Polijas otrā dalīšana

[LvSnor]

Gadadiena, ko neviens nesvin – Kurzemes sacelšanās pirms 230. gadiem

Autori: Tomašs Otockis (Tomasz Otocki) (polski dziennikarz / poļu žurnālists)

Lietuvas poļu žurnāls "Kurier Wileński" ("Viļņas kurjers") nupat publicēja interviju ar prof. Darjušu Navrotu (Dariusz Nawrot) par Kurzemes sacelšanos. Kurzemes tēma Polijā ir diezgan attāla, tāpēc nevienam pat neienāca prātā, ka būtu vērts atzīmēt šajā reģionā 1794.gadā notikušās sacelšanās 230. gadadienu.
Taču vēsture ir jāpiemin gan no Polijas, gan no Latvijas puses, atcerēsimies nesenās vēsturiskās rekonstrukcijas Daugavpilī, veltītas Napoleona karaspēka uzbrukumam cietoksnim 1812. gadā, kas pulcēja daudz skatītāju. Diemžēl zināšanas par Kostjuško sacelšanos, kas aptvēra Kroni, Lietuvu un daļu no mūsdienu Latvijas, Polijā ir visai skopa. Ievadot interneta meklētājā "sacelšanās 230. gadadiena", man galvenokārt parādās saites uz vietni ar kolekcijas monētām.

Protams, šī gada pavasarī par sacelšanos parādījās nedaudz informācijas: par Tadeuša Kostjuško (Tadeusz Kościuszko) zvērestu tautas priekšā Krakovā un par uzvarēto Raclavices kauju pret krievu karaspēku, pret kuru poļu zemnieki nostājās ar pīķiem un izkaptīm. Rudenī mēs droši vien atzīmēsim gadadienu kopš sakāves Macejovices kaujā, kas apzīmogoja Žečpospolitas likteni. Poļi jau ir mazliet noguruši no vēstures, taču Kostjuško, kas stājās pret Krievijas armiju, varētu kļūt par piemērotu simbolu "daudzām tautām". Īpaši kara laikā Ukrainā.
Viņš bija ne tikai "Polijas varonis", bet arī ASV, kur viņam par godu ir pat atklāti pieminekļi. Tāpat viņu augstu godā lietuvieši un baltkrievi. Arī latvieši varētu Kostjuško uzskatīt par "savējo", ja tik atcerētos Kurzemes sacelšanos. Viņš piedzima Merečovščiznā, Baltkrievijā. Tāpat kā citi poļu varoņi no šīm zemēm: nacionālais bards Ādams Mickēvičs (Adam Mickiewicz) (no Novogrudokas) vai komponists Staņislavs Moņuško (Stanisław Moniuszko) (dzimis netālu no Minskas).
Kā toreiz to sauca Polijā, Kostjuško bija "divu tautu" dēls. 1569. gadā poļi un lietuvieši izveidoja Polijas-Lietuvas kopvalsti, kurā ietilpa arī baltkrievu, ukraiņu un latviešu zemes.
Kāpēc izcēlās Kostjuško sacelšanās?
Jau pēc Žečpospolitas otrās dalīšanas, kuras rezultātā Krievija okupēja Minsku un Kamjanecu-Podiļsku, bet Prūsija – Poznaņu, Toruņu un Gdaņsku, Polijas-Lietuvas ūnija acu priekšā sāka sarukt. Valstij draudēja pilnīga iznīcināšana. 1791. gadā Četru gadu Sejms pieņēma 3. maija konstitūciju, kuras aizstāvībai izcēlās karš, ko poļi zaudēja. Tieši tas noveda pie Žečpospolitas otrās dalīšanas. Sanāca, ka pēc Gdaņskas atdalīšanās no Polijas 1793. gadā Kurzemes Liepāja kļuva par vienīgo Polijas-Lietuvas kopvalsts ostu. Interesants paradokss ir tas, ka, kamēr etniskās poļu zemes (Pomerānija, Lielpolija, Mazpolija) jau bija okupējuši iebrucēji, Kurzeme gandrīz nepārtraukti bija Polijas-Lietuvas ūnijas sastāvā.

Kaut kādā ziņā likumsakarīgi, ka Polijā neatceras Antona Voitkeviča (Antoni Woytkiewicz) darbības, kurš 1794. gada 25. jūnijā okupēja Liepāju. Kurzeme tika atdalīta no Polijas-Lietuvas kopvalsts trešās dalīšanas rezultātā 1795. gadā, kļūstot par Krievijas guberņu ar galvaspilsētu Mītavā (starp citu, Kostjuško nemierniekiem, kuri ieņēma Kuldīgu un Aizputi, neizdevās sagrābt Mītavu). Vēlāk šīs zemes atradās Krievijas sastāvā, bet kopš 1918. gada pieder neatkarīgai Latvijai. Latvijas Poļu savienība sāka darboties šajā teritorijā pēc 1922. gada (man neizdevās atrast pēdas, vai tās biedri pieminēja Kurzemes sacelšanās gadadienu pirms kara, tomēr pašu Kostjuško sacelšanos pie Daugavas atcerējās, par to ir liecības pirmskara Latvijas poļu presē), lai gan ne tik aktīvi kā Latgalē, Rīgā vai Austrumzemgalē. Darbojās arī poļu skolas, un Liepājas pilsētas domes sastāvā bija poļu deputāti.

Mūsdienās poļi reti dodas izpētīt Kurzemi, visbiežāk dod priekšroku Rīgai. Taču Polijā ir daži vēsturnieki, kuri pēta šo tēmu, tostarp prof. Arkadiušs Janickis (Arkadiusz Janicki) no Gdaņskas, grāmatas "Kurlandia w latach 1795-1915. Z dziejów guberni i jej polskiej mniejszości" ("Kurzeme 1795.-1915. gados. No guberņas un tās poļu minoritātes vēstures.") autors. Šobrīd viņš strādā pie publikācijas, kas veltīta Kurzemes sacelšanai. Nesen Janickis publicēja "Wyprawa Michała Kleofasa Ogińskiego do wschodniej Kurlandii i na Dyneburg w 1794 roku" ("Mihala Kleofas Oginska ekspedīcija uz Austrumkurzemi un Daugavpili 1794. gadā").

Un tomēr mani izbrīna, ka Latvijā tik viegli aizmirsa Kurzemes sacelšanos.

Anitai Čerpinskai no Latvijas Nacionālā arhīva (vienīgā iestāde, kas feisbukā atgādināja par sacelšanos) ir uz to atbilde, ko viņa LSM.lv izteica pilnīgi privāti: "Latvijā kopš neatkarības atjaunošanas gan pētniecībā, gan sabiedrībā populāra ir 20. gadsimta vēsture un arheoloģija. Laiks pa vidu tiek mazāk pētīts un par to mazāk publiski runā, līdz ar to par to valda diezgan novecojuši priekštati, kurus nelielajam pētnieku skaitam, kuri ar to nodarbojas, ir grūti kliedēt. Arī valsts politika finansējuma piešķiršanā zinātnei neveicina šo laiku izpēti."
Profesors Darjušs Navrots no Silēzijas universitātes Katovicē uz šo jautājumu LSM.lv atbild nedaudz savādāk: "Man ir radies iespaids, ka Kurzemes sacelšanās vairāk iederas stāstā par 1794. gada lietuviešu sacelšanos nekā kurzemnieku un latviešu vēsturē, kuri XIX gadsimtā nekopa poļu sacelšanās tradīciju pretošanās Krievijai. Latviešu nacionālā kustība savas identitātes saknes meklēja citur. 2024. gadā sacelšanās gadadiena atkal nav piesaistījusi mediju uzmanību, lai gan Žečpospolitas projekts bija sadraudzība, kuru, saskaroties ar draudiem no Austrumiem, ir vērts atcerēties arī šodien."
Ir vērts atzīmēt, ka Ukrainas kara laikā Tadeušs Kostjuško varētu būt ļoti "noderīgs" vairākām tautām šajā Eiropas daļā. Nav obligāti atsaukties uz XX gadsimta notikumiem, var iedziļināties atmiņā un minēt Antonu Voitkeviču vai Heinrihu Mirbahu (Henryk Mirbach), parādīt senus dokumentus no 1794. gada, kā to feisbukā izdarīja Latvijas Nacionālais arhīvs.

Daži fakti par Kurzemes sacelšanos:
* Aptvēra dienvidrietumu hercogistes teritorijas un lielāko Piltenes novada daļu, no Liepājas līdz Ventspilij un austrumos aptuveni līdz Dobeles robežai.
* 25. jūnijā Heinriha Mirbaha karaspēks ieņēma Liepāju. 28. jūnijā Liepājas tirgus laukumā tika nolasīts "Sacelšanās akts", un deklarēts "Kurzemes hercogistes sacelšanās akts", kurā kņazistes muižniecība un buržuāzija kā vienas tautas pilsoņi apliecināja gatavību kopīgi cīnīties par Žečpospolitas brīvību, integritāti un neatkarību. Muižniecībai bija pat pienākums apsolīt zemniekiem (nenoteiktu) brīvību.
* Kurzemes buržuāzija un dzimtcilvēki atbalstīja sacelšanos, bet muižniecība nostājās krievu pusē. Buržuāzija cerēja iegūt visas pilsoniskās tiesības un turēja prātā tirdzniecības priekšrocības ar Polijas-Lietuvas ūniju. Zemnieki ar entuziasmu uzņēma brīvības paziņojumu.
* Princis Pēteris Bīrons atbalstīja krievu karaspēku, nosodot sacelšanos, kas nepasargāja viņu no hercogistes zaudēšanas Žečpospolitas trešās dalīšanas rezultātā 1795. gadā.
https://www.lsm.lv/raksts/arpus-etera/ar...gn=article

[LvSnor]

Latvijas Nacionālais arhīvs
4. Jūlijs plkst. 22:40 ·
? 1794. gada martā Polijas-Lietuvas valstī sākās Tadeuša Kostjuško vadīta sacelšanās, kas bija vērsta pret Krievijas un Prūsijas centieniem dalīt Polijas zemes un iejaukties reformu īstenošanā.
Lai piesaistītu nemieriem zemniekus, 1794. gada maijā T. Kostjuško publicēja t. s. Poloņecas universāli, kas pasludināja personīgo brīvību zemniekiem un būtisku klaušu samazinājumu.
ℹ️ Kurzemes-Zemgales hercogistes varas iestādes uztraucās par sacelšanās kustības izplatīšanos Kurzemes teritorijā, tādēļ maijā Krievija šeit izvietoja papildus karaspēku. Arī sacelšanās dalībnieki šajā laikā ienāca Liepājas apkārtnē un darbojās hercogistes teritorijā līdz pat nemieru apspiešanai.
? Jūlija sākumā nemiernieki izplatīja uzsaukumus hercogistes iedzīvotājiem, tai skaitā Poloņecas universāli. Uzsaukumos uzsvērta Polijas un Kurzemes vienotība un reformu nepieciešamība. Tikai zemniekus aicināja aktīvi piedalīties nemieros.
?️ Kurzemes iedzīvotāji diezgan atturīgi reaģēja uz sacelšanās kustību, tāpēc vislielāko iespaidu tā atstāja uz zemes labklājību, jo nemiernieki, tāpat kā krievu karaspēks, ņēma pārtiku, furāžu, zirgus, ieročus un citu nepieciešamo “uz vietas”.
ℹ️ 1794. gada oktobrī T. Kostjuško tika sagūstīts un sacelšanās kustība apsīka. 1795. gadā Krievija un Prūsija veica trešo Polijas-Lietuvas dalīšanu, kuras rezultātā valsts beidza pastāvēt.
? Šodien piedāvājam ieskatīties poļu sacelšanās grupas Kurzemē vadītāja Heinriha fon Mirbaha uzsaukumos Kurzemes zemniekiem ar aicinājumu kopīgi cīnīties par brīvību un pret kopīgo ienaidnieku - Krieviju.

[LvSnor]

Polijas—Lietuvas kopvalsts dalīšanas\

Polijas dalīšanas jeb Polijas-Lietuvas dalīšanas (poļu: Rozbiór Rzeczypospolitej, lietuviešu: Abiejų Tautų Respublikos padalijimas) bija – teritorijas sadalīšana starp Prūsiju, Krieviju un Austriju 18. gadsimta 2. pusē (1772–1795).
Lēmums par sadalīšanu tika pieņemts jau 1772. gada 4. janvārī Pēterburgā, kur Krievija un Prūsija noslēdza slepenu līgumu par "Polijas Republikas sadalīšanu un pacifikāciju".[1] 1772. gada 19. februārī Vīnē tika parakstīta trīspusēja Austrijas-Krievijas-Prūsijas vienošanās par ietekmes zonām Polijā-Lietuvā un augusta sākumā visu trīs lielvalstu karaspēki iegāja tās teritorijā, parakstot 5. augustā līgumu par Polijas sadalīšanu. Polijas-Lietuvas valdnieks Staņislavs Poņatovskis protestēja pret Krievijas un Prūsijas vienošanos, tomēr viņam nebija reālas varas, lai tai pretotos.
Kopumā notika trīs dalīšanas:
1. Polijas-Lietuvas dalīšana 1772. gada 5. augustā,
2. Polijas-Lietuvas dalīšana 1793. gada 23. janvārī,
3. Polijas-Lietuvas dalīšana 1795. gada 24. oktobrī.
Dalīšanu rezultātā beidza pastāvēt Polijas un Lietuvas kopvalsts un Krievijas Impērija ieguva plašas teritorijas, tostarp Kurzemes un Zemgales hercogistes, Piltenes apgabala un Inflantijas vaivadijas zemes.

Priekšvēsture

Pēc Lielā Ziemeļu kara (1700–1721) Polijas—Lietuvas valsts (Rzeczpospolita Obojga Narodów) zaudēja savu lielvalsts statusu un pakāpeniski nokļuva arvien lielākā atkarībā no Krievijas Impērijas. Lai gan Polijas—Lietuvas valdnieks Augusts II Stiprais atteicās piedalīties Nīštates miera sarunās, tomēr Krievijas imperators Pēteris I arī bez viņa piekrišanas pievienoja saviem valdījumiem bijušo Zviedru Vidzemes teritoriju, kas pēc iepriekš noslēgtajiem līgumiem pienācās Polijai—Lietuvai. Pēc Augusta II nāves notika Polijas mantojuma karš (1733–1735), kurā Francijas atbalstītais karalis Staņislavs Leščiņskis zaudēja Polijas karaļa troni un to ieguva Austrijas Kārļa VI un Krievijas Annas I atbalstītais Augusts III Saksis. 1763. gadā Krievijas karaspēks padzina viņa dēlu Kurzemes hercogu Kārli no Jelgavas un Kurzemes un Zemgales hercogiste nokļuva Krievijas Impērijas politiskā atkarībā, kaut arī formāli turpināja būt Polijas—Lietuvas vasaļvalsts.
Prūsijas karalis Frīdrihs II Lielais pēc uzvaras Austrijas mantojuma karā centās paplašināt savus valdījumus un pievienot Polijas karaļa pakļautībā esošo Varmijas arhibīskapiju (Archidioecesis Varmiensis), kas līdz 1566. gadam bija padota Rīgas arhibīskapijai. Lai samierinātu Austriju un Prūsiju, Francijas diplomāti piedāvāja Prūsijai atteikties no iekarotās Silēzijas, pretī iegūstot Varmiju un Kurzemi, bet Frīdrihs II no tā atteicās un arvien vairāk nosliecās uz militāru savienību ar Krieviju, kas tika noslēgta 1764. gadā ar mērķi vājināt Austrijas un Saksijas kūrfirstistes ietekmi Polijā-Lietuvā.
1764. gadā Polijas-Lietuvas Sejms ar Krievijas atbalstu par karali ievēlēja Čartorisku dzimtas izvirzīto karaļa kandidātu Staņislavu Poņatovski, kas atļāva Krievijas armijas ievešanu savas valsts teritorijā pilsoņu karā pret Baras konfederācijas atbalstītājiem (1768–72). Faktiski pēc 1768. gada Polijas-Lietuvas kopvalsts kļuva par Krievijas Impērijas protektorātu, pret ko iebilda Austrija. Krievu-turku kara (1768–1774) laikā Krievijas karaspēks ieņēma Moldāvijas un Valahijas kņazistes, pret ko krasi iebilda Austrija.

1772. gada Pēterburgas slepenā konvencija

Krievijas ķeizarienes Katrīnas II pilvarotie grāfs Ņikita Paņins un kņazs Aleksandrs Goļicins sarunās ar Prūsijas karaļa pilnvaroto sūtni Pēterburgā grāfu Viktoru Frīdrihu Solmsu vienojās par sekojošo:
Krievija un Prūsija vienojās savstarpēji palīdzēt izmantot radušos apstākļus, lai iegūtu sev tos Polijas apvidus, uz kuriem tam ir senas tiesības. Vienošanās rezultātā Krievija iegūs atlikušo Poļu Livonijas daļu,[2] kā arī Daugavas labajā krastā esošo Polockas un Vitebskas vaivadiju daļu, visu Mstislavas vaivadiju un nelielu daļu no Minskas vaivadijas pie Dņepras upes. Savukārt Prūsija iegūs visu Pomerāniju, neskaitot Dancigas pilsētas teritoriju, kā arī Lielpolijas daļu Notecas upes krastos. Tāpat Prūsija iegūs visu atlikušo poļu Prūsijas daļu (Marienburgas un Kulmas vaivadijas).
Abas puses jūnijā pavēlēs vienlaicīgi ievest savu karaspēku Polijā un ieņemt slepenajā konvencijā paredzētos apvidus, līdz tam neko neizpaužot par saviem nodomiem. Tikko tas tiks izdarīts, par to pavēstīs Austrijai un piedāvās pievienoties šim sadalīšanas plānam. Ja, pretēji gaidītajam, Austrija nepievienosies plānam, tas tiks tik un tā īstenots.
Abas puses svinīgi apsola garantēt iepriekšminētos jauniegūtos valdījumus tāpat kā citus valdījumus.
Krievija un Prūsija apņemas dot saviem pārstāvjiem Varšavā precīzas instrukcijas par Polijas Republikas galīgo iekārtojumu.
Šī konvencija tiks ratificēta sešu nedēļu laikā vai ātrāk, ja tas izrādīsies iespējams.
Slepenajai konvencijai bija pievienota arī īpaši slepena daļa par iespējamām darbībām gadījumā, ja Austrija nepiekritīs Polijas dalīšanas plānam.

Nākamās dalīšanas

Vīnes kongresa laikā 1815. gadā nolemto Polijas sadalīšanu 19. un 20. gadsimta poļu trimdinieki reizēm dēvēja par "Polijas ceturto dalīšanu".[3] Jebkurā gadījumā Polijas-Lietuvas kopvalsts 18. gadsimta sadalīšana atstāja bīstamu precedentu nākamajām Vācijas un Krievijas politiķu paaudzēm, kas šādā veidā atkārtoti ķērās pie Centrālaustrumeiropas zemju dalīšanas.
https://lv.wikipedia.org/wiki/Polijas%E2...%C5%A1anas