Citāti ...

[LvSnor]

Iesēdusies zirgā, kā nākas, viņa sāka stāstīt Fabricijam par visu nakts postu. Pēc bezgalīgi gara stāstījuma, ko mūsu varonis tomēr vērīgi uzklausīja, kaut arī, jāteic patiesība, nekā no tā nesaprata, bet juta uz markitanti maigu draudzību, viņa beigās piemetināja:
—   Un ja padomā, ka paši franči mani aplaupījuši, piekāvuši, iegrūduši nelaimē …
—   Kā?! Tie nebija ienaidnieki? — Fabricijs jautāja ar naivu izteiksmi, kas darīja viņa skaisto, nopietno un bālo seju burvīgu.
—       Kāds tu esi muļķis, mans nabaga mazais! — sacīja markitante, caur asarām smaidīdama: — un tomēr tu esi ļoti jauks.

Stendāls "Parmas klosteris"

[LvSnor]

Fabricijs nebija dzirdējis šo pavēli; jaunava vairs negribēja
iekāpt kalešā, bet gan tikt atkal zemē, un, tā kā Fabricijs viņu joprojām atbalstīja, tā iekrita viņam rokās. Viņš pasmaidīja, viņa dziļi nosarka; mirkli viņi saskatījās, pēc tam jaunava izslīdēja no viņa rokām.
«Tā būtu burvīga biedrene cietumā,» Fabricijs nodomāja. «Cik dziļas domas slēpj šī piere! Viņa prastu mīlēt.

Stendāls "Parmas klosteris"

[LvSnor]

— Bet princis vīlās, uzskatīdams Fabriciju par viņa krustmātes skolnieku: uz troņa vai tam blakus piedzimušie saprātīgie cilvēki drīz vien zaudē takta smalkumu; viņi aizliedz savā apkārtnē brīvību sarunās, kuras viņiem šķiet rupjas; viņi vēlas redzēt tikai maskas un par skaistumu grib spriest pēc nokrāsas; un jocīgākais ir tas, ka viņi sevi uzskata par ļoti taktiskiem. Šai gadījumā, piemēram, Fabricijs ticēja gandrīz visam, ko dzirdējām viņu sakām;

Stendāls "Parmas klosteris"

[LvSnor]

Bet, jāatzīstas, nekad lēdija Agate nav ieminējusies, ka viņš būtu skaists. Sievietes neko nesaprot no skaistuma. Vismaz krietnākās sievietes ne. Lēdija Agate saka — viņš esot loti nopietns un viņam esot skaista dvēsele. Es acumirklī iedomājos cilvēku ar brillēm, gludiem matiem un lielām, stīvām kājām.

O.Vailds "Doriana Greja ģīmetne"

[LvSnor]

Sveiki, lord Henrij, jūs patiesi esat apbrīnojams cilvēks, turklāt — dziļi samaitāts. Tik tiešām es nezinu, ko sacīt par jūsu uzskatiem. Atnāciet kādreiz pie mums uz pusdienām. Otrdien. Vai jūs otrdien esat vaļīgs?
—   Jūsu dēļ es visus pamestu, — palocīdamies noteica lords Henriļs.
—  A! Tas ir ļoti mīļi un ļoti slikti no jums. Tātad jūs atnāksiet? — Un viņa izpeldēja no istabas lēdijas Agates un pārējo dāmu pavadībā.

[LvSnor]

—   Dārgā Bonasjē kundze, jūs esat burvīga, bet tai pašā laikā visnoslēpumainākā sieviete…
—  Vai no tā ko zaudēju?
—   Nē, tieši otrādi, jūs esat valdzinoša.
—  Tad sniedziet man roku.
—   Labprāt. Un tālāk?
—  Tālāk, pavadiet mani.
—   Uz kurieni?
—   Uz turieni, kurp es eju.
—   Un kurp jūs ejat?
—  To jūs redzēsiet, jo aizvedīsiet mani līdz durvīm.

A.Dimā "Trīs musketieri"

[LvSnor]

Spartaks, vēl soli tuvāk. Nekad jūs nebūsiet viņiem līdzīgi un nesapratīsiet viņus. Jūs esat un paliksiet Romas aristokrati, augstākais dzimums, bet viņi jūsu acīs tikai barbari, smirdoši kustoņi un darba lopi, kuru liktenis ir piedzimt vergu kārtā un vienīgās cilvēku tiesības kalpot jums un strādāt jūsu labā. Bet viņi prasa brīvību! Dzirdi, romiet: brīvību!
Katilina. Nabaga vīrs! Par kādu brīvību tu sapņo?
Spartaks. Tavs jautājums jau rāda, cik svešs tu, Katilina, esi viņiem un it sevišķi viņu nezināmam vadonim. Es tev pateikšu, par ko viņi sapņo, — un tici man, tas ir vairāk nekā tikai sapnis. Sagraut un iznīcināt, līdz pamatiem iznīcināt šo netaisnības un varmācības valsti, kas ar savu purpuru un savām marmora pilīm balstās tikai uz vergu pleciem un pati jau grīļojas kā tārpu izgrauzts koks!
Katilina. Varbūt nolīdzināt arī Apeninus, aizbērt Mesinas jūras šaurumu un pievienot Siciliju cietzemei? Varbūt izlabot vēl ko citu, ko dievi savā muļķa prātā aplam radījuši?
Smiekli.
Spartaks. Smejieties vien, patricieši! Pienāks reiz diena, kad Romā nevienam vairs negribēsies smieties … Varbūt viņi vēl nespēs uzbrukt Romai; varbūt vēl negribēs to, — es nezinu, kādi būs viņu un viņu vadoņa nolūki. Bet vienu zināt, Vismaz jaušat jūs paši: nekādi dievi nav radījuši romiešus, lai tie uz mūžīgiem laikiem būtu par kungiem simtām citām tautām. Ja viņiem ir vienprātība, šiem jūsu nospiestiem un verdzībā sakaltiem simtiem tūkstošiem, viņi saraustīs savas ķēdes un nokratīs jūgu! Brīvi viņi tiks! Viņi pārpeldēs jūru dienvidos un austrumos, ziemeļos viņi pāries Alpiem pāri savās zemēs. Visas savas tautas viņi sacels kājās un tad kā lavina, kā negaisa mākonis ar pērkoņiem un zibeņiem viņi tad velsies pāri Romai ar tās bagātajiem un nabagajiem patriciešiem, un desmit tūkstoši dievu viņus tad neglābs!
Katilina, satraukts un izbrlnēts. Tādēļ vien bij vērts aicināt tevi, lai dzirdētu to, ko tu saki.
Spartaks. Un ja viņi līdz ar savu vadoni kristu līdz pēdējam vīram, — arī tā būs uzvara! Lielāka, nekā jūs sava uzpūtībā un prāta stulbumā varat iedomāties! Viņi būs parādījuši vienīgo ceļu, pa kuru iedami vergi var iegūt brīvību, — cīņu, cīņu uz dzīvību un nāvi! Un, ja arī viņiem jākrīt, — viņi mirs, lai mūžam dzīvotu viņu tautas un tautu brīvība! ..
Aprauj, pārvelk plaukstu sejai. .... Tagad atļauj man; iet, Katilina! ; Katilina, ka Jenām altapdamies, pamāj vergam. Spartaks ar Ķriksu proifi.
Katilina lēnām pagriežas pret viesiem. Tas vīrs mums visiem sagādās baismīgas dienas … Žēl — žēl, ka viņš nav piedzimis par romieti!

A.Upīts "Spartaks"

[LvSnor]

Spartaks bridi stāv īgni nodurtu galvu. Ko jūs pielīdzināt mani nolādētiem romiešiem! Es negribu būt diktators, kas spēlējas ar jūsu galvām kā ar stikla bumbām. Vergs es esmu bijis, tāpat kā jūs, un būšu tikpat brīvs, cik kļūsiet jūs. Lieciet mierā sapuvušo Romu — es jūs nevestu turp arī tad, ja ceļš uz turieni būtu brīvs! Atcerieties Nolu! Par laupītājiem, par zvēriem jūs tur palikāt, — kas jūs Romā savaldīs un saturēs kopā? Roma būtu jūsu kapsēta, — bet es gribu, lai jūs dzīvotu, tāpēc ka es pats gribu dzīvot! .. Parādei ir beigas! Ejiet!

A.Upīts "Spartaks"

[LvSnor]

E i t i b i d a, nevaldāmā kaisle viņu acīm vai apezdama. Es gaidīšu, Spartak, kamēr tu nāksi… Līdz pusnaktij — — pāri pusnaktij … Šonakt es būšu pie tevis!
Spartaks piesit kāju. Ej projām un nerādies, vai es likšu tevi ar suņiem aizrīdīt no nometnes!
E i t i b i d a. Nekur tu mani neaizrīdīsi — tu varonīgais — tu cēlais — tu skaistais! .. Tu Sulla un Marijs! ..
Spartaks trakās dusmās tver zobenu, bet apraujas; nevarīgs; gandrīz lūgdamies. Ali! .. Ej prom!
E i t i b i d a, parpratusi, uzvaras llgsmē. Es būšu, Spartak! .. Es būšu! Aizsteidzas, verdzeņu pavadīta.
M i r c a, pamazām tuvāk virzīdamās. Ko viņa tev teica? Sargies no viņas, Spartak!

A.Upīts "Spartaks"