Citāti ...

[LvSnor]

Iesēdusies zirgā, kā nākas, viņa sāka stāstīt Fabricijam par visu nakts postu. Pēc bezgalīgi gara stāstījuma, ko mūsu varonis tomēr vērīgi uzklausīja, kaut arī, jāteic patiesība, nekā no tā nesaprata, bet juta uz markitanti maigu draudzību, viņa beigās piemetināja:
—   Un ja padomā, ka paši franči mani aplaupījuši, piekāvuši, iegrūduši nelaimē …
—   Kā?! Tie nebija ienaidnieki? — Fabricijs jautāja ar naivu izteiksmi, kas darīja viņa skaisto, nopietno un bālo seju burvīgu.
—       Kāds tu esi muļķis, mans nabaga mazais! — sacīja markitante, caur asarām smaidīdama: — un tomēr tu esi ļoti jauks.

Stendāls "Parmas klosteris"

[LvSnor]

Fabricijs nebija dzirdējis šo pavēli; jaunava vairs negribēja
iekāpt kalešā, bet gan tikt atkal zemē, un, tā kā Fabricijs viņu joprojām atbalstīja, tā iekrita viņam rokās. Viņš pasmaidīja, viņa dziļi nosarka; mirkli viņi saskatījās, pēc tam jaunava izslīdēja no viņa rokām.
«Tā būtu burvīga biedrene cietumā,» Fabricijs nodomāja. «Cik dziļas domas slēpj šī piere! Viņa prastu mīlēt.

Stendāls "Parmas klosteris"

[LvSnor]

— Bet princis vīlās, uzskatīdams Fabriciju par viņa krustmātes skolnieku: uz troņa vai tam blakus piedzimušie saprātīgie cilvēki drīz vien zaudē takta smalkumu; viņi aizliedz savā apkārtnē brīvību sarunās, kuras viņiem šķiet rupjas; viņi vēlas redzēt tikai maskas un par skaistumu grib spriest pēc nokrāsas; un jocīgākais ir tas, ka viņi sevi uzskata par ļoti taktiskiem. Šai gadījumā, piemēram, Fabricijs ticēja gandrīz visam, ko dzirdējām viņu sakām;

Stendāls "Parmas klosteris"

[LvSnor]

Bet, jāatzīstas, nekad lēdija Agate nav ieminējusies, ka viņš būtu skaists. Sievietes neko nesaprot no skaistuma. Vismaz krietnākās sievietes ne. Lēdija Agate saka — viņš esot loti nopietns un viņam esot skaista dvēsele. Es acumirklī iedomājos cilvēku ar brillēm, gludiem matiem un lielām, stīvām kājām.

O.Vailds "Doriana Greja ģīmetne"

[LvSnor]

Sveiki, lord Henrij, jūs patiesi esat apbrīnojams cilvēks, turklāt — dziļi samaitāts. Tik tiešām es nezinu, ko sacīt par jūsu uzskatiem. Atnāciet kādreiz pie mums uz pusdienām. Otrdien. Vai jūs otrdien esat vaļīgs?
—   Jūsu dēļ es visus pamestu, — palocīdamies noteica lords Henriļs.
—  A! Tas ir ļoti mīļi un ļoti slikti no jums. Tātad jūs atnāksiet? — Un viņa izpeldēja no istabas lēdijas Agates un pārējo dāmu pavadībā.

[LvSnor]

—   Dārgā Bonasjē kundze, jūs esat burvīga, bet tai pašā laikā visnoslēpumainākā sieviete…
—  Vai no tā ko zaudēju?
—   Nē, tieši otrādi, jūs esat valdzinoša.
—  Tad sniedziet man roku.
—   Labprāt. Un tālāk?
—  Tālāk, pavadiet mani.
—   Uz kurieni?
—   Uz turieni, kurp es eju.
—   Un kurp jūs ejat?
—  To jūs redzēsiet, jo aizvedīsiet mani līdz durvīm.

A.Dimā "Trīs musketieri"