Un, kad labākie psihoanalītiķi aizliedz sev vēsturiski politiskus pielietojumus, mēs nevaram teikt, ka lietas ir daudz labākas, jo viņi atgriežas pie kastrācijas klints, kas tiek pasniegta kā nereducējama "nepanesama patiesība": viņi ieslēdzas fallocentrismā, kas liek viņiem uzskatīt analītisko darbību par tādu, kurai vienmēr jāattīstās ģimenes mikrokosmosā, un joprojām traktēt libido tiešos ieguldījumus sociālajā laukā kā vienkāršas iedomātas Edipa atkarības, kur būtu nepieciešams nosodīt "saplūšanas sapni", " atgriešanās pie Vienotības fantāziju". Kastrācija, viņi saka, ir tas, kas mūs šķir no politikas, tas mūs, analītiķus, padara oriģinālus, kuri neaizmirst, ka arī sabiedrība ir trīsstūrveida un simboliska!
"Anti-edips" Delēzs un Gvatari
"Anti-edips" Delēzs un Gvatari
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs