Pūrs

[LvSnor]

Lasot par E.Veidenbaumu man iekrita šī jaukā Studentu apņemšanās izdot "Pūru". "Pūrs darināts un pielocīts ar populāri zinātniskiem apcerējumiem."
   
Vairāk nekā dzejnieks Veidenbaums «Pīpkalonijā» bijis pazīstams kā populārzinātnisku darbu autors. Biedrībā viņš nolasījis četrus referātus, visus pēdējos trīs semestros:
1) «Soda likumu vēsturiskā attīstība un viņu filozofiskais pamats» (1890. gada 21. aprīlī),
2) «Privāts un kopējs īpašums» (1890. gada 8. septembrī),
3) «Par moderno dueli» (1891. gada 4. maijā),
4) «Vairāk gaismas!» (par telpu apgaismošanas līdzekļu attīstību; 1891. gada 21. septembrī).
Atskaitot «Privāts un kopējs īpašums» un «Par moderno duēli», pārējie iespiesti rakstu krājumos.
1891. gada oktobrī vai novembrī Veidenbaums sāk kādu apceri par Baltijas guberņu saimnieciski sabiedriskajiem apstākļiem,1 no kuras saglabājies sīks fragments E. Treimaņa-Zvārguļa atstāstījumā.
Jau 1890. gada jūnija mēnesī Rīgā — Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas vasaras sapulces laikā — dažādu augstskolu progresīvie latviešu studenti bija norunājuši sarakstīt un izdot populārzinātnisku rakstu krājumu. Galvenie šā darba veicēji bija «pīpkaloņi», un tieši tai laikā, kad viņu sanāksmes norisa Veidenbaums istabā, tika sagatavots almanaha «Pūrs» 1. sējums.
«Pūra» uzdevums bija izplatīt zinātnes atzinumus un mācīt tautu patstāvīgi domāt, par ko viens no almanaha redzamākajiem pirmajiem līdzstrādniekiem J. Kauliņš norādīja: «Vieglu rakstu trūkuma jau mums nav... Ūdeņainu zupu strēbt varbūt dažreiz gluži patīkami, bet ir arī virumi, kurus ēdot vairāk labuma at lec... Mēs no saviem lasītājiem neprasām apliecību, cik gadu kurš skolā bijis, bet vesela, pilna prāta, labas gribas, nopietnības un dzīšanās uzsāktās domas līdz galam izdomāt.»1
So uzdevumu «Pūrs» pildīja sekmīgi. Liepājas revolucionāro strādnieku pulciņa dalībnieks K. Šiliņš, runājot par 90. gadu sākumu, atceras: «Šīs pirmās «Pūra» burtnīcas attīstības spējīgākie Liepājas strādnieki lasīja kā ticīgie bībeli. Dažam labam, vēlāk pašam tiekot pie šo ideju un zinātņu pirmavotiem, nācās daudz ko vieglāk saprast.[2]
Vairākus no vērtīgākajiem rakstiem «Pūram» izstrādāja Veidenbaums, pauzdams materiālistiskus uzskatus dabas un sabiedrības izpratnē. Pirmajā sējumā, kas cenzēts 1891. gada 27. janvārī un izdots dažus mēnešus vēlāk publicēts viņa iepriekš nolasītais referāts «Sodu likumu vēsturiskā attīstība un viņu filozofiskais pamats».
Kur Veidenbaums pavada ziemas brīvlaiku, par to ziņu trūkst, bet 1891. gada pavasara rakstītās vēstules liecina, ka jaunajā semestri viņš dzīvo kopā ar «pīpkaloni» A. Krumberģi.
Vēstuļu saturs kā aizvien: rūpes par materiālajiem līdzekļiem, paziņojumi par mācīšanās un eksāmenu kārtošanas gaitu, pārspīlēti asi paškritiski vārdi par dažām savām iepriekšējām vieglprātībām u. tml. No jauna klāt nāk piezīmes, ka iedragāta veselība, sācies pat reimatisms. Arī paskaidrojumiem par naudas nepieciešamību pievienojusies kāda īpaša intonācija, ko nosaka tas, ka mantotie 500 rubli jau sen saņemti un tagad vienkārši jālūdz no Kārla palīdzība.[1] Beidzamajās vēstulēs runa jau ir par aizņemšanos un drīzu atdošanu. Šai gadā Eduardam ir kādi 34 kreditori.
Mājokļu adreses sākušas mainīties agrāk neparastā ātrumā. 3. jūnijā Veidenbaums lūdz rakstīt uz studenta Ozoliņa dzīves vietu Botāniskajā ielā 32 ar piezīmi «nodot Veidenbaumam», kas ir it kā mājiens, ka naudas trūkuma dēļ jāpiemetas te pie viena biedra, te atkal pie otra. Viņa pēdējā adrese Tērbatā uzdota 12. oktobrī, un tā ir «Kastanien-Allee Nr. 15».
Rūpju pilnā, satrauktā dzīve un intensīvās mācības noveda Veidenbaumu arī pie tā, ka, pēc E. Treimaņa-Zvārgu|a liecības, «kopš 1890. gada viņš nav nekā vairs dzejojis»[3].
Jūnijā Veidenbaums gatavojas braukt uz «Kalāčiem», bet, vai aizbrauc, nav zināms. Augustā viņš ir Tērbatā, septembrī kārto eksāmenus, pēc tam ierodas «Kalāčos» un oktobri atkal Tērbatā, kur paliek līdz decembra vidum. Šai semestri viņš pierakstījies uz 10 lekciju stundām nedējā, bet, kā universitātes dokumenti rāda, samaksāt spējis tikai par vienu.

[1] Mantoto 500 rubļu vietā Kārlis jau līdz 1890. gada 1. maijam bija izmaksājis 720 rubļu. (Ed. Veidenbauma kopoti raksti, 1920., XXXIV Ipp.)
[2] «Pūrs», 2. sēj., 1892., IV lpp.
[3] Proletāriskā revolūcija Latvijā, 1924 . 55. lpp.