Citāti ...

[LvSnor]

Tautiskā doma nevar rasties, kur cilvēks vairāk nekā nezin, kā nemitīgi cīnīties ar dabu pēc sava uztura. Arī tur tās nav, kur izkopjas kāda kultūra, kas kā nedzīvs elks prasa priekš sevis neaprobežotu dievināšanu un iznīcina visu, kas kā dzīva, īpatniga būtne tai tuvinās. Tā nevar dzīvot, dzīvību nemīlēdama, savu un citu; tā nevar dzīvot, ja viņu nemīl, ja viņai nav saules un gaisa. Vidus laikos, kad skolās un visās iestādēs zinātnē un dzejā valdīja sastingušā latīnu valoda un dzīvā laužu valoda palika nevien neievērota, bet tika nicināta, nevarēja uzdīgt tautiskā doma.  
Teodors Zeiferts "Brīvzemnieks. Tautas darbinieka mūžs un laikmenta aina."

[LvSnor]

Tautai vajadzīgi smiekli; karaļiem — ari. Ielai vajadzīgs jokdaris; pilīm vajadzīgs āksts. Vienu sauc par Tirlipčnu, otru — par Tribulē.*
Cilvēka pūles sagādāt sev prieku dažkārt ir cienīgas filozofa uzmanības.
Ko mēs esam ietvēruši šais dažās ievada lappusēs? Vienu nodaļu no visdrausmīgākās grāmatas, grāmatas, kuru varētu nosaukt: «Laimīgie — nelaimīgo ekspluatētāji»

Klaiņošana bija kompračikosu dzīves likums. Kaut kur parādīties, pēc tam atkal pazust. Tas, kuru tikai šā tā pacieš, nevar laist dziļas saknes. Pat tais karalistes, kur pēc viņu amata galmā bija pieprasījums un vajadzības gadījumā tas noderēja par karaļvaras balstu, pret viņiem dažkārt izturējās pārāk cietsirdīgi. Karaļi izmantoja viņu mākslu, bet pašus māksliniekus pēc tam nosūtīja katorga. Šāda nekonsekvence izskaidrojama ar karaļu untumu nepastāvību. Tāda nu reiz ir viņu augstā griba.

Viktors Igo "Cilvēks, kas smejas"

[LvSnor]

Vīrs pastūma ar kāju ķeblīti, atkal tāpat aiz pleciem saņēmis, apsēdināja puisēnu un parādīja viņam ar pirkstu uz bļodu, kura stāvēja uz krāsniņas un no kuras kūpēja garaiņi. Šai bļodā zēns no jauna saskatīja debesis, šoreiz kartupeļa un speķa veidā.
—     Tu esi izsalcis, ēd!
Paņēmis no plaukta cietu maizes doniņu un dzelzs dakšiņu, viņš sniedza tās zēnam.
Zēns vilcinājās.
—      Vai man vajadzēs tev uzklāt galdu, vai? — vīrs jautāja.
Un ielika bļodu zēnam klēpi.
—     Vico tik iekšā no visas bļodas.
Izsalkums ņēma virsroku pār apmulsumu. Zēns sāka ēst.
Nabadziņš gan drīzāk rija nekā ēda. Būdu pildīja cieto garozu priecīgā kraukšķēšana.
Vīrs rūca:
—      Kur tu tā steidzies, drausmīgais rīma? Skat, kur kārs, nelietis! Šie badakāši tā rij, ka sametas nelabi. Pavisam kas cits, kad ēd lordi, — prieks noskatīties. Esmu redzējis savā mūžā pie galda hercogus. Viņi nemaz neēd; lūk, ko nozīmē dižciltība. Dzert viņi gan dzer. Ēd, sivēn, cik tik lien iekšā!
Kad vēders izsalcis, ausis ir kurlas, un tāpēc zēns pret šiem niknajiem epitetiem nebija diez cik jūtīgs, it īpaši tālab, ka tie bija pilnīgā pretruna ar to labsirdību, kāda viņam tika izrādīta. Patlaban visa zēna uzmanība bija pievērsta divām nepieciešamībām, divām kaismīgām vēlmēm: sasildīties un paēst.

Viktors Igo "Cilvēks, kas smejas"

[LvSnor]

Zēns atkal paņēma rokā dakšiņu, bet vēl vilcinājās ar ēšanu.
—      Ēd! — Ursuss ierēcās. — Te nav runas par mani! Kas tev daļas gar mani? Ak tu plikadīda sprediķotājs no Tukšā maka draudzes, es tev saku: ēd! Seit tev būs ēst, dzert un gulēt. Ēd, citādi izmetīšu tevi arā pa durvīm kopā ar tavu palaidnieci!
Pēc šādiem draudiem zēns sāka atkal ēst. Tikt galā ar to, kas vēl bļodā atlicis, viņam bija tīrais nieks.

Viktors Igo "Cilvēks, kas smejas"

[LvSnor]

Iecietīgais Kārlis II dāvāja Bredas deklarāciju*. Viņš deva Anglijai iespēju aizmirst to laikmetu, kad Hantingdonas aldara dēls bija uzlicis kāju uz Luija XIV galvas. Anglija nožēloja grēkus un brīvi uzelpoja. Visu sirdīs, ka mēs jau sacījām, valdīja līksme; karaļa slepkavām uzceltas karātavas šīs vispārējās gaviles tikai pastiprināja. Restaurācija ir smaids, bet dažas karātavas iespaidu nebojā: ir taču jāapmierina sabiedrības sirdsapziņa. Nepaklausības gars bija izklīdis, atjaunojās uzticība valdniekam. Būt kārtīgiem pavalstniekiem — tā tagad bija vienīga cenšanās. Atžilbuši no politiskā bezprāta, visi tagad izsmēja revolūciju, zobojās par republiku un par to savādo laiku, kad nemitīgi tika skandināti cēlie vārdi TIESĪBAS, BRĪVĪBA, PROGRESS; par to pārspīlēto svinīgumu tagad smējās. Atgriešanās pie veselā saprāta bija kaut kas brīnišķīgs; Anglija modās no smaga sapņa. Kāda laime atbrīvoties no šiem maldiem! Vai tad var būt vēl kaut kas neprātīgāks? Kas gan notiktu, ja kuram katram garāmgājējam piešķirtu tiesības? Vai jūs varat iedomāties, ka visi kļūtu par vadītājiem? Vai tas ir iespējams, ka valsti vadītu pilsoņi? Pilsoņi ir pajūgs, bet pajūgs nav kučieris. Izšķirt kaut ko ar balsošanu ir tas pats, kas ļauties vēja varai. Vai jūs gribētu, lai valsts iekārta plivinātos kā mākonis? Nekārtībā nerada kārtību. Ja celtnieks ir haoss, celtne būs Bābeles tornis*. Un vēl — šī izdaudzinātā brīvība taču ir īsta tirānija! Es gribu priecāties, nevis vadīt valsti. Balsošana man apnikusi, es gribu dejot. Kāda laime, ka ir valdnieks, kas to visu izdara! Patiesi, cik gan karalis ir augstsirdīgs, uz- ņemdamies mūsu vietā šīs pūles! Turklāt viņam to ir mācījuši, viņš prot ar to tikt galā. Tas ir viņa darbs. Miers, karš, likumdošana, finanses — kāda daļa gar to visu ir tautai? Bez šaubām, ir vajadzīgs, lai tauta maksātu, bez šaubām, ir vajadzīgs, lai tauta kalpotu, un ar to tautai arī vajag pietikt. Tai taču ir dota iespēja piedalīties politikā: no tautas vidus nāk divi galvenie valsts speķi — armija un budžets. Maksāt nodevas un būt par zaldātu — vai tad ar to nav diezgan? Kas tai vēl vajadzīgs? Tā ir militārais balsts, tā ir finansiālais balsts. Lieliska loma. Tās vieta valda. Un par šo pakalpojumu tai taču jāmaksā. Nodokļi un civiliste* ir alga, ko tautas maksa valdniekiem. Tauta atdod savas asinis un savu naudu par to, lai pār viņu valdītu. Cik dīvaina doma — valdīt pašiem par sevi! Tautai nepieciešams ceļvedis. Būdama tumsonīga, tauta ir akla. Vai tad aklajam nav suņa? Toties tautai ir lauva — karalis, kas ir ar mieru būt savai tautai par suni. Kāda labsirdība! Bet kāpēc tauta ir tumsonīga? Tāpēc, ka tā vajadzīgs. Tumsonība ir tikumības sargātāja. Kur nav nekādu cerību, tur nav arī godkāres; tumsonis dzīvo tam noderīga tumsā, kas, liegdama kaut ko redzēt, liedz arī kaut ko iekārot. Un tas rada svēto nevainību. Kas lasa, tas domā, un, kas domā, tas spriež. Nekā nespriest — tas ir lautas pienākums un arī tās laime. Šīs patiesības ir neapstrīdamas. Uz tam dibinās sabiedrība.

Viktors Igo "Cilvēks, kas smejas"

[LvSnor]

Zemās cenas pievelk zemās šķiras. Pie Gvinplēna nāca vārgie, nabagie, dzīves pabērni. Pēc Gvinplēna liecas, tapat kā tiecas pēc džina glāzītes. Nāca nopirkt par divi sū aizmiršanos. No saviem skatuves augstumiem Gvinplēns sarīkoja skati šim drūmajam laužu pūlim. Viņa apziņā cits pēc cita iespiedās šie milzīgās nabadzības tēli. Cilvēka sejā atspoguļojas viņa sirdsapziņa un viss viņa mūžs, tā ir kopsumma no daudzām jo daudzām noslēpumainam iedarbībām. Nebija tādu ciešanu, tādu dusmu, tāda negoda, tāda izmisuma, kuru zīmogu Gvinplēns nebūtu redzējis šais sejās. Šīs bērnu mutes, piemēram, šodien nav nekā ēdušas. Šis vīrietis ir tēvs, šī sieviete — māte, bet aiz viņiem varēja viegli uzminēt bojā ejai nolemtās ģimenes. Un tā seja pieder cilvēkam, kas atrodas netikuma varā un ir ceļā uz noziegumu; un skaidri redzams, kāpēc: tumsonības un nabadzības dēļ. Kādā citā sejā bija vērojams iedzimtas labsirdības zīmogs, ko bija izdzēsuši sociālie spaidi un labsirdību pārvērtuši par naidu. Kādas sirmgalves pierē bija ierakstīts bads, uz kādas meičas pieres bija lasāms vārds «prostitūcija». Vienam un tam pašam faktam bija dažādas sekas, bet kuram tas bija smagākas — jaunajai meičai vai sirmgalvei? Šai pūli bija rokas, kurām trūka darba rīku; šie cilvēki gribēja strādāt, bet nebija darba. Dažreiz blakus strādniekam apsēdas kareivis, dažreiz invalīds, un Gvinplēns ieraudzīja drausmīgu rēgu — karu. Šeit Gvinplēns manīja bezdarbu, tur — ekspluatāciju un tur — verdzību. Dažas sejās viņš ievēroja kaut kādu atgriešanos pie dzīvnieciska, un šo pakāpenisko cilvēku atgriešanos lopa stāvoklī zemākajos sabiedrības slāņos izraisīja šās sabiedrības laimē dzīvojošo augšējo slāņu smagie spaidi. Šai tumsā Gvinplēns saskatīja vienu vienīgu gaismas spraudziņu. Viņš un Dea, izgājuši cauri ciešanām, bija laimīgi. Pār visu pārējo gūlās lāsts. Gvinplēns juta, ka viņu neapzināti spaida kājām virs viņa stāvošie šās pasaules varenie — bagātie, greznie, diženie laimes lutekļi; bet apakšā viņš samanīja dzīves pabērnu bālās sejas; sevi un Deu līdz ar savu mazo laimīti, kas reizē bija tik milzīga, viņš redzēja starp šīm abām pasaulēm; augšā bija dīka, brīva, līksma, jautri dejojoša pasaule; augšā bija pasaule, kura mīda citus kājām; apakšā bija to cilvēku pasaule, kurus mīda kājām. Spožums balstās uz tumsu — bēdīgs fakts, kas liecina par dziļu sociālo kaiti; Gvinplēns šo skumīgo parādību redzēja. Kāds pazemojošs liktenis, ka cilvēks jāspēj rāpot! Tāda sliecība pēc pīšļiem un dubļiem, tāds riebums, tāda atteikšanās no sevis, tāds zemiskums modināja viņā vēlēšanos to visu samīt ar kāju! Kādam tauriņam var noderēt par kāpuru šāda eksistēšana? Un šai izsalkušajā un tumsonīgajā pūli ikviena priekšā ir jautājuma zīme: kas viņu sagaida — noziegums vai kauns? Sirdsapziņas pagrimšana ir visu šo cilvēku eksistences neizbēgams likums! Nav neviena bērna, kuru nesagaidītu pazemojums! Nevienas jaunavas, kurai nebūtu sevi jāpārdod! Nevienas rozes, kuru uzziedējušu nesamītu! Brīžiem viņš pūlējās ar vērīgu un līdzjūtīgu skatienu ielūkoties pašos tumsas dziļumos, kur gāja bojā tik daudz neauglīgu pūliņu un kur cīnījās tik daudz pārgurušu spēku; viņš redzēja veselas ģimenes, ko bija saplosījusi sabiedrība, brūces, kuras bija pārvērtušās par pūžņu perēkli kriminālsodu sistēmas dēļ, nodokļu novārdzinātos nabagus, gudrus cilvēkus, kurus zināšanu trūkums rāva tumsonības atvara; redzēja grimstošus plostus, kas bija pilni izbadojušos cilvēku, redzēja karus, neražas gadus, dzirdēja mirstošu ļaužu gārdzienus un kliedzienus, un viņa sirds sažņaudzās, skatot šo vispārējo postu. Viņš it kā skaidri saskatīja visas nelaimes putas, kas mutuļoja virs drūmās cilvēces jūras. Viņš pats atradās ostā un noskatījās šai kuģa bojā ejā no malas. Dažbrīd viņš aizklāja rokām savu neglīto seju un gremdējās pārdomās.
Viktors Igo "Cilvēks, kas smejas"

[LvSnor]

Ursuss, kas savā mūžā bija daudz pieredzējis, zināja, ka pārdrošas ziņkāres dēļ var stipri apdedzināt nagus. Ziņkārībai allaž jābūt atbilstošai ziņkārīgā cilvēka stāvoklim. Noklausoties ir jāriskē ar ausi, slepeni noskaloties — jāriskē ar aci. Visprātīgākais ir — neka nedzirdēt un nekā neredzēt. Toms Džims Džeks bija iekāpis majestātiskajā karietē, viesnīcnieks pats bija redzējis, kā viņš iekāpa. Matrozis, kas bija apsēdies blakus lēdijai, izskatījās pēc brīnuma, un tāpēc Ursuss kļuva piesardzīgs. Augstmaņu untumi zemas kārtas ļautiņiem jāuzskata par svētiem. Visiem šiem rāpuļiem, kurus sauc par nabagajiem, vislabāk ir ielīst savā alā, kad viņi ierauga kaut ko neparastu. Drošs ir tikai tas, kas sēž mierīgi. Aizveriet acis, ja jums nav laimējies piedzimt aklam; aizbāziet ausis, ja jums nav tā laime būt kurlam; savaldiet savu mēli, ja jūs neesat tik pilnīgs, ka būtu mēms. Šās pasaules varenie kļūst par to, ko viņi vēlas, mazie ļautiņi — par to, par ko var; griezīsim ceļu nezināmajam. Netraucēsim mitoloģiju; nemeklēsim redzamo parādību jēgu; zemosimies dziļā cieņā šķietamības priekšā. Nespriedelēsim par spīdekļu izdzišanu vai rašanos, kas notiek augstākajās sfērās mums nezināmu iemeslu dēļ. Mums, nieka ļautiņiem, visbiežāk tas viss ir tikai optiski maldi. Metamorfozes ii dievu ziņa; nejauši sastaptu augstu personu pēkšņas pārvēršanās un nozušanas, personu, kuras plivinās kaut kur virs mums, — ir miglaini notikumi, kurus nav iespējams saprast un bīstami pētīt. Pārāk liela uzmanība olimpiešus kaitina, kad viņi ir aizņemti ar savām izpriecām un kaprīzēm; sargieties, jo pērkona spēriens var jums paskaidrot labāk nekā vārdi, ka šis vērsis, ko jūs tik ziņkārīgi apskatāt, ir pats Jupiters. Tālab nepletīsim vaļā pelēko mantiju, kas ietērpj mūsu likteņu baismīgos lēmējus. Vienaldzība — tā ir gudrība. Nekustieties — un jūs būsiet glābts. Izliecieties par beigtu, un jūs nenositīs. Tāda ir kukaiņa gudrība. Ursuss tai sekoja.

Viktors Igo "Cilvēks, kas smejas"

[LvSnor]

Gvinplēns, it kā aiz neciešamām sāpēm apmulsis un sašutis, izslējās visā augumā. Viņš stingri visus noskatīja.
—   Ko es te meklēju? Gribu iedvest jums šausmas. Es esmu ķēms, jūs sakat? Nē, es esmu tauta. Es esmu izdzimtenis? Nē, es esmu visa cilvēce. Izdzimteņi esat jūs. Jūs esat himēra, es — īstenība. Es esmu Cilvēks. Baismīgais «Cilvēks, kas smejas». Smejas par ko? Par jums. Par sevi. Par visu. Ko tad šie smiekli rāda? Jūsu noziegumu un manas mokas. Un šo noziegumu viņš jums met sejā; šās mokas viņš jums iespļauj ģīmī. Es smejos, bet tas nozīmē: es raudu.
Te Gvinplēns uz mirkli runu pārtrauca. Visi klusēja. Smiekli gan vēl turpinājās, bet klusu. Viņš gandrīz jau nodomāja, ka no jauna ieguvis klausītāju uzmanību. Atvilcis elpu, viņš turpināja:
—    Smiekli, kas redzami manā sejā, ir karaļa roku darbs. Šie smiekli pauž bezgalīgu izmisumu. Šais smieklos ietverts naids, piespiedu klusēšana, niknums un bezcerība. Šos smieklus radījusi spīdzināšana. Šie smiekli ir varmācības smiekli. Ja tie bijuši sātana smiekli, šie smiekli būtu dieva nosodījums. Bet mūžīgais nav līdzīgs mirstīgajiem; būdams pilnīgs, viņš ir taisnīgs, un dievs ienīst karaļu rīcību. Ak, jūs mani uzskatāt par izdzimteni! Nē, es esmu simbols. Ai, visuvarenie muļķi, atveriet taču acis! Es sevī iemiesoju visu. Es pārstāvu valdnieku sakropļoto cilvēci. Cilvēks ir sakropļots. Tas, kas izdarīts ar mani, izdarīts ar visu cilvēku dzimumu. Sakropļotas ir ta tiesības, taisnīgums, patiesība, prāts un domāšana, tapat kā man sakropļotas acis, nāsis un ausis; tapat ka man sirdī tam ielēja dusmu un sāpju smārdu, bet uz sejas uzlika apmierinātības masku. Pār to, kam bija pieskāries dieva pirksts, uzgūla plēsonīgā karaļa ķepa. Necilvēciska samainīšana. Bīskapi, pēri un prinči, ziniet jel: tauta ir lielā cietēja, kas smejas caur asarām. Milordi, uzklausiet: tauta — tas esmu es. Šodien jūs to apspiežat, šodien jūs mani izsvelpjat. Bet nākotnē paredzams atkusnis. Tas, kas šķita esam akmens, pārvērtīsies par straumi. Šķietami cieta augsne iegrims ūdenī. Viena plaisa — un viss pagalam. Pienāks bridis, kad sāpju krampji salauzīs jūsu spaidus, kad jūsu kaucieniem atbildēs negants rēciens. Šis laiks jau reiz bija pienācis — tu pieredzēji to, mans tēvs! Šis dieva laiks bija pienācis, un to sauca par republiku, to gan iznīcināja, tomēr tā atkal atdzims. Bet pagaidām atcerieties, ka garo virkni ar šķēpiem apbruņoto karaļu pārtrauca ar cirvi apbruņojies Kromvels. Drebiet bailēs! Nepielūdzamā atmaksas stunda tuvojas, nogrieztie nagi sāk ataugt, izrautās mēles, pārvērtušās liesmu mēlēs, uzšaujas gaisā un, niknu vēju satvertas, rēc bezgalībā; bada cietēji klabina zobus, virs elles uzceltā paradīze gn|ojas; visur ciešanas, ciešanas, ciešanas; tas, kas atrodas augšā, liecas lejup, bet tas, kas atrodas lejā, atver savu rīkli; tumsa tiecas kļūt par gaismu; izstumtie uzsāk ciņu ar izredzētajiem; tā ir tauta, kas nāk, es jums saku, tas ir cilvēks, kas kāpj uz augšu; tas ir beigu sākums, tā ir sarkanā katastrofas blāzma; lūk, kas slēpjas smieklos, par kuriem jūs ņirgājaties! Londonā tiek svinēti nepārtraukti svētki. Lai notiek. Anglijā no viena gala līdz otram skan skaļas gaviles. Ļoti jauki. Bet paklausieties: viss, ko jūs redzat, esmu es. Jums ir svētki — tie ir mani smiekli. Jums ir izpriecas — tie ir mani smiekli. Jums ir laulības, svaidīšanas un kronēšanas — tie ir mani smiekli. Jums ir prinču dzimumdienu svinības — tie ir mani smiekli. Virs jūsu galvam grand pērkons — tie ir mani smiekli.

[LvSnor]

Viņš bija saucis: «Apžēlojieties par cietējiem!» Velti.
Viņš bija gribējis modināt līdzcietību, bet modināja šausmas. Spoku parādīšanās izraisa tikai šīs jūtas.
Taču, būdams spoks, viņš bija arī cilvēks. Ta ir mokpilna komplikācija. Arēji spoks, iekšēji — cilvēks. Cilvēks viņš bija varbūt vairāk nekā dažs labs, jo viņa divkāršais liktenis ietvēra sevī visu cilvēci. Bet, būdams cilvēces izteicējs, viņš tomēr jutās esam ārpus tas.
Viņa liktenī slēpās kaut kada nepārvarama pretruna.
Kas viņš bija? Dzīves pabērns? Nē, jo viņš taču bija lords. Kas viņš bija kļuvis? Lords? Nē, jo viņš taču bija dumpinieks. Viņš bija gaismas nesējs un bīstams sabiedriskā miera traucētājs. Tiesa, viņš nebija sātans, bet Lucifers gan. Viņš ieradās kā baismīgs regs ar lāpu rokā.
Baismīgs kam? Baismīgajiem. Bargs pret ko? Pret bargajiem. Tapec tad arī tie viņu izstūma. Ienākt viņu vidu? Tikt uzņemtam? Nemūžam. Šķērslis, par ko bija izvērtusies viņa seja, bija briesmīgs, bet šķērslis, ko radija viņa domas, bija vēl daudz neuzveicamāks. Viņa runa bija izklausījusies vēl drausmīgāka neka viņa seja. Viņa uzskati nebija savienojami ar uzskatiem, kādi bija augstmaņiem un šas pasaules varenajiem, kuru vidū liktenīgas nejaušības dēļ viņš bija dzimis un no kuru vidus otras liktenīgas nejaušības dēļ bija ticis izstumts. Starp cilvēkiem un viņa seju nostājās maska, bet starp augstāko sabiedrību un viņa domašanas veidu pacēlās mūris. Klaiņotājs kumēdiņu radītājs, kurš kopš bērnības bija saradis ar dzīvīgo un stipro vidi, ko mēdz saukt par vienkāršo tautu, kurš bija sevi uzņēmis daudzu jo daudzu ļaužu magnētisko strāvu, caur un cauri piesūcies ar cilvēces plašās dvēseles centieniem, viņš sajūtas par mazu daļiņu no nomāktas cilvēces masas un nespēja raudzīties uz pasauli ar valdošo šķiru acīm. Tur augšā pie tiem viņam nebija vietas. Viņš ieradās vel gluži slapjš no Patiesības avota ūdeņiem. Viņš smirdēja pēc atvara. Viņš iedvesa riebumu augstmaņiem, kas smaržoja pēc meliem. Tam, kurš dzīvo no maldiem, patiesība liekas smirdīga. Tam, kam slāpst pēc glaimiem, īstenība šķebina, ja to nejauši gadās nobaudīt. Viss, ko sev līdzi bija atnesis Gvinplēns, lordiem nebija tīkams. Ko tad viņš bija atnesis? Pratu, gudrību, taisnīgumu. Tie viņu ar riebumu bija atgrūduši.

[LvSnor]

Domās viņš uzmeta saltu atvadu skatienu šai nupat redzētajai sabiedrībai. Laulība bez mīlestības, ģimene bez brāļa jūtām, bagātība bez sirdsapziņas, skaistums bez tiklības, tiesa bez taisnīguma, kartība bez līdzsvara, varenība bez saprāta, vara bez tiesībām, spožums bez gaismas. Nežēlīgs iznākums. Domās viņš parcilāja visas garām joņojošas ainas. Novērtēja pēc kartas savu likteni, savu stāvokli, sabiedrību un pats sevi. Kas bija viņa liktenis? Lamatas. Viņa stāvoklis? Izmisums. Sabiedrība? Naids. Un viņš pats? Uzvarētais. Un savas dve- seles dziļumos viņš iesaucās: «Sabiedrība ir pamāte. Daba ir mate. Sabiedrība ir pasaule, kurā mīt mūsu
miesa, daba ir mūsu dvēseles pasaule. Viena nobeidzas ar zārku, ar priežu koka šķirstu kapā, ar tārpiem, un ar to ari viss ir galā. Otra beidzas ar lidojumam izplestiem spārniem, ar pārvēršanos rītausmas staros, ar pacelšanos debesu zilgmē, un tad sākas atkal no jauna.»