Filosofija

[LvSnor]

Between Rational and Irrational

[LvSnor]

Noam Chomsky - History of US Rule in Latin America

[LvSnor]

[twitter]https://twitter.com/HorvatSrecko/status/1201961348701335553[/twitter]

There are two dangers (mutually reinforcing each other) for our Planet. Green Capitalism and Eco-Fascism. The only way out of this dystopia is a just and visionary Green New Deal for Europe and the world which @DiEM_25
and many others have put together. Check it out here! #COP25

[LvSnor]

The promise of capitalism was that anyone could rise to the highest levels of society, purely by merit. Instead, the reality now is that the educational and social requirements for success are inherited, entrenching deep inequalities.

INET President Rob Johnson talks to University of Chicago Booth School Professor Raghuram Rajan about his book, "The Third Pillar: How Markets and the State Leave the Community Behind"

[LvSnor]

The question is irrelevant. Capitalism per se is not humane or inhumane; nor is socialism. If we compare the two in terms of results, it is clear that only capitalism fosters equality and works toward social justice. The one is based on the principle of voluntary cooperation and free exchange, the other on force of position and power. In a free economy, it is hard to do good—you either have to use your own hard-earned money to do it or work hard to persuade others to your course. But by the same token, it is difficult to do harm because by preventing a concentration of power, capitalism prevents people from committing sustained, serious harm. Is capitalism humane or inhumane? It is neither. But it tends to give free rein to the human values of human beings. Delivered at Cornell University, Ithaca, New York. © 1978 Lecture 45 min/Q&A 24 min.

[LvSnor]

Atšķirība starp utopiju un distopiju
Publicēts 25-09-2019
Utopija vs distopija
“Utopija” un “distopija” ir vienas monētas divas puses. Viņi attēlo zinātniskās fantastikas iestatījumu, kas sastāv no diviem galējiem punktiem. Arī literatūra abus izskaidro dziļāk. Bet pēc definīcijas “utopija” ir sabiedrības vai kopienas vide, kurā cilvēki piedzīvo ideālu un perfektu iespējamo dzīvi. Turpretī “distopija” izceļ pilnīgi pretēju, kas lielākajai daļai cilvēku ir ārkārtīgi nepatīkamu dzīves un darba apstākļu vieta. Lielākā daļa vai visas sabiedrības un valdības sistēmas ir sliktas.
“Utopija” ir tā, ko daudzi uzskatītu par paradīzi. Pirmoreiz šo terminu izveidoja Tomass Mūrs savā oficiālajā publikācijā ar nosaukumu “Utopija” jau 1516. gadā. Savā utopijā viņš aprakstīja iedomātu un vientuļnieku salu, kur, šķiet, viss rit mierīgi. Tas ir tāpat kā aplūkot zilas debesis, siltu un spilgtu saules gaismu, strādāt tīras, plašās ēkās, dzīvot kopā ar draudzīgiem cilvēkiem, iet laimīgi strādāt un harmoniski dzīvot kopā ar visiem.
Tomēr ir iemesls, kāpēc daudzi utopiju atzīst par tīru daiļliteratūras darbu. Tas ir tāpēc, ka pati utopijas ideja šķiet neiespējama. Īsta, materiāla pilnības pasaule patiesībā nevar pastāvēt. Faktiski “utopija” tiek tulkota burtiski kā iedomāta laba vieta, kas fiziski nepastāv. Šāda veida pasaule ir ne tikai nereāla, bet arī nepraktiska.
Turpretī distopiskā pasaule, kas pazīstama arī kā antiutopija vai kakotopija, ir pilnīgi nolietota. Vienlaicīgi ar “utopiju” tika radīta arī “distopija”. Tomēr tā lietošana kļuva zināma tikai 19. gadsimta beigās. Distopiskā pasaulē debesis ir blāvas. Iespējams, ka saule nespīd, un ēkas lielākoties atrodas drupās. Cilvēki (ja tādi ir palikuši) ir kaitinoši un nedraudzīgi. Doties uz darbu vienmēr ir sāpīga pieredze, un šķiet, ka visi vēl nav atrisinājuši savas atšķirības. Distopiskā pasaule ir tāda pati kā populārās filmas “Es esmu leģenda” iestatījums, kurā galvenais varonis (Vils Smits) šķita vienīgais izpostītās civilizācijas izdzīvojušais.
Vairākās publikācijās distopiskais iestatījums tiek uzskatīts par nedaudz līdzīgu utopiskai sabiedrībai. Tas ir tikai tas, ka, padziļinoties šajā sabiedrībā, jūs beidzot uzzināsit, ka pastāv pārmērīga kontrole, represijas un ļaunprātīga izmantošana. Šis apraksts praktiski iekļaujas policijas valstu idejā, kur pilsoņu kontrolei tiek izmantota liela vara. Šajā sakarā cilvēki, kuriem pieder vara, kļūst daudz attīstītāki un progresīvāki nekā pārējie, kas arī uzsver dažādu klašu vai kastu (ti, augšējās, vidējās un apakšējās klases) skaidru nodalīšanu.
Kopsavilkums:
1. “Utopija” ir tā, ko vairums uzskatītu par paradīzi. Šķiet, ka viss notiek labi un vienmērīgi, nodrošinot pareizo līdzsvaru starp sociālajām, valdības un reliģiskajām sistēmām.
2. “Distopija” ir pretstats “utopijai”, jo viss šķiet nelīdzsvarots, haotisks, bez likuma, nepaklausīgs, netīrs, vardarbīgs un tamlīdzīgi.
3. Tā kā cilvēku, kuriem ir liela vara, nopietna ļaunprātīga izmantošana, distopiskās sabiedrības mēdz kļūt tehnoloģiski progresīvas un skaidri definētas kastu sistēmas.

[LvSnor]

[LvSnor]

"Man pietiek ar zināt; izteiksme man bieži šķiet rupjība. Man trūkst rakstura, gribas, individualitātes. ” -„ Ar kādu noslēpumu, ”viņš raksta M. Šereram,„ vai citi no manis daudz gaida? tā kā es uzskatu, ka nespēju neko nopietnu vai svarīgu. ”Izaicinājums un impulsivitāte ir vārdi, kas pastāvīgi parādās viņa lūpās. * Mani draugi redz, kas es varētu būt; Es redzu, kas esmu. "

Anrī Frederiks Amjels (Henri-Frédéric Amiel) " Journal intime"

[LvSnor]

Vai tad mēs neko neesam mācījušies no tiem vēsturniekiem, morālistiem un politiķiem, kuru uzskati šodien liekas tik senlaicīgi, tik novecojuši un tik pamatoti zaudējuši autoritāti? Patiešām, kas gan mēs esam, lai tik lepni demonstrētu savus personiskos uzskatus, piešķirtu tik lielu nozīmi tam, kas ir tikai īslaicīga redzesloka simptomi? Un kādas mums vispār tiesības spriest tiesu par citiem cilvēkiem, kuru morāles kodeksi ir viņu konkrētās vēsturiskās vides produkti, tāpat kā mūsu kodeksi ir mūsu vides produkti? Vai tad nav labāk analizēt, aprakstīt, izklāstīt notikumus un tad atkāpties malā, ļaujot tiem «runāt pašiem par sevi», atturoties no neciešamās augstprātības, kas vedina dot novērtējumu, mērot taisnīgumu, nošķirt aitas no kazām atbilstoši saviem personiskajiem kritērijiem, it kā tie būtu mūžīgi, nevis - kā tas ir īstenībā - ne vairāk, ne mazāk pamatoti kā tie kritēriji, kuri bijuši citiem cilvēkiem ar citām interesēm un citos apstākļos?

  Šāds padoms (pats par sevi itin apsveicams) saglabāt zināmu skepsi par mūsu pašu vērtēšanas spējām un it īpaši vairīties piedēvēt pārāk lielu lomu mūsu morālajiem uzskatiem, tiek mums dots, kā jau teicu, vismaz no divām pusēm: no tiem, kuri domā, ka mēs zinām pārāk daudz, un no tiem, kuri domā, ka mēs zinām pārāk maz. Tagad mums ir zināms, saka pirmie, ka mēs esam tādi, kādi esam, un mūsu morālie un intelektuālie kritēriji ir tādi, kādi ir, atkarībā no mainīgās vēstures situācijas.

"Četras esejas par brīvību" Jesaja Berlins