Piemēram es atradu:
https://web.archive.org/web/201608151534...pu%C4%8Dim
Kā maģa vištel smeķē, ēde ar rāpučim
Sv, 06/07/2014 - 21:33 — tas_pats
tradicijas | Latvija
Vārnu raušana (kursenieku val. 'varnes raut') – Kuršu kāpu, bet agrāk, iespējams, arī Kurzemes – šodienas acīm eksotiska – ēšanas tradīcija pārtika ķert un lietot vārnas. Vārnas koduši vecie un mazie, jo pieaugušiem nebijis vaļas ar to nodarboties.
To darījuši darījuši vairāk rudenī, mazāk pavasarī. Pārtikai derot tikai gājputnu vārnas. Vārnu rāvēji vai kodēji (tā sauca kurseniekus, kas ķēra vārnas) ar speciāli mājās pieradinātu vārnu iemānīja citas vārnas uz īpašiem tīkliem izliktām ēdiena lamatām. Vārnas, sagatavotas kopā ar pipariem, majorānu u.c. garšvielām piedāvāja atpūtniekiem kā baložgaļu vai īpaši sagatavotu vistas gaļu ar vārītiem kartupeļiem. - “Kā maģa vištel smeķē, ēde ar rāpučim” (Lizelote Štreibere, Kuršu kāpas,2004) Vārnas sālīja un parasti vārīja zupā.
Mūsu ģimenē vectēvs rāva vārnas. Noklāja linu palagu. Kad uz tā uzlaidās varna, tad palagu apsedza ar otru pusi. Vienu vārnu audzināja kā mājputnu. Vectēvs ņēma līdzi savu vārnu un gāja ar to raut citas vārnas. Pie kājām viņš nolika zivis. Tūlīt parādījās daudz vārnu, jo tās pamanīja, ka viena vārna ir tikusi daudz zivīm tikusi klāt. Tā vectēvs noķēra pilnu palagu ar vārnām. Ķēra tikai resnās vārnas. Vārīja ar rīsiem un cepa. (Lizelote Šreibere, Kuršu kāpās, 2004)
Pats ķēru vārnas bērnībā. Vēl pēc kara ķēru. Sālījam, cepām, vārījam. Vietējās vārnas ņeķērām, tikai gājputnus. Vietējās visādus draņķus ēd, tāpēc tās nevar lietot pārtikā. Gājputnu vārnas ir tīras. Tās gatavoja ziemai ēšanai, sauca par Kuršu kāpu sivēniem. (Heinrich Deckait, Autrumprūsija, 2005)
Tie, kuri ēda vārnas, tie visilgāk saglabāja kursiko būtību (Elēna Mitrofanova, Kuršu kāpas, 2004)
Vienu dienu visi trīs brāļi nokoda veselas 98 vārnas. Vakarā nevarēja ēst citu ko, jo žokļi sāpēja. Kad vācieši ienāca, tā bija delikatese. Neteica, ka tās ir vārnas, sauca par baložiem, bet tūristus, kam tās piedavāja, jokojot sauca par kaulu grauzējiem. Vārnas vira. Pievienoja piparus, majorānu. - “Kā maģa vištel' smeķē.” (Mārtiņa Zakuta, Zviedrija, informācija, 2006)
Janīna Kursīte “Neakademiskā latviešu valodas vārdnīca jeb vārdene” 2007 Rīga:Madris
Vārnu kodēji
Maziņš «šausmu stāsts», ko tūristiem pasniedz gidi, bet tas atainots arī daiļliteratūrā, skatāms muzeju ekspozīcijās (Nidas muzejā). Tas ir stāsts par vārnu ķeršanu, nogalināšanu nokožot un sālīšanu pārtikai. Piemēram, Alberts Bels arī to aprakstījis romānā par kuršu zvejniekiem «Cilvēki laivās».
Kuršu nērijā un citos zvejnieku ciemos 17. - 19. gadsimtā plūstošo smilšu dēļ samazinājās un vietām pavisam izzuda aramzeme, pļavas, tāpēc auga vajadzība pēc alternatīviem pārtikas avotiem. Zvejnieki savu pārtiku papildināja ar ķīru olām, sālītu un žāvētu vārnu gaļu. Šie ēdieni ir pazīstami arī Rīgas līča lībiešiem. Vārnu gaļu ēda nabadzīgie Mazās Lietuvas lietuvieši.
Pirmā pasaules kara laikā Karalauču un Klaipēdas tirgū blakus zivīm neringieši pārdeva arī noplūktas vārnas bez kājām, sauktas «bulundėlis». Pilsētnieki labprāt tās pirka. Zvejnieki nobarojušās vārnas vilināja ar zivīm, degvīnā izmērcētiem graudiem u.tml. Ķēra ar tīkliem. Ar to visbiežāk nodarbojās vecie zvejnieki un pusaudži. Dienas laikā tīklos mēdza iekļūt 150 - 200 vārnu. Noķertos putnus nogalināja - nosita vai pārkoda tiem mugurkaulu. Šādā košanā daudzi bija specializējušies (ar 21. gadsimta zemgalietes prātu to nesaprotu...). Sasālīja pa vairākām mucām vārnu gaļas. Ceptas, vārītas, sutinātas tās bijušas «neizsakāmi gardas».
Vācu gars un «mazlietuviešu» sīkstums
Kursenieki (kurs. Kursenieki, Kāpenieks) - Kuršu kāpas iedzīvotāji, kuršu pēcteči. Morfoloģiskās struktūras un fonētiskās sistēmas ziņā, kā arī leksikas pamatfondā kursenieku valoda ļoti maz atšķiras no latviešu valodas, resp. tās DR Kurzemes izloksnēm (kursenieku valoda kāpu ziemeļos ir tuva dienvidrietumu Kurzemes valodai, bet dienvidu virzienā pakāpeniski tuvojas tāmiskajām izloksnēm), taču tajā trūkst daudz kā no tās kultūrleksikas, kas lietojama latviešu valodā, kā vietā parasti ir vai nu leišu, vai vācu vārdi. Paši Kuršu kāpu iedzīvotāji nekad nav sevi uzskatījuši par latviešiem un latviešu valodu par savu kultūras valodu.
http://vesture.eu/index.php/Kursenieki
Nosarausimēs visi kopā! Autors: Janīna Kursīte, LU profesore. 2006. gada 7. jūlijs
Viņi paši sevi dēvē par kāpeniekiem. Pēc valodas visradniecīgāki latviešu valodai, pēc pavalstniecības - vācieši vai "litaueri" Kursenieki - kas viņi ir? Viņi paši sevi dēvē par kāpeniekiem (no vārda "kāpas", resp., kāpu iedzīvotāji), pasē viņiem Otrā pasaules kara beigās, kad notika masveida bēgšana no Kuršu kāpām, lielāko tiesu bija Vācijas, retāk Lietuvas pavalstniecība. Taču viņi nekādā ziņā sevi neuzlūkoja par vāciešiem vai lietuviešiem. Arī Vācijā uz turieni bēgļu gaitās devušos uzņēma ar gariem zobiem, dēvējot par poļiem vai lietuviešiem, vai vienkārši par iebraucējiem. Latviešiem par viņiem pamodās interese 1920.-1930.g., kad uz Lietuvai (Nida, Jodkrante, Pervalka, Preila) un Vācijai (Rasīte, Pilkope) piederošajām Kuršu kāpām devās valodnieki, folkloristi un, ja tā var nosaukt - propagandisti. Folklorists Pēteris Šmits pēc divkārtēja Kuršu kāpu apmeklējuma sarakstīja grāmatiņu Kuršu kāpu folklora (1933). Valodnieks Juris Plāķis apcerējumu Kursenieku valoda (1927), kuram pievienota arī kursenieku - latviešu valodas vārdnīciņa ar aptuveni 1500 vārdiem. Adalberts Becenbergers (1855-1922), valodnieks, Kēnigsbergas universitātes rektors, pa vasarām dzīvodams Jodkrantē, 1888.gadā izdeva pētījumu par kurseniekiem, nosaucot viņu valodu par Prūsijas/prūšu latviešu valodu.
Tagad es pat ātrumā pat nezinu, kur viņu likt.
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs
Vai kubele.tk ir vēsturisks piemineklis - visticamāk jau ka nē. Bet savi labi darbi tur ir padarīti https://web.archive.org/web/*/kubele.tk ... Katrā gadījumā, mēs viņu saglabāsim tuvu sirdij 
