1934. gada 15. maija apvērsums.

[LvSnor]

https://www.lsm.lv/raksts/dzive--stils/v...s.a278757/

https://lv.wikipedia.org/wiki/Ulma%C5%86...C4%93rsums

Ulmaņa apvērsums jeb 1934. gada 15. maija apvērsums bija valsts varas sagrābšana Latvijā, ko naktī no 1934. gada 15. maija uz 16. maiju veica Ministru prezidents Kārlis Ulmanis ar armijas un aizsargu palīdzību, izbeidzot Latvijas parlamentāro demokrātiju un izveidojot autoritāro Ulmaņa režīmu, sarunvalodā sauktu par Ulmaņlaikiem, kas pastāvēja līdz 1940. gada 17. jūnijā. Režīma propagandā 15. maiju sāka saukt par tautas vienotības dienu jeb Vienības dienu, tai par godu nosaukta Vienības gatve Rīgā.

[LvSnor]

Ulmanim sagrābjot varu, netika izlietas asinis, taču gan ekstrēmi labējā spārna, gan it īpaši
komunistiski noskaņotā sociāldemokrātu kreisā spārna vadītājus nekavējoties apcietināja un aizsūtīja uz
darba nometni. Nebija nekādu Ulmaņa dogmu, filozofijas, pasaules uzskata vai ideoloģijas. Ulmaņa
režīms necieta personisko brīvību un nicināja demokrātiju, taču šis režīms bija pragmatisks un realizēja
samērā veiksmīgu politiku, īpaši nejaucoties minoritāšu lietās. Lai gan valdības sauklis bija: “Latviju -
latviešiem!” - tomēr tā nepievērsās rasismam vai antisemītismam.

Iekšpolitiski Ulmaņa laikā bija vērojami iespaidīgi ekonomiski sasniegumi. īpaši jāizceļ Latvijas
straujā atgūšanās pēc globālās depresijas. Tas notika, pateicoties valdības infrastruktūras iniciatīvām,
piemēram, lauku elektrifikācijai un valsts un privātā sektora kooperatīvo uzņēmumu izveidei, kas guva
lielu peļņu, eksportējot kokmateriālus un piena produktus (tas piesaistīja sezonas darbaspēku no
Lietuvas un Polijas, kam Latvijā bija nodrošināts darbs), kā arī augstas kvalitātes sadzīves elektropreces,
piemēram, fotoaparātus un radioaparātus.

Ričards Pļavnieks  “Apsūdzības pret Viktoru Arāju un Latviešu drošības palīgpoliciju”

Monogrāfija savukārt ir balstīta uz autora 2013. gadā Ziemeļkarolīnas Universitātē aizstāvēto disertāciju ar
nosaukumu “Nazi Collaborators on Trial during the Cold War: The Cases against Viktors Arājs and the
Latvian Auxiliary Security Police”. Vērts pieminēt, ka disertācijas zinātniskais vadītājs bija profesors
Kristofers Braunings (Christopher Browning), kura darbs “Vienkāršie ļaudis: Policijas rezerves bataljons
101 un galīgais risinājums Polijā” ir holokausta izpētes un it īpaši slepkavu izpētes klasika.

[Kundalini1]

pie vecvecakiem manos laukos ir viesojies Kārlis Ulmanis
bija turīga priekšzīmīga 70 hektāru saimneicība
kas ir tagad , "jaunājā brīvajā lv" - drupas
1994 lumpene no jaunajam mājām nodedzina mājas - svilinot kūlu
2009 valsts atņem zemi, jo netika nokārtota privatizācija, jo arhīvā nosperti, tīši nozaudēti mani dokument, mātes brālis politiski respresetais ar gariem zobiem tika atbalstīts, to visu nokārtoja un savus 30 ha izdevīgi pārdeva pirms nāves

[LvSnor]

Šī diena vēsturē. Kārlis Ulmanis 1934. gadā īsteno valsts apvērsumu
REplay.lv Šī diena vēsturē Šodien, 8:03
Vēsture
Autori: Eduards Liniņš (Latvijas Radio komentētājs)

1934. gada 15. maijā Latvijas Republikas tābrīža ministru prezidents Kārlis Ulmanis īstenoja valsts apvērsumu, kļūstot par diktatoru. Tā viņš iznīcināja demokrātiju, kurai pats vēl nesen bija licis pamatus.
Grāmatā "Latvijas Vēsture. 20. gadsimts" lasām: "1931. gada Saeimas vēlēšanas parādīja, ka Ulmaņa zvaigzne sākusi rietēt. Kas atliktu dzīvē bez politikas? Nekā!" Patiešām – vara, šķiet, bija Kārļa Ulmaņa vienīgā mīla un kaislība. Par prominentā politiķa privāto dzīvi nav zināms tikpat kā nekas, un tā vien šķiet, ka tādas varēja nebūt vispār. Un diezin vai pēc gadiem Latvijas politiskā Olimpa pašā virsotnē Ulmani spētu apmierināt darbošanās jebkurā citā jomā, savu kādreizējo profesiju – agronomiju, lauksaimniecisko ražošanu – ieskaitot. Tas viss, domājams, lika Kārlim Ulmanim spert izšķirīgu soli un naktī no 1934. gada 15. uz 16. maiju veikt valsts apvērsumu, iznīcinot Latvijas demokrātiju, kurai viņš pats vien kādus piecpadsmit gadus iepriekš bija dedzīgi licis pamatus.
Vara bija arī Kārļa Ulmaņa spilgtākais talants. Viņam piemita nepārspējama politiska intuīcija, vismaz ciktāl tas attiecās uz starpkaru Latvijas politiskajiem procesiem. Tāpēc apvērsums, ko Ulmanis izplānoja kopā ar šauru domubiedru grupu un īstenoja ar Aizsargu organizācijas un sev uzticamu armijas vienību spēkiem, noritēja gludi, bez aizķeršanās, bez nopietnām sadursmēm, nemaz jau nerunājot par asinsizliešanu.
Nepārprotami bija ierēķināta gan prezidenta Alberta Kvieša neizlēmība un oportūnisms, gan pārējo redzamāko politiķu negatavība organizēt nopietnu pretošanos. Un arī sabiedrības noskaņojums.
Pāris dienas pēc apvērsuma, uzstājoties Latvijas Radiofonā, Ulmanis savu rīcību traktēja kā tautas gribas piepildījumu. Un nevar noliegt, ka Latvijas tautas lielākā daļa, ja arī nebija sajūsmā par diktatūras iestāšanos, tad tomēr nebija arī gatava aizstāvēt demokrātiju. Ulmaņa režīms solīja stabilitāti, un tās vārdā Latvijas pilsoņi izrādījās gatavi daļēji ziedot savu politisko brīvību. Un šai ziņā viņi īpaši neatšķīrās no saviem līdziniekiem daudzviet citur Eiropā. 1934. gada 15. maijā pilnvērtīga demokrātija vairs nepastāvēja nevienā no Latvijas kaimiņvalstīm. Pēc šī datuma no deviņām jaunajām valstīm, kas Centrāleiropā un Baltijas jūras reģionā radās pēc Pirmā pasaules kara, demokrātija bija saglabājusies vairs tikai divās – Čehoslovākijā un Somijā.
Deklaratīvā līmenī Kārļa Ulmaņa režīms sevi pozicionēja kā pagaidu risinājumu, kas ļaus izveidot pilnvērtīgāku, dzīvotspējīgāku demokrātijas modeli.
Šodien var tikai spekulēt par to, kad un kā varētu būt notikusi Latvijas atgriešanās pie konstitucionālas sistēmas.
Reālajā vēstures procesā Ulmaņa režīms kļuva par prelūdiju citai – svešai un nesalīdzināmi nežēlīgākai varai, kas sagrāba Latviju dažus gadus vēlāk. Sabiedrība, kura jau bija pieradusi pie ierobežotas brīvības, nenoliedzami bija daudz ērtāks upuris Staļina totalitārismam.