1990-1991. gada izmaiņas

[LvSnor]

Nu ir atkal pienākusi diena atminēties, kā tad pie mums Latvijā notika šķiršanās no Krievijas maigajām skavām.

1991. gada naktī no 18. un 19. augustu Maskavā sākās valsts apvērsuma mēģinājums ar tūlītējām atskaņām Rīgā. Piedāvājam unikālus fotogrāfa Ulda Pāžes kadrus, kuros dokumentēti saspringto augusta dienu mirkļi.
Tolaik puča iespējamību Latvijā īpaši nopietni neuztvēra, tāpēc 19. augusta rīts, kad Padomju armijas militārā tehnika nobloķēja galvenos pieejas ceļus Rīgai, atnāca negaidīti, atzina Augstākās Padomes deputāts Tālavs Jundzis.
Vakarā tika ieņemta Latvijas Televīzija un Iekšlietu ministrija, nākamajā dienā – arī Latvijas Radio. Tā kā Latvijā bija tūkstošiem karavīru, bija skaidrs, ka neatkarība būs jānosargā ar citiem līdzekļiem.
21. augustā, Doma laukumā atrodoties OMON bruņutransportieriem, Augstākā Padome pieņēma konstitucionālo likumu par Latvijas kā neatkarīgas valsts statusu. Pēc divām dienām virs Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas ēkas plīvoja sarkanbaltsarkanais karogs. Pučisti bija zaudējuši.
https://www.lsm.lv/raksts/dzive--stils/v...a.a417543/

[LvSnor]

https://nra.lv/neatkariga/intervijas/480...nelags.htm

Odisejs Kostanda: Man ir priekšbarikāžu sajūta – briest kas nelāgs
Elita Veidemane

Pirms 34 gadiem, naktī uz 13. janvāri, PSRS karaspēka īpašās vienības uzbruka Viļņas TV tornim, ar bruņutransportieriem iebrauca TV torņa aizstāvjos, šķaidot neapbruņotos cilvēkus. Toreiz gāja bojā 14 cilvēki, tika ievainoti ap tūkstoti. Īpašo vienību rīkļurāvēji ieņēma Lietuvas TV un radio komiteju, tika pārtraukti TV un radio raidījumi.
Tomēr lietuvieši bija drosmīgi un apņēmīgi, tāpēc nosargāja Seima namu un saglabāja Lietuvas valstiskumu. Uzbrukums tika plānots arī Latvijas parlamentam, televīzijai un radio, arī citiem svarīgiem objektiem. Mērķis: paralizēt valsts darbību. 13. janvārī - pēc Latvijas Tautas frontes līdera Daiņa Īvāna uzrunas radiofonā - Latvijas iedzīvotāji cēlās savas valsts aizstāvībai. Sākās Barikāžu laiks. Barikāžu idejas autors bija vēsturnieks, skolotājs, politiķis, tautfrontietis Odisejs Kostanda.
Odisej, kādas ir tavas sajūtas šajā laikā, sagaidot Barikāžu dienas?
Nav tās priecīgākās… Daudzos iepriekšējos gados bija pacilājoši atcerēties visu, kā ir bijis, bet pašlaik stāvoklis gan valstī, gan pasaulē ir tāds, ka neko priecīgu neredzu un nejūtu. Ir tāda pirmsbarikāžu sajūta: šķiet, kaut kas nelāgs briest Latvijā. Un ne tikai Latvijā vien. Ja nebūsim gatavi rīkoties atbilstoši situācijai, tad mūsu nākotne iekrāsosies ļoti drūmos toņos.
1991. gadā tu biji barikāžu idejas autors. Augstākās Padomes namā tobrīd pie Anatolija Gorbunova jau apspriedās Dainis Īvāns, Jānis Dinēvičs, Jānis Škapars un Odisejs Kostanda. Un tu tādā mierīgā balsī ierunājies: vajadzētu celt barikādes. Taču viss, ko rosināja Kostanda, bija pārāk radikāls… Un tad Škapars piekrita: jā, celsim barikādes. Neviens neiebilda. Pēram Sterniņam, kurš vadīja AP Pašvaldību komisiju, tika uzdots zvanīt pašvaldībām, lai sauc smago tehniku uz Rīgu. Vai esi domājis, pret ko mēs tagad varētu aizstāvēties? Toreiz bija - pret Padomju savienību, tagad - pret Krieviju?
Tai valstij nosaukums ir mainījies, būtība palikusi tā pati - Krievijas impērija, padomju savienība, Krievijas federācija… Sauc vilku par ūjaku vai kādā citā vārdā, vilks paliek vilks. Pielabinies viņam, kā gribi, viņš savu dabu nemainīs. Lai mēs prastu aizstāvēties - gan Latvija, gan Eiropa kopumā -, ir nepieciešami dažādi faktori.
Bet ir jāsāk pašiem ar sevi. Jo mūs patlaban apdraud mūsu pašu iekšējais vājums, nespēja izveidot efektīvu valsts pārvaldi: un to redzam, analizējot ekonomisko, sociālo, izglītības, kultūras situāciju. Jebkura joma ir pussabrukuma stāvoklī. Un tas, kas pagaidām vēl glābj esošo situāciju, ir atsevišķu cilvēku, grupu, domubiedru radošums. Bet kopējie apstākļi tam absolūti nav labvēlīgi. Un šo nelabvēlību veicina valsts pārvaldes sistēma. Viss tiek panākts tikai individuāli.
Paliek iespaids, ka valsts pārvalde dara visu, lai cilvēkiem būtu grūtāk dzīvot.
Šis secinājums ir pilnīgi loģisks. Viņi to dara apzināti vai neapzināti - tas pat nav svarīgi. Tās ir korupcijas sekas vai vienkārši muļķība - rezultāts ir viens un tas pats. Varbūt tas ir mistrojums no visiem šiem faktoriem. Ja netiks uzlabots valsts pārvaldības modelis, ja netiks pārstrukturēts valsts institūciju aparāts, ja netiks mainīta vēlēšanu sistēma, tad viss paliks tikai sliktāk. Jālūkojas arī uz medijiem, tiesām un ārpusparlamenta institūcijām - vai šie visi veidojumi ir neatkarīgi? Visbiežāk tie ir valdošo aprindu pasūtījumu izpildītāji. Tāda “demokrātija” ilgstoši nevar funkcionēt. Tā sāk stagnēt, un tad sākas deģenerācija.
Manuprāt, deģenerācija jau ir sākusies. Bet tas patiesībā ir traģiski: kopš barikādēm ir pagājuši 34 gadi, un toreiz mēs domājām, ka būs pavisam citādi. Tā ir milzu vilšanās.
Kad bija barikādes, visi strādāja unisonā. Cilvēki uzticējās savam ievēlētajam parlamentam - Augstākajai Padomei, vēlētāju saikne ar deputātiem funkcionēja. Žurnālisti teica un rakstīja to, ko domāja. Nebija nekādu partorgu, kuri diktēja “pareizās” tēzes. Tagad ir tā: paslavējiet šos, bet nomelnojiet tos. Tagad viss ir tik saraustīts, ka rodas sajūta: mēs grimstam.
Kas tev liek domāt, ka mēs grimstam?
Tas, ka es neredzu perspektīvu. Katru dienu parādās arvien jaunas ķezas. Pat negribu tās nosaukt: par tām runā katru dienu. Nu tik brauksim ar jauniem vilcieniem, būs mums “Rail Baltica” uz Eiropu. Bet tagad nezinām, kad un vai tas notiks. Cik tas izmaksās? Vai nauda vispār būs? Neviens neko nezina, nevienam nav nekāda plāna! Nav neviena atbildīgā par valsts finansēm, par makroekonomisko plānošanu.
Atnāk jauni cilvēki, kuri grib kaut ko sev nopelnīt, bet viņi neredz, kas notiks tālāk, un neviens neievēro sabiedrības un valsts intereses, tās atrodas otrajā plānā, ja vispār kaut kur atrodas. Lielajos projektos taču jābūt cilvēkiem ar pieredzi, nevar taču tā - lai tik nāk jaunie!
Nez vai cilvēki šodien piekristu iet uz barikādēm… Pat ja būtu nopietns pamatojums.
Šodien uz barikādēm? Nesagatavoti? Bez ieročiem? Šodien jācīnās ar ieročiem rokās. Bet sabiedrība tam nav sagatavota. Ukrainā šodien notiek karš, kurā tiek izmantoti Otrā pasaules kara paņēmieni. Automāts pret automātu, vīrs pret vīru. Un tad Rietumos nāca atblāzma: neviens nekam tādam nav gatavojies! Iespējamas ir tikai kaut kādas nosacītās soda ekspedīcijas. Konvencionālajam karam neviena Rietumu armija nebija gatava, jo visi domāja, ka tādā veidā taču neviens vairs nekaro! Krievija mēnesī tērē kādus trīs miljonus artilērijas šāviņu - vienalga, vai paši saražo, vai nopērk no saviem kompanjoniem. Eiropa nespēj saražot vienu miljonu šāviņu.
Par ko tad mēs runājam? Par Rietumu attīstīto ekonomiku? Rietumi ražo uzvalkus, kleitas, smaržas - viss ir brīnišķīgs un kvalitatīvs, bet ar to jau nevar uzvarēt karā. Militārās industrijas faktiski nav. Un tas, ka pie mums militārajā dienestā sāk iesaukt pa simtam jauniešu, nerisina situāciju. Ir jāiet uz priekšu daudz straujākiem soļiem. Turklāt cilvēkiem jābūt morāli un fiziski gataviem aizstāvēt savu valsti.
Bet cilvēki, domāju, negribēs aizstāvēt nedz šo parlamentu, nedz šo valdību. Pretēji tam, kā bija 1991. gadā.
Jautājumam vajag būt tādam: vai mēs esam gatavi aizstāvēt savu valsti? Es joprojām ticu, ka jā. Bet mūsu iespējas to darīt ir apgrūtinātas. Mums nav nedz militāro iemaņu, nedz munīcijas un ieroču. Pat nav jābūt armijas cilvēkam, lai to saprastu. Ja cilvēkam jautā: tu esi gatavs aizsargāt Latviju? viņš atbild: jā, esmu! Bet ar ko tu, cilvēk, aizsargāsi savu Latviju? Ar lāpstu?
Tā aizsardzība ir visai kurioza: Gaigalavas dronu, kas bija pilns ar sprāgstvielām, neviens “nepamanīja”, trīs dronus, kas plivinājās virs Rīgas lidostas, neviens nespēja notriekt.
Pretgaisa aizsardzības mums nav. Novecojušās pretgaisa aizsardzības ierīces kara sākumā mēs atdevām ukraiņiem. Savukārt Polija ir mūsu spēcīgākais kaimiņš un partneris. Polijā ļoti intensīvi nodarbojas ar militāro apmācību, un tā nav tikai aizsardzības un patriotisma mācība skolās: viņi, piemēram, māca skolēnus šaut. Tam ir labi rezultāti, kas parāda: Polijas sabiedrība ir gatava aizstāvēt valsti. Iemācoties aizstāvēt sevi, aizstāvēt savu ģimeni un savus tuvākos, tu iemācies aizstāvēt savu valsti. Tātad - tu esi valsts.
Blakus tam visam ir bruņojuma ražošana un iepirkšana. Kaut vai no Dienvidkorejas. Bet mums ir kaut kāda mistiskā birokrātija, iepirkuma procedūras un darba grupas. Un neviens nespēj šos jautājumus atrisināt un paātrināt. Mēs mīņājamies uz vietas, mēs vieglprātīgi domājam - ak, gan jau viss būs labi, gan jau NATO 5. pants mūs pasargās. Kāds atnāks, visu noregulēs un mums te palīdzēs. Mēs jau tikai pildīsim uzņemošās valsts funkcijas, NATO spēki atbrauks, mēs viņiem uzvārīsim zupu un uzcepsim karbonādes, un viņi nokārtos visu pārējo.
Nē, mīlīši, mums pašiem jāspēj sevi aizsargāt. Jāsāk nopietni gatavot jauniešus, un tas jādara skolās. Lai saprot, kāpēc viņiem jāaizstāv dzimtene.
Kā tev šķiet, vai skolu jaunieši kaut ko zina par barikādēm?
Ļoti maz. Tāpat kā par latviešu strēlniekiem - zina, ka viņi bija, bet kas tur īsti bija… Tāpat kā jautājums par to, kas īsti bija Lāčplēsis. Tur arī ir dažādas brīnumainas atbildes. Vēstures mācīšana mūsu skolās ir… kā lai pieklājīgi pasaka?
Nulles līmenī.
Labi, lai neteiktu neko rupjāku - nulles līmenī. Mazliet vairāk zina tie jaunieši, kuru tēvi vai mammas, vai vectētiņi un vecmāmiņas ir saistīti ar barikādēm.

[LvSnor]

Rubiks atvainojas, sievietes raud
Elita Veidemane, «Vakara Ziņas»
2005. gada 23. augusts 15:10

«Viņš satraukumā pat pieķērās man pie rokas,» atceras ģenerālis Juris Vectirāns, kurš 1991. gada 23. augustā — dažas dienas pēc Maskavas puča sākšanās un divas pēc tā izgāšanās — arestēja toreizējo Latvijas kompartijas centrālkomitejas pirmo sekretāru Alfrēdu Rubiku.
Jā, pasākums nebija no patīkamākajiem, vēl vairāk — tas bija riskants, jo nevarēja paredzēt, kas notiks nākamajā mirklī. Bet notikt varēja daudz kas. Piemēram, OMON vienības uzbrukums vai pūļa stihiska un agresīva reakcija, ieraugot Rubiku. Tāpēc Vectirāns kopā ar savas vienības puišiem tobrīd it kā mainīja lomu: no arestētājiem viņi kļuva par miesassargiem.

Rubiks atvainojas, sievietes raud

Arhīvos ir saglabājušies fotoattēli, kuros redzams, kā Alfrēds Rubiks — jau arestēts — kopā ar Juri Vectirānu un viņa vienības puišiem dodas lejā pa centrālkomitejas kāpnēm. Un Rubiks smaida. Kāpēc?
Šodien viņš šo situāciju komentē ar ironiju: «Latviešiem ir tāds teiciens: smaidi, maita, laime nāk! Taču patiesībā… Tas bija afekta stāvoklis. Iedomājieties: mani arestē manā darba vietā darba laikā. Tobrīd es jau gaidīju, ka mani arestēs. Man bija atņemta Latvijas Augstākās Padomes deputāta imunitāte, taču es vēl cerēju, ka mani sargās PSRS tautas deputāta nosaukums. Ja Latvija uzskatīja, ka tā vairs neatrodas PSRS sastāvā, tādā gadījumā attiecībā uz mani stājās spēkā imunitāte, ko dod ārvalsts deputāta statuss. Taču man paskaidroja, ka kara laikā likumi nedarbojas… Ja tā, tad… Kabinetā bija vairāki automātisti, un man bija skaidrs, ka neviens ar maniem uzskatiem un mani pašu īpaši nerēķināsies. Sapratu, ka var būt arī brutāla rīcība.»
Rubiks gan neļāvās, lai viņu saslēdz rokudzelžos, un arestētāji respektēja viņa vēlmi — sak», kur tad kompartijas līderis aizbēgs, ja viņu apsargā divpadsmit cilvēki — Vectirāna vienības puiši. «Izgājām priekštelpā, kur sēdēja sekretāre; bija daudz žurnālistu, es izņēmu savu apliecību, parādīju to visiem un teicu, ka mani arestēt nav nekādu tiesību. Mani sāka bakstīt ar automātu stobriem mugurā, bet es teicu, lai viņi neuztraucas, gan jau es iešu tur, kur mani vedīs.»
Rubiks atceras, ka visos kompartijas centrālkomitejas ēkas stāvos bija sastājušies cilvēki, kuri vērojuši Rubika aizvešanu. «Sievietes raudāja,» viņš stāsta, «bet es smaidīju un teicu, ka viss ir kārtībā. No rīta — pirms aresta — es iegāju pie kolēģiem, pateicos visiem par sadarbību, atvainojos, ja kādam varbūt biju pateicis skarbāku vārdu. Teicu, ka visiem pienākas trīs mēnešu kompensācijas nauda, kuru viņi arī saņēma. Aicināju visus sakrāmēt mantiņas un doties mājās. Nedod, die«s, ja kādam ienāktu prātā doma pretoties! Es jutu atbildību par visiem cilvēkiem, ar kuriem kopā esmu strādājis, es jutu atbildību — varbūt tas skanēs skaļi — kompartijas priekšā. Esmu ilgi bijis Komunistiskajā partijā — kopš 1959. gada.»
Rubiks: «Man nebija norunas ar OMON»
Pirms aresta Rubiks sasauca kompartijas CK biroja sēdi, kurā otrais sekretārs Vladimirs Rimaševskis ieteica Rubikam bēgt. «Lai es bēgtu?! Nekad. Tas man bija nepieņemami. Kā tas izskatītos? Es, tāds varonis, centrālkomitejas pirmais sekretārs, kā tāds zaķpēdiņš tagad bēgšu! Rimaševskis teica, ka viņš tomēr brauks prom. Nu, jā — viņš bija baltkrievs. Vienīgais, ko es izdarīju: piezvanīju savai apsardzei, tiem čekistiem, lai viņi aizved prom manu ģimeni uz Baltkrieviju — tur dzīvoja mana vecākā dēla sievas vecāki.»
Lēmumu par Rubika arestu pieņēma toreizējās Augstākās tiesas priekšsēdētājs Gvido Zemribo, uz kuru Rubiks šobrīd īpaši apvainojies: «Nu kā viņš tā varēja izdarīt? Viņš taču mani zināja, mēs vienu otru labi pazinām, spēlējām kopā tenisu! Visi viņi kļūdījās, domādami, ka esmu GKČP (Valsts ārkārtas situācijas komiteja. — krievu val. abr.) loceklis, bet es tas nebiju, un to apliecināja arī Maskava.»
Savukārt par Vectirānu, kurš vadīja Rubika arestēšanu, viņam palikušas visgaišākās atmiņas: «Viņš izturējās kārtīgi, bez rupjībām. Viņš vienkārši izpildīja pavēles. Aizbraucām uz Matīsa cietumu. «Automatčikus» tur iekšā nelaida. Ar mani bija kopā tikai Vectirāns. Viņš ieveda mani cietuma priekšnieka vietnieka kabinetā. Jutos diezgan dīvaini… Tur savulaik biju uzstājies ar lekcijām, bet tagad biju citā situācijā. Priekšnieka vietnieks mani uzcienāja ar tēju, Vectirāns nedzēra, viņš bija uztraucies. Abi ilgi sprieda, kur mani likt — kopīgā vai atsevišķā kamerā? Visu vēl nevaru stāstīt… Bet to varu pateikt, ka pirmo nakti pavadīju cietuma priekšnieka vietnieka kabinetā, kur man atveda saliekamo gultu. Mani apsargāja divi virsnieki.»
Toreiz visi baidījušies no divām lietām: pirmkārt, Rubiks varēja aizbēgt, otrkārt, varēja uzbrukt OMON kaujinieki, lai atbrīvotu Rubiku. «Man nebija nekādu norunu ar OMON kaujiniekiem,» apgalvo Rubiks, «tas viss ir sacerēts.»
Lēmumu par Rubika arestu pieņēma toreizējās Augstākās tiesas priekšsēdētājs Gvido Zemribo, uz kuru Rubiks šobrīd īpaši apvainojies: «Nu kā viņš tā varēja izdarīt? Viņš taču mani zināja, mēs vienu otru labi pazinām, spēlējām kopā tenisu! Visi viņi kļūdījās, domādami, ka esmu GKČP (Valsts ārkārtas situācijas komiteja. — krievu val. abr.) loceklis, bet es tas nebiju, un to apliecināja arī Maskava.»
Savukārt par Vectirānu, kurš vadīja Rubika arestēšanu, viņam palikušas visgaišākās atmiņas: «Viņš izturējās kārtīgi, bez rupjībām. Viņš vienkārši izpildīja pavēles. Aizbraucām uz Matīsa cietumu. «Automatčikus» tur iekšā nelaida. Ar mani bija kopā tikai Vectirāns. Viņš ieveda mani cietuma priekšnieka vietnieka kabinetā. Jutos diezgan dīvaini… Tur savulaik biju uzstājies ar lekcijām, bet tagad biju citā situācijā. Priekšnieka vietnieks mani uzcienāja ar tēju, Vectirāns nedzēra, viņš bija uztraucies. Abi ilgi sprieda, kur mani likt — kopīgā vai atsevišķā kamerā? Visu vēl nevaru stāstīt… Bet to varu pateikt, ka pirmo nakti pavadīju cietuma priekšnieka vietnieka kabinetā, kur man atveda saliekamo gultu. Mani apsargāja divi virsnieki.»
Toreiz visi baidījušies no divām lietām: pirmkārt, Rubiks varēja aizbēgt, otrkārt, varēja uzbrukt OMON kaujinieki, lai atbrīvotu Rubiku. «Man nebija nekādu norunu ar OMON kaujiniekiem,» apgalvo Rubiks, «tas viss ir sacerēts.»
Virs čekas nomainās karogi
Vai Rubikam bija noruna ar OMON vai nebija, to neviens, šķiet, vairs nepierādīs, taču 1991. gadā pēc Rubika aresta nebija nekādu vērā ņemamu aktivitāšu viņu atbrīvošanai. Pirms puča gan bija zināms, ka ir gaidāms uzbrukums 1. policijas bataljonam, tāpēc pats pučs vairs nebija liels pārsteigums. Un tomēr notikumi attīstījās dramatiski un strauji, tāpēc vajadzēja rīkoties precīzi.
Un tā — naktī no 22. uz 23. augustu Juris Vectirāns saņēma pavēli izveidot vienību, kam bija paredzēts uzdevums: ieņemt Latvijas kompartijas centrālās komitejas ēku un arestēt tās pirmo sekretāru Alfrēdu Rubiku, kā arī pārtraukt kompartijas dokumentu iznīcināšanu. Rubiks gan neko nestāstīja par dokumentu dedzināšanu, taču aculiecinieki stāsta, ka pa dažiem cekas logiem esot gāzušies dūmu mākoņi. Protams, ka bez Rubika sankcijas šādas «eksekūcijas» nenotiktu. Jāpiebilst, ka sākumā, kamēr Vectirāna rokās vēl nebija LR ģenerālprokurora Jāņa Skrastiņa un ģenerālprokuratūras sevišķi svarīgu lietu izmeklētājas Ritas Aksenokas parakstīts dokuments par apcietinājuma kā drošības līdzekļa izmantošanu, Rubiku varēja dēvēt tikai par aizturēto. Īstajā brīdī dokuments tika piegādāts Vectirānam, un operāciju pārvērta jau par arestu.
Jau pēc neilga brīža no kompartijas cekas mājas jumta tika nolaists zilbalti viļņotais Latvijas PSR simbols, kura vietā uzvijās Latvijas Republikas karogs. Juris Vectirāns šo mirkli uzskata par vienu no saviļņojošākajiem 1991. gadā.
Rubiks: «Privilēģijas nav priekš manis…»
Rubiks apgalvo, ka pučs viņam bijis pārsteigums, bet tikai pirmajā brīdī: jau nākamajā viņš sapratis, ka viss ir pareizi, jo ir pēdējais laiks novērst valstī (PSRS) valdošo «proizvolu» (patvaļu — krievu val.). Svēti ticēdams Padomju Savienības mūžīgumam un komunisma idejas absolūtajai pareizībai, Rubiks acumirklī piekrita Maskavas pučistu izvirzītajiem mērķiem, un televīzijas uzrunā, kas tika raidīta puča dienās, bargi vērsās pret tiem, kuri cer uz atdalīšanos no Padomju Savienības. Rubiks savus ideālus — lai arī cik dīvaini un nepieņemami mums tie šķistu — nav nodevis, un viņš domā tieši tāpat kā toreiz, tālajā 1991. gada augustā.
Un tad, kad Rubiks stāsta, ka viņš nav izmantojis kompartijas sekretāriem dotās privilēģijas, pirmajā mirklī viņam var pat noticēt, jo Rubika pasaules uztverē visam pāri stāv ideja, kurai viņš veltījis savu dzīvi. «Es neesmu izmantojis nedz speciālos veikalus, nedz bufetes,» viņš apgalvo, «vienīgi — Maskavā man bija iespēja bez maksas ārstēties pie labiem speciālistiem.» Komunisma ideja viņam jau kļuvusi par tādu kā reliģiju, kas dogmatiski nepieļauj atkāpes: «Privilēģijas — tās nav priekš manis,» viņš apgalvo. Viņš joprojām uzskata, ka mūsu vienīgā privilēģija būtu — dzīvot nedalāmajā Padomju Savienībā.
Tie, kas cīnījās par Latvijas neatkarību, nepiekritīs šādām «privilēģijām». Tāpēc mums joprojām nav pa ceļam. Un Rubika arests 1991. gada 23. augustā — Molotova un Ribentropa nodevīgā pakta parakstīšanas dienā (1939. gads) un Baltijas Brīvības ceļa (1989. gads) dienā — bija tikai loģisks akts, kas apliecināja: mēs izslēdzam naidīgo varu iespējas snaikstīties pēc varas tad, kad mums pašiem jābūvē viss no jauna.