2024-11-03 15:55
Vai cenzēsim tautasdziesmas?
https://satori.lv/article/vai-cenzesim-tautasdziemas
Jau kopš marta Rīgas sabiedriskajā transportā uz ekrāniem ir lasāmas latviešu tautasdziesmas. Katru nedēļu šīs dziesmas mainās, piemērojoties svētkiem, gadalaikiem, dažkārt – rezonējot ar kādu notikumu sabiedrībā. Šīs akcijas mērķis ir parādīt tautasdziesmu plašo tematiku, izvēloties mazāk zināmus tekstus, kā arī atgādināt par latviešu valodas bagātību.
Plašu rezonansi nesen izraisīja bēru dziesmu parādīšanās ekrānos – rudens latviešu tradīcijās ir veļu laiks, kad pieminam un godinām mirušos. Daļa cilvēku no dziesmas teksta (Mirstiet jauni, mirstiet veci, / Pusmūžiņā nemirstiet! / Pusmūžiņā mirušiem / Gauži raud pakaļā.) [1] izlasīja tikai vārdu "pakaļā", pat necenšoties izprast tā nozīmi tekstā. Tautasdziesma plaši komentēta tradicionālajos un sociālajos medijos, pausta atzinība par latviešu kultūras mantojuma popularizēšanu, tomēr netrūkst arī neizpratnes un mulsuma – visbiežāk par nāves tēmas ienešanu publiskajā telpā, to uzskatot par lāstu. Šajā rakstā mēs, LU LFMI pētnieces, vēlamies komentēt šo reakciju, norādot, ka tautasdziesmas ne vienmēr ir ētiski un estētiski nevainojami teksti.
Jau iepriekš, pētot un popularizējot tautasdziesmas, saņemtas iebildes, kurās sabiedrība pieprasa noteiktu tematu cenzūru. Atminēsimies, piemēram, zaķīša un vāverītes gadījumu, kad plašu ažiotāžu raisīja ziņa, ka bērnam, elektroniskā Dainu skapja meklētājā ievadot vārdu "zaķis", kā pirmā parādās erotiska rakstura daina (Zaķis pisa vāverīti / Sausas egles galiņā, / Lūza egle, krita zaķis, / Nolauz’ savu pipelīti. [2]). Šī situācija ne tikai izcēla problēmas, kas saistītas ar tradicionālo tautasdziesmu interpretāciju, bet arī aktualizēja viedokli, ka jāierobežo piekļuve noteiktām dziesmām. Diskusijas par cenzūru un piekļuves ierobežošanu rosina jautājumus par to, vai tradicionālā kultūra ir pietiekami elastīga, lai pielāgotos mūsdienu vērtībām un normām. Līdzīga situācija šobrīd vērojama daudzās kultūras jomās, kur mākslas darbs, tostarp teksts, tiek skatīts atrauti no tā tapšanas apstākļiem vai jebkāda cita konteksta, tā vietā piešķirot nozīmes, kādas tam sākotnēji nav bijušas [3]. Tādējādi ir faktiski neiespējami plašāku sabiedrību iepazīstināt ar tautasdziesmām, kas skar tādas tēmas kā vecums un nāve, alkoholisms, vardarbība, seksualitāte, etniskā piederība.
Vecums
Mūsdienās "vecs" ir apzīmējums, kas pieprasa īpašu piesardzību. Vecums pretstatā jaunībai un jaunajam tiek drīzāk uztverts kā negatīva īpašība, tāpēc plaši izmantoti dažādi eifēmismi, piemēram, vecāka gadagājuma vai cienījama vecuma cilvēks, kas norāda uz vēlēšanos izrādīt cieņu. Popularitāti gūst vārds "seniors" – attiecībā uz šo vecuma grupu [4]. Stereotipiski priekšstati par vecumu ietekmē sabiedrības viedokli, uzvedību un attieksmi pret gados vecākiem cilvēkiem.
Tautasdziesmas sniedz daudzveidīgu priekšstatu kopu par vecumu, un ne vienmēr skatījums ir pozitīvs un cieņpilns. Pēc viena atsevišķa teksta nevar spriest, ko mūsu senči domājuši par veciem cilvēkiem. Būtisks ir konteksts un skatpunkts, no kura raugās uz vecumu un dzīves laiku kā tādu. Domāt par dzīves nogali jaunībā ir gluži kas cits nekā tad, kad lielākā dzīves daļa jau aizvadīta. Tautasdziesmās dzīves gājums nereti salīdzināts ar diennakts ciklu. Kad saule ir zenītā, vakars, proti, dzīves nogale, izskatās ļoti tāls. No vienas puses, dzīves nogale ir gudrības un vieduma laiks, pret to izteikta cieņa un apbrīna. Tomēr vecums saistīts arī ar nevarību, savas autonomijas zaudēšanu un slimībām, kuras nereti attēlotas negatīvi vai pat nicinoši. Lai nekorektu apgalvojumu mīkstinātu un tas sabiedrības acīs izskatītos politkorekti, kā filtrs tiek izmantots humors un reizēm arī ass sarkasms, kas labi redzams apdziedāšanās dziesmās. Šāds skatījums visbiežāk nesakrīt ar cilvēka pašizjūtu, tomēr sabiedrības viedoklis lielākajā daļā tekstu prevalē pār indivīda vērtējumu un interesēm. Ir arī teksti, kuri vēsta par paša cilvēka mēģinājumiem pieņemt savu vecumu un samierināties ar to, savas izjūtas izsakot ar rūgtumu un pašironiju.
Oi Dīveņ, augši saule,
Kod vokora sagaideišu;
Oi Dīveņ, garš myužeņš,
Kod myužeņu pōrdzeivōšu. LTdz 58 827
Lobōk moza nūmyruse,
Nakai lela izauguse;
Mozōk byutu padareise
Māmeņai žālobeņu. LTdz 59 093
Nāve, nāve, steidzies drīz,
Ņem tos vecos sevim līdz:
Apēd manu tīru maizi,
Manus baltus kāpostiņus. LTdz 58 891
Ko nu labu nopelnīju,
Visu mūžu dzīvojot?
Sirmi mati, līkas kājas,
Kumpa mana muguriņa. LTdz 58 908
Vardarbība
Latviešu tautasdziesmās vardarbība tiek attēlota kā neatņemama dzīves sastāvdaļa. Piemēram, laulāto sadzīves dziesmās bieži tiek izcelti negatīvie aspekti – verbālā un fiziskā agresija, kā arī vardarbība, ko veicina alkohola lietošana. Šie aspekti saistīti ar dziesmu emocionālās ekspresijas funkciju. Emocijas tiek uzskatītas ne tikai par cilvēka pieredzes centrālo sastāvdaļu, bet arī par sociālo pārmaiņu virzītājspēku [5]. Dziesmu dziedāšanas emocionālās ekspresijas un praktiskā funkcija ir izpaust, izreaģēt emocijas rituālos un ārpus tiem, nodrošinot tradicionālo uzskatu, pieredzes pārnesi. Verbālā agresija laulāto sadzīves dziesmās visbiežāk parādās kā rāšanās, kas bieži izriet no rājēja varas pozīcijas attiecībā pret rājamo. Šī vara var parādīties dažādās jomās, piemēram, ekonomiskajā, sociālajā vai ģimenes sfērā [6]. Folklorā rāšanās un fiziskā vardarbība bieži attēlota kā nepieciešamība un būtiska audzinoša metode, kas tajā pašā laikā var nodarīt ievērojamu kaitējumu. Tautasdziesmas rāda, ka agresija tiek nodota no paaudzes paaudzē, atainojot tās pārmantojamību. Dziesmas, kuras izteiktas kā draudi, bieži vien ir rituāla procesa daļa, kurā agresija tiek sublimēta, pārorientējot to uz miermīlīgāku izpausmi [7].
Sitin sita, kautin kāva
Bāliņš savu līgaviņu;
Kā nesita, kā nekāva, –
Ciemā cita cerējama. LTdz 57 659
Vecais brālis sievu kūla,
Es rādīju uguntiņu:
Ir es arī mācījos
Vecā brāļa amatiņu. LTdz 57 653
Es, māsiņ, tev piesaku, –
Man pieteica māmuliņa:
Ja vīriņš krogā dzēra,
Per, pie sola piesējus’! LTdz 57 912
Suņi rēja, gaiļi dzied,
Man no kroga pārejot;
Ja sievai biezas ausis,
Tiks mugura oderēta. LTdz 56 750
Alkohols
Alkohola lietošanā tautasdziesmās tiek atspoguļotas gan tās līksmās, gan negatīvās puses. No vienas puses, ir dzīru dziesmas, kurās redzams, ka iedzeršana var būt gan kopā būšanas un svinību (gadskārtu svētku, ģimenes godu u.c.) sastāvdaļa, kas veicina atraisīšanos un aizmiršanos, gan daļa no kāda rituāla, piemēram, uzdzirām kāzu godos. Šajās tautasdziesmās apdziedāti un slavināti gan alus brūvētāji un tā dzērāji, gan pats alus darīšanas process – miežu un apiņu audzēšana, iesala gatavošana, misas tecināšana, alus raudzēšana, kā arī alus dzeršana un tā iedarbība. Šīm tautasdziesmām raksturīga pozitīva, dažkārt pat rotaļīga noskaņa. No otras puses, lielu tekstu korpusu veido tautasdziesmas, kas ataino alkoholismu un tā postu. Šajās dziesmās uzmanība pievērsta dzeršanas negatīvajām sekām, piemēram, fiziskai vardarbībai, ģimenes konfliktiem, mantas un goda zaudēšanai, dzīves kvalitātes kritumam. Tāpat dziesmu tekstos saskatāma vēlme alkoholā meklēt mierinājumu un aizmiršanos, kas problēmas rada ne vien pašam dzērājam, bet arī viņa tuviniekiem, tādējādi iezīmējot līdzatkarības problēmu. Tautasdziesmās alkohola lietošana tiek asociēta ar abiem dzimumiem, nereti redzama arī sievas un vīra kopīga iedzeršana, uzlūkojot to kā sabiedrībā plaši izplatītu problēmu. Dzīru dziesmas viegli interpretēt kā alkohola propagandu, bet alkoholisma postu apcerošās – kā pārāk smagas, tādēļ daudziem šķiet vieglāk no šīs tēmas izvairīties.
Lielam kroga dzērājam
Laba dusa grāvmalā:
Akmens – mīkstais spilventiņš,
Dubļi – baltais paladziņš. LTdz 57 871
Nu es biju tā piedzēris,
Ka vairs otra nepazinu:
Zirgu savu znotu saucu,
Siena kaudzi – līgaviņu. LTdz 58 055
Dod, Dieviņ, ko dodams,
Dod man vīru dzērājiņu:
Dzers viņš pats, dos man ar,
Būs lustīga dzīvošan’! LTdz 58 143
Es mātei viena meita,
Brandavīna dzērājiņa;
Kurš puisītis mani ņēma,
Lai papriekšu brūzi taisa. LTdz 58 567
Dzer, dzer, sirsneņ munu,
Dzer, munu putineņ:
Jo tu gluozi naizdzersi,
To tu mani namīlosi! LTdz 48 448
Es bij puika, man bija nauda,
Es varēju lielīties;
Es varēju meitas vilt
No krodziņa uz krodziņu. LTdz 58 310
Seksualitāte
Dziesmas, kas apcer seksu un dzimumorgānus ir viena no pieprasītākajām tautasdziesmu tēmām. Mūsdienu cilvēkus gan vairāk aizrauj paši teksti un tajos izmantotā leksika, nevis dziesmu sākotnējā nozīme un funkcijas. Šī ir arī viena no tēmām, kas vēsturiski bijusi pakļauta cenzūrai. Jau Krišjānis Barons, sastādot "Latvju dainas", atsevišķā sējumā ("Nerātnās dziesmas") atlasīja tās, kurās minēta cilvēka dabisko vajadzību kārtošana, seksualitāte, kā arī citas publiskajā telpā šķietami neminamas tēmas [8]. Proti, tās publicētas atrauti no citām tautasdziesmām un var radīt šķietamu ilūziju par seksuālo attiecību neesamību mūsu priekšteču sadzīvē. Šobrīd publiskajā telpā ir pieļaujamas poētiski aizplīvurotas dziesmas, kuras var interpretēt gan kā dabas norises, gan kā seksuālus simbolus. Piemēram, visiem zināmā dziesma "Kur tu teci, gailīti mans?". Savukārt dziesmas, kurās sastopama dzimumorgānus vai dzimumdzīvi apzīmējoša leksika, nemaz nerunājot par reālu dzimumaktu atainojošām tautasdziesmām, publiskajā telpā ierasti izsauc sašutumu. Jāatzīst, ka reizēm tautasdziesmās iekļautie dzimumakta apraksti salīdzināmi pat ar pornogrāfiju, kuras pieejamībai noteikti vecuma ierobežojumi. Tāpat ir grūti viennozīmīgi vērtēt bagātīgo leksiku, kas tautasdziesmās izmantota, lai apzīmētu cilvēka ķermeņa daļas. Piemēram, ir kāzu dziesmu tipi, kuros saskaitāmi vairāk nekā desmit vīrieša dzimumlocekļa apzīmējumi. Kā būtu, ja cilvēki krievu un angļu valodas ekvivalentu vietā zinātu savas valodas vārdus, vienlaikus apzinoties, ka ne tikai sekss, bet arī lamāšanās ir pastāvējusi jau ilgi pirms viņiem?
Dūru, dūru, netrāpīju,
Tumsa bija, nevarēju;
Tā, meitiņa, tava vaina,
Kam tiešām neturēji. LFK 804, 2552
Alus meita nezināja,
Ko mēs viņai darīsim:
Žogā galvu bāzīsim,
No pakaļas rūnīsim. LTdz 58 538
Vai, Andžīti, tu, brālīti,
Tavu garu kareklīti;
Nesēdies tu, Andžīti,
Caurajā krēsliņā!
Kaķis tavu kareklīti
Ar kājiņu ķibināja. LTdz 51 246
Visām, visām saimniek’ meitām,
Visām podziņ’ kājstarpī;
Augsti lēca, stāvu mīza,
Podziņ’s gāja dziņ, dziņ, dziņ. LTdz 50 040
Etniskās attiecības
Sensitīvs ir arī jautājums par etnisko attiecību atspoguļojumu tautasdziesmās, ko īpaši sarežģī agrāk izmantotie ebreju un romu tautību apzīmējumi. Proti, apzīmējumi "žīdi" un "čigāni" mūsdienās tiek uzskatīti par politiski nekorektiem [9]. Bet tradicionālā kultūra atspoguļo stereotipus, kas ilgstošā līdzāspastāvēšanas periodā izveidojušies starp tautām [10], parādot konkrētā vēsturiskā kontekstā būtiskas nozīmes un savstarpējās attiecības. Šajās dziesmās mēs uzzinām ne tikai par citu tautību pārstāvjiem, bet arī par mums pašiem – cik atvērti, iekļaujoši vai gluži pretēji – konservatīvi bijuši mūsu senči. Šie jautājumi latviešu kultūras sakarā pētīti jau agrāk [11]. Politkorektuma dēļ izslēdzot šo mantojumu, mēs riskējam zaudēt stāstus par attiecībām ar blakus dzīvojošajām tautām. Piemēram, par ebrejiem kā ceļojošiem tirgotājiem, kas ne tikai apgādāja zemnieku sētas ar saimniecībā noderīgām precēm, ko laucinieki paši neražoja, bet arī piedāvāja modernas lietas, piemēram, ziepes ar smaržu esencēm un kosmētiku, kā arī sniedza ziņas par notikumiem citās vietās. Tādējādi mēs pazaudējam stāstu par sevi kā piesardzīgiem un skeptiskiem attiecībā pret svešo.
Žīda meita rausi cepa,
Vidū dūra caurumīnu;
Žīdiņš rausi neapēda,
Caurumīnu taupīdams. LTdz 57 424
Žīdiņ, tavu mellu bārzdu,
Tavu saldu brandaviņu!
Pēdējs eiduks, pēdējs diķis
Krīt tavāi maciņā. LTdz 58 231
Es tādu Jurīti
Sen jau pazinu;
Es tādu redzēju
Pērn pavasarī
Par Skodu
Žīdines dzenājot.
Žīdines par priekšu:
Vai, vai, vai!
Jurītis pakaļ:
Dot, dot, dot! LTdz 50 871.13
Kur, Vereit, zōles jēmi,
Ar kū byudus maļavōt? [12]
Rēzeknē kabakā,
Vaca žida kadakā. LTdz 49 379
Apdziedāšanās dziesmas
Apdziedāšanās latviešu tradicionālajā kultūrā ir sena un izkopta paraža, kas bijusi klātesoša dažādos cilvēka dzīvē nozīmīgos brīžos, piemēram, gadskārtu ieražu svētkos, ģimenes godos. Tā ierasti notiek starp divām pusēm – puišiem un meitām, meitām un sievām, ciemiņiem un mājiniekiem u.c. Kāzu godu laikā apdziedāšanās galvenokārt norisinās starp līgavaiņa un līgavas radiem jeb vedējiem un panāksniekiem. Šīs tradīcijas pamatā ir divu pušu jeb "savējo" un "svešo" sacensība ar mērķi lielīt, slavēt un aizstāvēt savējo, reizē izsmejot un zākājot svešo. Caur apdziedāšanos simboliski tiek izspēlēta sadursme, kas, sasniedzot katarsi, ļauj izlādēt psiholoģisko spriedzi jeb sniedz iespēju sakrātās negatīvās jūtas izlādēt sabiedriski atļautā veidā. Proti, nevis mērojoties spēkiem fiziski, bet gan ar veiklu un asprātīgu valodu [13]. Tāpat apdziedāšanās tradīciju iespējams skatīt rituālās maģijas kontekstā. Šo dziesmu sakarā svarīgi saprast, ka tās var gan atspoguļot iespējamu realitāti, gan kalpot par mēģinājumu ietekmēt nākotni, kas "tautasdziesmās īstenots divējādi: vēlamo uzdodot par esošo, vai arī ar pretējo principu – izdziedāt, lai nepiepildītos" [14]. Proti, dziesmas, kurās tiek izzobots sanākušo izskats, peltas rakstura īpašības, apdziedātas sliktas savstarpējās attiecības, dziedātas ar mērķi, lai reālajā dzīvē tas nepiepildītos. Savukārt dziesmas, kurās izceltas lietu, parādību, notikumu pozitīvās īpašības, dziedātas ar mērķi piesaukt vēlamo. Šajās dziesmās nereti sastopama ķermeņa nepilnību apdziedāšana, piemēram, klibums, šķielēšana, plikpaurība, ko mūsdienu sabiedrībā varētu pārprast kā izsmiešanu.
Kur, puisīti, tu dabūji
Šo skaisto cepurīti?
Vakar žīdu nomušīji
Liela purva maliņā? LTdz 50 167
Tu, Anniņa, lielījies
Kāzās iet, pucēties;
Tikai tādu tauku plēvi
Pār pupiem pārvilkusi. LTdz 50 646
Šodien bija tas Andžīts
Varen daiļi pucējies:
Īss krekliņis, gari pauti,
Vējš diņķīti kustināja. LTdz 50 681
Meitiņām, māsiņām,
Bubuļaini lindraciņi;
Labo vilnu atdevušas
Par vēdera braucīšanu. LTdz 50 668
Vai, vai, Anniņ,
Tev šķielas acis!
Tās tēvs pārnesis
No žīda pirts. LTdz 49 365
Ūja, Grieta,
Tavu lielu resnumu:
Aiz tā galda aizsēdusi,
Visu rūmi aizjēmusi. LTdz 49 066
Ko tālāk?
Laikam ejot, ir mainījušās tautasdziesmu funkcijas – vieta sadzīves ieražās, svētku un godu rituālos. Līdztekus mainījies arī sabiedrības priekšstats par tautasdziesmu saturu un nozīmi. Šķiet, ka lielākoties tautasdziesmas tiek uztvertas kā idealizēts latvieša rakstura un pasaules atspoguļojums, kurā poētiskā formā apcerēts tikai skaistais un vēlamais. Šādā tvērumā neiederas liela daļa tautasdziesmu tekstu. Tātad kultūras mantojuma aktualizēšanai jāpieiet komplicēti – ar neparastām vai mazāk dzirdētām tautasdziesmām nevar dalīties tāpat vien, šos tekstus nepieciešams kontekstualizēt, sniedzot iespēju saprast, kāpēc mums ir šādas dziesmas, kāda ir bijusi to nozīme un funkcijas. Ir svarīgi apzināties, ka vēlme idealizēt pagātni var apdraudēt mūsu kultūras mantojuma saglabāšanu. Tāpat šāds skatījums var novest pie pārāk vienkāršotas izpratnes, kas neļauj saskatīt kultūras mantojuma bagātību un nianses, kas veido mūsu identitāti. Mēs esam atvērtas diskusijai par to, vai "neērtās" tautasdziesmas būtu cenzējamas un publiskā telpa no tām – sargājama.
[1] Mirstiet jauni, mirstiet veci, / Pusmūžiņā nemirstiet! / Pusmūžiņā mirušiem / Gauži raud pakaļā. LTdz 59 803 (ekrānos 07.10.2024.–13.10.2024.)
[2] LD 35445
[3] Piemēram, diskusijas par tādu darbu kā "Pepija Garzeķe" vai "Otello" u.c. cenzēšanu. https://www.lsm.lv/raksts/kultura/kultur...e.a417320/; https://pietiek.info/raksti/politkorektu..._viedoklis
[4] Jankovska, Maija. Vecumdienas. Pētījums par senioru dzīvi Latvijā. Rīga: Creative Media Baltic, 2019, 24.
[5] Merriam, Alan Parkhurs. Uses and functions. The Anthropology of Music. Illinois: Northwestern university press, 1980, 209–227.
[6] Birkerts, Pēteris. Latvju tautas estetika, 1. Rīga: Pēteris Birkerts, 1938, 587.
[7] Kursīte, Janīna. Par rituālo draudēšanu. Letonica, Nr. 38. Rīga: LU LFMI, 2018.
[8] Barons, Krišjānis. Nerātnās dziesmas. Latvju dainas. VI sēj. Petrograd, 1915, 1.
[9] https://www.lsm.lv/raksts/kultura/kultur...a.a444588/
[10] Dundes, Alan. A Study of Ethnic Slurs: The Jew and the Polack in the United States. The Journal of American Folklore, Vol. 84, No. 332, 1971, 187–203.
[11] Rozenbergs, Jānis. Tautas un zemes latviešu tautasdziesmās. Rīga: Zinātne, 2005; Juško-Štekele, Angelika. Etniskie stereotipi latgaliešu folklorā. Letonica, Nr. 14, 2006.
[12] Vaigus krāsot.
[13] Krūze, Arta. Dziesmu virknes kāzu apdziedāšanās tradīcijas kontekstā: īpatnības un problemātika. Aktuālas problēmas literatūras un kultūras pētniecībā: Liepājas Universitātes rakstu krājums, Nr. 29, 250–260.
[14] Pērle-Sīle, Ginta. Ievads. Latviešu tautasdziesmas, 12. sējums. Rīga: Zinātne, 2023, 8.
https://satori.lv/article/vai-cenzesim-tautasdziemas
Jau kopš marta Rīgas sabiedriskajā transportā uz ekrāniem ir lasāmas latviešu tautasdziesmas. Katru nedēļu šīs dziesmas mainās, piemērojoties svētkiem, gadalaikiem, dažkārt – rezonējot ar kādu notikumu sabiedrībā. Šīs akcijas mērķis ir parādīt tautasdziesmu plašo tematiku, izvēloties mazāk zināmus tekstus, kā arī atgādināt par latviešu valodas bagātību.
Plašu rezonansi nesen izraisīja bēru dziesmu parādīšanās ekrānos – rudens latviešu tradīcijās ir veļu laiks, kad pieminam un godinām mirušos. Daļa cilvēku no dziesmas teksta (Mirstiet jauni, mirstiet veci, / Pusmūžiņā nemirstiet! / Pusmūžiņā mirušiem / Gauži raud pakaļā.) [1] izlasīja tikai vārdu "pakaļā", pat necenšoties izprast tā nozīmi tekstā. Tautasdziesma plaši komentēta tradicionālajos un sociālajos medijos, pausta atzinība par latviešu kultūras mantojuma popularizēšanu, tomēr netrūkst arī neizpratnes un mulsuma – visbiežāk par nāves tēmas ienešanu publiskajā telpā, to uzskatot par lāstu. Šajā rakstā mēs, LU LFMI pētnieces, vēlamies komentēt šo reakciju, norādot, ka tautasdziesmas ne vienmēr ir ētiski un estētiski nevainojami teksti.
Jau iepriekš, pētot un popularizējot tautasdziesmas, saņemtas iebildes, kurās sabiedrība pieprasa noteiktu tematu cenzūru. Atminēsimies, piemēram, zaķīša un vāverītes gadījumu, kad plašu ažiotāžu raisīja ziņa, ka bērnam, elektroniskā Dainu skapja meklētājā ievadot vārdu "zaķis", kā pirmā parādās erotiska rakstura daina (Zaķis pisa vāverīti / Sausas egles galiņā, / Lūza egle, krita zaķis, / Nolauz’ savu pipelīti. [2]). Šī situācija ne tikai izcēla problēmas, kas saistītas ar tradicionālo tautasdziesmu interpretāciju, bet arī aktualizēja viedokli, ka jāierobežo piekļuve noteiktām dziesmām. Diskusijas par cenzūru un piekļuves ierobežošanu rosina jautājumus par to, vai tradicionālā kultūra ir pietiekami elastīga, lai pielāgotos mūsdienu vērtībām un normām. Līdzīga situācija šobrīd vērojama daudzās kultūras jomās, kur mākslas darbs, tostarp teksts, tiek skatīts atrauti no tā tapšanas apstākļiem vai jebkāda cita konteksta, tā vietā piešķirot nozīmes, kādas tam sākotnēji nav bijušas [3]. Tādējādi ir faktiski neiespējami plašāku sabiedrību iepazīstināt ar tautasdziesmām, kas skar tādas tēmas kā vecums un nāve, alkoholisms, vardarbība, seksualitāte, etniskā piederība.
Vecums
Mūsdienās "vecs" ir apzīmējums, kas pieprasa īpašu piesardzību. Vecums pretstatā jaunībai un jaunajam tiek drīzāk uztverts kā negatīva īpašība, tāpēc plaši izmantoti dažādi eifēmismi, piemēram, vecāka gadagājuma vai cienījama vecuma cilvēks, kas norāda uz vēlēšanos izrādīt cieņu. Popularitāti gūst vārds "seniors" – attiecībā uz šo vecuma grupu [4]. Stereotipiski priekšstati par vecumu ietekmē sabiedrības viedokli, uzvedību un attieksmi pret gados vecākiem cilvēkiem.
Tautasdziesmas sniedz daudzveidīgu priekšstatu kopu par vecumu, un ne vienmēr skatījums ir pozitīvs un cieņpilns. Pēc viena atsevišķa teksta nevar spriest, ko mūsu senči domājuši par veciem cilvēkiem. Būtisks ir konteksts un skatpunkts, no kura raugās uz vecumu un dzīves laiku kā tādu. Domāt par dzīves nogali jaunībā ir gluži kas cits nekā tad, kad lielākā dzīves daļa jau aizvadīta. Tautasdziesmās dzīves gājums nereti salīdzināts ar diennakts ciklu. Kad saule ir zenītā, vakars, proti, dzīves nogale, izskatās ļoti tāls. No vienas puses, dzīves nogale ir gudrības un vieduma laiks, pret to izteikta cieņa un apbrīna. Tomēr vecums saistīts arī ar nevarību, savas autonomijas zaudēšanu un slimībām, kuras nereti attēlotas negatīvi vai pat nicinoši. Lai nekorektu apgalvojumu mīkstinātu un tas sabiedrības acīs izskatītos politkorekti, kā filtrs tiek izmantots humors un reizēm arī ass sarkasms, kas labi redzams apdziedāšanās dziesmās. Šāds skatījums visbiežāk nesakrīt ar cilvēka pašizjūtu, tomēr sabiedrības viedoklis lielākajā daļā tekstu prevalē pār indivīda vērtējumu un interesēm. Ir arī teksti, kuri vēsta par paša cilvēka mēģinājumiem pieņemt savu vecumu un samierināties ar to, savas izjūtas izsakot ar rūgtumu un pašironiju.
Oi Dīveņ, augši saule,
Kod vokora sagaideišu;
Oi Dīveņ, garš myužeņš,
Kod myužeņu pōrdzeivōšu. LTdz 58 827
Lobōk moza nūmyruse,
Nakai lela izauguse;
Mozōk byutu padareise
Māmeņai žālobeņu. LTdz 59 093
Nāve, nāve, steidzies drīz,
Ņem tos vecos sevim līdz:
Apēd manu tīru maizi,
Manus baltus kāpostiņus. LTdz 58 891
Ko nu labu nopelnīju,
Visu mūžu dzīvojot?
Sirmi mati, līkas kājas,
Kumpa mana muguriņa. LTdz 58 908
Vardarbība
Latviešu tautasdziesmās vardarbība tiek attēlota kā neatņemama dzīves sastāvdaļa. Piemēram, laulāto sadzīves dziesmās bieži tiek izcelti negatīvie aspekti – verbālā un fiziskā agresija, kā arī vardarbība, ko veicina alkohola lietošana. Šie aspekti saistīti ar dziesmu emocionālās ekspresijas funkciju. Emocijas tiek uzskatītas ne tikai par cilvēka pieredzes centrālo sastāvdaļu, bet arī par sociālo pārmaiņu virzītājspēku [5]. Dziesmu dziedāšanas emocionālās ekspresijas un praktiskā funkcija ir izpaust, izreaģēt emocijas rituālos un ārpus tiem, nodrošinot tradicionālo uzskatu, pieredzes pārnesi. Verbālā agresija laulāto sadzīves dziesmās visbiežāk parādās kā rāšanās, kas bieži izriet no rājēja varas pozīcijas attiecībā pret rājamo. Šī vara var parādīties dažādās jomās, piemēram, ekonomiskajā, sociālajā vai ģimenes sfērā [6]. Folklorā rāšanās un fiziskā vardarbība bieži attēlota kā nepieciešamība un būtiska audzinoša metode, kas tajā pašā laikā var nodarīt ievērojamu kaitējumu. Tautasdziesmas rāda, ka agresija tiek nodota no paaudzes paaudzē, atainojot tās pārmantojamību. Dziesmas, kuras izteiktas kā draudi, bieži vien ir rituāla procesa daļa, kurā agresija tiek sublimēta, pārorientējot to uz miermīlīgāku izpausmi [7].
Sitin sita, kautin kāva
Bāliņš savu līgaviņu;
Kā nesita, kā nekāva, –
Ciemā cita cerējama. LTdz 57 659
Vecais brālis sievu kūla,
Es rādīju uguntiņu:
Ir es arī mācījos
Vecā brāļa amatiņu. LTdz 57 653
Es, māsiņ, tev piesaku, –
Man pieteica māmuliņa:
Ja vīriņš krogā dzēra,
Per, pie sola piesējus’! LTdz 57 912
Suņi rēja, gaiļi dzied,
Man no kroga pārejot;
Ja sievai biezas ausis,
Tiks mugura oderēta. LTdz 56 750
Alkohols
Alkohola lietošanā tautasdziesmās tiek atspoguļotas gan tās līksmās, gan negatīvās puses. No vienas puses, ir dzīru dziesmas, kurās redzams, ka iedzeršana var būt gan kopā būšanas un svinību (gadskārtu svētku, ģimenes godu u.c.) sastāvdaļa, kas veicina atraisīšanos un aizmiršanos, gan daļa no kāda rituāla, piemēram, uzdzirām kāzu godos. Šajās tautasdziesmās apdziedāti un slavināti gan alus brūvētāji un tā dzērāji, gan pats alus darīšanas process – miežu un apiņu audzēšana, iesala gatavošana, misas tecināšana, alus raudzēšana, kā arī alus dzeršana un tā iedarbība. Šīm tautasdziesmām raksturīga pozitīva, dažkārt pat rotaļīga noskaņa. No otras puses, lielu tekstu korpusu veido tautasdziesmas, kas ataino alkoholismu un tā postu. Šajās dziesmās uzmanība pievērsta dzeršanas negatīvajām sekām, piemēram, fiziskai vardarbībai, ģimenes konfliktiem, mantas un goda zaudēšanai, dzīves kvalitātes kritumam. Tāpat dziesmu tekstos saskatāma vēlme alkoholā meklēt mierinājumu un aizmiršanos, kas problēmas rada ne vien pašam dzērājam, bet arī viņa tuviniekiem, tādējādi iezīmējot līdzatkarības problēmu. Tautasdziesmās alkohola lietošana tiek asociēta ar abiem dzimumiem, nereti redzama arī sievas un vīra kopīga iedzeršana, uzlūkojot to kā sabiedrībā plaši izplatītu problēmu. Dzīru dziesmas viegli interpretēt kā alkohola propagandu, bet alkoholisma postu apcerošās – kā pārāk smagas, tādēļ daudziem šķiet vieglāk no šīs tēmas izvairīties.
Lielam kroga dzērājam
Laba dusa grāvmalā:
Akmens – mīkstais spilventiņš,
Dubļi – baltais paladziņš. LTdz 57 871
Nu es biju tā piedzēris,
Ka vairs otra nepazinu:
Zirgu savu znotu saucu,
Siena kaudzi – līgaviņu. LTdz 58 055
Dod, Dieviņ, ko dodams,
Dod man vīru dzērājiņu:
Dzers viņš pats, dos man ar,
Būs lustīga dzīvošan’! LTdz 58 143
Es mātei viena meita,
Brandavīna dzērājiņa;
Kurš puisītis mani ņēma,
Lai papriekšu brūzi taisa. LTdz 58 567
Dzer, dzer, sirsneņ munu,
Dzer, munu putineņ:
Jo tu gluozi naizdzersi,
To tu mani namīlosi! LTdz 48 448
Es bij puika, man bija nauda,
Es varēju lielīties;
Es varēju meitas vilt
No krodziņa uz krodziņu. LTdz 58 310
Seksualitāte
Dziesmas, kas apcer seksu un dzimumorgānus ir viena no pieprasītākajām tautasdziesmu tēmām. Mūsdienu cilvēkus gan vairāk aizrauj paši teksti un tajos izmantotā leksika, nevis dziesmu sākotnējā nozīme un funkcijas. Šī ir arī viena no tēmām, kas vēsturiski bijusi pakļauta cenzūrai. Jau Krišjānis Barons, sastādot "Latvju dainas", atsevišķā sējumā ("Nerātnās dziesmas") atlasīja tās, kurās minēta cilvēka dabisko vajadzību kārtošana, seksualitāte, kā arī citas publiskajā telpā šķietami neminamas tēmas [8]. Proti, tās publicētas atrauti no citām tautasdziesmām un var radīt šķietamu ilūziju par seksuālo attiecību neesamību mūsu priekšteču sadzīvē. Šobrīd publiskajā telpā ir pieļaujamas poētiski aizplīvurotas dziesmas, kuras var interpretēt gan kā dabas norises, gan kā seksuālus simbolus. Piemēram, visiem zināmā dziesma "Kur tu teci, gailīti mans?". Savukārt dziesmas, kurās sastopama dzimumorgānus vai dzimumdzīvi apzīmējoša leksika, nemaz nerunājot par reālu dzimumaktu atainojošām tautasdziesmām, publiskajā telpā ierasti izsauc sašutumu. Jāatzīst, ka reizēm tautasdziesmās iekļautie dzimumakta apraksti salīdzināmi pat ar pornogrāfiju, kuras pieejamībai noteikti vecuma ierobežojumi. Tāpat ir grūti viennozīmīgi vērtēt bagātīgo leksiku, kas tautasdziesmās izmantota, lai apzīmētu cilvēka ķermeņa daļas. Piemēram, ir kāzu dziesmu tipi, kuros saskaitāmi vairāk nekā desmit vīrieša dzimumlocekļa apzīmējumi. Kā būtu, ja cilvēki krievu un angļu valodas ekvivalentu vietā zinātu savas valodas vārdus, vienlaikus apzinoties, ka ne tikai sekss, bet arī lamāšanās ir pastāvējusi jau ilgi pirms viņiem?
Dūru, dūru, netrāpīju,
Tumsa bija, nevarēju;
Tā, meitiņa, tava vaina,
Kam tiešām neturēji. LFK 804, 2552
Alus meita nezināja,
Ko mēs viņai darīsim:
Žogā galvu bāzīsim,
No pakaļas rūnīsim. LTdz 58 538
Vai, Andžīti, tu, brālīti,
Tavu garu kareklīti;
Nesēdies tu, Andžīti,
Caurajā krēsliņā!
Kaķis tavu kareklīti
Ar kājiņu ķibināja. LTdz 51 246
Visām, visām saimniek’ meitām,
Visām podziņ’ kājstarpī;
Augsti lēca, stāvu mīza,
Podziņ’s gāja dziņ, dziņ, dziņ. LTdz 50 040
Etniskās attiecības
Sensitīvs ir arī jautājums par etnisko attiecību atspoguļojumu tautasdziesmās, ko īpaši sarežģī agrāk izmantotie ebreju un romu tautību apzīmējumi. Proti, apzīmējumi "žīdi" un "čigāni" mūsdienās tiek uzskatīti par politiski nekorektiem [9]. Bet tradicionālā kultūra atspoguļo stereotipus, kas ilgstošā līdzāspastāvēšanas periodā izveidojušies starp tautām [10], parādot konkrētā vēsturiskā kontekstā būtiskas nozīmes un savstarpējās attiecības. Šajās dziesmās mēs uzzinām ne tikai par citu tautību pārstāvjiem, bet arī par mums pašiem – cik atvērti, iekļaujoši vai gluži pretēji – konservatīvi bijuši mūsu senči. Šie jautājumi latviešu kultūras sakarā pētīti jau agrāk [11]. Politkorektuma dēļ izslēdzot šo mantojumu, mēs riskējam zaudēt stāstus par attiecībām ar blakus dzīvojošajām tautām. Piemēram, par ebrejiem kā ceļojošiem tirgotājiem, kas ne tikai apgādāja zemnieku sētas ar saimniecībā noderīgām precēm, ko laucinieki paši neražoja, bet arī piedāvāja modernas lietas, piemēram, ziepes ar smaržu esencēm un kosmētiku, kā arī sniedza ziņas par notikumiem citās vietās. Tādējādi mēs pazaudējam stāstu par sevi kā piesardzīgiem un skeptiskiem attiecībā pret svešo.
Žīda meita rausi cepa,
Vidū dūra caurumīnu;
Žīdiņš rausi neapēda,
Caurumīnu taupīdams. LTdz 57 424
Žīdiņ, tavu mellu bārzdu,
Tavu saldu brandaviņu!
Pēdējs eiduks, pēdējs diķis
Krīt tavāi maciņā. LTdz 58 231
Es tādu Jurīti
Sen jau pazinu;
Es tādu redzēju
Pērn pavasarī
Par Skodu
Žīdines dzenājot.
Žīdines par priekšu:
Vai, vai, vai!
Jurītis pakaļ:
Dot, dot, dot! LTdz 50 871.13
Kur, Vereit, zōles jēmi,
Ar kū byudus maļavōt? [12]
Rēzeknē kabakā,
Vaca žida kadakā. LTdz 49 379
Apdziedāšanās dziesmas
Apdziedāšanās latviešu tradicionālajā kultūrā ir sena un izkopta paraža, kas bijusi klātesoša dažādos cilvēka dzīvē nozīmīgos brīžos, piemēram, gadskārtu ieražu svētkos, ģimenes godos. Tā ierasti notiek starp divām pusēm – puišiem un meitām, meitām un sievām, ciemiņiem un mājiniekiem u.c. Kāzu godu laikā apdziedāšanās galvenokārt norisinās starp līgavaiņa un līgavas radiem jeb vedējiem un panāksniekiem. Šīs tradīcijas pamatā ir divu pušu jeb "savējo" un "svešo" sacensība ar mērķi lielīt, slavēt un aizstāvēt savējo, reizē izsmejot un zākājot svešo. Caur apdziedāšanos simboliski tiek izspēlēta sadursme, kas, sasniedzot katarsi, ļauj izlādēt psiholoģisko spriedzi jeb sniedz iespēju sakrātās negatīvās jūtas izlādēt sabiedriski atļautā veidā. Proti, nevis mērojoties spēkiem fiziski, bet gan ar veiklu un asprātīgu valodu [13]. Tāpat apdziedāšanās tradīciju iespējams skatīt rituālās maģijas kontekstā. Šo dziesmu sakarā svarīgi saprast, ka tās var gan atspoguļot iespējamu realitāti, gan kalpot par mēģinājumu ietekmēt nākotni, kas "tautasdziesmās īstenots divējādi: vēlamo uzdodot par esošo, vai arī ar pretējo principu – izdziedāt, lai nepiepildītos" [14]. Proti, dziesmas, kurās tiek izzobots sanākušo izskats, peltas rakstura īpašības, apdziedātas sliktas savstarpējās attiecības, dziedātas ar mērķi, lai reālajā dzīvē tas nepiepildītos. Savukārt dziesmas, kurās izceltas lietu, parādību, notikumu pozitīvās īpašības, dziedātas ar mērķi piesaukt vēlamo. Šajās dziesmās nereti sastopama ķermeņa nepilnību apdziedāšana, piemēram, klibums, šķielēšana, plikpaurība, ko mūsdienu sabiedrībā varētu pārprast kā izsmiešanu.
Kur, puisīti, tu dabūji
Šo skaisto cepurīti?
Vakar žīdu nomušīji
Liela purva maliņā? LTdz 50 167
Tu, Anniņa, lielījies
Kāzās iet, pucēties;
Tikai tādu tauku plēvi
Pār pupiem pārvilkusi. LTdz 50 646
Šodien bija tas Andžīts
Varen daiļi pucējies:
Īss krekliņis, gari pauti,
Vējš diņķīti kustināja. LTdz 50 681
Meitiņām, māsiņām,
Bubuļaini lindraciņi;
Labo vilnu atdevušas
Par vēdera braucīšanu. LTdz 50 668
Vai, vai, Anniņ,
Tev šķielas acis!
Tās tēvs pārnesis
No žīda pirts. LTdz 49 365
Ūja, Grieta,
Tavu lielu resnumu:
Aiz tā galda aizsēdusi,
Visu rūmi aizjēmusi. LTdz 49 066
Ko tālāk?
Laikam ejot, ir mainījušās tautasdziesmu funkcijas – vieta sadzīves ieražās, svētku un godu rituālos. Līdztekus mainījies arī sabiedrības priekšstats par tautasdziesmu saturu un nozīmi. Šķiet, ka lielākoties tautasdziesmas tiek uztvertas kā idealizēts latvieša rakstura un pasaules atspoguļojums, kurā poētiskā formā apcerēts tikai skaistais un vēlamais. Šādā tvērumā neiederas liela daļa tautasdziesmu tekstu. Tātad kultūras mantojuma aktualizēšanai jāpieiet komplicēti – ar neparastām vai mazāk dzirdētām tautasdziesmām nevar dalīties tāpat vien, šos tekstus nepieciešams kontekstualizēt, sniedzot iespēju saprast, kāpēc mums ir šādas dziesmas, kāda ir bijusi to nozīme un funkcijas. Ir svarīgi apzināties, ka vēlme idealizēt pagātni var apdraudēt mūsu kultūras mantojuma saglabāšanu. Tāpat šāds skatījums var novest pie pārāk vienkāršotas izpratnes, kas neļauj saskatīt kultūras mantojuma bagātību un nianses, kas veido mūsu identitāti. Mēs esam atvērtas diskusijai par to, vai "neērtās" tautasdziesmas būtu cenzējamas un publiskā telpa no tām – sargājama.
[1] Mirstiet jauni, mirstiet veci, / Pusmūžiņā nemirstiet! / Pusmūžiņā mirušiem / Gauži raud pakaļā. LTdz 59 803 (ekrānos 07.10.2024.–13.10.2024.)
[2] LD 35445
[3] Piemēram, diskusijas par tādu darbu kā "Pepija Garzeķe" vai "Otello" u.c. cenzēšanu. https://www.lsm.lv/raksts/kultura/kultur...e.a417320/; https://pietiek.info/raksti/politkorektu..._viedoklis
[4] Jankovska, Maija. Vecumdienas. Pētījums par senioru dzīvi Latvijā. Rīga: Creative Media Baltic, 2019, 24.
[5] Merriam, Alan Parkhurs. Uses and functions. The Anthropology of Music. Illinois: Northwestern university press, 1980, 209–227.
[6] Birkerts, Pēteris. Latvju tautas estetika, 1. Rīga: Pēteris Birkerts, 1938, 587.
[7] Kursīte, Janīna. Par rituālo draudēšanu. Letonica, Nr. 38. Rīga: LU LFMI, 2018.
[8] Barons, Krišjānis. Nerātnās dziesmas. Latvju dainas. VI sēj. Petrograd, 1915, 1.
[9] https://www.lsm.lv/raksts/kultura/kultur...a.a444588/
[10] Dundes, Alan. A Study of Ethnic Slurs: The Jew and the Polack in the United States. The Journal of American Folklore, Vol. 84, No. 332, 1971, 187–203.
[11] Rozenbergs, Jānis. Tautas un zemes latviešu tautasdziesmās. Rīga: Zinātne, 2005; Juško-Štekele, Angelika. Etniskie stereotipi latgaliešu folklorā. Letonica, Nr. 14, 2006.
[12] Vaigus krāsot.
[13] Krūze, Arta. Dziesmu virknes kāzu apdziedāšanās tradīcijas kontekstā: īpatnības un problemātika. Aktuālas problēmas literatūras un kultūras pētniecībā: Liepājas Universitātes rakstu krājums, Nr. 29, 250–260.
[14] Pērle-Sīle, Ginta. Ievads. Latviešu tautasdziesmas, 12. sējums. Rīga: Zinātne, 2023, 8.
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs