Latvijas ikdiena

[LvSnor]

Mani tik tiešām nepamet sajūta, ka, ja kādā publiskā uzstāšanās reizē kāds (Putins, Peskovs vai citi) pateiks, ka debesis ir zilas, atkrieviskotāju bars metīsies pierādīt sev un citiem ,ka tas nemaz tā nav.

Ar šo Zigītim ir sanācis viens liels paradokss, kas absolūti nesaistās ar Latvijas ikdienas tēmu, nu tur izņemot aplinkus ceļus, teiksim par kāda dzērāja sapni, kur Zigiša pieminētās personas sarunājas latviski pie veikala stūra un tikai piebraucot RT žurnālistei Simonjanai, pariet uz lauzītu krievu valodu.

[Zigfrids]

Rietumos pieņemas spēkā studentu protesti ar devīzi "Rokas nost no Gazas", kaut viena daļa vispār nezinot, kur tāda Gaza atrodas, ir atrasts piemērots iemesls mēģināt ko pamainīt sistēmas darbībā. Precīzi kā savulaik ASV vara bija spiesta uzlabot attieksmi pret iedzīvotājiem pēc tam, kad tieši tādu pašu, cilvēku trulas izkaušanas ASV armijas izpildījumā vienā nelielā Vjetnamas ciemā izprovocētu, studentu protestu dēļ lielvalsts šo karu zaudēja. Asaru gāze, policistu bari ... Latvijā kā vienmēr - klusums.
Vakar runāju par šo ar savu studentu. Izrādās, visi, kas vien varēs, brauks no šejienes prom, jo šeit nekas nemainās (vai, ja mainās, tad tikai "negatīvā progresa" virzienā), nav nekādas perspektīvas.
Kādi secinājumi?
1. Nahren presēt krievus ar valodu, kuras jau pēc gadiem 70 vairs nebūs un kurā pat titulnācijas jaunatne savā starpā brīžam izvēlas nekomunicēt?
2. Vai kāds te vēl nākotnē cer uz pensiju, medicīnisko aprūpi atšķirīgā no Āfrikas šamaņu metodēm, kaut jel kādu drošības līmeni ārpus mājām, izglītību? No kurienes tā radīsies, gribētos zināt.

Bet galvenais taču ir būt lepniem par to, kas mums ir [vai nav], vai ne? Kaut jēdziens "latvietis" pasaulē aizvien vairāk kļūst par tādu pajoļa simbolu, mēs lepojamies un leposimies ar to, kas mums ir bijis, bet nu vairs nav. Kā Mīlenbaha tekstiņā ... neraugoties ne uz ko mēs nebūsim nīcēji. Mums būs gan pašcieņa un pašapziņa. Kaut 18. gadsimta līmenī dzīvosim, bet leposimies!

[LvSnor]

Kā Mīlenbaha tekstiņā ... neraugoties ne uz ko mēs nebūsim nīcēji. Mums būs gan pašcieņa un pašapziņa. Kaut 18. gadsimta līmenī dzīvosim, bet leposimies!

Man laikam pieklātos mazliet aizstāvēt Milenbahu. Milenbahs dzīvo Krievijas cara Aleksandra 3 valdīšanas laika, kad Krievijas impērija bija panslavisms. Tie ir tie laiki, kad bērni baznīcas skola nesēja plāksnīti ar uzrakstu - es šodien runāju latviski (un ar tādu nedrīkstēja sarunāties) - ar ko impēriskie krievi vēl joprojām lepojas. 
Par dumpošanās trūkumu ir jāpasakās padomju tradīcijai, ko dižā krievu nācija mūs apveltīja pāri pārēm. Latviešiem nav uzticība savā starpā, un nereti latvietis mūsdienās vairāk baidās no cita latvieša, nevis no krieva, ko nesaprot

[LvSnor]

[Zigfrids]

Zinu, zinu. Ēriks, kura pseidonīms bija Džordžs Orvels, jau labi sen rakstīja par mūsu šodienas situāciju "Karš ir miers, bŗīvība ir verdzība, nezināšana ir spēks." Pirmais laikam vēl nav ieviests dzīvē, bet pēdējie divi ir gan. Studentīte runā par trešo.

[LvSnor]

Zinu, zinu. Ēriks, kura pseidonīms bija Džordžs Orvels, jau labi sen rakstīja par mūsu šodienas situāciju "Karš ir miers, bŗīvība ir verdzība, nezināšana ir spēks." Pirmais laikam vēl nav ieviests dzīvē, bet pēdējie divi ir gan. Studentīte runā par trešo.

Nu valodas zināšana vai nezināšana nav īstas zināšanas.   Studentīte runā par tulku vajadzību, ko liberālā valdība neplāno apmaksāt!