2025-03-25 12:21
«Baigā gada» šausmas Rīgas Centrālcietumā Ineses Dreimanes grāmatā «Pēc mums vēl ilgi zeme skums»
Šodien, 11:24
Literatūra
Autori: Baiba Kušķe (Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondente)
25. martā pieminam deportāciju upurus, tādēļ raidījumā "Labrīt" apskatītās grāmatas izvēle šoreiz ir nopietna un skarba – vēsturnieces Ineses Dreimanes darbs "Pēc mums vēl ilgi zeme skums". Tās pamatā pētījums par kādu arī ļoti traģisku mūsu vēstures lappusi – Latvijas iedzīvotāju beztiesas nogalināšanu Rīgas Centrālcietumā 1941. gadā no 27. līdz 29. jūnijam. Grāmata tapusi ļoti rūpīgā izpētes darbā 10 gadu garumā.
Tautas mutē iegājies, ka Latvijā pirmo PSRS okupācijas gadu mēdzam dēvēt par "Baigo gadu", tā raksturojot režīma baisās ļaundarības. Un šis gads patiešām tāds arī bija, tas ietver gan 1941. gada 14. jūnija deportācijas, gan brutālo slaktiņu, kad jūnija beigās Rīgas Centrālcietumā bez tiesas tika nogalināti 99 Latvijas iedzīvotāji. Padomju laikā to, protams, nedrīkstēja publiski pieminēt, bet tautas mutē klīda šausminoši nostāsti par Centrālcietumā notikušo, gadu gaitā arvien vairāk apaugot arī izdomājumiem un pārspīlējumiem.
Pēc neatkarības atgūšanas par to ticis daudz runāts, bet tomēr vienīgais zinātniskais pētījums par šiem notikumiem ir šogad klajā nākusī Ineses Dreimanes grāmata, balstīta faktos gan par bojāgājušo personībām, gan arestu iemesliem un cilvēku nogalināšanas apstākļiem.
Grāmatā atspoguļota arī nogalināto ekshumēšana un identificēšana, kas norisinājās dažādos laika periodos, sniegtas arī ziņas par izdzīvojušo likteņiem.
Grāmatas ievadā autore atzīst, ka darbs nebija vienkāršs, jo informācija bija ļoti fragmentāra un izkliedēta. Tā bija burtiskā nozīmē jāmeklē visur un visos iespējamos veidos. Līdzās arhīvu un preses materiāliem tās bija arī sarunas un sarakstes ar bojāgājušo cilvēku tuviniekiem.
Kas tad bija šie arestētie un Centrālcietumā nogalinātie cilvēki? Kad sākās karš starp Padomju Savienību un Vāciju, okupācijas varas mainījās, aresti visā Latvijas teritorijā notika nepārtraukti. Lai kādu iedzīvotāju arestētu, nemaz nevajadzēja daudz, pietika inkriminēt, ka viņš, piemēram, nepakļaujas karastāvokļa likumiem vai ir naidīgi noskaņots pret padomju varu, lai viņu jau ieskaitītu sociāli bīstama pretpadomju elementa kategorijā. Grāmatā varam konkrēti uzzināt, par ko apsūdzēja šos cilvēkus, kas pēc 22. jūnija nonāca Centrālcietumā, un par ko 99 no viņiem pēc dažām dienām tika nogalināti.
Pamats, lai čekas darbinieki to izdarītu, bija divi šajās dienās izdoti dokumenti. Viens no tiem jau daudzkārt apspriestais "Šustina saraksts" ar vairāk nekā 70 personu vārdiem, kas beidzas ar teikumu: "Sociālās bīstamības dēļ visus nošaut", un ko parakstījis LPSR čekas priekšnieks Semjons Šustins.
Otrs – "Vēvera saraksts", par kura eksistenci nevienam nebija nojausmas līdz pat 2014. gadam, bet kas ir tikpat nozīmīgs kā Šustina saraksts un apstiprina vēl 32 cilvēku aresta gadījumus, to parakstījis čekas izmeklēšanas daļas priekšnieks Jānis Vēvers.
Smagākā un traģiskākā ir pētījuma daļa, kurā aprakstīts asiņainais un brutālais nogalināšanas process. Nošaušana notika attālākajā cietuma daļā, nogalinātos apraka divās bedrēs. Bet to plašāk neiztirzāšu, vien piebildīšu, ka veids, kā nošauts absolūtais vairākums cilvēku, liek domāt, ka slepkava pamatā varēja būt viens cilvēks un grāmatā ir minēts arī viņa vārds. Ne mazāk skarba ir nodaļa par ekshumāciju, kas sākās 4. jūlijā, kam dienu vēlāk sekoja atpazīšana, kad tuvinieki nāca atpazīt savus tuvos cilvēkus, pēc tam arī nogalinātie tika apbedīti.
Bet vēsturniece atsevišķu nodaļu veltījusi arī mītiem par Rīgas Centrālcietumu, proti, kāpēc sabiedrībā iesakņojās stāsti par tik šausminošām apcietināto spīdzināšanām un sakropļošanu – par izrautām acīm, novilktu ādu un tā tālāk? Kādēļ bija tik ļoti nepieciešams piedzejot nogalinātajiem vēl papildus ciešanas, ja viņu liktenis – nogalināšana bez tiesas un pat reāla iemesla – pats par sevi ir traģēdija?
Inese Dreimane par to ir neizpratnē, uzskatot, ka tā ir necieņa pret traģiski bojā gājušajiem. Un grāmatā cenšas kliedēt šos mītus.
Latvijas Nacionālajā bibliotēkā notika grāmatas atvēršanas pasākums, kurā autore atklāja izpētes procesa gaitu. Piemēram, pastāstīja savu pieredzi, tiekoties ar nogalināto tuviniekiem. Viena no tām bija Kārļa Cīruļa mazmeita, kura pastāstīja, ka viņas vecāmāte bijusi uz atpazīšanu, bet savu vīru tā arī nav atpazinusi. Kaut arī viņa vārds patiešām ir
"Vēvera sarakstā". Vēsturniece domā, ka tas ir pat ļoti saprotami, ka tā varēja notikt, jo redzētais, kad nogalinātie tika atrakti, bija tik briesmīgs, ka cilvēkam to pieņemt bija nepanesami.
Pēc kāda laika Cīruļa mazmeita atkal sazinājās ar vēsturnieci, jo bija atklājusi kādu zīmīgu detaļu. Proti, vienā no ekshumācijas protokoliem ļoti smalki bija aprakstīts, kas katram cilvēkam bijis mugurā, un par vienu teikts, ka viņam kājās bijušas mājās pašaustas garās apakšbikses.
Tieši tādu pašu pašaustas veļas komplektu mazmeita bija atradusi mājās, noglabātu vēl no tiem laikiem. Vecāmāte to bija rūpīgi iepakojusi, acīmredzot, ar domu, ka tad, kad vīrs nāks mājās, viņam vajadzēs tīras drēbes. Tas ir tikai viens no stāstiem, bet autore satikusies ar daudziem cilvēkiem, un, lai gan ar cilvēku atmiņām pētniekam jābūt ļoti uzmanīgam, jo tās ir nestabilas, līdzās dokumentiem tās var kļūt par vērtīgu papildinājumu kopējai informācijas ainai.
Kā atzīst autore – šis pētījums ir, Knuta Skujenieka vārdiem runājot, tā asinsnasta, ko pagātne uzlika viņas pleciem. Viņa nesa to pēc labākās sirdsapziņas un pa ceļam nenometa, vienīgi brīžiem nācās apstāties un atvilkt elpu. Un tagad tā ir nolikta lasītāju priekšā.
https://www.lsm.lv/raksts/kultura/litera...s.a592855/
Šodien, 11:24
Literatūra
Autori: Baiba Kušķe (Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondente)
25. martā pieminam deportāciju upurus, tādēļ raidījumā "Labrīt" apskatītās grāmatas izvēle šoreiz ir nopietna un skarba – vēsturnieces Ineses Dreimanes darbs "Pēc mums vēl ilgi zeme skums". Tās pamatā pētījums par kādu arī ļoti traģisku mūsu vēstures lappusi – Latvijas iedzīvotāju beztiesas nogalināšanu Rīgas Centrālcietumā 1941. gadā no 27. līdz 29. jūnijam. Grāmata tapusi ļoti rūpīgā izpētes darbā 10 gadu garumā.
Tautas mutē iegājies, ka Latvijā pirmo PSRS okupācijas gadu mēdzam dēvēt par "Baigo gadu", tā raksturojot režīma baisās ļaundarības. Un šis gads patiešām tāds arī bija, tas ietver gan 1941. gada 14. jūnija deportācijas, gan brutālo slaktiņu, kad jūnija beigās Rīgas Centrālcietumā bez tiesas tika nogalināti 99 Latvijas iedzīvotāji. Padomju laikā to, protams, nedrīkstēja publiski pieminēt, bet tautas mutē klīda šausminoši nostāsti par Centrālcietumā notikušo, gadu gaitā arvien vairāk apaugot arī izdomājumiem un pārspīlējumiem.
Pēc neatkarības atgūšanas par to ticis daudz runāts, bet tomēr vienīgais zinātniskais pētījums par šiem notikumiem ir šogad klajā nākusī Ineses Dreimanes grāmata, balstīta faktos gan par bojāgājušo personībām, gan arestu iemesliem un cilvēku nogalināšanas apstākļiem.
Grāmatā atspoguļota arī nogalināto ekshumēšana un identificēšana, kas norisinājās dažādos laika periodos, sniegtas arī ziņas par izdzīvojušo likteņiem.
Grāmatas ievadā autore atzīst, ka darbs nebija vienkāršs, jo informācija bija ļoti fragmentāra un izkliedēta. Tā bija burtiskā nozīmē jāmeklē visur un visos iespējamos veidos. Līdzās arhīvu un preses materiāliem tās bija arī sarunas un sarakstes ar bojāgājušo cilvēku tuviniekiem.
Kas tad bija šie arestētie un Centrālcietumā nogalinātie cilvēki? Kad sākās karš starp Padomju Savienību un Vāciju, okupācijas varas mainījās, aresti visā Latvijas teritorijā notika nepārtraukti. Lai kādu iedzīvotāju arestētu, nemaz nevajadzēja daudz, pietika inkriminēt, ka viņš, piemēram, nepakļaujas karastāvokļa likumiem vai ir naidīgi noskaņots pret padomju varu, lai viņu jau ieskaitītu sociāli bīstama pretpadomju elementa kategorijā. Grāmatā varam konkrēti uzzināt, par ko apsūdzēja šos cilvēkus, kas pēc 22. jūnija nonāca Centrālcietumā, un par ko 99 no viņiem pēc dažām dienām tika nogalināti.
Pamats, lai čekas darbinieki to izdarītu, bija divi šajās dienās izdoti dokumenti. Viens no tiem jau daudzkārt apspriestais "Šustina saraksts" ar vairāk nekā 70 personu vārdiem, kas beidzas ar teikumu: "Sociālās bīstamības dēļ visus nošaut", un ko parakstījis LPSR čekas priekšnieks Semjons Šustins.
Otrs – "Vēvera saraksts", par kura eksistenci nevienam nebija nojausmas līdz pat 2014. gadam, bet kas ir tikpat nozīmīgs kā Šustina saraksts un apstiprina vēl 32 cilvēku aresta gadījumus, to parakstījis čekas izmeklēšanas daļas priekšnieks Jānis Vēvers.
Smagākā un traģiskākā ir pētījuma daļa, kurā aprakstīts asiņainais un brutālais nogalināšanas process. Nošaušana notika attālākajā cietuma daļā, nogalinātos apraka divās bedrēs. Bet to plašāk neiztirzāšu, vien piebildīšu, ka veids, kā nošauts absolūtais vairākums cilvēku, liek domāt, ka slepkava pamatā varēja būt viens cilvēks un grāmatā ir minēts arī viņa vārds. Ne mazāk skarba ir nodaļa par ekshumāciju, kas sākās 4. jūlijā, kam dienu vēlāk sekoja atpazīšana, kad tuvinieki nāca atpazīt savus tuvos cilvēkus, pēc tam arī nogalinātie tika apbedīti.
Bet vēsturniece atsevišķu nodaļu veltījusi arī mītiem par Rīgas Centrālcietumu, proti, kāpēc sabiedrībā iesakņojās stāsti par tik šausminošām apcietināto spīdzināšanām un sakropļošanu – par izrautām acīm, novilktu ādu un tā tālāk? Kādēļ bija tik ļoti nepieciešams piedzejot nogalinātajiem vēl papildus ciešanas, ja viņu liktenis – nogalināšana bez tiesas un pat reāla iemesla – pats par sevi ir traģēdija?
Inese Dreimane par to ir neizpratnē, uzskatot, ka tā ir necieņa pret traģiski bojā gājušajiem. Un grāmatā cenšas kliedēt šos mītus.
Latvijas Nacionālajā bibliotēkā notika grāmatas atvēršanas pasākums, kurā autore atklāja izpētes procesa gaitu. Piemēram, pastāstīja savu pieredzi, tiekoties ar nogalināto tuviniekiem. Viena no tām bija Kārļa Cīruļa mazmeita, kura pastāstīja, ka viņas vecāmāte bijusi uz atpazīšanu, bet savu vīru tā arī nav atpazinusi. Kaut arī viņa vārds patiešām ir
"Vēvera sarakstā". Vēsturniece domā, ka tas ir pat ļoti saprotami, ka tā varēja notikt, jo redzētais, kad nogalinātie tika atrakti, bija tik briesmīgs, ka cilvēkam to pieņemt bija nepanesami.
Pēc kāda laika Cīruļa mazmeita atkal sazinājās ar vēsturnieci, jo bija atklājusi kādu zīmīgu detaļu. Proti, vienā no ekshumācijas protokoliem ļoti smalki bija aprakstīts, kas katram cilvēkam bijis mugurā, un par vienu teikts, ka viņam kājās bijušas mājās pašaustas garās apakšbikses.
Tieši tādu pašu pašaustas veļas komplektu mazmeita bija atradusi mājās, noglabātu vēl no tiem laikiem. Vecāmāte to bija rūpīgi iepakojusi, acīmredzot, ar domu, ka tad, kad vīrs nāks mājās, viņam vajadzēs tīras drēbes. Tas ir tikai viens no stāstiem, bet autore satikusies ar daudziem cilvēkiem, un, lai gan ar cilvēku atmiņām pētniekam jābūt ļoti uzmanīgam, jo tās ir nestabilas, līdzās dokumentiem tās var kļūt par vērtīgu papildinājumu kopējai informācijas ainai.
Kā atzīst autore – šis pētījums ir, Knuta Skujenieka vārdiem runājot, tā asinsnasta, ko pagātne uzlika viņas pleciem. Viņa nesa to pēc labākās sirdsapziņas un pa ceļam nenometa, vienīgi brīžiem nācās apstāties un atvilkt elpu. Un tagad tā ir nolikta lasītāju priekšā.
https://www.lsm.lv/raksts/kultura/litera...s.a592855/
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs