Citāti ...

[LvSnor]

Tautiskā doma nevar rasties, kur cilvēks vairāk nekā nezin, kā nemitīgi cīnīties ar dabu pēc sava uztura. Arī tur tās nav, kur izkopjas kāda kultūra, kas kā nedzīvs elks prasa priekš sevis neaprobežotu dievināšanu un iznīcina visu, kas kā dzīva, īpatniga būtne tai tuvinās. Tā nevar dzīvot, dzīvību nemīlēdama, savu un citu; tā nevar dzīvot, ja viņu nemīl, ja viņai nav saules un gaisa. Vidus laikos, kad skolās un visās iestādēs zinātnē un dzejā valdīja sastingušā latīnu valoda un dzīvā laužu valoda palika nevien neievērota, bet tika nicināta, nevarēja uzdīgt tautiskā doma.  
Teodors Zeiferts "Brīvzemnieks. Tautas darbinieka mūžs un laikmenta aina."

[LvSnor]

Tautai vajadzīgi smiekli; karaļiem — ari. Ielai vajadzīgs jokdaris; pilīm vajadzīgs āksts. Vienu sauc par Tirlipčnu, otru — par Tribulē.*
Cilvēka pūles sagādāt sev prieku dažkārt ir cienīgas filozofa uzmanības.
Ko mēs esam ietvēruši šais dažās ievada lappusēs? Vienu nodaļu no visdrausmīgākās grāmatas, grāmatas, kuru varētu nosaukt: «Laimīgie — nelaimīgo ekspluatētāji»

Klaiņošana bija kompračikosu dzīves likums. Kaut kur parādīties, pēc tam atkal pazust. Tas, kuru tikai šā tā pacieš, nevar laist dziļas saknes. Pat tais karalistes, kur pēc viņu amata galmā bija pieprasījums un vajadzības gadījumā tas noderēja par karaļvaras balstu, pret viņiem dažkārt izturējās pārāk cietsirdīgi. Karaļi izmantoja viņu mākslu, bet pašus māksliniekus pēc tam nosūtīja katorga. Šāda nekonsekvence izskaidrojama ar karaļu untumu nepastāvību. Tāda nu reiz ir viņu augstā griba.

Viktors Igo "Cilvēks, kas smejas"

[LvSnor]

Vīrs pastūma ar kāju ķeblīti, atkal tāpat aiz pleciem saņēmis, apsēdināja puisēnu un parādīja viņam ar pirkstu uz bļodu, kura stāvēja uz krāsniņas un no kuras kūpēja garaiņi. Šai bļodā zēns no jauna saskatīja debesis, šoreiz kartupeļa un speķa veidā.
—     Tu esi izsalcis, ēd!
Paņēmis no plaukta cietu maizes doniņu un dzelzs dakšiņu, viņš sniedza tās zēnam.
Zēns vilcinājās.
—      Vai man vajadzēs tev uzklāt galdu, vai? — vīrs jautāja.
Un ielika bļodu zēnam klēpi.
—     Vico tik iekšā no visas bļodas.
Izsalkums ņēma virsroku pār apmulsumu. Zēns sāka ēst.
Nabadziņš gan drīzāk rija nekā ēda. Būdu pildīja cieto garozu priecīgā kraukšķēšana.
Vīrs rūca:
—      Kur tu tā steidzies, drausmīgais rīma? Skat, kur kārs, nelietis! Šie badakāši tā rij, ka sametas nelabi. Pavisam kas cits, kad ēd lordi, — prieks noskatīties. Esmu redzējis savā mūžā pie galda hercogus. Viņi nemaz neēd; lūk, ko nozīmē dižciltība. Dzert viņi gan dzer. Ēd, sivēn, cik tik lien iekšā!
Kad vēders izsalcis, ausis ir kurlas, un tāpēc zēns pret šiem niknajiem epitetiem nebija diez cik jūtīgs, it īpaši tālab, ka tie bija pilnīgā pretruna ar to labsirdību, kāda viņam tika izrādīta. Patlaban visa zēna uzmanība bija pievērsta divām nepieciešamībām, divām kaismīgām vēlmēm: sasildīties un paēst.

Viktors Igo "Cilvēks, kas smejas"

[LvSnor]

Zēns atkal paņēma rokā dakšiņu, bet vēl vilcinājās ar ēšanu.
—      Ēd! — Ursuss ierēcās. — Te nav runas par mani! Kas tev daļas gar mani? Ak tu plikadīda sprediķotājs no Tukšā maka draudzes, es tev saku: ēd! Seit tev būs ēst, dzert un gulēt. Ēd, citādi izmetīšu tevi arā pa durvīm kopā ar tavu palaidnieci!
Pēc šādiem draudiem zēns sāka atkal ēst. Tikt galā ar to, kas vēl bļodā atlicis, viņam bija tīrais nieks.

Viktors Igo "Cilvēks, kas smejas"

[LvSnor]

Iecietīgais Kārlis II dāvāja Bredas deklarāciju*. Viņš deva Anglijai iespēju aizmirst to laikmetu, kad Hantingdonas aldara dēls bija uzlicis kāju uz Luija XIV galvas. Anglija nožēloja grēkus un brīvi uzelpoja. Visu sirdīs, ka mēs jau sacījām, valdīja līksme; karaļa slepkavām uzceltas karātavas šīs vispārējās gaviles tikai pastiprināja. Restaurācija ir smaids, bet dažas karātavas iespaidu nebojā: ir taču jāapmierina sabiedrības sirdsapziņa. Nepaklausības gars bija izklīdis, atjaunojās uzticība valdniekam. Būt kārtīgiem pavalstniekiem — tā tagad bija vienīga cenšanās. Atžilbuši no politiskā bezprāta, visi tagad izsmēja revolūciju, zobojās par republiku un par to savādo laiku, kad nemitīgi tika skandināti cēlie vārdi TIESĪBAS, BRĪVĪBA, PROGRESS; par to pārspīlēto svinīgumu tagad smējās. Atgriešanās pie veselā saprāta bija kaut kas brīnišķīgs; Anglija modās no smaga sapņa. Kāda laime atbrīvoties no šiem maldiem! Vai tad var būt vēl kaut kas neprātīgāks? Kas gan notiktu, ja kuram katram garāmgājējam piešķirtu tiesības? Vai jūs varat iedomāties, ka visi kļūtu par vadītājiem? Vai tas ir iespējams, ka valsti vadītu pilsoņi? Pilsoņi ir pajūgs, bet pajūgs nav kučieris. Izšķirt kaut ko ar balsošanu ir tas pats, kas ļauties vēja varai. Vai jūs gribētu, lai valsts iekārta plivinātos kā mākonis? Nekārtībā nerada kārtību. Ja celtnieks ir haoss, celtne būs Bābeles tornis*. Un vēl — šī izdaudzinātā brīvība taču ir īsta tirānija! Es gribu priecāties, nevis vadīt valsti. Balsošana man apnikusi, es gribu dejot. Kāda laime, ka ir valdnieks, kas to visu izdara! Patiesi, cik gan karalis ir augstsirdīgs, uz- ņemdamies mūsu vietā šīs pūles! Turklāt viņam to ir mācījuši, viņš prot ar to tikt galā. Tas ir viņa darbs. Miers, karš, likumdošana, finanses — kāda daļa gar to visu ir tautai? Bez šaubām, ir vajadzīgs, lai tauta maksātu, bez šaubām, ir vajadzīgs, lai tauta kalpotu, un ar to tautai arī vajag pietikt. Tai taču ir dota iespēja piedalīties politikā: no tautas vidus nāk divi galvenie valsts speķi — armija un budžets. Maksāt nodevas un būt par zaldātu — vai tad ar to nav diezgan? Kas tai vēl vajadzīgs? Tā ir militārais balsts, tā ir finansiālais balsts. Lieliska loma. Tās vieta valda. Un par šo pakalpojumu tai taču jāmaksā. Nodokļi un civiliste* ir alga, ko tautas maksa valdniekiem. Tauta atdod savas asinis un savu naudu par to, lai pār viņu valdītu. Cik dīvaina doma — valdīt pašiem par sevi! Tautai nepieciešams ceļvedis. Būdama tumsonīga, tauta ir akla. Vai tad aklajam nav suņa? Toties tautai ir lauva — karalis, kas ir ar mieru būt savai tautai par suni. Kāda labsirdība! Bet kāpēc tauta ir tumsonīga? Tāpēc, ka tā vajadzīgs. Tumsonība ir tikumības sargātāja. Kur nav nekādu cerību, tur nav arī godkāres; tumsonis dzīvo tam noderīga tumsā, kas, liegdama kaut ko redzēt, liedz arī kaut ko iekārot. Un tas rada svēto nevainību. Kas lasa, tas domā, un, kas domā, tas spriež. Nekā nespriest — tas ir lautas pienākums un arī tās laime. Šīs patiesības ir neapstrīdamas. Uz tam dibinās sabiedrība.

Viktors Igo "Cilvēks, kas smejas"

[LvSnor]

Zemās cenas pievelk zemās šķiras. Pie Gvinplēna nāca vārgie, nabagie, dzīves pabērni. Pēc Gvinplēna liecas, tapat kā tiecas pēc džina glāzītes. Nāca nopirkt par divi sū aizmiršanos. No saviem skatuves augstumiem Gvinplēns sarīkoja skati šim drūmajam laužu pūlim. Viņa apziņā cits pēc cita iespiedās šie milzīgās nabadzības tēli. Cilvēka sejā atspoguļojas viņa sirdsapziņa un viss viņa mūžs, tā ir kopsumma no daudzām jo daudzām noslēpumainam iedarbībam. Nebija tādu ciešanu, tādu dusmu, tada negoda, tāda izmisuma, kuru zīmogu Gvinplēns nebūtu redzējis šais sejās. Šīs bērnu mutes, piemēram, šodien nav nekā ēdušas. Šis vīrietis ir tēvs, šī sieviete — māte, bet aiz viņiem varēja viegli uzminēt bojā ejai nolemtās ģimenes. Un tā seja pieder cilvēkam, kas atrodas netikuma varā un ir ceļā uz noziegumu; un skaidri redzams, kāpēc: tumsonības un nabadzības dēļ. Kādā citā sejā bija vērojams iedzimtas labsirdības zīmogs, ko bija izdzēsuši sociālie spaidi un labsirdību pārvērtuši par naidu. Kādas sirmgalves pierē bija ierakstīts bads, uz kādas meičas pieres bija lasāms vārds «prostitūcija». Vienam un tam pašam faktam bija dažādas sekas, bet kuram tas bija smagākas — jaunajai meičai vai sirmgalvei? Šai pūli bija rokas, kurām trūka darba rīku; šie cilvēki gribēja strādāt, bet nebija darba. Dažreiz blakus strādniekam apsēdas kareivis, dažreiz invalīds, un Gvinplēns ieraudzīja drausmīgu rēgu — karu. Šeit Gvinplēns manīja bezdarbu, tur — ekspluatāciju un tur — verdzību. Dažas sejās viņš ievēroja kaut kādu atgriešanos pie dzīvnieciska, un šo pakāpenisko cilvēku atgriešanos lopa stāvoklī zemākajos sabiedrības slāņos izraisīja šās sabiedrības laimē dzīvojošo augšējo slāņu smagie spaidi. Šai tumsā Gvinplēns saskatīja vienu vienīgu gaismas spraudziņu. Viņš un Dea, izgājuši cauri ciešanām, bija laimīgi. Pār visu pārējo gūlās lāsts. Gvinplēns juta, ka viņu neapzināti spaida kājām virs viņa stāvošie šās pasaules varenie — bagātie, greznie, diženie laimes lutekļi; bet apakšā viņš samanīja dzīves pabērnu bālās sejas; sevi un Deu līdz ar savu mazo laimīti, kas reizē bija tik milzīga, viņš redzēja starp šīm abām pasaulēm; augšā bija dīka, brīva, līksma, jautri dejojoša pasaule; augšā bija pasaule, kura mīda citus kājām; apakšā bija to cilvēku pasaule, kurus mīda kājām. Spožums balstās uz tumsu — bēdīgs fakts, kas liecina par dziļu sociālo kaiti; Gvinplēns šo skumīgo parādību redzēja. Kāds pazemojošs liktenis, ka cilvēks lā spēj rāpot! Tāda sliecība pēc pīšļiem un dubļiem, tāds riebums, tāda atteikšanās no sevis, tāds zemiskums modināja viņā vēlēšanos to visu samīt ar kāju! Kādam tauriņam var noderēt par kāpuru šāda eksistēšana? Un šai izsalkušajā un lumsonīgajā pūli ikviena priekšā ir jautājuma zīme: kas viņu sagaida — noziegums vai kauns? Sirdsapziņas pagrimšana ir visu šo cilvēku eksistences neizbēgams likums! Nav neviena bērna, kuru nesagaidītu pazemojums! Nevienas jaunavas, kurai nebulu sevi jāpārdod! Nevienas rozes, kuru uzziedējušu nesamītu! Brīžiem viņš pūlējās ar vērīgu un līdzjūtīgu skatienu ielūkoties pašos tumsas dziļumos, kur gāja bojā tik daudz neauglīgu pūliņu un kur cīnījās tik daudz pārgurušu spēku; viņš redzēja veselas ģimenes, ko bija saplosījusi sabiedrība, brūces, kuras bija pārvērtušās par pūžņu perēkli kriminālsodu sistēmas dēļ, nodokļu novārdzinātos nabagus, gudrus cilvēkus, kurus zināšanu trūkums rāva tumsonības atvara; redzēja grimstošus plostus, kas bija pilni izbadojušos cilvēku, redzēja karus, neražas gadus, dzirdēja mirstošu ļaužu gārdzienus un kliedzienus, un viņa sirds sažņaudzās, skatot šo vispārējo postu. Viņš it kā skaidri saskatīja visas nelaimes putas, kas mutuļoja virs drūmās cilvēces jūras. Viņš pats atradās ostā un noskatījās šai kuģa bojā ejā no malas. Dažbrīd viņš aizklāja rokām savu neglīto seju un gremdējās pārdomās.
Viktors Igo "Cilvēks, kas smejas"