Citāti ...

[LvSnor]

—   Nu iesim, mans mazais! Mums jāpanāk biedri.
Moriss atbalstījās uz viņa roku un ļāva sevi aizvest kā mazu bērnu. Nekad sievietes roka nebija viņu tik silti pie sirds turējusi. Šai galīgajā postā, kad viss sabruka un nāve acu priekšā, viņam bija mierīgs atspirdzinājums just Kādu buti, kas viņu mīl un par viņu rūpējas; un, varbūt, taisni doma, ka šī sirds, kas viņam bija pieķērusies, vienkārša zemnieka sirds, kurš palicis pie zemes un sākumā viņam bija pretīgs, tagad viņa pateicībai pievienoja bezgalīgu maigumu. Vai tā nebija kāda draudzība no pasaules pirmajām dienām, draudzība, sākusies pirms kultūras rašanās un sabiedrības sadalīšanās šķirās, šī divu cilvēku draudzība, kuri apvienojās un saplūda kopējā dziņā palīdzēt viens otram pret dabas naidīgiem draudiem? Viņš juta, ka viņa paša cilvēkmīla pukst Žana krūtīs, un viņš bija lepns, zinādams, ka tas par viņu stiprāks, gatavs palīdzēt, par viņu uzupurēties, kamēr Žans, nepētīdams savas jūtas, priecājās, ka var atbalstīt savā draugā daiļo dvēseli un prātu, kas pašam bija palikuši neattīstīti. Kopš varmācīgā nāvē bija mirusi viņa sieva, bojā iedama briesmīgā drāmā, viņš domāja, ka sirds tam pavisam vairs nav, viņš bija nozvērējies nekad vairs nepaskatīties uz šiem radījumiem, kas liek tik daudz ciest pat tad, ja nav tie nemaz ļauni. Un draudzība tiem abiem kļuva par butes paplašinātāju: ja arī viņi viens otru neapskāva, dziļumos viņi tomēr sapratās un saplūda, un, cik dažādi viņi ari bija, šai briesmīgajā Remi ceļā tie balstīja viens otru un bija vairs tikai viena bute līdzcietībā un ciešanās.
E.Zolā "Sabrukums"

[LvSnor]

—   Paklau, kas tad tev ir? Nevajag tā bēdāties par niekiem.
—   Ak, viss ir beigts! — izsaucās Moriss. — Mums tagad jābūt gataviem kļūt par prūšiem.
Un, kad viņa biedrs ar savu neizglītota cilvēka cieto galvu brīnījās, viņš ņēmās tam ieskaidrot rases apsīkumu un tās nepieciešamo nozušanu zem jaunu asiņu viļņa. Bet zemnieks ar. stūrgalvīgu galvas mājienu šo paskaidrojumu noraidīja.
—   Kā? Mans lauks lai man vairs nepiederētu? Un es lai to atļautu paņemt prūšiem, kamēr vēl neesmu galīgi beigts un kamēr man vēl abas rokas ? Ej nu ej!
Pēc tam savukārt viņš izteica savas domas, gan ar grūtībām, kā nu vārdi gadījās. — Mūs velnišķīgi sagumzīja, tas tiesa! Bet visi varbūt nebūs beigti, daži būs palikuši, un viņu pietiks, lai uzbūvētu māju no jauna, ja tie būs krietni zēni, strādnieki ar cietām rokām, kuri nenodzer, ko nopelna. Ja kāda ģimene ir strādīga un kārtīga, tā vienmēr tiek ārā pat no visļaunākās nelaimes. Nav pat par ļaunu šad tad dabūt krietni pa ausi: tas liek padomāt. Un, mans dievs, ja taisnība, ka kaut kas puva, nu tad labāk satrunējušos locekļus ar vienu cirvja zvēlienu nocirst un aizmest prom, nekā no tiem nobeigties kā no holeras.
E.Zolā "Sabrukums"

[LvSnor]

Ja viņš būtu precējies vai ja viņam būtu kaut draudzene vai jel kāda sieviete, tad viss būtu citādi - sievietes ar šīm ģimenes būšanām vienmēr tiek galā labāk nekā vīrieši, savā ziņā tā ir viņu sākotnējā specialitāte, un, pat ja nav reālu bērnu, runas neizbēgami pievēršas bērnu tēmai, iespējai, ka tie varētu uzrasties, visiem zināms, ka veci vīri interesējas par mazbērniem, viņi to skaidro ar dabas cikliem vai ko tamlīdzīgu, īsi sakot, vecajās galvās dzimst kaut kas līdzīgs emocijām, dēls nozīmē to, ka tēvam būs jāmirst, tas jau tā ka būtu skaidrs, bet vectēvam mazdēls ir tāda ka atdzimšana vai atspēlēšanās, un ar to var būt pārpārēm gana, vismaz Ziemassvētku vakariņām.

Mišels Velbeks "Karte un teritorija"

[LvSnor]

Interesanti, vai ne, varētu domāt, ka vajadzību izpausties, atstāt pasaulē pēdas, rada liels spēks; parasti tomēr ar to nav gana; tas, kas cilvēkus visvairāk urda un liek rauties vai pušu, ir tīra un banāla nepieciešamība nopelnīt.
- Es tev tomēr palīdzēšu nopirkt dzīvokli Parīzē, - viņš turpināja. - Tev vajadzēs satikties ar klientiem, nodibināt kontaktus.

Mišels   Velbeks "Karte un teritorija"

[LvSnor]

... ik reizi, kad galdā parādījās jauns ēdiens, kas Džedam allaž atgādināja “Jauku misi!”, ko viņiem bija novēlējis jauns paresns priesteris, iespējams, sociālisma piekritējs, kad viņi ar Ženevjēvu bija ļāvušies kaut kādai iracionālai iegribai un svētdienas rīta mises laikā iegājuši Lauku Dievmātes baznīcā - uzreiz pēc mīlēšanās viņas dzīvoklītī Monparnasa bulvārī, kur Ženevjēva tolaik mitinājās. Pēc tam viņš vairākkārt bija domājis par šo priesteri, kas pēc skata nedaudz līdzinājās Fransuā Olandam, bet atšķirībā no šī politiskā līdera bija kļuvis par einuhu Dievam par godu. Daudzus gadus vēlāk, kad viņš bija pievērsies “vienkāršu arodu sērijai”, Džeds vairākkārt bija mēģinājis portretēt vienu no šiem tikumīgajiem un pašaizliedzīgajiem cilvēkiem, kuru kļuva aizvien mazāk un kuri krustu šķērsu izbraukā lielpilsētas, lai sniegtu tajās ticības mierinājumu. Bet viņš cieta neveiksmi, viņam pat nebija izdevies aptvert portretējamo. Saņēmuši mantojumā tūkstošgadu garīgo tradīciju, ko tagad vairs neviens īsti nesaprot, savulaik atradušies sabiedrības virsotnē, pēc baisi ilgām un sarežģītām studijām, kuru laikā viņiem vajadzēja apgūt latiņu valodu, kanoniskas tiesības, racionālo teoloģiju un citus gandrīz nesaprotamus priekšmetus, priesteri tagad ir spiesti samierināties ar nožēlojamu rocību, braukt ar metro kopā ar citiem līdzpilsoņiem, dodoties no vienas Evaņģēlija diskusiju grupas uz analfabētisma likvidēšanas kursiem, katru rītu vadīt dievkalpojumu aizvien retākai un gados vecākai draudzei, liegt sev visas miesas baudas, ieskaitot elementārākos ģimenes dzīves priekus, turklāt amata pienākumu dēļ dienu no dienas izrādīt neizsīkstošu optimismu.

M.Velbeks "Karte un teritorija"

[LvSnor]

- Savā patērētāja dzīvē esmu iepazinis trīs nevainojamus izstrādājumus - kurpes Paraboot Marche, portatīvā datora un printera Canon Lib-ris komplektu un jaku Camel legend. Šos izstrādājumus esmu bezgalīgi iemīlējis un varētu pavadīt visu mūžu, regulāri iepērkot tādus pašus, kad vecie būtu savu laiku nokalpojuši. Šāda pilnīga pieķeršanās un uzticēšanās bija iesakņojusies un padarījusi mani par laimīgu patērētāju. Labi, es nebiju absolūti laimigs visās savas dzīves izpausmēs, tomēr man bija vismaz tas - es regulāros starplaikos varēju iegādāties sev mīļāko kurpju pāri. Nieks vien ir, tomēr tas ir daudz, īpaši tad, ja cilvēkam ir patrūcīga intīmā dzīve. Un, raugi, šis prieks, šis vienkāršais prieks man tika laupīts. Pēc dažiem gadiem mani mīļākie ražojumi pazuda no veikalu plauktiem, gluži vienkārši tos noņēma no ražošanas līnijas - mana nabaga jaka Camel legend, kas neapšaubāmi ir visskaistākā jaka, kāda jebkad radīta, piedzīvoja tikai vienu sezonu... - Viņš sāka lēnām raudāt, birdināja lielas asaras un no jauna piepildīja sev vīna glāzi. - Cik nežēlīgi, vai zināt, tas ir neizsakāmi neželigs gājiens. Dzīvieku sugas, piemēram, pat visnebūtiskākās, neizzūd tūkstošiem, reizēm pat miljoniem gadu ilgi, kurpretim saražotās mantas liek iznīdētas no zemes virsas dažās dienās, tām nekad netiek dota otra iespēja, bezspēkā tām atliek vien pakļauties bezatbildīgam, fašistiskam produktu līniju vadītāju diktātam, kuri, protams, iedomājas zinām labak par citiem, ko patērētāji grib, un izliekas, ka ir saskatījuši patērētajos kaut kādas gaidas pēc jaunā, lai gan patiesībā viņi padara to dzīvi par nogurdinošu, izmisīgu meklējumu sēriju, par bezgalīgiem klejojumiem gar mūžam atšķirīgi pildītiem veikalu plauktiem.

M.Velbeks "Karte un teritorija"

[LvSnor]

Tas notika nākamajā dienā. “Nežēlīgi noslepkavots rakstnieks Mišels Velbeks” - šāds virsraksts parādījās Le Parisien, kas veltīja šim notikumam pussleju diezgan pašķidras informācijas. Citas avizes tam atvēlēja apmēram tikpat daudz vietas, arī īpaši neizplūstot detaļās, bet būtībā pārdrukājot Montaržī prokurora preses relizi. Izskatījās, ka neviens nav sūtījis korespondentu uz notikuma vietu. Nedaudz vēlāk parādījās dažādu prominenču citāti, kā arī kultūras ministra paziņojums - visi kā viens teicās esam “šokā” vai vismaz “dziļi apbēdināti” un pauda aizgājējam cieņu kā “ārkārtīgi nozīmīgam autoram, kas vienmēr paliks gaišā piemiņā”, īsi sakot, klasisks slavenības nāves gadijums, ko pavada slavinoša pļurkstēšana un visādas stulbas piezīmes, no tā izmeklēšanai nekādā labuma nebija.

Mišels Velbeks "Karte un teritorija"

[LvSnor]

Tikai Tjutčevs saka:
Ciet klusu, slēpies, nerunā,
Slēp savas domas klusībā.
Lai tavā sirdī viņas zied Kā saules, kuras aust un riet.
Ciet klusu, priecājies sevī par domu daiļumu. Nesteidzies viņas izteikt.

K.Skalbe "Dzīvības siltums "

[LvSnor]

Mūs neinteresē, vai šīs praktiskās noderības īpašības pieder parādībai būtiski, vai tās atver mums parādības īpatnējo vērtību, vai nav svešas tās dabai.
Praktiskā attiecībā uztveram lietas viņu ārējā, gadījuma nozīmē, tas ir viņu svešvērtībā. Aistētiskā attiecībā turpretim kavējamies pie lietām viņu pašu dēļ, mēs vērojam tās kā parādības, mūs saista to īpatnējais izpauduma veids un nevis tas, kas kaut kādā veidā var būt ārēji vedams ar tām sakarā. Aistētiskā uztvere ir brīva un nesavtīga lietu uztvere bez praktiskiem mērķiem un vajadzībām, tā ir lietu uztvere viņu pašvērtībā, viņu īpatnējā un vienreizēji individuālā izpaudumā, tas ir viņu skaistumā. Runājot, piem., ar cilvēku, ar kuru mums ir kādas «darīšanas», mēs viņu pašu it kā nemaz neredzam, mūsu uzmanība saistās pie ziņām un datiem, kādus iegūstam sarunā ar viņu, un mūsu doma steidzīgi ved jauniegūtos datus attiecībā un sakarā ar jau zināmiem, pin un kombinē jēdzienus un aprēķinus. Bet, kad uzlūkojam cilvēku aistētiski, viņš pats tad ir uzmanības priekšmets, mēs ar interesi vērojam viņa sejas vaibstus, kā viņā izteicas domas un jūtas, mēs paši iejūtamies viņa īpatnējā būtnē un pie tam neapzināmies vis laiku zaudējuši, bet esam it kā bagātāki kļuvuši par atkal jaunu īpatnēju cilvēka uztveri. Aistētiskā attiecībā vērtība un gandarījums mums ir iespaids pats kā pārdzīvojums: mūsu uzmanība neiztērējas nozīmību aptverē un aprēķinos, mēs esam koncentrējušies sevī, saistījušies pie savām iekšējām norisēm, — esam sev tuvojušies.

M.Paleviča "Dzīves saistības un aistētiskā brīvība" (1930)

[LvSnor]

«Prāts var tikt raksturots ar savu dabisko dzīves nesaprašanu», formulē Bergsons. Bet prāts neizsmeļ visas mūsu apziņas spējas. Ja intelekts mums dod tikai lietu attiecības, atziņas formālo pusi — instinkts ir iedzimta lietas būtības atziņā. Instinkts ir jau attālumā uztverta lietas atziņā. Instinkts attiecas pret prātu kā redze pret tausti. Neatrodoties intelekta redzes aplokā, instinkts neatrodas vis ārpus mūsu gara robežām. Tas ir mūsu atziņas atsevišķa spēja. Cilvēks nav pazaudējis instinktu; tas viņā attīstās par intuīciju.
Intuīcija ir izaugusi no instinkta, tās saknes ir instinktā un tāpēc tā atrodas tik tiešā sakarā ar dzīvi. Intelekts iet, tā sacīt, apkārt īstenībai, salasot pēc iespējas daudzus uzskatus no ārienes par priekšmetiem, kurus tas sev pievelk klāt,bet kuros tas nav spējīgs ieiet. Intuīcija, turpretim, mūs ieved
dzīves iekšienē, intuīcija ir instinkts, kas tapis neieinteresēts, kas ticis brīvs no subjektīvā, instinkts, kas ieguvis savu pašapziņu un ir spējīgs
domāt par priekšmetu ne sevis, bet paša priekšmeta dēļ.

Milda Paleviča "Radīšana un intuīcija" (1921)