļoti līdzīgu ziņojumu šī mēneša laikā sola iesniegt valdībai, kura galvenā doma ir saglabāt cietoksni valsts īpašumā.
"Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde savu redzējumu sagatavoja, tiešām balstoties no kultūras mantojuma saglabāšanas viedokļa. Atsevišķi šis redzējums bija vispārīgs, kurā bija nepieciešami precizējumi, atsevišķas lietas mēs esam tiešām iekļāvuši tieši tā, kā Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde formulējusi. Bija nepieciešams sagatavot šo dokumentu valdībā iesniedzamu dokumentu formā, kas ir tāds ļoti ierēdniecisks apzīmējums," ministrijas ieguldījumu ieskicē valsts sekretāres vietniece kultūrpolitikas jautājumos Baiba Mūrniece.
Viņa uzskata, ka nesasteigtā lēmuma virzība ir novedusi pie labākā risinājuma: "Mēs redzam šo kā ļoti vērtīgu, starptautiski atzītu objektu, kurā notiek vienlaikus kultūras mantojuma un vērtību saglabāšanas aktivitātes un laikmetīgās kultūras izpausmes."
Ir oriģinālas idejas finansējuma piesaistei, lai atjaunotu cietoksni
Tiesa, naudas summa, ko Kultūras ministrija varētu likt pretim, lai īstenotu kaut vai plāna pirmo sadaļu – uzturēt, sakārtot, saglabāt drošu vidi –, ir minimāla – 20 tūkstoši eiro gadā. Lai īstenotu lielākus restaurācijas darbus, Kultūras ministrijas risinājums – dalība Kultūrkapitāla fonda konkursos.
Biedrības "Bolderājas grupa" vadītāja Sandra Jakušonoka ar to jau rēķinājās: "Tajās sarunās, kas ir bijušas ministrijā, ir ļoti skaidra izpratne par to, ka finansējums sākotnēji nebūs tik nozīmīgs, lai šo objektu atjaunotu uzreiz un pilnībā, bet mēs varam darīt pakāpeniski, mēs varam darīt tieši tāpat kā cietokšņa būvētāji to ir darījuši. Lāpīt tās vietas, kur visvairāk ir vajadzīgs, kaut kādas jumtu uzlikšanas vai logu, durvju ielikšanas, un rīkoties atbilstoši līdzekļiem, bet maksimāli taupīgi un izmantojot esošās iespējas, būvmateriālu atkārtotu lietošanu un vienkārši darot."
Jūrniecības vēstures pētnieks Haralds Apogs ir pārliecināts, ka valsts nepaliktu zaudētājos, ja tomēr ieguldītu lielākas summas Daugavgrīvas cietokšņa restaurācijā: "Šis konkrētais objekts, ja viņā ieguldītu, viņš spētu pelnīt. Tas nav muzeja ieejas biļešu jautājums. Tas ir reģiona jautājums, un arī ārpus Latvijas ir pietiekami daudz cilvēku, kas šeit vēlas nokļūt, kas vēlas uzzināt par to, kas un kā. Es jau ministrijā teicu, ka vajag runāt ar zviedru valdību, jo tomēr gandrīz simt gadus viņš ir bijis zviedru valdījumā."
Rīgas pašvaldības Pilsētas attīstības departamenta Kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanas biroja vadītājs Jānis Bērziņš iesaka meklēt oriģinālus ceļus finansējuma piesaistē un sākt pelnīt, unikālo cietoksni restaurējot ar sabiedrības līdzdalību: "Līdzīgi piemēri ir bijuši arī Francijā, kur dažādas muižas ir kolektīvi atrestaurētas un cilvēki maksā par pieredzi, maksā par prasmēm un iemaņām šīs vietas atrestaurēšanai. Protams, sertificētu speciālistu vadībā, mantojuma pārvaldes uzraudzībā, sekojot līdzi tam, lai šis process tiešām notiek atbilstoši vietas kultūrvēsturiskajai nozīmībai.
Un šīs prasmes, ko mēs varētu iegūt, šo cietoksni pakāpeniski restaurējot, būtu pielietojamas citās vietās pilsētā, citos objektos."
Jūras muzeja izveide iespējama 30 gadu laikā
Teju nulles budžeta apstākļos biedrības virzītā ideja par Jūras muzeju šķiet utopiska. Tomēr biedrības "Bolderājas grupa" vadītāja Sandra Jakušonoka neatkarīgi no Kultūras ministrijas lēmuma ir gatava dibināt muzeju: "Nu jā. Mēs apzināmies to, ka Daugavgrīvas cietoksnis tādam muzejam, kas ir saistīts ar jūras lietām, ir labākā vieta."
Atsevišķi muzeja ideju Kultūras ministrija nevirzīs valdībai. Tā ir apslēpta zem ieteikumiem – Daugavgrīvas cietoksni izmantot kultūras funkcijai un kultūras mantojuma eksponēšanas funkcijai. NKMP Arheoloģijas un vēstures daļas vadītāja Sandra Zirne cer, ka 30 gadu nogrieznī Jūras muzejs varētu kļūt par realitāti. "Mēs esam vienīgā valsts pie Baltijas jūras, kurai nav sava Jūras muzeja. Bet mēs jau arī saprotam gan ekonomisko situāciju, visu pārējo, tam nebūtu jānotiek uzreiz. Es domāju, ka pakāpeniski var uzkrāt šo materiālu, ko jūra izskalo, turpat ir pludmale, un katru gadu mums ziņo par izskalotām kuģu detaļām, kuģu vrakiem, daļa no tiem glabājas Daugavgrīvas cietoksnī."
Jūrniecības vēstures pētnieks Haralds Apogs norāda, ka šis nav bijis pat izpētes lauks: "Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs ir apzinājis būtībā to sauszemes daļu, viņi neko nav darījuši un apzinājuši, viņiem nekad nav bijis arī intereses par kuģiem ar kuģu īpašniekiem, par to, kas no tā visa ir palicis pāri. Tā ka šeit noteikti varētu būt tas, un ir arī pietiekami daudz tādu eksponātu, kas būtu pelnījuši atrasties šeit, kas mums ir pat no padomju laikiem saglabājušies, kas ir dažādi vides objekti, gan tehniski, gan dekoratīvi, un arī tas, kas guļ jūras dzelmē, arī tas varētu nākt ārā uz šejieni."
Biedrības "Bolderājas grupa" vadītāja Sandra Jakušonoka tomēr vēlētos, ka muzejs tiktu definēts kā cietokšņa nākotne: "Ja mēs nedefinējam muzeju kā šī cietokšņa tādu normālu nākotnes sastāvdaļu, tad nevis mēs, biedrība, bet valsts nevar plānot, kurā vietā kas atradīsies, kā ir jārīkojas un kas ar ēkām ir jādara. Galu galā cietoksnis līdz galam arī nav pētīts, jo padomju laikā daudzviet ir uzliktas biezas betona plāksnes, un, iespējams, ka nākotnes atradumi mainīs vispār visus plānus."
Ekonomikas ministrija, kuras īpašumā atrodas Daugavgrīvas cietoksnis, no plašākiem komentāriem atteicās, jo vienīgais ierēdnis, kurš par šo jautājumu ir kompetents runāt, esot atvaļinājumā. Ļoti lakoniska par Daugavgrīvas cietokšņa nākotni savā rakstiskajā atbildē "Kultūršokam" bija arī īpašuma pārvaldītāju "Possessor" valdes asistente Elizabete Ābola: "Privāta muzeja izveide iespējama, ja tā veidotājam ir nepieciešamās zināšanas un finanšu resursi šī projekta īstenošanai."
Vispirms cietokšņa teritorija būtu rūpīgi jāpārbauda sapieriem
Padomju laikos cietoksnī bija izvietotas PSRS Baltijas kara flotes vienības. Līdz tūkstošgades mijai apkārtni kontrolēja Nacionālie bruņotie spēki. Ņemot vērā ģeopolitiskos apstākļus, pagaidām tomēr nav plānu teritoriju atkal atvēlēt valsts aizsardzības spēkiem. "Šis objekts ir valsts aizsargājams kultūras piemineklis un valsts aizsargājamu kultūras pieminekļu saglabāšanā maksimāli būtu jāizvairās no militāras funkcijas izvietošanas šādā objektā," uzsver Kultūras ministrijas valsts sekretāres vietniece kultūrpolitikas jautājumos Baiba Mūrniece.
Jūrniecības vēstures pētnieks Haralds Apogs uzskata, ka mūsdienu kara apstākļos cietokšņa priekšrocības nebūs izmantojamas: "Ja visu laiku bija svarīgi, kurš tālāk varēs aizšaut ar lielgabalu, tad tagad ir svarīgi, kurš tālāk ar dronu varēs atlidot, un, ja šeit, piemēram, ir teritorija, kur notiek kaut kāda militāra ražošana, te var atlidot no visām pusēm, un tas nebūtu jēdzīgi, tā ka ir jāmeklē jauns veids.
Arī cietoksnim jāmeklē jauns veids, kā pastāvēt."
Bez jaunu veidu meklēšanas armijas atgriešanās kaut uz mirkli, iespējams, ka būtu drošības jautājums numur viens. Apmeklētāju skaits nedēļas nogalēs tikai pieaug, un Daugavgrīvas cietoksnī notiek arī plaša mēroga pasākumi, kā festivāls "Komēta".
Tomēr NKMP Arheoloģijas un vēstures daļas vadītājai Sandrai Zirnei ir šaubas par objekta drošību: "Tur jau nekad sapieri arī nav gājuši. Man liekas, ka tā ir teritorija, ko vajadzētu pārbaudīt. Paskatīties, kas ir īsti. Tur ir fragmentāri veikta arheoloģiskā izpēte, tas nav arheoloģiskais piemineklis, bet, protams, ka ar arheoloģiskām metodēm to, kas saglabājies zem zemes, vislabāk arī varēs noteikt. Tur ir fragmentāri kaut kādi posmi pētīti."
Eksperte gan atzīst, ka bīstamība rastos tikai, teritorijā sākot pamatīgus rakšanas darbus: "Var jau būt, ka jāskatās, padomju okupācijas laikos varbūt kaut kas darīts, skatīts, jo tur arī to teritoriju izmantoja, bet nu ir tāda informācija."
Daugavgrīvas cietoksnis – filmu industrijas un tūristu magnēts?
Otrs veids, kā armija varētu atgriezties Daugavgrīvas cietoksnī, varētu notikt aktieru izskatā.
"Daugavgrīvas cietoksnim ir būtisks potenciāls, ļoti liels potenciāls tieši filmu kā producēšanas vietas attīstībai un, ņemot vērā, ka mēs arī Rīgas pašvaldību esam iesaistījuši šajā diskusijā par Daugavgrīvas cietokšņa attīstību, es domāju, ka diskusijas un idejas par šo var tikt attīstītas," stāsta Kultūras ministrijas valsts sekretāres vietniece kultūrpolitikas jautājumos Baiba Mūrniece.
Rīgas pašvaldības Pilsētas attīstības departamenta Kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanas biroja vadītājs Jānis Bērziņš redz Daugavgrīvai un Bolderājai kopumā ļoti lielu attīstības potenciālu: "Tās ir teritorijas tuvu pie jūras ar ļoti lielo ūdensmalu sasniedzamību un īpatsvaru. Rekreācijas iespējas ir tiešām ļoti tuvas, un, ja mēs skatāmies arī uz Bolderājas vēsturisko apbūvi, viņa ir arī viena no pilsētas apbūves aizsardzības teritorijām, kam ir ļoti savdabīga vecā zvejniekciema identitāte saglabājusies vairākās ielās, un
komplektā ar Daugavgrīvas cietoksni, kas sniedz vēl šo militāro mantojumu, šeit klājas ļoti daudz dažādi telpiskās identitātes slāņi."
Pilsētas plānos, pēc Jāņa Bērziņa stāstītā, iezīmējas arī dzelzceļa līnija līdz Bolderājai, kas ne tikai vietējiem iedzīvotājiem, bet arī tūristiem uzlabotu Daugavgrīvas cietokšņa sasniedzamību: "Un, ņemot vērā esošā cietokšņa tehnisko stāvokli, ir jāveic tūlītējas darbības, bet cietoksnim jebkurā gadījumā ir jābūt pieejamam publiskai lietošanai un viņam ir jāspēlē loma vietējās kopienas stiprināšanā, arī identitātes radīšanā."
Ja arī valdība pieņems Kultūras ministrijas piedāvāto ceļu Daugavgrīvas cietokšņa attīstībai, neesoša finansējuma apstākļos grūti prognozēt, uz cik gadiem nu jau parakstīti papīri turpinās krāties.
Jūrniecības vēstures pētnieks Haralds Apogs apzinās, ka bez cilvēkiem, kas deg par Daugavgrīvas cietokšņa ideju, nekas nenotiks: "Katram jābūvē sava māja, vienam jāpērk bikses, vienam mašīnai jākrāj, mēs tādi esam, neesam unikāli ne ar ko. Bet, ja Lancmaņa kungs, viens no retajiem redzēja, ka mūžs ir jāieliek, lai atdzimtu tas objekts [Rundāles pils], tad vienkārši šim nav palaimējies. Izņemot Sandru Jakušonoku, pārējie iet viņam garām."
Par Daugavgrīvas cietoksni
Daugavgrīvas cietoksnis ir unikāla 17. gadsimta fortifikācijas būve, valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Eiropā tik pilnīgi saglabājušos šī perioda cietokšņu ir maz, jo jau kopš 18. gadsimta sākuma līdz pat 19. gadsimta zemes vaļņu un bastionu veida nocietinājumi ap vairākām pilsētām tika likvidēti. Daugavgrīvas cietoksnis ir vienīgā šāda veida, tik sena un augstā autentiskuma pakāpē saglabājusies fortifikācijas būve Latvijā, vienlaikus nozīmīga Eiropas valstu aizsardzības būvju sistēmā. Tā ir īpaša ar laikmetam moderniem risinājumiem aizsardzības spēju stiprināšanā.
Cietoksnim ir nozīmīga vieta Latvijas vēsturē. Ar to ir saistītas izšķirošas militāras darbības: Pirmā pasaules kara laikā tajā izveidota pirmā latviešu karaspēka vienība – 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulks, Latvijas Brīvības cīņu laikā to iekaroja 9. Rēzeknes kājnieku pulks, tajā kalpojis un dzīvojis arī Bībeles tulkotājs latviešu valodā Ernsts Gliks.
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs