Nihilisms postmodernisma laikmetā

[LvSnor]

Gribēju pievērsties interesantai tēmai - nihilismam postmodernisma laikmetā, un google man piedāvā LU 687.sējumu "Filosofijā" un pirmais ir nu jau pāragri viņā saulē aizgājušais Andris Rubenis "Kas ir tikumu ētika?"

Mūsdienās notiek t. s. tikumu ētikas renesanse. Tai laikā, kad tradicionālā normatīvā ētika centrā izvirza morāli pareizu nošķīrumu (spriedumu), tikumu ētika primāro uzmanību pievērš morāli atbilstīgai rīcībai, ieskatiem, dispozīcijai un rakstura iezīmēm. Tikumu ētika paredz, ka morālajā novērtējumā primārais priekšmets ir nevis rīcība pati par sevi, bet tāda cilvēka rīcība, kas demonstrē noteiktu morālo pozīciju.
Cilvēku par rīcību var padarīt atbildīgu. To pašu nevar teikt par rakstura iezīmēm vai uzvedības dispozīciju. Tikumus un dispozīciju mēs neizvēlamies tā, kā izvēlamies rīcību. Tiesiskās un tikumiskās normas un to interpretācija Rietumu demokrātijā lielā mērā balstās uz racionālu cilvēka tēlu eiropeiskā apgaismībā, kas centrā izvirzīja cilvēku, kurš atbild par savu rīcību. Taču tikumu ētika apšauba tieši šo morāles pamatojumu, uzskatot, ka tas bijis nolemts neveiksmei. Tikumu ētiku raksturo tas, ka tā, pirmkārt, morālajā izvērtēšanā mērķē primāri nevis uz rīcību un tās sekām, bet uz pašu rīcības veicēju. Te runa ir par raksturu un norisēm, kas izpaužas tikai atsevišķos gadījumos. Otrkārt, tikumu ētikas teorētiķi cenšas saskatīt motivāciju pašā tikumā, tā nereducējamā aspektā. No teiktā var secināt, ka tikumu ētikā pārdomu pamats ir nevis rīcība un tās izvērtēšana, bet pati morālā persona.
Pret tikumu ētiku var celt divus būtiskus iebildumus. Pirmkārt, ir apšaubāmi, vai var būt pārliecinoša tāda morāles teorija, kas tik lielu vietu ierāda rīcības veicēja rakstura novērtējumam – mēs taču nevērtējam tikai personas rakstura iezīmes, bet arī pašu rīcību. Otrkārt, tikumu ētika nevar piedāvāt nekādu orientieri praktiskos jautājumos.
Tomēr mūsdienās tikumu ētika var pavērt jaunus pētniecības horizontus, risinot tādus jautājumus kā taisnīgums, cilvēka tiesības, dzimumatšķirību ietekme uz morāli, kā arī ar medicīnas ētiku, feminismu un citām jomām saistītās ētiska rakstura problēmas.

Un tā ir ļoti laba relatīvisma definīcija absolūtai nozarei. Tā sakot, absolūti morāls cilvēks var atļauties amorālu rīcību. Tā sakot, tu iegūsti savu morālas personas statusu un tad jau tev uzrodas iespējas uzvesties amorāli.

[LvSnor]

https://replay.lsm.lv/lv/ieraksts/ltv/30...ite-losane

Lielās patiesības. Reliģija kā šovs. Rudīte Losāne

Kopš pagājušajā gadsimta otrās puses daudzās dzīves sfērās aizvien uzstājīgāk ielaužas šova elementi – politikā, izglītībā, žurnālistikā… reliģijā. Impulss šai "Lielo patiesību" sarunai ir Dailes teātra izrāde "Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu" – izrāde mūs atraktīvi aizved pie ļoti nopietniem lielo patiesību jautājumiem. Bībeles personas izrādē tiek izspēlētas ar lielu humora devu, kas ierasta skatījuma kristietim var būt arī aizskaroša. Vai Bībeles interpretācijām ir kādas nepārkāpjamās robežas? Raidījumā Ilmārs Latkovskis sarunāsies ar luterāņu mācītāju, kapelāni Rudīti Losāni.

[LvSnor]

Manas prognozes ka postmodernismā visvairāk cietīs draudzība un tās veidotā solidaritāte, kārtējo reizi man par lielu nepatikšanu, izrādās patiesība

[LvSnor]

Postmodernism

Postmodern and poststructuralist thought has questioned the very grounds on which Western cultures have based their 'truths': absolute knowledge and meaning, a 'decentralization' of authorship, the accumulation of positive knowledge, historical progress, and certain ideals and practices of humanism and the Enlightenment.

Derrida

Jacques Derrida, whose deconstruction is perhaps most commonly labeled nihilistic, did not himself make the nihilistic move that others have claimed. Derridean deconstructionists argue that this approach rather frees texts, individuals or organizations from a restrictive truth, and that deconstruction opens up the possibility of other ways of being.[96] Gayatri Chakravorty Spivak, for example, uses deconstruction to create an ethics of opening up Western scholarship to the voice of the subaltern and to philosophies outside of the canon of western texts.[97] Derrida himself built a philosophy based upon a 'responsibility to the other'.[98] Deconstruction can thus be seen not as a denial of truth, but as a denial of our ability to know truth. That is to say, it makes an epistemological claim, compared to nihilism's ontological claim.

Lyotard

Lyotard argues that, rather than relying on an objective truth or method to prove their claims, philosophers legitimize their truths by reference to a story about the world that can not be separated from the age and system the stories belong to—referred to by Lyotard as meta-narratives. He then goes on to define the postmodern condition as characterized by a rejection both of these meta-narratives and of the process of legitimation by meta-narratives. This concept of the instability of truth and meaning leads in the direction of nihilism, though Lyotard stops short of embracing the latter.[citation needed]
In lieu of meta-narratives we have created new language-games in order to legitimize our claims which rely on changing relationships and mutable truths, none of which is privileged over the other to speak to ultimate truth.

Baudrillard

Postmodern theorist Jean Baudrillard wrote briefly of nihilism from the postmodern viewpoint in Simulacra and Simulation. He stuck mainly to topics of interpretations of the real world over the simulations of which the real world is composed. The uses of meaning were an important subject in Baudrillard's discussion of nihilism:
The apocalypse is finished, today it is the precession of the neutral, of forms of the neutral and of indifference ... all that remains, is the fascination for desertlike and indifferent forms, for the very operation of the system that annihilates us. Now, fascination (in contrast to seduction, which was attached to appearances, and to dialectical reason, which was attached to meaning) is a nihilistic passion par excellence, it is the passion proper to the mode of disappearance. We are fascinated by all forms of disappearance, of our disappearance. Melancholic and fascinated, such is our general situation in an era of involuntary transparency.
— Jean Baudrillard, Simulacra and Simulation, "On Nihilism," trans. 1995.

https://en.wikipedia.org/wiki/Nihilism

[LvSnor]

Viņa raksta: “Bērns stāsta, kā apsaukāts, kā ar viņu runāts. Tie bijuši puiši, kurus viņš uzskatīja par “čomiem”… Un ziniet? Es ticu. Ticu tam, ka tā ir. Paskatoties apkārt uz bērniem, man paliek skumji. Un nē, tas nav bērns, tas nav viņa raksturs! TĀ IR AUDZINĀŠANA! Un audzināt neskaitās – iedot bērnam telefonu vai televizora pulti. Audzināt nozīmē – mācīt, rādīt, darīt. Mūsdienās cilvēki ir tik ļauni. 
Arī es saskāros ar nometni “dzīvē”, un tur bērns sasita kāju, apkārtējie puiši smiedamies aizskrēja kur nu kurais, atstājot viņu vienu. Nemaz nenoskaidrojot, kā viņš jūtas, vai viss kārtībā. Aprunājos ar zēnu un bija jūtams, ka visvairāk sāp tas, ka “nometnes biedriem” ir VIENALGA.
Štrunts par kāju, tā sāpe aizmirsīsies, taču – vienaldzība NĒ. Paskatoties jau uz pieaugušā uzvedību, tu saproti, ko vari sagaidīt no viņa bērna. Nav cieņas un ne tikai bērnu starpā, bet pieaugušo. Nav sapratnes par to, ka tavi vārdi kādam var ļoti sāpēt un ilgi, kaut gan tu jau sen būsi aizmirsis, ka esi to pateicis.
Šis viss ir ļoti skumji, taču es ticu, ka kopā mēs varam to mainīt. Kaut vai vakarā, ejot gulēt, pastāstīt bērnam, kas ir normāli un kas nē. Pastāstīt, ka tu un tavi vārdi otram var nodarīt sāpes vairāk nekā sitiens. Pastāstīt, ka otram palīdzēt ir labi. Un pastāstīt, ka visi ļaunie darbiņi var atnākt atpakaļ.
Sāksim ar sevi, tā ir atslēga visam. Kas ar ko bagāts, tas ar to dalās!”

https://www.la.lv/mamma-sasutusi-par-ber...par-comiem